Par Geiropas apgriezto realitāti, hegemonijas piramīdu un tautas saimniecības pamatprincipiem

00438_Varas_piramidaBrīvības ierobežojumi ir pieļaujami Tikumības aizsardzībai. Kultūra ir pašierobežojumu sistēma (īpašais tikai šai kultūrai piemītošais pazīmju kopums, kurš izslēdz visas citas, šim kopumam nepiederošās pazīmes) tāpēc būt Cilvēkam ir nest sevī kultūru – savu pašierobežojumu – būt Cilvēkam ir just robežas un robežu nepārejamību – būt „sakompleksotam” moderno „psihologu” valodā.

Tie, kuros ir pašierobežojumu sistēma – Kultūra, ir Cilvēki. Tie, kuri jūt robežas un to nepārejamību – nevēlas, tās pāriet, ir Cilvēki. Tie, kuros nav Kultūras (pašierobežojumu sistēmas) robežu un to nepārejamības sajūtas, nav Cilvēki.

Attieksme pret robežām un to svētumu ir tests uz to, kas ir apskatāmā divkājainā būtne – Cilvēks, vai kāds cits bioloģisks, biomehāniks, mehānisks objekts vai kādas sociālas struktūras izpildmehānisms – tēls, kurš pilda savu lomu manipulāciju sistēmā – sabiedrībai pasniegtā ilūzijā. („vārda brīvība Gejropā”)

Robežas nepārejamību uztur Goda un Kauna sajūtas. Goda jūtas rāda, kas ir jādara, lai saglabātu un attīstītu savu Kultūru (pazīmju kopuma neaizskaramību un papildinātu tās ar saskanīgām pazīmēm – ierobežojumu sistēmas izsmalcināšanas virziena turpināšanu) tās dabiskajā gultnē. Kauna jūtas savukārt attur Cilvēku no darbībām, kuras veicot, Cilvēks pārkāpj robežas, aiz kurām tas zaudē savas Dvēseles Cilvēcību – pārstāj būt Cilvēks, atkrīt akulturāla bioloģiska mehānisma eksistences līmenī – kļūst par lopiņu – par samaitātu lopiņu.

Cilvēka Gods viņu virza uz esošo vērtību uzturēšanu spēkā – uz to cienīšanu, cienot Cilvēkus, kurām tās ir vērtības, uz jaunu vērtību meklēšanu, attīstīšanu un radīšanu. Cilvēka Gods šajā gadījumā vedina Cilvēku uz saudzību saskarsmē ar citu Cilvēku Dvēseles dzīvi. Saudzība nepieciešamības gadījumā pieļauj vērtību izpēti, analīzi un konstruktīvu kritiku, bet tai tomēr vienmēr ir vērtību attīrīšanas, sapratnes un nostiprināšanas raksturs, tai vienmēr ir tieksme attīrot izcelt labāko dvēseles dzīvē.

Cilvēka kauna jūtas attur Cilvēku zaudēt vērtības, vērtības devalvēt un pievērsties viltus vērtībām – par tādām uzstādīt to, kas noved pie vērtību sabrukuma. Gejropas gadījumā uz kauna jūtām attiecas tas, ko Gejropā sauc par „vārda un izpausmes brīvību”, savas intīmās dzīves un it sevišķi perversās daļas publisku demonstrēšanu un tādu darbību iespēju slavināšana. Tam, ko Gejropa sauc par „vārda brīvību” nekāda sakara ar patiesu vārda brīvību nav – gejropieši pat nezina kam un kā dēļ tāda pastāv un pat, ja to zinātu, tad neprastu to pielietot, jo viņiem nav nekā, ar ko to piepildīt – viņiem nav to domu un vārdu, ar kuriem Cilvēki realizē vārda brīvību.

Gejropā „vārda brīvība” ir tikai tam un tādā mērā, kas atbilst tās mērķiem un vajadzībām. Gejropā valda homonacistisks totalitārisms, kurš „aizvērs” jebkuru muti, kura tam traucēs. Ja kādam (arī man) ļauj kaut kādā veidā izteikties, tad tikai tur un tādā formā, kur tas nekā netraucē un neietekmē gejropiešu darbību. Tur, kur tas varētu viņus traucēt, neviena sveša „mute” netiek ielaista, vai arī no tās tiek paņemts tikai viņiem tobrīd vajadzīgais, kas nekādā gadījumā nav viss pateiktais un „vārda brīvību” nesošais. Gejropas vārda brīvības formula – „Tu esi brīvs teikt visu, kas Tev ienāk prātā, kad vien vēlies, tur un tad, par to, ko, kur un kad mēs Tev ļaujam”. Katrs, kuram ir savs atšķirīgs (veselīgs – netiklību noraidošs) viedoklis, tiek nosaukts par „vecmodīgu”, atpalikušu, neizglītotu vai visbeidzot pat par „ienaidnieka” – Krievijas propagandas sazombētu.

Tas ir tas pats, kas tagad notiek Ukrainā – „Kto ņe skačet – tot moskaļ.” (Kas nelēkā – tas ir moskalis) [“Kто не скачет тот москаль” ir Ukrainas nacistu vidū plaši izplatīts spēcīgs, zombējošs “flashmobs”, kurš visa cita starpā parāda tās dalībnieku galējo stulbumu: pūlis debīli lēkā vienā ritmā un skandē “Kto ņe skačet – tot moskaļ.” Adekvātam un saprātīgam cilvēkam šādi skati šķebina. Tiem, kas nav redzējuši: http://www.youtube.com/watch?v=WiRdtcjw208 ; http://www.youtube.com/watch?v=WKzikHhtfI4 ] Kas nedara kā mēs – tas ir ienaidnieks. Lūk, visa Gejropas „vārda brīvība”! Ja kaut kas notiek, tad jau pirms izmeklēšanas visos masu dezinformēšanas līdzekļos izplata Gejropas paziņojumus par vainīgo, bet, kad izmeklēšana un fakti pierāda pretējo, tad to noklusē un neļauj runāt tiem, kuri to pierāda! Tāda ir Gejropas „vārda brīvība” un „patiesība”! Ja Tu runā par to, kas patiesībā notiek, tad Tu esi Krievijas nozombēts un viņu informatīvā kara dalībnieks!

Gejropa ir apgriezta realitāte. Normālā realitātē notiekošās izmaiņas ved uz stāvokļa uzlabošanos. Gejropā katras nākošās izmaiņas esošo stāvokli pasliktina. Tas, kas Cilvēkam ir objektīvi slikts un nederīgs, Gejropā tiek nolikts par labu un vērtīgu. Gejropas dzīves uztveres pamatā ir konflikts – pat tās „mākslas” sižeti vienmēr ir būvēti uz kāda konflikta modeļa. Gejropa dzīvo „pārvarot un uzveicot izaicinājumus”. Gejropa ir destruktīvs svešķermenis Vēstures un Zemes audos.

Kosmoss dzīvo sadarbojoties, saskaņojoties, vienojoties un dodot iespējas, izmantojot dotās iespējas augstākai saskaņai, sadarbībai un vienotībai. Atkarībā no tā, kas sabiedrībā ir pārsvarā – Gods vai netiklība (atkrišana no Goda un tā vadības) stimuli un ietekmes uz to iedarbojas pilnīgi atšķirīgi. Tur, kur veselīgā sabiedrībā norādījumus uz trūkumiem iedarbojas uz Kauna jūtām un var situāciju atveseļot, jo neviens negrib būt slikts tur, kur ir kopīgi „labā” un „sliktā” kritēriji, tur Gejropā tāds norādījums kalpo par jaunu pašizpausmes iespēju. Tur, kur veselīgā sabiedrībā problēmas risina, izejot no tā „kā rīkojas kulturāli Cilvēki”, tur Gejropā no tādiem „viedokļiem” aktīvi distancējas un iespējas meklē tieši pretējā darbību laukā. Gejropa aktīvi protestē pret katras Kultūras pamatu – konstruktīvu pašorganizāciju, kas neizbēgami, pieņemot labāko, liek atteikties no visiem sliktākajiem variantiem un izpaužas kā pašierobežojumi. Gejropas „dzīve” kā „vērtību” pieņem iespēju katram atteikties no sabiedrību uzturošām normām un slīdēt aizvien dziļāk dezorganizētībā, kurā katra nākošā paaudze vairs nav spējīga uzturēt, apkalpot un pilnveidot iepriekšējo paaudžu celto, veidoto un radīto. Katra nākošā paaudze iegrimst lielākā barbarismā, ko paši barbari sauc par „demokrātijas iekarojumiem un Gejropas vērtībām”. Eiropā un it sevišķi Gejropā Cilvēku savstarpējo attiecību dzīves vērtība, to noārdot, tiek transformēta par tehnoloģiju un to doto iespēju komfortu.

Ir katra atsevišķā Cilvēka dzīves gaita un tajā iegūtā pieredze. Ir katra cilvēka atmiņa. Tāpat ir tautu un zemju kolektīvā dzīve, pieredze un atmiņa. Cilvēks var būt viesis vai iebrucējs un kolonizators. Cilvēks var tikt uzņemts kā mīļš viesis vai kā ienaidnieks. Cilvēks var būt viesis, patvēruma meklētājs, palīgs vai kā iebrucējs, postītājs, izmantotājs, izlaupītājs un kolonizators. Kaimiņš uz kaimiņu var skatīties kā uz atbalstu, palīgu un viesošanos vai kā uz apdraudējumu un izmantojamu resursu. Tas, kā kurš skatās uz otru un ko tur saskata, kā rīkojas, pilnībā izriet no viņa paša Goda – Kauna jūtām vai netiklības.

Eiropieši visur ieradās kā derīgo resursu izlūki, ieguvēji, iekarotāji, kolonizatori un izlaupītāji. Eiropieši darbojas kā krusta karotāji un savu reliģisko uzskatu izplatītāji – misionāri, kuri nepazīst iecietību pret citu tautu reliģijām un tajās balstītajām Kultūrām. Eiropieši visur ieradās kā izsaimniekotāji, Kultūras vērtību grāvēji, izlaupītāji un tautu apspiedēji analfabētismā. Ja kaut kur cēla skolas, tad tāpēc lai tajās audzinātu sev vajadzīgos paklausīgos izpildītājus un savas ietekmes izplatītājus. Eiropieši visur nāca ar savu „skaldi un valdi” – sanaido un pamuļķo politiku.

Darbs Cilvēkam ir visu iespēju nesējs. Katram labklājība ir viņa paša rokās un darītā darba mērā. Katram jādzīvo paša darītā darba augļos. Ja kāds grib labāk dzīvot, tad viņam pašam ir labāk un vairāk jāstrādā. Tad saprātīgs darbs atnes kā materiālo, tā arī dvēselisko labklājību un tikumisko pilnvērtību. Katra īsta augšupeja ir tikai tikumības pieauguma mērā un virzienā. Par darbu ir uzskatām tikai tas, kas ir tikumības diktēts un tikumības vārdā, tikumības īstenošanai pildīts. Tas, kurš savu labklājību cer iegūt nodarbinot kādu savā labā, iegūst labklājības ilūziju, tikumības pagrimumu un visas dzīves sabrukumu.

Tikumība dod redzēt Nākotnes perspektīvas. Tas ir – Tikumība ļauj redzēt Nākotnes iespējas – Vīzijas un nejaukt tās ar viltus iespēju – ilūziju lamatām. Tikumība dod tālredzību – tālu pārskatu procesu virzībā un neiesaistīšanos bezperspektīvā darbībā – tukšā rosībā. Tikumība Cilvēku orientē uz Nākotnes sasniegumu vērtību, liek visu šodienējo darbināt Nākotnē esošā labā un vārdā, dēļ kā šodienas dzīvē vienmēr pievērsties labākajam un derīgākajam kā Nākotnes sēklai. Tikumība Cilvēkam saka – „Labāk mednis kokā, nekā zīle rokā!” Tikumība Cilvēku māca atbalstīt un uzturēt veselīgāko, daiļāko un perspektīvāko, tā Nākotnē mazinot slimo, kroplo un traucējošo.

Netiklība ved uz ciešanu, slimību un sabrukuma vairošanu, tāpēc tās uzmanība pievēršas tizlajam un sabrūkošajam. Netiklība ir tuvredzīga, vienmēr baudas izslāpusi un iekāres bada mocīta. Netiklība Cilvēku kārdina – „Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā!” Netiklība ir sabrukuma procesa redzamā norise. Netiklībā iesaistītajam nav nākotnes. Tāpēc netiklība nedomā par nākotni. Netiklība visu sev pieejamo negausīgi grib tūlīt, tepat un vislielākajā daudzumā. Netiklība noposta netikļa nākotni.

Tāpēc netiklībā iegrimusī Eiropa pasaulē iziet kā ieguvēja, kolonizātore un izlaupītāja. Tāpēc „baltā Cilvēka” ekonomika būvēta uz parāda – kredīta. Tā katru dienu šodien noēd savu nākotni. Tāpēc tā ir sevi pašiznīcinoša piramīda, kura turas uz sevis pašiznīcināšanas tempa pieauguma (ražošanas tempa pieauguma). Tāpēc Gejropā sabiedrības uzmanību izpelnās slimīgais, kroplais un bezperspektīvais. Atbalstot kroplo un slimo, nākotnē tiek vairotas slimības un ciešanas. Tā žēlsirdība un labdarība apvēršas par cietsirdību un savtību peļņas vairošanai. Tāpēc Gejropā Kultūru, izglītību un reliģisko dzīvi pilnībā izspiedušas subkultūras, tumsonība un māņticība.

Visa Gejropa iebūvēta pašiznīcināšanās piramīdā, kurā katra darbība un tās efektivitāte tiek aplūkota tikai no peļņas gūšanas aspekta procesā, kurā reālās vērtības tiek pārstrādātas – destruktivizētas atkritumos, pārstrādes procesā iznīcinot to reālo vērtību, kuru aplūko objektīvi neeksistējošas parādības – ilūzijas – peļņas veidā. Nevar eksistēt peļņa, kura parādu – kredītu ekonomikas ietvaros patiesībā ir tikai pieaugošs parāds.

Tikumība tautas saimniecībā liek orientēties uz pašos esošajām, uzkrātajām un potenciālajām spējām apgādāt sevi ar sev vajadzīgo, savstarpējo sadarbību un sadarbību ar kaimiņiem kopīgo vajadzību apmierināšanai. Tas liek ņemt paša uzkrāto, esošo un to ieguldīt Nākotnē. „Nākotne caur šodienu izaug no pagātnes.” Tādā kārtā visa Nākotne ir tikai pašu rokās un pieder tajā savus reālos resursus un darbu ieguldījušajiem. Tādā Nākotnē un tautas saimniecībā nav parādu un kredītu. Viss – pagātne, tagadne un Nākotne pieder pašiem darba darītājiem.

Bezparādu un bezpeļņas tautas saimniecībā nav parādu piramīdas, tāpēc tai ir attīstības perspektīva, kurā ambīcijas vienmēr sakrīt ar esošajiem resursiem, ambīcijas izriet no tikumības dotajām iespējām un to realizācija notiek Tikumības ietvaros un kontrolē. Tikumiskā tautas saimniecībā vajadzības izriet no reālā (reliģiskā, zinātniskā un mākslas) Kultūras attīstības procesa tempa un virziena, kas kaimiņiem vienmēr ir savstarpēji papildinoši saskaņots, tāpēc tādā realitātē katras tautas labklājība ir atkarīga no pašas darba un tās vērtību ieguldījuma kaimiņu labklājībā. „Katrs ir stiprs tik, cik stipri ir visi apkārt esošie.” „Ir labi un droši būt zinošam, pārtikušam, stipram un drošam starp citiem zinošiem, pārtikušiem, stipriem un drošiem.”

Dabiskajā Kārtībā valda saskaņa. Saskaņā katra vērtība papildina un atbalsta kādu citu vērtību. Prasība pēc iecietības (kas nav tolerance – tolerance ir nepretošanās postošai darbībai – netikumībai) parādās tur, kur ir vērojams kāds novēršams Dabiskās Kārtības pārkāpums. Dabiskajā Kārtībā tautas saimniecība balsta un ir politikas resurss, kura savukārt uztur Kultūras dzīvi. Kultūra un Kultūras dzīve dod savas Nākotnes plānošanas iespēju, vajadzību un resursus – Neatkarību lēmumu pieņemšanā un Brīvības līdzekļu izvēlē Nākotnes veidošanai.

Apvērstajā Gejropas realitātē nav Kultūras un tās dzīves, bet politika pakalpo uz oligarhiskā slāņa iegribu apmierināšanu orientētai ekonomikai. Tāpēc apvērstajā Gejropas realitātē nav Neatkarības, Brīvības un Nākotnes. Tādā ekonomiskajā piramīdā kā tās obligāti elementi ir iekļauti pazemojumi (ar ko sasaistīta tā saucamā tolerance) kā netiklības izplatīšanas sastāvdaļa un dabiskās, kā arī dzīves kārtības kropļojumi vispār, ar ko sasaistīta iecietības propaganda.

***

Esošā parādu (kredītu) kapitāla ekonomikas darbības mehānisms ir piramīda, kuru veido hegemonu dominante pār apkārtējo telpu ar mērķi uzturēt ievērojamu dzīves, izglītības, tiesību, varas, labklājības un pieejamo resursu līmeņu starpību starp apkārtējo telpu un hegemonu. Tāda starpība ir vajadzīga, lai nodrošinātu lētu resursu plūsmu pie hegemona un hegemona diktēto noteikumu (arī neatbilstošas kvalitātes ražojumu izplatīšanas) uzturēšanu hegemona pārvaldītajā telpā, kura tam ir kā izejvielu avots, tā tirgus. Esošais kapitālisms darbojas tikai tad, ja tiek ievērots peļņas princips – izejvielām, darbaspēkam un citiem resursiem jābūt lētākiem par pārdodamo ražojumu (produktu). Ja produkta lietotājs ir pats hegemons, tad viņa peļņa parādās kā iespēja lietot citiem nepieejamu produktu, dzīves un izstrādājumu kvalitāti, izglītību, drošību, mākslas priekšmetus, politisko un militāri – represīvo varu. Ja ražojums ir domāts pārdošanai hegemona darbības (noplicināmajā, izmantojamajā) vidē, tad peļņu – resursu un preces cenas starpību piesavinās hegemons, ar ko jau otrreiz novājina apkārtējo pārvaldīto teritoriju. Hegemons uztur zemu dzīves līmeni teritorijā tāpēc, lai iegūtu iespēju diktēt zemas izejvielu cenas to piegādātājiem un nedotu tiem iespēju attīstīt pašiem savu tautas saimniecību, celt dzīves līmeni un tā iziet ārpus hegemona pārvaldības. Esošajam peļņas kapitālismam ir vajadzīgas lētu izejvielu ieguves vietas un tirgi savu ražojumu izplatīšanai.

Esošais peļņas kapitālisma ekonomikas modelis apstāsies, ja izejvielu ražotāji paši ražos un patērēs savus ražojumus, ja sevi par hegemonu uzturošais pats būs spiests rīkoties tāpat – iztikt pats ar saviem resursiem, ražošanu un patēriņa tirgu. Tāpēc hegemons pieejamo resursu veidā no vides sevī „importē” tur esošās vērtības, bet uz vidi „eksportē” tās dzīves līmeni pazeminošas ietekmes un pasākumus.

Dzīves kvalitātes pamatos ir iedzīvotāju dzīves vides un formu sakārtotība, veselība, izglītība un pārvaldes orgānu darbības kvalitāte, kas ir bāze Zinātnes un Mākslas pieejamībai un darbībai. Tās savukārt veido, uztur un iedzīvotājiem padara pieejamas sadzīvē lietojamās tehnoloģijas, drošību un Kultūras dzīvi. Kultūras dzīve visā sistēmā ir būtiskākais aspekts.

Kultūras dzīve dod iespēju uzstādīt tautas dzīves un attīstības mērķus, izstrādāt to sasniegšanas stratēģijas, atrast un pielietot resursus un to izmantošanas līdzekļus.

Kultūras dzīve dod iespēju nenonākt atkarībā no hegemona, bet atkarībā nonākušam atrast ceļu uz Neatkarību, Neatkarību iegūt un pareizi izmantot iespējas tās saglabāšanai. Tāpēc katrs, kurš tiecas pēc hegemonijas, vispirms izskauž un grauj pakļaujamā Kultūras dzīvi, Kultūras nesējus – darbiniekus, Kultūras pārmantojamību – Mākslas priekšmetus un tradīcijas, sadzīvi, ģimenes attiecības, vēsturisko atmiņu un piemiņas liecības – priekšmetus un objektus. Tā sasniegšanai topošais hegemons uzspiež savu subkultūru sistēmu, dzīvesveidā un valodas izmaiņas, vēstures kropļojumus. Topošais hegemons izveido viltus realitāti, kurā nav iespējama iepriekšējā Kultūras dzīve. Vēlāk tāpat tiek izstumti vai iznīcināti Kultūras nesēji – darbinieki, kuru vietā tiek atvesti vai tautas padibenēs atrasti un izaudzināti subkultūru ieviesēji un uzturētāji.

Tieši tāpat hegemons sagrauj izglītības, Zinātnes, tehnoloģiju, medicīnas un valsts pārvaldes mehānismus, tur ieviešot sev nepieciešamos kropļojumus (arī korupciju), nepilnības un kontroles mehānismus.

Sabiedriskās (valsts) dzīves kvalitāte ir atkarīga no šo dzīvi veidojošo un uzturošo Cilvēku personību kvalitātēm, spējām un darbības. Tāpēc hegemons no vietējo iedzīvotāju vidus nepārtraukti „izņem” spējīgākos bērnus un jauniešus un izved darbam uz metropoli, bet no turienes iesūta sagatavotus darbiniekus (kurus gatavo arī no pašai tautai no nolaupītajiem jauniešiem) savas destruktīvās darbības uzturēšanai. Ja nenotiktu Cilvēciskā resursa izlaupīšana, tad hegemons ātri zaudētu savas pozīcijas pakļautā priekšā un Cilvēciskā resursa ziņā nolīdzinātos ar aplaupāmo vai tam zaudētu, bet aplaupāmā tauta atgūtu savas dzīves līmeņa uzturēšanas spējas.

Tautas Kultūras līmeni uztur Tikumība. Tikumība ir Kauna – Goda jūtu sistēmas darbība Cilvēkā. Tikumības izaugsmi iezīmē Lepnums, bet Tikumības sabrukumu vienmēr pavada pazemojums. Tāpēc hegemons atņem to, ar ko Cilvēks varētu lepoties, bet tā vietā liek piedzīvot pazemojumus. Kultūras dzīve ir darbs ar Vērtībām – to atrašana, attīrīšana, vairošana un sargāšana. Vērtību klātbūtne dod lepnumu, bet vērtību zaudēšana pazemo. Kā lepnums, tā arī pazemojums iezīmē Cilvēka attiecības ar vērtībām un veido attieksmi pret tām vai parāda attiecību dinamiku. Tur, kur Cilvēks jūt saskarsmi ar vērtību (subkultūru gadījumā – viltusvērtību), viņu pārņem Lepnums. Tur, kur Cilvēks pats konstatē savus trūkumus attiecībās ar Vērtību, Cilvēks izjūt Kaunu, bet tur, kur Cilvēks jūt ārēju spiedienu Vērtību zaudēšanai, tur viņš piedzīvo pazemojumu.

Vērtības ir jāsargā. Tāpēc tur, kur Cilvēks ir sargājis un nosargājis savas Vērtības, viņš ir Lepns. Tur, kur viņš nav to darījis, tur viņu grauž Kauns, bet tur, kur no ārpuses grauj viņa Vērtības, tur Cilvēks tiek pazemots. Hegemons grauj pakļaujamā spēju veidot savu Nākotni, atņemot Kultūras dzīvi, izskauž Kultūru, maitājot Tikumību, ko panāk piespiežot Cilvēku piedzīvot un pieņemt (būt tolerantam) pazemojumus. Pazemojums tiek panākts ar to, ka Cilvēka klātbūtnē apgāna viņa Vērtības, liek sadzīvot ar Vērtību apgānīšanu un piespiež Cilvēku nepretoties Vērtību apgānīšanai – parāda viņa bezspēcību savu Vērtību sargāšanā.

Publiska Vērtību apgānīšana ir pazemošana. Nepretošanās publiskai Vērtību apgānīšanai ir tolerance. Tolerance ir labprātīga attiekšanās no Tikumības.

Hegemons pazemina izlaupāmās teritorijas dzīves līmeni un kvalitāti, sagraujot tās Dabisko Kārtību. Dabiskajā Kārtībā tās Normu Sistēma ir rādītājs, kurš norāda nepieciešamās darbības Kārtības uzturēšanai. Tur, kur ir atkāpes no Dabiskās Kārtības, tur ir darba un resursu vajadzība tās atjaunošanai. Dabiskās Kārtības traucējumu gadījumā to atjauno visiem iespējamiem līdzekļiem un visīsākajā laikā. Dabiskās Kārtības zuduma brīdī parādās Neiecietība kā pret Kārtības traucējumu, tā pret Kārtības traucētāju. Tas ir jebkuras Tiesību Sistēmas un tās juridisko normu esamības un darbības pamatā. Tiesību Sistēmu uztur Neiecietība pret pārkāpumu.

Tiklīdz kļūstam iecietīgi pret pārkāpumu, tā tūlīt izzūd Kārtību uzturošo līdzekļu un Kārtības uzturēšanas jēga. Hegemons dezorganizē izmantojamās telpas ekonomisko, sabiedrisko un Tikumisko dzīvi, tajā ieviešot Dabiskās Kārtības pārkāpumus (nelikumības) un vienlaicīgi propagandējot iecietību – nevēršanos pret šo pārkāpumu esamību izmantojamajā teritorijā.

Tikumības sastāvā ir dvēseliskos un fiziskos spēkus uzturošas vērtības. Tikumība tieši ir vērsta uz šo spēku vairošanu un uzturēšanu. Ar izmantojamās tautas ievešanu netiklībā topošais hegemons panāk visu izmantojamā spēku, spēju un dzīves vājināšanos, palētināšanos un vieglāku izmantošanu. Ievedot netiklībā, hegemons iegūst valdošu stāvokli un nostiprina savu varu pār izmantojamo. Ievedot netiklībā, hegemons pakļautajam atņem varu, tiesības un Nākotni.

***

Esošajā peļņas kapitālisma ekonomikā, hegemoniskās sistēmas virsotnē, pazeminot visu citu sev pakļauto hegemonu un izmantojamo teritoriju dzīves līmeni, pašlaik ir ASV. Ap to grupējas zemāko Gejropas hegemonu klans, kurā savukārt ir savs augstākais hegemons – Vācija. Latvija pieder pie izmantojamo teritoriju grupas, kura tāpat ir iekārota pēc hegemonisma peļņas ekonomikas principiem. Tās centrālais hegemons ir Rīga, kuru apkalpo satelītpilsētu pavadoņhegemoni, bet lauki atstāti – ievirzīti pilnīgā trūkumā, kur vienīgie kaut kā dzīvojošie ir hegemonu apkalpojošie izejvielu piegādātāji. Hegemons – Rīga uztur tādu politisko, sociālo un ekonomisko darbību sistēmu, kura izslēdz jebkuru pastāvīgu lauku dzīvi, tās uzlabošanos, bet vienmēr ievieš mehānismus, ar kuru palīdzību Latvijas ārpilsētas un perifērijas notur sev nepieciešami zemā dzīves līmenī un bezperspektīvā stāvoklī. Hegemonam tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt apmierinošu dzīves līmeni sev.

***

Tādā kārtā notikumi Ziemeļāfrikā, „arābu pavasari”, „krāsainās revolūcijas”, Ukrainas maidani, apvērsuma gatavošana Krievijā, kas ir loģisks turpinājums Irākas, Lībijas iznīcināšanai un karam pret Sīriju, ir jāaplūko kā hegemona pozīciju uzturēšana un pakļauto teritoriju noturēšana pakļautībā. Centrālais hegemons ir spiests turēt pakļautībā izmantojamās teritorijas – nepieļaut to izkļūšanu neatkarīgu hegemonu kārtā un turēt pietiekamā distancētā dzīves līmenī sev pakļautos hegemonus. Tam visam tas ir ieviesis valūtas, politiskos un militāros mehānismus, ar kuru palīdzību realizē savu hegemonu stāvokli.

Nacisma restaurēšana Ukrainā un „islāma terorisma” izvēršana Gejropā ir centrālā hegemona – ASV darbība sev pakārtoto hegemonu noturēšanai pietiekami zemā līmenī. Sakarā ar to, ka pašās ASV krītas dzīves līmenis un to uzturošie faktori vājinās, centrālais hegemons ir spiests veikt pasākumus, kuri vājina citus pakārtotos hegemonus un tiem pakļautās teritorijas.

Tieši no šī viedokļa jāuzlūko nesenie notikumi Francijā, Eiropā, Ukrainā un Krievijā. Latvija, kā totāli izmantojamā teritorija, tiek izmantota destruktīvu apstākļu veidošanai kā pret Krieviju, tā arī pret pakļautajiem Gejropas hegemoniem. Tas pats tiek darīts arī caur Ukrainu. Gejropai problēmas rada gan no Vidusjūras (Balkānu un Ukrainas), gan no Baltijas jūras caur Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju. Tāpat kā savulaik ASV radīja „starptautisko terorismu” un Al-kaedu, tā tagad tā kopā ar Gejropu radīja „islamistu terorismu” un IGIL – Sīrijas un Irākas bruņotās dumpinieku vienības, kuru kaujiniekus tagad ir pavērsušas arī pret Gejropu. Pie tam ASV savulaik piespieda Gejropu aktīvi piedalīties Sīriju graujošo dumpinieku apgādē un apmācīšanā. Gejropa piedzīvo pazemojumu un piedalās pazemojumu izplatīšanā.

Žurnāls, kura darbiniekus nošāva „teroristi”, bija centrālā hegemona pazemošanas tehnoloģijas izpildmehānisms. Tas bija pavērsts vienlaicīgi kā pret pašiem Frančiem, tā pret Eiropiešiem (Eiropas kulturālajiem iedzīvotājiem) un visu citu zemju reliģisko normās dzīvojošajiem. Karikatūras vienlīdz aizskāra visu reliģiskās jūtas, jo tajās ņirgājās par reliģisko Vērtību būtību kopumā, neatkarīgi no tā, kādas konkrētās formas tika aizskartas. Es, kā Budists, Kristietis un tātad arī cienošs Pravieti Muhamedu (katram ir savi Pravieši un Skolotāji) nevaru būt vienaldzīgs pret Sintoistu, Hinduistu, Jūdaistu vai kādu citu reliģiju Svētumu un Vērtību zaimošanu. Uzbrukums kādas vienas reliģijas Vērtībām ir uzbrukums visām reliģijām.

Starp reliģijām nav vajadzīga iecietība tādēļ, ka visas reliģijas runā par vienu un to pašu un ir vērstas – virza Cilvēku uz vienu un to pašu – uz augstāku Kosmosa Radošo likumu izpratni un Cilvēka spēju tos pielietot savā dzīvē savas dzīves uzlabošanai. Reliģijas noraida hegemoniju. Hegemonijas veido viltus reliģijas un viltus vērtības.

***

Pretstatā esošajam ražošanas līdzekļu un tā ekvivalentu peļņas kapitālisma ekonomikas modelim ir iespējams cits – sociālo attiecību – Kultūras kapitāla tautas saimniecības modelis.

Ekonomiskā darbība ir vērsta uz nozares, uzņēmuma vai tās īpašnieka (kolektīva vai vienpersoniska) labklājību. Tautas saimniecībā nozares, uzņēmuma un tā īpašnieku darbība ir vērsta uz iespējami plašas Zemes iedzīvotāju daļas labklājību.

Ekonomika ir tur, kur ir peļņa un ar to saistītās konkurences nepieciešamība. Tautas saimniecība ir tur, kur visi ražošanas procesi ved uz Kultūras un sabiedrisko attiecību kvalitātes – saskaņas pieaugumu.

Ekonomika noved pie partiju cīņām daudzpartiju sistēmā. Tautas saimniecība darbojas Līdera – sabiedrības – resursu vienotībā.

Tautas saimniecībā katra nozare ir ar to saistīto nozaru kopīgo pūļu un vajadzību to uzturēt rezultāts. Tautas saimniecībā katra sabiedrība ir tik stipra, cik tā ir stiprinājusi savus kaimiņus. Tautas saimniecībā katrs tās elements iestiprinās caur šķerssubsīdiju mehānismu. Tautas saimniecībā nav peļņas un konkurences. Tautas saimniecībā viss ieguvums pāriet sabiedrisko attiecību uzlabojuma ieguldījumā. Tautas saimniecībā nav parādu un kredītu, tāpēc nav attīstības tempa pieauguma vajadzības, bet tāds pieaugums ir dabiskas attīstības procesa iznākums.

Tautas saimniecībā nav hegemona diktētu dzīves līmeņu starpības. Tautu saimniecībā attīstību virza visu tās daudzveidīgo elementu mijiedarbība un saskaņota sadarbība. Tautu saimniecībā katra nozares vai sabiedrības (sabiedrības grupās) attīstība notiek saskaņā ar pašas nozares vai sabiedrības vajadzībām, spējām un attīstības interesēm. Tautu saimniecībā dabiski veidojas attīstību vadošie un virzošie Līderi (attīstības centri), kuri atbilstoši savas grupas dabai pulcē un attīsta savus satelītus. Tautu saimniecībās Līderis strādā attīstāmā labā, bet attīstāmais visādi palīdz Līderim.

Tautu saimniecībās, mainoties attīstības aspekta vajadzībai, mainās attīstības līdera darbības virziens vai attīstības Līderis. Tautas saimniecībā nav privātīpašuma, bet sabiedrība ir kolektīvais īpašnieks, labuma guvējs un atbildības nesējs. Tautas saimniecībā ir katra labklājību ceļoši, viņa atbildībā lietošanai nodoti sabiedriskā īpašuma resursi, kurus viņš lieto sabiedrības vajadzību apmierināšanai un par to nes individuālu atbildību.

Tautas saimniecībā katra sabiedrības locekļa labklājība veido sabiedrības labklājību, bet sabiedrības labklājība ir katra sabiedrības locekļa labklājības pamats. Tautu saimniecības attīstās, attīstot savu elementu labklājību, bet sabiedrības labklājība ir elementu ieguldījuma rezultāts. Tautas saimniecībā visas pūles tiek ieguldītas Nākotnes celtniecībā. Tautas saimniecībā attīstības virzienu norāda Tautas Kultūra. Tautas saimniecībā attīstību virza Tautas Tikumība. Katras tautas saimnieciskā, Kultūras un politiskā dzīve ir viņas Gods un Lepnums.

“Antiņš”
/30.01.2015/
http://www.philos.lv/But_Cilvekam.html

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par Geiropas apgriezto realitāti, hegemonijas piramīdu un tautas saimniecības pamatprincipiem

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s