Par homoseksuālismu bioloģijas doktora skatījumā

Jēkabs Raipulis

Jēkabs Raipulis

Mēs lasām aizkustinošus rakstus un klausāmies raidījumus par to, kā tiekot diskriminēti cilvēki ar homoseksuālu uzvedību Latvijā, kurā esot izteiktākā homofobija pasaulē. Kāds homoseksuālisma aktīvists patētiski izsaucas: “Mēs iebrienam reakcionāros, autoritārisma dubļos, ja neļaujam visām minoritātēm vienādas tiesības!” Es mēģinu saprast, ar ko šī minoritāte ir tik īpaša un ar ko tā atšķiras no citām cilvēku īpatnībām, ka tā jāizceļ un sevišķi jāciena. Savukārt, ja kāds izsaka vēlmi, lai homoseksuālistu praids netiktu rīkots Rīgas centrā, viņš kļūst par progresa nīdēju, atpakaļrāpuli, homofobu. Ja jums ir kādas citas domas par homoseksuālisma vietu sabiedrībā, kas atšķiras no pašu homoseksuālistu sludinātā, jūs tiekat pasludināts par cilvēktiesību ierobežotāju.

Saceltais troksnis par seksuālo minoritāšu tiesību ierobežošanu nekādā gadījumā neveicina to saprātīgu risināšanu, par ko šķietami iestājas homoseksuālisma ideologi. Ja ik brīdi mēģina iestāstīt, cik homoseksuālisms ir cildena un slavējama īpašība, turklāt cenšas to pamatot ar nepatiesu informāciju, tad tas izraisa pamatotu nepatiku. Protams, nevienu nevajag diskriminēt, nevajag darīt pāri. Taču neizpratni rada vēlme šo novirzi uzdot par kaut ko sevišķu, kas prasa īpašu attieksmi, turklāt cenšoties pierādīt, ka tā ir dabiska un sabiedrībai derīga. Bet tagad neliela apgalvojumu analīze, ar kuriem homoseksuālisma aktīvisti pamato cīņu par “savām tiesībām”.

1. “Homoseksuālisms ir bieži sastopama parādība.” Populārās publikācijās tiek apgalvots, ka ikkatrā sabiedrībā un arī laikmetā ir 8–12 % homoseksuāli orientētu cilvēku, bet konkrēti Latvijā to esot 200 000 (kaut ko apgalvot par Latviju gan nav nekāda pamata, jo nav veikti pētījumi). Savukārt pētījumi ASV ir sekojoši: 12 lielākajās pilsētās sevi par homoseksuāliem vai biseksuāliem uzskata ap 9 % cilvēku, 88 pēc lieluma nākamajās pilsētās – 4,2 %, nelielās pilsētiņās ap 2 %, laukos – zem 1 %. Šie skaitļi nepārprotami rāda, ka homoseksuālisma izplatībā svarīga ir attieksme pret to. ASV laukos un mazās pilsētiņās šī uzvedība netiek īpaši atbalstīta un akceptēta, tāpēc šeit par homoseksuāļiem acīmredzot kļūst tikai tie, kuriem uz to ir bioloģiski nosacīta ievirze. Apkopojot vairāku valstu pētījumu rezultātus, kļūst redzams, ka lielais homoseksuāli orientēto procents rodas no tā, ka samērā daudzi pusaudža gados vai arī vēlāk ir izmēģinājuši homoseksuālos sakarus, tomēr NAV pie tiem palikuši. Tādu, kuriem šī sliecība ir stabila, nav vairāk par 1–2 %. Piemēram, Anglijā tikai homoseksuāls dzīvesveids ir 1 % geju, 0,3 % lesbiešu, Somijā – 0,9 % geju, 0,5 % lesbiešu, arī Francijā un ASV šie skaitļi ir līdzīgi.

2. “Homoseksuālisms ir ģenētiski noteikts, tātad negrozāms “kā acu krāsa”.” No ģenētiskā viedokļa šāds apgalvojums nav ne ar ko pamatots. Tas izriet no pašu homoseksuālisma adeptu cita apgalvojuma, ka homoseksuālā orientācija ir nepārtraukta pāreju rinda no izteikta homoseksuālisma caur biseksuālismu līdz izteiktam heteroseksuālismam. Šis pēdējais apgalvojums ir tuvs patiesībai un atbilst poligēni noteiktas pazīmes ģenētiskajai determinācijai ar multifaktoriālu izpausmi, t. i., vismaz daļai tās formu svarīgi ir sociālās vides apstākļi, kas nosaka, vai tā izpaudīsies vai ne, daļai – tikai sociālā vide. Arī tas fakts, ka ar gadiem cilvēku daudzums, kas sevi atzīst par homoseksuāli orientētiem, samazinās, liecina, ka šī īpašība nemaz nav tik negrozāma. Piemēram, 1996. gadā Sanktpēterburgā veiktajā pētījumā konstatēts, ka vecumā no 18 līdz 34 gadiem sevi par gejiem atzīst 2,7 % vīriešu, vecumā no 35 līdz 55 gadiem – 0,6 %, vecumā no 55 līdz 74 – 1,3 %. Faktiski, tikai ap 1 % cilvēku ir ar iedzimstošu vai ar embrionālajā attīstībā iegūtu bioloģisku homoseksuālo orientāciju. Līdzīgi kā citas poligēni iedzimstošas novirzes. Pārējie homoseksuālās uzvedības gadījumi ir sociālās vides ietekmē radušies.

Homoseksuālās orientācijas rašanās cēloņi ir dažādi – kā tas ir ar vairākām bioloģiski sociālajām negācijām – alkoholismu, zagšanu u. c. Kā daudzām sarežģītām cilvēka pazīmēm, īpaši saistītām ar psihi, ir dabisks noviržu procents, kas noteikts ar ģenētiskajām dzimuma veidošanās kļūdām. Par to liecina atsevišķu identisko dvīņu pāru vienādā homoseksuālā orientācija. Nākamais noviržu rašanās periods ir embrioģenēze, kad veidojas dzimumorgāni un dzimumhormoni, kuri iedarbojoties uz smadzeņu attīstību tās maskulinizē (vīrišķo) vai feminizē (sievišķo). Šajā laikā arī citi faktori var ietekmēt smadzeņu maskulinizāciju vai feminizāciju.Pētījumos konstatēts, ka grūtniecēm, kuras, iznēsājot bērnu, lietojušas fenibarbitālus, biežāk nekā tām, kuras tos nav lietojušas, bērni ir ar homoseksuālu vai transseksuālu orientāciju. Nākamais normālu dzimuorientāciju izmainošais apstāklis ir bērnu seksuālā izmantošana. Vēl nākamais – sociālā vide un sabiedrības vai atsevišķu sabiedrības grupu attieksme pret homoseksuālo uzvedību.

3. “Homoseksuālisms ir seksuālās uzvedības normas viena no formām.” To itin kā apstiprinot jau iepriekš minētā sakarība, ka ir nepārtrauktas pārejas no izteikta homoseksuālisma līdz heteroseksuālismam. Taču līdzīgu sakarību mēs redzam vairākām ģenētiski noteiktām īpašībām un smagām novirzēm. Piemēram, šizofrēnijai arī ir dažāda smaguma formas no nepieciešamības atrasties psihiatriskajā slimnīcā līdz vieglām formām, kas ļauj dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi. Neviens šizofrēniju nesauc par normu.

Līdzīgi ir ar homoseksuālismu. Tā kā 1973. gadā ASV psihiatru asociācija (ar nelielu balsu vairākumu) nobalsoja, ka homoseksuālisms nav psihiska novirze, to izslēdza no slimību skaita. Homoseksuālisma aizstāvji uz šī pamata apgalvo, ka viņu uzvedība ir normāla.Taču runa nav par kaut kādu abstraktu absolūto normu. Homoseksuālisma gadījumā runa ir par normu attiecībā uz vienu no cilvēka pamatvajadzībām – sugas turpināšanu. Tātad šeit novirze ir reproduktīvajā jomā, proti, tā ir neauglība.Neauglība var būt gan reproduktīvo funkciju fizioloģisku vai funkcionālu traucējuma rezultāts, gan arī psihiskas dabas parādība. Homoseksuālisma gadījumā tā ir psihiskas dabas parādība, t. i., nespēja (nevēlēšanās) kontaktēt ar pretējā dzimuma indivīdiem un stāties dzimumattiecībās.

Kādas pūles gan nepieliek laulātie ar reproduktīvajiem traucējumiem, lai tiktu pie bērna, cik līdzekļu neiztērē, lai izārstētu šo novirzi! Bet nosaukt homoseksuālismu par novirzi, t. i., neauglību, tiek uzskatīts par lielāko diskriminācijas izpausmi. Jāpiebilst gan, ka oficiālajā 1980.gada diagnožu sarakstā (DSM – III) ir minēta “distonā homoseksualitāte” (distonija – psihiatriskais termins, kas apzīmē stāvokli, kad indivīds jūt asu neapmierinātību par kaut kādām netipiskām īpašībām un gribētu no tām atbrīvoties.)

4. “Homoseksuālismu nevar iegūt. Tas vai nu ir, vai nav.” Par to, ka homoseksuālā uzvedība daudzos gadījumos tomēr ir iegūta nevis iedzimta, liecina ļoti daudz piemēru. Tādās cilvēku grupās, kur nav normāla vīriešu un sieviešu attiecība (jauniešu un jaunavu semināri, cietumi, izolētas armijas daļas u. c.) homoseksuālās attiecības sāk veidoties biežāk. Piemēram, ASV homoseksuālisms visizplatītākais ir lielpilsētā Sanfrancisko un nelielās koledžu pilsētās. Taču visbiežāk par homoseksuālistiem kļūst seksuālās vardarbības vai pavedināšanas (pedofilijas) rezultātā. Kādā klīnikā, aptaujājot homoseksuālus un biseksuālus vīriešus, tika konstatēts, ka 35 % no homoseksuālajiem vīriešiem sāka seksuālo dzīvi vardarbīgas piespiešanas rezultātā – vidēji 10 gadu vecumā, kas arī vēlāk noteica viņu homoseksuālo orientāciju.

5. “Homoseksuālisms nav ārstējams.” Atsevišķos gadījumos patreizējā medicīnas attīstības līmenī varbūt tiešām ārstēšana nedod vēlamo rezultātu, taču citos gadījumos rezultāts ir pozitīvs.Tajā gadījumā, kad novirze ir ģenētiski noteikta, ārstēšana šobrīd var nebūt sekmīga.Ja homoseksuālisms iegūts, tas ir novēršams. Noteicošais homoseksuālistu apgalvojumā “nav ārstējams” ir nevēlēšanās mainīt uzvedību. Arī citās ar seksu saistītajās novirzēs var novērot: kaut arī konkrētais indivīds saprot novirzes nedabiskumu (sadomazohisms, pedofilija, transvestītisms), tomēr nevēlas no tās atbrīvoties. Piemēram, aptaujās noskaidrots, ka tikai 15 % sadomazohistu vēlētos atbrīvoties no savas problēmas, bet 76 % transvestītu nekad nav vērsušies pēc palīdzības pie ārsta vai psihologa.

6. “Homoseksuālie pāri ir ļoti stabili.” Arī šis apgalvojums nav patiess.Seksuālās attiecības geju pāra starpā ļoti lielā mērā ir gadījuma rakstura.Daudziem geju pāriem, kas dzīvo kopā, šī kopdzīve ir īslaicīgāka par heteroseksuālo pāru attiecībām. Piemēram, ASV vairāk vai mazāk stabilos pāros dzīvo 24 % geju un 43 % lesbiešu. Anglijā geju, kuri dzīvoja kopā, kopdzīves ilgums vidēji bija četri gadi.

Homoseksuālisma propagandas sekas

Nākamais jautājums, kas diskusijās par homoseksuālismu visbiežāk tiek apspriests, vai homoseksuālisma propaganda ir “nevainīga”. Šis jautājums šobrīd ir saasināts ar tā saucamā praida organizēšanu un atšķirīgo attieksmi pret to gan dažādos sabiedrības slāņos, gan dažādās valstīs. Cilvēku noraidošā attieksme pret geju praidiem un propagandu tiek pielīdzināta rasismam un nosaukta par homofobiju. Tā jau tiek salīdzināta ar fizisku izrēķināšanos.

1. Par bīstamāko homoseksuālisma ekspansijas ļaunumu varam uzskatīt demogrāfisko situāciju. Ja 10 % no Latvijas iedzīvotājiem (pēc geju apgalvojuma) ir homoseksuāli orientēto (bet tur, protams, neietilpst bērni un veci cilvēki), tad starp reproduktīvajā vecumā esošajiem šis procents ir vēl lielāks. Savukārt ap 10 % heteroseksuālu ģimeņu nevar būt bērnu neauglības dēļ. Tātad tajās ģimenēs, kur var būt bērni, to vajadzētu būt vismaz 4–5, lai saglabātu to iedzīvotāju daudzumu, kas patlaban ir Latvijā.

Kādas konsekvences izriet no šīs demogrāfiskās situācijas gan Latvijā, gan vairumā Eiropas valstu? Neapšaubāmi tās ir gan ekonomiskas, gan sociālas. Lai saglabātu augstu dzīves līmeni aizvien vairāk novecojošajai populācijai, vajag jaunas darba rokas, kas nāks no citu kultūru un reliģiju zemēm, kur dzimstība ir augsta. Kad šo iebraucēju īpatsvars sasniegs noteiktu kritisko robežu, diez vai viņi rēķināsies ar eiropiešu “demokrātiskajiem iekarojumiem” – indivīda tiesību neaizskaršanu, sieviešu un vīriešu vienlīdzību u. c. Nav dzirdēts, ka islāma valstīs notiktu homoseksuālistu praidi. Ir gan dzirdēts, ka tur tos, kuri pārkāpj islāma kanonus, nomētā ar akmeņiem. Apgalvojumam, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota, tātad mums eiropiešiem ir jāupurējas, dzīvojot bezbērnu homoseksuālās attiecībās, nav pamata. Jautājums ir par to, vai mēs gribam saglabāt savus demokrātiskos sasniegumus un Eiropas civilizāciju. Ja atbilde ir – “Jā!”, tad mums pašiem ir sava populācija jāsaglabā.

2. Nepamatots ir apgalvojums, ka ar geju aktivitātēm nevienu nevarot ievirzīt uz homoseksuālu uzvedību. Pusaudžiem viss, kas atšķiras no tradicionālā, liekas interesants un pārbaudāms. Tas ir ceļš, kā iesaistīt jauniešus homoseksuālo attiecību apritē. Tiek kultivēts jaunekļu skaistuma apjūsmošanas un cēlās skolēna mīlestības pret savu skolotāju mīts, kas bijis izplatīts antīkajā pasaulē un bijis iedvesmas avots daudzām slavenībām. Turklāt ne tikai platoniskās (garīgās), bet miesiskās mīlestības veidā. Vairāku slavenību biogrāfijās var atrast faktus par jaunekļu pakļaušanu savām iegribām ar savu autoritāti un samulsināšanu. Piemēram, par baleta trupas vadītāju S. Djagiļevu biogrāfi raksta, ka visi jaunekļi (arī jaunāki par 18 gadiem) izgāja caur viņa gultu, ja gribēja trupā strādāt, neskatoties uz to, vai to vēlējās, vai nē. Turklāt – neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Jau tas vien, ka pēc 30 gadu vecuma sevi par homoseksuāli orientētiem atzīst daudz mazāk vīriešu nekā jaunākos gados, liecina, ka daudziem homoseksuālā orientācija bijusi uzspiesta vai ziņkārības ierosināta, ne bioloģiski noteikta.

3. Apgalvojums, ka sekss un reproduktīvā funkcija nav saistāma, arī ir viens no homoseksuālisma teorētiķu izdomājumiem. Tas baudas gūšanu atrauj no katras dzīvās būtnes vajadzības – nodrošināt dzīvības saglabāšanos un nepārtrauktību. Šī vajadzība ir tāda pati kā ēšana, dzeršana, elpošana u. c. pamatvajadzības. Mēs jau varam arī ēst tikai baudas dēļ (kā to kultivēja senie romieši), bet, ja baudas nolūkam izmantotie produkti nebūs pilnvērtīgi, mēs pazaudēsim veselību vai dzīvību. Mēs varam pārēsties iekšējas nepiesātināmības dēļ kā bulīmijas slimnieki. Līdzīgi arī seksa atraušana no reproduktīvās vajadzības (gan homo, gan heteroseksuālajās attiecībās) noved pie bēdīgām sekām [indivīda degradācijas, dažāda veida un smaguma psihiskām novirzēm].

Bez tam jāņem vērā arī morālie un psiholoģiskie zaudējumi, ko nepamana homoseksuālās aizrautības karstumā. Tā ir vecu homoseksuālistu vientulība. Homoseksuāļiem vērojama stipri augstāka saslimstība ar dažādām psihiskajām slimībām. Turklāt tās cēlonis nav sabiedrības attieksme. Cēlonis ir drīzāk pārtrauktā dabiskā cilvēka turpināšanās nākamajās paaudzēs jeb nemirstība.Par dvēseles nemirstības zaudēšanu neņemos spriest, bet ģenētiskās nemirstības, nepārtrauktības apraušanās ir pārdomu vērta. Nerealizētais sugas turpināšanās instinkts, kurā ietilpst ne tikai seksuālā aktivitāte, kas ir reprodukciju motivējošais faktors, bet arī pēcteča radīšanas un gādības par pēctečiem nerealizētā vajadzība, ar gadiem kļūst aizvien nozīmīgāks un psiholoģiski traumējošs faktors.

Kādēļ gan seksuālā bauda būtu stādāma augstāk par citām, turklāt gūstama par katru cenu un visos iespējamajos veidos? Ja jau tiek uzsvērta tāda nepieciešamība, visefektīvākais variants būtu ievadīt smadzenēs baudas centrā elektrodu un, kairinot attiecīgo centru, gūt maksimālo baudu. Dzīvniekiem, kuriem šādi elektrodi eksperimentos tiek ievadīti, neko vairāk nevajag, kā tikai nepārtraukti kairināt šo baudas centru, līdz iestājas nāve.

Visticamāk, homoseksuālā uzvedība ir saistīta arī ar vairākām nevēlamām psihiskām izpausmēm emocionālajā sfērā. Gejiem – daudz biežāk kā heteroseksuālajiem vīriešiem – ir depresija, trauksmes sajūta, histērija, alkohola un narkotiku atkarība. Lesbietēm depresija, augsta alkohola un narkotiku atkarība ir vēl biežāk sastopama kā gejiem. Iespējams, ka tieši nepilnvērtības izjūta liek nepārtraukti prasīt, lai viņus īpaši atzīst. Arī izredzētības lieluma mānija: “Mēs – homoseksuālisti – visu labāk saprotam, mēs esam progresīvāki, radošāki, gudrāki, visi ģēniji ir bijuši homoseksuāli u. tml.” Līdzīgi apgalvojumi virzīti uz to, lai radītu ap homoseksuālismu tā īpašas nozīmības “auru”.

4. Daudziem cilvēkiem praids rada estētisku nepatiku. Tas izraisa arī neveselīgu ažiotāžu un konfrontāciju, pret kuru it kā iestājas praida organizētāji. Kā biologs nevaru noliegt, ka dažiem daba ir nodarījusi pāri. Bet ar to nevajadzētu lepoties. Apmēram tikpat, cik bioloģiski homoseksuāli orientēto, ir arī gultā čurātāju, bet viņi neiet praidā. Kaut gan kā kādā anekdotē paironizēts, ka pēc attiecīgas psiholoģiskās apstrādes gultā čurātājs par to nekaunas, bet sāk ar to lepoties.

Iespējams gan, ka praida organizēšana, prasība, lai speciāli likumā paredz, ka homoseksuālismu nedrīkst diskriminēt, un citas aktivitātes ir tīri psiholoģiskas dabas. Tā ir vēlme kaut kā kompensēt tos zaudējumus, ko rada nerealizētie pamatinstinkti. Filozofs un psihlogs Ēriks Froms “Mīlestības grāmatā” raksta: “Uz vīrišķā un sievišķā pretnostatījuma pamatojas arī cilvēku savstarpējās attiecības. Tīri psihiskajā jomā vērojams tas pats: mīlestībā starp vīrieti un sievieti tie abi atdzimst. Homoseksuālās novirzes gadījumā šo pretstatu vienību gūt neizdodas un tāpēc homoseksuālists cieš nekad nepārvaramas vientulības sāpes…”

5. Visbeidzot, cik tad zemu var nolaist morāles un tikumības latiņu? Savulaik nosodītā prostitūcija (gan homoseksuālā, gan heteroseksuālā) zeļ un plaukst. Meklējot kaut kādu šķietami “dievišķo seksuālo baudu” var izrādīties, ka neviena perversija nav noraidāma. Pedofili cīnās par savām tiesībām, gana pārliecinoši argumentēdami, ka agrīna bērna ievadīšana seksuālajā dzīvē ir ļoti vēlama, turklāt īpaši labi, ja to dara paši vecāki utt. Homoseksuāli orientētie gan apgalvo, ka viņiem nav nekāda sakara ar pedofiliju. Bet, ejot to pašu sabiedriskās domas apstrādāšanas ceļu, kādu iet homoseksuāļi, arī pedofili, izmantojot cilvēktiesību argumentu, indivīda brīvību un neaizskaramību, var izkarot savas vēlmes apmierināšanas tiesības. [Patiesībā homoseksuālisms un citas seksuālās (sensetīvās, hedoniskās) novirzes, tai skaitā pedofīlija, ir savā starpā visai cieši saistītas parādības, kuras daudzos gadījumos izpaužas komplektā – ,gūstot piesātinājumu vienas novirzes apmierināšanā, rodas vēlme un vajadzība pēc citām.]

6. Nereti par homoseksuālisma pozitīvajiem efektiem pieskaita pārapdzīvotības samazināšanu uz Zemes. Taču šāds apgalvojums ir aplams. Rietumu liberālā attieksme pret ģimeni un seksa nodalīšana no reproduktīvās funkcijas ir novedusi pie situācijas, ka šādu attieksmi kultivējošo zemju iedzīvotāji neatražo sevi. Depopulāciju šajās zemēs aptur tikai iebraucēji no valstīm, kur ir pārapdzīvotība – augstās dzimstības dēļ. Taču tas neglābs situāciju. Ja mēs ceram, ka šie iebraucēji pārņems mūsu (ne)tikumus un priekšstatus, tad nākamajās paaudzēs viņi tāpat neatražos sevi. Ticamāk gan, ka ienācēji, sasniedzot kādu noteiktu kritisko daudzumu, vairs nepakļausies ne savas izcelsmes zemes likumiem un tikumiem (ko redzam jau ne vienā vien Eiropas valstī), nedz arī Eiropas vērtībām, bet dzīvos pēc savas izpratnes, kur nebūs vietas demokrātijai un indivīda brīvībai, ar ko mēs tā lepojamies.

Vienīgais risinājums, lai saglabātu to, kas ir sasniegts cilvēka tiesību, brīvību un sociālā nodrošinājuma jomās, ir: uzņemties pienākumu sevi atražot, turklāt – gan fiziski, gan garīgi. Runājot par to, ko cilvēks drīkst vai nedrīkst, kas ir pareizi un nepareizi, kas ir veselība un kas patoloģija, vajadzētu tomēr balstīties uz pagātnes pieredzi un atziņām, kas ļāvušas cilvēcei izdzīvot un sasniegt pašreizējo stāvokli.

P.S. Rakstā minētie fakti ir ņemti no nopietniem zinātniskiem pētījumiem, kas publicēti zinātniskos žurnālos, piemēram, “Scientific American” u. c., monogrāfijās, interneta portālos.

P.P.S Raksts bija sagatavots un iesūtīts laikrakstam “Diena” polemikai par “seksuālo minoritāšu” praida norises vietu un lietderību. Diemžēl tas netika nopublicēts, nekomentējot kādēļ.

Jēkabs Raipulis, bioloģijas zinātņu doktors, ģenētiķis, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas profesors
/12.01.2015/

Avots:
http://rod.lv/

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

18 Responses to Par homoseksuālismu bioloģijas doktora skatījumā

  1. Zelma Z saka:

    Paldies, ka ir Jūsu portāls, kur var uzzināt, kas patiesībā notiek pasaulē!

  2. Aivars Andrsons saka:

    No kurienes rodas zoofīli un nekrofīli, vai dzimuši no cūkām…?

  3. Par kristietiibu bioloģijas doktora skatījumā saka:

    1. “kristietiiba ir bieži sastopama parādība.”
    Nu ir jau, tikai tas neko nenoziimee.

    2. “kristietiiba ir ģenētiski noteikta, tātad negrozāma “kā acu krāsa”.”
    Pilniigi meli. kristiigaas orientācijas rašanās cēloņi ir dažādi – kā tas ir ar vairākām bioloģiski sociālajām negācijām – alkoholismu, zagšanu u. c.

    3 “kristietiiba ir cilveeku uzvedības normas viena no formām.”

    Piemēram, šizofrēnijai arī ir dažāda smaguma formas no nepieciešamības atrasties psihiatriskajā slimnīcā līdz vieglām formām, kas ļauj dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi. Neviens šizofrēniju nesauc par normu. Liikja uz krusta pieluugshana ir pat veel daudz smagaaka novirze, un to saukt par normu nedriikst.

    Un taa taalaak. Es vareetu raapulja ” garadarbu” apstraadaat no a liidz zet, tikai slinkums.

  4. Pamatjautājumi, kas mūsu sabiedrībā nereti nav zināmi un apzināti. Paldies Jēkabam Raipulim par vienkāršu pamatprincipu paskaidrošanu. Protams, ka noviržu propaganda nodara kaitējumu sabiedrībai (sevišķi – bērniem), tāpēc to jāaizliedz ar likumu. Sabiedrības nespēja izveidot veselīgu attieksmi pret novirzēm raksturo tās pašas saslimšanu. Piemēram, piezīme:

    “P.P.S Raksts bija sagatavots un iesūtīts laikrakstam “Diena” polemikai par “seksuālo minoritāšu” praida norises vietu un lietderību. Diemžēl tas netika nopublicēts, nekomentējot kādēļ.”

    Šis nav vienīgais nezināmais mūsu brīvajā ‘daudzo viedokļu un uzskatu’ sabiedrībā: valstij, skolām un iestādēm (tiesas un parlamentārā likumdošana) tās prezidentiem un vadītājiem nav pamatvērtības, un tādēļ viņiem nav arī ko pateikt savai tautai. Tādēļ viņi klusē (Izņemot saukļus un lozungus svētku reizēs). Tautas pasauli raksturo tās radītie ‘projekti’ (MIL garadarbi): Pirmatnējo cilšu aizspriedumi (astroloģiskās prognozes), reliģijas stāsti (tiesību un morāles avoti), daudzi brīvi viedokļi, ‘mācības’, skolas un nodarbības.
    Imants Vilks

  5. esse saka:

    Ikviens cilvēks nāk pasaulē, lai ieņemtu noteiktu vietu savā dzimtaskokā. Dvēsele ir dzimtas darbinieks – tai ir savi konkrēti Dabas doti uzdevumi un attiecīgi resursi šo uzdevumu veikšanai. Ļoti daudzi dzimtaskoki ir iznīcināti pavisam vai dod tikai nīkuļojošas, sīkas atvases no pamazām pūstoša celma – ne tikai karu rezultātā, bet masveida genocīda sieviešu dzemdēs rezultātā. Homoseksuālisms ir šīs dubulto standartu vairāku desmitu tūkstošu vecās kultūras rūgtais auglis. Slimības pēdējā stadija. Cilvēkiem paliek divas izvēles – vai nu tolerēt šo slimību (tātad ļaut tai sevi uzvarēt), vai no visas sirds pieķerties VESELības domām. Izprast Dabas pamatlikumus. Bioloģiski (Dabiski) cilvēku suga ir TIKAI divdzimumu, visas novirzes (arī tās, kuras rodas ģenētiskā līmenī un prenatālajā periodā), ir nepadarītā psihiskā darba rezultāts, apziņas aizmigušā stāvokļa sekas. Cilvēkiem jāiemācās saprast to īpašo Dabas pamatspēku, kurš saucas “psihe” un strādāt ar to katram savā “teritorijā”. Psihologi diemžēl to reti saprot paši (jo psiholoģijas “zinātne” izveidojusies ļoti vēlu – tikai 19.gs.beigās, kad pozitīvisma metodoloģija bija jau pilnā briedumā, un tai nav pašai savas metodoloģijas, tā ir aizgūta un netiek kritiski izvērtēta). Kas grib pattiešām RISINĀT šī gadsimta slimību jautājumus, tiem jāpieķeras zinātnes elka atmaskošanai un jāparūpējas, lai sausais atlikums – vērtums – kļūtu par ikviena sabiedrības locekļa personīgo, apzināto ieguvumu. Tad radīsies Tautas spēks, kurš pavērsīs sabiedrību atveseļošanās virzienā. Tautas spēks var rasties tikai no cilvēkiem, kuri strādā ar savu psihi un veic katrs sava konkrētā dzimtaskoka uzdevumus, lai padarītu to metroloģiski atbilstošu Dabai, saskaņotu ar Dabas nemainīgajām dzīvību nodrošinošajām likumsakarībām.

  6. “P.S. Rakstā minētie fakti ir ņemti no nopietniem zinātniskiem pētījumiem, kas publicēti zinātniskos žurnālos, piemēram, “Scientific American” u. c., monogrāfijās, interneta portālos.”

    Lol, šis “zinātnieks” pat nezina, kas ir zinātniski žurnāli – Scientific American – ir populārzinātnisks žurnāls, kurā netiek publicēti pētījumi. Monogrāfijas un interneta portāli vispār nav zinātniski. Būtu palasījis patiešām īstas zinātniskas publikācijas, tad šādas muļķības nesarakstītu! Nezin kāpēc cilvēki, kas šīs lietas pēta, secina, ka homoseksualitātes izveidi nosaka, gēni, dzimumhormonu daudzums kritiskajos periodos (piem., embrionālās attīstības otrā puse), kā arī mātes imūnreakcija. 😉

    • sumpurnis saka:

      … un komatiņus nemākam salikt pareizi.

    • Jānis saka:

      Statistiskais uzskaitījums ir zinātniskā metode. Populārzinātniskie raksti uz to balstās, līdz ar ko ir gana respektējami, žurnālistiski korekti, nekādā ziņā ne nemūsdienīgi. Jūs pieprasiet teju vai disertāciju no autora aizmirsdams, ka pats tikai ar disertācijas palīdzību Jūs varētu ko oponēt.

  7. Agris saka:

    Man nav grūti pieņemt to, ka autoram nesimpatizē homoseksuāli cilvēki.

    Ko man savukārt ir grūti pieņemt, ka šajā rakstā ir paņemti ārpus konteksta izdalīti fakti, kas tieši vai netieši noved pie autora izteiktā vienpusīgā viedokļa. Lielākā daļa starptaitiskoppētījumu skaidri norāda, ka izpratne par homoseksuālismu joprojām ir embrija stadijā. Tajā ir iesaistīti vairaki faktori un nevienu nevar uzteikt par precīzu faktu.

    Šāda ‘objektīvisma’ valodā mēs pētniecībā runājām 90tajos gados, kad bija limitēta izpratne par pētniecības metodēm un subjektiem. Ir pagājuši 25 gadi un pētniecība, jo īpaši specifiskos jautājumos kā homoseksualitāte, ir progresējusi ļoti. Šādu viedokli nevar atrast nevienā no A līmeņa pētījumiem nekur pasaulē.

    • Jānis saka:

      Iespējams daudz vienpusējāka ir attieksme, kur piemēram Šekspīru, viņa sonetu dēļ kategoriski ieceļ vīriešmīlētāju kārtā. Nerēķinoties, ka tajos laikos acīm redzot ievest teātrī sievieti varēja vienīgi pārģērbjot to vīrieša drānās. Un visam iespējama cita cēloņsakarība. Raksts pasaka daudzus konkrētus faktus piemēram, ka mazpilsētās dzimumsaskarsme ir reālāka un vīrietis retāk izvēlas par partneri paša pirmiepazīto objektu…

  8. Jānis saka:

    Ļoti pamatots, kulturāls tēmas izklāstījums. – Kāda gan kuram daļa iejaukties kādu savstarpējā norunā: Kurš kuram ko, un kā bāzīs. Un tiem, kuriem tas riebjas, ir tiesības to nedzirdēt un neredzēt. Inversās loģikas aizstāvji var vienīgi aizstāvēt tiesības uz pilnīga visaptveroša kataloga eksistenci, kurā uzskaitīts pilnīgi viss ar piebildi 1 no 10 000 dara tā… Man zināms pusaudzis piemēram apgalvoja, ka šis vannā ielīdis sēdinot uz gala mušu ar norautiem spārniem… Viņa mīļotā draudzene protams būtu šokā to uzzinājusi. Savukārt šīs mīļotās draudzenes šoks, pēc visa spriežot, būtu teju vai antikonstitucionāls. 🙂

  9. kuku saka:

    …Piemēram, 1996. gadā Sanktpēterburgā veiktajā pētījumā konstatēts, ka vecumā no 18 līdz 34 gadiem sevi par gejiem atzīst 2,7 % vīriešu, …

    ak Dievs! vēl varēja pirmā pasaules kara pētījumus ielikt! pasaule sen ir mainījusies pa šiem 20 gadiem! vairākas paaudzes ir izaugušas, bet nē, vēl jāpiesauc ir Jeļcina laikus.

  10. Pērkons saka:

    Lielisks, skaidri argumentēts un patiess raksts. Visiem izlasīt un iegaumēt atslēgas punktus. Tas ir acīmredzams, ka pasaulē sistemātiski notiek homosexualitātes pasīvi-agresīva propaganda un prieks, ka šo dekadento uzvedību LV atsakās ņemt pretī. Principā praids savu mērķi nav sasniedzis: Latvija ir reflektējusi savu vidējo skatījumu uz šo problēmu: “Lai jau guļ ar ko grib, bet precēties jūs nedabūsiet un slavināt savas novirzes varat citur”.

    Bonusa punkti autoram par plašo skatījumu sexuālās baudas un reproduktīvās funckijas diskonekta jautājumā? Ļoti būtiska nianse arī normālu cilvēku attiecībās. Pats to esmu sajutis.

  11. Heh, neviltotu smaidu izraisa tas, ka visi bez izņēmuma raksta oponenti izsaka kaudzi iebildumu, bet neviens ar atsaucēm uz zin. pētījumiem tā arī nepierāda, kur un kāpēc autors būtu samelojies 🙂 Var jau kaut kam nepiekrist, bet tad vajag konkrēti pamatot savu viedokli, nevis skaļi un emocionāli kliegt

    • Īsumā
      Neirobioloģiskā smadzeņu dzimuma veidošanās teorija ir vispopulārākā zinātniskā teorija, kas izskaidro, kā veidojas dzimumidentitāte (sajūta, ka esi vīrietis vai sieviete) un seksuālā orientācija (heteroseksualitāte, homoseksualitāte un biseksualitāte). Šī teorija galvenokārt balstās uz dzimumhormonu lomu embrionālajā attīstībā, taču arī citiem faktoriem ir būtiska nozīme, piemēram, ģenētiskiem un epiģenētiskiem.

      Pilnu rakstu lasīt: Cīrulis, A. (2015). Sex differences in the human brain neuroanatomy and functionality [in Latvian]. Latvijas Ārsts (Journal of Latvian Medical Association), Nr. 11: 72-76. ISSN 1019-5068

      Atsauces:
      1. Swaab DF. Sexual differentiation of the brain and behavior. Best Pract Res Clin Endocrinol Metab 2007;21(3):431–44.
      2. Savic I, Garcia-Falgueras A, Swaab DF. Sexual differentiation of the human brain in relation to gender identity and sexual orientation. Prog Brain Res 2010; 186:41–62.
      3. Bao A-M, Swaab DF. Sexual differentiation of the human brain: Relation to gender identity, sexual orientation and neuropsychiatric disorders. Front Neuroendocrinol 2011;32(2):214–26.
      4. Purves D, Augustine GJ, Fitzpatrick D, Hall WC, LaMantia A-S, White LE. Neuroscience. 5th ed. Sunderland (MA): Sinauer Associates, Inc.; 2012.
      5. Swaab D. Sexual differentiation of the human brain: relevance for gender identity, transsexualism and sexual orientation. Gynecol Endocrinol 2004;19(6):301–12.
      6. Phoenix CH, Goy RW, Gerall AA, Young WC. Organizing action of prenatally administered testosterone propionate on the tissues mediating mating behavior in the female gunea pig. Endocrinology 1959;504:369–82.
      7. Ngun TC, Ghahramani N, Sánchez FJ, Bocklandt S, Vilain E. The genetics of sex differences in brain and behavior. Front Neuroendocrinol 2011;32(2):227–46.
      8. Lentini E, Kasahara M, Arver S, Savic I. Sex Differences in the Human Brain and the Impact of Sex Chromosomes and Sex Hormones. Cereb Cortex 2013;23(10):2322–36.
      9. Savic I, Arver S. Sex Differences in Cortical Thickness and Their Possible Genetic and Sex Hormonal Underpinnings. Cereb Cortex 2014;24(12):3246–57.
      10. Reinius B, Jazin E. Prenatal sex differences in the human brain. Mol Psychiatry 2009;14(11):987, 988–9.
      11. Sanders AR, Martin ER, Beecham GW, et al. Genome-wide scan demonstrates significant linkage for male sexual orientation. Psychol Med 2015;45(07):1379–88.
      12. McCarthy MM, Auger AP, Bale TL, et al. The epigenetics of sex differences in the brain. J Neurosci 2009;29(41):12815–23.
      13. Matsuda KI, Mori H, Kawata M. Epigenetic mechanisms are involved in sexual differentiation of the brain. Rev Endocr Metab Disord 2012;13(3):163–71.
      14. Rice WR, Friberg U, Gavrilets S. Homosexuality as a Consequence of Epigenetically Canalized Sexual Development. Q Rev Biol 2012;Volume 87,:343–68.
      15. Nugent BM, Wright CL, Shetty AC, et al. Brain feminization requires active repression of masculinization via DNA methylation. Nat Neurosci 2015;18(5):690–7.
      16. Balter M. Can epigenetics explain homosexuality puzzle? Science 2015;350(6257):148.
      17. Ngun TC, Guo W, Ghahramani NM, et al. A novel predictive model of sexual orientation using epigenetic markers. In: Annual meeting of the American Society of Human Genetics (ASHG). Baltimore: 2015.
      18. Cantor JM, Blanchard R, Paterson AD, Bogaert AF. How many gay men owe their sexual orientation to fraternal birth order? Arch Sex Behav 2002;31(1):63–71.
      19. Blanchard R. A possible second type of maternal-fetal immune interaction involved in both male and female homosexuality. Arch Sex Behav 2012;41(6):1507–11.
      20. Bogaert AF, Skorska M. Sexual orientation, fraternal birth order, and the maternal immune hypothesis: A review. Front Neuroendocrinol 2011;32(2):247–54.
      21. Anderssen N, Amlie C, Ytterøy EA. Outcomes for children with lesbian or gay parents. A review of studies from 1978 to 2000. Scand J Psychol 2002;43(4):335–51.
      22. Farr RH, Forssell SL, Patterson CJ. Parenting and Child Development in Adoptive Families: Does Parental Sexual Orientation Matter? Appl Dev Sci 2010;14(3):164–78.
      23. Swaab DF, Fliers E. A Sexually Dimorphic Nucleus in the Human Brain. Science 1985;228(1973):1112–5.
      24. Allen LS, Hines M, Shryne JE, Gorski RA. Two sexually dimorphic cell groups in the human brain. J Neurosci 1989; Feb;9(2):497–506.
      25. Zhou J-N, Hofman MA, Gooren LJG, Swaab DF. A sex difference in the human brain and its relation to transsexuality. Nature 1995;378(6552):68–70.
      26. Purves D, Augustine GJ, Fitzpatrick D, et al. Neuroscience. 2nd ed. Sunderland (MA): Sinauer Associates; 2001.
      27. Luders E, Narr KL, Thompson PM, et al. Gender differences in cortical complexity. Nat Neurosci 2004;7(8):799–800.
      28. Luders E, Gaser C, Narr KL, Toga AW. Why Sex Matters: Brain Size Independent Differences in Gray Matter Distributions between Men and Women. J Neurosci 2009;29(45):14265–70.
      29. Savic I, Berglund H, Gulyas B, Roland P. Smelling of odorous sex hormone-like compounds causes sex-differentiated hypothalamic activations in humans. Neuron 2001;31(4):661–8.
      30. Savic I. Imaging of brain activation by odorants in humans. Curr Opin Neurobiol 2002;12(4):455–61.
      31. Savic I, Berglund H, Lindström P. Brain response to putative pheromones in homosexual men. Proc Natl Acad Sci U S A 2005;102(20):7356–61.
      32. Berglund H, Lindström P, Savic I. Brain response to putative pheromones in lesbian women. Proc Natl Acad Sci U S A 2006;103(21):8269–74.
      33. Berglund H, Lindström P, Dhejne-Helmy C, Savic I. Male-to-female transsexuals show sex-atypical hypothalamus activation when smelling odorous steroids. Cereb Cortex 2008;18(August):1900–8.
      34. Meredith M. Human vomeronasal organ function: a critical review of best and worst cases. Chem Senses 2001;26(4):433–45.
      35. Larhammar D. Chemoreception: gustation, olfaction and pheromone detection (VNO). 2013; Uppsala University Neurobiology course lecture materials.
      36. Lamminmäki A, Hines M, Kuiri-Hänninen T, Kilpeläinen L, Dunkel L, Sankilampi U. Testosterone measured in infancy predicts subsequent sex-typed behavior in boys and in girls. Horm Behav 2012;61(4):611–6.
      37. Kimura D. Sex differences in the brain. Sci Am 2002;12:32–7.
      38. Balthazart J. Minireview: Hormones and Human Sexual Orientation. Endocrinology 2011;152(8):2937–47.
      39. Swaab DF, Hofman MA. An enlarged suprachiasmatic nucleus in homosexual men. Brain Res 1990;537(1-2):141–8.
      40. Swaab DF, Slob a K, Houtsmuller EJ, Brand T, Zhou JN. Increased number of vasopressin neurons in the suprachiasmatic nucleus (SCN) of “bisexual” adult male rats following perinatal treatment with the aromatase blocker ATD. Brain Res Dev Brain Res 1995;85(2):273–9.
      41. LeVay S. A difference in hypothalamic structure between heterosexual and homosexual men. Science 1991;253(5023):1034–7.
      42. Witelson SF, Kigar DL, Scamvougeras A, et al. Corpus callosum anatomy in right-handed homosexual and heterosexual men. Arch Sex Behav 2008;37(6):857–63.
      43. Savic I, Lindström P. PET and MRI show differences in cerebral asymmetry and functional connectivity between homo- and heterosexual subjects. Proc Natl Acad Sci U S A 2008;105(27):9403–8.
      44. Swaab DF. Sexual orientation and its basis in brain structure and function. Proc Natl Acad Sci U S A 2008;105(30):10273–4.
      45. Zhou W, Yang X, Chen K, Cai P, He S, Jiang Y. Chemosensory communication of gender through two human steroids in a sexually dimorphic manner. Curr Biol 2014;24(10):1091–5.
      46. Smith YLS, van Goozen SHM, Kuiper AJ, Cohen-Kettenis PT. Transsexual subtypes: Clinical and theoretical significance. Psychiatry Res 2005;137(3):151–60.
      47. Kruijver FPM, Zhou JN, Pool CW, Hofman M a., Gooren LJG, Swaab DF. Male-to-female transsexuals have female neuron numbers in a limbic nucleus. J Clin Endocrinol Metab 2000;85(5):2034–41.
      48. Pol HEH, Cohen-Kettenis PT, Van Haren NEM, et al. Changing your sex changes your brain: influences of testosterone and estrogen on adult human brain structure. Eur J Endocrinol 2006;155(suppl_1):S107–14.
      49. Garcia-Falgueras A, Swaab DF. A sex difference in the hypothalamic uncinate nucleus: relationship to gender identity. Brain 2008;131(12):3132–46.
      50. Lasco MS, Jordan TJ, Edgar M a., Petito CK, Byne W. A lack of dimorphism of sex or sexual orientation in the human anterior commissure. Brain Res 2002;936:95–8.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s