Par tautas atbildību un cilvēcisko kvalitāti

00437_Apmulkota_tautaJautājums par tautas atbildību jau sen ir atrisināts. Tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību.

Pēc Bībeles tauta pati izvēlās valdniekus, un tauta pati ir atbildīga par valdnieku rīcību. Par to speciāli norādīts Pirmajā Ķēniņu grāmatā. Dievs dod tautai tādus valdniekus, kādus tauta vēlās. Un tas nekas, ka Bībeles intelektuālā līdera Salamana pamācībās tauta raksturota ne visai glaimojoši: „ Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājas; ja turpretī valda bezdievis, tad tauta nopūšas” (Sp 29:2). Tātad tauta nav spējīga padzīt „bezdievi”. Tauta ir spējīga vienīgi „nopūsties”, sastopoties ar sliktu valdnieku. Visu izšķir tautas cilvēciskā kvalitāte: „Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi” (Sp 28:2).

Bībeles tēze, ka tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību, vienmēr ir kalpojusi kā aksiomātiskā konceptuālā direktīva. Tā tas ir bijis visos laikmetos un visos sociālajos kolektīvos, kuri respektē svētos rakstus. Interesanti ir ievērot, ka Bībeles tēzi ir respektējuši ne tikai ticīgie, bet arī ateisti, analizējot tautas atbildības problemātiku. Bez atsauksmes uz Pirmo Ķēniņu grāmatu neviens neiedrošinās apcerēt tautas atbildības problemātiku.

Neskatoties uz Bībeles iedibināto skaidrību, Rietumu (kristiānisma) civilizācijā tautas atbildība vienmēr ir bijusi līdz galam neatrisināta problēma. Visticamākais, tas ir tāpēc, ka sastopama zināma nekonsekvence tautas cilvēciskajā kvalitātē, par ko Bībelē norāda Salamans un kas reāli apstiprinājies aizvadītajos divos gadu tūkstošos. Tautas cilvēciskās kvalitātes nekonsekvence ir spējīga būtiski koriģēt dzīves procesus. Respektīvi, ne vienmēr ir iespējams no tautas prasīt atbildību par savu valsti un tās valdību. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, tautas cilvēciskā kvalitāte var būt tik zema, ka tauta nemaz nav spējīga nopietni pievērsties savas valsts un tās valdības kritiskam izvērtējumam, par ko vēsta visjaunākie politiskie notikumi Latvijas Republikā.

Treškārt, tautas atbildība kļūst ireāla masu komunikācijas (manipulācijas) laikmetā. Šajā laikmetā zinātniski barotā apziņas zombēšana ir ieguvusi totālu leģitimitāti. Tautas masas savas apziņas mākslīgo pārveidošanu atzīst par pelnītu godu. Ļaudis ar neviltotu baudkāri izturās pret zombēšanas galvenajiem instrumentiem – TV, presi, interneta ziņu portāliem. Ne velti nesen viens ģeniāls vīrs teica, ka mūsdienu cilvēks skatās tikai televizoru un ledusskapi. Mūsdienu cilvēkam interesē vienīgi TV un ledusskapja saturs.

Skaidrs, ka tādā neveselīgā garīgajā atmosfērā naivi ir gaidīt no tautas masām pilnvērtīgu atbildību par savu valsti un tās valdību. Drīzāk nākas atzīt, ka tādā neveselīgā garīgajā atmosfērā cilvēki vairs nav spējīgi pat „nopūsties” par bezdievju prettautisko rīcību. Ļaužu masu sociāli politiskajai apziņai tik lielā mēra ir raksturīgs rosmes, gribas, interešu trūkums un ļaužu masu sociāli politiskā apziņa ir tik sekla, ka nākas konstatēt apātijas un primitīvisma fundamentālismu mūsdienu sociuma garīgajā pasaulē.

Rietumu filosofija un zinātne par tautas atbildību līdz šim ir pateikusi ļoti maz. Rietumos par tautas atbildību plašāk sāka interesēties tikai pēc II Pasaules kara. Tas notika sakarā ar vāciešu atbildību par Hitlera valsts pastrādātajiem briesmu darbiem – nacistu nonākšanu pie varas, ebreju izcelsmes Vācijas pilsoņu vajāšanu, kara iesākšanu, Osvencimu, genocīdu pret vairākām tautām.

Rietumu civilizācijā gadu tūkstošiem vispār nebija pieņemts vērtēt valsts varu un valdniekus. Ļoti ilgu laiku tautas masu apziņā dominēja uzskats par valdnieku dievišķo izcelsmi, ko nevienam nav tiesības apšaubīt. Daudzus gadsimtus funkcionēja pavalstniecības institūts – fiziskās personas juridiskā saikne ar valdnieku (karali, caru, hercogu), bet nevis valsti.

Tautas atbildības pakāpe vēsturiski mainās. Faktiski – palielinās. Jaunajos laikos, atsakoties no dogmas par valdnieku dievišķo izcelsmi, kā arī nomainot pavalstniecības institūtu ar pilsonības institūtu (pilsonību kā fiziskās personas konstitucionāli tiesisko statusu) visa atbildība par valsti un tās valdību tika mīļi uzvelta laimīgajai tautai. Tādējādi gribot negribot formāli tika izpildīta Pirmajā Ķēniņu grāmatā iecementētā tēze. Savukārt XX gadsimtā tautas atbildības palielināšanos veicināja dzīves apstākļu uzlabošanās, masu izglītības līmeņa kāpums, planetārā mēroga informētība, sociālās un politiskās kompetences pieaugums, pateicoties mērķtiecīgi veiktajam apgaismības darbam par pilsoniskās sabiedrības būtību un sociāli politisko jēgu.

Bet tā tas bija pārsvarā līdz II Pasaules karam. XX gadsimta otrajā pusē strauji uzkundzējās tādi sociāli politiskie izdalījumi kā elites cinisms, visatļautība, noziegumu brīvība, tautas zombēšana. Arī šodien sociāli politiskie izdalījumi patīkami iztvaiko demagoģiskajā kombinācijā ar skaistajām frāzēm par tautas varu, demokrātiskumu, pilsonisko gribu, pilsoniskās sabiedrības interesēm. Tautas atbildības reālās iespējas fatāli izplēnē elites politiskās amoralitātes ugunsgrēkā. Politiskās demagoģijas, politiskās retorikas, politiskās nelietības liesmās Pirmās Ķēniņu grāmatas tēze pārvēršās vulgārā izsmieklā.

Kā zināms, jebkura nelietība nevar cerēt uz mūžīgiem panākumiem. Rietumu intelektuāļi laiku pa laikam elitei nepatīkami atgādina par tautas atbildību. Ņemot vērā vāciešu pieredzi, galvenokārt tiek pievērsta uzmanība tautas politiskajai atbildībai. Šajā ziņā ir konstatējama tāda pati aksiomātiskā aura kā Bībelē. Eksistē tikai viens viedoklis: tauta vienmēr ir politiski atbildīga par savu valsti un tās valdību. Izņēmumi nevar būt. Tautas politiskā atbildība nepazīst izņēmumus. Tauta vienmēr un visur ir politiski atbildīga par savu valsti un tās valdību.

Katrā ziņā nākas piebilst, ka mūsdienās (pēc II Pasaules kara) Bībeles formulējumi ir papildināti ar diviem jēdzieniem – „politisko” un „pilsonisko”. Lieta ir tā, ka mūsdienās tiek akcentēta ne tikai tautas politiskā atbildība, bet tiek diskutēts arī par pilsonisko atbildību. Mūsdienās saka, ka par valsti un tās valdību politiski ir atbildīgi attiecīgās valsts pilsoņi.

Valstī visu nosaka pilsoņi. Katrs pilsonis ir politiski atbildīgs par savu valsti un tās valdību. Tas ir tāpēc, ka katrs pilsonis rīkojās politiski, balsojot vēlēšanās. Politiski rīkojās arī tie pilsoņi, kuri demonstratīvi nepiedalās varas formēšanā.

Mūsdienu valstī nevar būt apolitiskums. Tas var būt vienīgi starp nepilsoņiem, kuri nedrīkst piedalīties varas formēšanā, kā tas, piemēram, ir LR. Tādējādi par LR kā valsti un tās valdību simtprocentīgi politiski atbildīgi ir LR pilsoņi. Tā reizē ir gan individuālā politiskā atbildība, gan kolektīvā politiskā atbildība.

Pēcpadomju gados Latvijas tautai ir lieliska „elite” – noziegumu brīvībā izlutināta kriminālā valdošā kliķe. Tā ļoti rūpīgi sargā tautu no politiskās atbildības par savu valsti un tās valdību. Sistemātiski tiek darīts viss iespējamais, lai tautai izzustu vēlēšanās iejaukties valsts lietās un tauta pārstātu apčubināt valsti un valdību.

Visjaunākajā laikā uzmanības centrā ir Latvijas tautas cilvēciskā kvalitāte. Latvijas tautas lielākā daļa (apmēram 70%) grib pati ievēlēt Valsts prezidentu. To negrib pieļaut valdošā kliķe. Tā cilvēkus iemidzina ar dažādiem argumentiem. Saprotams, neviens atklāti nesaka, ka tauta ir muļķe un tai nevar uzticēt Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Argumenti ir dažādi. Daži „politiķi” atrunājās ar radikālu pārmaiņu nepieciešamību. Esot jāraksta jauna konstitūcija un jāorganizē t.s. prezidentālā republika, maksimāli paplašinot Valsts prezidenta pilnvaras. Par tautas ievēlētu Valsts prezidentu esot vērts kustēties vienīgi tad, ja kardināli pārstrādājam valsts konstitucionāli tiesisko karkasu un valsts politiskās iekārtas karkasu.

Visnelietīgākie naciķu „politiķi” reti stulbi aizbildinās ar Krievijas agresiju. Tautai esot jāpagaida līdz tam laikam, kad vairs nepastāvēs Krievijas iebrukuma draudi.

Izvēloties argumentus, tomēr tiek paklusām parādīts ar pirkstu uz tautas cilvēciskās kvalitātes niecību. Tā tas nepārprotami jūtams tajos risinājumos, kuros „politiķi” baida ar tautas nespēju ievēlēt „īsto” Valsts prezidentu. Ja tautai atļaus ievēlēt Valsts prezidentu, tad iznākumu neviens nespējot garantēt un valsts visaugstākajā krēslā varot nonākt pat kāds no „opozīcijas” (piemēram, Ušakovs). Taču, noprotams, vienotā vienotība visvairāk baidās no Lemberga ievēlēšanas.

Bet kas ir politiskā atbildība, ko mūsu valdošā kliķe nacionāli patriotiski tiecās atņemt Latvijas tautai? Uz šo jautājumu pagaidām nevar būt teorētiski dziļa un zinātniski perfekti izstrādāta atbilde. Rietumu politoloģijā koncepts „politiskā atbildība” ir ļoti vāji izstrādāts.

Loģiski ir saprotams, ka politiskā atbildība attiecas uz politiskajiem subjektiem (valsts varas institūtiem, pilsoņiem) un viņu atbildību. Par politisko atbildību noteikti liecina politiķu reālo darbu atbilstība pirmsvēlēšanu solījumiem. Politiskā atbildība ir arī opozīcijas atbildība, kritizējot un graujot varu. Politiskā atbildība ir pilsoņu atbildība par savu politisko izvēli varas formēšanā. Katrs pilsonis kopā ar citiem pilsoņiem politiski atbild par varas kapacitāti.

Varas politiskā atbildība ir organiski vienota ar tautas spēku, jo katra vara var balstīties tikai uz to spēku, kas šo varu ir radījis. Tātad vara var balstīties tikai uz tautas jeb, precīzāk sakot, valsts pilsoņu spēku. Un, lūk, šajā ziņā sākās problēmas.

Problēma ir šī spēka cilvēciskā kvalitāte. Problēma ir šī spēka mentālās ietekmēšanas (zombēšana) efektivitāte. Problēma ir varas objektīvās tiesības ņemt vērā šī spēka reālo cilvēcisko kvalitāti. Problēma ir tas, kādā veidā vara izmanto šīs objektīvās tiesības.

Izmantojot objektīvās tiesības ņemt vērā tautas cilvēcisko kvalitāti, varai ir divas iespējas: (1) paaugstināt valsts pilsoņu spēka cilvēcisko kvalitāti, izglītojot, audzinot un ideoloģiski orientējot ļaužu masas; (2) ciniski izmantot un apzināti pazemināt valsts pilsoņu spēka cilvēcisko kvalitāti, lai maksimāli izskaustu gribu kontrolēt varu. Lieki ir paskaidrot, kas ir noticis pēcpadomju Latvijā.

Jā, nav noliedzams, aizvadītajos gadu desmitos pie mums ir bijusi zināma kņada, slavējot pilsoniskās sabiedrības veidošanas projektus. Pilsoniskās sabiedrības veidošanas gados ir priecīgi sadalīti daudzi miljoni. Medijos ir publicēti trekni materiāli par pilsonisko sabiedrību. Taču rezultāts ir nulle. Latvijā nav pilsoniskā sabiedrība. Valsts pilsoņu spēks ir līdzvērtīgs nullei.

Izskaidrojums neprasa prāta milzīgu piepūli. Pie mums kņada ap pilsonisko sabiedrību vienmēr ir bijusi Rietumu ākstīga atdarināšana bez pienācīgas izpratnes un patiesas ieinteresētības. Nav grūti ievērot, ka tās mūsu „domnīcas”, kuras joprojām turpina čivināt par pilsonisko sabiedrību, nemaz īsti neizprot čivināšanas priekšmetu. Nav izslēgts, ka apgaismojošais un ideoloģiskais diskurss par pilsonisko sabiedrību jau no paša sākuma tika apzināti iemudžināts čivināšanā, pilsoniskās sabiedrības veidošanā pielaižot tikai pirmā kursa pirmā semestra mēnessērdzīgākās meitenītes un puišeļus. Domāju, nav vajadzīgs plaši atgādināt, ka Rietumos pilsoniskā sabiedrība jau sen nevienam tā īsti nav vajadzīga. Rietumos ir vajadzīgs, lai pilsoniskā sabiedrība nemaisās pa kājām ne nacionālajai valdībai, ne transnacionālo monstru īpašniekiem.

Bet varbūt ir pareizi, ka „elite” Latvijas tautai neļauj ievēlēt Valsts prezidentu? Varbūt mūsu „elite” rīkojās nacionāli saprātīgi? Jautājumi ir nepolitkorekti. Objektīvi pamatoti jautājumi reti ir politkorekti jautājumi. Bet tāpēc nekļūst vieglāk. Vieglāk kļūtu tad, ja eksistētu stabila ticība par „elites” turpmāko rīcību. Proti, stabili varētu paļauties uz to, ka „elite” savā turpmākajā darbībā pašaizliedzīgi centīsies paaugstināt tautas (valsts pilsoņu spēka) cilvēcisko kvalitāti, sirsnīgi glāstoši izglītojot, audzinot un ideoloģiski orientējot Latvijas ļaužu pamuļķās masas. Taču grūtsirdīgā nepieciešamība pie mums vārdu „elite” likt pēdiņās likvidē jebkādu optimistisko cerību piedzīvot labākus laikus.

Arturs Priedītis
/26.01.2015/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2235

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s