Tiesībsargs: bērnu dzīves tiek salauztas

00444_Berna_dzives_cels

Bērnu dzīves ārpusģimenes aprūpes iestādēs tiek salauztas, ar šādu šokējošu secinājumu 26.02.2015 nāca klajā LR Tiesībsargs Juris Jansons. Tāpat Tiesībsargs paziņoja, ka ārpusģimenes aprūpes iestāžu bērni tiek nepamatoti bieži ievietoti psihoneiroloģiskajās slimnīcās, ka viņi tiek atrauti no savas dzimtās vietas, radiniekiem un draugiem, ka bērnunamiem vairāk rūp nauda nekā bērni un ka bērnunamu direktori, nepildot savus tiešos pienākumus kā bērnu likumiskajiem pārstāvjiem, rīkojas noziedzīgi.

Pētījuma gaitā Tiesībsarga biroja darbinieki veica 21 ārpusģimenes aprūpes iestādes monitoringu. Izpētes mērķis bija noskaidrot faktisko situāciju bērnunamos – cik ilgi bērni tajos uzturas, vai un kādēļ tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās, kā tiek nodrošināta izglītība un bērna saskarsme ar ģimeni. 1800 bērnu dzīvo institūcijās – sociālās aprūpes centros vai bērnunamos. 372 bērni izmitināti psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Tiesībsarga birojs izpētījis, ka bērni iestādēs dzīvo ilgstoši, proti, četrus, piecus, sešus, pat desmit gadus. Bērnu ilgstoša atrašanās aprūpes iestādēs parāda, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes veidu – audžuģimeni vai aizbildni.  «Iegūtie dati uzrāda ilgstošu un sistēmisku problēmu, kurā bez vecāku gādības palikuša un institucionālā aprūpē nonākuša bērna dzīve tiek salauzta, turklāt par to dāsni tiek maksāts no valsts un pašvaldības budžeta,» saka J. Jansons. «Varam izdarīt secinājumu, ka mums Latvijā ir virkne institūciju, kam jāuzrauga bērnu tiesības un tas, kā tās tiek ievērotas bērnunamos, bet tas ir neefektīvi. Man nevilšus nāk prātā dzirdēta atziņa: vienīgais, kas nepieciešams ļaunuma uzvaras svinēšanai, ir, lai labie cilvēki neko nedarītu.»

Pētījums atklāj ne tikai finansējuma aizkulises (cik izmaksā bērns iestādē – salīdzinājumam bērnunamā vidēji 600 eiro mēnesī, internātskolā 300 eiro mēnesī, 1080 eiro slimnīcā mēnesī, bet pie aizbildņa ap 100 eiro, audžuģimenē – 250 eiro), bet arī skaudrus datus par to, kas ar bērniem noticis pirms ievietošanas bērnu iestādē un kas notiek, dzīvojot neģimeniskā vidē. Piemēram, no aprūpes iestādēm bērni psihoneiroloģiskajās slimnīcās nonāk desmitiem reižu vairāk nekā no ģimenēm.

Tiesībsarga birojs secinājis, ka daudzi bērni tiek ievietoti iestādēs, kuras atrodas pārāk tālu no viņu dzīvesvietas, kas veicina bērnu sociālo atstumtību – bērns nevar uzturēt personiskas attiecības ar radiniekiem, draugiem.

Jansons norādīja, ka, neskatoties uz lielu uzraugošo institūciju skaitu, netiek veikta apsekošana, kas liecina par iestāžu bezdarbību un nekompetenci. Tiesībsargs ir pārliecināts, ka efektīva un godprātīga daba rezultātā šādu situāciju varētu izskaust vēl pirms 10-20 gadiem, samazinot bērnunamos esošo bērnu skaitu un nodrošinot viņiem iespēju pilnvērtīgai attīstībai.

Tiesībsarga publiskotā informācija par pētījumu (citāti)

Kāpēc bērnus ievieto bērnu namos? Saskaņā ar tiesisko regulējumu „Ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina, ja aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav piemērota konkrētam bērnam.” Tādējādi bērnu namos būtu jābūt tikai tiem bērniem, kuriem aprūpe bērnu namā ir vispiemērotākā. Praksē bērnu namos pārsvarā tiek ievietoti nevis tie bērni, kuriem bērnu nams ir vispiemērotākais, bet gan tie, kuriem nav izdevies atrast alternatīvu, jo aizbildņu un audžuģimeņu skaits ir nepietiekams.

Cik ilgi bērni uzturas bērnu namos? Likumā noteikts, ka „Bērnu aprūpes iestādē bērns atrodas līdz brīdim, kad viņam tiek nodrošināta piemērota aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē.” No likuma izriet bāriņtiesas pienākums regulāri pārskatīt bērna lietu un rast iespēju bērnam nodrošināt aprūpi vai nu audžuģimenē vai pie aizbildņa, ja atgriešanās bioloģiskajā ģimenē nav iespējama. Kā liecina prakse, visvairāk bērnu iestādē bija pavadījuši no 2-6 gadiem, bet 12% bērni iestādē dzīvojuši pat ilgāk par 10 gadiem. Dati par bērnu ilgstošo atrašanos bērnu namā nozīmē, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes veidu – audžuģimeni vai aizbildni.
00444_Bernu_izjutas
Kā attālums ietekmē bērna saskarsmi ar ģimeni? Ārpusģimenes aprūpes laikā bērnam ir tiesības tikties ar vecākiem, kā arī ar brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis kopā un aizbildnim ir pienākums veicināt ģimenes saišu atjaunošanos. Savukārt bāriņtiesai ir jāseko, lai aizbildnis veicinātu bērna un vecāka saskarsmi. Izvēloties izglītības iestādi, kas atrodas nesamērīgi tālu no bērna dzīvesvietas, bērnam tiek radīti šķēršļi uzturēt saskarsmi ar ģimeni, radiniekiem, uzticības personām un draugiem. Vecāki nevar finansiāli atļauties aizbraukt pie bērna tik bieži, cik vēlētos un cik būtu nepieciešams. Līdz ar to šāda prakse neveicina ģimenes saišu atjaunošanos. Arī bērnu nama vadītājam tiek radīti šķēršļi pilnvērtīgi aizvietot savam aizbilstamajam vecākus. Šāda prakse, kad bērnam tiek izvēlēta izglītības iestāde, kas atrodas citas pašvaldības teritorijā, tālu no viņa dzīvesvietas, rada ne tikai bērna tiesību iegūt izglītību dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē pārkāpumu, bet pārkāpj arī bērna tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi. Praksē tika konstatēti arī gadījumi, kad bērns tiek ievietots bērnu namā, kas atrodas tālu no viņa vecāku dzīvesvietas. Šāda situācija veidojas saistībā ar pašvaldību veiktajiem iepirkumiem ārpusģimenes aprūpes pakalpojuma nodrošināšanai. Tiesībsarga ieskatā ārpusģimenes aprūpei neatkarīgi no tās veida un izglītībai jābūt nodrošinātai iespējami tuvu bērna dzīvesvietai, lai bērns neatgriezeniski nezaudētu saikni ne tikai ar savu bioloģisko ģimeni, un citus sociālos kontaktus.

Kur paliek bērnu namam par bērnu samaksātā nauda? Pašvaldību bērnu nami par katru bērnu saņem finansējumu no pašvaldībām pilnā apmērā. Savukārt bez vecāku gādības palikušo bērnu uzturēšanas izmaksas internātskolās tiek segtas no valsts budžeta. Situācija, kad bērnu nama bērns vienlaikus tiek uzņemts arī internātskolā, ļauj bērnu namam ietaupīt bērna uzturēšanai piešķirtos līdzekļus – tie paliek iestādes budžetā. Līdz ar to pastāv iespēja, ka bērnu nama direktors bērnu ievieto internātskolā, ņemot vērā finansiālo izdevīgumu.

Kādēļ bērnu nama bērni tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās?  Secināms, ka bērni, kuri dzīvo bērnu aprūpes iestādēs, tiek stacionēti psihoneiroloģiskajās slimnīcās desmitiem reižu biežāk, nekā bērni, kuri dzīvo ģimenē vai ģimeniskā ārpusģimenes aprūpē. Lai izprastu stacionēšanas iemeslus, lūdzām slimnīcām sniegt informāciju, kādēļ bērni tiek stacionēti. Slimnīcas kā biežākos stacionēšanas iemeslus norādīja: – demonstratīvi suicīda mēģinājumi;  – dažāda veida un pakāpes uzvedības un emociju traucējumi: rupja, agresīva, demolējoša uzvedība, zagšana, klaiņošana, melošana, suicidāla šantāža un draudi, garastāvokļa svārstības; agresija pret apkārtējiem, tīša svešas mantas bojāšana vai iznīcināšana, apreibinošu vielu lietošana. No slimnīcu sniegtajām atbildēm izriet, ka biežākie iemesli stacionēšanai ir uzvedības traucējumi. Iepazīstoties gan ar personu lietām, gan runājot ar pašiem bērniem, secināms, ka minētie uzvedības traucējumi visbiežāk izpaužas kā zagšana, melošana, klaiņošana, spītība u.c. Lai noskaidrotu, vai šos uzvedības traucējumus var ārstēt medikamentozi, lūdzām slimnīcu viedokli. No ārstu sniegtajām atbildēm izriet, ka uzvedības traucējumu medikamentoza ārstēšana nav efektīvs līdzeklis. Nepieciešams pielietot citus, alternatīvus veidus, kā sniegt bērnam profesionālu palīdzību, bez stacionēšanas slimnīcā.

Bērna ārpusģimenes aprūpes izmaksas
00444_Berna_arpusgimenes_izmaksas
1. Aizbildnība (tikai valsts finansējums, LM budžets): Valsts atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu 54,07 euro (neatkarīgi no bērnu skaita).  Līdzekļi bērna uzturam – no bērnu vecākiem piedzīti uzturlīdzekļi minimālajā apmērā: 2 X 90= 180 euro (bērnam no 0 līdz 7 gadu vecumam) vai 2 x 108 =216 euro (bērnam no 7 līdz 18 gadu vecumam) maksā vecāki vai UGF. Ja uzturlīdzekļi nav piedzīti, tad valsts pabalsts bērna uzturam ir 45,53 euro

2. Audžuģimene (valsts (LM budžets) un pašvaldības finansējums): Valsts atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu 113,83 euro (neatkarīgi no bērnu skaita) Pašvaldības pabalsts bērna uzturam: no 60 līdz 286 euro Visbiežāk izmaksā no 141-150 euro

3. Pašvaldības bērnu aprūpes iestāde (bērnu nams) (tikai pašvaldības finansējums): Ārpusģimenes aprūpes pakalpojuma cena mēnesī vienam bērnam ir no 210,80 euro (Tilžas internātskolas struktūrvienība „Ābeļzieds”) līdz 1097,70 euro (Jelgavas BSAC). Vidēji mēnesī pakalpojums vienam bērnam pašvaldībai izmaksā 582,04 euro.

Bērna uzturēšanas izmaksas internātskolā mēnesī ir no 100 euro (Daugavpils logopēdiskā internātskola – attīstības centrs) līdz 438,48 euro (Rīgas 5.speciālā internātpamatskola). Vidējās bērna uzturēšanas izmaksas internātskolā mēnesī ir 271,19 euro (IZM budžets)

Psihoneiroloģiskajā slimnīcā viena diena stacionārā bērnam maksā no 21,74 euro (Daugavpils PNS) līdz 50,56 euro (BKUS 7.nodaļa ar novietni Gaiļezerā) (Veselības ministrijas budžets) Vidēji viena diena stacionārā izmaksā 36 euro. Ārstēšanas kurss no 10 dienām līdz 3 mēnešiem, vidēji – 25 dienas. Vidēji 1 mēnesis izmaksā 1080 euro.

Bērnu skaits internātskolās. Kopējais izglītojamo skaits internātskolās, uzsākot 2014./2015. mācību gadā – 8617 (Internātskolu (71) sniegtā informācija). Bērnu namu sniegtā informācija norāda, ka internātskolās kopumā mācās 288 bērni no bērnu namiem, no kuriem 198 bērni izmanto internātu. Internātskolu sniegtā informācija liecina, ka šis skaits ir lielāks – 344 izglītojamie ir bērni no pašvaldību bērnu namiem. No šiem bērniem 233 bērni izmanto internātu un uz bērnu namu brauc brīvdienās vai skolas brīvlaikā.

00444_Attalums_lidz_internatskolai

Attālums no bērnu nama līdz internātskolai. Adamovas speciālā internātpamatskolā (Rēzeknes novads) mācās bērni no Tērvetes novada sociālās aprūpes centra „Tērvete”, Smiltenes novada bērnu un ģimenes atbalsta centra, Dobeles novada ģimenes atbalsta centra „Lejasstrazdi”. Aleksandrovas internātpamatskolā (Dagdas novads) mācās bērni no Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centra. Ezersalas speciālajā internātpamatskolā (Ciblas novads) mācās bērni no Rīgas pilsētas Bērnu un jauniešu centra struktūrvienības „Vita”. Rīgas Lastādijas internātpamatskola (vispārizglītojošā pamatskola) mācās bērni no Jelgavas novada sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centa filiāles „Eleja” un Tērvetes novada sociālās aprūpes centra „Tērvete”. Tiskādu speciālajā internātpamatskolā (Rēzeknes novads) ir bērni no Jūrmalas bērnu nama „Sprīdītis” un Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centra.

Visi Tiesībsarga publiskotie pētījuma dati ir pieejami arī te: http://www.mediafire.com/download/u2hro8hin818un6/Tiesibsarga_tezes_par_berniem.zip

Bērniem nedraudzīgākās pašvaldības

Pie reizes publikai tiek piedāvāta VBTAI datu par ārpusģimenē esošajiem bērniem 2012.gadā analīze pa pašvaldībām, mēģinot statistiski noteikt bērniem draudzīgākās un nedraudzīgākās Latvijas pašvaldības. Analīze pieejama te: http://www.mediafire.com/download/n33w4988cdpf3b3/00444_Barintiesu_darbibas_raditaji_2012_v4.xls

Iespējams šāda tipa vērtējumu var veikt labāk un noteikti šo ainu pilnīgāku padarītu statistika par uz ārzemēm adoptētajiem bērniem no katras pašvaldības, ko no VBTAI atbildīgajiem tā arī neizdevās sagaidīt, tomēr noteiktas tendences par Latvijas bērnu stāvokli šajā analīzē ir gana labi redzamas. Jāatgādina, ka tieši pašvaldība ļoti lielā mērā ir atbildīga par dzīves apstākļiem savā novadā, jo tā ieceļ bāriņtiesas locekļus un jebkurā mirklī tos var atbrīvot no amata, ieceļ citas pašvaldību iestāžu amatpersonas (tai skaitā arī sociālo dienestu) un pašvaldībām ar likumu ir noteikta atbildība par sociālo palīdzību grūtībā nonākušajām ģimenēm un bērniem (ģimenēm ir jāpalīdz, nevis jāizlaupa no tām bērni). Jebkurā gadījumā to, ka Kandavā, Aizputē, Siguldā, Vecumniekos ir lielas problēmas bērnu aizsardzības jomā, apstiprina arī dažas netiešas pazīmes.

No analīzes ir labi redzams, kurās vietās Latvijā ir koncentrējušies tie normālorientētie vidējā līmeņa darbonīši, kuri lielā mērā ir atbildīgi par Latvijas izlaupīšanu un kuri no tā guva (un gūst) labumu, pašiem paliekot dzīvot uz vietas. Šādu cilvēku kredo ir: “katrs atbild par sevi”, “mani tas [svešas problēmas] neinteresē”, “ka tik man ir labi”. Šie cilvēki no vienas puses ir ikdienišķi normāli un pat forši, bet no otras puses viņu domu gājiens ir mazisks, kurš pieļauj un attaisno iedzīvošanos uz citu rēķina. Pašvaldībās, kur ir augsta šādu mūsdienīgi veiksmīgu cilvēku koncentrācija (Pierīga: Babīte, Mārupe, Ķekava, Stopiņi, Garkalne, Ādaži), viss ir pietiekami labā kārtībā un tur bērnus no ģimenēm izņem maz un tur bērniem ir salīdzinoši labvēlīga vide. Tomēr jāatzīmē, ka arī tur šo vidi saglabāt neizdosies un arī tur agri vai vēlu iesūksies tā patvaļa un cietsirdība, kas valda citur Latvijā, un visuzskatāmākais piemērs šai ziņā ir Sigulda, kura no vienas puses ir pat ļoti elitārs rajons, bet no otras puses tā ir cilvēkiem un bērniem pietiekami nedraudzīga dzīvesvieta. Cits līdzīgs piemērs – Ikšķile, kurā līdz 2012.gadam viss bija gana labi, bet kur jau ir parādījušās pirmās maitāšanās pazīmes.

Komentāri par Tiesībsarga ziņojumu

Pirmkārt jāsaka, ka Tiesībsarga secinājumi ir pareizi un labi, ka beidzot kāda valsts institūcija un amatpersona to beidzot oficiāli ir paudusi, tomēr realitāte ir daudzkārt sliktāka un šādas situācijas patiesie iemesli ir patiešām drausmīgi – atbildīgo personu, kuras tiek piesegtas no visaugstākā ranga politiķu puses, apzināta ļaunprātība, iedzīvošanās kāre un korupcija. Tādēļ prieks par Tiesībsarga pausto mijas ar neapmierinātību kādēļ secinājumi ir tik “mīksti”, nepilnīgi un “šauri”, lai gan to var saprast gan cilvēcīgi, gan metodoloģiski, gan politiski.

Reāli tik tiešām eksistē plaši izplatīta prakse ievietot no ģimenēm izlaupītos bērnus maksimāli tālākos bērnunamos, kā galvenais iemesls ir maksimāli traucēt vecāku un bērnu saziņu, un izraut bērnu no ierastās vides, lai viņu labāk sagatavotu iespējamai adopcijai. Šādos gadījumos vecākiem arī tiek pārmests, ka viņi neapmeklējot bērnus un tas tiek dokumentēts kā arguments, kurš liecinot, ka vecākiem bērni neinteresējot un tiem neesot kontakta ar bērniem. Protams, pilnībā tiek ignorētas vecāku finansiālās (ceļanauda) un laika (jāstrādā) iespējas veikt simtiem kilometrus lielos attālumus līdz nomaļām vietām, lai apmeklētu bērnus, bet gadījumos, kad vecāki to dara, nereti tiek likti papildus šķēršļi un ir pat bijuši gadījumi, kad vecākiem tiek pārmests, ka viņi pārāk bieži apmeklējot savu bērnu, jo tas traumējot citus.

Bērnu ievietošana attālos bērnunamos bieži vien ir tikai viens no valsts institūciju agresiju veidiem pret ģimeni, kuras mērķis ir šķirt bērnu no vecākiem, un šādu mērķi bāriņtiesas nereti nemaz neslēpj, pozicionējot vecākus kā varmākas vai kā tādus, kuri “negatīvi ietekmē bērnu” vai kuri ir “kaitīgi bērna attīstībai”. Ir bijuši gadījumi, ka šādi apgalvojumi ne tikai ir mazpamatoti vai nepamatoti, bet pat nonāk krasā pretrunā ar realitāti – bērns vairākkārtīgi bēg no bērnunama atpakaļ pie mātes, bet atbildīgie ierēdņi to izliekas neredzam, gudro kādus ierobežojošus un represīvus pasākumus veikt gan pret māti, gan pret pašu bērnu un kā papagaiļi dokumentos raksta vienu un to pašu. Lieki teikt, ka neviens nelietīgs ierēdnis, kurš šādi kropļo cilvēku dzīves, par to nav sodīts pat ar maigāko soda veidu – atlaišanu, nerunājot nemaz par to, ka visadekvātākais soda mērs te būtu brīvības atņemšana no 1 līdz 10 gadiem, atkarībā no nodarījuma smaguma un vainas pakāpes.

Tiesībsarga ziņojumā uzskatāmi ir parādīta plaši izplatītā prakse ievietot bērnus psihoneiroloģiskās slimnīcās, kam ir tikai viens iemesls – bērnu un reizēm arī pašu vecāku “savaldīšana”. Ja bērns vienalga kādu iemeslu dēļ pretojas “aprūpētājiem”, kam nereti ir objektīvi cēloņi, tai skaitā “aprūpētāju” kļūdas, nespēja rast kontaktu ar bērnu, pienākumu nepildīšana, netaisnīga izturēšanās un pat apzināta ļaunprātība, tad sākumā bērns tiek disciplināri sodīts pašā iestādē, tad viņam draud ar “psiheni” un beigās viņu tajā ievieto, kur, pēc pašu cietušo bērnu stāstītā, viņi tiekot “zāļoti”. Vissliktākā slava šai ziņā esot Ainažu psihoneiroloģiskai slimnīcai. Pie tam, dēļ nekontrolējamības un nesodāmības, šīs tendences ir sasniegušas tādu līmeni, ka pilnībā netiek ievērotas ne cilvēciskās, ne psihiatriskās ētikas, ne pat profesionālās normas – ja vajag, nosūtam, samaksājam un ir. Lieki teikt, ka bērnam, kurš kaut vai vienreiz šādi ir pabijis psihoneiroloģiskās slimnīcā, tas atstāj negatīvu iespaidu uz tā biogrāfiju, kas to var negatīvi ietekmēt visu mūžu (tieši tāpēc ir jākontrolē un jāsoda arī par bērnu nepamatotu nosūtīšanu uz psihoneiroloģisko slimnīcu).

Ziņojumā ir labi atklāts t.s. “bērnunama bizness”, bet te ir jānorāda, ka bizness ir arī audžuģimenes, bet ne vārda nav pieminēts par vienu no galvenajiem biznesiem, kas ir būtiskākais cēlonis korumpētu ierēdņu agresijai pret ģimenēm – adopcijas biznesu. Te ļoti gribas cerēt, ka Tiesībsarga ievirze, kas lielā mērā vēršas pret bērnunamiem, tik pat lielā mērā nevēršoties pret patvaļu un nelikumībām audžuģimeņu  kontrolē, kā arī pret adopcijas biznesmeņiem, kurš ir viens no amorālākajiem biznesa veidiem, ir tikai kļūda, pārpratums vai arī tam ir pagaidu raksturs. Cerams, ka šai tēmai Tiesībsargs pievērsīsies jau tuvākajā nākotnē un daudz nopietnāk.

Neskatoties uz dažādiem un bieži vien smagiem pārkāpumiem bērnunamos, ir jākonstatē, ka bērnunamu sistēma ir pietiekami liels un nopietns šķērslis “efektīvākai” bērnu adoptēšanai. Pirmkārt, “bērnunamu biznesmeņi”, kontrolējot savu iestādi un saskaroties ar adopcijas biznesmeņiem, pieprasa savu daļu, kas nav maza un nereti ir šķērslis vai traucēklis specifisku adoptētāju prasību gadījumā. Īsāk sakot, lieks posms, kurš kaut ko zin, ar kuru kaut kas ir jāskaņo, kurš kavē un kurš galu galā arī izmaksā. Ar audžuģimenēm šai ziņā ir vienkāršāk, tās valsts institūciju (VBTAI, Bāriņtiesas) priekšā praktiski ir neaizsargātas (kaut vai tādēļ, ka tām nav tādu resursu un sakaru), tāpēc ir viegli kontrolējamas, iebiedējamas, sarunājamas un, ja vajag, nomaināmas. Ja bērnunami ir organizācijas ar tradīcijām, sakariem un finansēm, tad audžuģimenes ir ģimenes – vienpatņi, tāpēc tās ir daudz vieglāk kontrolējamas un vadāmas, tai skaitā arī nelietīgos nolūkos. Otrkārt, bērnunams ir kolektīvs, kurā notiek informācijas apmaiņa starp bērniem, viņu vecākiem un personālu, kas dod tiem lielākas iespējas aizsargāt sevi no ārējiem draudiem. Adopcijas biznesmeņiem sāpīgākais šai ziņā ir bērnu informētība par adopcijas ēnu pusēm kā rezultātā viņi vienkārši nepiekrīt adopcijām un informācijas noplūdes. Audžuģimenē bērnu ir maz un informācijas noplūde ir minimizēta. Ja pat tas notiek, to daudz vieglāk ir identificēt un novērst (piemēram, iebiedējot vai nomainot attiecīgo audžuģimeni kā tas notika Viesītes gadījumā un ar ko adopcijas biznesmeņi joprojām biedē audžuģimenes: “Gribi, lai ar jums notiek tas pats, kas ar Māru?”). No audžuģimenēm bērnus arī vieglāk ir izņemt un “pārvietot” uz citu audžuģimeni – bērnunamu gadījumā tas ir grūtāk, jo pretojas gan “bērnunama biznesmeņi”, gan nereti arī paši bērni, kuri ir pieraduši pie noteiktas vides un negrib to atkal mainīt. Šai ziņā vēl jāpasaka, ka Latvijas audžuģimenes ir sava veida ASV “fostera ģimeņu” analogs, kas pieļauj neierobežotu bērnu pārvietošanu un mētāšanu pa ģimenēm, kas ir cietsirdīgi, jo bērnam ļoti būtiska ir stabilitāte, jo īpaši dzīvē jau daudz cietušam bērnam.

Visbeidzot, runājot par bērnunamiem, jāuzsver, ka materiālā ziņā bērnunami un bērni tajos ir pietiekami nodrošināti (ir pajumte, ir apģērbti un paēduši), neskatoties uz dažādiem finansiāla rakstura pikantumiem un bērnunamu biznesa dabu. Tas pats bērnu nams “Līkumi” nav nemaz tik slikta vieta bērnam – skaista, nomaļa vieta Daugavas krastā pie dabas krūts. Vislielākā problēma bērnunamos ir attieksme, personāla kompetence, pedagoģiskās spējas, ļaunprātības un negatīvs mikroklimats, ko ir grūti izmērīt ar virspusējiem birokrātiskiem līdzekļiem. Bērnunama bērni tiek izmantoti kā darbaspēks, kas pats par sevi nebūtu nekas peļams, ja tas neattiektos arī uz pietiekami apšaubāmām un pat kriminālām nodarbēm (tai skaitā bērnu seksuālu izmantošanu). Piemēram, Tērvetes bērnunama audzēkņi seksuāli izmantoja mazgadīgas meitenes, bet tas beidzās ar neko – cietušās pa fikso tika adoptētas uz ārzemēm, bet ar vainīgajiem, kuri paši bija nepilngadīgi, nopietns darbs veikts netika, lai gan ir pietiekami labi zināms, ka liela daļa seksuālo noziedznieku paši agrāk ir cietuši no seksuālas vardarbības, attiecīgi šai gadījumā bija jāveic nopietna izmeklēšana un pārbaudes bērnunamā, mēģinot noskaidrot vai nav citi tādi gadījumi, vai paši vaininieki nav cietuši no seksuālas vardarbības un vai tajā kaut kādā veidā nav iesaistīta bērnunama vadība.

Bērnunamu vadība un audzinātāji mēdz bērnunama bērnu kolektīva vadībai izmantot hierarhijas veidošanas metodes, veidojot sev pietuvināto bērnu loku, kuri novēro, pakalpo, “stučij” un ir kā instruments visa kolektīva un katra tās locekļa ietekmēšanai (ar šādām metodēm, caur t.s. “likumīgajiem zagļiem”, Padomju laikā kārtībsargājošās iestādes (milicija, VDK struktūras cīņai ar organizēto noziedzību) vadīja un kontrolēja noziedzniekus gan ieslodzījuma vietās, gan ārpus tām). Bērni bērnunamos tiek maitāti gan pašu bērnu mikroklimata dēļ, gan arī nereti to apzināti veicina pats bērnunama personāls. Rīgā, piemēram, ir bērnunami, kur personāls pats bērniem piedāvā un piegādā narkotikas, alkoholu un cigaretes, un bērni brīvajā laikā to vien dara kā dzerstās, bet personāls to izliekas neredzam.

Tomēr neskatoties uz to bērnunami kā institūcijas pašas par sevi nav negatīvi vērtējamas. Kā rāda Antona Makarenko un citu pedagoģijas entuziastu pieredze, bērnunami, ja tos pienācīgi vada (kas ir ļoti grūti un kas prasa no bērnunama vadītāja pilnīgi visu pakārtot savai iestādei un tās bērniem), ir ļoti laba un efektīva labu un spējīgu pilsoņu audzināšanas vieta, bet tam pirmkārt ir nepieciešami spējīgi bērnunamu vadītāji, kuri ir jāatbalsta ar resursiem. Bet, lai izslēgtu šausmas, kas pašreiz notiek Latvijas bērnunamos un ārpusģimenes aprūpes sfērā, ir jābūt reālai kontrolei, kas nav iespējama, ja kontroles iestādes vada nekompetenti, negodprātīgi un korumpēti ierēdņi, kas savukārt ir sekas korupcijai valsts augstākajos politekonomiskajos līmeņos, kas savukārt ir visciešākā veidā saistīts ar kapitālisma naudas, peļņas, biznesa, egoisma un ambiciozitātes ideoloģiju un kultu.

Visbeidzot no ziņojuma ir redzams, ka pēc fakta visizplatītākā un izdevīgākā ārpusģimenes aprūpe ir aizbildniecība. Tā tas reāli arī ir, jo tai Latvijā ir savas noturīgas aizbildniecības tradīcijas – tā dod iespēju rūpēties par bērniem, ko arī daudzi cilvēki izmanto, visbiežāk, lai palīdzētu saviem nelaimē nokļuvušajiem radiniekiem un draugiem, bet neprasa tik lielu upuri kā adopcija (aizbilstamā bērna juridiskā pielīdzināšana paša bērnam, kas tam ļauj juridiski pretendēt uz mantojumu). Aizbildniecība ir reāls un pieņemams aprūpes veids, kurš ņem vērā realitāti (aprūpējamie tomēr nav aprūpētāju dabiskie bērni) un kas lielā mērā arī tādēļ apmierina gan aizbildņus, gan viņa ģimeni (pašu bērnus), gan aprūpējamos bērnus (viņiem netiek mainīta identitāte un netiek noliegta viņu pagātne). Tāpēc aizbildniecība dabiski ir kļuvusi par visizplatītāko ārpusģimenes aprūpes veidu Latvijā un tāpēc, jo satraucošāka ir nekompetentu un negodprātīgu ierēdņu vēršanās pret aizbildniecību, gan sašaurinot aizbildņu loku, gan mēģinot to apgrūtināt, gan spiežot aizbildniecību aizstāt ar adopciju.

No adopcijas biznesmeņu viedokļa, aizbildniecība ir konkurējošs process, kurš atņem labu “preci”, kā arī liels un neizmantots resurss – jauna un plaša biznesa iespēja. Diemžēl ir jākonstatē, ka Tiesībsargs kaut kādu iemeslu dēļ to nesaprot un arī atbalsta procesus, kuri ir vērsti pret aizbildniecību.

Par adopciju ir jāsaka, ka tā ir anglosakšu pasaulē iesakņojusies tradīcija, kuras saknes ir meklējamas senajā Romā, kad imperatori, kuriem nebija bērnu vai arī esošie šķita par valdniekiem nepiemēroti, adoptēja nākamos un potenciālos imperatorus. Adopcija Romā bija sava veida troņa nodošanas, pēcnācēja iecelšanas un varas mantošanas veids. Līdzīga funkcija ģimenes ietvaros anglosakšu pasaulē adopcijai daļēji saglabājas arī šobrīd, tāpēc elitāras bezbērnu aprindas ir gatavas maksāt lielu naudu, lai tiktu pie labiem pēcnācējiem, kuri lielā mērā tiek vērtēti pēc iedzimtā potenciāla un spējām. No elitārajām aprindām šī tradīcija izplatījās visos anglosakšu pasaules slāņos, pieņemot ļoti dažādas formas, tai skaitā arī galēji amorālas – bērns kā peļņas objekts un bērns kā izklaides objekts.

Adopcija anglosakšiem ir darījums, kurā adoptētājs no vienas puses apmierina savas vajadzības, bet adoptējamajam par to tiek piedāvāts viņa vārds un īpašumi nākotnē (lai gan ne vienmēr tas tā ir, jo juristi jau ir paspējuši izstrādāt paņēmienus kā liegt adoptētajiem bērniem pretendēt uz mantojumu). Adopcija anglosakšiem ir sauss un racionāls darījums bez liekiem sentimentiem, kur “rūpes par bērnu” ir vai nu tikai ārišķīgs arguments vēlamā panākšanai vai arī daļa no darījuma. Lieki teikt, ka Latvijai adopcijas tradīcija ir sveša un tās uztiepšanas par katru cenu mēģinājumi ir nepieņemami, tāpēc valsts struktūrām ir jāpārstāj reklamēt un uzspiest adopcijas kā vislabāko risinājumu, jāaizliedz vai maksimāli jāierobežo Latvijas bērnu adopcijas uz ārvalstīm, kā arī jāatbalsta un jāveicina aizbildniecība.

Avoti:
http://www.tiesibsargs.lv/sakumlapa/tiesibsargs-iepazistinas-ar-parbauzu-rezultata-konstatetiem-sistemiskiem-trukumiem-bernu-institucionalaja-aprupe-papildinats-ar-materialiem
http://nra.lv/latvija/135334-tiesibsargs-bernu-dzives-tiek-salauztas.htm
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/549433-tiesibsargs_kritize_bernu_ilgstoso_dzivosanu_bernunamos
http://www.diena.lv/latvija/zinas/tiesibsargs-bernunamiem-rup-nauda-nevis-berns-14089246
http://www.delfi.lv/news/national/politics/bernu-ilgstosa-atrasanas-bernunama-liecina-ka-iespejas-atgriezties-gimene-netiek-parskatitas-secina-tiesibsargs.d?id=45625346

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Šis ieraksts tika publicēts !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Tiesībsargs: bērnu dzīves tiek salauztas

  1. Būtu pabalstījuši ģimeni tādā apmērā, kā valsts stutē atsavināto bērnu uzraudzības iestādes, vairumam no tiem bērniem nekur ārpus ģimenes nebūtu jādzīvo

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s