Filma par Krimas pievienošanos Krievijai

00467_Krima_cels_uz_Dzimteni

Uz Krimas pievienošanās Krievijai gadadienu (16.03.2014 – referendums; 18.03.2014 – pievienošanās) ir iznākusi dokumentāla filma “Krima – ceļš uz Dzimteni”, kurā tiek pastāstīts kā tas notika. Filma ir ievērojama ar to, ka par notikumiem Krimas sakarā pietiekami atklāti stāsta arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Visu filmu var noskatīties te:

Pirmkārt, Krievijas prezidents pastāsta, ka operāciju Krimas iedzīvotāju aizsardzībai un atbalstam vadīja viņš personīgi. Otrkārt, viņš apliecina, ka Krimas pievienošana Krievijai netika īpaši plānota, bet bija kā atbilde uz ASV organizēto bruņoto valsts apvērsumu Ukrainā, ko neatbalstīja liela daļa Ukrainas iedzīvotāju, lielākā daļa Austrumukrainas un nospiedošais Krimas iedzīvotāju vairākums. Treškārt, Vladimirs Putins pastāsta, ka Krievijas specdienestu operācijas mērķis bija aizsargāt Krimas iedzīvotājus un panākt godīga referenduma norisi. Putins atzīst, ka tas nebija vienkāršs uzdevums, jo vajadzēja atbruņot apmēram 20 tūkstošus labi bruņotus Ukrainas armijas karavīrus, kas veiksmīgi arī tika izdarīts. Lielākā daļa Krimā dislocētās Ukrainas armijas karavīru pēc tam piekrita dienēt Krievijas bruņotajos spēkos.

“Krima nav nekāda nesaprotama priekš mums teritorija. Krima ir vēsturiska Krievijas un krievu teritorija [tieši Krimā (Hersonesā) krievu kņazs Vladimirs 988.gadā pieņēma pareizticību], kurā iedzīvotāju vairākums ir krievi. Mēs bijām spiesti tā rīkoties, jo viņi paši mūs nostādīja šādā situācijā. Pēc būtības viņi mums pat neatstāja citu izvēli,” saka Krievijas prezidents.

Zīmīgi un universāli pamācoši ir Vladimira Putina vārdi: “Mūsu priekšrocība bija tajā, ka es ar to nodarbojos personiski. Un ne jau tāpēc, ka es visu daru ļoti pareizi, bet gan tāpēc, ka, ja norādījumus dod valsts pirmās personas, tad izpildītājiem ir vieglāk strādāt, jo tie jūt, zin un saprot, ka izpilda pavēli, nevis nodarbojas nezin ar ko. Bet kad valsts pārvaldes struktūras atrodas sagrautā vai pussagrautā stāvoklī, tad pavēles vai nu vispār netiek dotas vai tās neaiziet līdz izpildītājiem vai arī par to leģitimitāti ir lielas šaubas.”

Filma sākas ar īsu ieskatu bruņota valsts apvērsuma norisē Ukrainā. Vladimirs Putins pastāsta, ka pēc situācijas saasināšanās 21.februāra vakarā Viktors Janukovičs viņam piezvanīja un pastāstīja par saviem plāniem “doties vizītē” uz Harkovu (pilsēta Ukrainā pie Krievijas robežas) un prasījis viņam padomu. Putins atbildēja, ka to darīt nevajag [jo izskatīsies pēc bēgšanas], bet, ja tā dara, tad nekādā gadījumā šādā kritiskā situācijā nedrīkst ņemt līdzi drošības spēkus, kas varētu ievērojami pasliktināt drošības situāciju Kijevā. Pēc Putina teiktā Janukovičs kaut kādu iemeslu dēļ izdarīja visu tieši pretēji.

Pēc tam Putins pastāsta kā viņš personīgi organizēja no Doņeckas uz Krimu jau atklāti bēgošā Janukoviča ar ģimeni izglābšanu un nogādāšanu Krimā. Janukovičs pa ceļam caur publisko mobilo tīklu piezvanīja Putinam, kas ļāva Krievijas radionovērošanas dienestam noteikt tā atrašanās vietu un sekot maršrutam. Saņemot izlūkdienesta datus, ka Janukoviču pa ceļam jau gaida ar smago bruņojumu bruņojušies ļaudis, Putins brīdināja viņu par to. Putins saka: “Es uzaicināju uz Kremli mūsu specdienestu vadītājus un uzstādīju viņiem uzdevumu, runāsim atklāti, izglābt Ukrainas prezidenta dzīvību.” [Janukovičam tika gatavots Kadafi liktenis.]

Filmā tiek pastāstīts par pirmajām ukraiņu nacistu zvērībām pret Krimas iedzīvotājiem, t.s. “Korsuņas grautiņu”. 20.februārī maskās tērpti un ar šaujamieročiem bruņoti ukraiņu nacisti apturēja autobusu kolonu, kas no Kijevas veda mājās Krimas iedzīvotājus, kuri piedalījās t.s. antimaidana akcijās (mierīgas demonstrācijas pret ES). Nacisti nošāva autobusa šoferi un vēl dažus cilvēkus, lika visiem izkāpt, ņirgājās, pazemoja un piekāva cilvēkus, sadedzināja autobusus, bet pēc tam, kad vairumam izdevās aizbēgt, sarīkoja īstas cilvēku medības. Kopumā šajā incidentā gāja bojā septiņi cilvēki, bet vairāk kā 20 pazuda bez vēsts.

Kad situācija Kijevā saasinājās (pēc 18.02.2014), Krimā cilvēki sāka pulcēties pie Ļeņina pieminekļa, kurš kļuva par pretestības simbolu, un organizēties pašaizsardzības vienībās, bet pēc bruņotā apvērsuma (23.02.2014) šis process kļuva masveida. Pēc apvērsuma mājās atgriezās policijas specvienības “Berkut” Krimas bataljona vīri, kuri tika sagaidīti kā varoņi un aktīvi iesaistījās gan pašaizsardzības vienību veidošanā, gan arī kārtības nodrošināšanā. 27.02.2014 vairāki tūkstoši bruņoti ukraiņu nacisti izbrauca uz Krimu ar t.s. “draudzības vilcienu” (organizators – Igors Maseičuks), bet uzzinājuši, ka stacijā tos sagaida pusotrs tūkstotis Krimas pašaizsardzības vīru, izkāpa, neaizbraukuši līdz galamērķim.

Interesants ir Krimas “Berkuta” komandiera Jurija Abisova stāstītais par to, ka Maidana protestētāji un kaujinieki perfekti zināja specvienības darba metodes un bija izstrādājuši ļoti efektīvus līdzekļus cīņai pret kārtībsargiem. Viņš arī pastāstīja, ka dažus gadus iepriekš (2006.gadā) “Berkut” speciālisti pēc amerikāņu ielūguma bija pieredzes apmaiņas un kvalifikācijas celšanas pasākumā, kur viņus arī sīki iztaujāja par “Berkut” darba metodēm. Prasīja pat speciālas anketas aizpildīt un norādīt tajās kā specvienība rīkojas konkrētās situācijās. Pēc tam, izmantojot šo informāciju tika izstrādātas metodes un instrukcijas kā cīnīties ar “Berkut”. Šo informāciju vajadzētu ņemt vērā visiem policijas specvienību vadītājiem un darbiniekiem, jo nekad nevar zināt kad un kurā valstī ASV kārtējo reizi izdomās radīt nekārtības. Vienkārši nevajag būt vaļsirdīgam ar amerikāņiem un vajag jau tagad sākt mainīt iestrādātās metodes, kuras amerikāņiem jau ir zināmas.

Pēc Krimas pašreizējā vadītāja Sergeja Aksjonova stāstītā kritiskākais brīdis atdalīšanās procesā bija 26.februāris, kad pēc ukrainiski orientētā krimas tatāru medžlisa aicinājuma (ir arī alternatīvas krieviski orientētas krimas tatāru organizācijas) pie Krimas parlamenta sapulcējās vairāki tūkstoši protestētāju, iebilstot pret iespējamo Krimas pievienošanos Krievijai. Protesta akcija bija profesionāli organizēta un protestētāju vidū bija gan kuratoru grupa no Kijevas, gan ukraiņu nacisti. Tatāru vidū intensīvi tika izplatīts viedoklis, ka viņu dzīve pēc pievienošanās Krievijai strauji pasliktināsies. Protestētāji ieņēma Krimas parlamentu, kurš grasījās pieņemt lēmumu par referenduma rīkošanu, un faktiski pārtrauca tā darbību. Ja pret ukraiņu nacistiem Krimas pašaizsardzības spēki bija gatavi lietot jebkādus līdzekļus, tad pret neapmierinātajiem, apmānītajiem un sakūdītajiem iedzīvotājiem ne. Filmā, visa cita starpā tiek parādīti un intervēti arī tatāri, kuri piedalījās pašaizsardzības vienību organizēšanā.

27.02.2015 naktī Krimā parādījās “zaļie laipnie cilvēciņi”, kas bija Krievijas jūras spēku specvienības vīri. Pavēli deva un procesu personīgi kontrolēja Krievijas prezidents. Pēc tam, svarīgāko objektu apsardzei un Ukrainas armijas atbruņošanai, uz Krimu no Krievijas tika pārvesti vēl vairākas armijas specvienības. Vladimirs Putins uzsver, ka operācijas mērķis bija nodrošināt Krimas iedzīvotāju drošību un ļaut viņiem realizēt savas pašnoteikšanās tiesības. Pēc Putina teiktā, ja Krimas iedzīvotājiem nebūtu bijis šāds noskaņojums viņš nebūtu devis šādu pavēli.

Tālāk Krievijas armijas specvienības kopā ar Krimas pašaizsardzības vienībām pakāpeniski atbruņoja Ukrainas armijas vienības (pirmā tika ieņemta lidosta, lai neļautu iesūtīt Ukrainas armijas specvienības no citiem reģioniem). Viss notika sarunu ceļā gandrīz bez neviena šāviena. Izņēmums bija Ukrainas armijas specvienība, kura bija nokomplektēta no rietumukraiņiem un kura bija izgājusi NATO apmācības. Bet arī šī vienība pēc pretestības (pašaudīšanās līdz beidzas munīcija) tika atbruņota bez upuriem.

Cīnoties pret armijas atbruņošanu, jaunās nacistiskās Ukrainas vadība publiski aicināja karavīrus šaut uz jebkuru “separātistu”, kurš mēģina uzsākt sarunas, bet tieša pavēle netika dota (neviens negribēja uzņemties personisko atbildību). Drīzumā viens nelietīgs muļķis tomēr atradās, kurš izdeva šādu pavēli (Mihails Kovaļs – vēlākais nacistiskās Ukrainas Aizsardzības ministrs un pilsoņu kara uzsācējs Donbasā). Uzzinot, ka Ukrainas armijas vienībām tiek vesta šāda pavēle, tā vienkārši pa ceļam tika nolaupīta. Tāpat Vladimirs Putins pastāstīja, ka Krievijas armijas specvienības bija pārtraukušas visus speciālos Ukrainas armijas vienību sakarus un tās bija spiestas izmantot tikai publiskos saziņas līdzekļus, kas tika moniotorēti.

Krievijas prezidents arī pastāstīja, ka Ukrainas nacisti sakoncentrēja pie Krimas robežas Ukrainas armijas smago artilēriju (sistēmas “Grad”) un grasījās apšaudīt Krimas robežu sargājošos spēkus. Atbildot uz to, Krievija pieveda savu smago artilēriju un, pēc Putina teiktā, “pie pirmā šāviena mēs viņus būtu iznīcinājuši”.

Cits kritisks brīdis Krimas aizsardzībā bija ASV jūras spēku iesaistīšanās, kad Krimas krastiem pietuvojās ar kodolraķetēm bruņotais amerikāņu karakuģis “Donald Kuk” [uz kura bija arī izsēdināšanai gatavas ASV diversantu vienības]. Lai to atbaidītu, pret to tika vērsta jaunākās paaudzes raķešu komplekss “Bastion” [un virs karakuģa demonstratīvi esot lidojušas Krievijas iznīcinātāj lidmašīnas]. Amerikāņi nobijās un strauji mainīja virzienu, bet vēlāk dēļ šī incidenta atlūgumus esot uzrakstījuši vairāk kā 20 ASV karavīri.

Atbildot uz jautājumu “Vai, runājot ar Rietumvalstu līderiem, Jums uzreiz bija skaidrs, ka viņi neiejauksies šai konfliktā ar militāriem līdzekļiem?”, Vladimirs Putins atbildēja: “Protams, ka nē. Tas nevarēja uzreiz būt skaidrs, tāpēc es pirmajā operācijas etapā biju spiests attiecīgi noskaņot mūsu bruņotos spēkus. Un ne tikai noskaņot, bet dot arī attiecīgas pavēles par iespējamām Krievijas bruņoto spēku darbībām jebkāda notikumu attīstības scenārija gadījumā. (…) Ar saviem Rietumu kolēģiem es runāju atklāti. Tā ir mūsu vēsturiskā teritorija, tur dzīvo krievu cilvēki, viņi nonāca reālās briesmās, mēs nevaram viņus pamest, ne mēs veicām valsts apvērsumu, to izdarīja nacionālisti un cilvēki ar galējiem uzskatiem un jūs viņus atbalstījāt. Bet kur jūs atrodaties? Tūkstošiem kilometru tālumā? Bet mēs atrodamies te un tā ir mūsu zeme. Jūs par ko te gribat cīnīties? Nezināt? Bet mēs zinām un mēs esam tam gatavi. Tā ir godīga un atklāta pozīcija. Un tā tas arī ir. Tāpēc es nedomāju, ka kādam bija vēlēšanās to visu izvērst par kaut kādu pasaules konfliktu. Mēs negrasījāmies uzprasīties, bet viņi mūs piespieda šādi rīkoties, un mēs bijām gatavi visnelabvēlīgākai notikumu attīstībai. Bet es vadījos no tā, ka līdz tam tomēr nenonāksim.”

P.S.
Attiecībā uz ukraiņu nacistiem filmā gandrīz nemaz netiek lietots šis termins (ukraiņu nacisti filmā pārsvarā tiek saukti par nacionālistiem), lai gan ukraiņu “nacionālistu” nacistiskā daba ir acīmredzama un viņi paši nemaz to īpaši neslēpj.

Avots:

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa, W: VLADIMIRS PUTINS. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s