Par specdienestu darbiniekiem, mēdijiem un Vladimira Putina dēmonizāciju

00468_media-manipulationPašreiz norit reālas līdera [Krievijas prezidenta Vladimira Putina] “medības”. Viņš ir izsludināts par dēmonu, par mērķi numur viens, par īpaši nikna informatīvā kara objektu. Šai ziņā gribu ilustratīvi parādīt kā tas reāli darbojas un ar ko šai ziņā Krievija atšķiras no Rietumvalstīm. To vienkārši ir jāsaprot, bet saprast to var tikai tad, kad esi ar to pastrādājis. Pieņemsim jums ir darīšana ar kādu atvaļinātu Rietumu specdienestu vadītāju vai elites pārstāvi vai ko tamlīdzīgu.

Salīdzinājumam, kad mūsu [Krievijas] atvaļināts specdienesta vadītājs Kručkovs [bijušais PSRS VDK vadītājs] lasa avīzi un es viņam jautāju par vienu avīzē rakstīto momentu, viņš atbild: “Tas nozīmē, ka prese ir pārpildīta ar kūtru un ožu pazaudējušu aģentūru.” Viņš neteica vienkārši aģentūru, kas neko nepasaka, jo tas ir pats par sevi saprotams [mēdiji visur ir pārpildīti ar specdienestu aģentūru, arī Latvijā], bet tieši “kūtra un ožu pazaudējusi”. “Ožu pazaudējusi aģentūra” līdzinās sunim.

Mana vecmāmiņa Krievijas pilsoņu kara laikā no kartupeļu atliekām cepa pankūkas. Bads toreiz bija. Bet viņas brālis mājās turēja suni vārdā Miss. Tad, lūk, šī Miss norija no pannas visas pankūkas. Vecmāmiņa toreiz sēdējā un raudāja, bet viņas brālis viņai pārmeta: “Nu ko gan tu izdarīji? Viņš taču tagad ožu pazaudēs!”

Tad, lūk, ja ļauj aģentūrai rīt pankūkas no karstas pannas, tad tā pazaudē ožu. Aģentūra ožu taču ne tāpat vien zaudē, tam vienmēr ir kāds iemesls. Pārrijusies vienkārši. Kručkovs nekonkretizēja kā aģentūra tā ir, viņš saprata, ka visi saprot, kurš pie mums [bijušajā PSRS] ir atbildīgais par aģentūru presē. Tas bija tāds vēl ļoti maigs pārmetums cilvēkam, ar kuru viņš nepārtraukti polemizēja. Ko tādu varēja pateikt Kručkovs – ieraudzīja kādu nebūšanu, apdomāja, ātri saprata, kurš aiz tā stāv, un pateica.

Rietumu specdienestu vadītājs vai bijušais Aizsardzības ministrs, vai militārās izlūkošanas vadītājs nekad tā nerīkosies. Šādi cilvēki uzmanīgi izlasa avīžu virsrakstus, galvenos analītiskos rakstus un visu rūpīgi atceras. Viņam avīzēs rakstītais ir patiesība pēdējā instancē. Pēc tam tas aiziet uz savu klubu spēlēt bridžu vai golfu, vai vēl kaut kur citur. Un viņš saprot, ka tur visi runās šo preses (un tagad arī nozīmīgāko internetvietņu) virsrakstu un analītisko rakstu valodā. Pēc tam viņam būs jāapciemo kāds pašreiz ietekmīgs oligarhs, kam viņš sniedz konsultāciju pakalpojumus (jo lai cik liela arī nebūtu pensija, ar to parasti nepietiek). Arī ar šo oligarhu viņam ir jāaprunājas šo virsrakstu un analītisko rakstu valodā. Viņš tā dara tāpēc, ka saprot – ja nedod dievs viņš kādā pasākumā, golfa klubā, bridžklubā, sarunā ar šo oligarhu vai ar joprojām strādājošu kolēģi, vai kādu politiķi atļausies parunāt ne šajā valodā, tad viņš tūlīt pat tiks izstumts no šīs elitārās sabiedrības. Tāpēc viņš kā aktieris līdz perfektumam apgūst un uzsūc sevī šo valodu – gan sev, gan pasaulei, gan sievai, gan bērniem, gan bridžam, gan golfam, gan oligarhiem, gan kolēģiem viņam ir šie virsraksti un analītiskie raksti.

Ja šajos rakstos ir pateikts, ka Putins [Kadafi, Assads vai vienalga kurš] ir tāds un šitāds, tad viņš desmitiem reižu to kā papagailis atkārtos visdažādākajās vietās. Kad viņš to būs nepārtraukti atkārtojis, viņš pats patiesi tam arī noticēs. Kad viņš noticēs, tad viņam būs izveidojies noteikts tēls, kuru mainīt vairs nav iespējams. Noteiktu atkārtošanās reižu gadījumā pie noteiktām ekspozīcijām šī tēla veidošanās procesā tiek šķērsots neatgriezeniskuma punkts un tas cilvēkam kļūst par realitāti. Un, pat ja viņš sirds dziļumos zin, ka tas tā nav, viņš var pateikt kādam viņu apvainojušam liberālim, ka tas nav Putina mazā pirkstiņa vērts, tikai sarunā viens pret vienu, pirms tam vairākas reizes pārliecinoties, ka neviena blakām nav un neviens cits to nedzird.

Darbs, tā ir pavisam cita lieta. Tur tev ir ienaidnieki, operatīvā informācija un viss pārējais. Tāpēc viņš nekad plašā kompānijā nepateiks, kas patiesībā ir, piemēram, Josi Ginosārs (Йоси Гиносар). Visi redz acīmredzamo, bet neviens par to nerunā, jo ir divas dažādas pasaules, vienai no kurām vienkārši nevajag būt, tādēļ par to atklāti nerunā.

Visi cilvēki Rietumos, kuri ilgi ir strādājuši ar šīm problēmām, ļoti interesanti runā par eliti mutiski, bet nekad to neraksta, jo viņi uzskata, ka jāraksta ir pavisam kas cits nekā tiek runāts. Viņiem runājamais teksts un rakstāmais teksts ir divas dažādas lietas.

Tātad Rietumos un Rietumu spec aprindās visa šī mašinērija rodas noteiktā veidā. Tur stingri tiek normēts kā nākas domāt un kā domāt nedrīkst… Krievija šai ziņā mentāli vienmēr visos laikos ir bijusi daudzkārt brīvāka nekā Rietumu pasaule. Un šodien tas tā ir vēl jo lielākā mērā.

Sergejs Kurginjans
/22.03.2015/

Avots:
http://eot.su/node/18516

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par specdienestu darbiniekiem, mēdijiem un Vladimira Putina dēmonizāciju

  1. Māris saka:

    Tāviš’i’!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s