Ārprāta anatomija jeb kā Latvijā darbojas importētie likumi

00469_lady-justiceJau desmito mēnesi, saskaņā ar tiesas lēmumu, esmu izdzīts no savas personiskās mājas un man piederošās saimniecības, man liegta iespēja pašam audzināt savus bērnus, esmu atstāts bez dzīvesvietas un ierastā darba. Šajā periodā ir sagrauta mana ģimene, esmu zaudējis vienu no saviem četriem dēliem, sabojātas attiecības ar pārējiem dēliem, ir izpostīta ilggadīgi veidotā un attīstītā saimniecība, kas bija ģimenes ekonomiskais pamats, un pirmo reizi mūžā esmu kļuvis par krimināli sodītu personu. Pie tam – vairākkārtīgi; t.i., – recidīvistu…

Notikumu vēsture

Ar Sandru [vārds mainīts] apprecējos 1994. gadā. Abi bijām aktīvi kristieši. Viņai tās bija otrās laulības, bet man – pirmās. No iepriekšējās laulības viņai bija dēls, kuru es pieņēmu un audzināju kā savu paša. Sākām dzīvot kopā manā no tēva mantotajā privātmājā Pilsētā. Pirms pārvākšanās uz Pilsētu Sandra dzīvoja īrētā dzīvoklī Rīgā. Gadu pēc laulībām, 1995. gadā piedzima dēls Kalvis [vārds mainīts], bet 1996. gadā piedzima Ivars [vārds mainīts].

Ap šo laiku es mantoju nekustāmo īpašumu bez ēkām laukos – X pagastā. Tā kā gandrīz visu mūžu biju nodarbojies ar mazo uzņēmējdarbību, kas saistīta ar lauksaimniecisko ražošanu, un pats sevi nodrošinājis ar darbu, nolēmām pārvākties uz dzīvi laukos, ar domu, ka arī bērniem tur būs labāk – svaigs gaiss, meži, plašumi, netālu – skaista upe ar brīnišķīgu pludmali, veselīga, ekoloģiski tīra, pašražota pārtika, un man – darbs. X pagastam blakus, – Y pagastā iegādājos lielu(1600m2) fermu ar lielu(400m2) šķūni un atvēru tur gateri. Pirmajā laikā es Y pagastā dzīvoju īrētā istabiņā viens pats, bet ģimene vēl bija Pilsētā. Vēlāk, pārdevuši māju Pilsētā, devāmies uz Y visi.

Nopirkām vecu, mazu mājeli – graustu, kura atradās apm. 300 metrus no fermas un šķūņa, izremontējām un sākām dzīvot. Šīs mājas pirkšanu daudzējādā ziņā noteica tieši fermas tuvums, jo līdz ar to saimniecības ēkas vai garāžas būvēt nevajadzēja -fermā un šķūnī vietas bija daudz.

Pēc dažu gadu darba mans gateris vairāku iemeslu dēļ bankrotēja, un es pārprofilējos uz lauksaimniecisko ražošanu – kūts man bija, zeme arī. Pamazām sagādāju visu darbam nepieciešamo tehniku. Tika iegādāti trīs dažādas jaudas un pielietojuma traktori un daudz citu saimnieciecībā nepieciešamu lietu un instrumentu, lai varētu apkopt 50ha zemes un sagādāt barību liellopu ganāmpulkam. Piereģistrējāmies kā piena ražotāji un sākām realizēt pienu kooperatīvam.

Jāatzīmē, ka tas bija diezgan unikāls gadījums, ka jaunā vietā tiek izveidota jauna piensaimniecība. Vairums piensaimniecību bija pastāvējušas jau agrāk, bet daudzas no šīm saimniecībām Latvijas lauksaimniecības politikas un citu iemeslu dēļ tika likvidētas un to skaits samazinājās. Mēs bijām izņēmums, un “peldējām pret straumi”, izveidojot ražošanu tur, kur tās nebija. Tā, no dažiem trušiem un dažām vistām sākumā, mūsu saimniecība palēnām izauga līdz pat vairāk kā piecdesmit liellopiem (kopā ar jaunlopiem). Saimnieciski vislabvēlīgākajos laikos izslaucām līdz pat 300l augstas kvalitātes piena dienā.

Sākām nomāt zemi arī no kaimiņiem un pagasta, un ierīkojām plašas ganības. Tika sagādāta arī tehnika meža darbiem, un es varēju nodrošināt ar malku no sava meža ne tikai savu māju, bet arī malku pārdot. Divus gadus pēc kārtas izpildīju pagasta pasūtījumu un piegādāju Y pamatskolai 2x100m3 malkas. Tas bija smags roku darbs, nekādu cēlējmehānismu nebija. Gan iekraušana piekabē, gan izkraušana no tās, kā arī sakraušana grēdā pie skolas, notika ar rokām. Strādājot mežā un cilājot smagos klučus, sabojāju muguru – plīsa diski. Tas atsaucās uz turpmāko dzīvi, jo vēlākos gados muguras sāpes regulāri par sevi atgādināja un vairākkārtīgi nonācu slimnīcā, kamēr beidzot tiku norīkots uz muguras operāciju P.Stradiņa slimnīcā.

2001. gadā piedzima trešais dēls – Daniels [vārds mainīts], bet 2002. gadā – Ritvars [vārds mainīts]. Ņemot vērā mūsu kuplo ģimeni un lielo sieviešu darbu apjomu, kas gūlās uz Sandras pleciem, iegādājāmies dažādu virtuves tehniku, kas atvieglo saimnieces ikdienu. Saimniecība ne tikai nodrošināja mūsu kuplo ģimenīti ar naudas līdzekļiem, bet arī ar visdažādāko visaugstākās kvalitātes ekoloģiski tīru pārtiku – pienu, piena produktiem, gaļu, augļiem, dārzeņiem, olām, medu, ogām.

Bērni un saimniecība paņēma visu laiku, tā ka mana sieva Sandra algotu darbu astoņpadsmit gadus nestrādāja. Sākām audzēt arī zemenes gan pārdošanai, gan pašpatēriņam, bija gadi, kad visa mūsu kuplā ģimenīte varēja ēst zemenes diendienā visa gada garumā – mēnesi svaigas, bet pārējā laikā – saldētas. Uzbūvēju lielu – 500m2 siltumnīcu, kurā pirmajā sezonā audzēju tomātus, bet vēlāk – zemenes. Un, kas nav mazsvarīgi, – visi mūsu dēli jau no mazotnes čakli piedalījās saimniecības darbos un apguva visdažādākās iemaņas. Visus četrus es 2 – 4 reizes nedēļā vedu ar automašīnu uz Pilsētas (30km) mūzikas un mākslas skolām. Nevienam neko neprasījām, sociālo dienestu klienti nebijām. Taisni otrādi – palīdzējām, cik varējām, pagastam gan ar transportu (man bija mikroautobuss), gan citādi – ar mūsu holandiešu ģimenes draugu palīdzību noorganizēju Y pamatskolai dāvanu – mācību solus no Holandes.

Tikām uzskatīti par “pozitīvajiem tēliem” un vairākkārt mūsu ģimenei tika veltīti raksti rajona avīzē. (Pirmais – 2003. gadā, otrais – 2009. gadā. Nesen, 2015.gada martā, parādījās trešais – intervija ar Sandru, kurā viņa sniedz pilnīgi pretēju informāciju un ceļ man neslavu visa reģiona mērogā. No saviem draugiem uzzināju, ka sveši cilvēki, izlasījuši šo interviju, mani novērtējuši īsi – “Briesmonis!”)

Daudz laika pavadīju kopā ar dēliem. Katru gadu devāmies vairākdienu ūdenstūrisma braucienos pa Latvijas skaistākajām upēm ar nakšņošanu teltīs, ugunskuru. Ar automašīnu daudz ceļojām pa Baltiju, iemīļots brauciens mums bija uz Līgatnes dabas parku. Neviens nenojauta par tuvojošos traģēdiju. Kalvis un Ivars absolvēja Pilsētas mākslas skolu, bet Danielam un Ritvaram līdz Pilsētas Mūzikas skolas pabeigšanai pietrūka divu gadu. Jo mūsu dzīve pēkšņi izmainījās.

Aptumsums

2012.gada pavasarī manas sievas Sandras Kārkliņas uzvedība sāka mainīties, kļuva arvien dīvaināka, līdz 2.maijā viņa nozaga trīs nepilngadīgos bērnus (ceturtais šajā laikā nebija mājās) un aizveda nezināmā virzienā, kā vēlāk izrādījās – uz Rīgu. Tur, pārnakšņojusi pie draudzenes, kuru nobaidīja ar savu neparasto uzvedību, 3. maijā no draudzenes dzīvokļa aizbēga, paņemot līdzi bērnus, un klaiņoja pa ielām, sakot neēdušajiem un izslāpušajiem bērniem: ”Nedomājiet, ko ēdīsiet un ko dzersiet”.

Draudzene pa gabalu viņai sekoja, laiku pa laikam telefoniski ziņodama man par Sandras un bērnu atrašanās vietu. Kad es ierados viņiem ar automašīnu pakaļ, bērni jau bija sapratuši, ka ar mammu kaut kas nav labi, un bez ierunām iekāpa mašīnā. Es nonācu sarežģītā situācijā, jo, no vienas puses, es nevarēju pamest uz ielas savu sievu ar aptumsušu prātu, bet no otras puses – viņa neparko nekāpa mašīnā. Es mēģināju viņu ievilkt, pielietojot spēku, bet tad garāmgājēji piedraudēja izsaukt policiju. Pret tādu pavērsienu man nebija iebildumu, un, sagaidījis policijas darbiniekus, izstāstīju situāciju. Protams, sākumā viņi man negribēja īsti ticēt, bet, parunājušies ar bērniem, mainīja domas. Policisti, parunājušies arī ar Sandru, man teica, ka jāsauc ātrās palīdzības brigāde no Tvaika ielas (psihoneiroloģiskā slimnīca). Mediķi ieradās ātri, un, aprunājušies ar Sandru, man paziņoja, ka viņa jāved uz stacionāru. Man tas viss likās satriecoši, un es mēģināju iebilst, ka, varbūt, labāk vedīšu viņu mājās. “Labi, jūs aizvedīsiet; bet ko jūs tur ar viņu darīsiet, nebūdams mediķis“, teica ārste, “ brauciet mums pakaļ uz slimnīcu!”

Tā, bākugunīm mirgojot un sirēnām kaucot, mēs devāmies uz Tvaika ielu. Sandra atradās mediķu “busiņā”, bet bērni – ar mani automašīnā. Braucām cieši aiz “ātrajiem”. Klāt pie visa ārkārtējās situācijas izraisītā stresa, pa ceļam vēl zvanīja Sandras pieaugušais dēls no viņas iepriekšējās laulības un izteica man draudus. Neskatoties uz to, ka biju viņu pieņēmis un audzinājis kā paša dēlu astoņus gadus, tagad viņš bija neparasti naidīgs. Arī viņš bija noticējis savai mammai, kura, kā izrādījās vēlāk, jau labu laiku bija cēlusi man neslavu un apmelojusi, stāstot un atspoguļojot mūsu ģimenes dzīvi no sava īpatnējā, pret mani naidīgā, viedokļa.

Slimnīcā Sandra tika ievietota palātā, kurā ievietoja slimniekus, ar kuriem nav iespējams kontaktēties. Šajā palātā viņa pavadīja pavisam neilgu laiku, iespējams, kādu diennakti. Pēc tam viņa tika pārvietota pie adekvātākiem slimniekiem, un es viņu bieži varēju apmeklēt. Lai gan šķita, ka Sandras mentālā veselība uzlabojas, diemžēl viņai tā neatgriezās pilnīgi. Viņai pilnīgi izmainījās personība.

Slimnīcā Sandra pavadīja ap divām nedēļām, bet pēc izrakstīšanās nevēlējās doties mājās. Lieki teikt, ka man šis bija ļoti grūts laiks – neziņa par sievu, rūpes par četriem puikām, ēst gatavošana, drēbju mazgāšana, sešpadsmit govju slaukšana utt. Bija pavasaris, un telefonsarunās es mēģināju pierunāt Sandru braukt mājās, pie ģimenes, pie bērniem, bet viņa atbildēja, ka nebrauks, ka ir “svarīgākas lietas”. Tā viņa “noblandījās” pa Rīgu vēl kādu mēnesi pēc izrakstīšanās no slimnīcas. Beidzot man izdevās pierunāt viņu atgriezties mājās. Es nebūtu to darījis, ja zinātu, kas mani gaida. Jo atgriezās pavisam cits – svešs cilvēks. Slimnīcā viņai tika uzstādīta diagnoze – šizofrēnija. Mana dzīve kļuva par elli.

Jaunā dzīve

00469_gallery_big_two_faced_womanTagad viss kļuva savādāk. Sandras personība bija pilnīgi izmainījusies. Viņai viss, kas agrāk bija labi, tagad šķita slikti, un viss, kas bija slikti, tagad šķita labi. Mājas un saimniecības darbi viņai kļuva arvien vienaldzīgāki, bet ārpusģimenes aktivitātes – arvien svarīgākas. Es ievēroju, ka viņa sāk uzvesties kā vīrietis, atdarināt mani un centās izspiest no ģimenes, kā arī mēģina mani izolēt no bērniem emocionāli un arī praktiski. Mūsdienās tik izplatītais sieviešu feminisms viņā sāka izpausties visnepievilcīgākajā, vispārspīlētākajā un viskroplīgākajā veidā. Bērnu klātbūtnē viņa tagad varēja atļauties pat tādu tekstu, kā: “Tu te nepīksti, vācies savā istabā un tupi!”

Izskatījās, ka viņai patika mani pazemot dēlu klātbūtnē, bet es biju bezspēcīgs bērnu dēļ – nekad neesmu atbalstījis jebkādu ģimenes konfliktu risināšanu bērnu klātbūtnē. Un Sandra to ļoti labi zināja un izmantoja. Man ir ārkārtīgi viņus žēl, jo viņi ir tik neaizsargāti un šajos konfliktos cieš visvairāk.

Sandra bieži vien nošķīra no manis dēlus un slepus viņiem neatlaidīgi kaut ko skaidroja. Viņa ieguva autovadītāja apliecību un sāka strādāt algotu darbu. Sandra ir ļoti talantīga mūziķe, un, nodibinot un vadot vietējo sieviešu ansambli, ātri vien ieguva simpātijas un atbalstu vietējās pašvaldības dāmu aprindās. Izmantojot savu ietekmi un talantu patikt cilvēkiem, viņa sāka ļaudis, sevišķi sievietes, noskaņot pret mani, stāstot, ka es esot despots, kurš viņu astoņpadsmit gadus apspiedis, bet tagad viņa esot “izkļuvusi brīvībā”.

Tādi stāsti daudzām ausīm šķita kā mūzika, jo agrāk ar savu pašaizliedzīgo kalpošanu bērniem un ģimenei viņa emancipētajām sievietēm bija “kā dadzis acī”, ar savu dzīvi parādot, ka arī mūsdienās sievietei ir iespējams palikt Sievietei. Mūsu sentēvu ģimenes modelis, realizēts dzīvē, daudziem kalpoja par iedvesmas avotu, un kādu reizi es, intereses pēc, saskaitīju, ka dažu gadu laikā mūsu mājās bija ciemojušies ap diviem simtiem cilvēku no sešām valstīm. Atklāti sakot, tikai pateicoties tam, ka es nepieņēmu mūsdienu rietumu sabiedrības antiģimeniskos standartus un stingri turējos pie konservatīva ģimenes modeļa, mūsu ģimenē dzima četri bērni. Un neviens nav lieks, dārgs ir katrs. (Taisnību sakot, tagad, pēc Sandras personības graujošajām izmaiņām, viņa man ir pārmetusi, ka es esot “licis dzemdēt(!)” bērnus. Šim izteicienam vajadzētu būt fiksētam tiesas protokolos un audioierakstos).

Sandrai tagad bija divas sejas – viena eņģeļa seja, kas ar savu šarmu, dziedāšanu un muzicēšanu apbūra cilvēkus, un otra – cietsirdīga, viltīga, mantkārīga un ļauna. Kā medaļas divas puses. Sabiedrība redzēja tikai vienu pusi, bet es – abas. Cilvēki bieži kļūdās, saistīdami kāda cilvēka talantu ar viņa personību; viņi domā, ja cilvēks skaisti dzied vai izskatās, kā eņģelis, tad viņš tas arī ir. Diemžēl dzīvē tā nav, un bieži vien talantīgi, skaisti, slaveni un bagāti cilvēki, iepazīstot tuvāk, izrādās visai nepievilcīgi vai pat nelietīgi.

Tagad mūsu ģimene no parauga nonāca pretējā pozīcijā, un nu varēja kalpot kā visatbaidošākais piemērs. Es ievēroju, ka Sandra pamazām sāk ne tikai nepalīdzēt saimniecībā, bet pat sabotēt manu saimniecisko darbību. Bērnu intereses viņai kļuva vienaldzīgas, un es ievēroju, ka viņa kļuvusi neparasti cietsirdīga. Vēl es ievēroju, ka, viņa ir gatava man darīt ļaunu arī tad, ja no tā cieš bērni.

Tā, kādu reizi, kad ar puikām bijām sataisījušies braucienā ar laivām pa Salacu un jau devušies ar automašīnu ceļā, viņa pa telefonu paziņoja, ka govis no ganībām mājās nelaidīs un neslauks – “lai klīst pa visu pagastu”. Veltīga bija mana un vecākā dēla Kalvja pierunāšana un argumenti, ka mēs veselu nedēļu esam gatavojušies šim ceļojumam un esam jau simts kilometrus no mājām; – mēs, visi pieci, bijām spiesti griezties atpakaļ un vēlu naktī ar visām teltīm un laivām vīlušies atgriezāmies mājās. Govis nevar nedzirdīt un neslaukt… Es sapratu, ka ļaunuma mērķis esmu es, bet nevarēju Sandrai ieskaidrot, ka bērni no tā nedrīkst ciest. Viņai bija vienalga.

Nākošais notikums mani vispār šokēja – viņa lika nepilngadīgajiem bērniem nosist kaķi. Kad es to uzzināju, nespēju noticēt, vai tiešām?! “Jā, “ apstiprināja puikas, “mēs uzmetām viņam bluķi…”
Mamma ir mamma, un bērni bija audzināti klausīt vecākus… Veltīgi bija mani mēģinājumi paskaidrot Sandrai, ka, pat ja kaķis ir slims, tā ir mana – pieaugušā darīšana, ko ar viņu darīt. Izskatījās, ka viņa pat nesaprot, ka garīgi kropļo bērnus.

Nākošais viņas “varoņdarbs” bija aveņu noindēšana ar “Raundap” – preparātu, kurš visā pasaulē atzīts par ārkārtīgi kaitīgu cilvēku un dzīvnieku veselībai. Šī preparāta iedarbībā, piemēram, dīķu iemītniekiem dzimst mutanti. Līdz šim saimniecībā mēs principiāli nelietojām nekādus pesticīdus vai jebkādus citus ķīmiskos preparātus un lepojāmies, ka visa mūsu saražotā produkcija bija ekoloģiski tīra. Tagad Sandra it visā sāka darboties pretēji, arī šajā sfērā; cik saprotu – man par spīti.

Man bija labas, es teiktu – pat izcili labas attiecības ar dēliem, bet tagad es ievēroju, ka attiecības sāk pasliktināties, ka viņi neatlaidīgi un nepārtraukti tiek kūdīti pret mani. “Tu nozagi man bērnus”,  Sandra jau agrāk dažreiz bija izteikusies, redzēdama mūsu labo kontaktu. Tagad viņa sāka “atriebties” un darīt visu, lai bērnus noskaņotu pret mani un viņus “atgūtu” sev. Man, personīgi, šķiet absurds kaut kāda konkurence vecāku starpā par bērnu mīlestību. Mamma ir mamma, un tētis ir tētis. Es vienmēr esmu mācījis dēliem mīlēt mammu, un nedomāju, ka tādēļ viņi mazāk mīlēs mani, bet Sandrai tagad šķita – jo bērni vairāk neieredzēs mani, jo vairāk mīlēs viņu…

Tad viņa sāka pieprasīt par visu samaksu. Ja man nebija naudas, ko samaksāt, piemēram, par govju izslaukšanu, viņa vienkārši tās neslauca. Veltīgi bija mani iebildumi, ka tas ir ģimenes interesēs – Sandrai tagad interesēja tikai viņa pati. Pavisam grotesku formu šī samaksas pieprasīšana ieguva, kad man bija jāsāk maksāt arī par laulāto attiecībām. Bet, tā kā biju uzticams vīrs un laulības pārkāpšanu neatbalstīju, maksāju ar, – nebija jau kur sprukt…

Tā, pamazām, viņa sāka gremdēt mūsu ģimenes ekonomiku – atteicās piedalīties ilggadējā, grūti uzceltā ģimenes biznesā – piena produktu ražošanā (ar ko es pazaudēju daļu no ilgos gados iegūtās klientūras), bet beigās vispār pārstāja piedalīties saimniecības darbos. Tas, ko mēs agrāk darījām divatā, tagad bija jādara man vienam. Arī bērni tika sakūdīti nepalīdzēt, kā viņa teica – “ nav ko vergot viņam”. Pat vairāk – bērni tika mācīti neklausīt mani un, ja es kaut ko palūdzu viņiem izdarīt, tad Sandra teica pretēji – nedariet to! Beidzot es vairs nespēju ar visu viens pats tikt galā un pārstāju divus jaunākos dēlus vadāt uz mūzikas skolu. Līdz tās pabeigšanai viņiem bija atlikuši vien divi gadi. Mana dzīve kļuva arvien neciešamāka, atmosfēra mājās kļuva arvien naidīgāka, provokācijas – pretīgākas. Viņa sāka lietot lamuvārdus, kādus nekad agrāk neviens mūsu ģimenē, vismaz manā klātbūtnē, nelietoja.

“Paklau, kāds ir tavs mērķis?”, kādu reizi es pajautāju sievai. “Dabūt tevi prom no šejienes, te palikt un saimniekot!”, viņa bija atklāta…

Jaunie Sandras sabiedrotie – Likums par “Pagaidu aizsardzību pret vardarbību” un tiesas

Arvien biežāk Sandra sāka pieminēt kaut kādu likumu, ar kura palīdzību varēšot mani “dabūt prom” no mājas, un es nevarēšot tai tuvoties tuvāk, par kādiem noteiktiem metriem.(Tas stājās spēkā 2014.gada 31.martā un saucās “Pagaidu aizsardzība pret vardarbību.”) Man tas šķita tāds absurds, ka es tikai smējos, lai gan zināju, ka viņa iedraudzējusies ar kādu juristu un gandrīz ik dienas stundām ilgi runā ar viņu pa telefonu.

Arvien biežākas un nepatīkamākas kļuva dažādas provokācijas no viņas puses. Sandra arī pārstāja pārstrādāt pienu piena produktos ģimenes vajadzībām un sāka bērnus barot ar pusfabrikātiem un citu lielveikalu barību. Atceros epizodi, kad ar bērniem pārrunājām čipšu un kolas kaitīgumu. Uz to Sandra reaģēja, kā parasti pēdējā laikā – pretēji, un sāka saukt: “Bērni, nesiet šurp čipšus, ēdīsim čipšus”. Tas bija nožēlojami un pretīgi, bet, respektējot bērnu tiesības uz mieru ģimenē, es konflikta eskalāciju nepieļāvu.

Jau kopš atgriešanās no Rīgas (pēc “Rīgas epopejas”) viņa regulāri, vienu reizi nedēļā piektdienās brauca uz galvaspilsētu pie kāda ciemos un tur palika pa nakti. Viņa stāstīja, ka ciemojas pie draudzenes, kam es arī ticēju. Tikai tad, kad kādu reizi viņa pārradās agrā rītā smaržodama pēc alkohola un uzreiz sāka runāt par šķiršanos, mana ticība viņas godīgumam stipri cieta. Un skats viņai bija tāds glūnīgs un netīrs…

Lai padarītu manu dzīvi mājās pavisam neciešamu, viņa sāka slēpt no manis produktus, aizbildinoties ar to, ka viņa tos nopirkusi par savu naudu. Agrāk mums ģimenē bija stingra tradīcija ieturēt maltītes visiem kopā, pie viena galda, bet tagad es tiku izstumts. Viņa sāka mani aizskart ar vārdiem un pazemot bērnu klātbūtnē, bet es bieži vien nevarēju pietiekoši asi aizstāvēties, jo bija žēl bērnu – lai nu kā, tā tomēr bija viņu māte un par māti teikt sliktu bērnu klātbūtnē ir nesavienojami ar maniem uzskatiem, bet, no otras puses, man kaut kā vajadzēja paskaidrot šīs nenormālās attiecības ģimenē. Tā es nonācu sarežģītā situācijā – ja es aizstāvējos, man iznāca runāt sliktu par māti, bet ja klusēju – iznāk, ka viņai taisnība, un visi pret mani vērstie apvainojumi – patiesība.

Bija vairāki gadījumi, kad viņa paķēra rokās nazi un bļaudama skraidīja pa māju. Es bažījos, ka viņa sev var nodarīt ko sliktu, lai gan parasti agresija vērsās pret mani. Tā, kādu reizi es pie krāsns noliecies plēsu skalus iekuram, kad viņa negaidīti sita man pa galvu ar lupatu. Es biju noliecies un lupatas stūris trāpīja man pa vaļēju aci. Kādu brīdi ar to aci neko neredzēju. Lai gan man sanāca dusmas, es tās pārvarēju un tikai sagrābu sievu aiz rokām un pateicu, lai nekad vairs tā nedara, jo arī manai pacietībai ir mērs.

Kādu citu reizi, kad biju atlaidies gultā un apsedzies ar palagu, viņa pienāca, lēnām pārvilka man palagu pār seju (kā aizklāj miroņus zārkā), un teica: “Cik labi būtu, ja tu tā gulētu!“ Lai gan ar humoru man viss ir kārtībā, tas likās tā kā mazliet par traku. Jau sen viņa pierīkoja mūsu guļamistabai, kurā viņa tagad dzīvoja viena, atslēgu. Dažreiz viņa zaga no manas istabas lietas un dokumentus, un ieslēdza savā istabā.  Es sāku saprast arvien vairāk, ka Sandras personības izmaiņas ir nopietna problēma, un arī pierīkoju savas istabas durvīm atslēgu. Jau vairākus mēnešus dzīvojām atsevišķās istabās, un nekādu attiecību mums vairs nebija ne par naudu, ne par velti.

Tad, 2014.gada 27.martā, notika atgadījums, kurš krietni ietekmēja visu manu turpmāko dzīvi. Es apsēdos pie galda un ēdu zupu. Sandra sāka bļaut, ka es nedrīkstu ēst zupu.
“Kādēļ lai es nedrīkstētu ēst?”- es brīnījos, – “esmu izsalcis!” “Tādēļ, ka es to vārīju!”, Sandra bija pārskaitusies. “Bet visu, no kā tā gatavota, taču es sagādāju, – es skaidroju, – lūk, – gaļa, kartupeļi utt.” “Nē, tu to nedrīksti ēst!” – viņa palika pie sava.

Es iebildumus daudz neņēmu vērā un mierīgi turpināju ēst. Tad viņa galīgi satrakojās un man uzbruka un sāka raut aiz bārdas. Lai atbrīvotos, es ar plaukstu iesitu viņai pliķi. Kā izrādījās vēlāk, to tik vien viņai vajadzēja. Nākamajā dienā, 28.martā, pēc telefoniskas konsultācijas ar savu juristu, Sandra devās pie ģimenes ārstes, kura viņai uzrakstīja diagnozi – viegls smadzeņu satricinājums. Tālāk viss gāja pēc “plāna” – atzinums tika iesniegts tiesu medicīniskajai ekspertīzei un uzrakstīts iesniegums policijā. Tā es pirmo reizi mūžā tiku pie krimināllietā apsūdzētā statusa. Tad es vēl nenojautu, ka tas (būt par apsūdzēto) kļūs par manu ikdienu, un drīz kļūšu par “īstu recidīvistu”.

(Aizsteidzoties notikumiem priekšā pateikšu, ka oktobrī prokurors, kuram visa šī lieta izskatījās šaubīga, pieprasīja papildus ekspertīzi, kura konstatēja, ka nekāds smadzeņu satricinājums nav bijis, līdz ar to šī krimināllieta ar 2014.gada 11.novembra lēmumu tika izbeigta.) Bet toties citas krimināllietas, ierosinātas vēlāk par absurdā tiesas lēmuma “Par pagaidu aizsardzību” pārkāpšanu, (bet mana “pārkāpšana” vienmēr bija bērnu un ģimenes interesēs, un ne reizi mērķis nebija satikt Sandru), izbeigtas netika, un pie sodāmības es tomēr tiku, un reputācija man tika sabojāta.

Saimniecības beigas

Mūsu saimniecības bēru zvani nozvanīja 2014.gada martā. Tas notika tā. Visas mūsu saimniecības govis un lielās teles bija apsēklotas vai aplektas, citiem vārdiem – grūsnas, un viņām vajadzēja atnesties vasarā. Kad govs atnesas, tad viņa sāk ražot pienu. Pirms atnešanās govīm pāris mēnešus jāļauj atpūsties, un tās netiek slauktas. Es pārtraucu slaukt jau ziemā, jo piena bija maz, un nav slikti, ja govis pirms jaunas laktācijas atpūšas ilgāk – pēc tam tās dod vairāk piena. Lai ģimenes budžets šajā “tukšajā” periodā neciestu, es atradu darbu Vācijā un aizbraucu. Nostrādāju nedēļu, kad piektdienā iezvanījās telefons un kāda balss man pavēstīja, ka pirmdien brauc pēc maniem lopiem. Es biju pārsteigts un teicu, ka nekādu pārdošanu neesmu pieteicis, uz ko saņēmu atbildi, ka tad laikam mana sieva pieteikusi. Es teicu, lai nebrauc, bet saruna pārtrūka.

Bija piektdiena. Aprunājies ar brigādes vīriem, saņēmu viņu atļauju (jo mans galvenais uzdevums, pēc norunas, Vācijā bija vest ar savu automašīnu viņus uz un no darba), pat ieteikumu doties mājās , lai nepieļautu piena lopu izpārdošanu, jo viņi zināja, ka ienākumi no piena realizācijas bija mūsu saimniecības ekonomiskais pamats. Atrados pie Holandes robežas un līdz mājām bija 1700km. Diemžēl sestdien Polijā man sabojājās automašīna un to salabot varēja tikai pirmdien. Rezultātā mājās es nokļuvu otrdien,  – jau par vēlu. Sandra bija paspējusi pārdot uz kautuvi (gaļā!) 12 grūsnās govis un teles. Tā, vienā dienā tika likvidēts ilggadīgi veidots ienākumu avots, kurš nodrošināja mūsu ģimeni daudzu gadu garumā.

Naudu par pārdotajiem lopiem vai kaut daļu naudas atdot viņa atteicās. Es mēģināju piespiest atdot vismaz pusi, atņemot viņai automašīnas atslēgas, bet viņa, izrādās, tālredzīgi bija noformējusi savu automašīnu uz cita īpašnieka vārda un izsauca policiju. Atbraukušais policists paskaidroja, ka, tā kā automašīna juridiski pieder citam īpašniekam, manu rīcību var klasificēt kā zagšanu. Tad es atslēgas atdevu. Tagad, pēc trīs gadiem un visa, kas tajos noticis, es saprotu, ka viņai jau toreiz bija plāns šķirties, padarot mani par vainīgu un sagrābt manus īpašumus, izpostot manu dzīvi un pozicionējot mani par varmāku. Automašīnu viņa vēl šodien nav pārrakstījusi uz savu vārdu. Saprotams – lai neskaitītos kopdzīves laikā iegādāts īpašums.

Sagatavojis visu nepieciešamo pavasara sezonai lielajā, pirms diviem gadiem uzceltajā 500m2 siltumnīcā, kurā iepriekšējā gadā bija sastādītas zemenes (tagad tās ziedēja, biju tās tīri izravējis un manas prombūtnes laikā sāka ražot) un kura bija apgādāta ar pusautomātisko laistīšanas sistēmu, es pārdevu dažus atlikušos teļus un 19.aprīlī devos uz Indiju un Pakistānu, kur draugi mani jau sen aicināja ciemos. Situācija ģimenē bija tik dramatiska, ka vēlējos sakārtot domas, atpūsties, pameditēt un varbūt pat saprast, kā dzīvot tālāk. Cerēju, ka manas prombūtnes laikā arī ar Sandru notiks kādas pozitīvas pārmaiņas. Droši devos projām, zinādams, ka ģimene ir pārpārim apgādāta, jo Sandrai palika visa nauda par divpadsmit pārdotajām grūsnajām govīm un telēm. Atgriezos mājās 30.maijā. Biju pacilāts no domas par atkalredzēšanos ar ģimeni, bet, ieejot mājās tiku sagaidīts ar vārdiem: “Ko atvilkies, vācies atpakaļ uz savu Pakistānu!” Arī bērni uzvedās dīvaini un ņirgājās gan par manu ceļojumu, gan par atvestajām dāvanām. Nekādu fizisku konfliktu ar Sandru šajā periodā man nebija.

Izdzīšana no personīgās mājas, jeb, jaunā “Likuma par aizsardzību pret varmācību” neparastais pielietojums Latvijā

2014.gada 6. jūnijā, sešas dienas pēc savas atgriešanās mājās, es vairs nevarēju izturēt nenormāli naidīgo atmosfēru mājās un Sandras uzvedību un devos pēc palīdzības uz Rīgas psihoneiroloģisko dispanseru, kurā Sandra ārstējās 2012.gada maijā. Sandras ārstējošo ārsti satikt man neizdevās, bet viņas kolēģi teica, ka, saskaņā ar jaunajiem likumiem, nekādu informāciju par pacientiem viņi sniegt nevar. Es biju par to pārsteigts, un skaidroju, ka es neesmu svešs cilvēks, bet vīrs. Kad uzrādīju dokumentus un pateicu sievas personas kodu, mediķi tomēr ieskatījās Sandras slimības vēsturē, un man izdevās uzzināt no viņiem tikai to, ka “viņi mani neapskauž”. Es teicu, ka man ar Sandru kopdzīve vairs nav dzīve, bet elle, uz ko viņi atbildēja, ka, diemžēl, neko nevar palīdzēt. Vien ieteica saukt “ātros” pie slimības saasinājuma. Uz jautājumu, vai viņu praksē ir bijuši gadījumi, kad no šādas slimības izveseļojas, vien atbildēja: “…nelieciet mūs Dieva vietā”. Tā, bez rezultātiem, devos mājup. Bet tālākie notikumi neatstāja vietu šaubām – ārprāts bija izkļuvis ārpus slimnīcas sienām un arvien vairāk un vairāk sevi pieteica dzīvē.

Kad atgriezos mājās,  pēcpusdienā tur ieradās divi policijas darbinieki un paziņoja, ka ir tiesas lēmums (Pilsētas tiesas tiesneses I.Ribicka 2014.g.6.jūnija lēmums Nr. 3 – 12/xxxx) par manu izdzīšanu (nošķiršanu) no mājas un no fermas ar aizliegumu tuvoties tām tuvāk par 500 metriem, un viņi atbraukuši nodrošināt šī lēmuma izpildi. Te jāpiebilst, ka tiesas lēmums  tika pieņemts aizmuguriski, man to nezinot. Mantu savākšanai līdzņemšanai (apģērbs, higiēnas lietas, dokumenti) pēc likuma tika paredzētas 10 minūtes, bet policisti acīmredzami jutās neērti un mani nesteidzināja. Piedāvāju viņiem kopā padzert tēju un mēģināju paskaidrot, ka neesmu izdarījis neko tādu, kas apdraudētu ģimenes locekļus. Izskatījās, ka policisti tic manam stāstījumam, bet viņiem bija tiesas lēmums, kura izpilde jānodrošina. Es painteresējos, uz kurieni lai dodos, jo man ir tikai viens vienīgs mājoklis – šis. Policisti atbildēt nevarēja. Tad es iesēdos savā automašīnā un devos prom. Tā sākās mana “trimda”, kura nav beigusies vēl šodien – jau desmito mēnesi esmu “bomzis”.

Pēc dažām dienām es Pilsētas tiesā  dabūju lēmumu (kuru gan izsniedza visai negribīgi), uz kura pamata biju izlikts no mājas. Iesniegumu par manu “nošķiršanu” Sandra bija iesniegusi 5.jūnijā vienlaicīgi ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu(!). To, ka saimniecības un, attiecīgi, ģimenes ienākumus veido ieņēmumi par pārdoto pienu un gaļu un ka tā jau ir tā mana rūpēšanās par ģimeni, tiesnese I.Ribicka nekādi nespēja vai negribēja saskatīt, iespējams, domādama, ka vienīgie ienākumi var būt darba alga. Tiesnese ignorēja vai nespēja saprast arī to faktu, ka par 12 liellopu pārdošanu iegūtā nauda nodrošina ģimenes materiālo vajadzības apmēram gadu, sevišķi, ņemot vērā to, ka galvenie pārtikas produkti, tādi kā gaļa un dārzeņi, nebija jāpērk, jo tika saražoti saimniecībā. Tā, klāt pie visa, no manis sāka piedzīt uzturlīdzekļus. Neviens neņēma vērā acīmredzamo lēmumu nesavienojamību – ar vienu lēmumu aizliegt fermerim tuvoties savai fermai, strādāt un pelnīt, un ar nākošo – piedzīt no viņa naudu.

Lēmumu par “nošķiršanu” un uzturlīdzekļu piedziņu no manis vienpersoniski bija pieņēmusi Pilsētas tiesas tiesnese I.Ribicka [vārds mainīts] balstoties tikai uz S.Kārkliņas iesnieguma pamata, kurā es tiku apvainots “emocionālā, ekonomiskā, fiziskā un seksuālā vardarbībā”, iepinot “pievēršanos musulmaņu ticībai” un apvainojot mani nerūpēšanās par ģimeni. Nekādu liecinieku, nekādu pierādījumu, nekādu manu paskaidrojumu. Skaidrs, ka viņai bija ērti mani pozicionēt kā musulmani, jo sabiedrībā valda stereotips, ka “musulmaņi ir teroristi un varmākas, kas sit un apspiež savas sievas”. Lēmuma par “nošķiršanu” pamatā tomēr bija ierosinātā krimināllieta Nr.1137003xxxx par miesas bojājumu izdarīšanu (atšifrējot – pļauka par raušanu aiz bārdas 27.martā), kura 11.novembrī, pēc papildus ekspertīzes veikšanas, tika izbeigta. Citāts no 11.novembra lēmuma par krimināllietas izbeigšanu: …jo Aigara Kārkliņa darbībās nav noziedzīga sastāva.Bet vēl jau lieta bija tikai iesākta un kalpoja par galveno iemeslu manai pasludināšanai par varmāku un izdzīšanai no personiskās mājas un saimniecības.

Ticamību viņas teiktajam un rakstītajam piešķīra tas, ka es biju bārdains un, pie tam, vairāk kā mēnesi nodzīvoju Pakistānā, kura vairumam rietumu cilvēku, ne ar ko citu, izņemot terorismu un sieviešu apspiešanu, nesaistās. Arī visas pārējās pret mani izvirzītās apsūdzības bija balstītas tikai un vienīgi uz meliem. Arī tas, ka nelietoju alkoholu, nesmēķēju un neatzīstu par labiem ārlaulības sakarus un nepiedalos pasākumos, kuros tas viss tiek darīts, mūsdienu sabiedrības locekļu vairuma acīs skaitās mīnuss un “īpatnība” un tagad tika pavērsts pret mani. Šis viedoklis parādījās pat pagasta administrācijas parakstītajā manā raksturojumā (…apkārtējiem Aigars Kārkliņš šķiet cilvēks ar īpatnējiem, no sabiedrības atšķirīgiem uzskatiem. Uzmanības cienīgs ir fakts, ka raksturojums uzrakstīts pusgadu pēc manas izdzīšanas no mājas, un rakstītāja mani šajā laikā ir satikusi tikai vienu reizi, tāpat tas, ka “Aigaram Kārkliņam pēdējā laikā ir naidīgas attiecības ar ģimeni”, kā arī klaji melīgi apgalvojumi, tādi kā “…cenšas izpārdot saimniecības tehniku”. Kopš visas šīs trakās epopejas sākuma esmu centies pasargāt, nevis pārdot mūsu saimniecības inventāru un tehniku, un neesmu pārdevis nevienu (!) vienību).

Jāatzīmē arī, ka nekad nevienam savus uzskatus uzspiedis neesmu, tā kā tas ir pret manu pārliecību. Vēlāk plašs, ilustrēts Indijas – Pakistānas brauciena apraksts tika publicēts daudzos turpinājumos reģionālajā laikrakstā “XXX” sākot ar 2014.gada oktobri, beidzot ar 2015.gada martu ar nosaukumu “Pakistānas piezīmes” un drīz, iespējams, tiks izdots arī grāmatā.

Trimdā

Tā, 2014.gada 6. jūnijā, piecdesmit trīs gadu vecumā, es pēkšņi attapos “uz ielas”, – bez ģimenes, bez pajumtes, bez darba, bez instrumentiem, bez īpašumiem, bez jebkāda redzējuma par nākotni, vārdu sakot – gandrīz bez nekā.

Pirmās naktis es pārnakšņoju pie draugiem, tad – nakts patversmē, tad, pēc draugu uzaicinājuma – uz prāmja, kas iet uz Zviedriju, tad dažas naktis – Norčēpingā, tad atkal uz kuģa, tad – savā automašīnā, mežā, tad – atkal pie draugiem, kamēr man savā namā deva pajumti mana māsa ar savu kuplo ģimeni. Tā kā atrast man piemērotu darbu neizdevās, nolēmu uzsākt pats savu rūpalu, kura šķita piemērota manām prasmēm un iespējām – teritoriju un dārzu apkopšanu. VIDā nokārtoju dokumentus, un devos uz mājām pēc darbam nepieciešamajiem instrumentiem un mehānismiem, protams, iepriekš sazinoties ar šajā lietā atbildīgo policijas darbinieku.

Te es atkal piedzīvoju pārsteigumu, un ne vienu vien; – ārā pie fermas gulēja jau uzpūtusies beigta govs, bet visi darbam nepieciešamie instrumenti bija no mājām pazuduši. Sandra no dēliem bija uzzinājusi, ka es atkal esmu sev “izdomājis” darbu, un, lai man tas neizdotos, visu tehniku noslēpusi kaut kur ārpus mūsu saimniecības robežām, un atteicās atdot, neskatoties uz policijas darbinieku iesaistīšanos konfliktā. Viņi teica, ka tas esot ģimenes strīds par kopīpašumā esošu mantu, un tas jārisina tiesas ceļā. Jāatzīmē, ka mūsu ģimenē man vienīgajam bija visas nepieciešamās apliecības, lai ar tiem strādātu, pārējiem nebija nevienas. Paralēli pūliņiem, kas bija vērsti lai nepieļautu jebkādu manu komercdarbību, viņa iesniedza tiesā prasību par uzturlīdzekļu palielināšanu. Tā mana ideja par individuālo uzņēmējdarbību tika nobloķēta, un es turpināju kuplināt bezdarbnieku armijas rindas.

Uz manu iesniegumu policijā par instrumentu un tehnikas pazušanu, saņēmu atbildi (11.08.2014.Nr.20/16/11 – 4xxxx) par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, kurā, cita starpā, bija šāds teksts:“Informēju, ka Sandra Kārkliņa paskaidrojumā paskaidroja, ka krūmgriezi, motorzāģi, minitraktoru un motobloku ir noslēpusi, lai vēlāk(!) kopīgi ar bērniem varētu apsaimniekot īpašumu.” Kā saka, – komentāri lieki. Viņas nolūks neizraisīja šaubas – “aizvākt” mani, lai vēlāk varētu saimniekot pati… (Par to, kādi tad būs viņas “saimniekošanas” rezultāti, rakstīšu vēlāk) Viņas darbošanās “uzņēma apgriezienus” un kļuva arvien destruktīvāka. Lai to apturētu, es uzrakstīju un iesniedzu tiesā “Pieteikumu par rīcībspējas ierobežošanu”. Pieteikums nonāca pie I.Ribickas, un, protams, tika noraidīts. Jā, Sandra bija ieguvusi tiešām uzticamu sabiedroto…

Jāpiezīmē, ka oficiāli neesam šķīrušies līdz pat šai dienai, un jāatgādina, ka nevienam no ģimenes, izņemot mani, nebija minēto darbarīku operatoru apliecības. Vēlāk Sandra noslēpa arī traktorus, piekabes un citus instrumentus, bet uz šodienu daļa no tā jau ir atpakaļ, bet daļa – nav. Lai gan Sandra reģistrējās kā trūcīgā un ieguva trūcīgas personas statusu, tas viņai netraucēja apmaksāt privāto juristu un advokātu pakalpojumus, kas, kā zināms, nebūt nav lēti. Arī “trūcīgās” statuss ir nesaprotami iegūts. Laikam jau galveno lomu tagad spēlēja tas, ka viņa tagad vadīja pagasta dāmu ansambli, kurā dziedāja arī administrācijas pārstāves. Viņas tagad pakļāvās katram savas mīļotās diriģentes pirksta mājienam, un “vajadzības” gadījumā, nostājās par viņu kā siena (no pēdējās intervijas avīzē). Es, piemēram, maksas juristu pakalpojumus pašlaik nevaru atļauties. Kā trūcīgas personas statuss ir savienojams ar Sandras apgalvojumu, ka “tagad, kad tevis nav, mēs dzīvojam daudz labāk ”, es nesaprotu. Kamēr es biju mājās un pārvaldīju saimniecību, sociālo dienestu klienti nebijām un ar izstieptu roku nestaigājām, bērni bija paēduši, apģērbti, uz mūzikas un mākslas skolām izvadāti, pasauli redzējuši.

Paradoksāli ir tas, ka viņa maksā juristiem par savu interešu “bīdīšanu” un vēršanos pret mani faktiski ar manis paša līdzekļiem – līdzekļiem, kas iegūti no ilggadīgi, grūti uzceltās saimniecības izpārdošanas. Un es nevaru to aizkavēt, jo viņa ir panākusi, ka, saskaņā ar “likumu”, nedrīkstu tuvoties ne mājai, ne saimniecībai. (Starp citu, pat ja es būtu varmāka, es nesaprotu, kāpēc nepietiktu ar aizliegumu uzturēt kontaktu ar cietušo, bet jāaizliedz arī atrasties savā darba vietā –  saimniecībā un fermā?) Sandras aktivitātes turpināja būt destruktīvas un postošas, un es vērsos pēc konsultācijas un palīdzības pie Pilsētas psihiatra. Tur es uzzināju, ka Sandras slimības vēsture ir pārsūtīta uz Pilsētu un ka viņai bija jāturpina ārstēties ambulatori, bet viņa no ārstēšanās izvairās. Tāpat saņēmu apstiprinājumu Rīgas mediķu teiktajam, ka mūsdienās ar varu nevienu neārstē, un piespiedu ārstēšanu piemēro tikai tad, ja slimnieks apdraud citus vai sevi. Kad teicu, ka viņa izposta manu dzīvi, mediķis tikai noplātīja rokas.

Es kļūstu par “noziedznieku”

Aizlieguma tikties ar bērniem man nebija, un mēs mēdzām paretam satikties. Augustā es organizēju mums kopīgu vairākdienu laivu braucienu pa Daugavas lokiem, kurā, diemžēl, nevēlējās piedalīties jaunākais – Ritvars (11 gadi). Mammas “audzināšana” sāka dot “augļus”. Brauciens izdevās tiešām jauks, puikas teica, ka paticis gandrīz vai labāk no visiem. Septembrī devāmies ceļojumā pa Gauju, šoreiz – visi. Neviens no mums nenojauta, ka šis būs Daniela (13 gadi) pēdējais laivu brauciens.

Ja līdz šim biju sodīts tikai administratīvi, tad tagad sāku taisīt “noziedznieka” karjeru un 2014.gada 18.septembrī izdarīju savu pirmo “kriminālnoziegumu” – braukdams pa šoseju garām savai mājai, ieraudzīju, ka tāds dārgs instruments, kā profesionālais krūmgriezis ir nevīžīgi nolikts redzamā vietā, paņēmu to, un ieliku mašīnā. Tāpat apsekoju teritoriju un siltumnīcu, lai redzētu, kādā kārtībā viss atrodas. Viss bija nolaists. Izdarīju dažus fotouzņēmumus. Diemžēl ieradās Sandra un, ieraugot mani, apmierināta paziņoja, ka rakstīs iesniegumu policijā, ko arī izdarīja. Pēc viņas ierašanās  nekavējoties devos prom.

23.septembrī izdarīju otru “kriminālnoziegumu”. Puikas bija lūguši man nopirkt un ievest viņiem benzīnu, bet, tuvojoties mājai, es nevarēju nevienu no viņiem sazvanīt – neviens neatbildēja, lai gan mums bija sarunāta tikšanās. Bija tumšs, vēls rudens vakars. Tas, ka uz zvanu neatbild neviens no maniem dēliem, darīja mani bažīgu, jo zināju, ka Sandra pēdējā laikā reti uzturas mājās ne tikai saistībā ar saviem trijiem darbiem, bet arī citām lietām, un bērni ir nepieskatīti. (Vēl neilgi pirms manas izlikšanas bija gadījums, kad Sandra pārradās mājās tikai četros no rīta.) Piebraukdams tuvāk, redzēju, ka mūsu mājai visi logi ir tumši. Nolēmu iebraukt pagalmā, lai noskaidrotu, kas ar puišiem noticis. Jāpaskaidro, ka mūsu māja atrodas apm. astoņus metrus no lielceļa. Bērnus es neatradu, bet toties pagalmā ar automašīnu iebrauca Sandra. Es pajautāju: – kur bērni? – bet atbildi nesaņēmu. Tad es iesēdos savā automašīnā un aizbraucu, bet viņa atkal rakstīja iesniegumu policijai, un pret mani tika ierosināta kārtējā krimināllieta.

2.oktobrī izdarīju trešo “kriminālnoziegumu” – novietoju fermas lielajā šķūnī zem jumta savu vieglās automašīnas piekabi. Lai ārā, lietū nerūsē. No mājas loga to ieraudzīja Sandra un paziņoja policijai. Tika ierosināta krimināllieta Nr.1137005xxxx “Par tiesas lēmuma pārkāpšanu”. Par laimi, prokurors nebija likumu labirintos pazaudējis veselo saprātu, un, atzīdams, ka lietā nav cietušo, šo krimināllietu uz tiesu nenosūtīja. Tas gan nepasargāja mani no pazemojošās pirkstu un plaukstu nospiedumu ņemšanas un fotografēšanas Pilsētas policijas pagrabā. Tas man nebija nekas jauns, jo šo procedūru es jau biju vairākkārt izgājis; pirmo reizi, kad pret mani tika ierosināta krimināllieta (Nr.1137003xxxx), kura tika izbeigta 11.novembrī pēc papildus ekspertīzes rezultātu saņemšanas , un pārējās – vēlāk, katru reizi pēc kārtējā “nozieguma” izdarīšanas. Līdz šodienai – jau četras reizes. Pēdējā, ceturtajā pirkstu nospiedumu ņemšanas un fotografēšanas reizē ironizēju, ka no manām dažu pēdējo mēnešu bildēm jau var sarīkot izstādi…

Jāatzīmē, ka gandrīz visas reizes es kļuvu par “noziedznieku” bērnu dēļ; – parasti viņi man zvanīja, lai atvedu benzīnu vai izpalīdzu ar transportu. Man tiešām gribējās viņiem ar kaut ko palīdzēt, sevišķi, ņemot vērā to, ka viņu mamma nepārtraukti noskaņoja viņus pret tēti, un tāpēc pēdējā laikā visai reti izdevās viņus sastapt. Mana vēršanās ar pārsūdzību Apgabaltiesā neko nedeva – tiesa notika tajā pašā Pilsētā un tiesas dāmas atstāja spēkā iepriekšējo spriedumu.

Daniela nāve

2014.gada 6.jūnija “nošķiršanas” lēmuma termiņš bija beidzies, un 12. oktobrī es ierados mājās. Iebraucis pagalmā, satiku no fermas nākošo Sandru ar Kalvi (vecākais dēls, 19 gadi) un Ritvaru (jaunākais, 11 gadi) un priecīgi viņus sveicināju. Viņi neatbildēja, bet uz atkārtotu sveicienu Kalvis noteica: “Ā, sveiki!”, un steidzīgi pagāja garām. Sandra vispār nepagodināja mani ar atbildi. Ienācis mājā un iegājis savā istabā, konstatēju, ka sienas lampai – vienīgajam apgaismes ķermenim manā istabā, ir izskrūvēta spuldze. Es jautāju Sandrai, kāpēc tā izdarīts, bet viņa uzsāka ar mani ķildu par to, ka tā bija viņas spuldze utt.

Nevēlēdamies turpināt šo nožēlojamo strīdu, devos uz fermu, kur man glabājās rezerves spuldzes. Paņēmis fermā spuldzi, konstatēju, ka no šķūņa pazudis arī mans vislielākais traktors “MTZ – 52”. Nodomāju, ka tik lielu dzelzi jau nu gan ir grūti pārvietot tā, lai neviens neko neredzētu, un nolēmu pajautāt kaimiņam, kura mājas logā redzēju degam gaismu nākot uz fermu. Varbūt viņš par pazudušo traktoru ko zinās. Kad pieklauvēju pie kaimiņa durvīm, bija jau pavēls, bet viņš drīz atvēra, un, man par izbrīnu, neskatoties uz vēlo stundu, laipni aicināja iekšā iedzert kafiju. Ielūgumu pieņēmu, un drīz mēs sēdējām viņa virtuvē, dzerdami karsto dzērienu.

Tad viņš izteica man līdzjūtību. Es nesapratu, par ko. Viņš paskaidroja, ka par dēlu. “Kādu dēlu”, – es brīnījos, neko nesaprasdams. “Tavs dēls ir miris”, – kaimiņš teica. “Kā, mans dēls miris?” – es nespēju aptvert viņa sacīto, – “kas tev to teica?!” “Piena vedējs”, – kaimiņš paskaidroja.

Es, protams, nespēju tam noticēt, un nekavējoties zvanīju pazīstamajam piena mašīnas šoferim. Viņš apstiprināja, ka satiksmes negadījumā esot cietuši divi mani dēli, no kuriem viens esot miris. Es joprojām neticēju, un pa tuvāko ceļu, cauri izcirtumam skrēju mājās. Uzskrējis pa kāpnēm uz otro stāvu, ieskrēju vienā no guļamistabām, kurā parasti gulēja trīs brāļi. Tagad redzēju tikai divus – Kalvi un Ritvaru. Viņi bija nomodā, bet gulēja aizvērtām acīm, tādi kā sastinguši. “Kur brāļi?!” – es purināju viņus, lūdzos, un pierunāju, lai pasaka, bet viņi tikai gulēja stīvi un mēmi un neizdvesa nevienu skaņu.

Tad es metos uz Sandras guļamistabu, bet durvis bija aizslēgtas. Es sāku stipri klauvēt un saukt, lai atver, bet velti. Zināju, ka Sandra ir iekšā, un izmisumā gribēju ar kāju izlauzt durvis. Tad tās atvērās. “Ko tu te ālējies?” – viņa jautāja. “Kur pārējie puikas?!” – man bija grūti valdīties. “Lejā!” – Sandra attrauca, un es cerībā metos pa kāpnēm lejā.

Atvērās vannas istabas durvis, un iznāca Ivars(17 gadi). Viens pats. “Vai taisnība? Vai tā ir taisnība?!” – es vēl cerēju. “Daniels beigts. Pavisam beigts.” – pateica Ivars un devās uz otro stāvu. Tad man uzbruka izmisums.

Daniels vēl atradās Pilsētas morgā, kurā mani neielaida, kad Sandra jau atkal aktīvi darbojās un pirmdien, 13.oktobrī iesniedza tiesā kārtējo prasību par manu “nošķiršanu”. Dokuments acīmredzami bija jau sagatavots iepriekš, pirms manas pārrašanās mājās, jo, neskaitot apsūdzību četru veidu vardarbībā (fiziskā, emocionālā, ekonomiskā un seksuālā) pret Sandru , es tiku apsūdzēts arī vardarbībā pret saviem četriem dēliem, bet nu man bija tikai trīs. Prasību iesniedza tiesā 13.oktobrī, bet Daniels nomira 11.oktobrī…Līdz prasības iesniegšanas datumam es biju uzturējies mājās vien pāris dienas, jo kopš 6.jūnija tas man bija liegts.

Bēres tika organizētas slepenībā no manis. Tā kā Sandrai neizdevās manu dēlu apglabāt man nezinot, tad vienā brīdī viņa ar acīmredzamu ļaunu prieku “ielūdza mani uz bērēm” un paziņoja laiku un vietu.(Acīmredzot, viņas rados tas neskaitās nekas sevišķs, jo tad, kad 2012. gada jūnijā Rīgā nomira Sandras māte, arī Sandras māsa mātes līķi aizveda nezināmā virzienā un no Sandras turēja noslēpumā gan tā atrašanās vietu, gan izvadīšanas laiku un vietu. Toreiz es pats iesaistījos, un, pēc diezgan ilgas meklēšanas, uzzināju bēru vietu un laiku un pats aizvedu savu sievu uz mātes bērēm. Māsai par pārsteigumu. Vēlāk slēpšanai izrādījās visai merkantils iemesls – mātes dzīvoklis Rīgā; – negribējās dalīties).

Bēres Sandra bija noorganizējusi, neieplānojot nedz manu, nedz manu radu piedalīšanos, tādēļ pēc Daniela apbedīšanas, savus radus un draugus es uzaicināju uz improvizētu bēru mielastu kafejnīcā. Atsevišķi. Sandrai neko nenozīmēja, ka tika apglabāts mans dēls. Viņai nebija izdevīga tādu cilvēku klātbūtne, kā, piemēram, mana māsa, ar kuru viņas ir bijušas kolēģes un kura Sandru pazīst, iespējams, no citas puses, nekā jauniegūtās pagasta draudzenes – apjūsmotājas un aizstāves, “siena”.(Tā vien gribas nosaukt par “jumtu”.)

Bēru ceremonija bija organizēta tā, it kā manis nebūtu, it kā Danielam būtu tikai brāļi un māte. Pa priekšu iet mācītājs, tad vīri nes zārku, tad kolonā iet četri brāļi ar mammu un ziedu pušķiem. Tikai es nebiju paredzēts…Protams, es biju tur, kur manā vietā būtu katrs tēvs – blakus dēlam, kaut arī mirušam. Un, neviens neatradās, kurš teiktu – ei, paej malā…Un labi, ka neatradās…Es sen nebiju redzējis savu dēlu. Tagad es redzēju. Pēdējo reizi.

Es atkal tieku “nošķirts”

Drīz vien, 28.oktobrī, notika tiesas sēde. Šai sēdei es biju gatavojies un savācis un apkopojis pierādījumus un dokumentus, kas pierāda manu nevainīgumu. Biju atvedis līdzi arī liecinieku, kurš mūsu ģimeni pazina jau ilgus gadus, bieži ciemojās mūsu mājās un tagad bija šokā par notiekošo. Kā parasti, lietu izskatīja tiesnese I.Ribicka. Lai gan arī agrāk viņa mani bija izbrīnījusi ar tiesnesim nepiedienīgu neobjektivitāti, šoreiz es biju pārliecināts, ka prasība pret mani ir tik acīmredzami safabricēta, ka tas katram redzams, un tiesas lēmums būs man labvēlīgs. Es uzskatīju, ka ir arī acīmredzams tas, ka divās dienās, kuras es pavadīju mājās, nav iespējams realizēt man inkriminēto četrkārtīgo vardarbību. Pie tam, – kamēr dēls ir morgā. Es Sandrai pat ar pirkstu nebiju pieskāries. Es uzskatīju, ka nepatiesas liecības sniegšana un apmelošana arī ir acīmredzama. Un smagi kļūdījos. Tiesas sēde, kā saka, atkal gāja “vienos vārtos”; – mani argumenti uzklausīti netika, mani pierādījumi pie lietas pievienoti netika, un uzaicinātais liecinieks nopratināts netika. Kad tiesnese Ribicka nolasīja lēmumu(Nr.3-12/xxxx, 2014.gada 30.oktobris), ka es atkal tieku izdzīts no mājas, es gandrīz nespēju tam noticēt. Bet, kad aptvēru, ka viņa nejoko, tad vienīgais, ko varēju tiesnesei pateikt bija: “Man personīgi, un visai sabiedrībai kopumā būtu liels ieguvums, ja Jūs paliktu mājās un vārītu zupu, nevis nāktu te spriest tiesu!”

Nākamajā reizē, – kad ierados tiesā pēc lēmuma, man pa pēdām sāka staigāt apsargs…Painteresējos, ar ko esmu izpelnījies tādu “godu”. Izrādījās – es esot draudējis tiesnesei!
Jā, ieteikumu palikt mājās un vārīt zupu Ribicka bija uztvērusi kā savas personas nopietnu apdraudējumu un klasificēja kā draudus. Ja tā, vai gan jābrīnās par pārējiem viņas spriedumiem un lēmumiem…Šīs tiesas sēdes audioieraksts ir manā rīcībā.

Tātad, godājamā tiesa I.Ribickas personā nolēma (citāts no lēmuma): “…apmierināt … Sandras Kārkliņas pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.Piemērot pagaidu aizsardzības līdzekļus pret vardarbību, nosakot Aigaram Kārkliņam, deklarētā dzīvesvieta “xxx”, Y pagasts, zzz novads, sekojošus ierobežojumus: – pienākumu atstāt mājokli “xxx” Y pagastā, zzz novadā, kurā pastāvīgi dzīvo prasītāja un aizliegumu atgriezties un uzturēties tajā; – aizliegumu atbildētājam atrasties mājoklim, kurā pastāvīgi dzīvo prasītāja un bērni, tuvāk par 500 metriem no mājokļa; – aizliegumu atbildētājam atrasties tuvāk par 500 metriem īpašumam “.x” (ferma), Y pagastā, zzz novadā; -aizliegumu atbildētājam satikties ar prasītāju un uzturēt ar to fizisku vai vizuālu saskari; – aizliegumu atbildētājam jebkurā veidā sazināties ar prasītāju; -aizliegumu atbildētājam, izmantojot citu personu starpniecību, organizēt satikšanos vai jebkāda veida sazināšanos ar prasītāju. Brīdināt Aigaru Kārkliņu, ka policija veiks lēmuma izpildes kontroli un, ja lēmums netiks pildīts labprātīgi(?!) viņš būs atbildīgs saskaņā ar Krimināllikumu. Lēmums izpildāms nekavējoties. Lēmums apmierinātajā daļā nav pārsūdzams.(!)”

Tā, lūk! Tagad, kā izrādās, vairs nepastāv – vainīgs vai nevainīgs. Tagad ir svarīgi – patīc vai nepatīc…Tagad var nešķirties, bet vīru vienkārši izdzīt! Varbūt kādai prominentai Latvijas amatpersonai tomēr bija taisnība, kad viņa drosmīgi, nebaidīdamies no neizbēgamās kritikas, izteicās, ka “Latvijas tiesās ir pārāk liels tiesnešu – sieviešu īpatsvars”. Jo, pēc pieredzes redzu, ka, bieži vien, viņas vadās nevis no faktiem, bet no emocijām. Un tas ir tik jauki un sievišķīgi! Tikai… ne tiesā…  Tautā šo jauno likumu jau paspējuši nodēvēt par “sieviešu likumu”. Kāds advokāts man stāstīja, ka tagad var izdzīt arī draugu vai pat naktsklubā sastaptu paziņu no viņa paša dzīvokļa, vajag tikai ziņot par “varmācību”. Liecinieki nav vajadzīgi…

2014.gada 7.novembrī, par divām iepriekš aprakstītajām “noziedzīgajām epizodēm” pirmo reizi mūžā es tiku notiesāts pēc Krimināllikuma un man tika piespriests kriminālsods – 50 stundas piespiedu darbos. Probācijas dienests izciest sodu mani nosūtīja uz bērnudārzu, kur jaukā atmosfērā (man patīk bērni) piespriestās stundas nostrādāju. Mani paziņas un draugi gan uzjautrinājās par to, ka mani,- tik briesmīgu “varmāku”, kuru pat pie paša ģimenes nevar laist, – norīkoja darbā uz… bērnudārzu!

Ironiski, bet tajā pašā dienā, 2015.gada 9.februārī, kad atstrādāju piespiedu darba pēdējās divas stundas, pēcpusdienā atkal sēdēju policijā izmeklētājas kabinetā, un atkal pret mani tika ierosināta kārtējā krimināllieta. Jo, vezdams saviem puikām šo to viņiem vajadzīgo, atkal tiku “nopeilēts” un atkal tapa kārtējais iesniegums policijai. Zīmīgi, ka katru reizi es ierados tad, kad Sandras nebija mājās, jo man, patiešām, nebija nekādas vēlēšanās viņu satikt, bet viņa “uzradās” pēc tam. Vēlāk viņa man piezvanīja, lai apmierināti paziņotu, ka uzrakstījusi iesniegumu policijā par manu kārtējo tiesas lēmuma nepildīšanas epizodi. Tas, ka es tur braucu tikai bērnu interesēs, viņai bija vienalga.

Domāju, ka viņas ļauno prieku vairoja arī tas, ka ar katru nākamo “noziegumu” manas izredzes tikt notiesātam ar reālu brīvības atņemšanu pieauga. Tad gan viņa varētu triumfēt, sak, redziet, bērni, kāds nelietis izrādījās jūsu tētis, jābāž pat aiz restēm. Lai cik fantastisks, ņemot vērā manu raksturu un biogrāfiju, tāds notikumu pavērsiens šķistu vēl pirms dažiem mēnešiem, tagad tas var kļūt par realitāti. Pēdējo krimināllietas (Nr.1137000xxxx) izskatīšanas sēdi atlika, jo atklājās pretrunas starp izmeklētājas pierakstīto bērnu nopratināšanas protokolos, un bērnu liecībām tiesā. Bērni tiesā atbildēja ar vienzilbīgiem vārdiem, bet izmeklētāja viņu nopratināšanas protokolos bija rakstījusi gari un plaši. Man par sliktu. Bet pa šo laiku atkal nācis klāt iesniegums par to, ka esmu bijis savās mājās. Un nav nozīmes, ka Sandra to neredzēja, jo bija prom un to uzzināja vēlāk – no bērnu stāstiem. Vienalga uzrakstīja. Jo veiklā manipulatore bija aptvērusi, ka likumu var izmantot savu mērķu sasniegšanai! Tagad gaidu tiesas sēdi, kura notiks 2015.gada 15.maijā un izskatīs manu “kriminālpārkāpumu” un, nedod Dievs, iesēdinās mani aiz restēm. Un tas būs “likumīgi”. Tā, lūk!

Nobeigumā

Šodien ir 2015. gada 29. marts. Kopš manas izdzīšanas no mājām 2014.gada 6.jūnijā ir pagājuši 9 mēneši un 23 dienas. Un es nezinu, kad varēšu atgriezties mājās. Atkārtota šķiršanās tiesas sēde nozīmēta 9.jūlijā un to atkal iztiesās I.Ribicka. Pirmajā šķiršanās lietas sēdē, manu noraidījumu tiesas sastāvam, apspriedusies pati ar sevi, I.Ribicka noraidīja. Jau otrā lauksaimniecības sezona man ir jāizlaiž. Bet, no otras puses, – ko es vairs varu darīt? Mana tehnika ir izvazāta pa pasauli. Dažas rezerves daļas pat nodotas lūžņos. Daļa tehnikas sabojāta. Siltumnīca aizaugusi nezālēm, bet plēve – saplīsusi. No lielā ganāmpulka ir palicis nožēlojams atlikums – divas govis un četri teļi. Pat no trīpadsmit vistām ir atlikušas vien divas.

Pagasts pārtraucis ar mani līgumu par zemes nomu, jo man jau vairs nav, kas zāli nograuž. Es noklusēšu par zaudēto dēlu – vai ir tāda zaudējumu aile, kurā viņu varētu ierakstīt? Ar katru trimdā pavadīto dienu man zūd arī pārējie; – viņi pierod dzīvot bez tēva, bet Ritvariņš aug bez manis. Dzīve rāda, ka māte netiek galā ar dēlu audzināšanu, – ar kādu no dēliem ir nopietnas uzvedības problēmas. Mammai priekš bērniem vairs nav laika – jāstrādā trijos darbos, pasākumi, koncerti un citas izklaides. Un dažreiz arī pa nakti jāpaliek ārpus mājas…Jau kopš vasaras esmu reģistrēts bezdarbnieks, nekādu pabalstu nesaņemu. Maniem transportlīdzekļiem ir liegums. Mans bankas konts – arestēts. Atļauties jurista konsultāciju es nevaru, par advokāta algošanu pat nerunājot. Mana reputācija ir sabojāta. Es nelietoju alkoholu, nesmēķēju, nelamājos, nezogu un cenšos nevienam nedarīt pāri, bet esmu kļuvis par krimināli sodītu personu. Pirmo reizi mūžā.

Ir daudz profesiju un darba vietu, kurās es savas sodāmības dēļ nekad nevarēšu strādāt, un ir valstis, uz kurām es nekad nevarēšu aizceļot, jo man var atteikt vīzu. Manai nervu sistēmai ir jāiztur milzīga slodze, un es nezinu, cik ilgi tā izturēs. Mana vienīgā cerība ir tā, ka Dievs neuzliek cilvēkam vairāk, kā viņš var izturēt…

Nobeiguma nav, jo nekas jau nav beidzies. Ārprāts turpina uzvaras gājienu… Un tā sen jau nav tikai Sandras vaina. Viņa nespētu nenieka kaitēt, ja likumi, tiesas un izpildvara nebūtu līdz šim viņas pusē un nepalīdzētu vairot ļaunumu. No Sandras es izšķiršos, ja viņa nenāks pie prāta. Un no šīs valsts arī. Ja mani atkal notiesās, es apsvēršu iespēju atteikties no Latvijas pilsonības. Kam man tā? Kam man valsts ar “likumiem”, kas soda nevainīgo un atbalsta vainīgo? Esmu šeit dzimis un audzis, strādājis un mīlējis, audzinājis un apglabājis savus bērnus un nodzīvojis līdzšinējo mūžu, bet tagad esmu padarīts par nabagu, klaidoni un noziedznieku. Nu, nē; – es tam nepiekrītu. Gan jau pasaulē būs kāda man draudzīgāka valsts.

P.S.
Visi rakstā minētie notikumi un personas ir patiesi. Saprotamu iemeslu dēļ ir mainīti personu vārdi un apdzīvoto vietu nosaukumi. Ceru uz lasītāja izpratni, jo arī raksta autors šoreiz, ņemot vērā sensitīvo informāciju un respektējot rakstā pieminēto personu, īpaši bērnu tiesības uz privātumu, ir spiests parakstīties ar svešu vārdu.

“Aigars Kārkliņš”
/29.03.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Sadzīve, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s