STRATFOR (ASV) direktors Dž. Frīdmens par ASV stratēģiskajiem plāniem Eiropā

Džordžs Frīdmens

Džordžs Frīdmens

[Džordžs Frīdmens ir „Strategic Forecasting Inc. (saīsināti, STRATFOR) – vadošās privātās amerikāņu izlūkošanas un analītiskās kompānijas ģeopolitikas, globālās politikas un ekonomikas jomās dibinātājs un direktors. Barron’s Magazine vienā no saviem rakstiem nosaucis kompāniju par „ēnu CIP”.]

Konferences vadītājs: Mani sauc Niks Brends, es esmu „The Chicago Council on Global Affairs” vispārīgo programmu direktors. Pateicos jums, ka esat ieradušies. Vēlos izmantot doto iespēju un pasveicināt Džordžu Frīdmenu šeit, The Chicago Council. Es domāju, viņš uzstājas pie mums pirmoreiz, paldies jums par to, ka esat ieradies pie mums.

Džordžs Frīdmens: Neviena valsts nevar visu laiku būt miermīlīga. Pat ASV, tas ir, ASV arī pastāvīgi skar kari. Nākotnē Eiropa, kā man šķiet, netiks iesaistīta lielos karos kā agrāk, bet Eiropa atgriezīsies dabiskajā cilvēces stāvoklī: Eiropā būs kari, būs miera laiki, eiropieši mirs karos. Nebūs, protams, 100 miljonu kritušo, kā iepriekšējā karā, bet „Eiropas pārākuma” ideja, kā man šķiet, novedīs Eiropu pie kariem. Eiropā būs konflikti. Eiropā jau ir bijuši konflikti, Dienvidslāvijā un tagad Ukrainā. Runājot par Eiropas un ASV attiecībām – mums nav attiecību ar „Eiropu”. Mums ir attiecības ar Rumāniju, mums ir attiecības ar Franciju, un tā tālāk, bet nav „Eiropas”, ar kuru ASV būtu kaut kādas attiecības.

Konferences vadītājs: Lūdzu, nākošais jautājums… – Vai islāma ekstrēmisms ir galvenais ASV apdraudējums, vai tas pakāpeniski pats beigs pastāvēt, vai arī tas turpinās eksistēt arī turpmāk?

Džordžs Frīdmens: Islāmisms ir problēma Savienotajām Valstīm, tomēr nav to dzīvību apdraudošas briesmas. Šo problēmu ir jārisina, bet jāpieliek tam proporcionālas pūles, ne vairāk. Mums ir citas ārpolitiskās intereses. Galvenās ASV ārpolitiskās intereses visa pagājušā gadsimta garumā, Pirmā, Otrā un Aukstā Pasaules karu laikā koncentrējās uz attiecībām starp Vāciju un Krieviju. Tāpēc, ka apvienojoties, tās vienīgās kļūtu par spēku, kas radītu ASV dzīvību apdraudošas briesmas. Un mūsu galvenais uzdevums bija tajā, lai nepieļautu to apvienošanos. Ja jūs esat ukrainis, jūs meklēsiet to, kurš vienīgais var palīdzēt jums – un tās ir Savienotās Valstis. Pagājušajā nedēļā, vai apmēram pirms 10 dienām Ukrainu apmeklēja ASV sauszemes karaspēka virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Bens Hodžess. Tur viņš paziņoja, ka drīzumā Ukrainā oficiāli ieradīsies ASV kara padomnieki. Viņš tur apbalvoja ukraiņu karavīrus ar ASV kara medaļām, ko vispār jau aizliedz ASV armijas reglaments – apbalvot ar medaļām ārzemniekus. Bet viņš to darīja, tāpēc, ka ar to gribēja parādīt, ka ukraiņu armija ir viņa armija. Pēc tam viņš aizbrauca. ASV tagad piegādā ieročus, artilēriju un citu bruņojumu Baltijas valstīm, Rumānijai, Polijai un Bulgārijai, tas ir ļoti interesants aspekts. Bet vakar ASV paziņoja par nodomu piegādāt apbruņojumu Ukrainai, un lai gan tas vēlāk tika atsaukts, ieroči tiks piegādāti. Un visās šajās darbībās ASV rīkojas apejot NATO, tāpēc, ka NATO lēmumi var tikt pieņemti tikai ar vienbalsīgu visu NATO locekļu piekrišanu.

Notiekošā būtība ir tajā, ka ASV veido „sanitāro kordonu” ap Krieviju. Un Krievija par to zin. Krievija domā, ka ASV grasās sadalīt Krievijas Federāciju. Es domāju, mēs negribam nogalināt krievus, bet tikai viegli ievainot un radīt zaudējumus. Jebkurā gadījumā mēs esam atgriezušies pie vecās spēles. Un ja jūs pajautāsiet, ko domā polis, ungārs vai rumānis, viņi dzīvo pilnīgi citā pasaulē, nekā vācieši, bet vācieši savukārt dzīvo pilnīgi citā pasaulē, nekā spāņi un tā tālāk. Īsumā, Eiropā valda domstarpības. Bet kas attiecas uz ukraiņiem, es varu jums skaidri pateikt ko viņi darīs: viņi centīsies darīt visu, lai neizsauktu ASV dusmas. Savienotās Valstis kontrolē visus planētas okeānus, tās ir viņu fundamentālās intereses. Neviens un nekad nav to darījis agrāk. Sekojoši, mēs varam veikt iebrukumus jebkur uz planētas, bet neviens nevar uzbrukt mums. Tā ir ļoti izdevīga situācija. Kontrole pār okeāniem un kosmosā ir mūsu varas pamatā.

Labākais veids kā sagraut ienaidnieka floti, ir neļaut ienaidniekam uzbūvēt savu floti. Ceļš, kuru izvēlējās Britu impērija tam, lai nepieļautu stipras flotes izveidi Eiropā bija eiropiešu sarīdīšana citam pret citu. Es ieteiktu sekot politikai, kuru pielietoja Ronalds Reigans Irānā un Irākā. Reigans atbalstīja abas karojošās puses, tās karoja viena ar otru, bet ne pret mums (Irānas – Irākas karš 1980.-1988.). Tas bija ciniski, tas bija amorāli, bet tas strādāja. Un tajā ir visa būtība: ASV nespēj okupēt visu Eirāziju. Tajā brīdī, kad mūsu zaldāta zābaks sper soli uz Eirāzijas zemes, mēs automātiski esam mazākumā karaspēka skaita ziņā. Mēs varam sakaut pretinieka armiju, bet mēs neesam spējīgi realizēt Irākas militāru okupāciju. Ideja, ka ASV armija skaitā ar 130 000 zaldātiem Irākā spētu okupēt valsti ar 25 miljoniem cilvēku…Ziniet, pat samērs starp Ņujorkas policistu un iedzīvotāju skaitu ir lielāks, nekā tas bija starp mūsu zaldātiem un Irākas iedzīvotājiem. Tādējādi, mēs neesam spējīgi visur ievest mūsu karaspēku, toties mēs esam spējīgi, pirmkārt, atbalstīt abas naidīgās puses, lai tās koncentrētos uz sevi, bet ne pret mums. Mēs varam tās atbalstīt politiski, finansiāli, sniegt militāru palīdzību un sūtīt pie viņiem mūsu konsultantus. Un tikai ārkārtējos gadījumos, kā mēs to darījām Japānā,.. nē, Vjetnamā, Irākā un Afganistānā, mēs iejaucāmies militāri ar preventīvā trieciena taktiku [Saprotiet, kas sagaida Latviju!]. Preventīvo triecienu taktika neparedz pretinieka sagrāvi un sakāvi, tās mērķis – izsist ienaidnieku no līdzsvara. Mēs to esam darījuši katrā karā, piemēram, Afganistānā mēs izsitām Alkaidu no līdzsvara.

Bet problēma tajā laikā mums, tā kā mēs esam vēl jauni un dumji, ir tā, ka mēs, izsitot pretinieku no līdzsvara, nesakam sev: „Viss, darbs padarīts, ejam mājās!”, mēs sakam: „Cik viegli mums tas izdevās, ieviesīsim te vēl arī demokrātiju!” Tie ir tādi brīži, kad mūs pārņem vājprātība. Tāpēc atbilde uz šo jautājumu ir tajā, ka ASV nevar iebrukt ar karaspēku visur Eirāzijā. Tas jādara izvēles veidā un ļoti reti. Militārs iebrukums mums ir ārkārtējs gadījums, pēdējā iespēja, bet nekādā gadījumā ne pirmais pasākums, kuru var veikt. Bet kad mēs tomēr sūtam mūsu karaspēku, tad(un to mēs esam sapratuši no pieredzes) mums mūsu iebrukums ir pēc iespējas jāierobežo, lai to nepalielinātu līdz gigantiskiem apmēriem. Tā kā es ceru, ka mēs jau esam to visu labi apguvuši, lai gan, kad bērni stundās apgūst zināšanas, tas prasa kādu laiku. Bet jums ir pilnīga taisnība, mēs kā impērija nevaram visur sūtīt savu karaspēku. Briti savā laikā arī neokupēja Indiju, viņi vienkārši pārņēma savā kontrolē atsevišķas Indijas valstis un sarīdīja tās citu pret citu. Tāpat briti ievietoja savus virsniekus Indijas armijā.

Romieši savā laikā arī nesūtīja savus leģionus uz attālām valstīm, viņi vienkārši ievirzīja varas amatos savus ielikteņus. Šie Romas iesēdinātie valdnieki realizēja tur politiku, kas kalpoja Romas impērijās interesēm, un viņi bija atbildīgi par mieru uz robežām (Romas impērijas). Tā, piemēram, bija gadījumā ar Partiešu valsti. Tādā veidā, impērijas, kuras cenšas pārvaldīt teritorijas tiešā veidā ar militāru spēku, tādas impērijas sabrūk, kā tas bija gadījumā, piemēram, ar nacistisko impēriju. Tāpēc, ka nevienam nav tik daudz spēku , lai to darītu. Tas ir jādara gudri. Lai kā arī nebūtu, problēma nav tur, bet gan tajā, ka tas nozīmē, ka mēs esam impērija kā tāda. Bet tas nenozīmē, ka mums tagad ir jāatgāžas ērtāk sēdeklī, jādodas mājās un vairs nav ne par ko jāuztraucas. Mēs esam pašā ceļa sākumā.

Jautājums, kas tagad ir aktuāls krieviem, ir tajā, vai Ukraina kļūs par bufera zonu starp Krieviju un Rietumiem, vai vismaz būs neitrāla valsts, vai arī Rietumi (NATO) ievirzīsies tik tālu Ukrainā, ka Rietumus (NATO) atdalīs no Staļingradas vien 100 kilometri, bet no Maskavas 500 kilometri. Krievijai Ukrainas stāvoklis rada dzīvībai bīstamus draudus. Un krievi nevar vienkārši neņemt vērā šo jautājumu un aiziet. ASV jautājums stāv tādā veidā, ka, ja Krievija turpinās ķerties pie Ukrainas, tad mums ir jāaptur Krievija. Šī iemesla dēļ ASV ir uzsākušas tādas darbības, par kurām nesen izteicās ģenerālis Hodžess, tas ir, ASV sūta ātrās reaģēšanas karaspēkus uz Rumāniju, Bulgāriju, Poliju un Baltijas valstīm. Ar šīm darbībām ASV gatavo „Intermarium” – teritoriju starp Baltijas un Melno jūrām, šo konceptu izdomāja vēl Pilsudskis. Šis koncepts ir visvēlamākais ASV.

Bet jautājums, uz kuru mums nav atbildes, ir tas, ko darīs vācieši šajā situācijā. Reālais nezināmais Eiropas vienādojumā tie ir vācieši. Kad ASV izveidos drošības joslu nevis Ukrainā, bet pret Rietumiem, un krievu ietekme Ukrainā samazināsies, ko tādā gadījumā pasāks vācieši – to mēs nezinam. Vācija atrodas ļoti savdabīgā situācijā. Bijušais kanclers Gerhards Šrēders ir Gazproma direktoru padomē. Vāciešiem ir ļoti sarežģīta un savdabīga attieksme pret krieviem. Vācieši paši nezin, ko viņiem darīt šajā situācijā. Viņiem vajag eksportēt savas preces, krievi tās varētu pirkt. No otras puses vācieši pazaudēs brīvās tirdzniecības zonu, kura viņiem ir vajadzīga citiem mērķiem. Savienotajām Valstīm pirmais mērķis ir nepieļaut, lai krievu kapitāls un krievu tehnoloģijas… otrādi, lai vācu kapitāls un vācu tehnoloģijas savienotos ar Krievijas dabas resursiem un darbaspēku neuzvaramā kombinācijā, kuru ASV cenšas nepieļaut jau veselu gadsimtu. Tātad, kā gan lai panāk, lai šī (krievu – vācu) kombinācija nerastos šodien? ASV šim gadījumam ir trumpis rokās, ar kuru tās sagraus tādu kombināciju – tā ir līnija starp Baltiju un Melno jūru.

[ASV kā vājināšanas metodi veido joslu/kordonu no pret Krieviju noskaņotām valstīm, lai atdalītu Krieviju un Vāciju vienu no otras, izolētu Krieviju no Eiropas.]

Krieviem, galvenais jautājums ir vai Ukraina kļūs par neitrālu valsti, galvenais ne prorietumniecisku. Kas attiecas uz Baltkrieviju, tā ir atsevišķa saruna.

Īsumā, ja kāds spētu man atbildēt uz jautājumu, ko darīs vācieši šajā situācijā, tas vienlaicīgi pateiks mums, kā izskatīsies nākošie 20 gadi vēsturē. Par nelaimi vācieši ir spiesti atkal un atkal no jauna pieņemt svarīgus lēmumus. Un tā ir Vācijas mūžīgā problēma. Vācija ir visspēcīgākā ekonomiskā lielvalsts, bet vienlaicīgi ļoti ievainojama un vāja politiski. Vācieši nekad nezin kur un kam viņi varēs pārdot savas preces. No 1871.gada tas ir mūžīgais „vāciešu jautājums”. Un arī Eiropas jautājums. Aizdomājieties par „vāciešu jautājumu”, kurš šodien atkal ir nonācis dienas kārtībā. Tas ir jautājums, kurš mums ir jāuzdod, bet mēs to nedaram, tāpēc, ka mēs nezinam, ko darīs vācieši.

/04.02.2015/

Avots:
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Strategija_US_LV.html
http://rutube.ru/video/0b89a41a5d507642cf116e53c6f63b67/
http://ruskline.ru/video/2015/03/30/ssha_stroyat_sanitarnyj_kordon_vokrug_rossii_i_russkie_ob_etom_znayut/

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to STRATFOR (ASV) direktors Dž. Frīdmens par ASV stratēģiskajiem plāniem Eiropā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s