Par dzīvi Vācijas mazpilsētās jeb kas ir “ordnungs”

00477_Hanover Main St _(1)Vācu raksturs un sadzīviskā kārtība asociējas ar akurātību, precizitāti, punktualitāti un pieticību. Agrāk Krievijā plaši izplatīts bija sakāmvārds: “Kas krievam labi, tas vācietim ir nāvējošs”, kurš radās krieviem vērojot ieceļotājus no vācu zemēm. Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies, tāpēc interesanti būtu apskatīties uz šodienas vāciešu ikdienu un saprast, kas tad patiesībā ir izslavētā vācu kārtība – “ordnungs”. Tāpēc laipni lūgti Vācijā, valstī, kurā ir uzvarējis ordnungs.

Guten morgen, guten tag

Vācija ir provinču zeme. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo mazās, akurātās pilsētiņās, kuras ielenc gleznainas lauku ainavas. Dzīve tur norit klusi, mierīgi, vienveidīgi. Paši vācieši ar lepnumu konstatē, ka viņu ikdiena pēdējo simts gadu laikā gandrīz nav mainījusies. Ārēji tā atgādina pasaku. Rīts. Kirhē (baznīcā) nozvana zvans, no bodītēm un kafejnīcām nāk tikko izceptu bulciņu un kafijas aromāts, akurātas mājsaimnieces ar groziņiem steidzas uz tirgu, večiņas un vecīši slauka pagalmus un rušinās pa dārziņiem, cilvēki uz ielas sveicina viens otru, visi visus pazīst jau paaudzēm ilgi, bet bodīšu pārdevējas jau iepriekš zin, ko jūs gribēsiet nopirkt: “Jums kā parasti, divus gabaliņus salami un piecus gabaliņus vārītas desas, her Šmit?” Vai arī: “Bet Jums, frau Zauer, kā parasti brekeli un pončiku? Un kā klājas Jūsu meitai?”

Spēļu mājiņas ielenc ziedu jūra, uz palisādēm stāv keramikas rūķīši, visur zied vijolītes. Aizkustinājums pārņem katru, kurš nonāk vācu pilsētiņā vai ciematā: katrs vācietis cenšas maksimāli krāšņi un ar gaumi izrotāt savu mājokli. Izsists logs, šķībs žogs, nokaltis koks, atkritumi uz ielas, nevīžīgi saģērbts cilvēks ar alus pudeli rokās – kas tāds te nav sastopams.

Vācu lielpilsētās ir pavisam cita aina. Lielpilsētas visā pasaulē ir līdzīgas: steiga, piesmacis gaiss, debesskrāpji. Minhenes vai Berlīnes ielās sastopamas ārzemnieku masas, viesstrādnieki no Polijas, Dienvidslāvijas, Baltijas, Ukrainas un Baltkrievijas. Katrā vācu lielpilsētā ir turku, ķīniešu un afrikāņu kvartāli, kuros vācieši cenšas neiegriezties. “Imigranti ir nepieciešami kā lēts darbaspēks un nācijas atjaunināšanai, tāpēc mums pret viņiem ir jāizturas iecietīgi un toleranti,” – samiernieciski saka vācieši.

Vācija patiešām ir sadalīta divās dažādās daļās: steidzīgā dzīve megapolēs un patriarhālā dzīve provincē. Tās ir divas paralēlās realitātes. Bet, lai saprastu vācu kārtību, vislabāk ir iegremdēties provinciālajā pasaulē.

Kvadratiš, praktiš

“Kārtība ir dzīves labākā daļa,” vēsta viens no iecienītākajiem vācu sakāmvārdiem. «Aus nichts wird nichts», “no nekā nekas arī sanāks,” ir vēl viens fundamentāls vācu teiciens. Un, protams, «Ohne Fleiß kein Preis», “bez uzcītības nebūs balvas”. Klasisks vācietis ievēro sekojošas senču atstātās gudrības: ekonomija, darba prieks un bezierunu paklausība likumam, kas robežojas ar reliģisku lēnprātību. Vācietis neaizdomājas, viņš vienkārši dzīvo pēc noteikumiem, kuri jau ilgi un veiksmīgi darbojas viņa valstī. Vācietis tos neapšauba un nekritizē, viņš ir ideāls izpildītājs.

Ierasta ikdienas Vācijas iedzīvotāja nodarbošanās ir atkritumu šķirošana. Vācietim tā ir vesela filozofija. Katram atkritumam ir sava vieta. Katrā mājā ir dažādas atkritumu tvertnes (no trijām līdz astoņām). Zaļā – bioatkritumiem. Tur akurāti tiek salikti ēdienu atlikumi un pārpalikumi, citiem vārdiem sakot “ēdamie atkritumi”. Dzeltenā tvertne ir atkritumiem, kuri satur plastiku, piemēram, piena, sulas vai fastfuda pakas. Pirms izmešanas vācieši to sagriež sīkos gabaliņos vai arī saspiež, tas vietas ekonomijai. Zilā tvertne ir papīram. Vācu mājsaimnieces atkritumu šķirošanu veic automātiskā režīmā: ņem tukšu jorta paku, vāciņu izmet vienā tvertnē, pēc tam noplēš papīru un izmet to citā, bet pašu iepakojumu (plastiku) met trešajā tvertnē. Ir atsevišķas tvertnes konservu kārbām un stikla tarai, pie tam atsevišķas tvertnes ir baltajam stiklam, zaļajam un sarkanajam. Plastika un skārda pudeles savāc atsevišķi, dažas no tām ir speciāli marķētas un tās pieņem īpašās veikalu nodaļās. Par vienu tādu pudeli var saņemt no 8 līdz 25 eirocentiem.

Lai izmestu veco sadzīves tehniku, mēbeles vai celtniecības atkritumus, iepriekš ir jāizsauc speciāls atkritumu izvedējs. Dispičers noteiks dienu un laiku. Bet vienā reizē šādi var izmest ne vairāk kā divus kubikmetrus atkritumu. Vecās drēbes un apavus vācieši ārā nemet, bet akurāti saliek maisos un izmet speciālos sociālo dienestu izveidotos konteineros. Sociālo dienestu darbinieki tos izšķiro un nodod Sarkanajam Krustam, maznodrošinātajiem vai nosūta kā humanitāro palīdzību nabadzīgām valstīm [tādām kā Latvija, kur slikti cilvēki uz to taisa biznesu un pārdod].

Noteiktā mēneša dienā katram atkritumu veidam atbrauc pakaļ savs atkritumu izvedējs. Katram vācietim mājās ir atkritumizvedēju grafiks. Šajās dienās vācietim ir jāizliek savas atkritumu tvertnes uz ielas blakām braucamajai daļai.

Apzinīgs vācietis visās šajās darbībās redz dziļu jēgu: vācu atkritumu savākšanas sistēma ievērojami atvieglo to otreizēju pārstrādi, kas savukārt palīdz ekonomēt resursus un rūpēties par apkārtējo vidi.

Natjurļih!

“Kāpēc Tu atļaujies iet karstā vannā katru dienu?” – man pārmeta mana vācu draudzene, kura ir pietiekami turīga dāma. – “Es to daru tikai ārstnieciskos nolūkos, kad man ir gripa. Vanna ir pārāk dārgs prieks. Ūdens ir jātaupa!”

Vācieši ekonomē ne tikai naudu, viņi ekonomē visu: ūdeni, siltumu, elektroenerģiju. Piemēram, ejot dušā, papriekšu saziepējas un tikai pēc tam atgriež ūdeni. Lai gan bieži viņi dara tā: ar miklu lupatiņu noslauka ķermeņa augšdaļu un viss – ar to “pelde” arī beidzas. Šo procedūru sauc par Katzenwäsche – “kaķveida mazgāšanos”. Arī tīrot zobus vai mazgājot rokas vācietis rūpīgi seko, lai ūdens velti netecētu. Ja nav trauku mazgājamās mašīnas, tad tos vācietis mazgā ar ūdeni piepildītā izlietnē vai citā tvertnē. Tiesa gan veļas un trauku mazgāšanai lielākā daļa vāciešu ir iepirkuši speciālu, ūdens un enerģiju taupošu tehniku.

“Es redzēju, Jums šodien visu nakti guļamistabā dega elektrība. Jūs aizmirsāt izslēgt?” – kādu rītu man jautā kāpņutelpas kaimiņiene. “Nē, es visu nakti lasīju.” “Bet kādēļ pa nakti ir jālasa,” – tipiskā bjurgeriene ir patiesā neizpratnē. – “To taču var darīt pa velti dienas laikā. Un vēl negulēt pa naktīm ir kaitīgi veselībai.”

Visās vācu mājās un dzīvokļos tiek izmantotas elektrotaupīgās lampas. Milzīgas lustras pie griestiem Vācijā skaitās slikts tonis. Vācieši dod priekšroku maziem gaismekļiem. Tas par ko krievs nemaz neaizdomājas, vācietim neiziet no prāta: ja ir ieslēgta apkure, logus vērt vaļā nedrīkst, lai neiziet siltums; aizbraucot no mājām pat uz divām dienām no rozetēm ir jāizrauj visi vadi un jānoslēdz visi krāni un radiatori. Bez tā nav iedomājams godprātīgs vācu mietpilsonis.

Mežos, pļavās un parkos ir ideāla tīrība. Dedzināt ugunskurus un taisīt piknikus ir atļauts tikai speciālās vietās. Kādā karstā vasarā, ciemojoties pie draugiem Švābijā, mēs ar bērniem nolēmām pavadīt visu dienu brīvā dabā – paņēmām līdzi sviestmaizes, dzērienus un trīs stundas staigājām pa meža celiņiem, meklējot atļauta piknika vietu. Tā arī neatradām! Lielajā meža platībā mēs redzējām daudz uzrakstu: “Te ir atļauta pastaiga tikai ar suņiem!”, “Te ir atļauta tikai jāšana uz zirga!”, “Šī meža daļa ir privātīpašums, pastaigas ir aizliegtas!”, “Brīvās dabas aizsardzības vieta! Apstāšanās aizliegta!” un tā tālāk. Vienkārši apsēsties zālītē un apēst sviestmaizi mums tā arī neizdevās.

Makšķerēt Vācijā var tikai, ja ir speciālas zivju ķeršanas atļaujas. Lai to iegūtu, ir jāiziet speciāli kursi makšķernieku biedrībā un jānoliek eksāmens, kurā ir apmēram tūkstotis jautājumu. Piemēram, ir jāatbild arī uz šādu jautājumu: “Kas ir jāizdara ar zivi pēc izvilkšanas no ūdens?” Katrs vācu makšķernieks jums pateiks, ka tā ir uzreiz jānogalina ar speciālu sitamo, lai nemokās. Pie makšķernieka dzīvas zivis nedrīkst būt, savādāk uzliks sodu un atņems makšķerēšanas atļauju.

Ain, cvai, policai

Ekonomija attiecas uz pilnīgi visām tipiska vācieša dzīves sfērām. Uzzinājis, piemēram, ka blakus pilsētas veikalā noteiktai precei ir 25% atlaide, viņš aizbrauks uz turieni ar riteni (lai ieekonomētu uz degvielas) lietus laikā, nopirks šo preci 3 eiro vērtībā un pēc tam visiem stāstīs kā ir ieekonomējis 75 eirocentus.

Mazās vācu pilsētiņās pa dienu jūs nekad neredzēsiet kaut ko pamestu vai bez saimniecisku – sarūsējušu naglu, izskrūvējušos skrūvīti, zīmuli, avīzi, sīknaudu, kabatlakatu vai cimdu. Viss tūlīt pat tiks pacelts un izmantots.

“Piecdesmitnieks kabatā mētājas”, “somā sīknauda izbira”, “naudu aizmirsu otrā kurtkā”, “paskaties augšējā plauktā, iespējams tur pāris simti ir atlikuši” – līdzīgas frāzes nav iespējamas un ir musinošas Vācijas iedzīvotājam. Neviens cents nevar kaut kur “mētāties”. Vācieši gadiem un pat desmitgadēm glabā veikalu čekus, norēķinu kvītis, rēķinus, viņi vāc un sortē tos. Kāpēc? Izvērsta atbilde uz šo jautājumu ir atrodama Vācijas nodokļu kodeksā, kurš ir vairākus sējumus biezs. Visi Vācijas pilsoņu ieņēmumi un izdevumi no valsts puses (pirmkārt nodokļu dienesta) tiek kontrolēti. Nodokļu inspektori ir vienīgie cilvēki Vācijā, kuriem ir tiesības ierasties pie jums mājās bez iepriekšēja brīdinājuma un veikt mājokļa apskati, lai uzzinātu, vai jūsu dzīves līmenis atbilst ienākumiem. Un nedod dievs iztērēsiet vairāk kā oficiāli nopelnāt! Par to pienākas ļoti lieli naudassodi un pat brīvības atņemšana.

Nesen visu valsti satricināja skandāls, kurā bija iesaistīts Ulrihs Hjoness – vācu futbola zvaigznes un bijušais Minhenes “Bavārijas” prezidents. Viņš tika apvainots līdzekļu slēpšanā, lai izvairītos no nodokļu nomaksas. Hjonesam piesprieda trīsarpus gadus cietumsoda un ar kaunu izslēdza no vācu sporta “Slavas zāles”. Pēc šī atgadījuma Vācijas nodokļu dienests mēneša laikā saņēma apmēram 8 tūkstošus atzīšanās vēstules no satrauktajiem pilsoņiem. Cerot, ka dēļ labprātīgas atzīšanās viņiem tiks samazināts sods, viņi steidzās atzīties par daļas savu ienākumu slēpšanu, visbiežāk ļoti nenozīmīgas daļas. Tas ir tipiski vāciski!

Pat vācu “nabagi” – invalīdi, mātes, kuras audzina bērnus, bezdarbnieki – ir spiesti pastāvīgi atskaitīties par saviem izdevumiem, lai pierādītu savu nabadzību un palīdzības nepieciešamību no valsts puses. Katra gada beigās katrs strādājošais Vācijas pilsonis mokoši sastāda atskaiti nodokļu dienestam par saviem ienākumiem un izdevumiem. Viņi savāc tonnām visdažādāko rēķinu, čeku, kvīšu utt. Ieejiet jebkura vācieša mājā un jūs ieraudzīsiet plauktus ar biezām mapēm. Tā ir pēdējās desmitgades ģimenes ienākumu un izdevumu vēsture.

Vācijas pensiju iestādē, kurā ir jāreģistrējas katram pilngadīgajam, kurš dzīvo Vācijas teritorijā, man paprasīja sekojošus dokumentus: rakstisku apliecinājumu par to cik stundas (!) esmu pavadījusi papildus apmācībās pēc skolas beigšanas, protokolu par to cik dienas savā 20 gadus ilgajā darba mūžā es esmu bijusi uz slimības lapas, visus atestātus, diplomus, atzinības rakstus, izziņas no visām darba vietām ar precīzi norādītu darba algu un darbā pavadīto laiku, izziņas no bankām par parādsaistībām un kredītiem… “Es pensiju iestādei aizvedu 10 kilogramus visdažādāko papīru un viņiem joprojām ar to ir par maz!”, reiz pažēlojos vienam pazīstamam vācietim. “Tikai desmit?” – viņš iesmējās. – “Es viņiem vedu pilnu bagāžnieku!”

Zāļu dziru izdzeri, vesels ātri palieci

Vācijā ir divu veidu medicīniskā apdrošināšana: obligātā un privātā. Par pašu lētāko (obligāto) ir jāmaksā sākot no 50 Eiro mēnesī. Ar šo apdrošināšanu jūs varat griezties pie ģimenes ārsta, kurš jūs nosūtīs pie terapeita. Ārsta izsaukums uz mājām, “ātrā palīdzība”, steidzama diagnostika un ārstēšana obligātajā apdrošināšanā neietilpst un tas ir jāapmaksā atsevišķi. Nesen manai paziņai strauji palielinājās spiediens un viņa izsauca “ātros”. Ārsts izmērīja spiedienu un izrakstīja tabletes – 5 minūšu darbs. Bet pēc dažām dienām viņa saņēma rēķinu 170 Eiro apmērā.

Cilvēks, kuram ir “lētā” apdrošināšana, ir spiests nedēļām un pat mēnešiem ilgi gaidīt rindā pie speciālista. Ārstēšanās stacionārās iestādēs arī ir jāapmaksā atsevišķi. Tikai gulta slimnīcā (bez procedūrām un diagnostikas) maksā 10 Eiro dienā. Dārgā privātā apdrošināšana var ietvert sevī arī steidzamu diagnostiku, ārstēšanos stacionārā iestādē un pat regulāru atpūtu sanatorijā. Tās cena ir atkarīga no veselības stāvokļa, vecuma, darba vietas un pacienta dzīvesveida. Piemēram, pilnībā vesels, jauns, vientuļš, sportisks, dienas režīmu ievērojošs, alkoholu nelietojošs un nesmēķējošs klerks var cerēt, ka viņam privātā apdrošināšana izmaksās minimālo maksu – 200 Eiro mēnesī. Savukārt balzaka vecuma sievietei, kurai ir nenormēta darba diena, daži lieki kilogrami un kura pārāk neaizraujas ar sportiskām aktivitātēm, apdrošināšanas kompānija var paprasīt daudz lielāku summu.

Starp citu, dēļ saaukstēšanās, gripas un migrēnas vācieši pie ārstiem neiet. Ārstējas ar paraceptamolu un tautiskiem līdzekļiem. Vācijā skaitās nepieklājīgi noslogot ārstus ar šādām problēmām. Piemēram, manam dēlam pus gadu sāpēja vēders. Reizi nedēļā mēs gājām pie bērnu ārsta, kurš, neslēpjot savu neapmierinātību, mums izrakstīja “siltu termoforu”, “aukstu termoforu”, “diētu”, “pastaigas svaigā gaisā” utt. Es beidzot neizturēju un paprasīju: “ Izrakstiet mums, lūdzu, nosūtījumu uz analīzēm!” Uz ko pediatrs mierīgi atbildēja: “Laboratorijas analīzes ir ļoti dārgas, tāpēc, kamēr sāpes ir paciešamas, vienkārši jāgaida, kamēr tās pāries.”

Ih lībe dih

Vācu sieviete ir neatkarīga, lepna, pašpārliecināta un visbiežāk arī vientuļa persona. Pat ,ja viņai ir draugs vai vīrs, viņa tāpat ir pati par sevi un pati priekš sevis. Tiklīdz meitene ir beigusi skolu, viņa parasti aiziet no vecākiem. Sēdēt mammai un tētim uz kakla, dzīvot ar viņiem vienā dzīvoklī ir slikts tonis. Tāpēc jau kopš 18 – 19 gadu vecuma vācietes aizdomājas par iztikas pelnīšanu. Un šī tēma viņām ir aktuāla līdz pat sirmam vecumam. Darbs, karjera, pašpilnveidošanās ir pirmajā vietā, bet daudzām arī vienlaicīgi otrajā vietā ar. Domas par algu un profesionālo izaugsmi izstumj domas par skaistumu, stilu, ģimeni, vīriešiem un bērniem. Tāpēc personīgās attiecības daudzas vācietes veido tad, kad ir profesionāli sevi apliecinājušas, un arī balstoties uz aprēķinu.

“Man ar Paulu bija labi”, – stāsta man savu mīlas stāstu 35 gadus vecā Klaudija. – “Tikai viņš dzīvo citā pilsētā. Lai satiktos, mums ir jānobrauc ar mašīnu 70 kilometri. Tas ir ilgi un dārgi. Tāpēc mēs šķīrāmies.” “Es nevaru sev atļauties romantiskas attiecības šogad, “ – atzīstas Margareta, kurai ir 28 gadi. – “Man ir jāmācās un jāstrādā. Mīlestība tam traucē.” “Mans brālis riskē palikt par vecpuisi,” – saka Beata. – “Viņš maksā alimentus par diviem saviem dēliem, bet tas nozīmē, ka neviena pienācīga vāciete nesaistīs ar viņu savu dzīvi, jo viņam vienmēr būs ievērojami mazāki ienākumi kā viņai.”

“Kā es izskatos? Vai tas viņam patiks? Ko viņš padomās? Vai pievērsīs uzmanību? Vai uzaicinās uz vakariņām?” Vācu sievietēm tādi jautājumi neeksistē. Viņām ir nospļauties, ko pateiks, padomās vai izdarīs vīrieši. Tāpēc pilnīgi vienalga vai viņām mugurā ir skaista jaciņa un vai auskari piestāv acu krāsai. Vāciete netiecas apprecēties, jo viņai vienai arī ir labi un sevi viņa spēj nodrošināt. Bet, ja gribās romantiku un mīlestību, tad vienmēr var atrast neoficiālu partneri. Vācijā ir ļoti daudz pāru bez bērniem un zīmoga pasē. Piemēram, Frankfurtē 80 procentu mājokļu paredzēti vientuļniekiem vai arī divām personām.

Vācieši nesteidzas dzemdēt bērnus. Visizplatītākais bērnu radīšanas vecums vācu sievietei ir 35 – 40 gadi, kad viņai jau ir veiksmīga karjeras izaugsme, pieklājīgs rēķins bankā, mašīna, māja ar terasi, dārziņš un veselīgs seksuāls partneris. Bet arī dzemdējot bērnu, standarta vāciete pacentīsies pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā. Sēdēt mājās un vārīt putriņas viņai ir kā murgains sapnis.

”Man galvenais ir “es”, otrā vietā – “mēs”, bet trešā vietā – “viņš””, tā ir devīze, kuru es izlasīju populārā vācu sieviešu interneta mājas lapā. Nav grūti iedomāties kā šādos apstākļos mutē vācu vīrieši. Viņi baidās aplidot dāmu, teikt tai komplimentus, dāvāt puķes (viņi var tikt apvainoti par uzmākšanos). Viņi nemaksā sievietes vietā kafejnīcās un restorānos (var tikt apvainoti par sieviešu tiesību pārkāpšanu). Vācu vīrieši jau sen ir atradinājušies sabiedriskajā transportā dot vietu sievietei, atvērt dāmas priekšā durvis, palīdzēt viņai nest smagumus. Vācu jaunieši tiek audzināti pēc feministiskas sabiedrības likumiem, kurā ir pasludināta pilnīga dzimumu vienlīdzība.

Ja jūs paprasīsiet vācietim, ar ko sieviete atšķiras no vīrieša, viņš nosauks tikai dzimumatšķirības. Citu atšķirību nav un nevar būt. Tādi vāru salikumi kā “vīrieša pašcieņa”, “vīrieša gods”, “vīrišķīga uzvedība”, “vīrieša spēks”, “vīrieša raksturs” ir novecojuši. Vārds “mačo” bieži tiek izmantots kā lamuvārds. Bet vārdu “vīrišķība” un “sirdsapziņa” vispār nav. Toties ir daudz terminu, kuri apzīmē “vienlīdzību”, “toleranci”, “sapratni”, “iecietību”, “pieņemšanu”.

Kindersupraiz

Bērni izlido no ligzdiņas uzreiz pēc skolas pabeigšanas un paši veido savu dzīvi. Bagātie vecāki reizēm palīdz studentiem, ļaujot piepelnīties, vai arī apmaksā dzīvokļa īri ar nosacījumu, ka pēc mācībām students atdos parādu.

“Man nav tiesību zvanīt saviem vecākiem – pensionāriem, kad vien ienāk prātā,” – stāsta man pazīstamais vācietis. – “Es nevaru viņus traucēt brokastīs, pusdienās, pēcpusdienu snaudā, kafijas dzeršanas laikā pulksten piecos, vakariņās, vakara ziņu skatīšanās laikā, vēlu vakarā un naktī. Ja man ļoti vajag ar viņiem parunāt, tad es viņiem zvanu starp desmitiem no rīta un pusdienslaiku.”

Ja vecs cilvēks ir saslimis vai arī tam ir kādas problēmas, viņš tādēļ netraucēs bērnus. Pa priekšu pazvanīs ārstam, pēc tam sociālajam dienestam, veco ļaužu un invalīdu atbalsta dienestam, kādu Vācijā ir neskaitāms daudzums… Un tikai pēc tam paprasīs palīdzību saviem pieaugušajiem bērniem. Vecmāmiņas, kuras sēž ar saviem mazdēliem Vācijā ir nonsenss. Vecie cilvēki ir pārliecināti, ka pilnībā ir atdevuši savu parādu, dzemdējot un uzaudzinot bērnus. Vācu večuki dzīvo tikai sev un viņi šķiet ir visbezbēdīgākie, visatbrīvotākie, visaizsargātākie un visbrīvākie cilvēki Vācijā. Valsts rūpējas par viņiem pilnā apmērā, garantējot medicīnisko apkalpošanu, apkopšanu, atpūtu un uzturu. Daudzi, īpaši tie, kuri ir paslinki vai arī nespēj sevi vairs apkopt, izvēlas dzīvot veco ļaužu pansionātos vai veco ļaužu komūnās, kur ir pieczvaigžņu viesnīcu līmeņa apkalpošana un komforts.

Ar bērniem un mazbērniem ir pieņemts tikties divreiz gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās. Šajās dienās vācu vectētiņi un vecmāmiņas cep pīrāgus un aicina savus pēcnācējus uz tēju vai kafiju. Citās dienās radinieki satiekas tikai galējas nepieciešamības gadījumā un pēc iepriekšējas vienošanās. Frāze, ierodoties negaidīti ciemos, “mammu, biju netālu no Tavas mājas un nolēmu ieskriet uz tasi tējas”, var tikt uztverta kā rupjība.

Ētikas stunda vācu skolas septītajā klasē. Skolotāja diktē uzdevumu: “Divas draudzenes devās uz lielveikalu. Viena nolēma nozagt šokolādi. Pie veikala izejas viņu ievēroja apsargs, bet mazai zaglei izdevās aizbēgt. Draudzenei aizbēgt neizdevās. Apsargs prasa pateikt aizbēgušās meitenes vārdu un uzvārdu. Ko jūs, bērni, izdarītu šīs meitenes vietā? Kas jums ir svarīgāks – likums vai draudzība?” Visi bērni bez izņēmuma atbildēja: “Likums ir svarīgāks par draudzību. Zagle ir jāizdod.”

Reiz vienā Ziemassvētku pasākumā es pajautāju turīgiem vācu vīriešiem: “Ja jūsu acu priekšā huligāns iesit jūsu mātei, ko jūs darīsiet?” “Ir jāiesūdz huligāns tiesā,” man atbildēja. “Bet pašiem tikt galā un izrēķināties ar huligānu uz vietas?”, es biju neizpratnē. “Apvainotas sievietes aizsardzībai mūsu valstī ir policija un tiesas, ne par velti mēs maksājam nodokļus,” paskaidroja mani tā arī nesapratušie vācu vīrieši.

Kurka, jaika, mleko

Pasēdēšanas pie bagātīgi klāta cienastu galda Vācijā nav pieņemtas. Piecu veidu salāti, zivs, pelmeņi, aukstā gaļa, degvīns un šampanietis uz viena galda nav iespējami. Ja vācietis jūs uzlūdz uz svētku pasēdēšanu, tad uz svētku galda jūs ieraudzīsiet tikai vāzi ar puķēm, cepumus un vīnu vai kafiju. Pie vienas vīna glāzes viņi var nopļāpāt visu vakaru. Bet, kad ciemiņi ir aizgājuši, saimnieki pavakariņo cilvēcīgi.

Vācieši ir ļoti ziņkārīgi. Viņi ar prieku runās par jūsu dzīvi, dos padomus, uzaicinās pie sevis mājās uz kafiju, bet tas vēl nenozīmē, ka jūs tagad esat jau draugi. Tiklīdz runa ies par reālu palīdzību, viņi jums iedos advokāta vai kārtējā sociālā dienesta tālruņa numuru. Un tas nav tāpēc, ka vācieši ir neiejūtīgi, vienkārši viņi dzīvo pēc Vācijas likumiem, kur ar katru problēmu nodarbojas attiecīga iestāde. Ir problēmas darbā – neraudi draudzenei uz pleca, bet griezies pēc palīdzības darba ministrijā. Ģimenes problēmas pat nemēģini risināt ar radinieku vai draugu palīdzību, bet gan ej uz Familienberatung (ģimenes konsultācijas). Problēmas ar bērnu – ej pie ģimenes psihologa. Personiskās neveiksmes nevis apspried ar draugiem, bet gan tipini uz psihoterapeitisko seansu. Starp citu, pēc statistikas katrs vācietis kaut reizi dzīvē ir griezies pēc palīdzības pie psihologa un kaut vai divas reizes mūžā ir izmantojis advokāta pakalpojumus.

Mūsdienu vāciešiem patīk stāstīt, ka sen senos laikos, kad viņu vecmāmiņas vēl bija jaunas, katrā vācu mājā smaržoja pēc ceptas gaļas un vārītiem kartupeļiem. Tad tik tiešām varēja runāt par “vācu virtuvi”. Šodien lielākā daļa Vācijas iedzīvotāju dod priekšroku itāļu, turku vai amerikāņu ēdienam. Pica, makaroni, hamburgeri, kartupeļi fri, grillēti dārzeņi un turku kebabs – lūk mīļākie vidēji statistiskā Vācijas iedzīvotāja ēdieni. Brokastīs – kafija, desa, siers, maize, bulciņa. Pusdienas – itāļu, turku vai dažreiz grieķu kafejnīcā vai arī amerikāņu ātrās ēdināšanas ieskrietuvē. Bet 17-os vācieši obligāti dzer kafiju ar pīrādziņiem.

Karstas vakariņas restorānos var atļauties sev tikai turīgi vācieši. Mājās standarta ģimene vakariņo “pa sauso” ar desu, sieru un maizi. Pats termins vakariņas vāciski skan Abendbrot – “vakara maize”.

Vācu mammas, atšķirībā no krievu, nav apsēstas ar ēdienu. Kas tie tādi salāti, pirmais, otrais un kompots viņas nezin. Vācietes piekrauj ledusskapi ar sasaldētiem produktiem, bērns atnāk mājās no skolas, kā ierasts pats uzliek uzsildīties pusfabrikātu un ir laimīgs. Tā tas ir darba dienās. Brīvdienās vācu saimnieces un bieži vien arī saimnieki iepriecina ģimeni ar pašu gatavotu siltu ēdienu. Makaroni ar malto gaļu, dārzeņu ēdieni, gulašs, kartupeļi ar gaļu ir mīļākie vācu ģimenes brīvdienu gardumi. Un noteikti ledains proseko, itāļu šampanietis – to daudzi vācieši svētdienās dzer jau kopš paša rīta. Tāpēc nebrīnieties, ja svētdienas rītā, ieskrienot pie vācu draudzenes, sastapsiet viņu mazliet pavieglā garastāvoklī.

Vācu jociņi

Vāciešiem patīk satīriski raidījumi. Vācu komiķi ir vieni no bagātākajiem Vācijas cilvēkiem, viņu uzstāšanās pulcē stadionus. Viņu skeči visbiežāk tiek veidoti no piezīmēm par sievietēm, politiku un sadzīvi. Daudzi vācieši labprāt smejas par visu “tipiski vācisko” – typisch Deutsch. Ar šo frāzi pabeidz smieklīgus stāstus, kas ir veltīti jau pieminētajai vācu precizitātei, ekonomiskumam un vāciešu nūģu dabai. Piemēram: “Ak, her Šmit, jūsu kafija ir atdzisusi. Tā jau ir ledaina.” – “Ļoti labi! Kafija ar ledu maksā par vienu eiro dārgāk.” “Tipiš doič!” – pasaka komiķis un zāle sāk smieties.

Tiesnesis apsūdzētajam: “Jūs mežā ar mednieku bisi sašāvāt savu kolēģi, lai gan viņš Jums kliedza: “Es neesmu alnis! Es neesmu alnis”” “Atvainojite, “ – saka apsūdzētais. – “Es dzirdēju vārdus: “Es esmu alnis! Es esmu alnis!”

“Kāda diena ir visgrūtākā vācu ierēdnim?” – “Pirmdiena, jo tad ierēdnis noplēš trīs kalendāra lapas.”

Krievu [padomju, postpadomju] jociņi vāciešiem nav saprotami. Mēģinot Vācijā pajokot krievi var nokļūt muļķīgā situācijā. Piemēram, rakstnieks Anatolijs Grinvalds, kurš jau ilgi dzīvo Leipcigā, savā grāmatā aprakstīja šādu gadījumu. Reiz, sūtot pa pastu vēstuli, viņš nolēma sasmīdināt jauniņu un simpātisku pastnieci: “ Aizsūtiet, lūdzu, šo vēstuli ar baložu pastu.” Meitene uz to viņam ilgi un dikti mēģināja paskaidrot, ka “baložu pasts jau vairākus gadsimtus nestrādā” un ka viņa vēstule “brauks ar mašīnu”.

Vēl daži piemēri no personiskās pieredzes. Stāvu pieturā ģērbusies jakā ar polārlapsas kažoka apkakli (trofejs no Krievijas). Pie manis pienāk labi ģērbies vīrietis un stingrā tonī jautā: “Uz Jums ir dzīvnieka kažoks?” “Jā, tā ir meksikāņu lēcējpele,“ es nopietnā intonācijā atbildu. Vācietis man nolasīja garu, sirdiplosošu lekciju par dzīvnieku aizsardzību un piedraudēja pasūdzēties par mani dzīvnieku aizsardzības biedrībā. Kopš tās reizes Vācijā vairs naturālus kažokus nenēsāju.

Cits piemērs. Spēlējam ar vāciešiem kārtis. Zaudēju. Dusmojos. Azartā iesaucos: “Kā neveicas! Kur ir mans automāts?!” Uz to viena spēlētāja, gadus divdesmit veca vāciete manāmi nobāl. “Tu ko, nopietni? Tu mums draudi?” – un sāk ātri ģērbties. “Es labāk iešu mājās…” Kas krievam ir smieklīgi, tas vācietim ir nosodāms. Tāpēc esiet uzmanīgi ar jociņiem Vācijā. Bet visā citā – ievērojiet ordnungu un būs labi.

Marina Hakimova – Hatcemaijer
/11.02.2015/

Avots:
http://moya-semya.ru/index.php?option=com_content&view=article&id=5825:2015-02-07-14-57-38&catid=103:2011-08-18-07-37-18&Itemid=179

Informācijas aģentūra
/09.04.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Sadzīve, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

13 Responses to Par dzīvi Vācijas mazpilsētās jeb kas ir “ordnungs”

  1. Eva saka:

    Viss jau ir it kā pareizi, bet gribētos šajā portālā arī pareizi gramatiski latviski ko lasīt. Paldies, ja kāds to sāks ievērot!

    • ARTO saka:

      Mani kretinee tadi cilveeki ka EVA. Kapeec? Tapec ka vini vienmer par kko piesienas, bet pasi neko nedara. Sac rakstit pati savu blogu, ar gramatiski pareizo latviesu valodu un nepiesienies pie cilvekiem. Nacionaliste (naciste).
      Paldies autoram. Labs raksts. 🙂

  2. janiszagis saka:

    Šis viennozīmīgi ir mans vismīļākais blogs!
    Ļoti labs raksts!

  3. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #45 (06.04.-12.04.).baltais runcis | baltais runcis

  4. litene saka:

    Vieni vienīgi vispārinājumi! Viena vienīga stereotipu barošana! Un tad vēl tulkots no kādas slāvu valodas (vācieši necep pīrāgus!)! Nē, te kāds savu personisko pieredzi paceļ absolūtā līmenī. Un viss pasniegts tā, ka tas neveicina svešā saprašanu – bet tieši tas man liktos nepieciešami! Galu galā, kad es vāciešiem skaidroju latviešu īpatnības, es viņos cenšos modināt sapratni. Vai citi to neuzskata par vajadzīgu?

  5. Guks saka:

    Tās tas bija… Tagad Kirhes nomainīs Minoreti…

  6. iveta saka:

    Nevaru piekrist par siltām vakariņām restorānā vai kafejnīcā,vācieši pat brokastot iet uz beķerejām,bet vakaros visi sēž krodzinos un kafejnīcās,mēs gan to nevaram atļauties!

  7. Vebsters saka:

    Ja jau tik ļoti centās, tomēr vajadzēja pareizāk iztulkot. ARTO, imigrant, aizver muti un mācies valodu!!!

  8. Mr Eleazar saka:

    Vai esat kādreiz meklējis fondi, aizdevumi, finansiālu palīdzību vai nepieciešama akreditēta aizdevējs, lai palīdzētu jums tikties ar jūsu vajadzībām un prasībām? Vai jūs vēlaties investīciju aizdevumu jūsu biznesu Vai jūsu banka ieslēgts jums uz leju? Vai jūsu ikmēneša ienākumi izzūd, jo lielāku procentu likmi par jūsu aizdevumu, kredītu vai ķīlu? esat bijis cheated citu aizdevumu uzņēmumam? Tad jums nav citas alternatīvas kā iegūt tūlītēju un uzticamu pakalpojumu. Sazinieties ar mums šodien, izmantojot eleazardiaz536@gmail.com par Legit / akreditē Kredīti un ieguldījumu fondiem.

  9. Gonzalez Andres saka:

    Sveiki,
    Vai Jūs esat uzņēmējs vai sieviete? Ja kādā finanšu putru vai jums ir nepieciešama nauda, lai sāktu savu biznesu? Jums ir nepieciešams kredīts, lai samaksāt parādu? Ja Jums ir zems kredīta score un bankas / citas vietējās finanšu institūcijas ir grūtības saņemt aizdevumus no? Personal Loan, Business Expansion, Uzņēmējdarbība un apmācība, parādu konsolidācijai, grūti naudas aizdevumi. Nu, jums ir nepieciešams aizdevumu vai finansējumu jebkādu iemeslu dēļ. Mēs piedāvājam aizdevumus ar zemu procentu likmi 2%, lūdzu, sazinieties ar mums ar pastāvīgu pavadoni kredītu caur šo e-pastu (gonzalezandresloan@gmail.com)

  10. María Victoria Vargas Puyo saka:

    Vai jums ir nepieciešams ātrs ilgtermiņa vai īstermiņa aizdevumu ar salīdzinoši zemu procentu likmi, kā zema kā 3%? Mēs piedāvājam biznesa aizdevums, personas aizdevums, mājas aizdevums, auto aizdevums, students aizdevums, parādu konsolidācijai aizdevums e.t.c. Nav svarīgi, jūsu kredīta rezultātu. Mēs garantētas kas veic finanšu pakalpojumus mūsu daudziem klientiem visā pasaulē. Ar mūsu elastīgu aizdevumu paketes, aizdevumus var apstrādāt un nodot aizņēmēja īsā laikā iespējams, sazinieties ar mūsu speciālistu padomu un finanšu plānošanu. Ja jums ir nepieciešams ātrs aizdevumu, sazinieties ar mums pa mvargaspuyo1@gmail.com

  11. Hogg saka:

    Es tikai vēlos pateikties jums par jūsu palīdzību ar savu aizdevumu. Jūs veicāt procesu vieglāku un ātrāku, nekā es domāju, ka tas varētu būt. Es ieteiktu Austine Kredīti ikvienam, kas var būt nepieciešams nedaudz palīdzība kļūst atpakaļ uz pareizā ceļa. Es vēlētos veikt darījumus ar tiem atkal un ieteiktu tos ikvienam, tādēļ, ja jūs vēlaties, tur piedāvāt, jūs varat sazināties ar viņiem, izmantojot austinedan423@gmail.com

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s