Mērenās ex-alkoholiķes pārdomas jeb kā bērnus padara par alkoholiķiem

Olga Valajeva

Olga Valajeva

Jau sešus gadus es vispār vairs nelietoju alkoholiskus dzērienus. Necik. Ne šampanieti, ne vīnu, ne alu un vēl jo vairāk neko stiprāku. Un jau trīs gadus mūsu mājā nenotiek iedzeršanu, pat uz svētkiem ne. Bet iepriekš tā nebija.

Man bija parasta bērnība, kā visiem. Es atceros šņabja talonus [1980-o gadu Padomju Savienība], kurus mamma izmantoja, lai veidotu mūsu “noliktavu”. Skapī stāvēja daudz dažādu pudeļu – “Pšeņičnaja”, “Stoļičnaja” [to laiku šņabja zortes] . Nē, mamma to nedzēra. Vodka bija valūta, par kuru varēja nomainīt radiatorus vai arī noregulēt krānu, uztaisīt remontu vai ko citu. Tā palīdzēja vienoties un atrisināt problēmas.

Pēc tam pietiekami brīvā izplatībā parādījās arī vīni, šampanieši, alus. Un tad es, vēl bērns būdams, redzēju, ka dzer ne tikai santehniķi, bet arī citi parastie cilvēki. Izrādījās dzer visi. Visi pieaugušie dzer alkoholiskus dzērienus. Tātad tas ir normāli!

Mans tētis gāja bojā autoavārijā, būdams iedzēris. Mana mamma nekad nav daudz lietojusi alkoholu, viņai tas nepatika, viņa neveicināja iedzeršanu un iedzēruši cilvēki viņai nepatika. Bet viņa dzīvoja tāpat kā visi, tā kā “pienākas” – svētki, dzimšanas dienas un labs vīns tāpat vien. Gatavojot viesu galdu, viņa vienmēr gāja uz veikalu pēc pudeles. Un, iespējams, iet vēl tagad, jo ciemiņi taču dzer.

Un arī es atceros kā viņi jautrojās, izrunājās “no sirds”, nodibināja attiecības un strīdējās pie viena un tā paša galda. Atceros kā adekvāti, pieauguši cilvēki no dažām alkohola glāzēm pārvērtās par dzīvniekveidīgām būtnēm vai pat “dārzeņiem”. Atceros kā viņu acis aizmiglojās, ķermenis atslābinājās un viņi sāka runāt visādas muļķības. Toreiz man likās, ka es noteikti nekad tāda nebūšu.

Katrās viesībās es kā bērns redzēju kā pieaugušie To dzer. Kā viņi saviebjas, uzdzer un uzkož. Bet tāpat dzer – un pēc tam vēl skrien pakaļ pēc papildus devām uz veikalu. Viņi man stāstīja, ka tad, kad izaugšu, es arī dzeršot, bet pagaidām nedrīkstot, jo neesmu vēl izaugusi. Vienreiz pat iedeva pagaršot. “Cik pretīga garša,” es toreiz padomāju un nolēmu nekad, nekad to nedzert. Bet sociālā programmēšana ir nepielūdzama – kļūsi pieaugušāks, sāksi dzert…

Un tā pamazām pat nepamani, ka sāc gaidīt, kad tad beidzot kļūsi pieaudzis. Lai kļūtu par pieaugušo ir jāiziet noteikta iniciācija, iesvētības. Un mūsdienu pasaulē tā diemžēl nav pase, bet gan pirmā legāli izdzertā alkohola glāze. Ja dzer ar pieaugušajiem pie viena galda, tātad esi izaudzis. Bet, ja reiz gribi kļūt pieaudzis, tātad sāc gribēt arī sākt lietot alkoholu kopā ar visiem. Un tas tā ir pat neskatoties uz to, ka garša ir pretīga, jo ne dēļ garšas tiek dzerts, bet dēļ statusa.

Vecākajās klasēs mēs sākām dzert alu. Tas šķita droši un pareizi. Paradoksāli, bet, kad mēs izmēģinājām cigaretes, es jutu lielāku kaunu (manās mājās neviens nesmēķēja). Bet, kad mēs dzērām alu, man kauna sajūtas par to nebija. Tas bija tā, it kā es neko traku nedaru, tikai mazliet, mazliet priekš sevis patinu laiku uz priekšu. Un vecākiem tas arī bija tikai normāli, jo agri vai vēlu, bet bērniem taču ir jāsāk lietot alkohols, vai ne?

Aizsteidzoties uz priekšu, jāpasaka, ka man nekad nav garšojuši alkoholiskie dzērieni. Nekad. Jebkāds vīns man vienmēr bija par skābu, alus – pretīgs, bet visi grādīgākie alkoholiskie dzērieni pārāk drausmīgi. Bet, neskatoties uz to, es tos visus dzēru. Visi dzer un arī es dzēru, jo tas tak ir tik pareizi.

Skolas izlaiduma pasākumā skolotāji dzēra kopā ar mums, sak jūs jau tagad esat pieauguši. Tas bija kas līdzīgs kaujas kristībām. Ar šausmām atceros kā mūsu klases audzinātāja, kura vienmēr bija pret iedzeršanām, pēc skolas beigšanas kopā ar mums pie viena galda saskandināja vīna glāzītes un arī ko stiprāku. Un joprojām mūsu klases salidojumi notiek ar alkohola lietošanu, kur skolotāji dzer kopā ar saviem bijušajiem skolēniem. Ja jau skolotāji, kurus tu tik daudzus gadus esi cienījis, uzskata alkohola lietošanu par normālu, tad kādēļ, lai bijušie skolēni tā neuzskatītu?

Kad es pēc skolas nodarbībās aizrāvos ar tūrismu, mūsu tūrisma sekcijas vadītāji pārgājienos ņēma līdzi šņabi. Tas slimību, aukstuma un nezinu kā vēl gadījumā. Likās, ka šņabis ir ļoti laba lieta, ja jau palīdz pret visu un uzreiz. Jā, un arī viņi ar mums dzēra. Kad mēs pabeidzām skolu un mums tikko palika 16 gadi, mēs kļuvām par pilntiesīgiem dzerstiņu dalībniekiem. Dziesmas ģitāras pavadībā, teltis un grādīgā pudele. Romantika, vai ne?

No manas skolas paralēl klasēm jau vairāki cilvēki ir miruši. Vienu nodūra iereibušu personu kautiņā. Cits dzērumā pakļuva zem autobusa. Vēl viens nodzērās. Man ir 32 gadi un dzīve tikai sākas.

Kāds gan var būt svētku galds bez alkoholiskiem dzērieniem, vai ne? Uzklāj svētku galdu Jaunam gadam, dzimšanas dienai, kāzām vai cita iemesla dēļ un centrā vienmēr ir alkohola pudele. Un ne viena vien. Skaiti svētku dalībniekus un rēķini cik pudeles šampanieša, vīna un šņabja būs nepieciešams. Un tas tak esot normāli, jo tā ir visiem. Bet nenormāli ir , ja tev uz galda nekā no tā nav.

Kad pirmajos universitātes gados mums bija garlaicīgi (bet garlaicīgi mums bija gandrīz vienmēr, jo vairums no mums nebija sapņojuši kļūt par matemātiķiem), mēs dzērām alu tieši iepretim institūtam. Kad mēs gribējām atpūsties, mēs atkal dzērām alu. To pašu ar pretīgo garšu, kuru es bērnībā grasījos nekad mūžā nedzert. Alus kļuva par studentu labāko draugu. Lai nokārtotu ieskaiti, mēs bieži vien nesām pasniedzējam dārgu konjaku vai viskiju. Vienreiz pasniedzējs piespieda mūs kopā ar viņu to izdzert. Iedzēri – četri. Pateici labu tostu – pieci. Bet, ja nedzēri, tad jāpārliek ieskaite.

Mēs dzērām kopā ar vecākiem gan svētkos, gan arī tāpat vien kompānijas pēc. Toreiz tas likās normāli, tagad vairs ne.

Alkohols ir kļuvis neaizstājams daudzu cilvēku ikdienas dzīvē, ka man paliek bail. Un tie ir cilvēki, kuri nav hroniski alkoholiķi [viņi ir mērenie alkoholiķi – cilvēki, kuri regulāri lieto alkoholu, kaut vai tikai vienreiz gadā, bet regulāri]. Man paliek bail, kad uz ielas es redzu mazgadīgus bērnus, kuri saskandina savas spēļu glāzītes, spēlējot Jaungada svinības. Man paliek bail, kad es redzu pavisam jauniņus skolēnus ar alus pudelēm rokās. Ir drausmīgi redzēt jaunās māmiņas ar mazuļu ratiņiem un alus bundžām. Tas viss ir drausmīgi. Tagad es to saprotu.

Bet kādreiz nesapratu un kādreiz no tā man nebij bail. Tad man tas šķita normāli. Neskatoties uz to, ka man nepatīk alkohola garša, tieksme kļūt pieaugušam visu kompensēja. Alkohols deva sava veida atslābināšanās iespēju – tā ietekmē vieglāk bija diskotēkās dejot, no sirds izrunāties, pajautroties. Vai arī tikai šķita, ka tā ir vienkāršāk? Pie tam, tas nekad netika aizliegts, netika uzskatīts par kaut ko nepieņemamu. Saprotiet? Lietot alkoholu tas ir normāli, tikai līdz tam ir jāizaug.

Es nebiju alkoholatkarīga. Vai arī man tikai šķita, ka es tāda neesmu? [Jebkurš, kurš regulāri lieto alkoholu, kļūst no tā fiziski un psiholoģiski atkarīgs.] Ar laiku es iemācījos dejot tāpat vien, bez alkohola palīdzības. Arī atslābināties un jautroties. Bet katros svētkos uz galda mani sagaidīja alkohola pudele. Tagad tas bija dārgs itāļu vīns, kurš pēc nostāstiem esot pat veselīgs. Tikai no rītiem pat pēc vienas glāzes šāda vīna sāpēja galva un tukšuma sajūta neļāva neko jēdzīgu izdarīt. Dīvaini, jo vīns taču esot tik “veselīgs”…

Tas šķita dīvaini neuzlikt Jaunajā gadā uz galda pudeli šampanieša. Un kā lai iedomājas vēlēšanās? Un kā lai svin dzimšanas dienu bez alkoholieskiem dzērieniem?

Sievietēm atbrīvoties no alkohola savā ziņā ir vienkāršāk. Vienu brīdi vienkārši paliec stāvoklī un tev no tā visa ir pilnībā jāatsakās, pat pa svētkiem. [Jaunāko laiku “trends” ir pat bērnu gaidošām sievietēm neatteikties no alkohola un cigaretēm, kas gana plaši tiek reklamēts caur pseidozinātniskiem pētījumiem, popkultūru un mākslas filmām, sak “mazliet jau drīkst”.] Un šis iemesls visiem šķiet attaisnojošs, neviens neuzmācas ar iedzeršanas piedāvājumiem un saprot atteikumu. Ir vēl cits alkohola nelietošanas “attaisnojošs” iemesls – antibiotikas. Citu attaisnojošu iemeslu nav.

Ja neesi stāvoklī vai nelieto antibiotikas, tad cilvēki [mērenie alkoholiķi un žūpas] uzskata, ka tev obligāti ir jālieto alkohols kopā ar viņiem. Nu tikai mazliet, mazliet, uz veselību. Pat, ja baro mazuli ar krūti, tiek teikts, ka tas nu pienu taču nesabojāšot…

Bērniņa gaidīšana un dzemdības deva man iespēju pamēģināt citu dzīvi – bez alkohola. Lai gan manam vecākajam dēlam ir 8 gadi, bez alkohola es dzīvoju tikai sešus. Pēc vecākā dēla piedzimšanas es atkal atgriezos pie vīna svētku reizēs. Bet otra grūtniecība iemācīja mani vairāk ieklausīties sevī un arī sadzirdēt. Es iemācījos atteikties no iedzeršanas. Tā klusiņām un neuzkrītoši, un vienkārši dzert sulu vai ūdeni.

Trīs gadus atpakaļ notika mazs brīnums. Mēs ar vīru nejauši nokļuvām profesora Ždanova lekcijā [Krievijas pretalkoholisma aktīvists, kurš braukā pa valsti un lasa pretalkoholiskas u.c. lekcijas: http://dfiles.ru/files/iw31lui8n ; http://www.youtube.com/watch?v=FImmP6VrvmQ ] Tas, ko viņš pastāstīja uz mani atstāja dziļu iespaidu. Es sapratu, ka ne velti es biju atteikusies no alkohola lietošanas, ne velti mans organisms pretojās šai indei un ne velti man nepatika alkohola garša. Un ne velti es pēc alkohola lietošanas pilnīgas pārtraukšanas jutos pavisam savādāk.

Mans vīrs pārtrauca dzert uzreiz pēc lekcijas, tajā pat vakarā. Un tas neskatoties uz to, ka viņam patika vīns, alus un šampanietis. Kopš tā laika mūsu mājās vispār vairs nav alkohola. Ja, bija sarežģītāki periodi, kad viņš kā iepriekš atnesa mājās aliņu, bet es kā ierasts šņācu, bet, paldies dievam, tās bija pārejošas grūtības.

Pat vairāk, tagad mūsu draugu lokā nelietot alkoholu ir norma. Iedomājaties, nevienam no mums vairs nevajag atbildēt uz to stulbo jautājumu: “A kāpēc Tu nedzer?” Vairs nevajag meklēt attaisnojumu un taisnoties. Neviens alkoholu nelieto un tā vispār nav. Un visiem tāpat ir labi. Svinības tāpat ir sirsnīgas. Izrādās, ka arī tā var.

Un šai brīdī tu saproti, ka esi ļoti smagi apmānīts. Ka tevi mānija kopš agras bērnības. Tie nebija tikai vecāki un radinieki, bet visa sabiedriskā sistēma, kura bērniem paskaidro, ka alkohols tas ir labi, bet tikai priekš pieaugušajiem. Un ka ne katrs alkohols ir labs, bet gan tas dārgais, un ka tas esot pat veselīgs. Tā ir sistēma, kura “veic pētījumus”, kuri pierāda, ka alus un vīns ir cilvēkiem ļoti nepieciešami produkti. Tā ir sistēma, kura tevi “paņem apritē” vēl tad, kad tu neko nesaproti. Paņem un ieprogrammē.

Kad cilvēks kopš bērnības ir ieprogrammēts, tad viņam vairs nav izvēles. Formāli it kā ir, bet pēc fakta nav. Visi dzer, visi pieaugušie lieto alkoholu un, ja vēlies būt pieaudzis un “kā visi”, tad arī tev ir jālieto alkohols. Un tu taču neesi alkoholiķis, jo tiek dzerts “tikai” alus vai vīns [patiesībā ir gan]. Un tad jaunais cilvēks pie tā pierod. Pierod atslābināties ar alkoholu. Pierod pārdzīvot savas sāpes ar glāzīti rokās. Pierod tieši tā atzīmēt svētkus. Pierod būt jautrs tikai alkohola reibumā.

Lielākā daļa noziegumu tiek veikti alkohola reibumā. Lielākā daļa gadījuma seksuālo sakaru arī. Tas attiecas arī uz lielāko daļu kļūdu. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā rodas liela daļa bērnu, kurus pēc tam vēl “atmazgā”. Tas ir drausmīgi, ka ar to sākas liela daļa ģimeņu. Tas ir drausmīgi, ka pudele ir kļuvusi par elku galda viducī, aizstājot svētbildes vai vismaz puķes. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā mēs sagaidām Jauno gadu, tādējādi programmējot savu nākotni. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā mēs svinam savas dzimšanas dienas.

Cilvēks neaizdomājas par to kādu patiesībā indi viņš uzņem [pašam vēl par to samaksājot lielu naudu] un kādas tam ir sekas. Īpaši sievietes. Jo visas olšūnas atrodas mūsu ķermenī  kopš dzimšanas. Bet tas nozīmē, ka katra izdzertā alkohola deva nogalina mūsu bērnus, padara tos vājākus, atņem viņiem veselību un intelektu. Cilvēki nezina, ka alkohols tiek izvadīts no organisma vairāku gadu laikā un ka no tā cieš daudzi mūsu ķermeņa orgāni. Bet pats galvenais – alkohola lietošana padara cilvēku stulbāku. Jaunībā vispār cilvēki maz par kaut ko aizdomājas. Tikko esi kļuvis pieaudzis tā sāc dzīvot pēc iestrādājušās programmas – kā visi.

Sešus gadus es vairs nelietoju alkoholu. Un ziniet, tā ir īpaša brīvības sajūta. Tu vari pārdzīvot jebkādas jūtas bez dopinga – gan priekus, gan bēdas. Pirms “izkratīt” kādam sirdi tev nav sevī obligāti kaut kas jāielej. Tu vari sevi kontrolēt jebkurā situācijā, jebkādu svētku laikā. Tev nav kauns vēlāk skatīties pasākumu bildes. Tev nav kauns skatīties acīs saviem bērniem, jo tu zini, ka viņi mājās alkoholu nekad neredzēs. Un dod dievs, lai viņiem mērenais alkoholisms nekļūtu par normu. Pat ne glāze vīna svētkos un ne alus pudele vakarā.

Žēl, ka mūsu vecāki to nezināja. Bet labi, ka mēs savu dzīvi varam izmainīt. Es nelepojos ar to, kas manā dzīvē bija agrāk – “kā visiem”. Man ļoti gribētos iegrozīt pareizajā virzienā smadzenes tai jauniņajai meitenītei, kura, sākot lietot alkoholu, negribēja darīt neko sliktu. Tas nav iespējams. Toties ir iespējams dot pareizu piemēru saviem bērniem, parādot viņiem dzīvi bez alkohola.

Olga Valajeva
/26.01.2015/

Avoti:
http://www.valyaeva.ru/shest-let-sovsem-bez-alkogolya/
https://infoagentura.wordpress.com/2014/10/15/par-alkohola-un-cigaresu-navejoso-ietekmi/
https://infoagentura.wordpress.com/2013/01/19/1253/
https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/alus-lietosana-izraisa-neauglibu-impotenci-un-padaru-viriesus-sieviskigus/

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

31 Responses to Mērenās ex-alkoholiķes pārdomas jeb kā bērnus padara par alkoholiķiem

  1. Tik daudz atkarību Latvijas jaunajai paaudzei nekad nav bijis, kā šobrīd: spēļu zāles, visdažādākie narkotiku paveidi, alkohols un cigaretes , kurās tagad jau masveidā ražo arī toksiskas narkotiskas vielas, pat produktos garšas pastiprinātāji, no kuriem ļoti grūti atradināties, zāles gandrīz visas satura ieraduma efektu. Cilvēki no tā visa kļuvuši pilnīgi pakļaujami, vadāmi un bezpalīdzīgi, paši to pat nenojaušot.

  2. Līga saka:

    Raksts pamācošs, bet skumji ka to pavada drausmīga citu “nepareizo cilvēku ” un viņu dzīves iztirzāšana. Mans personīgais viedoklis ir tāds kā dikti jauki būtu sev atvēlēto laiku uz planētas zeme izdzīvot tik pašpietiekami, lai neaizskartu citus ar savām pamācībām par “pareizās” īstās dzīves redzējumu…

    • Ilze saka:

      Manuprāt, dikti jauki būtu sev atvēlēto laiku pavadīt tā, lai ar savas iedzeršanas piemēru neietekmētu dzert arī bērnus un jauniešus. Un, ja kāds to nespēj, tad varbūt vajag pārcelties uz citu planētu – tur, kur veselīgs dzīvesveids būtu nenonormālība un kur neviens neiebilstu pret alhohola lietošanu. :))

  3. Zane saka:

    Es lietoju alkoholu un turpināšu lietot to arī turpmāk. Es nevienu reizi neesmu dzērusi tāpēc, ka tā dara visi. Man garšo vīns, patīk iedzert arī alu, īpaši tāpēc, ka tas man uzlabo kuņģa darbību, un dažreiz pat labāk, kā gāzēts ūdens.
    Man ģimenē ir bijuši alkoholiķi un esmu redzējusi, kādas sekas ir tad, ka alkoholu kategoriski nelieto un atsāk. Tas nav diez ko jauki.
    Ir aplami dzert, tāpēc ka citi dzer. Ja nevēlies, tad nedari to. Piekrītu, ka alkohols un citas kaitīgās vielas mūsu sabiedrībā tiek lietotas par daudz. Bet ja godīgi, labāk, lai sieviete izdzer glāzi vīna nevis smēķē. Smēķējošas sievietes izskatās tik nesmuki.. Bet, ejot pa ielu, es redzu tik daudzas ļoti jaunas (zem 20 un drusku pāri) smēķējošas meitenes.. Un vēlams neredzēt jaunās māmiņas, kas smēķē. Pretīgi.
    Kas attiecas uz to, ka nepilngadīgie dzer.. Tā patiešām ir vecāku atbildība. Audziniet savus bērnus un skatieties, ko viņi dara, kas ir viņu draugi. Es alkoholu gandrīz vispār nelietoju līdz 18 gadiem. Ja nu kādu glāzi vīna, bet pati nepirku. Biju tā audzināta. Zinu, ka brālis, kas sportoja, ar komandas biedriem kopā iedzēra, bet vīriešiem laikam vairāk tas pierādīšanas jautājums.
    Par noziegumiem runājot- tā jau gan nav, ka lielākā daļa ir alkohola ietekmē. Ir tik daudz nolaidības, neuzmanības un “skaties, kā es varu”. Lielākais noziegums ir šoferi, kuri nevis paņem taksi, bet sēžas pie stūres dzērumā. Bet vēl trakāk ir tie, kas pie skaidra saprāta esot izmanto mazus bērnus. Un tur pat nekādas promiles nav vajadzīgas…
    Varētu rakstīt vēl, bet galvenais- nedzīvojiet galējībās. Ja kāds vēlas izdzert glāzi vīna vai alus, nevajag viņus mācīt, tā ir katra paša izvēle. Ja viesi vēlas, kāpēc gan viņi nevarētu nākt ar savu vīna pudeli, ja zina, ka saimnieki nedzer. Vai tad no tā sliktāki draugi?
    Ja redzat, ka cilvēkam ir problēma, tad runājiet.

  4. Sintija saka:

    Cilvēku,kas iedzer reizi gadā, saukt par mērenu alkoholiķi??? Nezinu, smieties vai sašust. Varbūt derētu tomēr reizēm iedzert kādu laba vīna glāzi,lai mazliet rožaināks skatiens uz pasauli un līdzcilvēkiem,kuriem baudu sagādā ne tikai māksla, mūzika un šokolāde, bet arī labi dzērieni. Peace! 😉

  5. Martins saka:

    “Tā patiešām ir vecāku atbildība.” Un ja man nav bērnu, vai tad drīkstu piedzerties, lai sveši bērni uz mani skatās un domā, ka tas ir normāli, tā dara visi? Bērns pieaugot arvien vairāk laika pavada ārpus mājām, prom no vecāku acīm un ietekmes, tur, kur apkārt ir svešas tantes un onkuļi un klases līderi, kuri vienmēr grib būt kruti un pieauguši, lai patiktu pretējam dzimumam. Atcerieties savu bērnību – kuram no jums pirmā piedzeršanās notika mājās un ar sekojošu sarunu ar vecākiem, kurā viņi paskaidrotu, ka dzert nav labi, tāpēc ka… Dzīvē tā nenotiek, dzert parasti iemācās ārpus mājām, bet mājās iemācās tikai to, ka dzer visi, arī vecāki.

    Nav ko novelt visu uz vecākiem, par bērnu piedzeršanos atbildīgs ir katrs, kas kaut kādā veidā popularizē alkohola lietošanu. Vecāki var būt rūdīti atturībnieki un mācīt bērnu no rīta līdz vakaram, bet bērns var neizturēt vienaudžu spiedienu un vienalga sākt lietot alkoholu un smēķēt.

    Atzīstos, es arī reizēm iedzeru pa glāzei kādos svarīgos notikumos ļoti tuvu draugu pulkā (un tuvi draugi man ir tikai kādi pieci), taču ne vairāk par mazu glāzi. Bet pēc iespējas cenšos no tā izvairīties kāda pavisam vienkārša iemesla dēļ – tikai ar skaidru galvu ir iespējams pilnībā izbaudīt būšanu kopā ar citiem, izgaršot katru “šeit un tagad” mirkli, jo tāda brīža vairs nebūs nekad mūžā, šis ir vienīgais. Tie, kuri ar nolūku apdullinās, bēg no tagadnes, meklē rozā brilles, ilūzijas, vai pat “bezfilmu” – ka tikai aizbēgt no ikdienas rutīnas, līdz kādam labam alkohols pats kļūst par ikdienas rutīnu….

    Es gan gribētu, lai alkohola vietā par normu kļūtu kaut kas lietderīgāks, kas cilvēkus tuvina dziļāk, patiesāk, bez alkohola izraisītās ārišķības un pārspīlētajām emocijām. Piemēram, visiem kopā minūti paklusēt un padomāt, ko katrs gribētu uzzināt par otru, kā otram ir klājies, ko viņš domā, ko vēlas no dzīves. Meditācija.

  6. Kā it tā jādzīvo saka:

    Manā ģimenē neviens nedzēra un nesmēķēja ne kripatiņas vispār nekad. Ap 16 gadiem ar draugien pamēģinājām – citiem iepatikās, man tā neīpaši. Bet pēc 18 jau lēju cik var un ne dēļ vecākiem – gribēju iejusties sabiedrībā. 10 gadus aktīvi kapāju – labi tas toč nebija. Tagad dzeru ļoti maz, bet galējībās iet absolūti nav jēgas. Jāprot pašiem atrast vidusceļš.

  7. Martins saka:

    Ar to iejušanos sabiedrībā ir tāda pretruna – no vienas puses daudzi negrib būt tādas kā “pelēkās peles” vai “bara aitas”, bet grib būt neatkarīgas personas vai pat personības. Bet no otras puses – kas tu par personību, ka dzer tikai tāpēc, lai izpatiktu citiem sev apkārt un nespēj pateikt – es nedzeršu, man tas nepatīk, un punkts, un man vienalga, ko jūs par to domājiet, tas ir mans lēmums. Ja nespēj pateikt “nē” jebkurai destruktīvai rīcībai (alkohols, smēķēšana, un arī bezjēdzīga nīkšana pie datora), kuru tev uzspiež tavs “bars”, tad tu esi tikai “bara aita”.

  8. Tims saka:

    Tik daudz burtu , tik maz jēgas , šajā rakstā

  9. MoP saka:

    Dzeršana tikai tāpēc, ka visi tā dara jau pašos pamatos raksta autori padara par neadekvātu cilvēku, līdz ar to nez vai alkoholā vispār kādreiz bija problēma..

  10. nawienalga saka:

    Paldies par dalīšanos ar vērtīgajām pārdomām.
    Tieši murgainās frāzes ”bišķi jau drīkst”- ar mērķi iedot pagaršot alu vienu mutīti manai tai laikā 7 mēn.vecajai meitiņai manī pirmo reizi izraisīja vēlmi sadot kārtīgi pa purnu, ko arī pateicu (parasti jau esmu mieramika) . Pat tagad , to atceroties-iekšā sāk vārīties. Pretīgi…
    Ar alkoholiķiem esmu saskārusies daudz- tēvs, brālis (un te es nerunāju par mērenu dzeršanu, bet par smagu alkoholismu), zināmi arī mērenie .
    Šī tēma ir īpaši sāpīga 😦

    • Agita saka:

      Ļoti saprotu šādu reakciju 😦

    • Mks saka:

      Man apkart visi ar nesaprotoshu reakciju reage uz to ka esot stavokli neesmu pacelusi sampaniesa glazi. Ka atteikt sev nedrikst ja gribas , lai gan man negribekas, bet sis divas damas pec savas pieredzes kad vinas bija stavokli , meginaja man ieskaidrot ka redz man gribas un vajag . Vel joprojam es izjutu nicinajumu par so pret vinam , par to cik glupas var but!!!! Starp citu viena no vinam bez allahola vairs nevar un dzer sakot no tresdienas kopa ar viru kad vinam sakas brivas dienas. Un sakas tas viss kadreiz no paris pifelem alus reizi nedela, tad atceros vina pargaja uz sarkamviniem un tagad viskijs 1 pudele minimums. Ta ir slimiba nedrikst teikt un radit berniem ka tas ir normaali !!

  11. signe saka:

    Pievienojamies – esam ģimene, kur netiek lietots alkohols. Aug 12 gadīgs dēls. Interesanta saruna mums bija, padalīšos – tuvs radinieks kādu laiku atpakaļ viņu audzināja, cik cocacola ir slikta un neveselīga utt…video aizsūtīja par dzēriena kaitīgumu. Redzēju šo sarunu, redzēju, kā puika itkā vienaldzīgi māja ar galvu un piekrīt.
    Kā izrādījās vēlāk – viņam iekšā viss esot vārījies un viņš knapi esot noturējies, nesākt audzināt pieaugušo par to, ka alkohols un smēķēšana ir daudz, daudz kaitīgāki :). Tajā brīdī atviegloti nopūtos, ka vismaz mūsu ģimenē nav dubultās morāles…

  12. Meitene saka:

    Es dzivoju ASV viena no veseligakajiem statiem. Cilveki lieto organisku partiku, daudz laika pavada daba, kalnos, skrien, atpusas pie ezeriem, brauc ar velo un bruve, un dzer daudz alus. Raksta autorei ir tiesibas uz savu viedokli, bet tas, ta ari paliek subjektivs.

    Alus bruvesana te ir sena tradicija un piesaista lielu dalu turistu.
    Es uzskatu, ka mereni nav ne vainas alkoholam. Ta ir tik sena tradicija, cik cilveki pasi. Te ari marihuana ir legala, un es nenosodu cilvekus, kas to ari mazas devas lieto. Katrs cilveks var dzivot ka grib, kamer neviens no ta necies.

    Es alkoholu lietoju dazas reizes nedela un esmu loti laba fiziska forma. Vira vecakiem ir liels vina pagrabs, vira tevs vieteja foody domu biedru grupa ir somellier- vinu eksperts. Ta ir svariga dala no so cilveku dzives. Vira tevs ir loti veiksmigs astro fizikis un matematikis. Alkoholu regulari lieto jau 40 gadus. Es tikai varu sapnot par sadam prata spejam. Es nekad neparstasu lietot alkoholu pa visam. Organiskie vini, kas razoti te pat, bez kimikalijam ir tira bauda. Sovakar pie vakarinam jaatver sav cab. njamm

  13. Mks saka:

    Zdanov bolshoj molodec!!! To shto on delaet i kak eto velikoe delo ,izza nego i ja sovsem nichego neupotreblaju bolshe ni sigaret ni kapli alkagolja.On ocen krut !!!

  14. Ivars saka:

    Es dzēru, dzeru un dzeršu!!!
    P.S Mans kaķis arī ar mani dzer, pērku viņam speciālo dzīvnieku alu.

  15. Ieva Ieva saka:

    piekrītu teiktajam:)
    (c)Tims says:
    Septembris 2, 2015 plkst. 12:39
    Tik daudz burtu , tik maz jēgas , šajā rakstā
    ——–
    un vēl,nu nemaz jau tik veca neizskata,ka ta apraskta tos pasrs laikus,smaidu,ja jau cilvekam nav mēra sajūtas ko kad dzert ta tā,citadi man nu po ko tu te reklamē,deklamē!!!!

  16. Komēta saka:

    Nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu nodzēries aiz prieka. Aiz skumjām gan. Sanāk ka cilvēki dzer aiz skumjām. Pat priecīgos brīžos dzer aiz skumjām – lai neatcerētos to, ka visā pārējā laikā ir skumji. Cilvēki dzers tik ilgi kamēr pastāvēs skumjas. Skumjas ir dvēseles nejūtība (ciet-sirdība). Dvēseles nejūtība ir no dzīves dziļuma (garīguma) neapzināšanās. Garīgums nav nekas cits kā mīlestība. Pasaulē trūkst mīlestības- mēs katrs pats, nepareizi izmantojot un neizprotot savu unikālo,dievišķo potenciālu (garu!) esam pārstājuši radīt/ģenerēt/atbrīvot un gaidam to tikai no ārpuses. Dvēsele nocietinās, sirds paliek smaga, rodas skumjas. Skumjas, kuras vienīgais prieks ir aizmirst ka tādas ir. Cilvēki dzers tikmēr, kamēr pastāvēs skumjas, kuras ir jāaizmirst. Zināšanas ir gaisma, bet mīlestība ir siltums. Cilvēki nemirst no tumsas. Bet no aukstuma gan. Sasildīsim viens otru ar savu sirds siltumu. Tad arī grādīgos mazāk prasīsies…

  17. Anninja saka:

    Nekad neesmu dzerusi vai nedzerusi tapec ka ta dara citi. Ko gribu, to daru – sezhu kada dienvidu laukuminja karsta diena un sucu savu mohito. Bet ja negribu, neviens mani nepierunas dzert. Piekritu, ka ir jabut kontrole par savu dzivi, nedrikst klut atkarigam no ta, ka katrreiz, kad skumjas vai jaizkrata sirds vai stress, jaiemet. Ir jaizdzivo emocijas tira veida, lai saprastu, ka alko tur nepalidz… alko nav risinajums, tas ir kas cits. Bet cik daudz gan viss kas jautrs ir piedzivots un cik daudz svarigas iepazishanas ir notikushas, pateicoties alko :)! Sarunati darbi un arzemju prakse, iepazits liktenigais virietis, atrasti jauni draugi. Nav japardzeras, tas gan. Bet pat vienu glazi vina nevar gada, nu nesmidiniet mani.

  18. Atpakaļ ziņojums: RAKSTS: Mērenās ex-alkoholiķes pārdomas jeb kā bērnus padara par alkoholiķiem | Dzīvības skola

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.