Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis

00488_fotoanons12531b680e051487b9e7284addbd7206cb7239453350Viens no dokumentiem, kurš mums ir palicis no Gorbačova piekāpšanās Rietumiem laikiem ir Līgums par konvencionālajiem spēkiem [parastais karaspēks] Eiropā (CFE līgums/ДОВСЕ), kurš tika parakstīts 1990.gada 19.novembrī Parīzē un stājās spēkā jau pēc PSRS sabrukuma 1992.gada 9.novembrī. Līgums ierobežoja gan pušu [Varšavas pakta dalībvalstu un NATO] kopējo ieroču un tehnikas skaitu Eiropas kontinentā gan arī to dislokāciju (tika ierobežota karaspēka un tehnikas izvietošana t.s. “flanga” rajonos).

Jau prezidenta Borisa Jeļcina laikos tika parakstīts (1996.gada maijā) un stājās spēkā (1997.gada 15.maijā) Pirmās CFE līguma caurskatīšanas konferences pielikums, kurš vairāk ir zināms ar nosaukumu “Flangu dokuments”. Tajā tika mēģināts adoptēt pušu saistības jaunajiem apstākļiem, kuri radās pēc PSRS un Varšavas pakta sabrukuma. 1999.gadā tika parakstīta kārtējā vienošanās par CFE līguma adoptāciju jaunajiem apstākļiem (pēc PSRS sabrukuma un NATO paplašināšanās bruņoto spēku līdzsvars, ko paredzēja CFE līgums, bija strauji izmainījies). Lai gan šī vienošanās nostiprināja ievērojamu NATO pārsvaru pār Krieviju Eiropas kontinentā, tomēr tā nestājās spēkā dēļ ASV sabotāžas. Reaģējot uz to 2007.gadā Vladimirs Putins savā vēstījumā Federālajai sapulcei paziņoja Krievijas moratoriju CFE līguma vienošanos izpildē, bet 2014.gadā Krievija uz nenoteiktu laiku apstādināja savu dalību CFE līgumā.

Viens no galvenajiem domstarpību iemesliem, kurš iznīcināja Līgumu, bija Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kategoriskā atteikšanās pievienoties CFE. Tā rezultātā Baltijas teritorija kļuva par melno caurumu uz kuru neattiecās CFE līguma ierobežojumi. Ar to brīdi, kad šīs valstis iestājās NATO, Alianse ieguva iespēju nekontrolēti izvietot jebkādu bruņoto spēku daudzumu Baltijas teritorijā, ko neierobežoja CFE līguma nosacījumi. Krievijas aizsardzības sistēmā, kura kopš 1990-ajiem gadiem nav diez ko efektīva, parādījās milzīgs caurums. No Baltijas placdarma NATO teorētiski var uzbrukt Pēterburgai, draudot iznīcināt visu Krievijas Baltijas jūras floti, tāpat arī Valdaja augstienei no kuras 1941.gadā uzbrukumu Maskavai sāka vācieši. Baltija Alianses spēkiem dod iespēju flangu kustībai uz Smoļensku, veicot dziļu Baltkrievijas aptveršanu un atšķelšanu no Krievijas.

Stratēģiskās militārās priekšrocības, ko NATO dod Baltijas placdarms, kompensējas ar loģistikas grūtībām, kas ierobežo tur iespēju izvērst un uzturēt ilgāku laiku lielus militārus grupējumus. Citiem vārdiem sakot, pretinieka Baltijas grupējuma sauszemes un jūras spēku komunikācijas ātri nokļūtu Krievijas armijas un flotes kontrolē.

Tādējādi Baltijas placdarms var tikt efektīvi izmantots karā pret Krieviju tikai vienā gadījumā – ja militārie spēki Baltijā, kuri nepieciešami agresijai, tiktu uzkrāti vienalga kāda piesegiemesla dēļ miera laikā. Bet pēc karadarbības sākuma Baltijas grupējuma komunikācijas tiktu nodrošinātas kopā ar zibenīgām darbībām kopā ar NATO spēkiem Austrumeiropā. Pie tam šāda scenārija gadījumā galvenais nezināmais ir apstāklī, kura no pretinieku militāro grupējumu krīze nelabvēlīgo apstākļu rezultātā attīstīsies ātrāk – Krievijas – Baltkrievijas spēkiem Kaļiņingradā, Baltkrievijā, Pēterburgā un Pleskavas apgabalā vai arī NATO spēkiem Baltijā un Polijā. Pēc būtības pārsvars būs tam, kurš spēs sakoncentrēt spēkus un dot triecienu pirmais.

Kamēr Baltijas valstīs bija tikai vietējās armijas, kuras pa lielam pat par armijām nosaukt nevar un kuras no gaisa piesedz ierobežots NATO spēku lidmašīnu daudzums, eksistēja tikai dziļi teorētiska Krievijas apdraudējuma iespēja no šī virziena. Tomēr pēdējo mēnešu laikā ASV sāka veikt darbības, kuras vienlaicīgi var traktēt gan kā politisku spēka demonstrēšanu, gan kā pirmskara militāro spēku koncentrāciju, gan arī kā Krievijas provocēšanu (kas ir visticamāk) dot preventīvu triecienu pa Baltijas valstīm.

Protams, desmitiem tanku un simtiem citas kara tehnikas dislocēšana Baltijā nav pietiekams daudzums, lai uzsāktu militāru kampaņu pret Krieviju. Tomēr, pirmkārt, Latvijā un Igaunijā ieradušies militārie spēki dubultoja vietējo armiju kaujas spējas, kurām pirms tam uz abām kopā bija tikai daži tanki ar apšaubāmām kaujas spējām.

Otrkārt, ir radīts precedents un tagad regulāri, aizbildinoties ar militārām mācībām vai sabiedroto satraukumu par savu drošību, var uz turieni nosūtīt arvien jaunus kontingentus. Un lai pat katrs šāds kontingents ir salīdzinoši mazskaitlisks, regulāri to papildinot var uzkrāt pietiekami nopietnus spēkus.

Treškārt, Krievijas militārie spēki arī nav no gumijas un NATO grupējumu radīšana un nostiprināšanās Krievijas robežu perimetrā rada nepieciešamību izstiept militāros resursus milzīgā teritorijā, lai saglabātu spēju reaģēt uz jauniem teorētiskiem draudiem. Galu galā militārie spēki sāk pietrūkt.

Tādējādi militārais trieciens ar mērķi likvidēt Baltijas placdarmu var kļūt par militāru nepieciešamību pat ne tādēļ, ka kāds gaidīs uzbrukumu no šī virziena, bet gan tādēļ, lai samazinātu iespējamās frontes līniju, radītu sauszemes koridoru bloķētajam Kaļiņingradas grupējumam un atbrīvotu karaspēku tā izvietošanai citos, svarīgākos virzienos.

Tāpat ir jāņem vērā, ka tikmēr, kamēr Kijevā valdīs proamerikānisks nacistisks režīms, Baltijas valstu loma Baltkrievijas aptveršanā no ziemeļiem papildinās ar tādu pat Ukrainas lomu no dienvidiem. Pie tam runas par NATO spēku izvietošanu Ukrainā iet jau vairākus mēnešus – aizmugures un izlūkošanas struktūra lielā mērā jau ir izvērsta. Lai gan Ukrainas armija vispār ne tuvu nestāv Krievijas armijai, salīdzinājumā ar Baltijas valstu miniarmijiņām tā ir ievērojams spēks.

Vašingtonas rīcība un nolūki ir pilnīgi caurspīdīgi un gandrīz pat netiek slēpti. Zaudējot mēģinājumā ievilkt Krieviju oficiālā karā ar Ukrainu un tā rezultātā iegūstot Parīzes un Berlīnes lēnu pagriezienu Maskavas virzienā, ASV atkal mēģina paaugstināt likmes – ja neizdevās pilnībā sarīdīt Briseli ar Maskavu dēļ Ukrainas, tad to var izdarīt tieši [iesaistot konfliktā ES dalībvalstis].

Vašingtona jau ir pasludinājusi, ka Baltija būs nākamais “Krievijas agresijas” upuris. Uz daudz aktīvākas pozīcijas ieņemšanu Ukrainas jautājumā ASV stimulē Poliju, pievilinot to ar Rietumukrainu [Polijas teritorija no 1920-ajiem gadiem līdz 2.pasaules kara sākumam], un Rumāniju, cenšoties ar savu marionešu Kijevā un Kišeņevā rokām atsaldēt konfliktu Piedņestrā [Krievijas atbalstīts autonoms apgabals Moldāvijā, kura arī ir bijusi Rumānijas sastāvā].

Rumānija, Polija un Baltijas valstis ir NATO un ES dalībvalstis. Ja ASV izdosies “uzspridzināt” situāciju Piedņestrā, tad Krievija, kuras miera uzturēšanas spēki tur atrodas, tiks iesaistīta konfrontācijā uzreiz ar Moldāviju un Ukrainu, kas ļaus motivēt poļus un rumāņus “palīdzēt” Kijevas un Kišeņevas “demokrātiskajiem režīmiem”. Tā būtu Krievijas tieša militāra sadursme ar ES dalībvalstīm (šai gadījumā svarīgi ir, ka tās ir tieši ES dalībvalstis nevis NATO dalībvalstis). Baltijas teritorijā atrodošais amerikāņu kontingents dod ASV iespēju jebkurā mirklī organizēt provokāciju, kas var novest pie pilna mēroga militāra konflikta, jo īpaši, ja tas notiks paralēli ar Polijas un Rumānijas iejaukšanos Ukrainas un Piedņestras konfliktā. Šādu provokāciju no ASV spēku Baltijā puses praktiski nebūs iespējams atšķirt no NATO pilnvērtīgas militāras agresijas frontē no Pēterburgas līdz Melnajai jūrai.

Tā rezultātā parādās varbūtība, ka Krievijas armija ne tikai tiek ievesta Ukrainā (no kā vairāk kā gadu izdevās izvairīties), bet arī tiek dots iznīcinošs trieciens pa Baltiju, lai likvidētu draudus Krievijas – Baltkrievijas frontes ziemeļu flangam, debloķētu Kaļiņingradu un novērstu iespējamo uzbrukumu Krievijas vidienei. Baltijas placdarma konfigurācija un tā loģistikas īpatnības spiež puses likt uzsvaru uz apsteidzošām darbībām, jo atteikšanās nenoteiktā situācijā no aktīvas rīcības var izrādīties liktenīga.

Protams, ja situācija attīstīsies pēc militāras atbildes uz provokāciju scenārija, tad Krievijas un ES attiecības strauji pasliktināsies. ES vienkārši nespēs nereaģēt uz Krievijas iesaisti militārā konfliktā vienlaicīgi ar vairākām tās dalībvalstīm. Pie tam šai gadījumā pat nav būtiski vai Parīzē un Berlīnē sapratīs amerikāņu provokācijas apzināto dabu vai arī nesapratīs. Sākotnējā stingrā pozīcija būs saistīta ar nepieciešamību “saglabāt seju”. Ne Francija, ne Vācija pagaidām nevar sev atļauties publiski paziņot: “Mūsu ES partneri izrādījās amerikāņu marionetes, kuras piedalījās agresijā pret Krieviju. Mēs nosodām viņu rīcību un tādēļ nesniegsim viņiem nekādu palīdzību.” Tas būtu skaists gājiens, tomēr tas nav raksturīgi Eiropas politiķiem starp kuriem jau sen kā nav sastopami ne čērčili, ne de goli.

Tādējādi ASV uzdevums organizēt Krievijas un ES konfrontāciju uz kādu brīdi var tikt atrisināts ar ASV Austrumeiropas marionešu kolektīvajiem pūliņiem, kur noteicošā loma ir tieši Baltijas marionetēm. Attiecīgi šāda scenārija attīstības gadījumā vajadzēs risināt negatīvo seku minimizācijas problēmu un te ir iespējami varianti.

1. Ja izdodas izvairīties no provokācijas, tad problēma atrisinās pati no sevis. Pēc neizbēgamā Ukrainas nacistiskā režīma kraha, arī Baltijas placdarms un tā Austrumeiropas marionetes ASV kļūst par apgrūtinājumu. To attiecības ar ES kodolu (Franciju un Vāciju) jau sen kā ir sabojātas dēļ pārlieku disciplinētās sekošanas ASV ārpolitiskajām nostādnēm un dēļ proamerikāniskās piektās kolonas ES ietvaros lomas izpildes, ko vairums austrumeiropiešu veic ar entuziasmu un prieku. “Vecās” ES un Krievijas tuvināšanās un vienotas ekonomiskās telpas no Atlantijas līdz Klusajam okeānam realizācija šai gadījumā tad kļūst par tuvākā laika jautājumu. Tā kā ES nav spējīga pietiekami efektīvi kontrolēt savu Austrumeiropas perifēriju (gan no ekonomiskās slodzes viedokļa, gan arī no militāri – politiskās klātbūtnes viedokļa), tad Krievijas lomas pieaugums reģionā kļūst pietiekami varbūtisks. Skaidrs, ka galvenie kandidāti uz pāreju Krievijas ietekmes zonā ir bijušās PSRS republikas, tai skaitā Baltijas valstis.

Šis ir maigais notikumu attīstības gaitas variants, kurā Krievija ir visieinteresētākā. Šai gadījumā, formāli saglabājoties status quo, faktiski Baltijas valstīs pie varas nonāks prokrieviskie spēki. Gadījumā, ja tas notiek uz NATO sabrukuma fona (Amerikāņu zaudējums Ukrainā un Austrumeiropā neizbēgami aktualizēs jautājumu par Alianses likteni), ir iespējama jaunu militāru savienību noslēgšana un Krievijas lomas kā šo valstu militārā protektora legalizācija. Baltijas valstu ārpolitika tad sāks veidoties Smoļenskas laukumā [Krievijas Ārlietu ministrijas ēkā], bet Vācija ar Franciju iegūs iespēju tikt galā ar citiem Austrumeiropas proamerikāniskajiem režīmiem, vispirmām kārtām ar Poliju, kuras visai redzamā loma mūsdienu ES politikā neatbilst tās mazajam ekonomiskajam un militāri – politiskajam svaram.

Faktiski šī scenārija gadījumā Maskava ar Briseli izstumj Vašingtonu no Austrumeiropas, kura pašreiz, esot daļai no ES, reāli ir ASV dzimtmuiža, un, sadalot Austrumeiropu ietekmes sfērās, pasniedz viena otrai roku, noformējot sen loloto ekonomisko un politisko savienību.

2. Tomēr, kā jau tika teikts, pirmā varianta realizācija ir mazvarbūtiska. Galvenokārt tāpēc, ka franču-vācu ES kodols pagaidām nav gatavs realizēt patstāvīgu politiku bez atskatīšanās uz ASV. Bet tā tas ir arī tādēļ, ka Vašingtonas iespējas organizēt militāri – politiskās provokācijas uz Krievijas robežas aprobežojas tikai ar pašu amerikāņu gribu un spēju to darīt, tas ir – neaprobežojas ne ar ko. Attiecīgi scenārijs, kurā Krievija tiek iesaistīta militārā konfliktā uz tās robežām, saglabā savu aktualitāti. Pat vairāk, notikumu attīstības gaita ar katru dienu palielina bīstamību, ka var piepildīties tieši šis scenārijs.

Uzreiz jāatzīmē, ka šī scenārija realizācijas gadījumā pati ASV atturēsies no iesaistīšanās konfliktā un pacentīsies tajā ievilkt ES. Tāpēc ātra konflikta iemesla likvidācija, to valstu okupācijas formā, kuras ir ļāvušas sevi padarīt par provokāciju ieroci, dos iespēju bloķēt konflikta izplatīšanos. Par ko gan lai Parīze ar Berlīni cīnās, ja Baltijas valstu vairs nav. Un Polijai ar Rumāniju arī būs par ko aizdomāties, ja tās negribēs atkārtot Baltijas [aptrakušo] punduru likteni. Tātad noteiktu politisku procesu attīstības gadījumā (kam ir liela varbūtība piepildīties) ātra Baltijas valstu okupācija kļūst par labāko no slikto izvēļu klāsta.

Ko mēs iegūstam otrā scenārija gadījumā ar stingru Krievijas reakciju uz provokāciju?

Pirmkārt, mūsu “draugi un partneri” no ASV pēdējā gada laikā ir pieraduši, ka Krievija nespers straujus soļus pat apstākļos kad agresija ir tieši vērsta pret tās teritoriju (kā tas bija 2014.gada vasarā, kad Ukrainas armijas artilērija apšaudīja Krievijas teritoriju, bruņoti Ukrainas armijas karavīri un lidmašīnas šķērsoja abu valstu robežu). Ir liela varbūtība, ka viņi uzskata, ka arī šoreiz Krievija demonstrēs maksimālu savaldību un savas darbības plāno izejot no tā. Attiecīgi strauja, stingra un zibenīga pretreakcija var viņiem būt negaidīta, kam tie nav sagatavojušies. Tas ir, vispārīgs rīcības algoritms Vašingtonai šajā gadījumā, protams, būs skaidrs, bet konkrētu lēmumu realizācija praksē būs neatstrādāta. Te ir jāņem vērā, ka puse, kura rīkojas krīzes situācijā, ceitnota apstākļos [šaha termins, kurš apzīmē laika trūkumu] un ir spiesta pieņemt lēmumus “no lapiņas”, ar lielu varbūtību pieļaus kritiskas kļūdas.

Otrkārt, momentāna Baltijas ieņemšana, atbildot uz provokāciju, ļauj cerēt iegūt pierādījumus, ka provokāciju kopā ar savām Baltijas marionetēm organizēja Vašingtona (ierobežota laika apstākļos pierādījumus var neizdoties noslēpt, bet lieciniekus var neizdoties evakuēt vai likvidēt). Bet tas savukārt ļauj cerēt uz konstruktīvām sarunām ar ES par konflikta noregulēšanu.

Treškārt, momentāna Baltijas valstu ieņemšana nostāda ES situācijā, kad panākt status quo var tikai sarunu ceļā. Eiropa taču neies karot ar Krieviju okupēto Baltijas valstu dēļ. Bet sarunas vienmēr prasa meklēt kompromisus, savstarpējas piekāpšanās utt. Tātad ES pozīcijai būs jāzaudē sākotnējo stingrību un tai būs jākļūst daudz konstruktīvākai, kas Krievijai arī ir vajadzīgs un ko Krievija jau sen nesekmīgi cenšas panākt.

Ceturtkārt, tāda argumenta kā Baltija esamība dod Krievijai papildus iespējas, runājot par kompleksu konflikta noregulēšanu. Piemēram, ja līdz šim jautājums, ko saņems ES gadījumā, ja Ukraina pāriet Krievijas kontrolē pēc nacistu režīma krišanas, paliek bez atbildes, tad šajā gadījumā atbilde būs – ES tiks atdotas Baltijas valstis.

Piektkārt, nebūt nav teikts, ka ES tik tiešām būs ieinteresēta teritoriju atgriešanā, kas jau sen ir kļuvusi par sociālās katastrofas zonu. No Baltijas valstīm pēc sociologu vērtējuma ir emigrējuši ne mazāk kā 40% iedzīvotāju, bet pašu ekonomikas ir pilnībā sagrautas. Pat ostas, tūrisma nozare un lauksaimniecība pamazām mirst. Baltijas valstis vairs neko ES nevar dot, tāpat kā nespēj konkurēt ar “vecās Eiropas” un pat Polijas ražotājiem. Toties tās ir sociālās nestabilitātes avots un prasa nepārtrauktu finansējumu, lai Viļņa, Rīga un Tallina vismaz kaut kā varētu savilkt galus. Atbrīvoties no šāda lieka balasta varētu būt ES ilgtermiņa interesēs.

Protams, Baltijas valstis nav salīdzināmas ar Ukrainu. Galu galā Ukrainā dzīvo pārsvarā krievi (pat, ja daļa no viņiem sevi identificē kā ukraiņus). Latvieši, lietuvieši un igauņi ne tikai nav krievi, bet pat ne slāvi, tāpēc tieša šo teritoriju iekļaušana Krievijas sastāvā var būt problemātiska.

Un te ir jāatzīmē, ka pirmkārt, pret Baltijas valstīm, tai skaitā no citām ES dalībvalstīm, ir vēsturiskas teritoriālas pretenzijas. Te kā piemēru var minēt poļu skatu uz Viļņas apgabalu Lietuvā [ko Polija nodevīgi okupēja un neatdeva 1920-o gadu sākumā un kuru Lietuvas PSR atgrieza “asiņainais” Staļins], kurš visa cita starpā no 1939.gada septembra līdz 1940.gada augustam bija arī Baltkrievijas [PSR] sastāvā. Un tā pati Kurzeme agrāk bija Polijas vasaļvalsts [Kurzemes piemērs nav diez cik veiksmīgs; ja piemin tik senas vēsturiskas robežas, tad daudz lielākā mērā Polija var pretendēt uz Latgali, ko poļu imperiālisti noteikti, pie sev ļoti labvēlīgas ģeopolitiskās situācijas izveidošanās, sapņo kaut kad atgūt].

Otrkārt, tajā pašā Latgalē, kurā dzīvo 22% Latvijas iedzīvotāju un apmēram trešdaļa to iedzīvotāju, kurus uzskata par latviešiem, dzīvo latgaļi, kuri nebūt sevi neuzskata par latviešiem un tiecas kā minimums pēc autonomijas. Pie tam viņu apdzīvotās teritorijas robežojas ar Krieviju. Latvijā latgaļiem tiek atteikts autonomijā un tiek realizēta viņu asimilācijas politika. Krievija līdz šim nevienam autonomiju nav atteikusi. Igaunijā krievvalodīgie iedzīvotāji kompakti dzīvo valsts austrumos. Īsāk sakot, Baltijas valstu teritoriālais dalījums var tikt pārskatīts, pie tam ar ES līdzdalību. Daļa šo valstu teritorijas var tikt atdotas kaimiņvalstīm, citās var tikt izveidotas autonomijas, kuras ar centru atrodas federatīvās vai pat konfederatīvās attiecībās. Ja nepieciešams, var pat tikt izveidota kāda jauna valsts.

Treškārt, jaunos politiskajos apstākļos prokrievisko politiķu vadītās Baltijas valstis var iestāties arī Muitas un Eirāzijas savienībās. Galu galā tās taču nav uz mūžiem pienaglotas pie ES, bet iemesls pārskatīt ārpolitisko orientāciju vienmēr atradīsies. Un kādu gan valstu sastāvā Austrumeiropa, tai skaitā Baltija, nav bijusi pēdējo 500-1000 gadu laikā? Katrs globālo spēku samēru izmaiņu periods noved pie šī reģiona konfigurācijas izmaiņām.

Pašreiz acīmredzami un dramatiski mainās globālo spēku samērs. Lai šādos apstākļos saglabātu savas robežas, Baltijas valstu politiķiem ir jābūt apveltītiem ar lielu politisko mākslu un spējām. Vismaz pagaidām Baltijas valstu politiķi neko tādu nedemonstrē [kas vēl ir ļoti maigi teikts; Latvijas politikāņi savā vairumā ir maziski, aprobežoti, egocentriski, stulbi, amorāli un daudzi arī galēji izvirtuši, kuri nav spējīgi ne uz ko citu kā uz nemākulīgu kopēšanu, atdarināšanu un pavēļu pildīšanu; tas attiecas arī uz amerikāņu izreklamēto VVF, kura visspilgtāk savu nacionālnodevējas un komformistes dabu parādīja pedofilijas skandāla laikā, dodot iespēju pieķertajiem prominentajiem homoseksuālistiem – pedofīliem izvairīties no soda]. Savukārt ASV, uz kuru labvēlību cer pašreizējie Baltijas politiķi, nepārtraukti demonstrē gatavību dēļ acumirklīgiem ieguvumiem upurēt pat savus visuzticamākos sabiedrotos [nemaz nerunājot par verdziskiem pakalpiņiem un zābaklaižām kāds ir lielākais stulblatviešu un ļaunlatviešu vairums]. Baltijas valstis un to politikāņi šai ziņā amerikāņiem nevar būt izņēmums.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.04.2015/

Avoti:
http://newsbalt.ru/analytics/2015/04/iskupitelnyy-vykup/

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

8 Responses to Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis

  1. mja saka:

    Slima suņa murgi no fašistiskās krievzemes pakalpiņa puses, pat nav ko citēt no raksta, jo viss tur ir murgains.

  2. tetis saka:

    Tie nav murgi, bet reālas stratēģijas. Tiem, kas sīki pēta vēsturi, seko pasaules notikumiem nav par ko brīnīties, tie ir reāli scenāriji, viens ir skaidrs, šādi kā ir šobrīd, nevar vairs turpināties, bet kā būs : dzīvosim, redzēsim.
    Paldies par kārtējā raksta Tulkojumu!

  3. latviešfobi savairojušies! saka:

    Kārtējā sociopātiskā bandīta taktika – “Ja ‘botāniķis’ negrib man labprātīgi atdot savu maku, tad man nekas cits neatlikts, kā viņu piekaut!”
    Kas tas par idiotismu – uzstādīt Baltijas valstīm par pienākumu parakstīt kaut kādu CFE līgumu? Kāds likumisks pamats ir šādai prasībai? Ko Baltijas valstis Krievijai ir parādā? Baltijas valstis var droši spļaut virsū kaut kādam līgumam ar kuru mums nav nekāda sakara! Ņemot vērā to apstākli, ka Baltijas valstīs fiziski nav iespējams izvietot tādus spēkus, kas spētu kaut ieskrambāt Krievijas drošību, atsaukšanās uz šādu līgumu liecina par bezkaunīgu provokāciju. Tāpat arī bezkaunīga provokācija ir visi šie centieni iedvest baltiešiem bailes un nolemtības sajūtu, ka “nav ko sapņot par savu neatkarību, tāpat Krievija ņems un pakļaus ar brutālu varu”.
    Un vēl viena bandītiska slimība – bieži ar Krieviju draud, “pamatojot” to ar it kā lūk, Latviešu politiķi nesmuki runā par Krieviju. Kremlin, tu, piemēram, pasaki kaut ko kas man nepatīk, a es tev uzreiz piedraudu ar nogalināšanu, vai, vismaz, smagu piekaušanu! Adekvāta reakcija? Tiek spītīgi veidota “morāle”, ka Krievija drīkstot kādu iznīcināt, ja tas kaut ko netīkamu pasaka par Krieviju. Un jūs, kremlini, vēl brīnāties, ka latvietis grib no Krievijas jo tālāk, jo labāk.

  4. Atpakaļ ziņojums: Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis | Basic Rules of Life

  5. Viktors saka:

    Slima sunja fashistiskie murgi.

  6. drosiba saka:

    pārtulkots krievijas propogandistu gara darbs…..

  7. Krievijas ekonomika gandrīz sabruka iebrukot Ukrainā, kura nav gan ES gan NATO sastāvdaļa!Kas tad notiks ja viņa mēģinās Baltijas valstīs atkārtot Ukrainas scenāriju!?

  8. Atpakaļ ziņojums: Baltijas valstis kļūst par primāro Krievijas militāro mērķi | Informācijas aģentūra

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s