Par funkcionālo analfabētismu un izglītības degradāciju

00524_filePasaulē ir pietiekami daudz novērot spējīgu cilvēku, tikai izdarīt pareizus secinājumus no saviem novērojumiem spēj retais. Nesen es guvu kārtējo šīs atziņas apstiprinājumu pēc Darjas Sokologorskas raksta par funkcionālo analfabētismu izlasīšanas (http://syg.ma/@daria-sokologhorskaya/funktsionalnaia-nieghramotnost ). [Funkcionālais analfabētisms nozīmē, ka persona lasītprasmi, rakstītprasmi un aritmētiku nav apguvusi pietiekami, lai varētu līdzvērtīgi piedalīties ikdienas dzīvē.]Rakstā autore vērš uzmanību uz ļoti interesantiem pētījumiem par iedzīvotāju lasītprasmi, kuri ir veikti ASV. Pie tam lasītprasme tika pārbaudīta ne tikai kā spēja atpazīt alfabēta burtus, bet arī kā spēja saprast un pielietot izlasīto.

Ja atmetam sarežģītos un strīdīgos terminus, kuri apgrūtina raksta saprašanu, tad sausajā atlikumā paliek sekojošais: 1985.gadā ASV 23 līdz 30 miljoni amerikāņu bija analfabēti, bet no 35 līdz 54 miljoniem amerikāņu bija pusanalfabēti – viņu lasīt un rakstīt prasme bija daudz zemāka, nekā nepieciešams, lai “tiktu galā ar ikdienas dzīves grūtībām”. 2003.gadā 121 miljonam amerikāņu (43% ASV iedzīvotāju) lasīt un rakstīt prasme bija zem minimuma.  Savukārt Vācijā pēc senatora izglītības jautājumos Sandre Šeersa apgalvojuma par mazizglītotiem var nosaukt 7,5 miljonus cilvēku (14% no pieaugušo skaita) un Berlīnē dzīvo 320 000 šādi cilvēki.

2013.gadā Krievijā pietiekama lasītprasme bija tikai 36% skolnieku. No tiem 25% bija spējīgi veikt tikai vidējas sarežģītības uzdevumus, piemēram, samērot tekstu ar savu dzīves pieredzi. Augstu lasītprasmes līmeni (spēju saprast sarežģītus tekstus, kritiski novērtēt pasniegto informāciju, formulēt hipotēzes un secinājumus) nodemonstrēja tikai 2% Krievijas skolēnu.

Mūsdienu reklāmas un izklaides industrija cīņā par augstiem pārdošanas rezultātiem arvien vairāk nolaižas līdz funkcionālo analfabētu līmenim.

Funkcionālais analfabētisms rodas ne tikai bērnībā, tas var parādīties arī pieaugušam cilvēkam. Funkcionālais analfabētisms ir sliktāks par parasto analfabētismu, jo parāda daudz dziļākus domāšanas, uzmanības un atmiņas mehānismu traucējumus. Šādi cilvēki ir praktiski bezpalīdzīgi visā, kas iziet ārpus primitīva fiziska darba. Tālāk funkcionālo analfabētu īpašības un pazīmes.

“1) Viņi izvairās no sarežģītiem, intelektuāliem uzdevumiem, iepriekš ir pārliecināti, ka viņiem ar tiem neizdosies tikt galā, viņiem nav motivācijas ķerties pie sarežģītu uzdevumu (problēmu) risināšanas, viņi atkārto vienas un tās pašas kļūdas [regulāri “kāpj” uz vieniem un tiem pašiem “grābekļiem”].

2) Godīgi atzīstas, ka nepatīk lasīt.

3) Lūdz citiem paskaidrot teksta nozīmi vai uzdevuma algoritmu.

4) Lasīšanas mēģinājumi ir saistīti ar frustrāciju un nevēlēšanos to darīt. Lasot rodas psihosomatiskās problēmas: var sākt sāpēt acis, galva, uzreiz rodas liela vēlēšanās pievērsties kaut kam citam.

5) Lasot bieži vien artikulē ar lūpām vai pat atskaņo izlasīto.

6) Ir grūtības ar jebkādu instrukciju izpildi, sākot no šeipinga līdz atomreaktoru remontam.

7) Neprot izdomāt un uzdot jautājumus. Nav spējīgi piedalīties pilnvērtīgā diskusijā.

8) Ļoti liela starpība starp sapratni klausoties un sapratni lasot.

9) Uz problēmu, ko ir radījusi pašu nesapratne, reaģē vai nu ar iemācītu bezpalīdzību vai arī ar “uzbraucienu” apkārtējiem, jo līdz galam nesaprot, kuram ir taisnība un kurš ir vainīgs.

Papildus problēmas rodas dēļ tā, ka lasītspēja [spēja saprast izlasīto] ir tieši saistīta ar spēju radīt jebkādu informatīvu “kontentu” un t.s. kreativitāti.

Faktiski ir jāatzīst, ka mēs šodien dzīvojam funkcionālo analfabētu pasaulē. Es negribu teikt, ka šādu pasauli ir radījuši funkcionālie analfabēti, bet lielā mērā šī pasaule ir radīta tieši viņiem. Es to saskatu gandrīz visur, visi tiecas uz pirmatnējo, bērnišķīgo vienkāršību un uzbāzību. Reklāma, Twitters no 140 zīmēm, preses līmenis, literatūras līmenis. Pamēģiniet kādam piedāvāt fragmentu no Haidegera, Lakana vai Tomasa Manna, lasīt vai nedod dievs rakstīt garus tekstus. Normālus analītiskus rakstus spēj uzrakstīt retais (šādu cilvēku procentuālais īpatsvars ir mērāms ar vienu ciparu). Šī slimība nav apgājusi arī mēdiju sfēru: normāli rakstoši žurnālisti ir zelta vērti un viņi ātri izsitas redaktoros, jo viņiem vienkārši nav konkurentu. Degradācija ir visās jomās, kuras kaut kādā mērā ir saistīta ar vārdu. Ja kādreiz pūli raksturoja slikta gaume, tad tagad pat visādas samazgas tam ir jābaro ar karotīti pārgremotā veidā.

Un, lūk, rekomendācijas kā rakstīt tekstus funkcionālajiem analfabētiem, kas ir dotas pētījumā “ Literacy in the Adult Client Population — Jones & Bartlett Publishers“:

1) Viņi daudz sliktāk uztver abstraktus un bezpersoniskus tekstus, nekā tiešu uzrunu no sērijas “Tu jau iestājies brīvprātīgajos?”. Ir jāveido vairāk tieši adresēti, imperatīvi (pavēles formas) un personalizēti ziņojumi. Tiek uzskatīts, ka tas ir vissvarīgākais un efektīvākais noteikums darbā ar neizglītotu auditoriju.

2) Ir jāizmanto ikdienišķās valodas vārdi, vēlams ne vairāk kā 3 – 4 vārdi teikumā. Nevajag tos garos un sarežģītos vārdus vācu valodas stilā. Ir jāizvairās no zinātniska tipa vārdiem, tehniskiem un medicīniskiem terminiem (tāpat viņi tos nesapratīs).Vēlams izvairīties no vārdiem, kuri pieļauj dažādu semantisku un konotācijas lasījumu.

3) Abrievatūras ir jādod pilnībā, “utt.” jāraksta normāli “un tā tālāk”. Ievadvārdus arī nevajag rakstīt.

4) Informācija ir jāsadala smukos blokos. Vajag pēc iespējas vairāk apakšvirsrakstu un nekādus teksta palagus. Atšifrēt statistiku un grafikus šādi cilvēki principā pat neplāno.

5) Teikumā nedrīkst būt vairāk par 20 vārdiem. Virsrakstiem ir jābūt īsiem un ietilpīgiem.

6) Gribat izdaiļot savu tekstu ar sinonīmiem? Nekā nebija! Šāda tipa lasītājiem jaunu vārdu parādīšanās tikai jauc galvu, tāpēc tas, ko jūs teksta sākumā nosaucāt par “mašīnu” nekādā gadījumā turpmāk nedrīkst tikt apsauksts par “automobīli”.

7) Vissvarīgākā informācija ir jāiznes uz pašu raksta sākumu, jo ir liels risks, ka šāds cilvēks, pievārējot tekstu un tiekot līdz beigām [kas visbiežāk nemaz nenotiks], var to nesaprast, jo uztveres spējas lasīšanas laikā var būtiski samazināties.

8) Tekstus daudz ir “jāatšķaida” ar tukšumiem, atkāpēm un bildēm – tas viss, lai lasītāju neatbaidītu drūmā viena vienīgā teksta “siena”.

9) Uzmanīgi ar bildēm. Tām ir jābūt bez liekiem un dekoratīviem elementiem, jo tas novērš uzmanību. Un bildēs ir jābūt attēlotam tikai tam, ko jūs no auditorijas sagaidāt.”

Tie bija vienkārši fakti un novērojumi. Tālāk seko secinājumi, kuriem es atļaušos nepiekrist, jo tie neiztur virkni pārbaužu. Vispār raksts man atgādina Doktora Vatsona un Šerloka Holmsa iepazīšanās epizodi – doktors Vatsons, novērojis savu jauno kaimiņu, nonāk pie secinājuma, ka Šerloks Holms ir noziedznieks. Vatsona novērojumi bija pareizi, bet secinājums nepareizs. Tas tāpēc, ka viņš neieguva vairāk informācijas un aizpildīja trūkstošo informāciju ar nepamatotiem aizspriedumiem.

Sokologorskas rakstā ir līdzīgi. Viņa secinājumos runā par to, ka pēc viņas domām “tas [funkcionālais analfabētisms] ir saistīts ar informācijas plūsmu palielināšanos, kas gāžas pār cilvēku galvām. Funkcionālā analfabētisma fenomens nosacīti sāka veidoties 60ajos-70ajos gados, kad televīzija kļuva krāsaina un plaši izplatīta.”

Tas, lūk, ir aizspriedums, kurš ir modē jau dažas pēdējās desmitgades. Agrāk visā vainoja grāmatas, pēc tam televīziju, bet tagad, kad reti kurš jaunietis skatās TV, lamā internetu. Un atsevišķi cilvēki tam tic. Patiesībā pieradums pie īsiem tekstiem, īsiem videorulīšiem un grāmatu aizstāšana ar divstundīgām filmām ir tikai funkcionālā analfabētisma sekas.

Informācijas plūsmu pieaugums dēļ kā bērni nevarot normāli mācīties ir mīts. Jums vispār ir priekšstats kādu informācijas apjomu apguva 19 gadsimta bērni? Reti kurš no šodienas augstskolu diplomu īpašniekiem zin tik daudz svešvalodas un filozofiskās skolas, kas pie tam ir tikai papildinājums literatūrai, vēsturei, aritmētikai un citām zinātnēm. Jāpiebilst gan, ka runa te iet par aristokrātu bērniem, bet tāpat fakts paliek fakts.

Papildus tam vēl bija etiķete, paukošana, jāšana un dejas, kuras tolaik bija daudz sarežģītākas. Vai jūs, piemēram, spētu nodejot mazurku vai menuetu. Un arī polonēze, lai gan ir lēnā deja, prasa orientēšanās un ātras uztveres spēju. Tās jums nav nodarbības sporta zālē 3 reizes nedēļā. Tā, ka informācijas apjoms, kuru apguva 19.gadsimta aristokrātu bērni bija milzīgs.

Otrs moments, kurš nezin kāpēc netiek ņemts vērā pie līdzīgiem apgalvojumiem – mūsdienās ir palielinājušās tikai potenciālās (teorētiski iespējamās) informācijas plūsmas. Jā šodienas pirmklasniekam ar smartfonu ir pieejams daudz lielāks informācijas daudzums nekā Britānijas enciklopēdijas sastādītājiem. Bet kā vairums bērnu (un ne tikai) patiesībā izmanto internetu? Viņi apgūst enciklopēdijas, filozofu un zinātnieku darbus? Nu, protams, ka tik ne tā! Mūsdienu bērni internetā spēlē spēlītes, sarakstās ar draugiem, izliek un “laiko” fotogrāfijas un videorulīšus. Patiešām noderīgu informāciju viņi iegūst ļoti maz, kas nav salīdzināma pat ar 20.gadsimta vidus cilvēka, kurš lasa avīzes, iegūstamo informāciju. Tā, ka arī šādi raugoties šis arguments ir visai nosacīts.

Kas attiecas uz reklāmas ietekmi, tad saskaņā ar piecus gadus veciem pētījumiem,  cilvēki ir tā pārsātināti ar reklāmām, ka ir iemācījušies nepievērst tām uzmanību un uztveres līmenī “filtrēt” tās. Īsti speciālisti pat zin paņēmienus kā šos filtrus apiet vai uzlauzt. Pie tam arī bez zinātnieku atklājumiem domāju katrs no mums zin ar kuru pogu izslēgt skaņu vai pārslēgt citu kanālu un noteikti ir to darījis reklāmas paužu laikā.

Lūk, vēl viens apšaubāms autores apgalvojums: “Es jautāju pazīstamiem pedagogiem un pediatriem, un viņi visi kā viens saka, ka bērni, kuri ir dzimuši pēc 2000.gada sirgst ar ADHD (Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu), neprot ne mācīties, ne koncentrēties, ne lasīt.”

Pēc ekspertu domām, tai skaitā psihiatru, ADHD ir izdomāta slimība, ar kuru skolotāji attaisno savu nespēju iemācīt, bet korumpēti psihoterapeiti izmanto, lai palielinātu psihotrono zāļu pārdošanas apjomus. Bērni nekad nav vēlējušies mierīgi sēdēt klasē pie galdiem un klusi klausīties skolotājā. Šāda bērna uzvedība ir pretdabiska, pie tam, jo bērns ir jaunāks, jo pretdabiskāk tas viņam ir.

Agrāk [Krievijā] bija trīs izglītības veidi:

1. Baznīcu – draudžu skolas, kurās skolotāji entuziasti aizrāva bērnus ar nodarbībām. Skolas soli, par laimi bērniem, šajās mācību iestādēs bija retums un bērnu kustīgums no skolotāja puses ne pārāk tika ierobežots. Un arī mācāmo priekšmetu nebija tik daudz, lai varētu nogurt no mācīšanās visas dienas garumā.

2. Liceji ar skolas soliem un žagariem, ar kuriem pēra par jebkuru pārkāpumu un nepaklausību. Pārlieks kustīgums un centības trūkums ātri vien no skolotāja puses tika “atalgots”, un bērnu uzmanība, lai gan ar varu, tomēr tika nofiksēta uz apmācāmo priekšmetu. Pie tam bērnus un pusaudžus pēc pilnas programmas fiziski noslogoja.

3. Aristokrātu mājas apmācības. Arī te nebija garlaicīgo skolas solu, vēl 30 klasesbiedru un teorētiskās zināšanas mijās nevis ar vienmuļo fizkultūru divas reizes nedēļā, bet ar jau minēto paukošanu, jāšanu un dejošanu. Tas viss ļāva veltīt bērnam maksimāli daudz laika un harmoniski viņu attīstīt, nevis mēģināt iecirst viņam galvā nevajadzīgas zināšanas, pie tam vēl nemaz nerūpējoties par to, vai bērns maz saprata kaut vai pusi no sacītā. Un žagari mājas apmācībās arī bija, tā, ka nekāda lutināšana tur nenotika.

Nav jau tā, ka es iestājos par žagariem, vienkārši iepriekš teiktais dod priekšstatu par pieeju izglītībai. Manuprāt, tieši tur arī ir izglītības sistēmas problēma. Un galvenais te pat nav tajā, ka mūsdienu skolotāji ir daudzkārt zemāka līmeņa, nekā pedagogi 50 gadus atpakaļ, un ne tajā, ka izglītības sistēmai kā ērces ir piesūkušies psihologi ar savām samaitātajām idejām, lai gan tas viss ļoti negatīvi ietekmē bērnu izglītošanas procesu. Galvenā problēma ir kur citur: skolēni nesaprot, kāpēc viņi mācās, bet skolotāji nesaprot, kāpēc viņi māca.

Visi dižie pedagogi un filozofi no Aristipa (Jūs vispār zināt, kas viņš tāds bija? Bet Puškins, piemēram, viņu lasīja) un Konfūcija līdz Ļevam Tolstojam runāja par apmācības mērķa būtiskumu. Amerikāņu filozofs, pētnieks [fantastikas rakstnieks un Saentoloģijas sektas radītājs] Rons Habards (1911-1986) sāka sist trauksmes zvanus par izglītību vēl 1970ajos gados. Viņš izstrādāja veselu apmācības tehnoloģiju, kuru veltīja nevis atsevišķiem priekšmetiem, bet gan galvenajam jautājumam – kā pareizi mācīties. Viņa lekcijās par apmācībām var atrast ļoti interesantu apmācāmo priekšmetu sadalījumu “dzīvajos” un “mirušajos”. “Dzīvs priekšmets” ir tas, kuram apmācāmā acīs ir mērķis, ir pielietojums, bet “mirušajam priekšmetam” nav nekāda pielietojuma.

Un te es gribu vērst uzmanību uz, manuprāt, vienu ļoti būtisku momentu. Ko nozīmē “pielietojums” attiecībā uz apmācībām? Tas ir objektīvs vai subjektīvs jēdziens? Piemēram, es bērnībā no vecāku puses biju sagatavots mūziķa lomai, nekam citam mani negatavoja. Es zināju, ka mana dzīve būs saistīta tikai ar daiļradi. Šai gadījumā vai man “pielietojamas” ir zināšanas fizikā, kuras iziet ārpus pamata programmas? Un algebrā, ķīmijā? Protams, ka nē! Toties tādi vairumam cilvēku ezotēriski priekšmeti kā pasaules māksla un kultūra, mūzikas literatūra, mūzikas teorija, klavieres un specialitāte (galvenais mūzikas instruments) man bija vienkārši nepieciešami. Paldies skolai ar padziļināto mūzikas novirzienu, kur to ļoti labi saprata un praktiski nemocīja mūs ar iepriekš minētajiem “tehniskajiem” priekšmetiem, dodot tikai pamata kursu vispārīgam priekšstatam. Kurš gribēja, mācījās papildus. Visi pārējie koncentrējās uz muzikālajām disciplīnām. Šādas skolas apmācību politikas rezultāts – desmitiem pasaulslavenu muzikantu, simtiem Krievijas mēroga mūzikas spīdekļu un tūkstošiem augstas kvalifikācijas mūzikas speciālistu jau uz 16 gadu vecumu.

Ideja par lielu skaitu apmācāmo priekšmetu pati par sevi nav slikta [un ir pat laba un ļoti nepieciešama universālu un vispusīgu cilvēku radīšanai]. Ja to pareizi realizē [kā sistēmiskai realizācijai ir nepieciešams ideoloģisks atbalsts, tādas ideoloģijas, kurā tiek likts uzsvars uz vispusīgi attīstītiem cilvēkiem, nevis šauri specializētām “skrūvītēm”, kuras gandrīz neko nejēdz ārpus savas padziļināti apgūtās specialitātes], tad tas dod ļoti plašu redzesloku un lielas iespējas specialitātes izvēlē nākotnē. Bet laba tā ir tikai līdz noteiktam brīdim [ja to pareizi realizē]. Tiklīdz priekšmeta pielietojums skolniekam kļūst nesaprotams, tas viņam kļūst par “mirušo priekšmetu”.

Priekš kam man, piemēram, zināt precīzus viduslaiku Eiropas karaļu dzīves datus, ja es savu dzīvi grasos veltīt kompjūtera čipu radīšanai vai cīņai ar slimībām? Zināt, ar ko Anglija atšķiras no Spānijas un ka Romas Impērija bija pirms Lielbritānijas impērijas tas jā [- vēsturiskam pusanalfabētam, kuru tādēļ politiski un ne tikai var viegli čakarēt pēc pilnas programmas, kas plaši arī notiek]. Aptuvenus datumus un galveno notikumu secību arī ir jāzin, bet tāpēc nav nepieciešama īpaši ilga mācīšanās un zubrīšana.

Starp citu, par funkcionālo analfabētismu. Reti kurš no mūsdienu bērniem nespēs, paņēmis rokās smartfonu, tikt skaidrībā ar tā bāzes funkcijām apmēram 5 – 10 minūšu laikā. Tām pašām darbībām vairumam 40gadnieku vajadzētu divas, trīs vai pat vairākas reizes laika. Vairumam bērnu tas ir “dzīvs priekšmets”, viņi saprot kā to izmantos un apgūst to bez jebkādām skolām un skolotājiem.

Attiecīgi jebkurš priekšmets, kā pielietojums bērnam nav acīmredzams automātiski viņam kļūst par “mirušu priekšmetu”. Ja intelekts atļaus viņš iezubrīs pamata formulas/noteikumus/datus, nokārtos pārbaudījumu un uzreiz to aizmirsīs. Tas nozīmē, ka bērns pa velti iztērēs laiku, bet valsts veltīgi iztērēs resursu, lai bērnam mācītu šādus priekšmetus.

Ir vēl citi faktori, kas bremzē vai pilnībā apstādina apmācības/apgūšanas procesu. Piemēram, ja cilvēks sastop lasāmā tekstā vārdu, kura nozīmi viņš nesaprot (nezina vispār, saprot nepareizi vai nepilnīgi), tad viss teksts pēc šī vārda paliek nesaprasts. Un nav būtiski cik reizes teksts tiks pārlasīts. Tas attiecas ne tikai uz specifiskiem terminiem, bet uz jebkuriem vārdiem.

Vai ar jums ir bijis tā, ka lasot grāmatu jūs noķerat sevi pie domas, ka neatceraties par ko bija runa iepriekšējā lappus? Bet vai ir kāds priekšmets no skolas vai institūta programmas, no kuras jūs neatceraties 70% un vairāk? Man piemēram tā ir ar algebru.

Ņemot šo apstākli vērā, es varu piekrist Darjai Sokologorskai par pārmērīgas informācijas daudzuma kaitīgumu bērnu apziņai. Un ne tikai bērnu. Kad reklāmu un raidījumu plūsma ir piesātināta ar nesaprotamiem vārdiem, cilvēks tiek pārslogots un viņa IQ krītas. Šis process, starp citu ir eksperimentāli pierādīts. Šādos gadījumos cilvēkam ir vai nu jābūt bagātam vārdu krājumam vai arī ik reizi ir jāizmanto civilizācijas labumi un jānoskaidro nesaprotamo vārdu nozīme.

Bet pirmkārt, protams, ir jāsaprot apmācības mērķis. Pretējā gadījumā izglītības sistēmas turpmākais kritums novedīs mūs antiutopijas pasaulē. Un ne Orvela “1984”, bet gan Oldesa Hakslija “Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē”, kurā ir pārmērīgs patēriņš un degradēta cilvēku apziņa.

Artjoms Kuzņecovs
/06.06.2015/

Avoti:
http://imhoclub.lv/ru/material/pro_degradaciju_obrazovanija
http://syg.ma/@daria-sokologhorskaya/funktsionalnaia-nieghramotnost

Informācijas aģentūra
/20.07.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 Responses to Par funkcionālo analfabētismu un izglītības degradāciju

  1. Eva saka:

    Ja vēl šīs lapas autori paši rakstītu latviski gramatiski pareizi, es neko neteiktu. Bet… kaut arī informācija reizēm ir gana interesanta, pasniegšanas stils vairumā gadījumu ir pārāk nekritisks.

  2. Aprakstītais analfabētisms un izglītības degradācija šķiet, tiešām pastāv. Bet joprojām ir spēkā iepriekšējā komentāra autores aizrādījums: tiem, kas grib kritizēt citus, šādu kritisku pieeju visupirms jāpielieto pie sevis.

  3. Atpakaļ ziņojums: Vai Latvijā gaidāms plānots analfabētisma vilnis? | ABSINTE

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s