Bumeranga efekts politikā

00536_boomerang_effect_xlargeMan vairākkārtīgi ir nācies rakstīt un teikt, ka neskatoties uz visu daudzpusīgo vienošanos, konvenciju un to ievērošanai sekojošo organizāciju (tai skaitā ANO un EDSO) kompleksu, starptautiskām tiesībām tomēr ir precedentu raksturs. Tas nozīmē, ka, ja jūs šodien izdarāt kaut ko, kas iziet ārpus starptautisko tiesību normām, tikai tāpēc, ka tas atbilst jūsu interesēm un ka jums ir pietiekami daudz spēka, lai paliktu nesodītam, tad rītdien šīs jūsu darbības kā bumerangs var atgriezties pie jums atpakaļ un kaitēt jums.

2003.gada pavasarī, komentējot ASV iebrukuma Irākā sākumu (apejot ANO Drošības padomi), es vērsu uzmanību uz apstākli, ka stipras valstis mēdz palikt vājas, bet vājās kļūst stipras, un bieži tas notiek vēsturiski salīdzinoši nelielos laika posmos. Ja starptautiskās tiesības tiek sagrautas, tad tās tiek sagrautas visiem un iespējams kaut kad nākotnē spēcīgā Irāka veiks ASV bombardēšanu, lai civilizētu mežonīgās anglosakšu ciltis. Un tas nebūt nav pārspīlējums. Vēl XIV – XV gadsimtos arābi un turki brīvi dzenāja eiropiešus pa Eiropu, bet Ķīna ekonomiski Eiropai bija pilnīgi neaizsniedzama, saražojot no 60% līdz 80% no to laiku pasaules IKP. Jau XVII – XVIII gadsimtos viss bija ne tik viennozīmīgi, bet uz XIX gadsimtu Eiropa pilnībā dominēja pasaules politikā, ekonomikā un tirdzniecībā.

Starptautiskās tiesības kā visiem vienoti spēles noteikumi garantē šos noteikumus ievērojošām valstīm drošību neatkarīgi no to spēka vai vājuma pakāpes. Tā tas ir ideālā gadījumā, bet ne praktiski. Tāpēc radot ar saviem lēmumiem, kuri apiet starptautiskās tiesības, noteiktus precedentus, katrai valstij ir jābūt gatavai, ka šis precedents var tikt izmantots arī pret to.

Piemēram, visi atceras Vašingtonas caursisto lēmumu par Kosovas atdalīšanu no Serbijas. ASV vadība uzskatīja, ka panāk savai valstij izdevīgu rezultātu. Tas vēl nebūt nav fakts, ka Kosovas separācija ASV bija izdevīgāka par normālu attiecību izveidošanu ar Belgradu, bet nu pieņemsim, ka tā. Tomēr jau drīzumā 2008.gadā pēc tās pašas shēmas Krievija atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, tādējādi kritiski novājinot ASV Kaukāza sabiedroto Gruziju un dodot liktenīgu triecienu Saakašvili režīmam. Bet 2014.gada martā Kosovas precedents tika izmantots kā viens no argumentiem, kas pamatoja Krimas un Sevastopoles pārejas no Ukrainas uz Krievijas jurisdikciju likumību.

Šķiet, ka visiem vajadzētu būt skaidram, kā darbojas bumeranga efekts. Ja ASV cenšas nepievērst uzmanību uz iespējamajām negatīvajām sekām pašiem no viņu radītajiem precedentiem, paļaujoties uz stiprākā tiesībām, tad mazākām valstīm [tai skaitā arī Latvijai] šai ziņā vajadzētu būt ļoti uzmanīgām un rūpīgi pārdomāt kā vārdi un darbi uz pašiem var atsaukties.

Tomēr ukraiņu politiķi, kuri vēlas rīkoties tāpat kā amerikāņi, bet kuriem nav ne amerikāņu intelektuālais, ekonomiskais un militārais resurss, regulāri rada precedentus, kas atgriežoties kā bumerangs var piebeigt gan atlikušo Ukrainas valstiskumu, gan arī pašus Kijevas režīma darboņus.

Šonedēļ [2015.gada augusta sākums] Ukrainas prezidents Pjotrs Porašenko paziņoja, ka ir nolēmis dot krimas tatāriem nacionāli – teritoriālo autonomiju Krimā. Ņemot vērā to, ka Krima jau sen un pamatīgi ir Krievijas sastāvā un Ukrainas varasiestādes spēj vadīt Krimā notiekošos procesus tik pat veiksmīgi kā Mēness griešanās ātruma parametrus, ir acīmredzams, ka šis paziņojums ir kārtējā Kijevas informatīvi – propagandiskā akcija , kuras mērķis ir radīt apstākļus krimas tatāru atbalstam sevi pilnīgi diskreditējušajam Medžlisam. Kijeva vēl nav atmetusi cerības organizēt Krimā proukrainisku pagrīdi un šai ziņā orientējas pirmkārt uz krimas tatāriem. No Krimas izdzītais Medžliss, kuru uz Krimas zaudēšanas brīdi atbalstīja krimas tatāru mazākums (apmēram 30%), pilnībā ir pārvērties no kvazi – politiskas struktūras par teroristisku, kas cenšas (pagaidām nesekmīgi) radīt Krimā neizturamus dzīves apstākļus, lai iedzīvotāji atcerētos “mierīgos” Ukrainas kundzības laikus.

No 2014.gada marta Krievija aktīvi strādā ar krimas tatāriem. Pirmo reizi reāli, nevis tikai deklaratīvi, kā tas bija Ukrainā, ir nodrošināta viņu pārstāvniecība Krimas varas orgānos un viņu tiesības tiek aizstāvētas Krimas iedzīvotājiem vienotās likumdošanas procedūras ietvaros, nevis caur korumpēto un nekonstitucionālo Medžlisu, kurš sadalīja budžeta naudu, kas tika izdalīta krimas tatāru dzīves labiekārtošanai un kurš monopolizēja krimas tatāru pārstāvniecības tiesības Ukrainas varasiestāžu priekšā. Lai pārspētu reālās Krievijas darbības kaut vai propagandiski, ir nepieciešams ļoti liels praņiks (un tas nekas, ka virtuāls). Un, lūk, Porašenko negaidīti iniciē to, kam Kijevas varasiestādes līdz šim nekad nepiekrita – krimas tatāru nacionāli – teritoriālo autonomiju Krimā.

Kijevas loģika ir saprotama. Krima tāpat pieder Krievijai, tāpēc reāli izpildīt apsolīto pārskatāmā nākotnē nevajadzēs. Toties ir cerība, ka krimas tatāri, pievilināti ar miglainu iespēju radīt savu valstiskumu Ukrainas sastāvā, aktivizēs antikrieviskas aktivitātes un sāks izrādīt neapmierinātību. Krimu Ukrainai tas, protams, neatgriezīs, bet destabilizēt situāciju pussalā un sarežģīt dzīvi Maskavai tas gan var. Bet, ja nu notiek neiespējamais un Krima brīnumainā kārtā atgriežas Ukrainas sastāvā, tad autonomijas solījumu var arī pārskatīt. Vienmēr ir iespēja atsaukties uz to, ka autonomijai ir jāiziet sarežģīts konstitūcijas izmaiņu process, kuram nepietiek balsu (gāztā prezidenta Janukoviča Reģionu partija tādā veidā gadiem sabotēja savu solījumu piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu).

Lai cik loģiski nevainojama nebūtu šī politiskā shēma, tās izdomātāji un to paziņojošais Porašenko nav ņēmuši vērā ļoti nopietnus riskus, ar kuriem viņi apdraud sevi un Ukrainas pseidovalsti. Pie tam cerība uz kaut kādiem panākumiem Krimā ir miglaina, teorētiska un tālā nākotnē, bet riski ir reāli un ar tiem var nākties saskarties jau vistuvākajā laikā.

Valsts prezidents, lai cik tas arī nebūtu bēdīgi Porašenko, no starptautisko tiesību viedokļa nav tas, ko par  prezidentu uzskata Ukrainā. Valsts prezidents nav bagāts konditors, kurš ir nopircis pašu galveno amatu, kurā nevienam nav jāatskaitās, un tādēļ ir tiesīgs runāt visādas muļķības, jo viņš taču tagad te ir galvenais. Katrs valsts prezidenta pateiktais vārds tiek ņemts vērā pārrunas procesu ietvaros un tiek uztverts kā oficiāla valsts viedokļa izpausme.

Karu pret Donbasu Kijeva izskaidroja tādējādi, ka reģionā esot kaut kādi federalizāciju griboši “separātisti”, kas nav iespējams no Ukrainas konstitūcijas viedokļa. Tas nekas, ka pasaulē ir desmitiem federatīvu valstu (to skaitā ASV, Krievija, Vācija, Brazīlija, Indonēzija utt.), Ukrainai federatīva valsts uzbūve ne tikai nederot, bet pat ir bīstama. Šo pozīciju visiem bija jāņem vērā, jo katra valsts ir suverēna savas iekšējās kārtības noteikšanā.

Un te pēkšņi Porašenko pats paziņo nevis par iespējamu, bet jau par gatavu lēmumu piešķirt krimas tatāriem nevis necionāli – kultūras, bet nacionāli – teritoriālu autonomiju. Tas ir, Porašenko paziņoja par krimas tatāru valstiskuma (tas nekas, ka autonomijas formā) izveidošanu Ukrainas valstiskuma ietvaros. Savukārt tas uz visiem laikiem iznīcina mītu par Ukrainu kā unitāru valsti. Un tā nebūt nav lielākā problēma, kas Ukrainu tādēļ sagaida.

Tagad katrs Pjotram Porašenko var pajautāt (tai skaitā arī viņa Minskas pārrunu partneri no Krievijas, Vācijas un Francijas): “Kāpēc nacionāli – teritoriālā autonomija krimas tatāriem Krimā ir iespējama, bet krieviem Novorosijā nav iespējama?” Ne tikai Doņecka un Luganska, bet arī Harkova, Dņepropetrovska, Zaparožja, Hersona, Nikolajeva, Odesa ir krievu pilsētas, kurās lielākā daļa ir krievu iedzīvotāji (kurus dažreiz sauc par krievvalodīgajiem). Atšķirībā no Kijevas, Čerņigovas, Sumu krieviem, Novorosijas krievi ir saglabājuši savu krievu identitāti. Procentuāli krievu tur ir vairāk kā krimas tatāru Krimā. Tad kāpēc, lai arī viņiem nedotu nacionāli – teritoriālo autonomiju? Vai vairākas nacionāli – teritoriālās autonomijas, pa vienai uz apgabalu.

Bet tas nebūt nav viss. Besarābijas dienvidos kompakti dzīvo gagaūzi – ne tikai Moldāvijas teritorijā, kur viņiem ir autonomija, bet arī Ukrainas teritorijā, kur viņiem autonomijas nav. Kāpēc gagaūziem nepiešķirt tās pašas tiesības, kuras krimas tatāriem? Turpat Besarābijā un Bukovinā ir liels rumāņvalodīgo iedzīvotāju skaits, Aizkarpatijā kompakti vienā vietā dzīvo ungāri, bet Galīcijā un Volīnijā – poļi (ne visus benderovieši noslaktēja un ne visus Staļins uz Poliju aizsūtīja). Rumānija un Ungārija ir veikušas neoficiālu masveida sev etniski radniecīgo pierobežas iedzīvotāju “pasportizāciju” [pasu piešķiršanu], savukārt Polija poļiem izsniedz “poļu kartes”. Buhareste, Budapešta un Varšava noteikti atbalstīs ideju par nacionāli – teritoriālās autonomijas piešķiršanu savām etniskajām grupām, vēl jo vairāk tādēļ, ka ungāri, rumāņi un poļi noteikti nav sliktāki par tatāriem.

Ukrainas dienvidos ir saglabājušies pontas grieķi, kuri tur dzīvo no tāliem pirmsukrainas laikiem – V gadsimta pirms mūsu ēras. Viņu, protams, ir palicis pavisam maz, bet arī attiecībā uz viņiem var atjaunot vēsturisko taisnīgumu un piešķirt nacionāli – teritoriālu autonomiju.

Umanā katru gadu sabrauc tūkstošiem hasīdu. Līdz slaktiņam, kuru XVIII gadsimtā sarīkoja Ivana Hontas haidamaki tā bija klasiska ebreju vieta, tāpēc Umanas rajonā var izveidot ebreju nacionāli – teritoriālo autonomiju.

Kijevas, Žitomiras un Rovenas apgabalu ziemeļu rajonos dzīvo poleščuki, kuru valoda tiek uzskatīta par baltkrievu valodas dialektu, tāpēc tur var izveidot ja ne baltkrievu, tad vismaz poleščuku nacionāli – teritoriālo autonomiju.

Aizkarpatijas rusīni jau sen cīnās par autonomiju. Viņi tikai sākumā no ungāriem kaut kā ir jāatdala. Bet, ja var rusīniem, tad kāpēc nevar visādiem boikiem, lemkiem un citiem gucuļiem. Bet nu atlikušajā centrālukrainā var izveidot klasisku malorosu [tas ir ukraiņu] autonomiju. Ukraiņu nacistiem patīk apgalvot, ka nācija eksistē, ja par to kāds ir izlējis asinis. Tad, lūk, par Malorosijas autonomijas ideju tika noslepkavots Oļesja Buzina. Viņa iedeja ir dzīva un ir pat izveidots Oļesja Buzina fonds.

Visu augstāk minēto var uztvert kā joku, bet tas tā nebūt nav. Lieta tāda, ka nacionāli – teritoriālās autonomijas statuss padara vietējās elites daudz patstāvīgākas un daudz neatkarīgākas no Kijevas, tāpēc apgabalu vadītājiem ir pilnīgi vienalga kādu autonomiju, pontas grieķu vai ebreju, viņi pie sevis var izsludināt, galvenais ir šis statuss. Ņemot vērā to, ka Kijevas vara kļūst arvien nominālāka, vietējās elites centīsies nostiprināt un nofiksēt savu pieaugošo statusu. Ja pirms Porašenko uzstāšanās viņiem nebija pamats runāt par autonomiju, jo pat federālisms tika uzskatīts par separātismu, tad tagad autonomijas ideju ir legalizējis pats Ukrainas prezidents.

Mēs, protams, saprotam, ka Porašenko bija domājis tikai teorētisku krimas tatāru autonomiju, lai ieriebtu Krievijai. Tomēr Ukrainas konstitūcija deklarē visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā neatkarīgi no rases, tautības utt. , attiecīgi to, kas teorētiski ir atļauts krimas tatāriem, var praktiski realizēt citas nacionālās grupas.


Un pēdējais. Daudzas potenciālās autonomijas robežojas ar valstīm, kuru iedzīvotāji ir radniecīgi Ukrainas pierobežas iedzīvotājiem. Šīm valstīm agrāk piederēja šīs teritorijas un viņas tās zaudēja dēļ Ukrainā nopeltā Molotova – Ribentropa pakta un dēļ Kijevā nosodītās Staļina politikas. Tik lielā mērā cik dzīves līmenis Ukrainā pasliktināsies, valsts struktūras sabruks, bet vara pāries ar automātiem bruņotu bandītu rokās, tik lielā mērā arvien vairāk un vairāk Ukrainas pilsoņu griezīsies pēc palīdzības blakusvalstīs kārtības un stabilitātes meklējumos. Tā kā ne visi dažādu iemeslu dēļ var emigrēt, kaimiņvalstis izeju var rast ienesot savu kārtību Ukrainas teritorijā. Un ja jau Rietumukraina tik ļoti vēlas iekļauties Eiropas Savienībā, tad visvienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir iekļauties veseliem reģioniem Polijas, Ungārijas un Rumānijas sastāvā līdzīgi kā Krima iekļāvās Krievijas sastāvā. Un Novorosija tad var padomāt par iespēju sekot Krimas piemēram. Pie tam atlikušais gabaliņš, lai kā arī to neapsauc (par suverēno Ukrainu vai autonomo Malorosiju) viens pats patstāvīgi nav spējīgs izdzīvot un tam būs jāseko Novorosijai, jo tieši tur ir šī reģiona ekonomiskie sakari.

Vispār Porašenko stipri paveiksies, ja viņa idejām neviens nepievērsīs uzmanību (Kijevā jau ir pieraduši, ka viņa vārdiem nav nekāda reāla seguma). Bet, ja Ukrainas reģionālās elites un kaimiņvalstis nolems turēt Porašenko pie vārda, tad viņš vienu rītu var konstatēt, ka joprojām vēl ir Ukrainas prezidents, bet tādas valsts gan vairs nav.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents

/08.08.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/108754

Informācijas aģentūra
/17.08.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s