Par Gruzijas mācību amerikāņu pakalpiņiem

Mihails Saakašvili

Mihails Saakašvili

2012.gadā mēs ar Rostislavu Iščenko, Marinu Vetrovu un Džeku Denielsu pavadījām kopā vairākus vēlus vakarus piejūras sanatorijā “Krievija” tolaik vēl ukraiņu Jaltā. Nezin kāpēc sanāca tā, ka daudz toreiz runājām par Gruzijas – Krievijas karu 2008.gadā jeb par “08.08.08 karu”.  Runājām arī par to, kāpēc 2004.gada parauga “Kučmas pēctecim” [Viktoram Janukovičam] neizdodas realizēt Kučmas daudzvektoru (daudzvirzienu) politiku 2012.gadā. Precīzāk sakot, runāja pārsvarā tikai Rostislavs un aizrunājās līdz karam.

Pēc viņa domām daudzvektoru (daudzvirzienu) politikā kā tādā, ko piekopj otrās un trešās šķiras valstis, balansējot uz lielvalstu interešu robežas, nekā slikta nav un tas dod, lai gan ierobežotu, tomēr vismaz kaut kādu iespēju ietekmēt apkārt notiekošo. Tomēr vienmēr ir jāņem vērā, ka politika ir iespējamā māksla un noteiktu politisku shēmu realizācijai ir jāatbilst attiecīgam momentam.

Ukrainai iespēju logs, kurš ļāva realizēt daudzvektoru (daudzvirzienu) ārpolitiku, aizvērās 1999. – 2000. gadā, Leonīda Kučmas otrās prezidentūras laikā. Tas bija saistīts ar Krievijas valstiskuma renesanses procesu sākšanos no vienas puses un izteiktu ASV “pārpūlēšanās” pazīmju parādīšanos no otras puses.

Vašingtonas mēģinājumi realizēt vispasaules hegemoniju, balstoties uz militāro varenību un “dolāra diplomātiju” uz to brīdi bija jau izgāzusies, bet ASV vēl negribēja atzīt savu zaudējumu, jo joprojām bija militāri pārāki pār visu pasauli. Un ASV ar pēdējiem spēkiem centās uzvarēt “aukstajā mierā” tieši tādā pat veidā kā viņi uzvarēja “aukstajā karā”.

Šādos apstākļos Krievijas un ASV sadursmes “trešajās valstīs” kļuva neizbēgama. Īpaši Vašingtonu interesēja pēcpadomju telpas perifērija [arī Latvija]. Līdz 2000-o gadu sākumam šīs “tuvās ārzemes” (Krievijas terminoloģijā) tika atzītas, lai gan ne par pilnīgu, tomēr galvenokārt Krievijas ietekmes zonu. Tas nodrošināja novājinātajai Maskavai bufertelpu, kas to atdalīja no NATO, kas pretēji [amerikāņu] solījumiem tomēr paplašinājās. Tomēr 2000-o gadu sākumā Krievija pakāpeniski sāka aktivizēties, pārvēršot savu formālo ietekmi “tuvējās ārzemēs” par arvien redzamāku dominēšanu.

Tāpēc Krievijas izstumšanai no Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) telpas vajadzēja pazemot Maskavu un uzskatāmi visiem parādīt tās nespēju pretoties ASV interesēm pat pašu ietekmes sfērā. Krievijas ielenkšana ar “sanitārā kordona” amerikāņu satelītiem no bijušajām PSRS republikām ar izteikti rusafobiskiem [, aprobežotiem un stulbiem] režīmiem pie varas [tādiem kā Latvijā] vajadzēja pārvērst Krieviju par trešā līmeņa reģionālo valsti, jo tās resursi tiktu tērēti pārsvarā tikai cīņai ar kaimiņvalstu stulbajiem režīmiem. Maskava tādējādi tiktu izslēgta no globālo spēlētāju vidus. Tomēr amerikāņu uzbrukums Krievijai pēcpadomju telpā kā sākās, tā arī beidzās Gruzijā.

2003.gada “krāsainais” proamerikāniskais apvērsums, kuru nosauca par “rožu revolūciju” bija sākums visām “krāsainajām revolūcijām” NVS telpā, kas tika veiktas pēc viena un tā paša scenārija, par amerikāņu naudu un amerikāņu vadībā. Šis periods beidzās ar “08.08.08 karu”, kurā proamerikāniskais Gruzijas režīms cieta pazemojošu sagrāvi, bet Gruzijas armija pārstāja eksistēt. Patiesībā pazemojošo sakāvi piedzīvoja nevis Tbilisi, bet gan Vašingtona, kura nespēja ne aizstāvēt savu sabiedroto, ne arī nodrošināt to ar iespējām paša spēkiem līdzvērtīgi cīnīties ar Krieviju. Te ir būtiski saprast, ka Maskavas izmantotie bruņotie spēki šai karā bija līdzvērtīgi Gruzijas armijas spēkiem. Krievijai, protams, bija militārais pārsvars, bet tas nebija absolūts, kas varētu izskaidrot Gruzijas armijas pazušanu burtiski dažu stundu laikā.

Krievijas atteikšanās no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ieņemšanas un Saakašvili režīma gāšanas kļuva par vēl vienu pļauku Vašingtonai. Visa pasaule ieraudzīja, ka Krievija varēja to izdarīt, bet neizdarīja. Šādai rīcībai ir tīri praktisks izskaidrojums – tolaik prokrieviska režīma nodibināšana Gruzijā nebija iespējama, jo valstī nebija attiecīgu politisku spēku. Savukārt varasiestādes, kuras turētos tikai uz Krievijas armijas “durkļiem” prasītu nepiedodami lielu resursu (militāru, ekonomisku, finansu, diplomātisku, politisku) patēriņu. Un pat neskatoties uz šiem tēriņiem, radikālajiem gruzīnu rusafobiem gan valsts iekšienē, gan starptautiski būtu nodrošināts atbalsts kā “okupētas valsts likumīgajai varai”.

Bet tā Saakašvili, kuru sagrāva, bet nepiebeidza, tika pilnībā neitralizēts dēļ konfliktiem ar iekšējo opozīciju un pārstāja būt par nopietnu faktoru Kaukāza politiskajās spēlītēs.

Maskava savukārt nonāca pie secinājuma, ka pēcpadomju telpas režīmu daudzvektoru (daudzvirzienu) politika nespēj garantēt Krievijai nepieciešamo to lojalitāti [lai Krievijas ienaidnieki neizmanto kaimiņus atklātām un naidīgām darbībām pret Krieviju]. Nekādi savstarpējie projekti [kas ir ekonomiski izdevīgi un ceļ labklājības līmeni], nekādas priekšrocības, kuras bez maz vai tiek apmaksātas no Krievijas budžeta [piemēram, zemas gāzes cenas], ne arī pilnīga atkarība no Krievijas tirgus nespēj atturēt rusafobiskos, eiroatlantiskos spēkus no antikrieviskas politikas realizēšanas gadījumos, kad viņiem izdodas nonākt pie varas [pie tam tas tiek darīt līdz absurdumam pretēji veselajam saprātam, cilvēciskumam un viselementārākajām ekonomiskajām interesēm]. Un šo spēku nākšana pie varas kļūst neizbēgama, kad Briselei un Vašingtonai izdodas sakoncentrēt pietiekami lielu resursu daudzumu, lai uzsāktu jaunu uzbrukumu pēcpadomju telpai. Šai gadījumā labprātīgas varas atdošanas alternatīva proamerikāniskajiem “oranžajiem” ir tikai pilsoņu karš, jo “oranžie” jebkurā mirklī ir gatavi izliet svešas asinis un apturēt viņus var tikai pārspēks, kurš ir gatavs liet viņu asinis.

Tādējādi 2000-o gadu sākumā Vašingtonas izraisītais daudzvirziena politikas balansa zudums pēcpadomju telpā noveda pie tā, ka pēc ASV izspiešanas no šīm teritorijām daudzvektoru politika neapmierina arī vairs Krieviju. Tagad režīmi, kuri apliecina vēlmi būt par amerikāņu klientiem, vairs nevar cerēt uz tādām pat un tik pat izdevīgām attiecībām ar Krieviju.

Papildinājums

[Augstāklasāmais raksts tika publicēts Krievijas neoliberālajā (kolaboracionistu un nodevēju) laikrakstā “Exo Moskvi” un tas izraisīja diskusiju komentāros par tēmu. Zemāk Rostislava Iščenko atbilde uz šiem komentāriem.]

“ 1. Daži īpaši “attīstīti” rusafobi pamanās paziņot, ka Gruzijas armija bez maz vai sagrāva Krievijas armiju un tāpēc krievi aiz bailēm negāja uz Tbilisi. Ko lai te saka? Mūsdienās tādi pat gudrinieki pamanās “pārliecinoši pierādīt”, ka Otrajā pasaules karā uzvarēja “miermīlīgais” Hitlers, kuram uzbruka asiņainais Staļins. Lai tad tā arī paliek – gruzīni uzvarēja, bet, lai kompensētu Maskavai morālo zaudējumu, viņi tai atdeva Abhāziju un Dienvidosetiju un pie tam vēl personīgi Putinam par prieku patrieca Saakašvili.

2. Bet ja nopietni, tad nesen pats Putins mazliet atklāja “08.08.08 kara” aizkulises, paziņojot, ka Krievijas armijas ģenerālštābs izstrādāja šo operāciju kopš 2006.gada. Tas ir pietiekami ticami. Armijas ģenerālštābam ir obligāti jābūt rīcības plāniem uz visiem iespējamajiem ārējiem draudiem. 2006.gadā jau bija skaidrs, ka Gruzijas armija tiek apbruņota un sagatavota tieši kā antikrievisks spēks Kaukāzā.

Saakašvili apņēmība pirmajā izdevīgajā gadījumā atrisināt Tbilisi nekontrolēto teritoriju problēmu ar militārā spēka palīdzību arī nebija nekāds noslēpums. Pat vairāk, lai gan Saakašvili bija iespēja atrisināt šo problēmu miermīlīgā veidā, viņš izvēlējās militāro risinājumu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka tad varēja nemeklēt kompromisus ar vietējām elitēm un vienkārši gruzīniskot šo teritoriju iedzīvotājus līdzīgi kā Horvātija pēc līdzīgas militārās operācijas (kuru arī iedvesmoja un atbalstīja amerikāņi) horvātiskoja serbu apdzīvotās teritorijas. Otrkārt, tas bija paņēmiens kā pazemot Krieviju un uz ilgu laiku (iespējams pat uz visiem laikiem) novājināt tās pozīcijas Kaukāzā. Šai ziņā pilnībā sakrita Gruzijas režīma un Buša jaunākā administrācijas intereses.

Krievijas armijas rīcība pārliecinoši rāda, ka operāciju ģenerālštābs ne tikai izstrādāja, bet arī bija to praktiski atstrādājis un saskaņojis ar valsts politisko vadību. Kas tad tur patiesībā notika? Krievijas armijas grupējumam Kaukāzā nebija izšķirošā pārspēka pār Gruzijas armiju. Spēku samērs teorētiski liecināja par ilgstošu un asiņainu karadarbību ar neizšķirtu rezultātu. Gruzīni cerēja uz negaidītu uzbrukumu, kas pārsteigs Krievijas spēkus nesagatavotus un kamēr tiks sūtītas protesta notas, notiks iespējamo darbību apdomāšana un lēmumu pieņemšana, tikmēr Gruzijas armija ieņems visu Dienvidosetiju un pozīcijas kalnos, kuras Krievijas spēkiem būs gandrīz neiespējami pēc tam atgūt. Tam sekotu politiskais risinājums par labu Gruzijai un līdzīgas operācijas sagatavošana Abhāzijā, kuras vadība, redzot kas ir noticis ar Dienvidosetiju, būtu demoralizēta, nobijusies un iespējams pat pirmo briesmu gadījumā vienkārši aizbēgtu uz Krieviju.

Šāds plāns bija realizējams, tomēr nu ir acīmredzams, ka Krievijas vadība zināja par to un realizēja klasisku militāru operāciju pretinieka ievilināšanai lamatās. Tas ir, pretiniekam dod iespēju uzbrukt nosacītajā “tukšumā” (vāji aizsargātā vietā) pēc kā tā spēki paši kļūst par mērķi iepriekš sagatavotu spēku uzbrukumam. To, ka Krievijas armijas spēki bija sagatavoti tieši šai operācijai es ne mazākā mērā nešaubos. Ne tikai Krievijas armija, kura pagaidām nebūt nav tā labākā armija pasaulē, bet vispār neviena armija nespētu bez sagatavošanās noreaģēt tik zibenīgi kā to “08.08.08 karā” izdarīja Krievijas spēki.

Ar savu sākotnējo nenoteikto reakciju uz notiekošo Kremlis deva Gruzijai pārliecību, ka uzvara viņiem ir gandrīz jau rokā (likās, ka ir jāapspiež tikai pēdējie pretestības punkti Chinvali un problēma būs atrisināta). Un tad gruzīni pieļāva propagandisku kļūdu, sākot visiem skaļi stāstīt par “konstitucionālās kārtības atjaunošanu”. Pārāk liela bija vēlēšanās pēc iespējas ātrāk pazemot Krieviju. Un mirklī, kad par Tbilisi agresiju neviens vairs nešaubījās, Gruzijas armijai tika dots iznīcinošs prettrieciens.

Es, starpcitu, nesākšu apgalvot kā to daudzi dara, ka gruzīni ir draņķīgi karotāji un ka velti amerikāņi uz viņiem tērējās. Šādā situācijā līdzīgus zaudējumus piedzīvotu jebkuras valsts armija. Apmēram tādā pat situācijā, tikai laikā un telpā izstieptākā, 1942.gadā Harkovas apgabalā fon Boks uz pretkustību noķēra Timošenko. Vienkārši Gruzijas politiskā vadība pieļāva sistēmisku kļūdu operācijas plānošanas gaitā. Viņi cerēja uz novēlotu un vāju Krievijas reakciju, bet reāli rīcība bija zibenīga un graujoša.

3. Viss šīs operācijas skaistums nav tās militārajā daļā. Pasaules militārā vēsture ir pilna ar līdzīgām, pat daudz skaistākām, operācijām. Visskaistākā un visizsmalcinātākā bija šīs operācijas politiskā daļa, kad Krievija atrisināja savas neatrisināmās problēmas Kaukāzā. Uz operācijas sākumu šķita, ka Krievija ir iedzīta stūrī. Tbilisi negribēja problēmu atrisināt politiski. Abhāzijas un Dienvidosetijas nenoteiktais statuss nevarēja turpināties mūžīgi un sevi jau bija izsmēlis. Tai pat laikā militārs konflikts ar Gruziju solījās būt ilgs, negoda pilns un tāds, kurš saista ievērojamus resursus (ne tikai militārus, bet arī politiskus, ekonomiskus, finansu un diplomātiskus). Citiem vārdiem sakot, amerikāņi ar bandinieka [vājākā figūra šahā] Saakašvili palīdzību uz ilgu laiku izslēgtu Krieviju no globālās spēles un ievērojami vājinātu tās pozīcijas Kaukāzā, jo ir vairāk kā skaidrs, ka Ziemeļkaukāza sacelšanās dalībnieki saņemtu nopietnu ASV un Persijas līča monarhiju atbalstu un Krievijas armija savā aizmugurē saņemtu partizāna kara zonu.

4. Sanāk tā, ka tobrīd jebkurš iespējamais jautājuma risinājums Krievijai nāca par sliktu. Un tad, kas par laimi, uzrodas Saakašvili un pats lec uz ecēšām, pats sevi pasludina par agresoru un pats dod iemeslu operācijai, kuras rezultātā strauji Maskava ar Vašingtonu apmainās vietām. Tagad ASV sabiedrotais, kuru apbruņoja un apmācīja amerikāņi, ir sagrauts un iznīcināts visiem amerikāņu pakalpiņiem par biedinājumu. Visiem ASV klientrežīmiem tika uzskatāmi nodemonstrēts, ka lojalitāte Vašingtonai nebūt negarantē neaizskaramību. Savukārt Krievijas sabiedrotie Kaukāzā (Abhāzija un Dienvidosetija) saņēma oficiālu statusu, un tas nekas, ka maz valstu ir atzinušas to neatkarību, galvenais, ka to ir izdarījusi Krievija un tagad, pamatojoties uz starptautisko tiesību normām, var ar tām brīvi slēgt jebkādas vienošanās.

5. Visbeidzot, kā jau teicu, īpaši pareizs bija lēmums neieņemt Tbilisi. Es domāju, ka daudzi krievu ģenerāļi un virsnieki ļoti gribēja nobraukt vēl dažus desmitus kilometru un pabeigt iesākto līdz galam. Pie tam par galvaspilsētas ieņemšanu viņiem pienāktos ordeņi, dienesta paaugstinājumi utt. Bet lieta tāda, ka, ieņemot galvaspilsētu, nāktos mainīt režīmu, bet Krievijai lojālu politiķu un partiju, kurus atbalsta iedzīvotāji, tolaik Gruzijā nebija. Saakašvili tad būtu kļuvis par prezidentu trimdā un šai statusā viņš spētu kaitēt Krievijai kaut vai trīsdesmit gadus. Rietumvalstis par vienīgo leģitīmo Gruzijas valdību atzītu trimdas valdību un nosacītais prokrieviskais režīms Tbilisi spētu noturēties tikai ar Krievijas armijas “durkļu” palīdzību. Gruzijā vajadzētu turēt lielu militāro grupējumu, bet iedzīvotāju vairākums pret okupantiem un kolabricionistiem izturētos naidīgi. Un pēc pāris mēnešiem Saakašvili jau kļūtu par leģendāru tautas varoni, kurš varonīgi cīnījās pret milzīgo un agresīvo kaimiņu, un visi viņa grēki būtu aizmirsti un piedoti. Tādējādi ar Tbilisi ieņemšanu uzreiz tiktu nonivilēts viss lieliskās militārās operācijas politiskais efekts un Krievija iekristu tajā pašā Kaukāza slazdā no kura tik tikko brīnumainā kārtā izvairījās.

6. Tai pat laikā, atsakoties no Gruzijas galvaspilsētas ieņemšanas un iznīcinot visu militāro infrastruktūru, krievi uz visiem laikiem iznīcināja Saakašvili autoritāti. Tālāko mēs labi zinām, opozīcija pieņēmās spēkā, Miho zaudēja kontroli pār parlamentu un valdību un Gruzijā radās, lai gan ne prokrievisks (tādas iespējas diemžēl nav), tomēr daudz mērenāks, adekvātāks un sarunāt spējīgāks režīms, kurš nerada Krievijai liekas problēmas.

7. Tas pēc būtības arī ir viss, politiskie rezultāti runā paši par sevi. Bet visām pēcpadomju telpas valstiņām, kuras mēģina spēlēt uz Krievijas – ASV – ES pretrunām, tika dota vēl viena mācība. Pēc “08.08.08 kara” ir skaidrs, ka, ja antikrieviskais režīms savās provokācijais aizies pārāk tālu, tad Maskava var pielietot militāro spēku un Vašingtona nebūs spējīga to apstādināt. Nesāks taču kodolkaru dēļ Tbilisi, Rīgas vai Kijevas. Un, otrkārt, uz Abhāzijas un Dienvidosetijas piemēra ir parādīts, ka Krievija galējos gadījumos sāks atjaunot savas dabiskās robežas pa daļām, atzīstot kvazivalstu efemēro neatkarību, kuras pēc kāda laika var iekļauties Muitas savienībā, Eirāzijas savienībā vai pat iekļauties Krievijas Federācijā. Un nekādu pretdarbības līdzekļu pēcpadomju režīmiem pret to nav.

8. Lai gan Gruzijas mācība ir dota, tomēr to ir apguvuši ne visi un ir apguvuši slikti. Bet nekas, ar laiku apgūs. “

[Stulblatvieši un ļaunlatvieši noteikti šo mācību nav apguvuši, pretējā gadījumā tik histēriski nerietu uz Krieviju un neļautu ASV okupācijas armijai iekārtoties Latvijā, kas visa cita starpā apdraud Krieviju un padara Latviju gan par militāras pašaizsardzības, gan par preventīvu drošības nodrošināšanas operāciju mērķi, kā arī padara iespējamas dažādas provokācijas no amerikāņu puses no sērijas “ziedosim Latviju, lai iegūtu…”, kā arī ievērojami palielina varbūtību, ka Latvijas teritorijā var notikt arī militāras Krievijas un ASV sadursmes, kaut vai līdzīgas kā pašreiz notiek Ukrainā].

/08.2013/

Avoti:
http://cont.ws/post/109873
http://echo.msk.ru/blog/andrei_skvortsov/1110436-echo/
http://blogs.korrespondent.net/blog/politics/3548970/

Informācijas aģentūra
/19.08.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s