Jaunais “aukstais karš” ir 1000 reizes bīstamāks par iepriekšējo

Stīvens Koens

Stīvens Koens

Autoratīva amerikāņu vēsturnieka un publicista Sīvena Koena (Stephen Frand Cohen, 1938) raksts par jauno “auksto karu” un tā daudz lielāko bīstamību cilvēces pastāvēšanai. Sīvens Koens ir PSRS vēstures speciālists, Ņujorkas universitātes profesors, grāmatas “Buharins. Politiskā biogrāfija” (1988) autors, romantiskais reiganists, kurš aktīvi piedalījās PSRS sagraušanas veicināšanā, un žurnāla “The Nation” publicists.

Karš pēc pilnvarojuma

Ukrainas krīzes saknes mēs varam viegli atrast 1990-ajos gados, bet varam tās sameklēt arī 400 gadus vecos notikumos. Tomēr galvenais pirmsākums pašreiz notiekošajam Ukrainā tomēr meklējams 1990-ajos gados.

Pašreizējās krīzes vēsture, kura sākās 2013.gada novembrī, ir labi zināma un ar to saistītie fakti neapšaubāmi. Toreiz Kijevā notiekošie strīdi par asociatīvā līguma ar Eiropas Savienību parakstīšanu izvērtās ielu protestos slavenajā Maidana laukumā, kas noveda pie likumīgi ievēlētā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča gāšanas vai krišanas (precīzs formulējums atkarīgs no notiekošā vērtējuma). Viņš bija korumpēts un neizrādīja stingru apņēmību, bet viņš tai pat laikā bija likumīgi ievēlēts un visi bija vienisprātis, ka tās vēlēšanas Ukrainā bija likumīgas. Janukoviču piespieda aiziet. Šis notikums, kuru var traktēt dažādi (vai nu kā valsts apvērsumu, kā to dara krievi, vai arī kā demokrātisku revolūciju kā uzskata daži Rietumvalstīs un Ukrainā), izraisīja protestus Austrumukrainā. Lieta tāda, ka Janukovičš pārstāvēja tieši viņus, Janukoviča elektorāta bāze atradās Austrumukrainā. Tas tieši vai netieši kļuva par iemeslu, kādēļ Krima tika pievienota Krievijai. Un tas aizsāka pašreiz notiekošo pilsoņu karu starp divām Ukrainas daļām – pārsvarā prokrieviskiem Austrumukrainas apgabaliem, kuri robežojas ar Krieviju, un Rietumukrainas provincēm.

Šis pilsoņu karš izraisīja jaunu “auksto karu” starp ASV un NATO no vienas puses un Krieviju no otras. Tagad tas ir kļuvis par amerikāņu – krievu “karu pēc pilnvarojuma”. Neapšaubāmi, ka Krievija atbalsta karotājus (jeb separātistus, ja jums labāk tīk tāda terminoloģija) Austrumukrainā. Savukārt ASV mazāk atklāti finansē Kijevas armiju. Un kā jums noteikti ir zināms, Vašingtonā tiek apspriesta iespēja finansēt šo armiju daudz lielākos apmēros. Domāju, ka daudz nopietnāku ieroču piegādei tuvāko trīs gadu laikā ASV izdalīs 3 miljardus dolāru.

Vēl sliktāka ir situācija ar jauno “auksto karu”. Nav šaubu, ka šis karš notiek, lai gan prese neuzdrošinās to nosaukt īstajā vārdā un sauc to par “vissliktāko krīzi kopš “aukstā kara” laikiem”. Lai kā arī nebūtu šis jaunais “aukstais karš” var izrādīties daudz bīstamāks par pagājušo, kuru mēs ar tik lielām grūtībām pārdzīvojām.

Kāpēc? Vispirmām kārtām tāpēc, ka iepriekšējā “aukstā kara” epicentrs atradās Berlīnē, kas ir tālu no Maskavas. Pašreizējā “aukstā kara” epicentrs atrodas Ukrainā, pie pašas Krievijas robežas. Pat vairāk, tas atrodas pašā krievu – slāvu civilizācijas centrā, kurā ietilpst arī liela daļa Ukrainas. Protams, ne visi, bet ļoti daudzi ukraiņi ir saistīti ar šo civilizāciju caur laulībām, vēsturi, kultūru, valodu, reliģiju. Tas ir viens no milzīgu potenciālo pārpratumu, nelaimju, provokāciju un katastrofu, kādas vien jūs spējat iedomāties, iemesliem. Un tieši tāpēc pašreizējā situācija ir tūkstoškārt bīstamāka nekā tā, kad “aukstā kara” epicentrs atradās Berlīnē.

Otrkārt, pašreizējais “aukstais karš” attīstās tādā pat atmosfērā, kāda valdīja pirms Pirmā pasaules kara un kuru sauca par “kara miglu”. Šādas atmosfēras galvenā izpausme ir dezinformācija. Pat tie no mums, kuri seko notikumu attīstībai, zin valodas, lai varētu visu izlasīt oriģinālos, un zin problēmas vēsturi, bieži vien nav spējīgi tikt skaidrībā, kurš runā patiesību un kurš melo. Ir grūti tikt skaidrībā ar reālajiem faktiem un gala beigās sanāk tā, ka visiem faktiem ir nelāga un draudīga piegarša, un situācija tikai pasliktinās.

Treškārt, pašreizējais “aukstais karš” var izrādīties daudz bīstamāks tāpēc, ka ir jūtams savstarpēji izstrādātu normu un dažāda veida ierobežojumu trūkums, kas bija radīts iepriekšējā “aukstā kara” desmitgažu laikā. Toreiz starp Maskavu un Vašingtonu bija panāktas noteiktas vienošanās. Toreiz eksistēja slavenais “sarkanais telefons”, “karstā līnija” un princips “labāk pārbaudīsim to, pirms sākam rīkoties”. Bija vienošanās, ka “mēs nedarīsim to un to, bet jūs nedarīsiet to un to”. Mums bija sarkanās līnijas un robežas, kuras mēs zinājām, ka labāk tās nepārkāpt. No tā visa tagad vairs nav nekā, pilnīgi nekā!

Vēl sliktāk, ka gadu desmitiem attīstītās attiecības ar Krieviju ir iznīcinātas. Tas attiecas uz visām jomām: sākot no izglītības un beidzot ar kosmosa pētniecību. Pat muzeji vairs nevar apmainīties ar eksponātiem. Visas saites ir sarautas. Kā tas gadījās? Katra puse atbildēja uz otras puses darbībām un ….

Abās pusēs notiek diskusijas par to, ko es savulaik iepriekšējā “aukstā kara” laikā pat nespēju iedomāties – par taktisko kodolieroču pielietošanas iespējamību. Visi tie daudz skaitliskie ierobežojumi, kas tika radīti pēc Karību krīzes 1962.gadā [kad PSRS, atbildot uz ASV raķešu izvietošanu savu robežu tuvumā, mēģināja izvietot kodolraķetes Kubā], šķiet ir pazuduši nebūtībā.

Ceturtkārt, kas ir pats galvenais – pārrunas. Mēģinājumi atjaunot Maskavas un Vašingtonas sadarbību ir gandrīz pilnībā bloķēti jaunā veidā – dēmonizējot Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Tas notiek ar personiskās diskreditācijas palīdzību, kad, piemēram, “The New York Times” publicisti, kuri skaitās visinformētākie un visapgaismotākie, regulāri laikraksta lappusēs viņu sauc par “bandītu” un “slepkavu”. Es sāku strādāt Padomju Savienības pētniecības laukā Hruščova laikā [1953.g.-1964.g.] un visā savā ilgajā darbības laikā neatceros, ka amerikāņu prese, amerikāņu augstākie slāņi aplietu ar mēsliem kādu Padomju vai komunistisko līderi kā tas pašreiz tiek darīts ar Putinu [vismaz viens līdzīgs precedents gan ir – Staļins, bet arī viņu nomelnoja un apmeloja ne tik primitīvi un brutāli kā pašreiz Putinu]. Un tas ASV kļūst par normu. Hilarija Klintone, kura vēlas būt par ASV prezidenti, nosauca Putinu par “Hitleru”. Ja viņa tik tiešām kļūs par ASV prezidenti, vai Putins būs ar mieru tikties ar viņu un pārrunāt sadarbības iespējas? Jo mums ir skaidrs, ja jau kāds ir “jaunais Hitlers”, tad tas ir jāiznīcina, nevis ar viņu jārunā par sadarbību. Un arī Obamas pozīcija, kādu viņš ir ieņēmis sakarā ar izlēcieniem pret Putina personību, arī neveicina problēmas risināšanu. Tāpēc Putina dēmonizācija ir vēl viens apstāklis, kurš pašreizējo situāciju padara daudzkārt bīstamāku.

Un, visbeidzot, pašreizējais “aukstais karš” slēpj sevī bīstamību, jo tam nav efektīvas amerikāņu iekšējās pretdarbības. Nevaru apgalvot, ka biju iepriekšējā “aukstā kara” pirmajās cīņas līnijās, bet toreiz es piedalījos tajā, ko var nosaukt par “kustību izlādes virzienā”. Tur piedalījās cilvēki, kas gribēja panākt spriedzes samazināšanos, izbeigt “auksto karu” un tiecās pēc sadarbības. Mēs bijām mazākumā, bet mums bija sabiedrotie Baltajā namā: starp prezidenta palīgiem, Valsts departamentā, starp daudziem senatoriem un kongresmeņiem. Mums vienmēr pie rokas bija “The New York Times”, “The Washington post”, televīzija un radio. Šodien nekā tāda vairs nav.

Saujiņa no mums, kas ir pret konfrontāciju ar Krieviju vai kritizē amerikāņu atbildības daļu esošajā situācijā, nespēj atrast sabiedrotos Valsts departamentā un Kongresā. Mēs nevaram dabūt vietas publikācijām “The New York Times”, The Washington post” vai “The Wall Street journal” lappusēs. Pat žurnālam “The Nation”, kuram es rakstu un kura galvenā redaktore ir mana sieva Karīna van den Heuvela, ir iespēja nodot lasītājiem tikai nepilnīgu informāciju par notiekošo. [Citiem vārdiem sakot, ASV darbojas cenzūra, kas neļauj pat autoratīviem intelektuāļiem savu izdevumu lappusēs dot sabiedrībai pilnu informāciju, ja tā ir pretrunā ar valdošajām politiskajām nostādnēm.] Lai gan žurnāls ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem alternatīvajiem izdevumiem ASV, tā saturs neiekļūst aiz Baltā nama un kongresa sienām. Šķiet, ka visi politiskās skatuves darboņi, kuri sevi uzskata par progresīviem, pagājušo mēness nobalsoja par likumprojektu, kurš pēc būtības piesaka karu Krievijai. Un, kas ir pats interesantākais, viņi par to nobalsoja vispār bez apspriešanās un diskusijām! Tas ir ASV demokrātijas krahs! Tāpēc rodas jautājums, kā maz kas tāds varēja notikt?

Kā Amerika līdz tam nonāca

Gandrīz 25 gadus atpakaļ, kad PSRS pārstāja eksistēt, Klintona administrācija paziņoja, ka tagad ir iestājusies amerikāņu – krievu stratēģiskās draudzības ēra, ka “aukstais karš” ir beidzies uz visiem laikiem un ka tagad ASV ar Krieviju būs sabiedrotie. Kas gan notika pēc ceturtdaļgadsimta un kādā veidā ASV nonāca līdz vissliktākajam konfliktam ar Krieviju kopš Kubas raķešu krīzes [1962.g.] laikiem?

Oficiālo atbildi uz šo jautājumu jūs noteikti zināt, jo katru dienu to dzirdat no visām malām [caur visaptverošu un intensīvu amerikāņu propagandu]: 1990-ajos gados ASV prezidenta Klintona un Krievijas prezidenta Jeļcina laikos viss bija kārtībā, bet tad 2000.gadā par Krievijas vadītāju kļuva Vladimirs Putins, kurš visu sabojāja. Citiem vārdiem sakot, viss sliktais, kas ir noticis, ir Krievijas radīts, visā ir vainīga Krievija un personīgi Vladimirs Putins.

Pirms sīkāk apskatīt notiekošā iemeslus, gribu atgādināt zelta vārdus, ko reiz teica senators [no Demokrātu partijas] Deniels Patriks Moinihens (1927-2003): “Katram cilvēkam ir tiesības uz savu personisko viedokli, bet nevis uz saviem personīgajiem faktiem.” Tas ir ļoti labi teikts un tas ir ļoti svarīgi [lai spētu vispār kaut ko saprast].

Amerikā plaši izplatītais uzskats par to, kas notika ASV attiecībās ar Krieviju un
kādēļ radās Ukrainas krīze, lielā mērā balstās vēsturiskos maldos un politiskos mītos. Tas izpaužas pārliecībā, ka uz PSRS sabrukuma brīdi Vašingtona uzskatīja Maskavu par vēlamu draugu un partneri, savukārt Krievija izrādījās nespējīga vai pat nevēlējās pieņemt amerikāņu labvēlību un pakāpeniski, Putina laikā strauji, noraidīja to.

Kāda tad ir vēsturiskā patiesība? Klintona administrācija sev iestāstīja, ka līdz ar PSRS sabrukumu, ASV ir uzvarējusi “aukstajā karā”. Pie tam viņus ne mazākā mērā nemulsināja fakts, ka Reigans, Gorbačovs un Bušs – vecākais paziņoja par “aukstā kara” beigām vēl divus gadus pirms PSRS kraha – 1989.gadā (Padomju Savienība pārstāja eksistēt tikai 1991.gada decembrī). Bet mums [amerikāņiem] tas bija lielisks jaunums – PSRS pazuda un mēs [amerikāņi] uzvarējām “aukstajā karā”. Šāda nepatiesa vēsture jau gandrīz divdesmit piecus gadus bērniem tiek mācīta amerikāņu skolās. Un amerikāņu politiķi rīkojas izejot no šāda uzskata.

Tā kā mēs [amerikāņi] uzvarējām PSRS, sākot no Klintona administrācijas laikiem, pēcpadomju Krievija ASV kļuva par kaut ko līdzīgu Japānai un Vācijai pēc Otrā pasaules kara beigām [patiesībā sliktāk, jo pēckara Japānu un Vāciju amerikāņi vismaz fiziski atjaunoja, lai izmantotu tās cīņā pret PSRS, bet pēcpadomju Krieviju amerikāņi visādi centās pilnībā iznīcināt]. Krievijai mūsu [amerikāņu] acīs pilnā mērā vairs nebija suverēnas tiesības un tai vairs nebija pašas interešu gan ārvalstīs, gan savā valstī. Mēs [amerikāņi] uztiepām Krievijai savus noteikumus un tai bija jāatceras par mūsu uzskatiem Krievijas iekšējās un ārējās politikas jautājumos un savā rīcībā krieviem bija jāvadās no tiem.

Tā visa rezultātā dominēja princips “uzvarētājs paņem visu”. Tāda bija ASV politika attiecībā uz Krieviju. Lieki atgādināt, kurš bija NATO paplašināšanas iniciators, un NATO taču nav ne sieviešu klubs, ne labdarības iestāde, bet varenākā militārā organizācija pasaulē. Kopš Klintona laikiem NATO paplašināšanas ekspansija notika  Krievijas robežu virzienā. Var strīdēties vai tas bija labi vai nē (es domāju, ka tas bija drausmīgi, bet ir arī pretēji argumenti), bet mēs [amerikāņi] nevaram pateikt, ka tas nenotika. Pēc mūsu [amerikāņu] priekšstatiem Krievijai vajadzēja uz to pateikt: “Mums nav iebildumu, tā nav mūsu problēma, viss ir kārtībā.” Tas būtu tas pats kā, ja krievu vai, piemēram, ķīniešu militārā savienība parādītos uz Rio Grande upes Meksikā un mēs [amerikāņi] uz to paziņotu: “Lieliski, mēs jau sen gribējām, lai uz mūsu robežām ir vairāk kaimiņu.” Patiesībā šai gadījumā mēs [amerikāņi] visi tūlīt pat būtu devušies uz Balto namu pie Obamas un pieprasītu, lai viņš kaut ko dara šai sakarā.

Visā notikušajā bija daudz diplomātijas, bet tā bija amerikāņu diplomātija, kurā ir palikušas neturētu solījumu un krievu piekāpšanās pēdas, uz kurām mēs neatbildējām ar līdzīgu piekāpšanos. Kaut vai viens piemērs. Pēc uzbrukumiem ASV 2001.gada 11.septembrī pirmais pasaules līderis, kurš pazvanīja prezidentam Bušam jaunākajam, bija Putins. Viņš izteica līdzjūtību amerikāņu tautai un piedāvāja savu palīdzību cīņā ar kopējiem draudiem – starptautisko terorismu. Un tā kā Bušs grasījās nosūtīt uz Afganistānu sauszemes spēkus, lai izsistu no turienes talibus, viņš pieņēma šo piedāvājumu [Krievija atļāva ASV izveidot karabāzes savā ietekmes sfērā – Uzbekistānā un Kirgīzijā]. Putinam pie sevis mājās tas daudz ko maksāja. Krievijas drošības iestādēm tāds solis nepatika, bet viņš tāpat to izdarīja. Tādējādi Putins izglāba tai karā daudzu amerikāņu dzīvības. Un ko viņš par to ieguva pretī? NATO paplašināšanos, ko divu gadu laikā realizēja Bušs un kas NATO izveda tieši uz Krievijas robežām. Tikpat liktenīgs bija Buša jaunākā lēmums vienpusējā kārtā izstāties no pretraķešu aizsardzības sistēmas ierobežošanas līguma.

[Tādējādi Krievijas vadībai kļuva pilnībā skaidrs, ka ASV nopietni grasās izveidot efektīvu pretraķešu aizsardzības sistēmu, kam sekos Krievijas kodolbombardēšana, ko ASV ar Lielbritāniju plānoja veikt 1940-gadu beigās, kad PSRS vēl nebija radījusi savus kodolieročus. Pašreiz pasauli no kodolkara un lieliem pasaules kariem attur t.s. “kodollīdzsvars”, kad abas kodollielvalstis (ASV un Krievija) ir spējīgas ar atbildes (t.s.”atmaksas”) uzbrukumu garantēti iznīcināt agresoru, kurš pirmais ir devis pilna mēroga kodoltriecienu.]

Tas noveda pie jauniem strīdiem ap pretraķešu aizsardzības sistēmām pie Krievijas robežām. Lūk, ko saņēma Putins par savu pretimnākšanu. Ne velti Putins saka, ka viņu Rietumvalstīs neviens nedzird. Izlasiet Putina runas un uzstāšanās, viņas visas ir interneta mājaslapā http://www.kremlin.ru arī angļu valodā. Tajās viņš pastāsta arī par to kā centās noregulēt attiecības ar ASV un kā viņa pūliņi tika noraidīti. Un atcerieties, ko šādi mēģinājumi Putinam politiski izmaksāja. Viņam joprojām Krievijā turpina pieminēt pārlieko un nepamatoto uzticēšanos amerikāņiem. Tas viss kļuva par svarīgu pagrieziena punktu Putina politikā.

Un tagad mēs dzirdam: “Ai, ar Krimas pievienošanu un Austrumukrainas bruņoto
spēku atbalstīšanu Krievija ir izjaukusi Eiropas drošības sistēmu.” Varbūt tas tā arī ir, bet kopš PSRS sabrukuma Krievija sistemātiski tika izspiesta no Eiropas drošības sistēmas, tā nebija uzņemta NATO, alianses un Maskavas sadarbībai bija tikai formāls raksturs un amerikāņi nodarbojās ar NATO paplašināšanu Krievijas robežu virzienā. Citiem vārdiem sakot, ar NATO palīdzību mēs [amerikāņi] radījām Eiropas drošības sistēmu, tāpēc nav ko brīnīties par to, ka tad, kad mēs [amerikāņi] paziņojam Putinam, ka viņš ir iznīcinājis drošības sistēmu, Putins atbild: “Jā, bet tā ir jūsu drošības sistēma” [un izveidota tieši pret Krieviju, un nu ar katru dienu kļūst acīmredzamāks, ka tās ilgtermiņa mērķis ir  Krievijas fiziska iznīcināšana (kas ietver sevī visas pēcpadomju telpas, tai skaitā arī Latvijas, fizisku iznīcināšanu).]

/19.06.2015/

Avots:
http://www.novayagazeta.ru/comments/68878.html
http://www.thenation.com/

Informācijas aģentūra
/25.08.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Jaunais “aukstais karš” ir 1000 reizes bīstamāks par iepriekšējo

  1. esse saka:

    Jāatceras, ka bez valstu iekšpolitikas un ārpolitikas ir vēl virsnacionālā globālā politika, un šo varu īsteno t.s. globālais prediktors, globālās pārvaldes subjekts. Bez šādas sapratnes “lielo bildi” (pilnu ģeopolitisko ainu) radīt (un, attiecīgi, domāt un rīkoties adekvāti katram savas konkrētās dzīves apstākļos) nav iespējams. Diemžēl tādi analītiķi kā Kurginjans, Iščenko un daudzi citi to ignorē, noklusē (ir pazīmes, kas liecina, ka zināt zina vai arī vismaz nojauš). Bez pilnās ainas apzināšanās vairāk vai mazāk vienmēr sanāk tikai “skaldi un valdi!” (nostāšanās tai vai citā pusē) politika (t.i., reaģējoša, nevis proaktīva pozīcija).


  2. Atpakaļ ziņojums: Latvijas sabiedrību aizsargā pats Krievijas pastāvēšanas fakts | Informācijas aģentūra

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s