Kā Ukrainas “pelēkais kardināls” Viktors Pinčuks (pēc tautības ebrejs) nacistizēja Ukrainu

Lieloligarhs Viktors Pinčuks, bijušais Ukrainas prezidents Leonīds Kučma, bijušais ASV prezidents Bils Klintons, Jeļena Pinčuka (meitas uzvārdā Kučma) Jaltā (Krimā)

Lieloligarhs Viktors Pinčuks, bijušais Ukrainas prezidents Leonīds Kučma, bijušais ASV prezidents Bils Klintons, Jeļena Pinčuka (meitas uzvārdā Kučma) Jaltā (Krimā)

Nepatīkami, bet fakts: liela daļa ukraiņu jaunatnes, daudzi no kuriem runā krieviski, šodien ir rusafobiski noskaņota un patiešām no sirds uzskata, ka pie visām viņu nelaimēm ir vainīgi “moskaļi”. Šī publika nekad nav bijusi Maskavā, Sanktpēterburgā vai kādā citā Krievijas vietā. Viņi ir pārliecināti, ka īstā dzīve ir Rietumvalstīs, bet Krievijā valda ļauna diktatūra, kura apspiež ukraiņus, tagad arī krimas tatārus un valsti vada nežēlīgs tirāns… Šo absurdo un bīstamo fobiju skaits ir liels, bet galvenais jautājums ir: kā vispār kas tāds varēja notikt? Kāpēc mazāk nekā ceturtdaļgadsimta laikā lielas daļas kādreiz vienotās tautas galvās ir izdevies nostiprināt ideju par “izredzēto ukru rasi”?

Kā nacistizēja Ukrainas sabiedrību

Desmit gadus atpakaļ godkārīgais lauku grāmatvedis Viktors Juščenko, ko amerikāņi iesēdināja Ukrainas prezidenta krēslā, pirmo reizi publiski izteicās par ukraiņu tautas “īpašo izredzētību”. Krievijā par to pasmējās. Maz kurš nopietni uztvēra vēsturiskās fantāzijas par “ukraiņu tripoles kultūru”, “visvecāko Eiropas valodu”, “dižo tautu, no kuras ir cēlušies visi pārējie slāvi”. Dmitrija Doncova (1883-1973) tipa mežoņu nacionālisms centās uzrakstīt savu, no pārējās Krievijas atšķirīgu vēsturi un ieskaitīt krievu kņazus un rakstniekus “ukraiņos” – pat helihoptera izgudrotājs un Padomju Savienības kosmosa raķešu galvenais konstruktors esot bijuši ukraiņi. Krievijas presē tas viss izraisīja tikai sarkasmu. Maskavā tā arī nespēja izveidot apsteidzošo informatīvo stratēģiju Ukrainas virzienam, kādēļ Krievijas pretdarbība šai sfērā bija dramatiski kavēta. Bet Ukrainā izglītībā, kultūrā, TV ekrānos jau tad pilnā mērā valdīja tas gars, par kuru runāja Juščenko un ko Krievijā neuztvēra nopietni. Tika pārrakstīta vēsture un tika veidota leģenda par “unikālajiem ukriem”. Formula “viena nācija, viena valoda, viena vēsture, viena ideoloģija, viena baznīca”, ko vēl 90-o gadu sākumā piedāvāja Rietumvalstu ukraiņu projekta arhitekti, kļuva par jaunās Ukrainas valsts oficiālās politikas kodolu un darbības stratēģiju daudzus gadus uz priekšu.

Tas viss sākās Ukrainas prezidenta Leonīda Kravčuka laikā [1991 – 1994], kad Padomju vēstures mācību grāmatas nomainīja fantastiskā emigrantes no Kanādas Orestas Subteļnogo “Ukraiņu Rusas vēsture”. Tajā līdz pat sīkumiem tika aprakstīti mītiskie “ukraiņu hetmanu” varoņdarbi un “gadsimtiem ilgā cīņa” par neatkarību no Maskavas. Pat bija parādīta “senās Ukrainas” karte no Reinas upes līdz Urālu kalniem. Toreiz vēl nebija mēģinājumi attaisnot nacistu noziedzniekus un to līdzskrējējus un nomelnot Otrā pasaules kara varoņus. Puķītes jau ziedēja, bet odziņas vēl nebija ienākušās…

Tas viss turpinājās “prokrieviskā” Leonīda Kučmas laikā [1994-2005], kurš savas pirmās vēlēšanas uzvarēja dēļ tā arī pēc tam neizpildītiem solījumiem krievu valodai piešķirt oficiālas valsts valodas statusu un atjaunot savienību ar Krieviju un Baltkrieviju. Leonīds Davidovičš ir nācis no nomaļa krievu miesta Čerņigovā, kas tam netraucēja vienā mirklī sevī atklāt “patieso ukraini”.

Kopš Kučmas laikiem galvenajos “ideoloģiskajos” amatos sāka norīkot t.s.”zapadencus” [rietumukraiņus] ar nacionālistiskas ideoloģijas uzskatiem. Ko vien vērta ir, piemēram, vicepremjera Nikolaja Žulinska darbība, kurš iecerēja “deržavnās movas” [lielvalsts valodas jeb valsts dižvalodas] reformu. Reformā tika izmantota ASV ukraiņu diasporas valoda. Cilvēki sāka jokot, ka, piemēram, frāze “Aizver logu, bērni nosals” jaunajā ukraiņu dižvalodā ir jāsaka: “Aizklozē vindovu, čildreni nokoldosies”. No TV ekrāniem un skolu mācību grāmatām pār Ukrainas iedzīvotāju masu apziņu sāka plūst baisi jaunvārdi (“milicianti”, “helikoperi” utt.), kuru galvenais mērķis bija, lai tikai nebūtu tāpat kā pie “moskaļiem”. Tādi murgi tika lielos apmēros brīvi izplatīti un tas gāja kopā ar krievu skolu skaita un krievu valodas stundu daudzuma samazināšanu. Visas zinātnes (arī matemātika, fizika u.c.) tika ātros tempos pārorientētas uz ukraiņu “movu” izdomājot savu, no vispārpieņemtās atšķirīgu terminaloģiju [kas, starp citu, ievērojami apgrūtina šo priekšmetu apgūšanu, jo krievu valoda ir viena no valodām, kurā šo zinātņu terminoloģija ir īpaši pārdomāta, tai skaitā arī no pedagoģiskā viedokļa].

Tas pats notika arī ar literatūru. Žulinskis bija amatu apvienošanas kārtībā arī Ukraiņu literatūras institūta direktors, bet kopā ar viņu šo iestādi vadīja Pedagoģisko zinātņu akadēmijas prezidents Vasīlijs Kremeņs (bijušais Ukrainas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas instruktors), kurš daudz izdarīja, lai Ukrainā par klasiķiem tiktu uzskatīti trešās šķiras literātiņi.

Tā visa rezultātā uz “oranžā” Juščenko nākšanas pie varas laiku viss galvenais darbs jau bija izdarīts: krievu valoda un literatūra bija pārkategorizēta kā svešvaloda [kas Ukrainas gadījumā ir pilnīgs absurds, jo lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju ir krievi], bet masu informācijas līdzekļu ēterā valdīja “deržavnā mova”, ko tautā iesauca par “dermovu” [vārdu spēle – burtiskā tulkojumā “sūdvaloda”]. Ar likuma spēku tika nostiprināta tās esamība radio un TV ēterā kā minimums 75% apmērā. Tik pat daudz vajadzēja pārraidīt ukraiņu dziesmas un filmas.

Ar “prokrieviskā” Janukoviča nākšanu pie varas šie procesi kļuva lavīnveidīgi. Tad nu sākās… Pat Krimā viss krieviskais tika aizliegts un pat skolotājiem skolā starpbrīžu laikā savā starpā spieda runāt “movā”.

Krievijā uz to visu īpašu vērību nepievērsa. Šodien visi ir šausmās no šādas politikas sekām, bet par cēloņiem neviens īpaši daudz nerunā, bet tā visa iemesli ir virspusē, visiem acīmredzami. Desmitgažu laikā Rietumvalstis caur pašu radītajām un finansētajām nevalstiskajām organizācijām, izglītības projektiem, popkultūru un masu informācijas līdzekļiem realizēja konsekventu Ukrainas atraušanas no Krievijas politiku. Šīs politikas pamatā ir jaunas paaudzes uzaudzināšana, kura ir negatīvi noskaņota pret savām saknēm, tradīcijām, vēsturi un valodu, tās smadzeņu izskalošanu, veidojot cieņu pret pseidocilvēciskām vērtībām (ar brendu “vispārcilvēciskās vērtības”) un “brīvās pasaules”, kurā Krievija nekad nav tikusi iekļauta, sasniegumiem. [Līdzīgi procesi ir notikuši un turpina attīstīties arī Latvijā, līdzīgā kārtā tiek debilizēti arī Latvijas jaunieši, tikai Ukrainas gadījumā šī destrukcija ir īpaši labi redzama, jo tur visa cita starpā krievus mēģina pataisīt par antikrieviem.]

Apvērsums Kijevā un pilsoņu karš Donbasā apstiprināja, ka Rietumvalstīs neviens no “lielā šaha dēļa” stratēģijas [analoģija ar Zbigņeva Bžezinska grāmatu] atteikties negrasās un ka formula “Ukraina nav Krievija” tiek pārveidota par formulu “Ukraina ir anti-Krievija”. [Arī latviešu intensīvi mēģina pataisīt par antikrieviem, kuru galvenais uzdevums ir kalpot par lielgabalgaļu cīņā ar Krieviju. Nekam citam šādu idiotu biomasas nav derīgas.]

ASV un Eiropas universitāšu skaits, kurās tika apmācīti un joprojām mācās jaunieši no Ukrainas, ir mērāms simtos. Notiek intensīva talantīgu jauniešu meklēšana [tas pats notiek arī Latvijā, vistalantīgākie bērni tiek laicīgi identificēti un viņiem piedāvā mācīties Rietumvalstu mācību iestādēs]. Tikai vienā pašā Kijevā aktīvi strādā vairākas nopietnas Rietumvalstu izglītības struktūras, kuras aicina pie sevis labākos no jauniešiem. Studentu vīzas tiek izsniegtas ātri un vienkārši. Domājot par to visu gribas pajautāt, cik studenti no Ukrainas mācās Maskavas valsts universitātē?

Jā, Porašenko un Jaceņuks, Naļivaičenko un Turčinovs ir marionetes, ietekmes aģenti vai pat specdienestu aģenti. Tomēr viņi nespētu noturēties pat vienu dienu, ja viņiem nebūtu atbalsts pietiekami nozīmīgā tautas daļā – pirmkārt jaunajā paaudzē. Visa audzināšanas sistēma Ukrainā tika izveidota pietiekami skaidri un stingri. Vienkāršās un primitīvās ideologēmas “Ukrainas nav Krievija”, “Mūsu tauta ir īpaša”, “Ukraiņi ir seni Eiropieši” tika stāstītas jau kopš visagrākās bērnības, tika dzītas galvā skolā un nostiprinātas ar masu informācijas līdzekļu palīdzību…

Par Ukrainas mēdijiem

Ukrainas televīzija, avīzes, radio ir atsevišķs temats, kurš ir padziļinātas analīzes vērts. Šai rakstā tikai mazliet pieskaršos šai tēmai. Ukrainas valsts TV un radio šodien ir drausmīgā stāvoklī, tai pat laikā ēteram ir uzkundzējušās ar visjaunāko tehniku aprīkotās privātās mēdiju kompānijas, kuras pieder dažiem vietējiem oligarhiem. Polijā, pierobežas ar Ukrainu joslā, darbojas “žurnālistu skolas”, kurās ukraiņu jaunieši no amerikāņu instruktoriem gūst profesionālo iemaņu minimumu. Atlase šajās skolās ir ļoti stingra – tikai “patrioti” un tikai “īstenie ukraiņi”. Ņem pārsvarā jauniešus no Rietumukrainas.

Bijušais Krievijas mēdiju magnāts Vladimirs Gusinskis ar visuzticamāko savu pakalpiņu Jevgēniju Kiseļovu 2000.gadā Maskavā

Bijušais Krievijas mēdiju magnāts Vladimirs Gusinskis ar visuzticamāko savu pakalpiņu Jevgēniju Kiseļovu 2000.gadā Maskavā

Tieši vietējie oligarhi savulaik palaida Ukrainas ēterā tādus darboņus kā Ševels (Saviks) Šusters un Jevgēnijs Kiseļovs [Krievijā bēdīgi slavens kopmānijas NTV darbonis, kurš Putina – Gusinska konfrontācijas saasināšanās laikā līdz pēdējam aizstāvēja savu saimnieku]. Krieviski runājošie raidījumu vadītāji kļuva par atklāti rusafobisku un nacionālistisku [nacistisku] raidījumu autoriem un moderatoriem. Šādi raidījumi pārpludināja Ukrainas TV ēteru. Itālijas pilsonis Šusters, nostiprinājies Kijevā, pat spēja izveidot pats savu TV kanālu, kurā saaicināja kadrus, kuri iepriekš ar sirdi un dvēseli kalpoja oligarhiem Berezovskim un Gusinskim [abi ebreji, tika padzīti no Krievijas par īpaši nekaunīgu antivalstisku darbību]. Ar Šustera vārdu ir saistīts jaunais ukraiņu žurnālistikas un politikas “ieguvums” – afgānis Mustafa Naijema. Šis jaunais cilvēks (kurš it kā esot Šustera ārlaulības dēls) ir viens no Maidana pasionārākajiem dalībniekiem, kurš aicināja pūli uz Janukoviča rezidences šturmēšanu un kurš pašreiz ir Ukrainas parlamenta deputāts no Porošenko partijas. Ukrainas ēterā pēc 2014.gada valsts apvērsuma sāka parādīties bijušie “Exo Moskvi” un “Dožģ” [Krievijas nodevēju un neoliberāļu mēdiji] darbinieki. Pat Ksenijai Sobčakai darbiņš atradās. Kijevas “grantēdāju” [amerikāņu piešķirto grantu tērētāju] tusiņā organiski iekļāvās arī Maskavas neoliberāļu kompānija.

00544_Saviks_Susters

Ševels (Saviks) Šusters

Viktors Pinčuks – baisais Ukrainas “pelēkais kardināls”

Jeļena Piņčuka (ex Kučma) un Viktors Piņčuks

Jeļena Piņčuka (ex Kučma) un Viktors Piņčuks

Par Kolamoiska un Firtaša holdingiem ir jau gana daudz uzrakstīts. Tomēr viena no galvenajām baisajām figūrām, kura formēja ukraiņu nacisma ideoloģiju, vienmēr paliek ēnā. Runa ir par bijušā Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas meitas vīru Viktoru Pinčuku. Tieši viņš ataicināja uz Kijevu Šusteru un iedeva tam savā TV kanālā vislabāko raidlaiku.

Interesanti ir palasīt Pinčuka biogrāfiju ukraiņu Wikipēdijā: “Viens no bagātākajiem ukraiņiem, kurš ir pastāvīgs Ukrainas TOP-10 lielbagātnieku saraksta dalībnieks. 2008.gadā pēc žurnāla Forbes versijas viņš kļuva par bagātāko ukraini, apsteidzot Rinatu Ahmetovu.”

Tāpat Wikipēdija informē: “Pinčuka vecvectēvi bija rabīni un melamedi (žīdu tautskolu skolotāji) no slavenas aškenazi ebreju dzimtas. ” … “Man nebija nekāda kapitāla, izņemot zināšanu. Sava darba un cilvēku dabas zināšanu. … Tas arī bija mans sākumkapitāls!” – Wikipēdija citē pieticīgo miljardieri. Virspusēji raugoties, var šķist, ka Pinčuks līdzinās filmu varonim, kurš ir realizējis Amerikas sapni – daudz strādāja un nopelnīja lielu bagātību.

Bet tā tas nav! Wikipēdija nestāsta par to kā galvenais Dņepropetrovskas kriminālais klans apgabala kompartijas vadītāja Pāvela Lazarenko vadībā 1990-o gadu sākumā sāka plosīt un izzagt lielākos šī industriālā reģiona uzņēmumus. Šajā klanā ietilpa arī bijusī Dņepropetrovskas universitātes komjaunatnes komitejas vadītāja vietniece Jūlija Grigjan (tagad Timošenko), trubu rūpniecības projektēšanas institūta jaunākais zinātniskais darbinieks Viktors Pinčuks, kā arī “cehoviks” un kooperators Beņa Kolamoiskis. Wikipēdija nepastāstīs kā viņi spekulēja ar trubām, kā mēnešiem nemaksāja darbiniekiem algas un kā pa kapeikām prihvatizēja Padomju Savienības līmeņa lieluzņēmumus. Tāpat Wikipēdijā mēs neizlasīsim par tālākajiem Viktora Pinčuka kariem ar Jūliju Tiomošenko un Beņu Kolamoiski, kad tika dalīti bijušā Ukrainas premjerministra Pāvela Lazarenko īpašumi [kurš ASV tika apcietināts]. 1996.gadā Pinčuku pat nolaupīja un pieprasīja izpirkumu 5 miljonu dolāru apmērā. Runā, ka viņš pilnībā norēķinājās ar saviem “draugiem” un tieši tāpēc arī palika dzīvs.

Wikipēdijā arī nekas nav rakstīts par to, kā Ukrainas prezidenta znots spēja prihvatizēt metalurģisko kombinātu “Krivorožstaļ” par desmit reizes zemāku cenu nekā bija tā tirgus vērtība. Tur, protams, arī nav nekādu ziņu par to kā bijusī Pinčuka biznesa partnere Timošenko, ieņemot Ukrainas vicepremjeres amatu, savāca valsts uzņēmumus un pārpārdeva tos indiešu magnātam kopsummā par pieciem miljardiem dolāru, no kuriem nekas tā arī nenonāca līdz valsts budžetam.

Viktors Pinčuks un Džordžs Soross

Viktors Pinčuks un Džordžs Soross

Slavenais amerikāņu advokāts Brūss Marks reiz par Pinčuku pateica sekojošo: “Es gribētu saņemt tik lielu naudu, cik saņem Pinčuka “piāristi” par viņa imidža atmazgāšanu.” Cits amerikānis, Džordžs Soross par viņu teica tā: “Viktors ir apgaismots kapitālists.” Savukārt pats Pinčuks par sevi saka: “Es esmu Rietumu cilvēks. Es gribu dzīvot globālā pasaulē. “ Tas ir kredo, kam viņš ir uzticīgs.

Pinčuku godā gan Klintonu, gan Bušu ģimenes, viņš ir ticis aicināts uz šo kungu jubilejām. Bet nesen viņš saņēma Kanādas ukraiņu diasporas medaļu (nosauktu uniātu metropolīta Andeja Šepticka vārdā) “par ieguldījumu ukraiņu – ebreju attiecību stiprināšanā un Ukrainas proebrejisko tieksmju atbalstīšanā.” Patiešām fantastisks sajaukums. Metropolīts Šeptickis svētīja SS divīziju “Galīcija”, kas sastāvēja no Meļņika un Banderas nacionālistiskiem [nacistiskiem] atsaldeņiem. Metropolīts skoloja asiņaino nacistu bendi Šuhēviču, kurš pats personiski no sestā stāva meta laukā mazgadīgus ebreju bērnus. Metropolīts Šeptickis publiski apsveica ebreju grautiņus Ļvovā 1941.gada 30.jūnijā. Tādas, lūk “ukraiņu –ebreju attiecības” sanāk…

Viktors Piņčuks pēc uniātu metropolīta Andeja Šepticka vārdā nosauktās medaļas saņemšanas

Viktors Piņčuks pēc uniātu metropolīta Andeja Šepticka vārdā nosauktās medaļas saņemšanas

Tonijs Blērs, Bils Klintons un Viktors Piņčuks

Tonijs Blērs, Bils Klintons un Viktors Piņčuks YES forumā

Viktors Piņčuks ar sievu un Eltons Džons

Viktors Piņčuks ar sievu un Eltons Džons

Pašreizējais Kijevas režīms ne velti ir tik labvēlīgs pret Pinčuku. Tieši viņš sākumā finansēja Porašenko, ieveda viņu lielajā biznesā un pēc tam arī politikā. Tieši Pinčuks savulaik Dņepropetrovskas apgabala komjaunatnes propagandas daļā sameklēja un vilka sev līdzi Turčinovu [Ukrainas parlamenta priekšsēdētājs un Prezidenta pienākumu izpildītājs uzreiz pēc apvērsuma, tāpat arī pilsoņu kara uzsācējs, kurš deva oficiālu pavēli armijai iesaistīties nemieru apspiešanā Donbasā]. Tieši Pinčukam ir lielākā mediju impērija, kura raida visās Ukrainas malās. Viņam pieder mēdiju grupa StarLightMedia, kas sevī ietver TV kanālus СТБ, ICTV, Jaunais, QTV, М1, М2, lielāko Kijevas avīzi “Fakti un komentāri”, izdevniecību “Ekonomika”, avīzi “Delo”, žurnālu “IzvestGazeta” un vēl virkni citu izdevumu. Šo gigantisko struktūru vada Piņčuka sieva Jeļena Piņčuka, meitas uzvārdā Kučma, bijušā Ukrainas prezidenta meita. Viņa, viņas vīrs, māte un tēvs vienmēr runā tikai krieviski, bet visiem pārējiem Ukrainas iedzīvotājiem nezkāpēc uzspiež “movu”. Tieši no Pinčuka TV kanāla СТБ sākās kanādiešu suržika “dermovas” izplatība, bet nesenā pagātnē no viņa ICTV pa pasaules mēdija telpu sāka klīst tādi termini kā “Krievijas teroristiskais karaspēks”, “Krievijas agresija pret Ukrainu” un “Krimas aneksija”.

Leonīds Kučma, Jeļena Pinčuka (ex Kučma), Viktors Piņčuks YES forumā

Leonīds Kučma, Jeļena Pinčuka (ex Kučma), Viktors Piņčuks YES forumā

Bet ar Krimas zaudēšanu Pinčuks gan nespēj samierināties. Tieši Jaltā (Krimā) viņš gandrīz desmit gadus organizēja savus YES (Jaltas ekonomiskā stratēģija) forumus. Tās bija skates, kurās amerikāņu saimnieki atlasīja pretendentus uz Ukrainas augstāko varu. Jaltā pie Pinčuka regulāri brauca Klintonu pāris, ASV valsts sekretāra vietniece Viktorija Nulande un daudzi citi prominenti amerikāņi [tai skaitā arī Džordžs Soross], tur apgrozījās gan ASV demokrāti, gan republikāņi. Bet foruma priekšsēdētājs nemainīgi bija Aleksandrs Kvasņevskis – arī labi zināms Krievijas “draugs”.

Viktors Piņčuks un Arsēnijs Jaceņuks ar sievu

Viktors Piņčuks un Arsēnijs Jaceņuks ar sievu

Tieši Jaltā savā YES Pinčuks pirmo reizi publikai parādīja jauniņo un daudzsološo Jaceņuku. Turpat Jaltā centīgi savā starpā diskusijās cīnījās Timošenko ar Janukoviču un te amerikāņi pirmo reizi iepazinās ar Sergeju Ļovočkinu [oligarhu, bijušo Kučmas padomnieku un Viktora Janukoviča administrācijas vadītāju, tagad “Opozīcijas bloka” līderi un Ukrainas parlamenta deputātu] un Vladimiru Groismanu [pēcapvērsuma Ukrainas premjerministra vietnieku un pēc tam parlamenta priekšsēdētāju]. Caur YES Pinčuks arī atved pie amerikāņu saimniekiem toreiz neveiklo un nervozo Kārļa Marksa fabrikas bijušo konditoru Peķu Porošenko. Tā, ka visa amerikāņu marionešu banda, kura pašreiz Ukrainā realizē ASV politiku, ir Viktora Pinčuka cilvēki.

Viktors Pinčuks vienmēr ir ēnā. Viņš nekad neiziet uz skatuves. Viņa firma “Intertaip” ir nopelnījusi simtiem miljonu dolāru, piegādājot Krievijai trubas. Maskavā viņš arī  nodibināja tāda pat nosaukuma apdrošināšanas kompāniju. Tomēr savu “ģimenes ligzdiņu” viņš ir “novijis” padomju oligarhu galvaspilsētā Londonā. Tur viņš pāris gadus atpakaļ nopirka visdārgāko pili Lielbritānija, par cenu, kura pārsniedz Bekingemas pils vērtību. “Politiķiem ir vajadzīga vara, bet man ir vajadzīga brīvība, “ savulaik izteicās Pinčuks intervijā Le Monde. Un šodien, raustot aiz diedziņiem proamerikānisko Kijevas huntu, viņš šo brīvību sev ir sasniedzis.

Tikai pašreiz Ukrainā notiekošais asiņainais balagāns ātri vien beigsies. Ukraina jau ir nokritusi sociāli – ekonomiskajā bezdibenī. Organiski ciešās saites ar Krieviju ir brutāli pārrautas, viss krieviskais ir aizliegts: televīzija, kino, pat estrāde… Katru vakaru TV kanāli, kuri pieder Pinčukam, Kolamoiskim, Firtašam un citiem [ebreju tautības] oligarhiem sāk savas “naida stundas”. “Rietumu cilvēks” Pinčuks cer, ka viņš vienmēr paspēs aizbēgt uz savām mājām Londonā. Varbūt arī paspēs, bet Berezovska [kurš izputēja, tika izūtrupēts, publiski lūdzās Putinam ļaut viņam atgriezties Krievijā un gala beigās pakārās Londonā savā šlipsē] piemērs labi rāda kā mēdz beigt šāda tipa personāži. Bet Ukrainā atkal ieviest kārtību nāksies kādam citam.

Dmitrijs Artjomovs
/05.09.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/09/05/chi-vy-hlopcy-budete-35166.html

Informācijas aģentūra
/09.09.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s