Kā atrisināt ilggadīgo Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktu

00547_Location_Nagorno-Karabakh_ruKalnu Karabahas konflikts ir visvecākais un sarežģītākais no visiem etniskajiem konfliktiem, kuri notika PSRS teritorijā tās eksistences pēdējos gados un pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma.

[Kalnu Karabaha ir sena armēņu apdzīvota teritorija, kura kā Karabahas haniste nokļuva Krievijas impērijas sastāvā, bet pēc revolūcijas 1918. –1920.gadā notika azerbaidžāņu – armēņu karš par Kalnu Karabahu. PSRS vadība, mēģinot uzlabot attiecības ar Kemala Ataturka Turciju, nolēma atstāt Kalnu Karabahu Azerbaidžānas PRS sastāvā, dodot Kalnu Karabahai ļoti plašu autonomiju. Vēlākie armēņu mēģinājumi PSRS ietvaros panākt Kalnu Karabahas pievienošanu Armēnijas PSR bija neveiksmīgi. Kalnu Karabaha bija starpetniskās spriedzes un konfliktu avots vēl PSRS ziedu laikos.]

Kalnu Karabahas konflikts sākās 1987.gadā un joprojām vēl nav beidzies. Tas ir ne tikai pirmā PSRS starpnacionālā konflikta piemērs, bet arī pirmā starprepublikāniskā konflikta piemērs, kurš pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā izvērtās atklātā karā starp Armēniju un Azerbaidžānu.

1994.gada maijā pēc Biškekas protokolu parakstīšanas intensīva karadarbība tika pārtraukta un konflikts tika iesaldēts. Tomēr pietiekami regulāri notiek apšaudes robežjoslā, kas izraisa asu abu pušu reakciju. Tāpat periodiski izveidojas situācija, kas draud izraisīt karadarbības atsākšanos.

Konflikta atjaunošana ir neizdevīga gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai, gan Krievijai

Neatrisināmais Kalnu Karabahas konflikts nodara lielu kaitējumu pēcpadomju telpas internacionālajiem projektiem. Neatkarīgo Valstu Savienība (NVS) ir gandrīz vai vienīgā struktūra, kurā vienlaicīgi atrodas gan Erevāna, gan Baku. Bet jau Armēnijas dalība Kolektīvās drošības līguma organizācijā bija viens no faktoriem, kas izraisīja Azerbaidžānas nepatiku un beidzās ar tās izstāšanos no šīs organizācijas 1999.gadā. Droši var izteikt pieņēmumu, ka Armēnijas dalība Muitas savienībā un Eirāzijas ekonomiskajā savienībā bremzē Azerbaidžānas sadarbību ar šīm struktūrām.

Pašreiz mēs vērojam starptautiskās situācijas saasināšanos dēļ PaxAmericana sistēmiskās krīzes un Vašingtonas mēģinājumiem pārvarēt to, nostājoties uz stingras konfrontācijas ceļa ar Krieviju. Rezultātā palielinās varbūtība, ka mākslīgi (ar ASV pūliņiem) tiks “atsaldēti” visi starpetniskie konflikti pēcpadomju telpā. Ņemot vērā Kalnu Karabahas konflikta stratēģisko nozīmi, tas kopā ar Piedņestru ir starp pirmajiem aktivizācijas kandidātiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Kaukāzs ir Krievijas vārti uz Tuvajiem Austrumiem, un ASV ļoti vēlas šos vārtus aizvērt.

Pie tam ASV, ja tai izdosies aktualizēt militāro sadursmju atjaunošanos Kalnu Karabahasā, centīsies panākt pēc iespējas intensīvāku karadarbību, saprotot, ka nevienai no pusēm nav iespējams gūt militāru uzvaru.

Pēc būtības militāro sadursmju atjaunošanās Kalnu Karabahā būs bezjēdzīga armēņu un azerbaidžāņu savstarpēja iznīcināšana bez perspektīvām pārskatāmā nākotnē sasniegt rezultātu, kurš apmierinātu kaut vai vienu no karojošajām pusēm.

Protams, šī scenārija realizācijas gadījumā Krievijas resursi tur tiks nopietni “piesieti”, jo Maskava nevarēs nostāties kādā vienā pusē un nevarēs pieļaut konflikta eskalāciju.

Kas ir iespējams un kas nav iespējams?

Vienīgā iespēja pazemināt konflikta atjaunošanās varbūtību ir uzsākt reālu krīzes noregulēšanu, balstoties uz tiešām divpusējām Baku un Erevānas sarunām.

Ir skaidrs, ka ātri likvidēt gandrīz trīs desmitgades ilguša militāri – politiska konflikta sekas nav iespējams. Un nonākt līdz abām pusēm pieņemamam savstarpējās vienošanās tekstam visdrīzāk varēs tikai pēc vairākiem gadiem (tiesa gan gribas cerēt, ka tas izdosies ātrāk). Tomēr, lai samazinātu vai pat izslēgtu militāru darbību atjaunošanos, pusēm nav obligāti uzreiz noslēgt vienošanos. Pat konflikta noregulēšanas principi ir jautājums, kurš visdrīzāk tiks apspriests ilgi.

Tomēr Baku un Erevānas piekrišana tiešām sarunām ar vienlaicīgām publiskām deklarācijām par apņemšanos atrisināt konfliktu nemilitāriem līdzekļiem radīs pavisam citu politisko un informatīvo situāciju.

Šodien, kad puses atrodas trausla pamiera apstākļos, neuzticas viena otrai, gaida provokācijas un gatavojas karam, propaganda no abām pusēm strādā uz ienaidnieka tēla radīšanu. Šajos apstākļos politiķi ir spiesti stingri reaģēt uz jebkuru pārpratumu, jebkuru nejaušību, jebkuru provokāciju. Gan Azerbaidžānas, gan Armēnijas sabiedrība sagaida no saviem līderiem maksimāli stingru reakciju uz “ienaidnieka izlēcieniem”. Attiecīgi jebkurš, pat visnenozīmīgākais incidents ātri pieņem homēriskus apmērus un izsauc abpusēju apmaiņu ar stingriem paziņojumiem visaugstākajā līmenī. Tas savukārt izraisa kārtējo militāra tipa histērijas vilni mēdijos.

Tādējādi gan politiķi, gan sabiedrība nonāk apburtā lokā, kurā uzkurina viens otru. Līdz šim vienmēr izdevās laicīgi apstāties. Tomēr ja procesā iesaistīsies nopietns spēks, kurš grib pagrūst puses uz kara atsākšanu un kuram ir ļoti liela pieredze visdažādāko konfliktu radīšanā un izprovocēšanā visā pasaulē, tad nebūt nav teikts, ka kārtējais konflikta saasinājums neizrādās liktenīgs.

Lai izrautos no nebeidzamas cīņas apburtā apļa, nepieciešams lai pārrunas principā būtu iespējamas. Pie tam ir jāsaprot, ka ne Erevāna var atteikties no Kalnu Karabahas armēņu atbalstīšanas, ne arī Baku būs spējīga attaisnoties Azerbaidžānas sabiedrības priekšā par atteikšanos atjaunot Azerbaidžānas PSR robežas. Attiecīgi bez apņemšanās izmantot tikai miermīlīgus līdzekļus konflikta noregulēšanai, lai sāktu pārrunu procesu abām pusēm kopējas deklarācijas līmenī ir jāatzīst, ka pašreizējos apstākļos nav iespējamas divas lietas: 1) atgriezt stāvokli, kāds bija pirms konflikta; 2) saglabāt esošo situāciju.

Faktiski tas būtu pirmais kompromiss ceļā uz pašreiz vienīgo iespējamo kompromisa mieru. Gribu vērst uzmanību, ka šie formulējumi ir maksimāli vispārīgi. To, kurš no kā un par labu kam atteiksies ir tālāku, iespējams ilggadīgu pārrunu jautājums.

Šodien ir jāpielieto šāda tipa sākuma formulējumi, lai abu pušu pozīcijas nebūtu pilnīgi pretrunīgas un lai kaut vai teorētiski būtu iespējams tās novest pie kaut kāda kopsaucēja. Tālāk var mēģināt uztaustīt kompromisu un paralēli strādāt ar abu valstu sabiedrisko domu, mainot to no savstarpējas cīņas noskaņojumiem uz konstruktīvāku pozīciju.

Pašreiz ir labvēlīgi apstākļi konflikta atrisināšanai

Situācija šodien ir izveidojusies ļoti labvēlīgi, lai varētu uzsākt veiksmīgas sarunas. Ja agrāk abas konfliktā iesaistītās puses periodiski izjuta kārdinājumu paspēlēt uz Krievijas – Rietumvalstu pretrunām, lai iegūtu kādu papildus pārsvaru, tad šodien tas kļūst neiespējami. Rietumvalstis šai reģionā vairs nav spējīgas spēlēt nekādu konstruktīvu lomu. Eiropas Savienībai tam vienkārši nepietiek resursu, bet ASV jau paspēja gan Erevānā, gan Baku organizēt neveiksmīgus valsts apvērsumus. Vienīgais reālais starpnieks, kurš uztur labas attiecības ar abām pusēm, ir Krievija.

Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna atrodas tā reģiona tuvumā, kurā aktīvi darbojas “Islāma valsts” un abas valstis ir potenciāli islāmistu mērķi. Tāpēc gan Armēnija, gan Azerbaidžāna ir ieinteresētas netērēt savus resursus bezjēdzīgā, vienam otru iznīcinošā konfliktā, bet gan apvienot savus resursus cīņai ar “Islāma valsti”. Un atkal, vienīgais reālais sabiedrotais, kurš ir ne tikai ieinteresēts, bet arī spējīgs palīdzēt Erevānai un Baku “Islāma valsts” invāzijas Kaukāzā gadījumā, ir Krievija.

Visi ārējie apstākļi ir izveidojušies tā, ka konstruktīvs dialogs ar labām panākumu izredzēm ir ne tikai iespējams, bet pat nepieciešams. Bet, lai tas notiktu, ir nepieciešams atzīt tiešu sarunu starp Baku un Erevānu iespējamību un lietderību. Šīs sarunas var sākties jebkurā vietā, tai skaitā arī ar Krievijas starpniecību, tomēr iniciatīvai ir jānāk no Armēnijas un Azerbaidžānas, jo tas ir viņu konflikts, jo viņiem ir jānokārto savas attiecības un nekāds noregulējums viņiem nevar tikt uzspiests.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs , Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/18.09.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/123329

Informācijas aģentūra
/20.09.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s