Vladimira Putina uzstāšanās ANO Ģenerālās Asamblejas 70.sesijā (pilns teksts)

Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamais Ģenerālais sekretār! Cienījamie valstu un valdību vadītāji! Dāmas un kungi!

Apvienoto Nāciju Organizācijas 70-ā jubileja ir labs iemesls, lai pievērstos vēsturei un parunātu par mūsu kopējo nākotni. 1945.gadā valstis, kuras sagrāva nacismu, apvienoja pūliņus, lai liktu stingru pamatu pēckara pasaulei.

Atgādināšu, ka galvenie lēmumi par valstu savstarpējās sadarbības principiem, lēmums par ANO izveidošanu tika pieņemts mūsu valstī antihitleriskās koalīcijas tikšanās laikā Jaltā. Jaltas sistēma bija patiešām izciesta, apmaksāta ar desmitiem miljonu cilvēku dzīvībām, diviem pasaules kariem, kas pārņēma pasauli XX gadsimtā, un, būsim atklāti, tā palīdzēja cilvēcei iziet cauri vētrainiem, reizēm dramatiskiem notikumiem pēdējo septiņdesmit gadu laikā, nosargājot pasauli no vērienīgiem satricinājumiem.

Apvienoto Nāciju Organizācija ir struktūra, kurai leģitimitātes, pārstāvnieciskuma un universāluma ziņā nav līdzvērtīgu struktūru. Jā, pēdējā laikā ANO tiek kritizēts. It kā tā demonstrē nepietiekamu efektivitāti, bet principiāli lēmumi atduras pret nepārvaramām pretrunām, pirmkārt starp Drošības Padomes locekļiem.

Tomēr gribu uzsvērt, ka nesaskaņas ANO ir bijušas vienmēr visu organizācijas 70 gadu eksistences laikā. Un veto tiesības tika pielietotas vienmēr: tās izmantoja i Amerikas Savienotās Valstis, i Lielbritānija, i Francija, i Ķīna, i Padomju Savienība un pēc tam arī Krievija. Tas ir pilnīgi dabiski tik daudzveidīgai un reprezentablai organizācijai. Dibinot ANO, nebija domāts, ka te valdīs vienprātība. Organizācijas būtība pa lielam arī ir kompromisu meklēšanā un izstrādē, un tās spēks ir dažādu viedokļu un skatu punktu vērā ņemšana.

ANO “laukumā” apspriestais kļūst par saskaņotiem lēmumiem rezolūciju formā vai arī netiek saskaņots, kā saka diplomāti: lēmumi iziet cauri vai neiziet. Un visas jebkādu valstu darbības, apejot šo kārtību, ir neleģitīmas, ir pretrunā ANO Statūtiem un ir pretrunā mūsdienu starptautiskajām tiesībām.

Mēs visi zinām, ka pēc “aukstā kara” beigām – visi to zin – pasaulē radās viens dominēšanas centrs. Un tad tiem, kuri izrādījās šīs piramīdas virsotnē, radās kārdinājums domāt, ka, ja jau viņi ir tik stipri un tik izredzēti, tad vislabāk zin, kas jādara. Un tāpēc attiecīgi var nerēķināties arī ar ANO, kura bieži vien tā vietā, lai automātiski sankcionētu un likumiskotu vajadzīgos lēmumus, tikai traucē, kā pie mums mēdz teikt, tikai “maisās pa kājām”. Cirkulē tādas runas, ka Organizācija tādā izskatā, kādā tā tika radīta, ir novecojusi, ir izpildījusi savu vēsturisko misiju.

Protams, pasaule mainās un ANO ir jāatbilst šai dabiskajai transformācijai. Krievija, balstoties uz visplašāko konsensusu, ir gatava darbam ANO tālākai attīstībai ar visiem partneriem, tomēr uzskatām mēģinājumus iedragāt ANO autoritāti un leģitimitāti par ļoti bīstamiem. Tas var novest pie visas starptautisko attiecību arhitektūras sabrukuma. Tad mums tik tiešām vairs nepaliks nekādi noteikumi, izņemot stiprākā tiesības.

Tā tad būs pasaule, kurā kolektīvā darba vietā valdīs egoisms, pasaule, kurā būs arvien vairāk diktāta un arvien mazāk vienlīdzības, arvien mazāk reālas demokrātijas un brīvības, pasaule, kurā patiešām neatkarīgu valstu vietā vairosies faktiskie protektorāti, kuri tiek pārvaldīti no ārpuses. Kas gan valsts suverentitāte, par kuru te kolēģi jau runāja, tāda ir? Tā vispirmām kārtām ir brīvība, brīva sava likteņa izvēle katram cilvēkam, tautai, valstij.

Starp citu, cienījamie kolēģi, no šīs pašas sērijas ir arī jautājums par valsts varas leģitimitāti. Nedrīkst spēlēties un manipulēt ar vārdiem. Starptautiskās tiesībās, starptautiskās attiecībās katram terminam ir jābūt saprotamam, caurspīdīgam, tam ir jābūt vienādi saprotamam un ar vienādas saprotamības kritērijiem. Mēs visi esam dažādi un pret to ir jāizturas ar cieņu. Nevienam nav pienākums pakārtoties tikai vienam attīstības modelim, ko kāds vienreiz un uz visiem laikiem ir atzinis par pareizu.

Mums visiem nevajadzētu aizmirst pagātnes pieredzi. Mēs, piemēram, atceramies piemērus no Padomju Savienības vēstures. Sociālo eksperimentu eksports, mēģinājumi paātrināt pārmaiņas vienā vai otrā valstī, izejot no saviem ideoloģiskajiem uzstādījumiem, bieži noveda līdz traģiskām sekām, noveda nevis līdz progresam, bet gan degradācijai. Tomēr izskatās, ka neviens nemācās no svešām kļūdām un tikai atkārto tās. Un tagad jau “demokrātisko” revolūciju eksports turpinās.

Pietiek apskatīties uz situāciju Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, par ko runāja iepriekšējais runātājs [Jordānijas karalis Abdula II]. Protams, politiskās, sociālās problēmas šai reģionā brieda jau sen un cilvēki tur, protams, vēlējās pārmaiņas. Bet kas tur sanāca praktiski? Agresīva ārēja iejaukšanās noveda līdz tam, ka reformu vietā valsts institūti un pati dzīves kārtība tika nekaunīgi iznīcināta. Demokrātijas un progresa vietā – vardarbība, nabadzība, sociālā katastrofa, bet cilvēktiesības, ieskaitot tiesības uz dzīvību, nav ne graša vērtas.

Tā vien gribas pajautāt tiem, kuri radīja šādu situāciju: “Jūs maz saprotiet, ko jūs esat sadarījuši? “ Bet baidos šis jautājums paliks neatbildēts, jo no politikas, kuras pamatā ir pašpārliecinātība, pārliecība par savu izredzētību un nesodāmību, tā arī nav atteikušies.

Jau ir acīmredzams, ka virknē Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu varas vakuums ir novedis pie anarhijas zonu izveidošanās, ko nekavējoties sāka aizpildīt anarhisti un teroristi. Zem tā saucamās “Islāma valsts” karogiem karo jau desmitiem tūkstoši kaujinieku. To skaitā ir arī bijušās Irākas militārpersonas, kuras 2003.gada iebrukuma Irākā rezultātā tika izmestas uz ielas. Rekrūšu piegādātājs ir arī Lībija, kuras valstiskums tika sagrauts, rupji pārkāpjot ANO Drošības padomes rezolūciju Nr 1973. Un tagad radikāļu rindas papildina arī tā saucamās mērenās Sīrijas opozīcijas, ko atbalsta Rietumi, dalībnieki.

Viņus sākumā apbruņo, apmāca, bet pēc tam viņi pāriet tā saucamās “Islāma valsts” pusē. Un pati “Islāma valsts” radās ne jau tukšā vietā: arī to sākumā audzēja kā ieroci pret nevēlamiem laicīgiem režīmiem. Radot placdarmu Sīrijā un Irākā, “Islāma valsts” aktīvi paplašina ekspansiju uz citiem reģioniem, tiecas pēc kundzības islāma pasaulē un ne tikai tajā. Un tikai ar šiem plāniem viss neaprobežojas. Lietu stāvoklis ir vairāk kā bīstams.

Šādā situācijā ir liekulīgi un bezatbildīgi uzstāties ar skaļām deklarācijām par starptautiskā terorisma draudiem un pie tam pievērt acis uz teroristu finansēšanas un atbalsta kanāliem, kuru vidū ir narkobizness, nelegālā naftas tirdzniecība un ieroču tirdzniecība, un vēl mēģināt manipulēt ar ekstrēmistiskām grupām, pieņemot tos savā dienestā, lai panāktu savus politiskos mērķus, cerot pēc tam kaut kā tikt ar viņiem galā jeb, vienkārši izsakoties, likvidēt tos.

Tiem, kuri patiešām tā rīkojas un tā domā, gribu pateikt: cienījamie kungi, jums, protams, ir darīšana ar ļoti cietsirdīgiem cilvēkiem, bet nebūt ne ar muļķiem un primitīviem ļaudīm, viņi nav muļķāki par jums un vēl nav zināms, kurš kuru izmanto saviem mērķiem. Un pēdējie dati par ieroču nodošanu no tās pašas mērenās opozīcijas teroristiem ir labākais apstiprinājums tam.

Uzskatām jebkurus mēģinājumus koķetēt ar teroristiem un vēl jo vairāk apbruņot tos, ne tikai par netālredzīgiem, bet arī par ugunsbīstamiem. Rezultātā globālie teroristiskie draudi var kritiski pieaugt, pārņemt jaunus planētas reģionus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka “Islāma valsts” nometnēs iziet apmācības kaujinieki no daudzām valstīm, tai skaitā arī no Eiropas.

Diemžēl esmu spiests atklāti to pateikt, cienījamie kolēģi, Krievija šai ziņā nav izņēmums. Nedrīkst pieļaut, lai šie rīkļurāvēji, kuri jau ir sajutuši asins garšu, pēc tam atgrieztos mājās un tur turpinātu savu melno darbu. Mēs to negribam. Un to taču negrib neviens, vai ne? Krievija vienmēr ir stingri un konsekventi iestājusies pret terorismu visās tā formās.

Šodien mēs sniedzam militāri – tehnisko palīdzību i Irākai, i Sīrijai, i citām reģiona valstīm, kuras cīnās ar teroristiskiem grupējumiem. Uzskatām par milzīgu kļūdu atteikšanos sadarboties ar Sīrijas varasiestādēm, valdības armiju, ar tiem, kuri vīrišķīgi cīnās aci pret aci ar teroru. Beidzot ir jāatzīst, ka bez Prezidenta Asada valdības karaspēka, kā arī kurdu zemessardzes Sīrijā ar “Islāma valsti” un citiem teroristiskiem grupējumiem neviens reāli necīnās. Mēs zinām visas reģiona problēmas, visas pretrunas, bet tomēr jāiziet ir no reālās situācijas.

Cienījamie kolēģi! Esmu spiests konstatēt, ka pēdējā laikā tāda mūsu godīgā un tiešā pieeja tiek izmantota, lai apvainotu Krieviju augošās ambīcijās. It kā tiem, kuri par to runā, nav nekādu ambīciju. Bet būtība jau nav Krievijas ambīcijās, cienījamie kolēģi, bet tajā, ka situācija, kura pašlaik veidojas pasaulē, ir jau nepanesama.

Patiesībā mēs piedāvājam vadīties nevis no ambīcijām, bet kopīgām vērtībām un kopīgām interesēm, balsoties uz starptautiskām tiesībām, apvienot spēkus, lai atrisinātu mūsu priekšā esošās jaunās problēmas un izveidot plašu starptautisku antiteroristisko koalīciju. Kā antihitleriskā koalīcija, tā varētu saliedēt savās rindās visdažādākos spēkus, kuri ir gatavi apņēmīgi cīnīties pret tiem, kuri, tāpat kā nacisti, sēj ļaunumu un necilvēcības.

Un protams, galvenajiem šādas koalīcijas dalībniekiem ir jābūt musulmaņu valstīm, jo “Islāma valsts” ne tikai tās tieši apdraud, bet arī ar saviem asiņainajiem noziegumiem apgāna dižu pasaules reliģiju – islāmu. Kaujinieku ideologi izsmej islāmu, izkropļo tā patiesās humāniskās vērtības.

Gribētu vērsties pie musulmaņu garīgajiem līderiem: šobrīd ļoti būtiska ir i jūsu autoritāte, i jūsu pamācošais skolotāja vārds. Nepieciešams pasargāt cilvēkus, kurus kaujinieki vervē, no neapdomīgas rīcības, bet tiem, kuri bija apmānīti un dažādu iemeslu dēļ nokļuva teroristu rindās, ir jāpalīdz atrast ceļu atpakaļ pie normālas dzīves, nolikt ieročus un pārtraukt brāļu karu.

Jau tuvākajās dienās Krievija kā Drošības Padomes priekšsēdētājvalsts sasauks ministru sēdi kompleksai draudu analīzei Tuvo Austrumu reģionā. Pirmkārt, piedāvājam apspriest iespēju saskaņot rezolūciju par visu spēku, kuri cīnās ar “Islāma valsti” un citām teroristiskām grupām, koordinētu rīcību. Atkārtoju, šādai koordinācijai jābalstās ANO Statūtu principos.

Paļaujamies uz to, ka starptautiskā sabiedrība spēs izstrādāt Tuvo Austrumu politiskās stabilizācijas un sociāli – ekonomiskās atjaunošanas visaptverošu stratēģiju. Tad, cienījamie draugi, nevajadzēs arī būvēt bēgļu nometnes. Ļaužu plūsma, kuri ir spiesti pamest savu dzimto zemi, ir burtiski pārpludinājusi sākumā blakusvalstis un pēc tam arī Eiropu. Te skaits iet uz simtiem tūkstošiem, bet var nonākt arī līdz miljoniem cilvēku. Tā pēc būtības ir jauna un rūgta lielā tautu staigāšana un smaga mācība visiem mums, tai skaitā arī Eiropai.

Gribu uzsvērt: bēgļiem, nepārprotami, ir nepieciešama līdzcietība un atbalsts. Tomēr kardināli atrisināt šo problēmu var tikai atjaunojot valstiskumu tur, kur tas bija sagrauts, nostiprinot varas institūtus tur, kur tie vēl ir saglabājušies vai atjaunojas, sniedzot vispusīgu palīdzību – militāru, ekonomisku, materiālu – grūtībās nonākušām valstīm un, protams, tiem cilvēkiem, kuri, neskatoties uz visiem pārbaudījumiem, tomēr nepamet dzimtās vietas.

Protams, jebkāda palīdzība suverēnām valstīm var tik sniegta nevis uzspiežot, bet tikai piedāvājot saskaņā ar ANO Statūtiem. Viss, kas tiek darīts un tiks darīts šai jomā saskaņā ar starptautisko tiesību normām, ir jāatbalsta mūsu Organizācijai, bet visu, kas ir pretrunā ANO Statūtiem, – jānoraida.

Vispirmām kārtām uzskatu par svarīgu atjaunot valsts struktūras Lībijā, atbalstīt jauno valdību Irākā, sniegt visaptverošu palīdzību likumīgajai Sīrijas valdībai.

Cienījamie kolēģi, galvenais starptautiskās sabiedrības ar ANO priekšgalā uzdevums ir nodrošināt mieru, reģionālo un globālo stabilitāti. Mūsuprāt, runa iet par vienlīdzīgas un nedalāmas drošības telpas veidošanu, kurā ir drošība nevis tikai izredzētajiem, bet gan drošība visiem. Jā, tas ir sarežģīts, grūts, ilgstošs darbs, bet alternatīvas tam nav.

Tomēr “aukstā kara” laiku bloku domāšana un tieksme apgūt jaunus ģeopolitiskus laukus dažiem mūsu kolēģiem joprojām diemžēl dominē. Sākumā tika turpināta NATO paplašināšanas līnija. Jājautā: kāpēc, ja Varšavas pakts pārtrauca savu eksistenci, bet Padomju Savienība sadalījās? Bet, neskatoties uz to, NATO ne tikai turpina pastāvēt, bet arī paplašinās, tāpat kā tās militārā infrastruktūra.

Pēc tam pēcpadomju telpas valstis tika nostādītas pseidoizvēles priekšā: vai tām būt ar Rietumiem vai Austrumiem. Agri vai vēlu tādai konfrontācijas loģikai vajadzēja izraisīt nopietnu ģeopolitisku krīzi. Tas arī notika Ukrainā, kurā tika izmantota ievērojamas iedzīvotāju daļas neapmierinātība ar esošajām varasiestādēm un no ārpuses tika izprovocēts bruņots apvērsums. Galarezultātā izcēlās pilsoņu karš.

Mēs esam pārliecināti: apstādināt asinsizliešanu, atrast izeju no strupceļa var tikai pilnīgas un apzinīgas Minskas vienošanos no šī gada 12.februāra izpildes gadījumā. Ar draudiem, ieroču spēku Ukrainas vienotību nenodrošināt. Bet tas ir jāizdara. Reāli ir jāņem vērā Donbasa cilvēku intereses un tiesības, jāciena viņu izvēle, galvenie valsts politiskās uzbūves elementi ir jāsaskaņo ar viņiem, kā tas ir paredzēts Minskas vienošanās. Tas ir priekšnosacījums, lai Ukraina attīstītos kā civilizēta valsts, kā būtisks saistelements kopējas drošības un ekonomiskās sadarbības telpas radīšanā kā Eiropā, tā arī Eirāzijā.

Dāmas un kungi, ne velti tikko pateicu par kopēju ekonomiskās sadarbības telpu. Vēl nesen likās, ka ekonomikā, kurā darbojas objektīvi tirgus likumi, mēs iemācīsimies iztikt bez sadalošām līnijām, darbosimies uz caurspīdīgu, kopēji izstrādātu likumu pamata, tai skaitā WTO principiem, kuri paredz tirdzniecības un investīciju brīvību, atvērtu konkurenci. Tomēr šodien gandrīz vai par normu ir kļuvušas vienpusējas sankcijas, apejot ANO Statūtus. Tām ne tikai ir politiski mērķi, bet tās arī kalpo kā konkurentu likvidēšanas paņēmiens tirgū.

Atzīmēšu vēl vienu augošā ekonomiskā egoisma simptomu. Virkne valstu ir aizgājušas pa slēgtu, ekskluzīvu ekonomisko apvienību ceļu, pie tam pārrunas par to izveidošanu notiek kuluāros, slēpti no pašu pilsoņiem, slēpti no pašu uzņēmēju aprindām, sabiedrības un citām valstīm. Citas valstis, kuru intereses var tikt aizskartas, arī ne par ko netiek informētas. Acīmredzot mūs visus grib nostādīt fakta priekšā, ka spēles noteikumi ir pārrakstīti, un pārrakstīti tie ir par labu šauram izredzēto lokam, pie tam bez WTO līdzdalības. Tas var izraisīt pilnīgu tirdzniecības sistēmas nelīdzsvarotību, globālās ekonomiskās telpas sadrumstalotību.

Atzīmētās problēmas skar visu valstu intereses, ietekmē visas pasaules ekonomikas perspektīvas, tāpēc piedāvāju tās apspriest ANO, WTO un “Divdesmit grupas” ietvaros. Pretstatā ekskluzivitātes politikai Krievija piedāvā reģionālo ekonomisko projektu harmonizāciju, tā saucamo integrācijas integrāciju, kas balstās universālos caurspīdīgos starptautiskās tirdzniecības principos. Kā piemēru minēšu mūsu plānus salāgot Eirāzijas ekonomisko savienību ar Ķīnas iniciatīvu izveidot “Zīda ceļa ekonomisko joslu”. Tāpat mēs lielas perspektīvas redzam integrācijas procesu harmonizācijā Eirāzijas ekonomiskās savienības un Eiropas Savienības ietvaros.

Dāmas un kungi, starp problēmām, kuras skar visas cilvēces nākotni, ir arī tāds izaicinājums kā globālās klimata izmaiņas. Mēs esam ieinteresēti rezultatīvā ANO klimatiskajā konferencē, kura notiks Parīzē decembrī. Mūsu nacionālā ieguldījuma ietvaros uz 2030.gadu plānojam samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju līdz 70 – 75 procentiem no 1990.gada līmeņa.

Tomēr piedāvāju paskatīties uz šo problēmu plašāk. Jā, uzstādot kvotas kaitīgu vielu emisijai, izmantojot citus savā būtībā taktiskus mērus, mēs uz kādu laiku samazināsim problēmas aktualitāti, tomēr kardināli mēs to neatrisināsim. Mums ir nepieciešama kvalitatīvi cita pieeja. Runai ir jāiet par principiāli jaunu dabisku tehnoloģiju ieviešanu, kuras nenodara kaitējumu apkārtējai pasaulei, bet eksistē ar to harmonijā un ļauj atjaunot cilvēku izjaukto līdzsvaru starp biosfēru un tehnosfēru. Tas patiešām ir planetāra mēroga izaicinājums. Esmu pārliecināts, ka cilvēcei ir intelektuālais potenciāls, lai spētu atbildēt uz to.

Mums ir jāapvieno pūliņi un pirmkārt tām valstīm, kurām ir spēcīga pētnieciskā bāze,   iestrādnes fundamentālajās zinātnēs. Piedāvājam ANO vārdā sasaukt speciālu forumu, kurā kompleksi apskatīties uz problēmām, kuras ir saistītas ar dabas resursu izsmelšanu, dzīvojamās vides iznīcināšanu, klimata izmaiņām. Krievija ir gatava būt par vienu no šāda foruma organizētājiem.

Cienījamās dāmas un kungi, kolēģi, 1946.gada 10.janvārī Londonā darbu uzsāka pirmā ANO Ģenerālā Asambleja. Atklājot to, sesijas sagatavošanas komitejas priekšsēdētājs, Kolumbijas diplomāts Zuleta Anhels manuprāt ļoti ietilpīgi noformulēja principus, uz kuriem savu darbību jābalsta ANO. Tie ir labā griba, intrigu un viltības nicinājums, sadarbības gars.

Šodien šie vārdi skan kā pamācība visiem mums. Krievija tic ANO milzīgajam potenciālam, kurš spēj palīdzēt izvairīties no jaunas globālas konfrontācijas un pāriet pie kooperācijas stratēģijas. Kopā ar citām valstīm konsekventi strādāsim, lai nostiprinātu ANO centrālās koordinācijas lomu.

Esmu pārliecināts, rīkojoties kopā, mēs padarīsim pasauli stabilāku un drošāku, nodrošināsim apstākļus visu valstu un tautu attīstībai.

Paldies Jums par uzmanību.

/28.09.2015/

Avoti:
http://russian.rt.com/article/119712

Informācijas aģentūra
/04.10.2015/

Šis ieraksts tika publicēts BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADIMIRS PUTINS. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s