Kā stulbeņi apdala paši sevi: Ukrainas piemērs

Leonīds Kravčuks, Leonīds Kučma, Viktors Juščenko, Viktors Janukovičš, Pjotrs Porošenko, Aleksandrs Turčinovs, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Vitālijs Kļičko, Oļegs Tjagņeboks, Oļegs Ļjaško, Semjons Semenčenko

Leonīds Kravčuks, Leonīds Kučma, Viktors Juščenko, Viktors Janukovičš, Pjotrs Porošenko, Aleksandrs Turčinovs, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Vitālijs Kļičko, Oļegs Tjagņeboks, Oļegs Ļjaško, Semjons Semenčenko

Lai saprastu, kādēļ tik ilgi norit Ukrainas krīzes noregulēšanas process, ir jāsaprot viena ļoti vienkārša lieta – Ukraiņu krīze vispār nebūtu radusies, ja Ukrainas valdošā elite būtu kaut vai minimāli adekvāta mūsdienīgas valsts pārvaldes ziņā vai vismaz savu personisko interešu ievērošanas spēju ziņā. Šo domu paskaidrošu ar piemēru.

Porošenko, Kļičko, Jaceņukam, Tjagņebokam, Turčinovam, viņus atbalstošajiem autoriem, redaktoriem un apvērsuma dalībniekiem līdz pat vienkāršajiem ierindas nacistiem bija labāk, materiāli izdevīgāk un politiski perspektīvāk Viktora Janukoviča valdīšanas laikā, nekā tagad pēc valsts varas sagrābšanas.

Pieci augstākminētie personāži bija perspektīvas Ukrainas politikas figūras: Kļičko, Jaceņuks un Tjagņeboks – politisko spēku ar augstu reitingu līderi, Porošenko – pastāvīgs pretendents uz visaugstākajiem valsts amatiem, kurš sevi jau veiksmīgi bija parādījis kā ekonomikas un ārlietu ministrs, un arī kā Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs. Turčinovs kontrolēja vienu no lielākajām valsts partijām, kura garantēti iekļuva parlamentā jebkurā gadījumā, un neizbēgamās Janukoviča zaudēšanas 2015.gada vēlēšanās gadījumā, viņš tādējādi varēja kļūt par vienu no opozīcijas līderiem, kura ir likumīgi uzvarējusi un ieguvusi varu.

Nacistiskajiem margināļiem, no kuriem pēc tam tika izveidota maidana pašaizsardzības vienības, brīvprātīgie bataljoni un citi nelikumīgie bruņotie formējumi, Janukoviča laikā dzīvojās pat ļoti labi. Viņi piekāva un reizēm pat slepkavoja kuru gribēja un kad gribēja. Maksimālais sods – nogādāšana milicijā, no kuras gandrīz uzreiz arī atlaida (laika posmā no 2010.gada līdz 2014.gadam reāli tika iesēdināti tikai daži rūdīti krimināli kadri, kuri bija kļuvuši īpaši nekaunīgi un kurus tādēļ vienkārši nevarēja neiesēdināt). Finansēšanas ziņā visi sacentās savā starpā par to, lai varētu finansēt nacistus. Un tam visam papildus nāca Rietumvalstu “draugu” finansiālā un organizatoriskā “palīdzība”.

Parastajiem grantēdājiem [ārvalstu grantu saņēmējiem] no masu mēdijiem un nevalstiskajām organizācijām maksāja pat ļoti labi par pavisam neprofesionālu darbu (tas tikai viņiem pašiem likās, ka viņi ir žurnālisti un eksperti) [Latvijā šai ziņā var minēt tādas organizācijas kā Sorosa fonds, Providus, Re: Baltica un daudzas citas]. Bez tam tie paši reģionāli [Viktora Janukoviča Reģionālā partija] ar viņiem koķetēja un vēl piemaksāja, lai tie viņus jo īpaši stipri lamā.

Pēc valsts apvērsuma nacisti tika nosūtīti uz fronti karot, kur ierastā nesodāmība momentāli beidzās un arī viņus sāka slepkavot, kas no viņu viedokļa ir nu drausmīga netaisnība. Grantēdājiem pārstāja maksāt, jo “noziedzīgais režīms” bija gāzts un vairs nebija ar ko cīnīties. Arī stulbākie no grantēdājiem nokļuva frontē (un daži jau paspēja iet bojā), gudrākie aizgāja brīvprātīgajos, bet tur ir liela konkurence – ne katrs spēj tikt līdz nopietnām naudas plūsmām, vairumam ir jāpārtiek tikai no drupačām.

Politiskā elite savukārt konstatēja, ka, sagrābjot varu, viņi ir iznīcinājuši valsti. Ukrainā vairs nav palicis ne likums, ne kārtība, ne nauda. Un papildus vēl katrs, kuram ir saistība ar jauno varu, ir “paņēmis uz sevi” kriminālpantu, kuram nav noilguma (par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem). Un šie kriminālpanti paredz ne tikai mūža ieslodzījumu, bet atsevišķos gadījumos arī nāves sodu, un arī visu sadzīvoto īpašumu konfiskāciju.

Tas ir, visi personāži un sociālās grupas, kuras piedalījās valsts apvērsumā, ieguva mazāk, nekā varēja iegūt notikumu evolucionāras attīstības gaitas gadījumā, bet zaudējumi viņiem ir milzīgi, kas nekādi neatsver iegūto rezultātu. Pie tam jau pašā sākumā bija skaidrs, ka viņu veidotās nacistiskās valsts krahs ir neizbēgams, līdzīgi kā 1945.gada aprīlī bija skaidrs, ka neizbēgams ir nacistiskās Vācijas krahs. Jautājums par precīziem termiņiem, kad tas notiks, paliek atklāts, bet sagaidāmais rezultāts ir labi zināms.

Tad, lūk, viņi visi, sākot no ierindas nacistiem un beidzot ar it kā prezidentu Porošenko, iesaistījās šajā spēlē nevis tāpēc, ka apzinājās visus riskus, un nevis tāpēc, ka viņiem bija plāns kā šos riskus minimizēt, bet gan tāpēc, ka viņi visi ir intelektuāli sterili [tas ir – stulbi]. Viņi akli ticēja, ka ASV un ES sapņo izmantot Ukrainu kā stipru un efektīvu Krievijas tarānu, attiecīgi arī “civilizētie baltie cilvēki” no Rietumvalstīm, kuri ar lielām laivām ir atpeldējuši pie iezemiešiem, par visu samaksās, visu nokārtos, visā palīdzēs, bet vietējo “cilšu vadoņiem” tik vien atliks kā spraust sev jaunas panākumu spalvas un dalīt savā starpā ienākumus. Viņi tam tic joprojām, tāpat kā tam tic krievu urāpatrioti un citi apdalītie [tai skaitā stulblatvieši], kuri pat nav pamanījuši ASV sankcionēto Ukrainas defoltu (maksātnespēju).

Laikā kopš 2014.gada februāra nekas Ukrainas elites psihē nav mainījies. Viņi joprojām no sirds turpina ticēt, ka ir Vašingtonai nu ļoti, ļoti vērtīgi. Tik pat patiesi viņi tic, ka Krievija drīzumā ekonomiski “pārpūlēsies” un politiski izjuks pa sastāvdaļām pēc diviem, trim, maksimums sešiem mēnešiem. Tas ir, pēc viņu domām ir tikai mazliet, mazliet jāpaciešas, mazliet jānoturas un tad uzvara atnāks pati no sevis.

Saprotu, ka tik daudzu cilvēku, kuri vairāk kā 20 gadus ir pārvaldījuši lielu Eiropas valsti, neadekvātums var šķist kā pārspīlējums. Es ar viņiem daudzu gadu garumā esmu runājis un tāpēc precīzi varu apgalvot, ka Ukrainas elite ir vēl stulbāka nekā tas var šķist. Patiesībā tieši neiedomājams viņu stulbums tos līdz šim arī bieži vien ir glābis, jo partneri vai oponenti vienkārši nespēj noticēt tik lielai viņu intelektuālai mazspējai un meklē to rīcībā kaut kādu slēptu jēgu. Atcerieties, ka  tas pats Kučma atņēma varu it kā rūdītajam Kravčukam, pēc tam garā niecīgais Juščenko atņēma varu Kučmam, pēc tam visi oranžie zaudēja cīņā par varu Janukovičam. Pēc tam Janukovičš, par kuru vēl pus gadu pirms apvērsuma tika runāts, ka viņš kontrolē visu valsts politisko laukumu, atdeva varu nu pavisam neadekvātiem personāžiem. Bet izrādās, ka arī te vēl robeža nav sasniegta un ka nu viņiem aiz muguras jau “elpo” Ļjaško, Semenčenko un tamlīdzīgi kadri. Jā un “varenie” Kučma ar Kravčuku tagad ir Porošenko izsūtāmie zēni. Tāds varas riņķa dancis var būt iespējams tikai gadījumā, ja visi tajā iesaistītie personāži (sākot no Kravčuka un beidzot ar Semenčenko) ir aptuveni vienā intelektuālās attīstības līmenī.

Otra problēmas daļa ir apstāklī, ka eiropieši kā visi normāli cilvēki vienkārši nespēj noticēt, ka viņiem ir darīšana ar pataloģiski nenormāliem cilvēkiem, kuri visa cita starpā nepārtraukti melo. Eiropieši, protams, zin, ka politiķis ir spiests mānīt i partnerus, i oponetus, i pat savus vēlētājus, tomēr viņi ir pārliecināti, ka tam visam ir jānotiek noteiktu noteikumu robežās. Tas ir, vienkārši prasti melot acīs skatoties nav iespējams, jo tādā gadījumā meli taču uzreiz pieķers.

Tāpēc pirmajā pārrunu etapā par Ukrainas krīzes noregulēšanu Krievijas diplomātiem bija ļoti grūti pārliecināt Merkeli un Olandu, ka Ukrainas pārstāvji melo vienmēr, visos jautājumos un nepārtraukti. Parīzē un Berlīnē bija pārliecināti, ka Kijeva, protams, kaut ko piemelo, bet, ka arī Maskava kaut kādā mērā ir vainīga. Šajā uzskatā arī balstījās viņu “starpniecības” stratēģija konflikta noregulēšanā.

Situācija sāka mainīties jau pēc otrās Minskas vienošanās. Sešpadsmit stundu ilgušo pārrunu gaitā, kad cīņa par formulējumiem norisinājās galvenokārt starp Merkeli un Putinu guļošā Olanda klātbūtnē un piedaloties Porošenko, kurš pilnībā bija zaudējis realitātes sajūtu, federālā kanclere ļoti labi atcerās kurš kam ko apsolīja un kuram kas ir jāizdara.  Pie tam jāņem vērā, ka Merkele ir garīdznieka meita un, neskatoties uz gadu desmitu politikā pavadīto laiku, morāles vērtības viņai nebūt nav tukša skaņa.

Pēc otrās Minskas vienošanās, kad Kijevai vajadzēja izpildīt savas saistības, Vācijas kanclerei un Francijas prezidentam kļuva acīmredzams, ka Porošenko ne tikai nekaunīgi melo acīs skatoties, bet arī, ka viņš mēģina viņus pataisīt par savu melu līdzdalībniekiem. Un, kad viņi šai ziņā neizrāda pietiekamu entuziasmu, tad uzreiz sūdzas par to ASV. Pie tam, ja Olandam, kurš par prezidentu ir bijis un vairs nekad nebūs, tas pēc būtības ir vienalga, tad Merkele vēl var nākotnē pacīnīties par kancleres amatu (un tam klāt nāk bērnībā uzsūktie priekšstati par morāli). Porošenko ir kļuvis par faktoru, kurš kaitina tās valsts līderi, kura sevī personificē visu Eiropas Savienību. Aizkaitinājums ir tik liels, ka pat Vašingtonas argumenti nespēj piespiest viņu pievērt acis uz Ukrainas prezidenta izlēcieniem.

Parīzes tikšanās laikā Merkele, kura nevēlas, lai viņas miera iniciatīva (Normandijas un Minskas formāts) beigtos ar krahu dēļ melīga konditora, pieņēma bez pārspīlējumiem prokrievisku pozīciju. Protams, sākumā kanclere pārliecinājās, ka Putins nepiekāpsies un nesāks “lasīt” Minskas vienošanās tā, kā to dara ne ar ko sevi nesaistījušais Obama un neadekvātais Porošenko. Pēc tam notika tas, ko visa pasaule dzirdēja. Jau pēc Putina un Porošenko aizbraukšanas preses konferences gaitā Merkele un viņai asistējošais Olands skaidri paziņoja par prasībām Kijevas varasiestādēm:

1. Jāveic izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, kuras paredz īstu, nevis fiktīvu decentralizāciju.
2. Jānodrošina likumprojekta par Donbasa īpašo statusu atsaldēšanu.
3. Jāveic izmaiņas Ukrainas likumdošanā, kas nodrošina Donbas īpašo tiesību realizāciju un to ilgtermiņa nostiprināšanu.
4. Jāsaskaņo visas Ukrainas konstitūcijas un likumdošanas izmaiņu iniciatīvas ar Doņeckas un Luganskas republiku pārstāvjiem.
5. Jāpieņem Ukrainas parlamentā likums par vispārēju un pilnīgu Doņeckas un Luganskas zemessargu un vadības amnestiju.

Porošenko ir tagad vai nu jāizpilda prasības. Tad viņš pēc būtības likumdošanas līmenī nostiprinās atteikšanos no Donbasa (pēc fakta likums par īpašo statusu padara Donbasa atrašanos Ukrainas sastāvā vēl formālāku kā Kanādas piederību Lielbritānijai) un atzīst esošo Luganskas un Doņeckas varasiestāžu leģitimitāti. Vēl Porošenko var mēģināt izjaukt vienošanos. Bet šai gadījumā viņam tagad vajadzēs jau melot Merkelei, jo tieši Merkele, nevis Putins publiski pauda prasības Kijevai, attiecīgi tās tagad ir nevis Krievijas, bet gan Eiropas Savienības prasības. Nez vai garīdznieka meita piedos konditoram tik lielu izņirgāšanos par viņas morāles priekšstatiem.

Vienīgā problēma ir apstāklī, ka, lai visu to izpildītu (vai arī, lai droši un nepārprotami pārliecinātos, ka viņš to negrasās darīt), Porošenko ir nepieciešams laiks. Ja precīzi ievēro Ukrainas likumdošanu, tam ir nepieciešams pus gads. Lai dotu Porošenko šo pusgadu Doņecka un Luganska piekrita pārcelt savas vietējās vēlēšanas no ziemas uz 2016.gada martu – aprīli, un Kijeva jau oficiāli apsveica šo lēmumu.

Un tikko Kijeva piekrita Doņeckas/Luganskas iniciatīvai, tā atkal iekrita kārtējās lamatās. Tagad, neatkarīgi no tā vai Kijeva veiks Minskas vienošanos realizāciju vai arī neveiks, to termiņš ir pagarināts līdz 2016.gadam (kā minimums līdz brīdim, kamēr DTR/LTR notiks vietējās vēlēšanas), bet jebkādi mēģinājumi kaut ko mainīt no Merkeles puses tiks traktēti kā Minskas vienošanos pārkāpšana Porošenko vainas dēļ.

Te jāatgādina, ka Minskas vienošanos pagarināšanu uzstājīgi pieprasīja Parīze ar Berlīni, pret to neiebilda ne Krievija, ne Donbass, bet pārtraukt šo sarunu formātu 2015.gadā gribēja Kijeva un Vašingtona. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs – Kijeva nespēj izpildīt Minskas formātu. Bet viņi zem tā ir parakstījušies. Un jo ilgāk Porošenko muļķo Merkeli ar Olandu, jo mazāk Eiropa viņus atbalsta. Pēc fakta ES Ukrainu vairs neatbalsta. Lai izspruktu no šī strupceļa, Kijevai kaut kādā veidā vajadzēja iznīcināt Minskas formātu, un tad varētu izveidot jaunu, kurā aktīvi censtos iesaistīties Vašingtona un no kura varētu izspiest DTR/LTR. Vienīgā iespēja iznīcināt Minskas formātu, kuram bija jābeidzas 2015.gadā, bez konflikta ar Eiropu bija tā darbības termiņa nepagarināšana. Pēc tikšanās Parīzē un piekrišanas DTR/LTR vēlēšanu pārnešanai tādas iespējas Kijevai vairs nav.

Visbeidzot kā bonuss tam visam nāk eiropiešu ilūziju zudums un sapratne, ar kādas kategorijas cilvēkiem viņiem Ukrainā ir darīšana.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/07.10.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/130836

Informācijas aģentūra
/08.10.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Kā stulbeņi apdala paši sevi: Ukrainas piemērs

  1. janiszagis saka:

    Ļoti saturīgs raksts! Pa pirmo :)!

  2. Atpakaļ ziņojums: Kā stulbeņi apdala paši sevi: Ukrainas piemērs | TAUTAS MEDIJI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s