Latvija drīzumā aizies bojā, ja nenomainīs valsts modeli

00562_Latvijas_tupiksPēdējo 25 gadu laikā eksistējošais neatkarīgās Latvijas projekts ir pierādījis savu nespēcību. Valdošā elite tā arī nav spējusi nodrošināt iedzīvotājiem apsolīto labklājību un liela daļa jaunatnes sapņo pamest valsti. Nepieciešamība mainīt attīstības virzienu ir kļuvusi acīmredzama. Tomēr valdošie slāņi turpina neatlaidīgi iet pa Latvijai nāvējošo ceļu, jo atteikšanās no pašreizējā projekta nozīmē varas zaudēšanu tiem cilvēkiem, kuri ir iekārtojušies visērtākajās vietās.

Nesen Latvijas politikas veterāns Jānis Urbanovičš publicēja rakstu ar virsrakstu “Par jauna liela Latvijas mērķa meklēšanas problēmu”. Tajā viņš runā par liela mērķa trūkumu Latvijas valstij, kas varētu motivēt iedzīvotājus palikt dzimtenē un nemukt uz ārzemēm pēc saldāka maizes kumosa. Pats Urbanovičš saka, ka nepiekrīt šādiem pesimistiskiem noskaņojumiem, uzskatot, ka šāds lielais mērķis jau sen visiem ir zināms. “Šis mērķis ir sabiedrības labklājība, iespēja visiem Latvijas iedzīvotājiem dzīvot cienījamu dzīvi un strādāt savā valstī, saņemot par to pienācīgu atalgojumu”, rakstā politiķis norāda, ka Latvija vispār vēlas virzīties vispārējas labklājības valsts (welfare state) virzienā, tikai visu laiku izvēlas nepareizas metodes un instrumentus.

Gribētos piekrist Urbanoviča kungam, ka Latvija tik tiešām virzās uz attīstītā sociālisma pusi, tikai nekādi nespēj atrast īsāko ceļu līdz tam un līkumo riņķī apkārt. Tomēr neskatoties uz to, ka pieprasījums pēc šādas valsts ir no visām iedzīvotāju sociālajām grupām un ka tās radīšanu varētu pacelt nacionālās idejas līmenī, reāli valdošā birokrātija Latvijā realizē pavisam citu sabiedrisko projektu – Latviju kā nacionālu valsti latviešiem.

Latvijas identitātes paradoksi

Pirms salīdzināt abus augstāk minētos Latvijas sabiedriskos projektus, gribu vērst uzmanību uz vienas interesantas socioloģiskās aptaujas rezultātiem, kas netika plaši izplatīti.

2010.gadā projekta “Nacionālā identitāte” ietvaros, ko realizēja LU Sociālo zinātņu fakultāte, tika veikta iedzīvotāju aptauja. Visa cita starpā tika uzdots jautājums: “Kas Jums uzreiz nāk prātā, izdzirdot vārdu Latvija?”

Vislielākais atbilžu skaits bija saistīts ar teritoriālu identifikāciju. Tomēr interesants ir fakts, ka pietiekami nozīmīgu asociāciju daļu (negatīvas nokrāsas) sastāda Latvijas ekonomiskā un politiskā dzīve (valsts bez saimnieka, parādi, nabadzība, liels bezdarbs, cilvēku izbraukšana no valsts, strādīga tauta un slikta valdība, melīgi politiķi, nacionālā nevienlīdzība, sabiedrības sašķeltība pēc nacionālās piederības).

Mazliet retāk tika nosauktas etniskas dabas asociācijas (latviešu valsts, valsts, kurā skan latviešu valoda), nacionālie simboli (srakan-balt-sarkanais karogs, himna) un valsts svētki.

Tādējādi pētījums parāda, ka Latvijas iedzīvotājiem nacionālā identitāte visspilgtāk ir izteikta caur teritoriālo vienotību, kas ir raksturīgi vairumam Eiropas valstu. Savukārt Latvijas sabiedrība atšķiras ar lielu uzsvaru uz labklājības un ekonomiskās attīstības uzsvaru. Atsaucoties uz Latvijas ekonomisko vājumu un kauna sajūtu par to, respondenti attaisno cilvēku emigrēšanu no valsts. Pie tam būtisks latvijiešu nacionālās identitātes rādītājs (pārsvarā latviešu) ir etniskā piederība.

Tā rezultātā ierindas latviešu apziņā ir konflikts starp ekonomisko drošību un “latviskumu” kā piederības jūtām nacionālajai kultūrai un titulētajai nācijai. Un neskatoties uz to, ka šodienas Latvijā paralēli eksistē divi sabiedriskie projekti: “Latvija kā latviešu valsts” un “Latvija kā vispārējas labklājības valsts”, pētījuma rezultāti parāda, ka prioritāte tomēr ir materiālā nodrošinātība. Par to liecina apstāklis, ka vismaz puse no aizbraucējiem ir latvieši. Pie tam valdošā birokrātija aktīvi turpina būvēt “nacionālo valsti” uz sociālās un ekonomiskās labklājības rēķina.

Projekts “Latvija – latviešu valsts”

Pieprasījums pēc Latvijas kā latviešu valsts tika mākslīgi radīts no nacionālo elišu puses. Pēc padomju projekta fiasko jaunajai birokrātijai vajadzēja piedāvāt alternatīvu sociālās organizācijas modeli. Par tādu modeli kļuva “nacionāla valsts”: specifisks Baltijas variants, kurā pats galvenais ir etniskā piederība, nevis Eiropas tipa “valsts – nācijas” modelis ar tās pilsonisko identitāti. [Nācija ir nevis tautība kā daudzi kļūdaini uzskata, bet gan valsts iedzīvotāji (pilsoņi). Tautībai nāciju koncepcijā ir sekundāra nozīme un tā ir katra pilsoņa personiskā lieta. Latviešu nācija var būt tikai latvijieši – Latvijas iedzīvotāji, kas sastāv no latviešiem, krieviem u.c. tautību pārstāvjiem. Pašu terminu “latvijieši”, domājot par nāciju, savulaik piedāvāja Rainis.]

“Nacionālās valsts” projekta ietvaros Latviju sāka būvēt kā etnogrāfisku muzeju. Par šī rezervuāra misiju tika pasludināta “latviskuma” saglabāšana, valodas un kultūras aizsardzība.

Neskatoties uz to, ka PSRS laikā latviešu kultūra turpināja attīstīties (par ko liecina kaut vai lielais literāro un mākslas darbu daudzums) un uz Baltijas republikām pilnā mērā attiecās princips “nacionālais pēc formas, sociālistiskais pēc būtības”, pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas birokrātija savā bruņojumā ņēma mītu par pus gadsimtu ilgušo rusifikāciju un nacionālās kultūras apspiešanu. Jaunā elite sāka pieprasīt revanšu.

Aizsedzoties ar integrācijas nepieciešamību, uz pilnu sparu tika iedarbināta asimilācijas mašinērija. Sākās krievu valodas izspiešana no publiskās sfēras un uzbrukumi izglītībai krievu valodā. Tika pasludināts titulētās nācijas pārākums. Pie šīs nācijas piederošā elite sāka būvēt nevis tiesisku, demokrātisku un vēl jo mazāk sociālu valsti, par kuru raksta Urbanovičš, bet gan nacionālu valsti, kurā ļoti liela citu tautību iedzīvotāju daļa ir ierobežota savās politiskajās tiesībās.

Pie tam institucionāli projekts “Latvija latviešiem” tika noformulēts pavisam nesen līdz ar Konstitūcijas preambulas pieņemšanu: “…Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem…”. Preambula valsts galvenajā likumā skaidri nosaka Latvijas kā latviešu valsts misiju. Līdz ar to latviešu pārākums pār citām tautībām tika juridiski nostiprināts. Etniskums tika pasludināts par Latviešu valsts galveno vērtību, kas stāv virs brīvībām un tiesībām, bet 40% citu tautību iedzīvotāju tika pieaicināti Latvijas kā latviešu valsts sabiedriskajam projektam kā otršķirīgi dalībnieki, un arī tikai pēc pilnīgas asimilācijas.

Latvijas kā nacionālas valsts izgāšanās

Neskatoties uz Konstitūcijas labojumiem un citām darbībām sarežģītajā nacionālās valsts veidošanas procesā, projekts “Latvija latviešiem” savu 25 gadu realizācijas laikā ir pierādījis savu pilnīgu nepamatotību. “Latvietība”, kura apsolīja titulētajai nācijai labāku sociālo stāvokli salīdzinājumā ar cittautiešiem, nekļuva par saturošo faktoru tiem simtiem tūkstošu jauno latviešu, kuri pameta Dzimteni. Savukārt cīņa ar visu krievisko nekļuva par tramplīnu latviešu kultūras attīstībai [un nemaz nevarēja kļūt, jo tā ir destrukcija], bet tikai sašķēla sabiedrību, sabojāja attiecības ar lielo kaimiņu, liedzot Latvijai pilnībā izmantot savu teritoriālo potenciālu ārējās tirdzniecības sfērā.
.
Citas etniskās iedzīvotāju grupas tā arī netika asimilētas, ko sabiedrības “integrācijas” ideologi ir atzinuši. Piemēram, toreizējā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte apsolīja palīdzēt krieviem “pārvarēt “dzimtenes zaudēšanas” un nepārliecinātības par savu nākotni traumu”. Savukārt tagad Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece paziņoja, ka Latvijas sabiedrības integrācija ir izgāzusies dēļ divvalodības jauniešu vidū.

Tā vietā, lai atzītu nacionālās latviešu valsts projektu par nepamatotu un atteiktos no tā, valdošā elite ir nonākusi pie secinājuma, ka asimilācijas prakse bija pārāk maiga: krievvalodīgā izglītība netika pilnībā apspiesta, bet krievu valoda, neskatoties uz visām represijām, joprojām ir palikusi publiskajā telpā. Tas tad arī esot visu neveiksmju “iemesls”, arī masu emigrācijas un ekonomisko problēmu.

Alternatīvs sabiedriskais projekts: Latvija – vispārējas labklājības valsts

Nacionālās valsts būvniecība izvērtās Latvijai ar lielas daļas aktīvo un uzņēmīgo iedzīvotāju daļas zaudēšanu. Trešdaļu atlikušo iedzīvotāju tāpat sapņo aizbraukt no valsts. Atmodas laiku sapņi par sociālo un ekonomisko labklājību ir pilnībā iznīcināti. Bijusī Padomju “vitrīnrepublika” šodien ir kļuvusi par Eiropas Savienības ūķi.

Papildus depopulācijai un neapskaužamajam ekonomiskajam stāvoklim, naglu Latvijas kā nacionālas valsts zārkā sit Brisele, piespiežot mazo Baltijas republiku uzņemt Vidusjūras reģiona bēgļus, kuri nekad neasimilēsies latviešu kultūrā.

Atšķirībā no pie varas esošajiem, kuri turpina realizēt Latvijas kā latviešu valsts projektu, plašas titulētās nācijas masas sāk atskurbt. Paši latvieši, meklējot alternatīvus ceļus, arvien vairāk nostalģē pēc padomju pagātnes. Pieaug “kreisā”, sociāli orientētā attīstības modeļa piekritēju skaits.

Pēdējais signāls par valsts projekta maiņas nepieciešamību bija 2008 – 2010 gadu ekonomiskā krīze, ar kuru kā reiz var izskaidrot faktu, ka svarīgākais latvijiešu nacionālās piederības mērītājs ir ekonomiskā situācija valstī. Tomēr arī šo signālu valdošā elite ignorēja.

2014.gada parlamenta vēlēšanās Urbanoviča partija, kurš raksta par sociāli – ekonomisko labklājību, un bijušās valsts kontrolieres Ingūnas Sudrabas politiskais spēks centās izmantot vispārējas labklājības valsts ideju un piedāvāt šo projektu vēlētājiem. Tomēr elektorāts, kurš tika apmānīts ar mītu par austrumu kaimiņa agresiju, kas “apdraud” “latviskumu”, atkal atbalstīja labējos politiķus. “Nacionālā valsts” atkal ņēma virsroku un strupceļā vedošā politika tika turpināta.

Šodien Latvijas valsts attīstības projekta nomaiņai pretojas tikai valdošā elite, kura visiem spēkiem cenšas saglabāt savas personīgās pozīcijas. Tomēr, ja attīstības vektors jau tuvākajā laikā netiks mainīts, tad būvēt jaunu sociāli un ekonomiski attīstītu Latviju vienkārši vairs nebūs kam.

Laima Kance
/18.09.2015/

Avots:
http://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/18092015-latvija/
http://rus.delfi.lv/news/daily/versions/yanis-urbanovich-poisk-novoj-bolshoj-celi-dlya-latvii.d?id=46429987
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-urbanovics-par-jauna-liela-latvijas-merka-meklesanas-problemu.d?id=46449731

Informācijas aģentūra
/08.10.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

11 Responses to Latvija drīzumā aizies bojā, ja nenomainīs valsts modeli

  1. Atpakaļ ziņojums: Latvija drīzumā aizies bojā, ja nenomainīs valsts modeli | TAUTAS MEDIJI

  2. stppo saka:

    Šī garadarba autorus ir vadījis naids pret latviešiem, pārāk liels naids.

  3. Esmu lasījis apgalvojumu, ka Latvija tiek apzināti grauta, tādēļ, ka izvēlējāmies neatkarību, bet ne Krievijas sastāvā. Mums ļoti gudrā veidā ar nodokļu palīdzību sagrāva ražošanu un vienlaicīgi veicina nekontrolētu importa preču pieplūdumu. Tieši pēc PVN ieviešanas sākās masveida zemnieku saimniecību sagrāve un arī rūpniecībā bezdarba apstķļos cilvēki ir spiesti emigrēt. Tas galīgi nav tādēļ, ka vēlējamies būt nacionāla, latviska valsts. Esmu apkopojis citu valstu atšķirīgo nodokļu pieredzi un ieskicējis Latvijai optimālāko variantu. ASV vislielāko ražošanas attīstību sasniedza tikai ar UIN bez kautkāda PVN. Bez tam vēl ir katrā štatā savādāks pārdošanas nodoklis. Latviju var glābt tikai kardinālas nodokļu un politiskās reformas.

  4. Pantagriels saka:

    Angloamerikāņu noriets neapšaubāmi ir sācies, un visa Pasaule ir lieciniece milzu pārmaiņām, kas notiek pašreiz un kas vēl priekšā. Mēs, kaut mazi, varam dot lielu ieguldījumu Jaunās Pasaules Kārtības veidošanā, taču tas nekādā gadījumā nedrīkst notikt caur naidu un atriebības kāri. Ir jāsaprot, ka tādi angloamerikāņi varēja mūs pārņemt, pirmām kārtām tāpēc, ka mēs tam ļāvāmies. Cilvēki (ne tikai mēs, gandrīz viss sociālistiskais bloks) taču gribēja tos materiālos labumus, kas bija Rietumos. Dabūja, nu, un ko tālāk? Tagad cilvēki mostas. Arī man pirms pāris gadiem pienāca laiks mosties, šķiet, ka joprojām ”kāpju ārā no gultas”, bet process vismaz ir sācies. Saprotu, ka vajag pateikties tiem, kas tevi māca, pat ja bargi un sāpīgi. Es atceros huligānus pagalmā, kas man zaga fiškas un tagad pateicos viņiem, ka viņi mani mācīja veltīt laiku lietām, kuras man nozagt neviens nevar, mācīja nenodoties bezjēdzīgai plastmasas riņķīšu ”dievināšanai”. Tad, protams, viņi man bija lielākie teroristi. 🙂 Tāpat arī tagad es pateicos šiem angloamerikāņiem par to, ka viņi māca, kaut stingri, nežēlīgi, bet māca un rāda, kas notiek, ja cilvēki neievēro Radītāja likumus. Pēc paaudzes jau daudz vairāk cilvēku sapratīs, kam bija vajadzīgs šis laiks, kādu vērtīgu lietu mums šie amerikāņi mācīja. Iesaku visiem pateikties tiem cilvēkiem, parādībām, uz ko jums ļauns prāts. Tā jūs palīdzēsiet sev apzināties, kādu svarīgu mācību jums jāgūst. Attiecas uz jebkuru – draugu, māti, prezidentu, skolotāju, valdību. Nemēdz būt valstis, kurās visi pilsoņi eņģelīši, bet karalis velns, ne arī otrādi. 🙂

    • sena patiesība saka:

      domāju, ka šāda tipa raksta autori / piekritēji tik tālu garīgā izpratnē nav aizgājuši – līdz ar to šo komentāru neapjēgs. kaut kas jau jāmācās, bet ir arī jāsaprot, kāpēc tik ļoti centīgi šos Radītāja likumus kāds pārkāpj un kādi secinājumi / rīcība būtu gaidāma no ‘apskaidrotajiem’? 🙂

  5. Ditta saka:

    kārtējais politikānisma un biznesisma murgu savārstījums kas ignorē pamatiedzīvotāju tiesības un novērš uzmanību no tā ka Latvijā pat nav bijusi pašu pārvaldīta nauda – nav izveidots pašu pārvaldīts darba augļu apmaiņas līdzeklis un uz visām senču svētvietām stāv globālas korporācijas izpildvaras algotņu darbavietas

  6. Modris Slava saka:

    😀 😀 😀 Modris Lujāns jau ir plaši pazīstams trollis. “Kapu zvanu zvanītājs Latvijai”… Latvija lika pagaidīt. 🙂

  7. sena patiesība saka:

    sen nelasu šeit ievietotos rakstus, jo lielākā daļa to ir orientēti uz vienu – līdz galam salauzt tautu / sentautu grupu, kas ir bijusi spiesta visu šo laiku cīnīties pret pārspēku, nodevību. nebrīnīšos, ka tā nav tikai pie mums, tā ir tendence. cerēsim, ka cilvēki šajos raksteļos spēs atdalīt indi (NLP trikus) no derīgās informācijas (kas neapšaubāmi arī ir) 🙂
    man nav naids pret Krieviju, bet es neuzskatu, ka viss, kas saistīts ar to ir bezkritiski jāidealizē un kur nu laikus, kuros tikai iznīcināti arī daudz krievu.
    P.S. – Spriežot cik daudz tonnas zelta no vienas Tālavas (Lejiņa savāktie dati) vien ir aizgājis, maksājot meslus, kad karos zaudēts (ši zeme ir intresējusi daudzus un tas jau bija pirms te gāja iekšā organizēta invāzija- baznīca, krustneši, ordeņi u.c.), vai kara izdevumus, liecina, ka mūsu senči dzīvojuši labi un saimniekot pratuši- varbūt tikai par taisnu / neelastīgu bijuši.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s