Harija Potera patiesās jēgas analīze

PotersLai gan poteromānija ir noplakusi vairākus gadus atpakaļ, grāmatu sērija par Hariju Poteru nav aizmirsta, iegūstot klasikas statusu un ieņemot savu vietu pasaules kultūrā. Jā ir pazudusi psihoze un ažiotāža, bet pats darbs ir kļuvis par nopietnu marketologu, filologu, kulturologu un literatūrzinātnieku pētījumu objektu.

Labi atceros kā savulaik cilvēki, kuri izlasīja “pirmo Poteru”, mocījās ar jautājumu “kāpēc?”. Kāpēc paprasts stāstiņš, kurš bija domāts desmitgadniekiem, kurš ir pārpildīts ar nesaderībām, nepilnībām, loģiskām, psiholoģiskām un cita veida kļūdām, spēja iekarot pasauli? Kāpēc grāmatu izpirka tik milzīgās tirāžās?

Grāmatās par Hariju Poteru patiesībā nekā nebija un tai pat laikā tajās bija viss. Viss, lai miljoni dažādu kultūru un nacionalitāšu pārstāvji ar nepacietību gaidītu nākamo turpinājumu. Tajā bija viss, lai pēc tam brendu “Harijs Poters” novērtētu vairākos miljardos dolāru, viss, lai katra filma, kura ir uzņemta pēc Roulingas grāmatas, pārspētu kases ieņēmumu rekordus. Viss, lai internetā parādītos simtiem “poterisku” mājaslapu, bet daudzi fanāti sēstos rakstīt savas grāmatas par tēmām, kas ņemtas no poteriādas.

Un to visu ir paveikusi vienkārša, otršķirīga bērnu pasaciņa? Nē, tā tas nevar būt, un tāpēc mēģināsim tikt ar to skaidrībā.

Sākumā pievērsīsimies dažiem grāmatas varoņu likteņiem.

Harijs Poters – bārenis, zaudēja vecākus agrā bērnībā, uzauga radinieku mājās, kuri viņu nevarēja ciest un gadiem visādi nīdēja.

Baltuss Dumidors (Albus Dumbledore/Альбус Дамблдор) – burvju pasaules galvenais burvis (mags). Visu mūžu mokās dēļ tā, ka netieši ir vainojams savas māsas nāvē. Sižeta gaitā iet bojā.

Sīriuss Bleks – Harija Potera krustēvs, viņa tēva tuvākais draugs. Kļūdas pēc ir ieslodzīts cietumā, kur pavadīja vairākus gadus. Viņam izdevās izbēgt un satikties ar Hariju. Kad viņa dzīve tikko sāka nokārtoties, Siriuss iet bojā.

Remuss Ļupins (Remus Lupin / Ремус Люпин) – tuvs Harija Potera tēva draugs. Izstumtais, jo bērnībā viņu sakoda vilkatis un viņš pats kļuva par vilkati. No viņa vairās visi un viņš dzīvo nabadzībā. Kad beidzot viņš atrod savu laimi, apprecas un viņam piedzimst bērns, viņu ar sievu nogalina, bet viņu bērns paliek par bāreni.

Severuss Strups (Severus Snape / Северус Снейп) – visu dzīvi cieš, jo ir netieši vainīgs sievietes, kuru mīlēja, nāvē. Pie tam šī sieviete (Harija Potera māte) noraidīja viņa mīlestību un aprecējās ar cilvēku, kurš bērnībā Strupu drausmīgi pazemoja.

Nevils Lēniņš  (Neville Longbottom / Невилл Лонгботтом) – Harija Potera draugs, kuru audzina vecmāmiņa. Viņa vecāki tika spīdzināti un no sāpēm sajuka prātā.

Voldemorts (viņš arī Tumšais Lords un Volands de Morts) – izaudzināts nožēlojamā bāreņu patversmē. Viņa māte nomira dzemdībās. Vīrs viņu pameta, kad viņa bija stāvoklī. Voldemorts visu mūžu mēģina atrast paņēmienu kā kļūt nemirstīgam, tāpēc pakļauj sevi dažādām maģiskām transformācijām, izkropļo savu ķermeni un dvēseli. Jo tuvāk mērķim viņš nokļūst, jo lielāka kļūst viņa personības degradācija ar acīmredzamu prāta spēju zudumu.

Septiņu grāmatu romāns burtiski ir pārpildīts ar visdziļākām skumjām un sāpēm, bet klasiskā “hepienda” nav. Jā, Harijs Poters izdzīvoja, bet Voldemorts, kā pienākas ļaundarim, tiek uzveikts. Tomēr sižeta attīstības gaitā iet bojā gandrīz visi gaišākie grāmatas varoņi, kuri tā iepatikās lasītājiem. Un tā, gribat apgalvot, ir bērnu grāmata?

Tagad apskatīsim tematus, kuri tiek apskatīti Roulingai piedēvētajā grāmatā: dzīve pēc nāves, mazākā ļaunuma problēma, dvēseles un saprāta saistība, varas jautājumi – formālās un reālās, kā arī daudzi citi temati, kuri nevar būt saprotami maziem bērniem. Domāju ar jau minētajiem argumentiem pietiek, lai apgalvotu, ka grāmata ir nopietna.

Visbeidzot ir vēl viens, visnopietnākais arguments, ka Harijs Poters nav vienkārša bērnu grāmatiņa. Kad līdz romānu sērijas nobeigumam bija vēl tālu, krievu internetā parādījās raksts “Profesora Dumidora lielā spēle” («Большая игра профессора Дамблдора»), kurā tika pierādīts, ka grāmatu sērijas par Hariju Poteru saturam ir šifrēts “otrs saturs”, kura jēga nebūt nav bērnu. Pie tam poteriādas autors spēlējas ar lasītājiem, dodot grāmatas pamatsaturā atslēgas uz šo “otru saturu”, lai uzmanīgs, gudrs un zinošs lasītājs tomēr spētu nokļūt līdz apslēptajām domām.

Citiem vārdiem sakot, Harija Potera teksts ir daudzslāņains un lasīt to var dažādi, un jo izglītotāks, zinošāks un erudītāks ir lasītājs, jo vairāk romāna jēgu tam pavērsies. Un visādas sižetiskās nesaderības tikai virspusēji tādas šķiet.

Šis raksts uzreiz izraisīja prognozējamu reakciju. Uzreiz parādījās skeptiķi, kuri paziņoja, ka autors meklē melnu kaķi melnā istabā, kurš tur nekad nemaz nav bijis. Sak, grāmatiņa ir bērnu, varoņu raksturi un motivācija ir ļoti vienkārša, un nevajag to mākslīgi sarežģīt. Roulinga esot talantīga autore, bet tomēr iesācēja, tāpēc nav jābrīnās par viņas kļūdām. Skeptiķus nebija iespējams pārliecināt un uz katru argumentu tie atbildēja: “Ai nu atkal tās sazvērestības teorijas”. Tomēr, kad poteriāda tika pabeigta, raksta autoram (kurš to uzrakstīja ilgi pirms grāmatas noslēguma) izrādījās taisnība līdz pat sīkumiem, bet Harija Potera pēdējā grāmatā speciāli īpaši neattapīgajiem lasītājiem jau gandrīz tiešā tekstā tika pavēstīts par satura daudzslāņainību un slēptajām jēgām.

Tādējādi poteriāda ir ne tikai nopietns darbs, tas ir ļoti nopietns darbs un ir spēcīgs propagandas un manipulācijas instruments. Šis stāsts aizrāva ne tikai 1990-o gadu bērnus, bet arī viņu vecākus. Šo efektu daudzkārtīgi pastiprināja milzīgā industrija, kura izveidojās ap “Harija Potera” brendu. Jau tikai šī iemesla dēļ vien poteriādai ir vērts pievērst īpašu uzmanību.

Grāmatas sižets ir konstruēts sekojoši. Kad Harijam Poteram paliek 11 gadi, viņš iestājas burvestību apmācības skolā Hogvarda [neveiksmīgajā latviešu tulkojumā – “Cūkkārpa”], kuras pilns apmācības kurss ir septiņi gadi. Katra Harija Potera grāmata vēsta par notikumiem burvju pasaulē attiecīgajā mācību gadā.

Pirmā Harija Potera grāmata stāsta par Hariju – bērnu un tik tiešām pirmkārt ir domāta bērnu auditorijai, tomēr katra nākamā grāmata kļūst “pieaugusāki”, jo pieauga gan pats Harijs, gan arī viņa auditorija, kura ar nepacietību gaidīja nākamo turpinājumu.

Bērni, kuri sāka lasīt Poteru vēl 1990-ajos gados, kad iznāca pirmā grāmata, kļuva pilngadīgi. Viņi auga kopā ar Hariju un attiecīgi arī tika audzināti ar Potera grāmatu palīdzību. Vesela paaudze ir piesūkusies ar idejām, kuras ir paustas romānā, un ar to lieta vēl nebeidzas. Jau aug nākamā paaudze, kura pārņem stafeti no iepriekšējās. Tāpēc Harija Potera iedarbības ideoloģiskais efekts turpināsies vēl ļoti ilgi.

Tātad, kādas idejas tiek sludinātas poteriādā? Un atkal ideoloģiskā daļa te ir jāsadala bērnu un pieaugušo daļās.

Bērnu daļa ir banāla un tipiska kā visām pasakām. Kā parasti tiek apdziedāta īsta draudzība, savstarpējā palīdzība (plašākā nozīmē – kolektīvisms), līdzcietība, altruisms, pašuzupurēšanās utt. Protams, galvenais negatīvais varonis ir tā visa pilnīgs un absolūts pretmets – sava veida Kašejs Nemirstīgais.

Un kādas idejas grāmata nes pieaugušajiem?

Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, pie visām acīmredzamajām atšķirībām, abi galvenie burvju pasaules burvji – “labais” Dumidors un “ļaunais” Voldemorts ir līdzīgi divos ļoti būtiskos aspektos. Viņi abi grib pārveidot esošo pasauli saskaņā ar savu vērtību sistēmu un ieskatiem, kā arī abi mēģina uzvarēt nāvi. Citiem vārdiem sakot, viņi abi met izaicinājumu Sistēmai un Dabai. Un runa te neiet par to, ka “Dumidora pasaule” iespējams ir labāka par esošo, bet “Voldemorta pasaule” ir elle zemes virsū. Svarīgi te ir, ka viņus abus neapmierina ierastā kārtība un ka viņi abi ir gatavi to mainīt radikālām metodēm.

Un ko mēs redzam? Šīs abas idejas Harija Potera autors mērķtiecīgi diskreditē. Melnais Lords sasniedz parodiju par nemirstību, bet Dumidors novēršas no izvēlētā ceļa, sākot uzskatīt to par kļūdainu.

Voldemors grāmatā ir parādīts kā aprobežots kroplis, kurš, dzenoties pēc nemirstības, ir zaudējis cilvēcisko veidolu, un kurš ilgajos savas dzīves gados tā arī nespēja pieaugt. Apkārtējo sapratnes jomā viņš, būdams vecs, gribasspēka pārpilns un maģiski apdāvināts, izrādās glupāks par pusaudzi, tāpēc uz katra soļa pieļauj kļūdas, kuru cēlonis ir psiholoģiskā brieduma trūkums. No grāmatas teksta ir noprotams, ka šis psiholoģiskā brieduma trūkums ir personības degradācijas rezultāts, ko izraisīja mēģinājumi panākt nemirstību.

Otrs mērķis – izmainīt pasauli, arī ne tiek sasniegts, un pēc visa ir noprotams, ka nemaz nevarēja tikt sasniegts. Burvju pasaules labākie pārstāvji ar riebumu noraidīja Tumšā Lorda lozungus un metodes, ar kurām tas mēģināja tos iedzīvināt. Izrādījās, ka Voldemorta pusē pēc būtības bija visai vāji spēki – saujiņa kropļu un izstumto, kuri paši pakāpeniski sāka neieredzēt savu pavēlnieku. Lai gan Tumšais Lords gāja bojā divkaujas ar Hariju Poteru laikā, viņa plāni sabruka jau ilgi pirms tam.

Tai pat laikā Dumidors ir parādīts kā ļoti gudrs un cienījams cilvēks. Bet viņš taču arī kādreiz sapņoja izmainīt pasauli un uzvarēt nāvi. Šo savu dzīves periodu Dumidors atceras ar kaunu. Viņš sauc sevi par muļķi, jo kādreiz bija domājis sasniegt ko tādu. Citiem vārdiem sakot, viņa galvenā gudrība ir apstāklī, ka viņš spēja apstāties un atteikties no tiem mērķiem, kurus sev uzstādīja jaunībā. Savukārt Tumšais Lords gāja tālāk un pārvērtās par ļaunu, primitīvu radību, kura ir nolemta neveiksmei dēļ sava pārmērīgā ļaunuma un aprobežotības.

Harijs Poters viegli tiek galā ar tiem kārdinājumiem, ar kuriem netika galā Tumšais Lords un no kuriem ar tik lielām grūtībām izdevās izvairīties Dumidoram. Harijam nav vajadzīga vara. Viņš necenšas uzvarēt nāvi, jo ne pārāk baidās no tās.

Pie tam gan vara, gan uzvara pār nāvi it kā “pašas no sevis” dodas Harijam rokās. Apkārtējie atdzīst viņā līderi, lai gan viņš netiecas pēc līderības, bet maģiskie artefakti, ar kuru palīdzību var uzvarēt nāvi, arī nokļūst Harija rokās.

Gala beigās divi izcili burvji – Dumidors un Voldemorts atzīst pusaudža – burvja pārākumu. Pirmais tieši atzīst Potera tikumisko un cilvēcisko pārākumu. Otrs neuzskata tikumību un cilvēcību par priekšrocību, bet zaudē divkaujā lielā mērā arī tāpēc, ka nenovērtēja tādas gaišas cilvēciskās īpašības kā spēju mīlēt, līdzcietību un uzupurēšanos citu labā.

Melnais Lords pārspēj Hariju daudzos rādītājos. Voldemortam no dabas ir dotas neiedomājamas maģiskas spējas, viņš ir harismātisks, neatkarīgs un kopš bērnības patstāvīgs. Viņš ir spējīgs desmitiem gadu iet pretī noliktajam mērķim, neskatoties ne uz kādām grūtībām. Viņš ir lielākais maģijas pētnieks (maģija grāmatā ir attēlota kā zinātnes disciplīna) un drosmīgs eksperimentētājs, kurš ir veicis daudzus izcilus atklājumus.

Būdams mūžīgais vienpatis bez sakariem, naudas un atbalsta, viņš paceļas arvien augstāk un augstāk, kļūstot par burvju pasaules draudu. Bet Tumšais Lords ir morāls kroplis un tā ir viņa vājība. Voldemorts izzina vislielākos nāves maģijas noslēpumus, bet mīlestība ir stiprāka par burvestībām, saka Dumidors, un viņam izrādās ir taisnība.

Ko tad mēs redzam? Stāsts par Hariju Poteru, protams, ir himna cilvēcībai, tomēr, apdziedot cilvēcību, autors ļoti stipri kritizē radikālas pasaules izmaiņu ideju un noniecina patiešām dižus cilvēkus.

Epilogā Harijs Poters pavada savus bērnus uz skolu, kuru pabeidza pats. Drako Malfojs – Harija skolas laiku nedraugs, stāv mazliet tālāk arī kopā ar savu bērnu. Viņi tā arī nav atraduši kopēju valodu. Aplis ir noslēdzies, laiks ir ciklisks. Pasaule palika tāda pati, kāda tā bija pirms Voldemorta un Dumidora. Bet Harijs Poters atrada savu laimi, vienkāršā cilvēka mietpilsonisko laimi. Viņš nav maģijas ministrs, ne arī dižs burvis, ne arī pārveidotājs. Viņš ir tikai laimīgs tēvs. Un gudrība te ir nemēģināšanā mainīt pasauli, bet tieši pretēji ir jāaizsargā sen nodibinātā kārtība no nemiera cēlājiem un dumpiniekiem.

Nemēģiniet izmainīt dabīgo notikumu gaitu, tāda ir galvenā romāna Harijs Poters ideja. Lūk, tādā garā romāna autors mēģina audzināt savus lasītājus. Tāpēc ir jāuzdod klasiskais jautājums: “Kam tas ir izdevīgi?”.

Bet, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāsaprot kādā pasaulē no sociālā skatu punkta notiek romānā aprakstītie notikumi. Citiem vārdiem sakot, ir jāsaprot  kāda sociālā grupa atrodas vēstījuma centrā.

Protams, runa te iet par eliti. Magu bērni mācās iestādē ar visai interesantu nosaukumu “Hogvarda”, tas ir Hārvardā vai iespējams Hārvardas un Oksfordas apvienojumā. Bērni brauc projām no vecākiem un dzīvo skolā visu mācību gadu, nēsā skolas formu, vāc balles, kārto eksāmenus, kas ir tipiska Anglijas un ASV labāko elitāro skolu iezīme, kurās gatavo pasaules eliti.

Ņemsim vēl vērā, ka no visiem pārējiem cilvēkiem elite atšķiras ar to, ka tai ir milzīgas iespējas. Elites pārstāvji var darīt to, ko citi nevar. Tieši tas arī romānā ir aprakstīts, jo burvji ir spējīgi uz to, kas parastajiem cilvēkiem nav pieejams.

Svarīgi, ka bērni, kuriem ir burvju spējas, ne obligāti piedzimst burvju ģimenēs. Burvju pasaule seko līdzi tādiem bērniem no vienkāršām ģimenēm un “ņem” tos pie sevis , ļaujot tiem attīstīt savas netipiskās spējas Hogvardā. Citiem vārdiem sakot, spējīgākie vienkāršie cilvēki tiek uzņemti elitē. Tādējādi elitārā sociālā grupa iegūst “svaigas asinis” un atjaunojas. Tomēr ne visi burvji ir apmierināti ar šādu lietu kārtību. Daļa elites ir pārliecināta, ka Hogvardā vajag uzņemt tikai “tīrasiņainos”, tas ir bērnus, kuri ir piedzimuši burvju ģimenēs. Citiem vārdiem sakot, daļa elites grib likvidēt sociālos liftus, kuri paceļ uz augšu cilvēkus no malas.

Viņu nicinājums pret “netīrasiņainajiem” virspusēji raugoties šķiet iracionāls, jo visi ļoti labi zin, ka tie, kuri ir nākuši no vienkāršajām ģimenēm maģisko spēju ziņā nav sliktāki par “tīrasiņainajiem” un mācās arī tikpat labi. Sev jaunajā pasaulē vienkāršo vecāku bērni iejūtas ļoti ātri un lieliski integrējas burvju, tas ir elitārajās struktūrās. Tāpēc it kā dēļ tā nevajadzētu rasties nekādiem konfliktiem.

Tomēr tieši otrādi, tas, ka “netīrasiņainie” rada “tīrasiņainajiem” reālu konkurenci, arī rada konfliktus. “Mums ir vieta elitē pēc dzimšanas fakta, bet šitie kur lien?”, ir klasisks domu gājiens. Un šis elites iekšējais konflikts iekšienē gruzd simtiem gadu, laiku pa laikam izlaužoties virspusē.

Jāatzīmē, ka ideja pārskatīt lietu kārtību nāk no “tīrasiņainajiem”. Poteriāda kā reiz vēsta par kārtējo šī konflikta saasināšanos, kad “tīro asiņu” piekritējiem parādās spēcīgs vadonis – Voldemorts.

Šis moments ir jāapskata sīkāk, jo pats Voldemorts nav “tīrasiņu”. Viņa vārds ir Toms Redls un uzaudzināja viņu nevis burvji, bet gan vienkārši cilvēki parastā bāreņu patversmē. Par burvju pasauli viņš uzzināja tikai, kad pienāca laiks doties uz Hogvardu. Pats Dumidors, tolaik viens no pasniedzējiem, pats apmeklēja patversmi un paziņoja zēnam, ka viņam ir īpašas spējas un tāpēc viņam ir tiesības mācīties burvju skolā. Un uzreiz jau pirmajā tikšanās reizē Dumidors uzzina par zēna noziedzīgajām tieksmēm. Pat vairāk, viņš ievēro, ka zēns ir harizmātisks un ar līdera dotībām.

Dumidors uzreiz saprata, ar ko viņam ir darīšana. Tas ir redzams pēc psiholoģiskā trika, ko viņš izmantoja, lai ietekmētu Tomu. Bērns pieprasīja, lai Dumidors nodemonstrē burvju mākslu un burvis, pavicinot ar burvju nūjiņu, aizdedzināja skapi. Tā ir smalka nianse. Lai pārliecinātu puiku par maģijas eksistenci bija ļoti daudz iespējamo variantu, bet pieredzējušais pedagogs izvēlējās tieši to, kurš visvairāk ietekmē spēcīgus un agresīvus cilvēkus ar līdera dotībām. Dumidors nodemonstrēja tieši spēku tā visuzskatāmākajā izpausmē, jo uguns ir pirmatnēja un varena stihija.

Romānā ir teikts, ka tad, kad Toms sāka mācīties, visi pasniedzēji no viņa bija stāvā sajūsmā par tik apdāvinātu un talantīgu audzēkni. Visi, izņemot Dumidoru. Viņš uzmanīgi vēroja bērna augšanu un attīstību, redzēja kā viņš izveido bandu, kas pēc tam būs Voldemorta (Toma pseidonīms) gvarde.

Jāuzsver, ka labs pasniedzējs, kāds noteikti ir Dumidors, redz bērnam “cauri”, redz tā raksturu, zin tā spējas un tieksmes. Pie tam Hogvarda ir slēgta tipa skola, kurā audzēkņi atrodas pedagogu uzraudzībā gandrīz visu gadu, aizbraucot uz mājām tikai brīvlaikā. Tas nozīmē, ka Dumidoram bija daudz laika, lai ļoti labi iepazītu Tomu Redlu.

Kad skolā sākas slepkavības, Toms Redls ir pirmais, kurš atmasko “vaininieku” (bet patiesībā uzveļ savu vainu citam). Bet pirmais liecinieks parasti tiek izskatīts arī kā pirmā aizdomās turamā persona!

Īsāk sakot, Dumidors labi saprot, ka burtiski viņa acu priekšā aug drausmīgs melnais mags, pie tam nedara neko, lai pāraudzinātu zēnu, vai arī, lai neitralizētu to, kamēr viņš vēl nav kļuvis par ļaundari ar lielo burtu. Kāpēc tā?

Nesenā vēsturē jau ir bijis līdzīgs gadījums, kad ar pašu rokām izaudzina kādu darboni un dod tam atbalstu, bet pēc tam ar lielām grūtībām un zaudējumiem tiek ar viņu galā. Te, protams, es domāju Ādolfu Hitleru un nacistisko Vāciju.

Paralēles starp Hitleru un Voldemortu ir acīmredzamas un daudzi lasītāji jau sen ir pievērsuši tam uzmanību. Līdzīgi kā āriešu rases pārākuma teorijas adeptam pašam nebija “kanonisks” ārieša izskats, tā arī Voldemorts ir “tīrasiņaino” vadonis pats būdams jauktenis.

Bet, ja runā par Hitleru, tad būtiski ir izanalizēt tos spēkus, kuri pacēla viņu varas augstumos un laikus neapstādināja, kad Hitlers bija vēl ļoti vājš. Tas pats attiecas arī uz Tomu Redliju. Kā gan tā nākas, ka burvju pasaule palaida garām mirkli, kad Toms kļuva par Voldemortu? Bet varbūt tomēr nemaz nepalaida garām? Pēc visa spriežot tomēr nepalaida, attiecīgi Tomam ļāva pacelties.

Un kurš tieši? Kā minimums viena šāda cilvēka vārds ir zināms, tas ir Albus Dumidors – burvju pasaules gudrākais pārstāvis, labais skolnieku mīlulis un vispāratzīta autoritāte. Tas ir cilvēks, kurš neieņem ministra posteni, bet kurš reāli pārvalda burvju pasauli. Septītajā grāmatā pat tieši tiek pateikts, ka Harija Potera personību burtiski ir “izlipinājis” Dumidors, kurš kontrolēja un virzīja gandrīz katru bērna soli.

Pedagoga rokās nokļuva mazs bārenis, kurš, viņa audzināšanas un aizbildniecības rezultātā, spēja uzvarēt Voldemortu. Bet taču arī pats Voldemorts agrāk kā bērns nokļuva pie Dumidora un viņš “izlipināja” no viņa Tumšo Lordu. Dumidors pats radīja indi un pēc tam pats radīja pretindi. Inde tika injicēta burvju sabiedrībā, kas izraisīja konfliktu, kurš beigās tomēr tika atrisināts, lai gan ar lieliem zaudējumiem. Un kādēļ tas bija nepieciešams? Kam ir nepieciešama tik vērienīga provokācija?

Lai to saprastu, ir jāatceras, ka kopš XX gadsimta vidus ātri sāk attīstīties jauns zinātnes novirziens – konfliktoloģija. Konfliktologi, atšķirībā no citiem sociologiem, iziet no pamatnostādnes, ka ir bezjēdzīgi mēģināt izveidot bezkonfliktu sabiedrību. Konflikti būs vienmēr, jo tāda ir sabiedrisko organismu daba. Tādējādi sabiedrības vadība lielā mērā ir konfliktu vadība.

Spontāni radušies konflikti ir bīstami, tāpēc konfliktus nepieciešams radīt un kontrolēt. Opozīcija sev pašam ir jārada un pašam jākontrolē. Tā kā vienmēr būs kādi neapmierinātie, nepieciešams uzņemties to vadību.

Pēc pirmās poteriādas sējumiem rodas iespaids, ka pats autors ir pretējos ieskatos. Nepārtraukti tiek uzsvērts, ka Hogvardas sadalīšana sektoros [krievu un latviešu tulkojumā – “fakultātēs”] ir nejēdzība, pagātnes nepilnība, kura ir jāpārvar. Pēc “hepienda” žanra abām pusēm beigās vajadzēja “brāļoties”, bet tas nenotika.

Pie tam pēdējās grāmatas beigās ir ļoti būtiska epizode: Hogvardas studentiem ir jāizvēlas kā pusē viņi nostāsies. Iepriekšējos sējumos daudz tika runāts par to, ka kopēju briesmu gadījumā ir muļķīgi dalīties un ka visiem sektoriem ir jāstājas plecu pie pleca vienotā frontē, aizmirstot savstarpējos aizvainojumus. Bet tā nenotika! Hogvardas audzēkņi, kuri mācās tajā pašā sektorā, kurā savulaik mācījās Voldemorts, pāriet viņa pusē, un nekāda “brāļošanās” nenotiek. Daudzu gadsimtu ilgušais konflikts turpinās un neviens negrib piekāpties.

Bet kāpēc? Jo, ja ne brālības sasniegšanai, tad vismaz salīdzinošas vienotības sasniegšanai Hogvardā ir visas iespējas, jo bērni ar pasniedzējiem pavada vairāk laika, nekā ar saviem vecākiem. Tad kāpēc nav veikta audzināšana, kura nogludina nesaskaņas? Demogoģijas par savstarpēju izpalīdzēšanu tur ir cik uziet, bet reālās pedagoģiskās pūles tiek pieliktas pavisam citā virzienā. Ko vien ir vērta ir sporta un mācību sacensības starp sektoriem ar baļļu pelnīšanu un kausa pasniegšanu! Kuri nezin, viens no labākajiem veidiem, kā sarīdīt savā starpā cilvēkus, ir sadalīt tos grupās un organizēt, piemēram, to daudzus gadus ilgstošu savstarpēju sacensību.

Ja tieši tā tiek darīts, tad tas ir audzināšanas īstais mērķis. Ir nepieciešams konflikts, reāls konflikts, kuram notic, pie tam vadāms konflikts. Tas ir grūts uzdevums, kā reiz uzdevums tādam dižam cilvēkam kā Dumidors. Lūk, tādas provokācijas rīko pasaulē valdošā globālā elite!

Dmitrijs Zikins
/23.02.2015/

Avots:
http://www.km.ru/world/2015/02/23/kino-v-mire/755247-garri-potter-i-zakaz-mirovoi-elity
http://ru.harrypotter.wikia.com/wiki/%D0%91%D0%BE%D0%BB%D1%8C%D1%88%D0%B0%D1%8F_%D0%98%D0%B3%D1%80%D0%B0_%D0%BF%D1%80%D0%BE%D1%84%D0%B5%D1%81%D1%81%D0%BE%D1%80%D0%B0_%D0%94%D0%B0%D0%BC%D0%B1%D0%BB%D0%B4%D0%BE%D1%80%D0%B0
http://www.harrypotter.com.ua/index.php?showtopic=10442
http://big-game.livejournal.com/13500.html#cutid1

Informācijas aģentūra
/03.12.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 Responses to Harija Potera patiesās jēgas analīze

  1. Skaistas domas par “Harija Potera” sērijas domu un ideju daudzslāņainību: katrs izlasa atbilstoši savai izglītībai, t,i., savai pieredzei, savai spējai saprast. Kam nepieciešams konflikts?
    Varbūt ir iespējams plašāks skatījums, kurā konflikts ir tikai mērķu sasniegšanas līdzeklis. Kā šodien: lielie spēlētāji karo savā starpā ar konfliktējošo cilvēku palīdzību. Ar viņu prātiem, asinīm un dzīvībām. Tiem, kas konfliktus plāno, organizē, veido un atbalsta, tas nav mērķis, bet tikai elites varas un bagātības nodrošināšanas līdzeklis. Elites spēles. Citiem vārdiem, nav sazvērestību, ir tikai primātu daba. I.V.

  2. Atpakaļ ziņojums: Harija Potera patiesās jēgas analīze | Basic Rules of Life

  3. Artūrs saka:

    Vajadzētu izanalizēt arī Gredzenu pavēlnieku/Hobitu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s