Pravietis

Aleksandrs Puškins, 1827.g.

Aleksandrs Puškins, 1827.g.

Kad gara slāpēs saguris,
Pa drūmu tuksnesi es vilkos, –
Sešspārnainais serafims*
Krustcelēs man parādījās.
Ar pirkstiem tā kā sapnis viegliem
Plakstiem pieskārās viņš maniem.
Tad acis kļuva tālredzīgas,
Kā pārbiedētam ērglim – lielas.
Pēc tam viņš skāra manas ausis,
Ko pārpildīja skaņas, troksnis:
Kā debess dreb es sāku just,
Cik eņģeļiem augsts lidojums,
Kāds jūras mūdžiem rāpojums,
Kā lejā dzīvais skumst un nīkst.
Bet manu mēli grēcīgo –   
No mutes izrāva viņš to,
Kas viltīga un maziska,
Un gudro čūskas dzeloni
Stingušajās lūpās manās
Ar labo roku ielika.
Viņš zobenu man krūtis šķērda,
Sirdi bailīgo prom svieda,
Un ogli kvēlu, ugunīgu,
Man atvērtajās krūtīs spieda.
Tā gulēju – tuvs šķita gals,
Kad man teica dieva balss:
– Celies, praviet, redzi, dzirdi,
Ar gribu manu piepildies,
Un, apstaigājot jūras, zemes,
Vārdiem iededz ļaužu sirdis.

Aleksandrs Puškins (1799-1837) – 1826
Atdzejoja Ivars Prūsis

* serafims – augstākā, Dievam vispietuvinātāko eņģeļu pakāpe kristīgajā mitoloģijā

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Šis ieraksts tika publicēts DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s