Paula Stelpa dzeja (par tautu, Latviju, Raini, Debesīm u.c.)

Darīsim kaut ko labu

Vai varam mēs
norunāt tā –
no šodienas sāksim
un katru dienu
darīsim kaut ko
Labu.
Lai vēl mazliet,
lai vēl
pa pilienam dienā,
bet darīsim visi
Labu.
Lai vēl pa mirklītim īsam,
lai vēl pa sekundītei,
bet katru dienu
jutīsim vairāk
Prieka.
Lai vēl pa stariņam ašam,
lai vēl pa akmentiņam,
bet katru dienu,
gar mākoņa zelta maliņu,
redzēsim atkal
Skaistu.
No šodienas
un katru dienu.

***

Ar ļaunumu nav slēdzams miers

Var pretiniekam piedot.
Ar ļaunumu nav slēdzams miers.
Var izbeigt karu katru.
Var izlīgt vēl
pirms tiesas,
pret ļaunumu
nav karam beigas,
pret ļaunumu
iet Debess visa
pret ļaunumu
ir Dzīvība,
kas tikai maina
savu seju,
kas tikai
maina dzīvu vienu
pret dzīvu kādu citu,
bet ļaunums nebūtība ir,
kas visu dzīvo dzēš,
kas visu, arī sevi,
driskās plēš.
Ar ļaunumu nav slēdzams miers.
Pret ļaunumu iet Debesis,
pret Tumsu
un ar Dzīvību.

***

Pasaule pieder

Pasaule pieder stiprajiem,
ne tiem, kas dāvanas lūdz.
Pasaule pieder gudrajiem,
ne tiem, kas padomu gaida.
Pasaule pieder drošajiem,
ne tiem, kas aiz muguras glūn.
Pasaule pieder viedajiem,
ne tiem, kas virs aizas
zirgus jūdz.
Pasaule pieder tiem,
kas ir Sāls un
Ozols un Sarma
rakstaini smalka.
Pasaule pieder tiem,
kas ir un
nebaidās būt
kā katru reizi no jauna
pēc klusuma brīža baiga
pie krūtīm klauvē Sirds.

***

Uz augšu, uz Plašumiem nesas man prāts

Uz augšu,
Uz Plašumiem
nesas man prāts.
Uz senajiem Kalniem,
kur Sniegi zied gaiši
un aši dej prāts.
Kur domas uz Nākotni lido
un tagadnes rokās
pagātnē tinas.
Uz tālajiem Kalniem
Stīdziņas vijas.
Uz Sirdi, uz Mājām
nesas tik prāts,
uz vietu, kur atkal
var atvērties Sirds.
Tālajos Kalnos
Ieskanas Zvans.
Sajusts ir Vējā
lidojums mans.

***

Kad Tu kaut ko dari

Kad Tu kaut ko dari,
tad padomā tā –
dzejolī ierakstīt
var to vai nē.
Iekalt akmenī,
Karogā pacelt,
Vējā palaist,
lai noķer to kāds,
mazulim stāstīt
vai stādīt, lai aug.

***

Pats celies

Pats celies,
pats, pats no mīkstumiem
laukā velies!
Pats dziļumos spēkus smelies,
pats augstumos veries,
pats zaros pār pasauli pleties!
Pats augļus nes,
Sēklas pats savas sēj!
Pats tālāk,
ko saņēmis, dod!

***

Nāk uzvara, kad liekas zaudēts viss

Nāk uzvara,
kad liekas zaudēts viss,
kad liekas visi spēki galā,
kad nav kur atkāpties un rokai tālāk sniegties.
Nāk uzvara,
kad liekas Zemes smagums viss
ir pleciem uzgūlis,
kad liekas, viss ir sastindzis
un spiež uz krūtīm kalns,
kur vientulībā esi iemūrēts,
nāk Uzvara kā Straujos auļos Sirds
un kāda Roka viņu vada,
kāda Roka Ceļu rāda,
kāda Roka jaunai elpai Ceļu ver.
Jaunai telpai Spārnos ceļ
un visas Zemes spēku rokās liek,
kad nav kur atkāpties,
kad liekas – zaudēts viss,
nāk Uzvara un kāda Roka viņu vada.

***

To īstā vārdā sauc

Tu ieskrienies un
krīti.
Tu ieskrienies
un atkal krīti.
Tu ieskrienies un
paliec …
Tu skaties, kāpēc paliec.
Tu redzi slieksni,
slieksni vārdā
sauc.
Tu zini slieksni savu.
To vari vārdā saukt
un zini,
kā citus sliekšņus sauks.
Tu zini vārdu tam,
kas tevi pēkšņi gāž,
un paliec stāvot,
ja vienkārši
to
īstā vārdā sauc.

***

Lasītājam

Nāc pie manis Debesīs,
nāc un nebaidies.
Paskat, kādi krāšņi
spārni Debešķīgi,
Varavīksnes uzacloki
Debesīs Tev ir.
Debesīs nav Pūķu jābaidās,
Debesīs nekas nav vienaldzīgs,
Tev Tavu smaidu
staro viss.
Debesīs sev lidot liec,
liec un līdzi tiec.
Šodien
spārnos tiec
pie manis Debesīs.

***

Katram viņa tumsa

Katram viņa tumsa viņa ceļus zin.
Katram viņa pēdās min.
Katram līdzās iet un zin,
kas ceļā viņu gaida,
sagaida un ūpja balsī garām ejot baida.
Katram viņa tumsa
savus ceļabiedrus sūta.
Katram viņa parādus liek dzēst.
Katram viņu izpirkt,
nest kā krustu savu.
Katram viņa tumsa viņa acis slēdz.
Katram, kurš tai tic
viņa atgriežas un gaida.
Katram viņa
savus akmeņus liek saujā.

***

Jāiet visu mūžu ir uz vienu brīdi

Un jāiet visu mūžu ir
uz vienu brīdi,
kad Gaismai durvis
pavērt var
par vienu mazu īsu sprīdi.
Uz vienu mazu īsu brīdi,
kad kādu īsu vārdu
var īstā brīdī pasacīt,
kad izdodas tā retā reize,
par kaut ko īstu
pagūt mirt,
vai īstā brīdī
noglāstīt un kādu –
tikai vienu –
gaismai celt.
Ir jāiet visu mūžu
uz vienu īsu brīdi,
kad Savā Ceļā
var kādu soli spert.

***

Pret Cerību jodi pulcējas

Pret Cerību jodi pulcējas,
pret Cerību ragus liec,
pret Tikumu un Mīlestību.
Pret Gaismu sabožas spalva,
pret Cilvēku kūkumu met
un zobus griež.
Pret gaišu Uguni
zemi kārpa
un auskarus nikni krata.
Pret Debesīm
raganas spļauj,
melo un troksni taisa.
Tad sanāksim kopā
ar gaismiņu savu
un klusumā dzirdētu dziesmu,
ar savu Cerību steigsim.
Tad stāsimies aplī
ap Mīlestību
Debesu loku lieksim,
Varavīksni pār Cilvēku celsim.
Ar Liesmu gaišu
ierindu turēsim
un savu gaitu.

***

Vai tas ir ienaidnieks

Vai tas ir ienaidnieks,
kas pavērš pretī krūtis
un manīm
jaunu kauju māca?
Vai tas,
kas atstāj vienu cīņas laukā
vēl vakar,
savu palīdzību solījis,
vai tas,
kas blakus stāv
un gaida klupienu,
lai sevīm ņemtu
Tevis izcīnīto?
Vai tas,
kas kaujā pagurušam
no rokām izrauj ieročus
un Tavam ziņnesim
uz purvu ceļu rāda,
kas Tavā valodā
par cīņas bezjēdzību čukst,
vai arī tas,
kas vienaldzīgi
ar katru stiprāko
pie dzīru galda sēdīsies?
Vai tas,
kas saldi smaidot,
Tev kausā indi pilina,
vai tas,
kurš spēku
pa dzīsliņai no Tevis izvelk?
Vai tas,
kurš cīņas laikā
jau Tava pretinieka
dziesmu dzied
un Tevi kaujā sūta,
uz Tavu galu gaidot?
Vai tas ir ienaidnieks,
kas manīm pretī stāv,
vai tas,
kas Tev aiz muguras?

***

Es esmu mierīgs – Debesis liesmo!

Es esmu mierīga – dusmojas Dievs! (Žanna D’Arka)

Es esmu mierīgs –
Debesis liesmo!
Debesis trauksmi ceļ.
Debesis dzīvību žēlo,
To, kam pāri tu kāp.
Debesis asnos dzīvo,
Debesis asarās rit
vai sevi pie krusta sit.
Debesis dzīvību žēlo,
tranus un grabažas mēž.
Debesis melus un baznīcas tukšas
mēslainē gāž.
Debesis dzīvību savu
Alkšņos un Ozolos lej.
Debesis savus bērnus
purvos un ugunīs met.
Debesis bērniem saviem
sniegotus kalnus priekšā liek.
Debesis trauksmi ceļ,
Vētras, kari un zvani
pusnaktī augšā no miega rauj.
Debesis nomodā stāv.
Debesis liesmo –
es esmu mierīgs.
Es savu purvu
brienu.

***

Grimst Eiropa kā Atlantīda savos mēslos

Grimst Eiropa kā Atlantīda
savos mēslos.
Grimst Amerika, Austrālija,
angļu salas …
Grimst Āzija un Āfrika
iet nebūtībā.
Ņirb visur karnevāli, dzīres
mēra laikos.
Sīkmērķīgā mierā izžūst saprāts,
ilgi nepieprasīts,
bet dzīvnieciska miesa
raiti čalo
vispasaules festivālos, valdībās
un trenažieru zālēs.
Grimst purvā robežas
un tautu atšķirības,
zūd, izplēn nojēga
par ļauno, labo …
Ir muļķim pavērts ceļš
uz templi svētāko
un lēmumu vissvarīgāko.
Zūd baltās rases koka
goda vieta.
Krīt, gāžas tautu izcilības
senas.
Starp citu atliekām par trūdiem
pārvēršas,
kur atšķirams nav zars
no zara
un koku dobumi ar pelējumu
pildās.

***

Tagad miera nebūs

Tagad miera nebūs,
tagad kaut kas notiks.
Tagad!
Tagad kādai mucai
stīpa trūks.
Tagad!
Tagad kādam
deglis kritīs.
Tagad!
Tagad redzēsim,
kas miglā blakus.
Tagad redzēsim,
kas mūsu rindās lieks.
Tagad!
Beidzot redzēsim,
kas nepazītā kuģa kapteinis.
Beidzot vējā migla irst.
Un tev būs jāatklājas,
tev būs jārīkojas,
pretī jāstājas
vai jāsveicina mūsu karogs!
Tagad!
Migla irst
un svešinieka masti
lēni augšup slienas.

***

Tā tauta nav

Tā tauta nav,
kas katrai pūsmai klanās.
Tā tauta nav,
kas katram kungam smaida.
Tā tauta nav,
kas ceļa malā ziedojumus gaida,
kas tikumus kā smagu slogu nīst.
Tā tauta nav,
kas senām dejām aizmirst soļus
un dziesmas kaisa pagaldēs,
kad viltnieki liek smagus makus galdā.
Tā tauta nav,
kas savus likumus pret svešiem maina,
kas vārtus pamet pusvirus
un skaļā varzā maisās pasaulē.
Tā nepastāv,
kas katrai gaitai līdzi taisās,
kas ieceļ vadoņus pēc savu kalpu prāta
un citai valodai ļauj ieņemt goda vietu.
Tā tauta nav.
Tā zirņu lauks.
Tā uzarama atmata.

***

Mēs laikam neesam no vienas tautas

Mēs laikam neesam
no vienas Zemes.
Mani senči runāja
valodu citu.
Tie zināja brīvi,
godu, darbu un Rītu.
Tie turēja Ausekli,
Māru un Laimu.
Tie zināja Zvaigznes
un cēla augstu!
Jūs šodienā drebat,
kad lecat pēc desas.
Jūs gaidāt nakti
un tvīkstat pēc gultas.
Jūs gatavi nodot
Māti un bērnus.
Jūs sapņojat saņemt,
kad nezināt dot.
Jūs runājat gari.
Jūs Debesis baida.
Mēs laikam neesam
no vienas tautas.
Es – Latvis,
Jūs nācija politiska.
Jūs lienat un lokaties,
Uzslavu gaidot.
Es eju ar Tālu Vēju.
Es esmu Latvis – kas Jūs?
Jums manis kauns,
Man – Jūsu ciltij piederēt!
Ja šodiena Jūsu,
tad nākotne mana!
Mēs laikam esam
no dažādām vietām.
Es esmu no Zvaigznēm
un Nākotne mana!

***

Šīs pasaules puvums ir ieēdies dziļi

Šīs pasaules puvums ir ieēdies dziļi
katras dienas un vakara ziņās.
Šīs pasaules tārpi sev svētkus svin.
Sev mīkstāko kumosu paķer,
brīvību slavē,
plašumiem neskartiem dzied.
“Savs kaktiņš, savs stūrīts”
liekas tiem sīks.
Tiem globāls ir sapnis,
tiem pasaule – tirgus,
kur rīt var un rīt.
Tiem katram savs projekts –
savs konteiners zaļš,
kāds kontinents apgūstams,
konkurents apsteidzams
karā par banāna mizu.
Tārpiņam katram kāds slavējams elks.
Paceļams bruncis
vai baznīcas kora uzdevums svarīgs,
Briseles forums,
Ņujorkas saiets,
apgrauzto kaulu mežģīņu māksla.
Katra diena nes iespējas jaunas.
Katram tādu guvuma sola.
Vai Tev ir tārpiņa sertifikāts?
Kaut vai pazīstams bankomāts kāds?

***

Kam derīgs sapuvušais pūlis

Kam derīgs sapuvušais pūlis,
kas tiesas baidās
tikpat paniski kā dzīves?
Kur derīgi šie prātotāji,
kam miris vērtīgāks par dzīvu
un tukši vārdi, skaisti sarindoti,
ir goda vietā,
ja tie jaunā kārtībā?
Kam derīgi šie dzīves noliedzēji,
kas jauna nāves veida alkst
un savu šaubu karogu
tik augstu nes?
Kur derīgs tas, kam klusē
Saprāts, Sirds un Gars?
Kam derīgi tie klaigātāji,
kas neko nenesot no pagātnes
kā aklu vārnu bari
plosa dzīves pamatus?
Un kam ir derīgi
tie dīkā miera saucēji
un gludo domu laidēji,
kas nejūt dzīves gaitu,
Jauna Rīta krāsu?
Kam derīgs sargs, kas nedzird
palu straujo kāpumu?
Kam derīgs sapuvušais
žogs un aizsprosts
plūdu priekšvakarā?
Kam derīgs labvēlis,
kas savu noliedzēju baro
un savu slepkavu
pie galda sēdina?
Kam derīgs tas,
ko Saprāts veselais
jau sen ir atstājis?
Kam jāklausās to žēlabās,
kas sevi sien pie kauna staba?
Kam derīgi tie vadoņi,
kas paši sevi pārdod izsolē?
Kam derīgs sapuvušais pūlis,
kas dzīves tiesas baidoties
sen pārsolītus vadoņus
sev tiesas dienā priekšā liek?
Tik aizmēšanai mēslainē
un atvadām bez nožēlas

***

Kas notiek tur, kur Sirdsapziņa klusē

Kas notiek tur,
kur Sirdsapziņa klusē?
Kas notiek tur,
kur tā ir Tava līgava atstumtā?
Tur zaglis zagli godā ceļ
un dienas peļņu
prieka meitas sadala ar policistu.
Jo tur, kur Sirdsapziņa klusē,
tur savu balsi katrs atdot steidz
par pieri zemāko un pilnu vēderu,
par meli lielāko,
par to,
kurš visus pārspēs solījumu treknumā.
Jo tur,
kur Sirdsapziņa klusē,
pa zobiem nedod nelietim
un zaglim nesodītam staigāt ļauj,
tur skaļā balsī nesauc zagli turēt,
lai nesatrauktu dāmu estētiskās jūtas
un netraucētu zagļu svētās tiesības
tā brīvi izpaust savu personību.
Tur meičas sacenšas par vārdu rupju
un bērnus māca troksni godināt.
Tajā zemē,
kur Sirdsapziņa klusē,
tur jābūt ļoti pieklājīgam,
tur baušļi jāgodā.
Tur tikai jāsmaida un jārunā par dieviņu.
Tur nedrīkst lietas īstos vārdos saukt.
Jo tā, lūk, pasaulē
it visur tagad darot
un neesot labi
citiem mieru traucēt
ar savām skaļām klaigām.
Latvieši ir tiešām labi audzināti.
Te zagļi likumīgi dzīvot var
un netiklība neslēpties.
Te Sirdsapziņa brīva
var savos ceļos doties.
Te Sirdsapziņa –
bārenīte piesmietā.
Te senā, baltā zemē.
Te tagad, Latvijā.

***

Jums pasaule ēnu pilna

Jūs pasauli redzat ēnu pilnu.
Aiz katra koka jums vilks,
aiz katra smaida jums jēriņš,
aiz katra spīguļa zelts.
Jums pasaule bēdu bedre
vai putojošs alus kauss.
Jums liekas, ka viss ir ļauts.
Jums šķietas, ka varat daudz,
ka protat un paši zinat,
ka noslēpums katrs nu minēts.
Jums rādās, ka brīvībā dejat,
bet esat tik aitu bars.
Jums plašākais aploks ir labāks
un jaunākie vārti baisi.
Jums pilnākās siles ir lepnums
un pagultēs naudas maisi.
Jums dāsnākā roka ir labdars,
kaut paši esat tik šņukurs
uz devēja dzīru galda.
Jums skaidrākais vārds ir olis,
ko valstīt pēc patikas var.
Jums pasaule ēnu pilna,
jums acis ir jāatdar.

***

Tev jāmostas Latvija mana

Tik maldi un māņi
tik spīganas dej
tik jodi un sumpurņi smej
tik slavē un zeltu kaisa
tik mīkstu gultu taisa
un saldi sapņot liek
Tik migla un kvēpi
tik Saules nava
tik brīva gaisa malka
un soļa kur spert
Tik vīzijas rāda
un sola, sola …
tik lēni un smagi
tie ceļas no miega
Tik tāli un auksti
tie zilie sniegi
Tik biezi un smagi
tie tumšie miegi
no kuriem Tev jāmostas
Latvija mana

***

Vecos traukos nevar

Vecos traukos nevar jaunu vīnu liet.
Vecos taukos nevar jaunā dzīvē iet.
Jauniem pulkiem jaunās dziesmās iet.
Jauniem Vējiem jaunas buras plest.
Nāc no pūļa laukā,
Saucies Savā Vārdā,
Uzvelc baltas drānas,
Brīvi ieelpo.
Antiņš savā kalnā Saulcerīti modina.
Nevar vecā pilī Saules meitu vest.

***

Nekas jau nevar piedzimt

Nekas jau nevar piedzimt,
ja diviem prātā tik ņemt.
Neko jau nevar uzcelt,
ja mūrnieks uz celtni
pēc ķieģeļa nāk,
un liesa ir vira,
kad pavārs sev
gardāko kumosu iecer.
Nekas jau tur nevar būt,
kur meklē, kam atdot
vakarus tukšus un stāstus
par salkumu savu
palagos bārsta.
Kas tur var augt,
ja zemei par spīti
ābeli stāda.
Kas tur var būt,
ja naglu līku
puvušā dēlī dzen …

***

Ir katram pašam

Ir katram pašam savā peļķē jāiekāpj
vai kārtība jātura mājās.
Ir katram savā laukā
vaga jādzen
vai jāubago svešās baznīcās.
Ir vistām priekšā
zelta galdauts jāklāj
vai vepris
no puķu dobes jāizdzen.

***

Aizvien vēl Saules ir par maz

Aizvien vēl Saules ir par maz.
Aizvien vēl tikai Ausmas stari.
Aizvien vēl tikai
sējums dīgst,
aizvien vēl lietus
jūrās krājas
un dzirnavas aizvien
vēl tikai Vēju tver.
Aizvien vēl tikai briest
un šurpu turpu
domātāji staigā.
Aizvien vēl Vētras nav
un Zibens savas dusmas valda.
Aizvien vēl dzīvības par maz.
Vēl darba, kustības,
vēl krāsu, mirdzuma,
aizvien vēl Saules
ir par maz.

***

Kaut kas jauns

Ja Tavā pasaulē
būs kaut kas jauns,
tad tikai tāpēc,
ka pāri sev
Tu atkal būsi cēlies.

***

Tas jaunais dzims

Tas jaunais un mirdzošais,
tas dzims, ja Debesis sūtīs To.
Tas augs un zaļos,
ja ieaugs zemē melnā līdz ceļiem.
Tas visām lejām pāri celsies
tad Saulessveces mierā,
kad jauns un mirdzošs
Tu dzimsi līdz.

***

Tā tauta ir

Tā tauta ir,
kas stāv kā egļu vēris
un vētrā savu dziesmu ceļ.
Tā tauta ir,
kas stāv ar saviem Dieviem,
kas stāda Ozolus
un savai maizei vagu dzen.
Tā tauta ir,
kas ieiet vēsturē
vai pastalās vai basām kājām,
bet bērza tāšu baltumā
kāpj svešiem neredzamā Kalnā,
kāpj Pilī Liesmotā un aiziet Klusumā.
Tā tauta ir,
kas savu balsi ceļ par savu daļu,
kam sava zeme Sidrabota
un Zelta Saule savas mājas čukurā.
Kam Tēvs ver Līgas vārtus šūpulī
un pati Zeme – Māmuliņa
svētāka par paša dzīvību,
tā Tauta ir.

***

Tā tauta pastāvēs

Kam katram akmenim savs vārds
un līdz ar katru smilgu viena valoda,
tā tauta ir,
kam viņas valoda
kā Mātes šūpuļdziesma
kā deja krāsaina,
kā kāpums balts,
kā karogs visu kopā turošs,
kā Saules Bērnu likums nemaināms,
tā tauta ir,
tā pastāvēs,
tā savu zemi piepildīs,
tā klusumā pret rieta jūru stās
un Rīta Saulei gavilēs.
Tā Tauta būs.
Tā pastāvēs.

***

Čūsku bērni

Čūsku bērni no olām
dzimst brīvi, gudri
un tūlīt gatavi dzelt.
Čūsku bērni savu cilti
pieņem kā indi,
pret kuru pretindes nav.
Čūsku bērni savu cilti
sev zināmā
kalnā ved.

***

Rainis

Rainis?
Jā, un kāpēc ne!
Nav Rainis spīgulīts
ziemassvētku eglītē
plīstošs vai bīstams –
no bērniem sargājams,
ar rokām neskarams.
Nesēž Rainis uz mākonīša
un Čaks un Blaumanis
arī nē.
Ir lietas
kā vagas brūnas,
par kurām Blaumaniski jāspriež
un Čakiski
par Sirdi Rīgā jādzied.
Ir Rainiski
uz augšu celties jāgrib.
Jā, tad kāpēc gan ne
Rainis?

***

Raiņa Saules jums ir bail

Nu likuši Raini
Saulītei priekšā.
Ne dziesmu, ne staru,
ne varoni nedrīkst.
Ne apkārt, ne i pār plecu,
ne i ne tādas skaņas.
Jau dziedājis Rainis,
jau Saulītei tuvu
pieiet nedrīkst.
Ne Raiņa vairāties,
bet Gaismas jūs un Saules.
Viņš izlauzās,
Viņš tāles sasniedza.
Jūs nīkstat patrepē
pie prusakiem un blaktīm,
pie kungu mestiem kauliem.
Pie sīkiem ķīviņiem
ap savu senču kapiem.
Jums māksla –
pagalmiņš,
kur īpatnēji notriepties.
Jūs nīkstat krogus puskrēslā,
ap savām himērām
un piedzērušo mūzu murgiem.
Jūs Augstu Tāli nīstat
un lauku,
kurā Rainis sēj.
Jūs Raiņa vārdu piesaucat,
bet Raiņa Saules
jums ir bail.

***

Dzīvi Rainim jāatrāda

Ir jāņem savas dienas, grāmatas
un dzīvi Rainim jāatrāda.
Rainim jāpasēž pie kājām,
pie viņa priedēm jāpieved ir kuģis.
Pie priedes jāpieglauž ir vaigs
ir jāpiesit ar dūri
lai mostas vecā brāļa Sirds!
Ir vizbulītes jānes Aspazijai,
ir viņas lapiņas un matu sprogas jāceļ.
Ir tā, kā toreiz mākoņos
un Saulē jāskatās.
Ir jāatnāk pie Raiņa,
ir Rainim sava dzeja
jānoliek pie kājām.
Ir sevi jāatrāda
un Viņa Priedes zīme
jāstāda pie savām mājām.
Ir kādam dēlam Rainis vārdā jāliek.
Ir Rainim jādzīvo
un jādzimst Aspazijām.
Ir jābūt tiem,
kam grāmatas un sevi
likt pie kājām.

***

Pirmajās rindās lai labākie stājas

Pirmajās rindās lai labākie stājas.
Pirmie lai cietākie iet.
Pirmie lai asākie zobi.
Pirmie lai tur un pretspēku maļ.
Par savu zemi
pirmajās rindās stāties ir gods.
Par savu namu pirmajās rindās,
kur smagākos šķēpus ceļ
un dziļākās brūces šķeļ.
Jaunie, kas pirmo reizi
te vaigā svešos redz,
lai tālāk stājas un labi lūko,
kā viņi cīnās un tūlīt mācās
un tajā vietā stājas,
kur muguru negriež nekad,
mugurā necērt nekad,
savu zobenu cienot,
bēgošam nesit nekad.
Un, ja tikai viena rinda būs,
un, ja pirmā rinda tikai jaunie būs,
lai stāvus un Debesīs iet!
Tā tas būs nolikts būt.
Šim pulkam te būs
nolikts palikt
un Ozolam būt!

***

Tev jābūt trešajam spēkam

Tev jābūt trešajam spēkam
kad sliktais ar ļauno cīnās.
Tev jābūt Gaismas spēkam,
kad tumsa tumsā veļas.
Kad tumsa tumsu ēd,
kad apkārt Tev tumsā
krāsmatas dēd,
Tev jābūt tam spēkam,
kas augšup ceļas
un jaunas ābeles sēj.
Tev jābūt tai varai,
kas ļauno no sliktā
atdala nost.
Tev jābūt tai ziņai,
kas ēnu ar Gaismu
vienībā tur.
Tev jābūt tur,
kur ābeles stāda
un Zemi līdzsvarā tur.

***

Uz jaunu dienu

Uz jaunu dienu,
Uz jaunu tāli
Es ceļos ar katru kalnu gāli.
Uz jaunu Sauli
Es skandinu savu ragu.
Uz jaunu dziesmu
Es skaņoju savu kokli.
Uz jaunu Zemi
Es pulcinu savu pulku.
Uz jaunu Vēju
Es ceļu jaunus kuģus.
Es nolieku Tavu Dievu –
Bez zelta un varas
Es nāku pie savas Gaismas.
Man pilnība neprasa
Tavu pīšļu un zemošanos.
Tā nezina Salu
pret Klinti mainīt.
Tā dāvā tik Tāli,
cik varu sniegt.
Tā dāvā to gāli,
aiz kuras tik vienīgi
Saule aust.

***

Par Sauli naktī domājot

Par Sauli naktī domājot,
es jaunus rakstus aužu.
No klusuma es ņemu pavedienus
un siltās krāsās lieku.
Es ņemu Gaišas Zīmes
un čukstus skaitu nītis.
Es naktī Jaunu Jostu aužu
un Zvaigžņu Vārdus atceros.
Es senas Zīmes ņemu,
Siltās Plaukstās lieku
un skatos tādā brīnumā,
kā čukstos Jauna Saule plaukst.

***

Šurp jauna dzīvība augšup laužas

Šurp jauna dzīvība
augšup laužas,
pēc Saules un krāsām tver
pēc jaunām skaņām
un Vēja brāzmām.
Jauns pavasars
šurpu nāk.
Jauns zaļš un dzīvības pilns
pie darba tiecas,
pie sava ceļa,
pie Pasaules savas.
Jauns Pūķis,
Zeltspārniem, balts
un zvīļoti mēļš.
Jauns Saules stars
šurp ceļu auž.
Jauns Pūķis
ar Sauli nāk.
Šurp jauna Dzīvība
augšup laužas.

***

Skaistākais vienmēr ir priekšā

Visskaistākais vienmēr ir priekšā,
vislabākais vienmēr ir blakus
un patiesākais
ir Zobena smailē.
Vismazākais Tu esi zem zvaigznēm
un vistuvāk sev,
kad sapņo.
Visgaišākais vaigs Tev miegā,
visstiprākais cietoksnis Sirdī
un
skaistākais vienmēr ir priekšā.

***

Ko padarīt man spēj

Ko padarīt man spēj
ar cirvi, uguni
un kara vāli?
Var tikai atņemt
manu augumu.
Bet Dvēseli un Garu,
to neatņemt ar karu.
To neatņemt,
ja neatdodu
pats ar savu varu.

***

Es esmu ideālists

Es esmu ideālists.
Es katram roku sniegšu,
Es katrā Sirdī Ziedu sameklēšu.
Es katram Zirgam būšu Vējš
un katrai virai Sāls.
Es katru Vēju sagaidīšu,
Es būšu Tavām burām masts.
Es brīvi ļaušos atkal kādā vilties
un tikpat daudziem
par sevi pasmieties
un sevi lētticīgu saukt.
Es ļaušos,
bet katram tikai vienu reizi
man ceļā stāt vai maldināt.
Es ļaušos,
Es ideālists esmu.

***

Ir kāda vieta Debesīs

Ir kāda vieta Debesīs,
kur tiekas visi Dzejnieki.
Ir viņiem sava telpa,
kurp lido pegazi
un mūzas dzīvo
katrai krāsai savas.
Ir tāda vieta,
kurā visi tiekas.
Skits, persietis,
stalts dravīds, grieķis sirms
un latvietis.
Kāds spānis, anglis,
itālis.
Tur tiekas visi Dziesminieki.
Sirdsaicinātie dodas slepus.
No turienes nes Vārsmas savas,
no turienes nāk apgaroti.
Tur sarunās
viens otram māca Mūžību.
Tur Sirdis norūdās,
tur pirmo reizi Īstenību
redzēt var.
No turienes nes
Saules atslēgas.
No turienes nes Spēku,
Daili, Dzīvību.

***

Kam tagad kārta

Kam tagad kārta –
Tava vai mana
augšā mastā kāpt?
Kam tagad kārta Vētru sargāt,
tālumā Salu meklēt?
Kam tagad kārta
kurtuvē līst un sodrējus grābt?
Kam tagad kārta
tauvas un blokus stiept,
buras vaļā siet?
Kam tagad kārta
Likteņa lemto ziņu vest?
Kam tagad kārta
bagātam taisnību teikt,
roklaižam durvis rādīt,
valdošo tiesā saukt?

***

Kas gribēs svecei par Spoguli kļūt

Kas gribēs svecei par Spoguli kļūt,
kad visi spīdēt gribēs?
Kas gribēs būt Zeme,
kad Debesis snieg?
Kas gribēs būt sniegs
vējā un Saules staros?
Kurš būs tik liels,
lai šodien nebūtu pirmais?
Kurš būs tik dzīvs,
lai citu dzīvībā vestu?
Kurš būs tik īsts,
lai darītu īstu
Sniegu Vējā un Saules
staros
rudenī lietu,
kad Debesis raud?
Kurš būs tas,
kas staru
tālāk nes?

***

Tu nemirsi vairs

Tu nemirsi vairs,
kad savai dzīvei
zināsi cenu.
Tu nemirsi tad,
ja gribēsi dzīvot
un nebaidīsies
uz savu mērķi iet
par to cenu,
ko mērķis prasa.
Kad Tava Upe
ieplūdīs deltā
un tomēr
uz Jūru straume būs.
Tu nemirsti tad,
kad Tev mērķis ir
Vēja Ceļš.
Tu nemirsti, ja
Tavs mērķis
Tev Bezgalība
te Ceļā ir.

***

Tikai tas

Tikai tas var
brīvi Dziesmu dziedāt
kam nekā vairs nava
Tikai tas var
Brīvi sargāt
kam nekā nav sava
Tikai tas var
Tevi Mīlēt
kam tāpat tās ir bez gala
Tikai tas kam
nav nekā
var visu Tāli iemantot.

***

Tautas spēks un vājums

Ir katram pašam
viņa mēle
zobens abpusgriezīgs.
Ir katrā pašā
viņa spēks un vājums.
Ir katrā spēkā
viņa paša vājums
un gribas raidīts lielums.
Ir katrā tautā
viņas aicinājums
un viņas posta sludinājums.
Katrā tautas kustībā
tās miers un sājums
un sevīm līdzi gājums,
bet reizēm tas,
kas vakar bija spēks,
ir šodien viņas vājums
un pašas drānās
tērpies ienaidnieks.
Bet tas, kas vakar likās
kapa zvans,
šodien ir jauns modinājums.

***

Es pagriežos pret Austrumiem

Kad gribas kaukt kā Mēnesim,
kad gribas savam Vilku baram atbildēt,
kad vajag paslēpties aiz Mākoņiem,
kad nevar zaļā eglē ziedēt,
kad nevar iekāpt čiekurā,
kad pietrūkst gaisa bļāvienam,
kad jādzied kurlo teātrim,
kad tikai noskatīties var,
kā samilzt nodevēja naudas maks,
es pagriežos pret austrumiem.
Es pagriežos un Tavu vārdu
no lūpām neizlaižu.

Avots:
http://www.philos.lv/Stelps_dz401.html#470

Informācijas aģentūra
/12.02.2016/

Šis ieraksts tika publicēts DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s