Ukraina iet “nebeidzamu šausmu” ceļu

00597_0_109c37_5212b825_XLDoņeckas Tautas republikas pārstāvis sarunās par konflikta noregulēšanu ar Ukrainu Deniss Pušiļins nesen intervijā izteicās: “Diemžēl ātrus risinājumus pašreiz nenākas gaidīt. Ņemot vērā sarunu dinamiku un Ukrainas puses attieksmi pret Minskas vienošanos izpildi, konflikta noregulēšanas process var ievilkties pat līdz 10 – 15 gadiem.” Es nebrīnītos, ja izrādītos, ka šī frāze ir nevis spontāns izteikums, bet gan labi pārdomāts un sagatavots mājasdarbs, dēļ kura publiskošanas arī tika dota intervija.

Faktiski Pušiļins DTR/LTR vārdā dod mājienu Kijevai, ka “tautu republikām” nav kur steigties un, ja nepieciešams, viņi var arī pagaidīt vēl pat trīs piecgades, līdz pašreizējā Ukrainas vara pārstās “tēlot muļķi” un reāli sāks izpildīt saistības, kuras paši uzņēmās. Tas ir, “tautu republikas” ir ar mieru pagarināt Minskas vienošanos izpildes termiņu ne tikai uz visu 2016.gadu, bet arī līdz pat 2032.gadam.

Kādā situācijā tika izplatīts šis paziņojums? Tas notiek situācijā, kad pašā Krievijā pat aktīvākie un spītīgākie “Donbasa nodošanas” teoriju pārstāvji kopš kāda 2015.gada decembra pārstāj stāstīt pasakas par “Ukrainas režīma stabilizēšanos un nostiprināšanos”, par “milzīgu Ukrainas armijas kaujas spēju pieaugumu”, par “miljoniem” jaunas bruņutehnikas, par Ukrainas armijas “kaujās norūdīto, saskaņoto un motivēto” personālsastāvu un ģenerālštābu, kurš “ir iemācījies karot”, par neierobežotu daudzumu augsti tehnoloģisku ASV ieroču, par Ukraiņu “tautas vienotību” augsti kvalitatīvās huntas propagandas ietekmē un par to, ka DTR/LTR, kā arī pašai Krievijai ir bezjēdzīgi pretoties tādam varenam spēkam kā Ukraina. [Krievijas informatīvā telpā kopš paša konflikta sākuma plaši tika izplatīta informācija, ka vienīgais pareizais risinājums ir atklāts Krievijas iebrukums Ukrainā un ka Minskas vienošanās ir Donbasa un Krievijas nodevība, jo paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā.]

Un tas ir loģiski, jo jau paši Ukrainas mēdiji ir pārpildīti ar ziņām par noskrandušiem, neēdušiem, izģērbtiem, slimiem karavīriem, kuri pat veseliem bataljoniem un brigādēm no apludinātām teltīm nometnēs zem klajas debess dodas pārgājienos pie prokuroriem, lai tie piespiestu armijas vadību kaut vai reizi trijos mēnešos nodrošināt ierindas karavīriem pirti un siltas pusdienas. Šādos apstākļos ir grūti runāt ne tikai par kaujas spēju, bet pat par armiju vispār. Brīvprātīgo kustību, kuras kara sākumā nodrošināja armiju, pārvēršanās par marodieru bandu, kas kopā ar ģenerāļiem vienkārši pilnībā izzog visu militāro budžetu un izsīkušais “tautas atbalsta” avotiņš, pilnībā diskreditē mītu par Kijevas ģenerāļu “augsto štāba kultūru”.

Bandītisma epidēmija, kas ir saistīta ar nacistisko militāro grupējumu atvilkšanu no frontes valsts iekšienē, kur tie sev ierastā veidā turpina iegūt iztikas līdzekļus, aplaupot iedzīvotājus, likvidē mītu par ukraiņu nācijas nepieredzēto apvienošanos zem rusafobiskiem lozungiem. Ukraiņu reģionu vietējās pašaizsardzības vienības organizējas un  apbruņojas tieši pret neonacistu – rusafobu – laupītāju bruņotajām bandām. Pats šādu pašaizsardzības vienību parādīšanās fakts liecina par Ukrainas valsts administratīvās vertikāles un tiesībsargājošo institūciju pilnīgu sabrukumu.

Sistēmisko nacistu [to, kuri atrodas valsts pārvaldē] cīņa ar nesistēmiskajiem nacistiem, prezidenta Porošenko cīņa ar premjerministru Jaceņuku, Odesas gubernatora Saakašvili cīņa ar Iekšlietu ministru Avakovu, Abramavičusa cīņa ar korupciju liecina par to, ka Ukrainas politiskā sistēma jūk un brūk. Starptautiskā Valūtas fonda uzstājīgie “lūgumi” kaut kā tikt skaidrībā ar valdības likteni un tās saistību pēctecību, kā arī atteikšanās piešķirt Kijevai kredītus, līdz tā “neaizies tur, nezin kur” un “neatnesīs to, nezin ko”, likvidē pēdējās cerības, ka Kijevas režīms spētu finansēt kaut vai pašas kritiskākās un nepieciešamākās valsts funkcionēšanas pamatvajadzības.

Straujš bezdarba pieaugums, ekonomikas sabrukums, valsts atteikšanās no sociālo pienākumu izpildes kopā ar neapturamu visu iespējamo tarifu un nodevu pieaugumu, kā arī kopā ar jaunu paņēmienu izdomāšanu, kā konfiscēt iedzīvotājiem pēdējos iztikas līdzekļus, rada Ukrainas iedzīvotājos bezcerīguma un niknuma jūtas – pašreizējo Ukrainas “tautas” varu neieredz daudz stiprāk nekā aizbēgušā Janukoviča “asiņaino režīmu”.

Demonstratīvā Eiropas “pamošanās”, kura ir sākusi plašu Maidana līderu noziegumu atmaskošanu (sākot no “debesu simta” un Berkuta karavīru slepkavībām un beidzot ar Odesā dzīvi sadedzinātajiem un Donbasa civiliedzīvotāju bombardēšanu), atņem Ukrainas “eirointegratoriem” cerības uz Rietumvalstu atbalstu un palīdzību. Pat apsolītais bezvīzu režīms pārvērtās par tūkstošiem Ukrainas pilsoņu izsūtīšanu no Vācijas, kuri tur paprasīja politisko patvērumu, un kas ļoti kontrastē ar visai labvēlīgo aziātu un afrikāņu bēgļu uzņemšanu Eiropas Savienībā, apsaucot tos par “Sīrijas un Irākas bēgļiem”.

Ukraina, kuras iedzīvotāju skaits pēc pašu ukraiņu ekspertu datiem pēdējo divu pēcmaidana gadu laikā ir samazinājies no 45 miljoniem iedzīvotāju līdz 32 – 35 miljoniem iedzīvotāju, strauji grimst asiņainās orģijās, salīdzinājumā ar kurām pat t.s.”mahnovšinas” anarhiskais haoss ir kārtības, kulturālības un civilizētības paraugs.  Un izkļūt no šī stāvokļa nav nekādu cerību ne pašu spēkiem, ne ar Rietumvalstu “draugu” palīdzību.

Līdz šim palika tikai viena cerība – sabotēt Minskas vienošanās un izprovocēt DTR/LTR izstāšanos no pārrunu procesa. Tādējādi tiktu atrisinātas divas problēmas. Pirmkārt, uzreiz parādītos ienaidnieks, uz kura ļaundarībām varētu norakstīt visas iekšējās nebūšanas un cīņai ar kuru kara histērijā varētu mēģināt saliedēt atlikušos maidana aktīvistus. Otrkārt, tā kā ir pilnīgi skaidrs, ka neapģērbta un nepaēdusi armija, kurai nav pat tik daudz benzīna, lai aizbrauktu sev sagādāt malku, vispār nav spējīga karot, tad Ukrainas “eirointegratoru” iedzīvotāju daļā kaut kur apziņas nostūros bija klusa ideja, ka Donbass ātri izrēķināsies ar Kijevas nacistisko režīmu un pēc tam varēs lamāt DTR/LTR un Krieviju par “agresiju” un pieprasīt “okupantiem” sevi uzturēt. Bet huntas līderi šai gadījumā cerēja iegūt iemeslu bēgšanai uz Rietumvalstīm, kur līdz mūža beigām varētu rakstīt memuārus un lasīt lekcijas kā “asiņainais Putins” neļāva uzcelt ukraiņu nacionālistisko paradīzi zemes virsū.

Un tieši tad Pušiļins visiem apsola vēl 10 – 15 gadus “svētlaimes” “mūsdienīgā un veiksmīgā eiropeiskā valstī”. Tik ilgi nez vai kāds izdzīvos. Ja pieņem, ka situācija Ukrainā nepasliktinās, tad, saglabājot 2014. – 2015. gada depopulācijas tempu, uz 2020. – 2025. gadu Ukrainai ir jāpārvēršas par mazapdzīvotu mežoņu teritoriju. Tomēr, vērtējot procesa dinamiku, ir jākonstatē, ka Ukrainā situācija ne tikai pasliktināsies, bet katastrofa pieņemsies apmēros ģeometriskā progresijā.

Un cerēt ukraiņiem nav uz ko: Rietumvalstis ir novērsušās, DTR/LTR apsola miermīlīgi gaidīt idiotu pieņemšanos prātā cik ilgi nepieciešams, Krievija vispār ir aizņemta ar situāciju Tuvajos Austrumos, kur mēģina paskaidrot Turcijai, ka tās iebrukuma Sīrijā gadījumā tai ir vērts pamācīties no Kijevas pieredzes Minskas vienošanos izpildē [pret kurdiem].

Ukrainai savukārt atliek tikai divas iespējas. Pirmā, nožēlot grēkus, ātri izpildīt Minskas vienošanās un attiecīgi izmainīt Konstitūciju, iesēdināt cietumā esošā režīma līderus un pacensties 10 – 15 gadu laikā atgriezties civilizēto Eirāzijas tautu saimē. Otrā iespēja – pamēģināt pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību un piespiest to atrisināt savas problēmas, izmantojot Ruandas pieredzi. Atgādināšu, ka civilizētā pasaule nespēja neiejaukties un uzņēmās Ruandas krīzes noregulēšanu, kad vietējie iedzīvotāji nogenocīdoja sevi par vienu trešdaļu un bija skaidrs, ka atlikušās divas trešdaļas arī ilgi vairs nedzīvos.

Pagaidām Ukraina realizē trešo variantu: starp mēģinājumiem izdzīvot un šausmīgām beigām Ukraina izvēlējās iet nebeidzamu šausmu ceļu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/12.02.2016/

Avots:
http://cont.ws/post/200331

Informācijas aģentūra
/17.02.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s