Kāpēc ASV nodod Ukrainu?

Hilarija Klintone un Viktorija Nulande

Šonedēļ [2016.gada aprīļa beigas] trīs dienu ilgā vizītē Kijevā ieradās ASV valsts sekretāra palīdze Eiropas un Eirāzijas jautājumos Viktorija Nulande. Kā ziņo ukraiņu laikraksts “Apostrof”, kurš atsaucas uz diplomātiskiem avotiem, Nulande uzstājīgi rekomendēja Ukrainas valdībai pieņemt mērus t.s. ”Minskas vienošanos” izpildē, tas ir, līdz maija vidum pieņemt likumu par vēlēšanām Donbasā. [Minskas vienošanās ir Vācijas, Krievijas, Francijas un Ukrainas diplomātiska vienošanās Ukrainas krīzes noregulēšanai, kuras paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā pie nosacījuma, ka tiek veiktas izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, paredzot Donbasa reģionam īpašu statusu un autonomiju, kā arī Donbasa nemiernieku amnestiju.]

Vizītes laikā Viktorija Nulande paziņoja: “[ASV] Valsts departaments uzstāj, ka Ukrainai ir jāveic izmaiņas Konstitūcijā, paredzot okupētajām Doņeckas un Luganskas apgabalu teritorijām “īpašu statusu”, tur vistuvākajā laikā jānotiek vēlēšanām un nepieciešams nodrošināt kaujinieku amnestiju. Ja Ukraina nodemonstrēs savu labo gribu Minskas vienošanos implementēšanā un pieņems likumu par vēlēšanām maijā, tad jūnijā sankcijas pret Krieviju tiks pagarinātas par deviņiem mēnešiem līdz 2017.gada janvārim. Pie tam vēlēšanām Donbasā jānotiek jau jūlijā, bet smago bruņojumu neviens neatvilks. To turpinās novērot speciāla OSCE (ОБСЕ) misija. (…) Minskas vienošanās ir jāizpilda līdz 2016.gada beigām un tām nav alternatīvu. Lai gan “Minska” ir slikta, tomēr Ukraina kā valsts piekrita šīs vienošanās nosacījumiem.” Gadījumā, ja šī rekomendācija netiks izpildīta dotajā laikā, tad pēc Nulandes teiktā Eiropas Savienība atteiksies pagarināt sankcijas pret Krieviju, jo atzīs, ka Minskas vienošanās netiek izpildītas Ukrainas varasiestāžu vainas dēļ.

Pēc Viktorijas Nulandes vizītes Ukrainas Ārlietu ministrs Pāvels Kļimkins paziņoja: “Mēs esam noskaņoti uz pilnīgu Minskas vienošanos izpildi“.

Rietumvalstis cīnās ar Krieviju. Ukraina ir tikai viens no šīs cīņas instrumentiem [Latvija, piemēram, ir cits ASV hibrīdkara pret Krieviju instrumentiņš]. Instrumentu var izmantot, izmest, salauzt, atlikt. Tas nenozīmē, ka Rietumvalstis ir atteikušās no savu mērķu sasniegšanas, tāpēc Krievijas nosodīšana jebkurā jautājumā ir loģiska, jo cīņa turpinās (kā zināms pat pie tā, ka aborigēni apēda Kuku arī vainīga ir Krievija).

ASV valsts pārvaldes aparātā nestrādā bērni. Jau sen ir skaidrs, ka Ukrainas pašreizējais režīms nav saglabājams un ka Ukrainas valsts nav glābjama. Tieši tāpēc Rietumvalstis pārstāja finansēt Ukrainu. Ja viņi gribētu to saglabāt un izglābt, tad piepildītu to ar naudu, ieročiem, padomniekiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ukrainas uzturēšana kaut cik nedalāmā stāvoklī ir daudz lētāks pasākums nekā tās pašas Grieķijas atbalstīšana. Grieķijai gada laikā iedeva tik daudz, cik Ukrainai pietiktu gadiem desmit. Bet Ukrainai naudu Rietumvalstis nedod.

Rietumvalstis negrasās atbalstīt Ukrainu, tomēr ASV ir sava interese. 2016.gada novembrī ASV ir paredzētas prezidenta vēlēšanas. Ja Kijevas režīms pilnībā sabruks ātrāk par prezidenta vēlēšanām, tad tas atstās ļoti negatīvu iespaidu uz ASV Demokrātu partijas kandidātu. Tad Hilarija Klintone zaudēs iespēju kļūt par ASV prezidenti, jo Republikāņu partija to uzreiz izmantos. Pie tam Ukrainas krīze tika radīta balstoties uz Klintones un viņas cilvēku atbalstīto ideoloģiju. Un tā pati Viktorija Nulande plāno pie Klintones kļūt par ASV Valsts sekretāri.

Pēc tam, kad Ukrainas prezidents Pjotrs Porašenko “aizvāca” [no premjerministra amata] Arsēniju Jaceņuku, Ukrainas valsts struktūra zaudēja savu pēdējo līdzsvarojošo balstu, jo pirms tam uz premjerministru bija sakoncentrējies viss tautas naids par dramatisko dzīves līmeņa kritumu, kas pēc būtības ir nacionālā katastrofa. Pie tam Ukrainas finansu plūsma tika sadalīta starp Porošenko un Jaceņuku, tādējādi problēmas ar oligarhu sabiedrību tika sadalītas starp viņiem.

Tagad pēc Jaceņuka aiziešanas [un Porašenko cilvēka norīkošanas par Ukrainas premjerministru] Porašenko ir kļuvis par vienīgo sabiedrības naida mērķi. Un tagad Porašenko arī viens pats kontrolē visas finansu plūsmas, tādējādi kļūstot par visu Ukrainas oligarhu potenciālo konkurentu. Porašeno tagad ir vienīgais Ukrainas balsts, kurš atrodas zem nepārtrauktiem “sitieniem”. Tas nozīmē, ka Ukrainas valstiskā konstrukcija var sabrukt jebkurā mirklī – pēc stundas, nedēļas, mēneša, pus gada.

Amerikāņus neapmierina šāda nestabilitāte. Viņiem ir droši jāzin, ka Ukrainas valsts struktūra izturēs vismaz līdz novembrim – decembrim, bet vēl labāk, līdz 2017.gada janvārim – februārim – martam. Lai Ukraina nesabruktu ātrāk, amerikāņi brauc un saka Porašenko pilnīgi pareizu lietu: “Tev ir jāizpilda “Minska””.

Kas ir paredzēts Minskas vienošanās? Izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, federalizācija, pilnvaru nodošana reģioniem (Ukrainā to sauc par valdības decentralizāciju). Šai gadījumā Ukrainas prezidenta amata nozīme strauji samazinās. Tas ir tikai tagad Porošenko spēj izdarīt visu, “Minskas” izpildes gadījumā pilnvaras no viņa “aizies”. Attiecīgi tiks noņemts saspīlējums, kurš ir vērsts personīgi pret Porašenko. Pat vairāk, visas oligarhiskās grupas, kuras pašreiz apvienojas, lai uzbruktu Porošenko, sāks nodarboties ar reģionu kontroles pārņemšanu, cīnoties viens ar otru, un Porošenko daļai no viņiem kļūs par pagaidu sabiedroto, nevis par visu oligarhu kopēju ienaidnieku. Tādējādi Ukrainas valsts konstrukcija iegūs zināmu stabilitāti un ASV atrisinās savu problēmu – pašreizējais Ukrainas režīms spēs “izvilkt” līdz ziemai.

Vai Ukrainas režīms un valsts eksistēs pēc tam, amerikāņus ne pārāk uztrauc. Ukraina kā instruments ir izrādījies nederīgs cīņā ar Krieviju un to vienkārši izmet. Bet izmest grib tā, lai tas neuzkrīt uz kājas un nesalauž pirkstus. Pašreiz Minskas vienošanās izpilde objektīvi sakrīt ar ASV interesēm: tas noņem uzmanību no Porašenko figūras un piedod režīmam noteiktu stabilitāti uz amerikāņiem nepieciešamo laika posmu. Pēc tam, neatkarīgi no tā tiks veiktas reformas vai netiks, režīms tāpat sabruks. Un, ja notiks federalizācija, tas piebeigs Ukrainu kā valsti. Amerikāņi to ļoti labi saprot, bet tas notiks pēc tam, kad viņiem tas vairs nebūs interesanti. Tad ASV būs jauns prezidents un tā būs viņa administrācijas problēma, kam tās risināšanai būs četri gadi.

Bet Ukrainā ir pietiekami daudz politisko spēku, kuri nav ieinteresēti Minskas vienošanos izpildē. Daži objektīvu iemeslu dēļ: viņi cer izvairīties no federalizācijas un saglabāt Ukrainu kā valsti, un nekas, ka tas nemaz nav iespējams. Citi subjektīvu iemeslu dēļ: viņi uzskata, ka Minskas vienošanos izpilde būs kapitulācija “vatņiku”, “kolorādu”, “separātistu”, Krievijas un Putina priekšā. Viņi ir pietiekami ietekmīgi, lai bloķētu konstitucionālo reformu. Līdz šim viņiem tas ir izdevies, lai gan ASV, protams, izdarīs uz viņiem spiedienu.

Un arī Porašenko nav ieinteresēts “Minskas” realizācijā. Ne tādēļ viņš kļuva par prezidentu, lai pēc tam atdotu pilnvaras un finansu plūsmu kontroli uz reģioniem. Tieši to Nulande mēģina piespiest viņu izdarīt. Porošenko ir pilnīgi vienalga kas notiek ar Donbasa nemierniekiem, vai būs viņiem tur vēlēšanas, vai nebūs; viņam galvenais, lai Ukrainas finansu plūsmu vadītu tieši viņš, bet Minskas vienošanās to neparedz. Tāpēc Porašenko nav ieinteresēts Minskas vienošanos izpildē.

Nulande mēģinās piespiest visus sadzīvot, iebiedējot. Nulandes problēma ir pietiekamu argumentu trūkumā. Visi baidās, ka amerikāņi varētu organizēt kārtējo valsts apvērsumu vai arī atsūtīt killerus. Bet pašreiz amerikāņi Ukrainā ir ieinteresēti stabilitātē kā minimums līdz 2017.gada ziemai. Attiecīgi ar valsts apvērsumu Porašenko nenobiedēsi. Var, protams, viņu nobiedēt ar killeriem, bet Porašenko nav tomēr tik liels muļķis, lai nesaprastu, ka, ja viņu nogalinās, tad jauns prezidents ir jāievēl un to vēl ir jāleģetimizē, tāpēc tas praktiski izjauc Ukrainas valstiskās sistēmas stabilitāti. Attiecīgi Niulandei nav pēdējā argumenta. Agrāk viss bija vienkārši un skaidri – ja neizpildīsi, ņemsim un piebeigsim. Tagad, kad Nulande saka: “Ak neizpildīsiet?”, viņas ukraiņu partneri ar nekaunīgu smaidu sejā prasa: “Un ko tālāk?”. Un viņai uz to vairs nav ko atbildēt.

Tāpēc ASV pašreiz atrodas pietiekami sarežģītā situācijā un nebūt nav garantēts, ka ukraiņu politiķi pildīs Nulandes prasības. Katrā gadījumā ir labi redzams kāda Kijevā izcēlās histērija līdz pat tam, ka nopietni masu informācijas līdzekļi un nozīmīga politiķu daļa apgalvo, ka “ASV nodeva Ukrainu” un ka tagad “karosim vieni paši”.

Rietumvalstīm ir skaidrs, ka Ukraina sabruks un sadalīsies, un ka tas notiks jau tuvākajā laikā. Eiropai tas vispār ir vienalga, jo eiropiešu politiķi nemaz necer, ka Ukraina spēs “izvilkt” līdz viņu vēlēšanām. Tas, protams, no viņu viedokļa būtu ļoti labi, bet viņi uz to nepaļaujas. Amerikāņi mēģina saglabāt režīmu līdz savām vēlēšanām. Uzreiz pēc tam, kad tiks paziņots jaunais ASV prezidents, viņiem kļūs vienaldzīgs Ukrainas liktenis. Tāpēc Rietumvalstis saprot, ka no Ukrainas būs jāaiziet un sāk darīt to jau tagad, pārstājot atbalstīt Ukrainu. Viss, Ukrainas projekts ir slēgts, un tas notika jau vismaz pus gadu atpakaļ. Bet savu aiziešanu Rietumvalstīm ir jāpaskaidro saviem iedzīvotājiem, jo cilvēkiem dažus gadus cītīgi mēģināja iestāstīt, ka Ukraina ir jauna, plaukstoša demokrātija, kura ar lielām grūtībām atkaujas no ļaunās krievu Mordoras.

Tagad Rietumvalstu iedzīvotājiem ir jāpaskaidro, kāpēc šo jauno demokrātiju atdeva apēšanai ļaunajai Mordorai. Un pašreiz tiek skaidrots, ka šī demokrātija pati patiesībā izrādījās par Mordoru – lidmašīnu notrieca, cilvēkus Odesā sadedzināja un vispār tur ir nacisti. Rietumvalstu pilsoņus ļoti uzmanīgi vedina uz domu: “pie velna to Ukrainu”. Un tai brīdī, kad Rietumvalstu politiķi līdz galam saraus saites ar Kijevu, iedzīvotāji teiks: “pilnīgi pareizi, tā arī jādara, kāpēc vispār mēs tur ielīdām”.

Krievija savukārt pašreiz nevar pilnvērtīgi nodarboties ar Ukrainu, jo viņai tam nepietiek resursu bāzes. Protams, Krievija noteikti nodarbosies ar Ukrainu, bet tas ir pietiekami dārgs projekts, tāpēc nav garantēts, ka tas tiks realizēts uzreiz un ātri. Jau ir pagājuši divi gadi, bet problēmas Krimā vēl joprojām nav atrisinātas. Bet Ukrainā ir divdesmit šādu “krimu”, dažas 2-3 reizes lielākas un dažas ar daudz nopietnākām problēmām. Tie paši Dņepropetrovskas, Zaparožjas, Harkovas un Odesas apgabali ir bijušie industriālie reģioni, kuru rūpniecība Krievijai vairs nav nepieciešama, jo tā tika nodublēta pašā Krievijas teritorijā. Un ja šie apgabali nokļūst Krievijas ietekmes zonā, tad rodas jautājums, kur strādās šo reģionu iedzīvotāji, ja atjaunot viņu rūpnieciskos uzņēmumus ne tikai nav nepieciešams, bet pat ir kaitīgi. Šī ir sarežģīta problēma.

Runāt par šo problēmu terminos “pameta”/ “nepameta” ir nolaisties līdz Parubija un viņam līdzīgu kadru līmenim. Viņi uzskatīja, ka ASV viņus “nepametīs”, jo Ukrainai pašai par sevi ir kaut kāda ļoti augsta vērtība. Bet tas vai cilvēks spēj pacelt smagu svarubumbu ir atkarīgs ne tikai no viņa vēlēšanās to darīt, bet arī no viņa iespējām. Ukraina līdzinās svarubumbai, kuru vēl ilgi vajadzēs pielabot dēļ šī projekta lielās dārdzības. Pie tam Ukrainas svarubumbas likteni būs jāsaskaņo ar ES, tai skaitā arī dēļ eiropiešu finansu līdzdalības teritorijas atjaunošanā.

Pagaidām Krievija pieturas pie pozīcijas: paņēmāt šo smago svarubumbu, nu tad arī mocieties un stiepiet. Šī pozīcija var mainīties tikai tad, ja Ukraina nolaidīsies līdz t.s. “mahnovšinas” [daudzu anarhistu bandu] līmenim. Tad radīsies akūta nepieciešamība atjaunot kārtību Ukrainas teritorijā. Un atkal, tā pirmkārt būs Eiropas problēma, jo tādējādi tiks pārrauti tradicionālie ceļi starp Eiropu un Krieviju. Krievijai tas radīs nepatikšanas, bet Eiropai tas būs kā naža pielikšana pie rīkles. Tāpēc Krievija var ieņemt nogaidošu pozīciju un pagaidīt, ko šai sakarā teiks eiropiešu “draugi”.

Politikā valsts interešu aizsardzība nav aprakstāma ar morāles normām, jaukām atmiņām un radnieciskām jūtām. Politika ir ļoti racionāla un bieži vien ciniska. Es nedomāju, ka vairums Krievijā būtu ieinteresēti, lai Krievijas valsts sabrūk dēļ “pārpūles”, mēģinot glābt ukraiņu brāļus.

Krievija pēdējo divu gadu laikā (un pat vēl agrāk pirms gāztais Ukrainas prezidents Janukovičs pārorientējās uz Eiroasociācijas līgumu) ieņēma minimizētu izdevumu pozīciju. Ja Rietumvalstis gribēja ar Ukrainas krīzi dot triecienu pa Krieviju, tad pagaidām viņi ir sāpīgi iesituši tikai paši sev. Protams, Krievija arī cieš zaudējumus, bet Rietumvalstīm šie zaudējumi ir ievērojami lielāki. Un tā kā Krievija ar Rietumvalstīm atrodas ģeopolitiskās cīņas stāvoklī, Krieviju apmierina situācija, kurā Rietumvalstis cieš lielākus zaudējumus nekā Krievija, jo tādējādi pretinieks ātrāk izlieto savu resursu bāzi.

Tāpēc situācija Ukrainā un Krievijas pozīcija šai sakarā būs atkarīga no daudziem ekonomiskiem, finansu, politiskiem un ģeopolitiskiem faktoriem. Ir skaidrs, ka agri vai vēlu Krievija pārņems kontroli pār Ukrainas teritoriju, un ne obligāti tieši, var arī netieši. Un ir skaidrs, ka uz to brīdi vēl atlikušos Ukrainas iedzīvotājus Krievijai arī nāksies glābt. Bet apgalvot, ka tas notiks tuvākajā laikā, manuprāt, ir pārāk drosmīgi.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/30.04.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/260368

Informācijas aģentūra
/06.05.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s