Kāpēc PSRS uzvarēja nacistisko Vāciju

2.pasaules kara lūzuma punkts: 1941.gada militārā parāde Maskavā

2.pasaules kara lūzuma punkts: 1941.gada militārā parāde Maskavā

1941.gads Padomju Savienībai bija visgrūtākais un viskritiskākais gads Otrajā pasaules karā. Tas bija visasiņainākais un visneprognozējamākais kara gads.

Jau kopš 1939.gada bija zināms, ka karš ir neizbēgams, tomēr PSRS centās no tā izvairīties. Cerēja uz Molotova – Rībentropa paktu, cerēja uz vāciešu bailēm no “leģendārās un neuzvaramās”, cerēja (ja nu gadījumā ienaidnieks izmisumā tomēr uzbrūk) uz tūlītēju pretuzbrukumu un kara pārnešanu Vācijas teritorijā.

Un ne jau tikai tukši cerēja – nepārtraukti dienu un nakti strādāja. Radīja jaunus tankus, lidmašīnas un artilērijas sistēmas, pārapbruņoja armiju, ielika pamatus dublējošajām rūpnīcu būvēm tālu Austrumos, līdz kurām ienaidnieks tik ātri nevarēs nokļūt, realizēja ļoti smalku diplomātisku spēli, lai kara gadījumā ar spēcīgāko Eiropas armiju nepaliktu pret to viens pret vienu bez sabiedrotajiem.

Tomēr ne visu uzspēja un ne viss izdevās. Nepietika kara tehnikas, lādiņu un pat šauteņu, tik tikko bija sākušas strādāt lielās militārās rūpnīcas, karavīri bija mazizglītoti un nepieredzējuši, virsniekiem trūka pieredzes. Tāpēc 1941.gadā PSRS izdzīvošanas izredzes karājās mata galā un tāpēc 1941.gads kļuva par vissmagāko kara gadu.

Bet kā izdevās to izturēt? Kas vēl bija bez ļoti smagā visu iedzīvotāju darba frontes aizmugurē un bez padomju konstruktoru, inženieru un rūpnīcu strādnieku negulētajām naktīm? Kas vēl bija bez ļoti sarežģītā partijas vadītāju organizatoriskā darba visos līmeņos un bez valsts vadītāja dzelžainās gribas? Kādu vēl iemeslu dēļ izdevās apturēt vācu iebrucējus? Dēļ izturības, pašuzupurēšanās un kategoriskas nevēlēšanās piekāpties ienaidniekam. Un dēļ Tēvzemes mīlestības, kas, manuprāt, bija izšķirošais faktors.

Par 1941.gadu ir radīti ļoti daudz mīti un izdomājumi, tai skaitā arī par padomju karavīriem, kuri, pametuši ieročus, tankus un lielgabalus, lielos daudzumos padevās gūstā. Tai skaitā arī par to, ka padomju karavīri karoja piespiedu kārtā. Un tai skaitā arī par to, ka uzvarēt izdevās nopludinot ienaidnieku ar saviem līķiem.

Kā katrā karā, gadījās arī tādas lietas – gan gūstā padevās, gan ieročus pameta, gan nemākulīgi gāja bojā – bet savā būtībā šo salīdzinoši mazskaitlisko parādību absolutizācija ir maldinoša un melīga.

Patiesība ir tajā, ka Padomju Savienībai uzbruka ļoti varena, precīzi noskaņota, augsti tehnoloģiska vācu militārā mašinērija, kura padomju karavīriem un virsniekiem bija pilnīgi nezināma. [Un šī mašinērija pirms tam burtiski samala miltos gan poļus, gan frančus, gan dāņus, gan norvēģus un lielā mērā arī angļus, kuri visi karoja un pretojās pietiekami kūtri un formāli. Visnopietnāk nacistiem Eiropā pretojās tikai grieķi, kuri arī tika gana ātri salauzti.] Pirmajās kara dienās un mēnešos padomju karavīri nesaprata kā darbojas vācu militārā mašinērija, kāda ir tās rīcības taktika un stratēģija. Saprast vācu nacistu militārās sistēmas darbības principus un iemācīties ar to veiksmīgi cīnīties varēja tikai karojot, samaksājot par to lielu zaudējumu cenu.

Sākumā pēc Pirmā pasaules kara vācieši mazliet baidījās no Sarkanās Armijas, bet pēc PSRS – Somijas kara viņi krita otrā galējībā. Vācijas izlūkdienesti norādīja uz pieredzējušu un lietpratīgu armijas vadības kadru trūkumu Sarkanajā Armijā. Vācijas militārais atašejs uzskatīja: lai pēc tīrīšanām padomju armijā tās vadība atgrieztos kaut vai 1933.gada līmenī, “nepieciešami vismaz 20 gadi”.

1939.gada 22.septembrī Brestā kā parādē ienāca padomju armijas mehanizētās daļas. Šajā pasākumā piedalījās arī nacistiskās Vācijas militārā vadība, konkrēti tanku blickrīga koncepcijas radītājs ģenerālis Heincs Guderians. Ko par padomju tehniku teica pats Guderians nav zināms, bet jauns vācu virsnieks, kurš redzēja parādi, izteicās par to sekojoši: “Padomes izskatījās nožēlojami. Gan automašīnas, gan tanki ir kā no pirmsplūdu laikiem. Jākonstatē ka tas viss ir nekas vairāk kā savu laiku nokalpojuši metāllūžņi.”

Tā patiesībā arī bija. Tikai vācieši neko nezināja par jaunajiem supersmagajiem tankiem, tai skaitā arī par T-34. Un viņiem nebija priekšstata kāds kaujā ir krievu karavīrs. Tāpēc vācieši nešaubījās par sava blickrīga veiksmīgumu. Un Hitlers vēl viņus mudināja: “Ja pa tādu armiju dod spēcīgu triecienu, tad tās sagrāve ir neizbēgama.”

Tomēr tas nicinājums ar kādu vācieši sākumā attiecās pret padomju karavīriem nav izskaidrojams tikai ar Sarkanās Armijas militāri – tehnisko vājumu. Kopš 1933.gada visu Vāciju sāka pārņemt fašistiski – nacistiskā ideoloģija, saskaņā ar kuru slāvi [arī latvieši] tika pieskaitīti “necilvēkiem”. Uz 1941.gadu šī ideoloģija noteica lielākās daļas nacistiskās Vācijas karavīru attieksmi pret “krieviem” (gan ierindas karavīru un virsnieku, gan arī ģenerāļu).

Tomēr pirmās kaujas lika pašiem gudrākajiem (vai vēsturi vislabāk zinošajiem) pārskatīt savus uzskatus. Oberleitinants Ērihs Mende atceras sarunu ar savu komandieri, kura notika 1941.gada 22.jūnijā pirms paša iebrukuma: “Mans komandieris bija divreiz vecāks par mani un viņš bija jau karojis ar krieviem pie Narvas 1917.gadā. “Šeit šajos milzīgajos plašumos mēs, līdzīgi kā Napaleons, atradīsim savu nāvi. Mende, atcerieties šo mirkli, jo ar to sākas esošās Vācijas gals.” ”

Ko līdzīgu, bet bez galēja pesimisma, savās atmiņās raksta 4.armijas štāba priekšnieks ģenerālis Gunters Blūmentrits: “Krievu uzvedība jau kopš pirmajām kaujām pilnībā atšķiras no poļu uzvedības un sabiedroto uzvedības, kuri tika sakauti Rietumu frontē. Pat nokļūstot ielenkumā krievi sīvi pretojas.”

Zemāk fragments no vērmahta 45-ās divīzijas 22.jūnija operatīvā ziņojuma par Brestas cietokšņa ieņemšanu. Vācu divīzijā bija 17 tūkstoši cilvēku, savukārt Brestas cietoksnī patvērās 9 tūkstoši padomju karavīru (bez kājniekiem un robežsargiem starp tiem nozīmīga daļa bija no aizmugures vienībām ar attiecīgām kaujas spējām) un 300 viņu ģimenes locekļi. Viņi tika pārsteigti pilnībā nesagatavoti, palika bez vienotas vadības, nesaprata kas notiek (vai tas ir karš vai tikai provokācija). Teorētiski šiem karavīriem nevajadzēja ilgi pretoties.

Lūk, kā viņu pretestība ir aprakstīta vācu armijas ziņojumā: “Kaujas par cietoksni ir ļoti smagas – ļoti lieli zaudējumi. (…) Tur, kur krievus izdevās izsist vai izkūpināt drīz vien parādās jauni spēki. Viņi līda laukā no pagrabiem, mājām, kanalizāciju trubām un citām pagaidu slēptuvēm, raidīja pret mums mērķtiecīgu uguni un mūsu zaudējumi nepārtraukti pieauga.”

Organizēta Brestas cietokšņa aizstāvēšana turpinājās piecas diennaktis, bet tās pēdējais aizstāvis turpināja cīnīties vairāk kā mēnesi.

Itāļu kara korespondente Kurcio Malaparte, kas pēc kara kļuva par slavenu publicisti un filozofi, kura neizmainīja savus pronacistiskos uzskatus, 1941.gadā pajautāja vācu virsniekam – tankistam par krievu karagūstekņiem. Viņš atbildēja: “Mēs gandrīz neņēmām karagūstekņus, jo krievi cīnījās līdz pēdējam karavīram. Viņi nepadevās. Viņu rūdījumu nevar salīdzināt ar mūsējo…”

Protams, tā bija ne visur un ne uzreiz. Gan padevās gūstā, gan aiz bailēm bēga prom, pametot tehniku, bet līdz brīdim, kad saprata, kas patiesībā ir fašisms. Tikai tad, kad viņi redzēja kādas zvērības veic vācu nacisti, kad viņi ieraudzīja sagrautās un sadedzinātās pilsētas un ciemus, no kuriem pāri palika tikai māju krāsnu skursteņi, kad viņi uzzināja kā ešeloniem dzen jaunatni un sievietes uz Vācijas darba nometnēm, tad viņiem kļuva neizturami domāt tikai par savas dzīvības glābšanu. Tad pavēle “Ne soli atpakaļ!”, šī “cietsirdīgā padomju totalitārās ideoloģijas izpausme”, patiesībā kļuva par precīzi formulētu tautas apzinātu izvēli cīnīties ar ienaidnieku līdz galam, lai ko arī tas nemaksātu. Un tad arī padomju karavīri vispār pārstāja domāt par atkāpšanos un ziedoja visus spēkus, lai iemācītos karot.

Lūk, bijušā 19. mehanizētā korpusa kara komisāra kara pirmajos mēnešos I.Kaļadina atmiņas. Autors stāsta par kara sākumā plaši izplatītu parādību – lidmašīnufobiju. Padomju iznīcinātāju tolaik gaisā gandrīz nebija, tāpēc nacistu asi pilnībā pārvaldīja debesis. “Vajadzēja cilvēkus mobilizēt aktīvai cīņai ar pašu spēkiem pret zemu lidojošajām vācu lidmašīnām. (…) Labu efektu deva vienību uguns no šaujamieročiem un ložmetējiem. Tieši tādā veidā 4. – 6. jūlijā mūsu vienība notrieca vairākus “meseršmitus” un “junkerus”. (…) Un pamazām lidmašīnufobija sāka iet mazumā. Kājnieki, artilēristi un pat tankisti sāka droši iesaistīties cīņā ar zemu lidojošajām nacistu lidmašīnām un ļoti bieži piespieda viņus turēties pieklājīgā augstumā.”

Līdzīgi mācījās karot ar vācu tankiem. I.Kaļadins savās atmiņās stāsta par cīņu pie ukraiņu ciema Ludvipola – Gorodiše. Tur padomju karavīri iemācījās bloķēt galveno vācu tanku vienību taktisko manevru – strauju uzbrukuma virziena maiņu.

Apmēram 20 vācu tanki, kuri lielā ātrumā devās uzbrukumā, tika sagaidīti ar prettanku ieroču pretuguni no maza attāluma. Neriskējot uzbrukt tieši, vācu tanki mainīja virzienu un mēģināja apiet šķērsli. Tomēr padomju komandieri paredzēja šādu rīcību un nacistu apejošās daļas sagaidīja padomju tanku pulka daļu prettrieciens, ko atbalstīja artilērijas brigāde.

Pēc ceturtdaļstundas kaujas laukā dega “ne viens vien desmits bruņutransportieru, motociklu un vairāki tanki, bet pretinieks tika atmests uz dienvidiem. Šī ātrā kauja vēlreiz parādīja visiem komandieriem un karavīriem, ka hitleriešu armiju ir iespējams veiksmīgi uzvarēt, ja labi sagatavojas cīņai un dziļi ierocies zemē pats un ieroc zemē materiālās daļas. Un pats galvenais ir labi atstrādāta sadarbība starp visu veidu karaspēka daļām, kuras piedalās cīņā.”

Padomju karavīriem un komandieriem ļoti daudz ko vajadzēja iemācīties – sākot no elementārām karavīru prasmēm un beidzot ar sarežģītu kaujas plānu veidošanu, ko sāka realizēt padomju ģenerāļi. Nevajadzēja mācīties tikai vienu – izturību, vīrišķību un varonību.

Aleksandra Matrosova varoņdarbu [kurš, padomju vienībai uzbrūkot, ar savu ķermeni nosedza vācu ložmetēja punktu] atkārtoja 150 Sarkanās Armijas karavīri. Simtiem padomju lidotāju pielietoja gaisa tarānu, kuru pirmo reizi izmantoja Petrs Ņesterovs. Desmitiem padomju lidotāju atkārtoja Nikolaja Gastello varoņdarbu, novirzot savas lidmašīnas uz koncentrētu ienaidnieka tehniku. Sākot ar Sevastopoles aizstāvēšanu kājnieki ar granātām sāka mesties zem tankiem.

Tik masveidīgas varonības izpausmes nebija nevienā pasaules armijā. Vācieši šādas karavīru rīcības iemeslus tā arī nesaprata.

To nesaprata arī nacistu tanku daļu ģenerālmajors Frīdrihs Vilhelms fon Mellentīns: “Var gandrīz droši apgalvot, ka neviens kulturāls Rietumu iedzīvotājs nekad nespēs saprast krievu raksturu un dvēseli. Izturība un karavīra gara stāvoklis vienmēr ir bijis viens no galvenajiem kara faktoriem un nereti savā nozīmībā tas ir izrādījies svarīgāks par skaitlisko daudzumu un bruņojumu. (…) Nekad iepriekš nevar droši prognozēt, ko darīs krievi: parasti viņi krīt no vienas galējības otrā. Krieva natūra ir tik neparasta un sarežģīta kā visa šī nesaprotamā un milzīgā valsts. (…) Gadījās ka krievu kājnieku bataljoni bija apjukuši jau pēc pirmajiem šāvieniem, bet jau nākamajā dienā šīs pašas vienības cīnījās ar fanātisku izturību. (…) Krievi kopumā neapšaubāmi ir lieliski karavīri un prasmīgas vadības gadījumā viņi ir ļoti bīstami pretinieki.”

To nesaprot arī mūsdienu vācu vēsturnieks Kristians Hancers, kurš uzrakstīja disertāciju par Brestas cietokšņa aizstāvēšanu. Viņš daļēji simpatizē krieviem, izsaka cieņu cietokšņa aizstāvju varonībai, lai gan cenšas apšaubīt oficiālo padomju vēsturisko versiju. Galvenais, ko viņš nesaprot, krievu rakstura pasaulskata pamatus.

“Kāpēc Padomju Savienībā un visā pēcpadomju telpā visi ir tā ieciklējušies uz varonību un varoņiem? Man rodas tāds iespaids, ka vārdi “varonis” un “varonība” iznirst kā Pavlova sunīšu refleksi. Tad ir jautājums, kādēļ varonība šajās valstīs [arī Latvijā] ir tik svarīga? Un kāpēc citās valstīs cilvēki uz tām pašām lietām skatās no pozīcijām “bet vai tad tas ir tik svarīgi”? Šie jautājumi ir jāuzdod, lai saprastu šīs parādības cēloņus.”

Mūsdienu vācu vēsturnieks, neskatoties uz visu savu vācu pedantismu, nesaprot vienkāršu lietu, ka krievam vairs nav svarīga paša izdzīvošana, ja ienaidnieks viņa Dzimteni draud pakļaut un iznīcināt. Tas arī notika 1941.gadā – pašaizliedzīgā krievu karavīru varonība nobremzēja PSRS strauji taranējošo vācu blickrīgu līdz to galīgi apstādināja 1945.gadā.

Jurijs Bardahčijevs
/22.06.2016/

Avots:
https://gazeta.eot.su/article/kak-vystoyali-v-1941-m

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 Responses to Kāpēc PSRS uzvarēja nacistisko Vāciju

  1. Aleksands Grīns saka:

    Nez kur viņu varonība un pašaizliedzība pie Ložmetējkalna bij’ aizmirsusies…

  2. Kremlinu sūkātājiem tagad pašiem savs vortāls, varēs riet cik spēka! Putina mēsli smird pa gabalu, ceru DP jau jūs ivarsus p.erversus ir izčekojusi. Domāju, ka ilgi nav jāgaida, kad redzēsim jūs varoņus ar trīsošām apakšlūpām.
    e-pasts obligāts, vārds obligāts, bet paši suņi slēpjas aiz Kremļa sarkanajiem mūriem! Smilkstēdāmi ņemas aiz Kremļa vārtiem, iznāciet mērgļi Sarkanajā laukumā: kas ir, bail vai? Ja bail no tautas, tad kakova mārutka pēc jums šī ,,lapele,, pie apoloniem vai delfinārijā riet varējāt anonīmi un vēl joprojām varat, neviens jūs prom nedzen. Ak mīnusi! Nu plusot jūs sovoku atbiras es negrasos!

  3. Velta saka:

    Tikai tāpēc, kaviņiem bija mežonīga dzīvmasa, ko grūzt zem tankiem un sabiedrotie ziņoja par vācu plāniem un vēl nodarbināja vismaz pusi viņu armijas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s