Kas mūs var sagaidīt tuvākajā nākotnē (par terora aktiem Eiropā, TTIP un ASV prezidenta vēlēšanām)?

00623_trakaa_Hilarija

Tuvojas kārtējais rudens un pasaule atkal kļūst nemierīga. T.s. “civilizētās pasaules” ekonomika turpina stagnēt un ir plaši zināms, ka jauna, nepieredzēta smaguma globālā ekonomiskā krīze ir neizbēgama. Eiropu ir pārpludinājušas imigrantu masas no Āfrikas, Afganistānas, Pakistānas, Irākas un Sīrijas (galvenokārt caur Turciju un izpostīto Lībiju).

Pārtikušajās Rietumvalstīs no vienas puses turpinās izvirtīga dekadence, bet no otras puses pieņemas spēkā galēji labējās (nacistiskas/fašistiskas) organizācijas, gūstot arvien lielāku eiropiešu atbalstu. Islāmistisko organizāciju teroristi aktīvi uzbrūk eiropiešu (pirmkārt franču un vācu) mierīgajai kārtībai, bet Francijā un citās valstīs briest sociālie nemieri. Eiropas Savienība gruzd un jebkurā mirklī var uzliesmot liela mēroga Eiropas ugunsgrēks, kurš pārtikušo un globāli gana ietekmīgo Veco pasauli var ātri pārvērst par izpostītu banānu republiku.

Uz šī fona ASV “draugi un partneri” piedāvā noslēgt Eiropas Savienībai izcili “izdevīgu” tirdzniecības līgumu (TTIP), ar kuru pēc būtības ASV ekonomiski aprij ES, bet Lielbritānija oficiāli aizsāk izstāšanos no ES, kas automātiski iniciē līdzīgus procesus citās dalībvalstīs. Un tam visam pāri iet nu ļoti miermīlīgo, balto un pūkaino Rietumvalstu cīņa pret Krievijas “hibrīdagresijas” izpausmēm un pret pie visām nelaimēm personīgi vainīgo Vladimiru Putinu.

Bet ASV pilnā sparā notiek prezidenta vēlēšanu kampaņa, kurā par ASV prezidenta posteni cīnās bijušā ASV prezidenta sieva un bijusī ASV Valsts sekretāre Hilarija Klintone no Demokrātu partijas un no nekurienes iznirušais, visu ASV esteblišmentu dziļi šokējošais miljardieris Donalds Tramps no Republikāņu partijas.

Kas tad īsti notiek un ko tuvākajā laikā varam sagaidīt?

Pirmkārt, ASV un līdz ar to visa globālā pasaule ir milzīgu ekonomisko satricinājumu priekšvakarā, par kuriem runā jau sen, bet kurus līdz šim ir izdevies uz nenoteiktu laiku atlikt. Problēmas būtība ir nepieciešamībā kardināli mainīt sevi pilnībā izsmēlušo uz neierobežotu kredītu un tik pat neierobežotu patēriņu balstīto ekonomisko sistēmu, kā sekas ir straujais (pirmkārt ASV) parādu pieaugums, straujā cilvēku masu garīgā, fiziskā un psiholoģiskā degradācija un pietiekami straujais Rietumvalstu veiktspējas un ekonomiskās efektivitātes zudums.

Globālā ekonomika raustās transedentālās vai pirmsnāves konvulsijās un visuzskatāmāk tas ir redzams un sajūtams aizejošās sistēmas centrā – Amerikas Savienotajās Valstīs. ASV jau vairākus gadus dzīvo uz sava ekonomiskā kraha un bankrota sliekšņa un ir skaidrs, ka ilgi vairs tā nevar turpināties. Viena no šīs situācijas izpausmēm – ASV uzskatāmi zaudē savas globālās līderpozīcijas, ko tā bija iedomājusies ieguvusi uz mūžīgiem laikiem. Krievija un tās aizsegā arī Ķīna pilnīgi atklāti apšauba ASV vienīgā hegemona statusu, kas iedrošina nepakļauties “vecākajam brālim” arī citas valstis. Tā rezultātā no ASV rokām globālā vara burtiski slīd laukā, bet tas savukārt dod ievērojamu triecienu par tā jau novārgušo ASV ekonomiku un rada nepieciešamību ļoti būtiski samazināt ASV valsts izdevumus un iedzīvotāju dzīves līmeni, kurš dēļ nevienmērīgā sadalījuma jau tā nav pārāk augsts un ko ir grūti izdarīt, jo labi bruņotie amerikāņi ir pieraduši pie pašreizējās kārtības un kategoriski negrib to mainīt.

Amerikāņi no šīs situācijas redz vairākas izejas. Pirmā un galvenā – liela pasaules kara izraisīšana, kurā ASV vai nu vispār nepiedalās vai piedalās pietiekami minimāli. Ekonomiskā sistēma tad tiek iznīcināta, parādi norakstīti un rodas iespēja “restartēt” to pašu veco un labi pazīstamo ekonomisko modeli, saglabājot tajā neapstrīdamu savu dominanci. Šo recepti amerikāņu valdošie slāņi uzskata par drošu un pārbaudītu. Gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā ASV šādi atrisināja savas ekonomiskās problēmas uz visu citu tolaiku lielvalstu rēķina.

Problēma no vienas puses ir apstāklī, ka visi kaut cik inteliģenti cilvēki jau zin par šo anglo-amerikāņu politekonomisko “know how”, tāpēc daudzi amerikāņu draugi, sabiedrotie un pat atsevišķas marionetes nealkst šī scenārija realizāciju un sabotē to. Otra problēma ir kodolieroču un kodollīdzsvara esamībā. Tā kā uz pasaules ir divas lielvalstis ar aptuveni līdzvērtīgu kodolpotenciālu, kas to kodolkonflikta gadījumā ļauj abām pusēm iznīcināt vienai otru, liela mēroga kari starp šīm lielvalstīm nav iespējami (jo neviens negrib tapt iznīcināts). Tāpēc uzdevums ir vai nu izraisīt tādu pietiekami liela mēroga karu, kas nepāraugs kodolkarā, vai arī likvidēt kodollīdzsvaru, likvidējot otru kodollielvalsti.

Tieši ar to amerikāņi arī nodarbojas. Uzdevums minimum – izraisīt kādas reģionāla līmeņa valsts (Ukrainas, Turcijas, Rumānijas, Polijas, Vācijas, Japānas vai vienalga kuras vēl) nopietnu karu ar Krieviju, kurā amerikāņi varētu vai nu vispār nepiedalīties un atbalstīt sabiedroto tikai morāli, informatīvi un materiāli vai arī kurā to dalība būtu minimāla, lai neizraisītu kodolkaru. Tādējādi tiktu novājinātas karojošās valstis, ES un Krievija, būtu iespējams norakstīt visus parādus un restartēt ekonomiku un iespējams rastos izdevība pilnībā iznīcināt Krieviju, kas padarītu ASV par vienīgo, militāri visspēcīgāko valsti pasaulē.

Uzdevums maksimum – Krievijas iznīcināšana vai nu tieša un negaidīta uzbrukuma rezultātā vai arī pārņemot tajā varu, sadalot vairākās valstelēs un pēc tam iznīcinot šīs valsteles (šī scenārija realizācijas beigu posmā kā daļa no faktiskās Krievijas tiks pilnībā iznīcināta arī Latvija).

Tiešs kodoluzbrukums tiek plānots izejot no apsvērumiem, ka Krievijas kodolpotenciāls ir novecojis, ka Krievija tehnoloģiski arvien vairāk atpaliek no ASV, ka ASV izdodas radīt efektīvu pretgaisa aizsardzības sistēmu, kura spēs notriekt “atbildes trieciena” raķetes un ka ASV spēj tā izvietot savus kodolspēkus, ka var dot Krievijai masīvu un negaidītu kodoltriecienu, pēc kura tā vienkārši vairs nespēs dot atbildes triecienu. ASV valdības un militāristu darbības (tai skaitā arī Latvijā) liecina, ka amerikāņi nopietni gatavojas arī šādam scenārijam. Tā gadījumā Latvija kļūs par kodoltuksnesi, jo to ietekmēs gan Pleskavas apgabalā sprāgušo kodollādiņu radiācija, gan arī virs Latvijas teritorijas sprāgs gan ASV, gan Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmu notriektās kodolbumbas.

Visbeidzot nopietni tiek izskatīta iespēja izraisīt Krievijas un Ķīnas karu. Pašreiz šāda varbūtība ir maziespējama, tomēr arī tā atrisinātu anglo-amerikāņu ekonomiski-politiskās problēmas. Amerikāņi strādā arī šajā virzienā.

Otra izeja, kas nav pretrunā pirmajai un daļēji to papildina, ir Eiropas Savienības aplaupīšana. Tā kā ASV trūkst līdzekļu, tad tos kaut kur ir jāiegūst. Iegūt tos var tikai kādu aplaupot. Bet aplaupīt var tikai Krieviju, Ķīnu vai Eiropas Savienību. Tā kā ar pirmajām divām ir problēmas un tās, maigi izsakoties, netic amerikāņiem, tad atliek tikai Eiropas Savienība. To tad arī ASV mēģina panākt, piespiežot ES parakstīt Transatlantijas Tirdzniecības un Investīciju partnerību (TTIP), kas ir pilnībā izdevīga tikai ASV un tās kompānijām. Amerikāņi ES aplaupīšanā izmanto tās pašas metodes, kuras ES izmantoja, aplaupot Austrumeiropas valstis (arī Latviju). Arī tādēļ ES dalībvalstīs (pirmkārt Vācijā un Francijā) šim līgumam ir nopietna pretestība.

Vēl cits līdzekļu iegūšanas veids, kurš īslaicīgi uzlabo ASV ekonomisko situāciju, ir labvēlīga investīciju klimata radīšana Amerikā. Tā kā ASV nav labvēlīga investīciju klimata un ātri radīt to nav iespējams, amerikāņi cenšas pasliktināt investīciju klimatu visās citās valstīs. Tam tiek izmantots ļoti plašs metožu kopums starp kurām ir arī atsevišķu valstu iznīcināšana, noteiktu reģionu haotizācija un arī cīņa pret t.s. “ofšoriem”. Ja visur būs slikti un nestabili, tad visas pasaules “brīvā nauda” plūdīs tur, kur ir stabilitāte un kārtība, tas ir uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Visbeidzot trešā izeja ir koncentrēties uz ASV iekšējām problēmām, kardināli atrisināt tās, efektivizējot ASV ekonomiku un sabiedrisko iekārtu un caur to mainot globālo ekonomiku, saglabājot tajā pietiekami nopietnu teikšanu. Šī ir amerikāņu atkāpšanās vai pat daļēja kapitulācija. Šī scenārija gadījumā ASV oficiāli atzīs savu bankrotu, ierausies sevī un mēģinās tikt galā ar iekšējām problēmām, kuras saasinās straujā dzīves līmeņa krituma radītie iekšējie nemieri, kas var pat izraisīt ASV sabrukumu (vismaz Teksasas štata izstāšanos no ASV). Tai pat laikā ASV šādi rīkojoties “uzmetīs” visu pasauli, kam tā ir parādā (un pirmkārt Ķīnu, kura zaudēs visus gadu desmitu garumā iekrātos līdzekļus) un tas sagraus visas pasaules finanšu sistēmu. Attiecīgi dažāda mēroga reģionāli nemieri un haoss tad var notikt visā pasaulē.

Bez tam ASV redzamās ārpolitiskās aktivitātes strauja samazināšanās saasinās tos starptautiskos konfliktus, kurus amerikāņi slāpēja vai arī, kuri tika atlikti, lai kopīgi cīnītos pret ASV agresijas draudiem. Konkrēti tad pašas no sevis sāks pasliktināties Krievijas un Ķīnas savstarpējās attiecības, kas tālākā perspektīvā dos amerikāņiem iespēju izraisīt Krievijas – Ķīnas karu, izmantojot minimālus resursus un iespējams pat saglabājot savu tābrīža pozitīvo tēlu.

Šī scenārija gadījumā Latvija tādā vai citādā veidā nokļūs Krievijas, Polijas, Zviedrijas, Vācijas vai … Lielbritānijas ietekmes sfērā. Plaši ir pieņemts uzskatīt, ka visdrīzāk Krievijas, bet… krievi var arī neaplaimot latviešus ar jaunu “uzņemšanu” un atstāt savus nepateicīgos “jaunākos brāļus” kāda no savu tā brīža partneru gādībā (lai viņi čakarējas), vai kā līdz šim vispār nelikties par Latviju ne zinis.

Otrkārt, ASV pašreiz notiek prezidenta vēlēšanas. Pirmsvēlēšanu un pēcvēlēšanu laikā ASV struktūras lielā mērā ir paralizētas un mazaktīvas, darbojas situatīvi, pēc inerces un neveic nekādus būtiskus un tālredzīgus manevrus. Šajā laikā lielākā daļa ASV iekšējo spēku tiek koncentrēti priekšvēlēšanu cīņai. Paralīze sākas aptuveni ar vēlēšanu gada sākumu, oktobrī un novembrī tā sasniedz savu maksimumu, bet līdz nākamā gada martam notiek jaunās valdības un tās komandas veidošana (tiek “dalīti amati” un nosprausti kopējie un personīgie mērķi). Un tad amerikāņu struktūras atgūst savu ierasto veiktspēju un darbības stilu.

Kas pašreiz cīnās par ASV prezidenta posteni? No vienas puses Hilarija Klintone, kura ir dedzīga kara risinājuma piekritēja un kuru atbalsta attiecīgas abu ASV partiju un globālo spēku aprindas. No otras puses Donalds Tramps, kurš ir miera un ASV koncentrēšanās uz savām problēmām piekritējs.

Ja Amerikā vispār kaut kad ir bijis kaut kas labs un šis labais kaut kādā mērā ir saglabājies, tad tas pašreiz cenšas iemiesoties ASV valsts pārvaldē caur Donaldu Trampu. Tramps ir amerikāņu Putins. Hilarija Klintone savukārt ir visu ASV sliktāko un zemiskāko īpašību iemiesojums. Hilarija Klintone tās ir histērijas, agresija, necilvēcības un karš. Hilarija Klintone tas ir gandrīz vai drošs ASV gals ar lielu varbūtību, ka amerikāņi sev kapā līdzi paraus arī visu pārējo pasauli.

Kas vēl ir Hilarija Klintone? Viņa ir sava vīra Bila Klintona prezidentūras ārpolitikas kursa dedzīga piekritēja. Šis ārpolitikas kurss izveidojās pēc PSRS sabrukuma, kad ASV kļuva par vienīgo globālo lielvalsti vienpolārajā pasaulē un tas paredz klaju un atklātu ASV nerēķināšanos ne ar vienu valsti savu interešu aizstāvībā visā pasaulē. Ja kāds pretojas, tad tas nepieciešamības gadījumā tiek brutāli apspiests ar spēka palīdzību.

Klintona laikā šis ārpolitikas kurss savu epogeju sasniedza līdz ar uzbrukumu Dienvidslāvijai un kopš viņa laikiem šāda pieeja ir dziļi iesēdusies un nostiprinājusies ASV militāristu, specdienestu un Valsts departamenta ierēdņu vidū. Visi nākamie prezidenti pēc Klintona realizēja viņa laikā aizsākto ārpolitikas kursu.

Kas ir Baraks Obama? Viņš ir nemākulīgs un impotents miera un ASV koncentrēšanās uz savām problēmām piekritējs. Bet dēļ savas nespēcības no vienas puses viņš nespēja tā pa īstam realizēt savu politiku, bet no otras puses ārlietas savas prezidentūras pirmā termiņa laikā viņš uzticēja Hilarijai Klintonei, kura aplaimoja pasauli ar “arābu pavasari”, Lībijas izpostīšanu un karu Sīrijā. Hilarijas Klintones ārpolitika radīja lielu daļu to apstākļu, kuru rezultātā Eiropu pārpludināja bēgļu masas.

Baraks Obama daļēji saturēja un turpina saturēt aptrakušo amerikāņu “kara partiju”’. Ja ievēlēs Klintoni, tad bremzes “kara partijai” zudīs un pat galvenais Klintones konkurents demokrātu vidū Berni Sanders visdrīzāk nespēs apvaldīt trako Hilariju.

Viens no galvenajiem Obamas administrācijas veikumiem ir Transatlantijas Tirdzniecības un Investīciju partnerība (TTIP), noslēdzot kuru ASV ekonomiski aprīs Eiropas Savienību, tādējādi uz laiku atliekot pašas ASV krahu. Obama apsolīja sava termiņa laikā izbīdīt TTIP un patiešām centās to izdarīt, bet… radās problēmas. Francijas prezidents Fransuā Olands publiski paziņoja, ka TTIP Francijai ir nepieņemams, jo tas ievērojami ierobežos tās suverenitāti. Tāpat TTIP noslēgšanai nopietni pretojas daļa no Vācijas elites. Tā rezultātā TTIP virzība apstājās un ASV sāka realizēt plānu B: ja nav iespējams iekļaut TTIP visu Eiropas Savienību, tad ES ir jāsadala un TTIP jānoslēdz ar pēc iespējas lielāku skaitu tās pašreizējo dalībvalstu. Tādēļ notika Brexit un tādēļ amerikāņi visādi veicina gan nemierus Eiropas Savienībā, gan arī eiroskeptisku noskaņojumu pieaugumu un aktivitātes.

Tādējādi varam konstatēt, ka cilpa ap amerikāņu kaklu arvien vairāk savelkas kā rezultātā viņi sāk rīkoties arvien neadekvātāk. Tuvākais un vieglākais amerikāņu pagaidu glābiņš bija TTIP, bet tiklīdz kļuva skaidrs, ka ieplānotie TTIP termiņi un nosacījumi ir nopietni apdraudēti, ASV struktūras sāka vērsties pret TTIP bremzētājiem: tobrīd proamerikāniskā Turcija “atvēra” “bēgļu krānu”, pārpludinot ar imigrantiem ES un nopietni destabilizējot Eiropu, notika Brexits, kas ievērojami pastiprināja eiroskeptiskās tendences, ASV militāristu radītā “Islāma valsts” sāka intensīvus teroristiskus uzbrukumus Eiropai – pirmkārt Francijai un Vācijai (Bavārijai) un Francijā pēc Ukrainas receptēm tika organizētas masu nekārtības.

Pie tam tas notiek apstākļos, kad izmisušie amerikāņu sabiedrotie, kuri saprot cik smagi ASV viņus čakarē un uzmet, sāk nopietni lūkoties Krievijas virzienā. Turcijas prezidenta Erdogana piemēram, tuvākajā vai mazliet tālākā nākotnē var sekot arī Vācija, Francija vai citas valstis. Tāpēc pastiprinās dažādi uzbrukumi Krievijas sadarbības partneriem un sabiedrotajiem – Brazīlijai, Argentīnai, Dienvidāfrikas Republikai, Armēnijai, Kazakstānai, Azerbaidžānai un citiem, kā arī pašas Krievijas autoritātei (dopinga skandāls).

Tāpat jāņem vērā, ka visas šīs aktivitātes ASV struktūras veic priekšvēlēšanu laikā, kad amerikāņu valsts pārvaldē nav pieņemts spert “straujus soļus”. Ja atsevišķām darbībām, ko var izmantot TTIP izbīdīšanai, iespējams var vēl dabūt Obamas administrācijas akceptu, tad daļa no tām izskatās tiek veiktas nesankcionēti. To, ka tā tas visdrīzāk ir labi raksturo ASV militāristu izteikumi, kuri brīžiem publiski izsakās diametrāli pretēji valsts augstākajām amatpersonām, kā arī fakts, ka 50 ASV Valsts departamenta ierēdņu atļāvās vērsties ar atklātu lūgumu pie Obamas nekavējoties uzsākt iebrukumu Sīrijā, jo “tāda iespēja var vairs neatkārtoties”.

ASV “kara partija” trako un izmanto visas iespējas, lai destabilizētu situāciju. Šīs iespējas, protams, ir ierobežotas ar esošiem resursiem un pilnvarām, ko var pārkāpt tikai noteiktās robežās, bet ir labi redzams, ka tas intensīvi un plaši tiek darīts. Galvenais šo darbību mērķis – izprovocēt konfliktu ar Krieviju, kas ļautu ASV sabiedrībā uzkurināt pavisam cita līmeņa antikrievisko histēriju, kas ļautu Hilarijai Klintonei vēlēšanu cīņā garantēti izrēķināties ar Donaldu Trampu, kurš publiski iestājas par attiecību normalizāciju ar Krieviju. Bet pēc Klintones ievēlēšanas “kara partija” varētu izvērsties uz pilnu jaudu.

Kā pēdējais un visdrošākais šī virziena elements tiek gatavots jauns valsts apvērsuma mēģinājums Ukrainā ar prezidenta Porašenko nogalināšanu, pēc kā tur sāksies asiņains un vispārējs pilsoņu karš, kas var likt Krievijai iejaukties vai kurā kā ierasts var propagandiski vainot Krieviju.

Kas tā visa kontekstā var sagaidīt Latviju?

Pašreiz arī Latvijā saglabājas pietiekami augsts nopietnu incidentu rašanās risks. Līdz prezidenta vēlēšanu beigām nekādas salīdzinoši maza mēroga nekārtības mums nedraud, bet, ja ASV “kara partijai” pastāvēs iespēja realizēt kādu pietiekami liela mēroga provokāciju, kas ļautu tajā uzreiz propagandiski apvainot Krieviju, tad viņi var izdomāt to realizēt, tāpēc līdz decembrim Latvijas specdienestiem un kārtības sargiem vajadzētu būt īpaši vērīgiem un uzmanīgiem, tai skaitā un jo īpaši pret aktivitātēm, kuras nāk no sabiedroto puses.

Trampa uzvaras gadījumā daļa Latvijas politikāņu centīsies peldēt pa ģeopolitisko straumi, kas var izraisīt masveida “kažoku mešanu”. Cita daļa (antikrievi un nacisti) propagandēs no tā milzīgu traģēdiju un aicinās cilvēkus “ielās”, kas ar amerikāņu un britu “kara partijas” atbalstu var pāraugt arī nopietnākos ekscesos. Iespējams aktīvi sāks rīkoties Krievijas “maigā spēka” struktūras, lai panāktu Latvijas “ierakstīšanos” sev vēlamajā reģionālajā un globālajā ainā. Pie tam šīs darbības var nebūt prokrieviskas un var būt pietiekami patriotiskas un pat nacionālas. Krievija visdrīzāk nemaz necentīsies demontēt Latvijas valstiskumu, bet tikai racionalizēs un pragmatizēs valdošo režīmu, deaktivizējot tā antikrievisko dabu un panākot, lai Krievijas ģeopolitiskie konkurenti nesaimnieko šajā teritorijā kā pie sevis mājās. Objektīvi Krievijas interesēs ir, lai tās pierobežā valda miers un kārtība un lai robežvalstis nav rusafobiski noskaņotas un Latvijā šai ziņā Krievija iespējams sastaps nopietnu Lielbritānijas attiecīgu struktūru pretestību, kuras armijas ģenerālis pietiekami ilgi vadīja vienu no Latvijas specdienestiem.

Krievijas ietekmes pieauguma gadījumā “uz viļņa” būs Saskaņas centrs, bet, ja radīsies cits nopietns politisks spēks ar līdzīgiem politiskiem uzstādījumiem, tad arī tas domājams varēs cerēt uz Kremļa atbalstu. Protams, nepilsoņa statusu saglabāt nevarēs un krievu valodai būs jāiedod kaut kāds valstisks statuss, lai visi, kuri to vēlas, saprātīgu valsts valodas principa ierobežojumu ietvaros var brīvi lietot krievu valodu. Bet iespējams arī šīs prasības un uzdevumi nebūs prioritāri.

Ekonomiski Latvijai būs jācenšas izdzīvot saviem spēkiem. Neviens neko tāpat vien nedos, kas apstākļos, kad uz Latviju pārstās plūst ASV “rusafobiskā pasūtījuma” nauda, izraisīs nopietnas papildus ekonomiskās problēmas. Pie tam uz kaut kādu labvēlīgu un uzticības pilnu attieksmi, lai piemērotos jaunajiem globālās ekonomikas apstākļiem, Latvija un latvieši var necerēt. Viņiem neticēs un neuzticēsies un sava varēšana būs nepārtraukti jāpierāda. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem būs patiešām beidzot jāsāk produktīvi strādāt. Grantēdājiem tā patiešām būs milzīga traģēdija. Visdrīzāk jaunajos apstākļos Latvija vairs nespēs panest arī tik lielu ierēdņu skaitu, tādēļ var notikt to ievērojama samazināšana.

Lielbritānijas ietekmes saglabāšanās / pieauguma / legalizēšanās gadījumā antikrieviskā histērija turpināsies un iespējams pat pieaugs, tāpat arī saglabāsies provokāciju radīšanas risks, tomēr nebūs nopietnu liela kara rašanās draudu. Latvija tad kļūs par nosacītu jauna tipa Lielbritānijas impērijas vienu no robežposteņiem.

Daudziem notikumu attīstības gaita Trampa uzvaras gadījumā var šķist galēji nepieņemama, bet alternatīva tai ir karš, pie tam ar lielu varbūtību ka karot nāksies arī latviešiem un ka karš būs arī Latvijas teritorijā. Negribat Trampu un negribat “Krievijas ietekmi”, tad gatavojaties tapt iesaukti jaunā leģionā karošanai “par Latviju” anglo – amerikāņu izvirtuļu interesēs svešu valstu teritorijā ar gandrīz garantētām letālām sekām gan “leģionāriem”, gan Latvijai. Latvija visdrīzāk taps iznīcināta jau šī kara sākumā, bet, ja brīnumainā kārtā tas nenotiks un ja cilvēcei par postu šajā karā uzvarēs ASV, tad Latviju pēc uzvaras iznīcinās paši anglo-amerikāņi (kā mentāli Krievijai radniecīgu teritoriju, kurā teorētiski kaut kad nākotnē un kaut kādā formā var sākt atdzimt Krievijas valstiskums).

Klintones ievēlēšanas gadījumā sāksies vēl nepieredzēta antikrieviska histērija. Kas nebūs “ar mums” (ar amerikāņiem/ar Klintoni), tie tiks pasludināti par ienaidniekiem. Notiks atklāta un pastiprināta militārās konfrontācijas kāpināšana. Tās ietvaros Latvijā var tikt izvietots ievērojams papildus militārais kontingents, pretgaisa aizsardzības sistēmas elementi vai pat kodolraķetes. Krievijas pierobežā, tās sabiedroto un partneru valstīs tiks intensīvi organizēti dažādu veidu nemieri un iekšējie militārie konflikti. Latvijā tā rezultātā var tikt organizēta vērienīga provokācija, kas ASV dod propagandisku ieganstu kāpināt konfrontāciju vai pat uzsākt karu. Var arī sākties intensīvs hibrīkarš, ko izraisīs ASV, lai vainotu tajā Krieviju, vai arī, ko organizēs Krievija kā atbildi uz ASV-Latvijas provokācijām un/vai kā simetrisku vai asimetrisku pretsitienu (piemēram, kā darbības ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas elementu un/vai kodolraķešu izvietošanas Latvijā nepieļaušanai).

Antikrieviskās histērijas un militāro aktivitāšu aizsegā, protams, tiks ievērojami ierobežotas pilsoņu tiesības un brīvības, tiks pastiprināta cenzūra, notiks pāreja uz autoratīvāku vadības stilu, tiks ievērojami pasliktināts cilvēku dzīves līmenis (sak, pacietieties, drošība pirmajā vietā). Kamēr Klintones ASV nebūs kaut kādā formā zaudējusi karu, tikmēr globāla ekonomiskā kolapsa nebūs, bet tas, kas būs – totalitāra Amerikas iedzīvotāju, sabiedroto valstu un vasaļvalstu izdevumu krasa samazināšana, kam būs līdzīgs efekts un kā negatīvās ekonomiskās sekas daļēji slāpēs pirmskara un hibrīdkara aktivitātes. Tas viss ar lielu varbūtību izraisīs plašus nemierus, ko iespēju robežās, protams, centīsies atbalstīt arī Krievija, bet tie visnežēlīgākā kārtā tiks likvidēti. Plašas “brīvās pasaules” cilvēku masas tiks apspiestas un samītas. Lielākās daļas “brīvās pasaules” cilvēku dzīve sāks līdzināties nacistu darba nometņu vai pat koncentrācijas nometņu ieslodzīto dzīvei (ar citām metodēm efektīvi organizēt Rietumvalstu iedzīvotājus karam nemaz nav iespējams). Ja tik tālu nonāks, tad paliks tikai viens mazs solītis līdz masu genocīdam, kas nepieciešamības gadījumā tiks veikts (militāru vai ekonomisku apsvērumu dēļ).

Beigsies tas viss vai nu ar kodolkaru, vai nu ar ļoti daudzu reģionālu karu sēriju, kā rezultātā vai nu Krievija tiks tādā vai citādā veidā iznīcināta (kam sekos izcili necilvēcīga globālā diktatūra, masu genocīds iedzīvotāju skaita samazināšanai, galēja cilvēku izviršana un civilizācijas pašiznīcināšanās savstarpējos karos vai tehnogēnās katastrofās), vai arī Klintone un “kara partija” tādā vai citādā veidā tiks atstumta no varas, ko būs iespējams izdarīt vai nu iznīcinot ASV vai arī iznīcinot nozīmīgu daļu “kara partijas” pārstāvju. “Putina Krievijas” uzvaras gadījumā sāksies jauns miera laikmets, kurš sliktākā gadījumā ilgs gadus 50 – 100, kad tamlīdzīga zaraza citā veidolā sāks atdzimt atkal.

Krievijas lielākā priekšrocība un vienlaicīgi arī vājums ir apstāklī, ka tā nevēlas un tai nav izdevīgi pilnībā iznīcināt ASV (jo humānā Krievija viena pati nespēs pārvaldīt visu pasauli), kamēr ASV valdošās aprindas sev ir uzstādījušas pilnīgu Krievijas iznīcināšanas mērķi. ASV vājums ir apstāklī, ka tā, ja vēlas saglabāt savu globālo līderību, nemaz nevar neuzbrukt Krievijai. Ja ASV un Krievija mierīgi līdzās pastāv un viena otru nopietni “neaiztiek”, tad ASV ekonomiski sabruks ātrāk nekā Krievija. Tāpēc Krievija, neuzbrūkot un tikai prasmīgi aizstāvoties, garantēti uzvarēs. Tāpēc Krievija nav agresors, bet ASV, ja neatmet savu egocentrisko un iedomīgo mesiānismu, ir spiesta uzbrukt.

Un tamdēļ amerikāņi savās rindās pulcē attiecīga morālā (amoralitātes) līmeņa kadrus, tādēļ viņi tos attiecīgi motivē, kontrolē un izturas pret tiem bez sentimentiem. ASV ir Mordora, kura mēģina zem saviem karogiem sapulcēt visus globālos tumšos spēkus, tāpēc tā sludina brīvību visu veidu neliešiem un izvirtībām un plaši to propagandē.

Augstāk aprakstītais ir visnegatīvākais scenārijs, ko Klintone un amerikāņu “kara partija” maksimāli centīsies realizēt. Tas viņiem var pilnībā neizdoties, jo ne tikai Krievija var veikt smalkas darbības tā iestāšanās iespēju minimizēšanai, bet arī katras valsts (un pirmkārt amerikāņu) “miera partija” tam maksimāli pretosies. “Putina Krievija” nav viena pati par sevi, Krievija pašreiz ir cilvēces labāko un gaišāko tieksmju aizstāve, kam “visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu”. “Putina Krievija”, neskatoties uz visiem tās trūkumiem, kuri ir pietiekami nopietni, ir kā pus sarūsējusi grabaža, kura nosprosto durvis, pa kurām pasaulē raujas iekšā elles spēki.

Ja Klintone uzvarēs vēlēšanās, viņas un “kara partijas” iespējas vismaz sākumā būs ierobežotas. Lai iegūtu visas Demokrātu partijas atbalstu, Klintone bija spiesta vienoties par sadarbību ar visnopietnāko savu pirmsvēlēšanu pretinieku no pašas partijas Berniju Sandersu, kurš ir gudrs un nosvērts sociālists. Tas nozīmē, ka Sanders un viņa cilvēki būs pārstāvēti Klintones valdībā, ar viņiem kaut kādā mērā būs jārēķinās un viņi daļēji ietekmēs situāciju. Tāpat gana nozīmīgs saturošais faktors ir ASV valsts struktūru varas dalījuma un institucionālās neatkarības princips, kas ir ASV demokrātijas būtība un ar kuru amerikāņi tik ļoti lepojas. Tas nozīmē, ka valsts struktūra pilda savus likumos atrunātos uzdevumus neatkarīgi no augstākstāvošo amatpersonu iegribām un pakļaujas tām tikai stingri noteiktu formālu rāmju ietvaros.

Bet… ASV atrodas pārāk lielu un neatrisināmu problēmu priekšā un Hilarija Klintone ir pārāk ambicioza, agresīva un bez pārspīlējumiem arī traka (un vēl sieviete, kuras pirmkārt vadās no emocijām), lai neņemtu vērā nekādus morālus un juridiskus šķēršļus sava politikā kursa realizēšanā. Jā, iespējams, ka Klintonei tas vismaz līdz galam neizdosies un uz to vien būs jācer, bet ģenerālais Klintones politikas virziens, ko tā visām varītēm mēģinās realizēt, būs tieši tāds. Un diemžēl ir jākonstatē, ka visdrīzāk agri vai vēlu, saskaroties ar lielāku pretestību vai mazāku, viņai tas tomēr izdosies, un tad uz pilnu gaitu sāks attīstīties apokaliptiskais scenārijs. Tādēļ Klintoni daudz lielākā mērā kā Hitleru ir nepieciešams apturēt pirms viņa ievācas Baltajā namā.

Jebkurā gadījumā nopietna pirmā Klintones valdības organizētā uzbrukuma sākums Krievijai ir sagaidāms 2018.gadā, kad Krievijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Šim notikumam visas anglo – amerikāņu un NATO diplomātiskās, militārās un spec struktūras nopietni gatavojas jau tagad.

Tāpēc cilvēkiem vajadzētu cerēt un darīt visu iespējamo, lai trakā Hilarija nekļūst par ASV prezidenti (lai kāds ar nebūtu Tramps, viņš ir nesalīdzināmi labāks par Klintoni), bet, ja tas tomēr notiek, tad, lai viņai rastos pēc iespējas lielākas un nepārvaramākas grūtības sava ārpolitiskā kursa realizācijā.

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Šis ieraksts tika publicēts BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 Responses to Kas mūs var sagaidīt tuvākajā nākotnē (par terora aktiem Eiropā, TTIP un ASV prezidenta vēlēšanām)?

  1. A. Bērziņš saka:

    Hitlers gribēja ievākties baltajā namā?

  2. esse saka:

    Valērijs Pjakins savā 1.augusta analītikā no Sabiedriskās drošības koncepcijas metodoloģiskajām pozīcijām (kā vienmēr) labi izstāsta, kāpēc pēc Klintones runas nesenajā Demokrātu partijas kongresā viņai vajadzētu pasniegt visus iespējamos Krievijas augstākos valstiskos apbalvojumus par milzīgu ieguldījumu mūsu lielās kaimiņvalsts valstiskās suverenitātes atjaunošanā un stiprināšanā. Sk. fct-altai.ru

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s