Par civilizācijas norieta iemesliem

00622_colapse2016.gada maijā Stambulā savu darbu beidza ANO Humanitārais samits. 177 valstu pārstāvji konstatēja migrantu un militāru konfliktu upuru, kuriem nepieciešama palīdzība, strauju pieaugumu pasaulē. Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja, ka nepieciešams radīt globālu palīdzības sniegšanas mehānismu, tādējādi atzīstot, ka Vācija un Eiropas Savienība netiek galā ar bēgļu plūsmu no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas. Par jaunajiem un no jauna uzliesmojošajiem militārajiem konfliktiem runāja lielākā daļa valstu pārstāvju no visiem kontinentiem.

Tai pat laikā ir jākonstatē, ka pasaulē karu nav kļuvis vairāk. Cilvēce karo tik pat ilgi, cik eksistē. Tikai retajai valstij ir izdevies kā Šveicei pamanīties nebūt iesaistītai militāros konfliktos vairāku paaudžu laikā. Parasti kādu karu, mazu vai lielu, asiņainu vai ne pārāk, savā teritorijā vai svešā, piedzīvo katra paaudze.

Kara priekšnojauta

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem laikmetiem starptautiskā dzīve ir būtiski mainījusies. Gaisā burtiski virmo briesmu priekšnojauta. Par to runā un raksta dažādu sociālo grupu pārstāvji no visdažādākajām valstīm (sākot no ārēji šķietami labklājīgu valstu līderiem līdz pussabrukušu trešās pasaules valstu pārstāvjiem).

Pat pirms Pirmā un Otrā pasaules kara un abu kodolvalstu t.s. “aukstā kara” saasinājuma laikā cilvēce tik izteikti nesajuta briesmas kā tagad. Pie tam briesmu priekšnojauta nav saistīta ar iespējami gaidāmo kodolvalstu liela mēroga militāro konfliktu. Pat otrādi, cilvēkiem ir tendence pārāk zemu novērtēt šos draudus, uzskatot, ka civilizācijas iznīcināšanas risks apstādinās politiķus vai ģenerāļus. Viņi nesaprot, ka kaut kāda ieroča esamībai ir jēga tikai tad, ja esi gatavs to reāli pielietot. Šai ziņā kodolieroči ne ar ko neatšķiras, piemēram, no loka un bultām, kuri uz savu izgudrošanas brīdi arī bija masu iznīcināšanas ierocis, kurš ļauj iznīcināt no attāluma vairākus pretiniekus pirms tie paspēs pietuvoties šķēpa lidojuma vai rungas sitiena attālumā. Ņemot vērā to pirmsvēsturisko laiku cilvēces niecīgo skaitu var vēl padiskutēt, kurš ierocis cilvēces izdzīvošanai bija bīstamāks – starpkontinentālās raķetes mūsdienās vai loks un bultas daudzus tūkstošus gadus atpakaļ.

Tad no kurienes šī briesmu priekšnojauta, kura pāraug vadošo pasaules valstu līderu histērijā, kuri konstatē mūsdienu civilizācijas mehānismu neadekvātumu risināmajām problēmām un uzdevumiem?

Cīnoties ar bēgļu krīzi, ar badu un nabadzību mūsdienu cilvēce cenšas cīnīties ar sekām, atstājot bez uzmanības un pat neievērojot savu problēmu cēloņus. Tieši tāpēc problēmas pieaug jo straujāk, jo lielākus spēkus cilvēce pieliek to risināšanai.

Problēmas būtība ir kundzības formāta un veida maiņā, kas nodrošina vadošo valstu dominēšanu pār civilizācijas perifērijām.

Pirmā un otrā tipa koloniālisms: cīņa par cilvēkiem un resursiem

Savas vēstures gaitā cilvēce ir piedzīvojusi divus kundzības formātus (veidus) un pašreiz ieiet trešā kundzības formāta ērā.

Pirmais etaps ilga no vēstures sākuma laikiem līdz XVI gadsimtam, kad sākās koloniālālisma laikmets. Tad kundzība tika nodrošināta ar iekarošanas palīdzību un iekarošanas objekts bija zemes un cilvēki. Tolaik teritorijas bez cilvēkiem nebija nevienam vajadzīgas, jo tās vienkārši nebija kam apstrādāt.

No šī apstākļa izrietēja dažādas cilvēku apspiešanas formas no verdzības līdz dzimtbūšanai, kas cilvēku nesaraujami piesaistīja ražošanas līdzekļiem (pirmkārt zemei). Tāpēc, lai cik arī nesamierināmi savā starpā viduslaikos bija kristieši un musulmaņi, gan kristieši palika dzīvot musulmaņu iekarotajās teritorijās (Spānijā un Ēģiptē), gan musulmaņi dzīvoja zem kristiešu varas krusta karu laiku Palestīnā.

Tolaik varēja nogalināt vienu, tūkstoti vai pat simts tūkstošus neticīgo, bet nevarēja pilnībā iznīcināt visus iekarotās teritorijas iedzīvotājus, pretējā gadījumā iekarošana zaudēja savu jēgu un pārvērtās par ļoti dārgu un nerentablu pasākumu.

Līdz ar koloniālisma laikmeta sākšanos cilvēce ieiet otrā kundzības veida ērā, kad teritorijas ekspluatācijai saglabāt tās iedzīvotājus nebija vairs nepieciešams. Tehnoloģiju un darba ražīguma attīstība ļāva eiropiešiem apgūt milzīgas teritorijas, izmantojot salīdzinoši mazus cilvēku resursus. Pie tam šo cilvēcisko resursu bieži vien bija vienkāršāk atvest no cita kontinenta (kā nēģerus Amerikā) nekā saudzīgāk attiekties pret vietējiem iedzīvotājiem.

Šajā laikā pazūd indiāņi, kuri apdzīvoja desmitiem Karību jūras salas, strauji samazinās Dienvidamerikas indiāņu populācija, bet desmiti miljoni Ziemeļamerikas indiāņu burtiski izgaist nekurienē. Šajā pat periodā angļu mākslīgi izraisītais bads aiznes desmitiem miljonus Indijas iedzīvotāju dzīvības un uz pusi samazina Īrijas iedzīvotāju skaitu. Un šajā laikā Beļģijas karalis Leopolds II par desmit miljoniem samazināja Kongo iedzīvotāju skaitu, tādējādi nodrošinot savu pavalstnieku pārtikušu dzīvi.

Tātad, ja pirmajā kundzības etapā teritorijai un cilvēkiem iekarotāju acīs bija vienāda vērtība, tad otrajā kundzības etapā teritorijas vērtība strauji pieaug, bet cilvēku vērtība strauji krītas. Tomēr iekarotājam cilvēki vēl jo projām ir nepieciešami, lai gūtu labumu no teritorijas. Lai gan mazākos daudzumos un sliktākā kvalitāte, bet tomēr cilvēki bija vēl nepieciešami.

Un pats galvenais – lai nodrošinātu savu kundzību bija nepieciešams nodrošināt savas valsts iedzīvotāju salīdzinošu labklājību. Tādējādi cilvēcisko resursu vērtības samazināšanās kolonijās kompensējās ar cilvēciskā resursa vērtības pieaugumu metropolēs.

Mūsdienu koloniālisms: nav vajadzīgi ne resursi, ne cilvēki

Sākot ar XX gadsimta beigām ir sācies trešā kundzības formāta laikmets, kad zūd gan teritoriju, gan arī cilvēciskā resursa vērtība. Bankas ir radījušas finansu instrumentus, kuri ļauj ne tikai taisīt naudu no plika gaisa, bet to darīt pilnībā nesaistīti ar reālām vērtībām. Operācijas ar “papīra naftu”, “papīra zeltu” un citām “papīra” vērtībām jau daudzas reizes ir pārsniegušas reālo vērtību rezerves.

Pēc tā ir zudusi nepieciešamība ne tikai pēc zemes kā ražošanas līdzekļa, bet arī pēc zemes kā dabas resursu glabātuves un pēc cilvēkiem, kas šos dabas resursus iegūst.

Politisko kundzību nodrošinošie finansisti ir pilnībā atrāvušies no reālās ekonomikas. Mēs, protams, varam paprātuļot par tēmu, ka arī finanšu oligarham ir nepieciešami kalpi, ēdiena ražotāji, policisti un karavīri aizsardzībai un citi personisko labumu nodrošinātāji, kas visi ir cilvēki. Teorētiski tā tas ir, bet praktiski ekonomiskās un politiskās attīstības likumi darbojas neatkarīgi no konkrētu cilvēku vēlmēm un vajadzībām, pat ja šie cilvēki ir multimiljardieri. Ja ekonomika var iztikt bez cilvēkiem, tad cilvēks tai kļūst par lieku posmu, traucēkli, kurš samazina efektivitāti.

“Papīra” vērtību ekonomika var viegli pārvērst naudu vēl lielākā naudā ne tikai izlaižot reālu vērtību radīšanas posmu, bet pat cilvēku ar viņa vajadzībām. Protams, ideālu situāciju ar mirušu biržu [bez neviena cilvēka], kura ar bezgalīgi pieaugošu ātrumu no nekā rada arvien jaunus naudas vienību triljonus, sasniegt nav iespējams (vismaz pagaidām), bet tā kā tas ir pašreizējā ekonomiskā modeļa ideāls, tā tieksies uz to.

Tieši tāpēc tam, kas mums šķiet kā lielvalstu haotiskas, nepārdomātas un pretdabiskas darbības, modernajā politikā patiesībā ir dziļa jēga un iekšējā loģika, neatkarīgi no tā vai šīs loģikas sapratne principā ir pieejama tautas masām, vadošajiem politiķiem vai kaut vienai cilvēciskai būtnei.

Tā kā gan cilvēki, gan teritorijas vairs nav nepieciešami labklājības un kundzības nodrošināšanai, tad to saglabāšana jaunākajos konfliktos netiek uzstādīta kā mērķis. Pat otrādi, tie tiek uzskatīti par izlietojamu materiālu, kuru anihilācijas [pilnīgas iznīcināšanas] procesā tiek iegūts dubults labumus.

Pirmkārt, tādā veidā tiek iznīcināti konkurenti. Jo vairāk cilvēku, jo uz lielāku skaitu daļu ir jāsadala bagātība un kundzība. Pat visnabadzīgākajam un beztiesīgākajam indivīdam tāpat pieder daļiņa no kopējās bagātības un viņam ir sava noteikta suverenitāte (un tas nekas, ka tā ir niecīgi maza).

Otrkārt, noteiktas valsts likvidēšana (kas ir teritorijas un tās iedzīvotāju vienība) var tikt veikta tādā veidā, ka tas kaitēs ģeopolitiskam konkurentam. Tāpēc mūsdienu ģeopolitisko gigantu cīņa norit nevis par kādu politisku veidojumu saglabāšanu, bet gan par sev maksimāli izdevīgiem to pazušanas apstākļiem. Tāpēc mūsdienu konfliktos uzvar nevis tas, kurš ieņēma kādu teritoriju un pakļāva tās iedzīvotājus, bet gan tas, kurš piespieda savu ģeopolitisko konkurentu ciest zaudējumus no notikumiem, kuri norisinās trešajā valstī ar iedzīvotājiem, kuri vispār ne pie kā nav vainīgi.

Protams, šāds kundzības formāts, kurš noliedz cilvēcību un cilvēci, nevar ilgi pastāvēt. Krievija jau ir publiski paziņojusi, ka tās mērķis ir cīņa ar to (lai gan man nav pārliecība, ka viss šīs problēmas dziļums ir reāli saprasts) un atgriešanās pie pasaules kārtības, kura ir orientēta uz reālām, nevis “papīra” vērtībām.

Tomēr, kā mēs visi labi zinām [saskaņā ar K.Marksu], kamēr nav mainīta ekonomiskā bāze, tikmēr var necerēt uz politiskās virsbūves izmaiņām. Bet mūsdienu ekonomika pat globālās sistēmiskās krīzes apstākļos mainās lēni un pretrunīgi.

Tāpēc tuvākajos gados un visdrīzāk arī desmitgadēs mums būs jādzīvo tādos kundzības apstākļos, kurai cilvēka, cilvēcības un saprātīgas dzīvības esamība nav nepieciešams nosacījums. [Un tas visa cita starpā ievērojami palielina kodolkaru varbūtību.]

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/24.05.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/278203

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s