Par sabiedrības likumu ierosināšanas iespējām

00624_referendums“Latvija ir nozagta”, tā apgalvo biedrības “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” vadītājs un Rīgas Stradiņu universitātes pasniedzējs Ivars Redisons, bet pašreiz vēl ir iespēja “atgūt Latviju”. Ivars Redisons norāda, ka oficiālajā valsts portālā www.latvija.lv/pv tagad ir iespēja parakstīties par Saeimai obligātā kārtā izskatāmiem likumprojektiem. Agrāk to varēja izdarīt tikai klātienē pie notāriem, bet tagad – neizejot no mājas, izmantojot internetbankas rekvizītus.

Likumprojektu ierosināšanas iespēju vēsture

Dibinot Latvijas valsti, Satversmē minētajai “Latvijas tautai” tika paredzētas tiesības ierosināt likumprojektus. Tam bija nepieciešams savākt 1000 notariāli apstiprinātus parakstus. Savulaik šī iespēja tika izmantota tikai daļēji, jo tiklīdz kāds sāka vākt parakstus, tā Saeima pati veica attiecīgus likuma grozījumus, bet ar laiku kļuva vienkāršāk vienoties par nepieciešamajām likumdošanas izmaiņām ar deputātiem, nekā sākt parakstu vākšanas procedūru.

1991.gadā, dibinot pēcpadomju Latvijas Republiku, 1000 parakstu likumprojekta ierosināšanai šķita par maz, tāpēc likumprojekta ierosināšanas slieksnis tika noteikts 10000 parakstu.

2012. gadā pirms un pēc referenduma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, latviešvalodīgai publikai tika rīkotas histērijas, apgalvojot, ka 10000 parakstu par likumprojekta ierosināšanu ir pārāk mazs slieksnis un ka tas apdraudot Latvijas valsti. Aprobežotākie latvieši tam akli noticēja, nesaprotot šī argumenta absurdo un sev kaitīgo dabu.

Pēc referenduma tika ierosinātas likumdošanas izmaiņas, lai paredzētu likumprojektu ierosinātāju un viņu izmantotās aģitācijas naudas kontroli. Šīs izmaiņas tika pieņemtas 1.lasījumā, bet uz 2.lasījumu pēc piecu Saeimas deputātu (Solvitas Āboltiņas, Ilmas Čepānes, Dzintara Zaķa, Andreja Judina un Ingas Druvietes) formāla ierosinājuma juridiskā komisija kardināli mainīja likuma būtību, ievērojami paaugstinot nepieciešamo parakstu skaitu (pārejas periodā līdz 30 tūkstošiem, bet pēc tam līdz vienai desmitai daļai no vēlētājiem, kas ir apmēram 155 tūkstoši). Ivars Redisons norāda, ka šī manipulācija bija nelikumīga un ka par līdzīgām darbībām Vineta Muižniece (Tautas partija) tika notiesāta par dokumentu viltošanu.

(Te jāpiebilst, ka dokumentu viltošana Latvijas valsts pārvaldē ir izplatīta parādība, kuras galvenais iemesls ir ļoti neskaidrais un dažādi (pēc nepieciešamības) interpretējamais krimināllikuma pants par dokumentu viltošanu, kas ļauj legāli bez liekas piepūles “nesaskatīt” dokumentu viltošanas gadījumus, bet, ja nu ļoti ievajagas, ļauj arī vērsties pret “nesavējiem” un/vai nepaklausīgajiem dokumentu viltotājiem (par to vairāk te: https://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/latvija-var-nesoditi-viltot-dokumentus/ ).)

Pēc šīm izmaiņām likumprojektu tieša ierosināšana no sabiedrības puses kļuva ievērojami apgrūtināta kaut vai tikai dēļ praktiskās neiespējamības savākt 155 tūkstošus parakstus likumprojekta atbalstam. Ivars Redisons to sauc par “Latvijas nozagšanu” un par Satversmē paredzētās “stīgas pārraušanu”, kas saista deputātus ar sabiedrību. Ivars Redisons aicina visus, kam Latvija patiešām ir dārga, ar savu parakstu atbalstīt likumprojektu, kurš atcels to likumu, kurš 10000 parakstu vietā ieviesa 155 tūkstošu atbalstītāju slieksni. Par to var parakstīties arī caur internetu oficiālajā valsts portālā www.latvija.lv/pv, autorizējoties caur savu internetbanku. Vairāk informācijas par šo parakstu vākšanu var atrast biedrības “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” mājas lapā – www.atvertaparvaldiba.lv.

Kas ir jāizdara, lai pašreiz caur sabiedriskām aktivitātēm pieņemtu likumus?

Lai saprastu esošo situāciju, zemāk īss apraksts kā šobrīd sabiedrība var realizēt savas Satversmes 2. pantā paredzētās tiesības un tieši iniciēt likumu pieņemšanu (pilna informācija te: http://likumi.lv/doc.php?id=58065#p77&pd=1 ).

1. Jāuzraksta likumprojekts.
2. Jāiesniedz likumprojekts Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK). Likumprojektu ir tiesīga iesniegt partija vai ne mazāk kā desmit vēlētāju izveidota biedrība.
3. CVK izveido darba grupu, kura izskata likumprojekta kvalitāti. Ja darba grupa atbalsta likumprojekta virzību (var arī neatbalstīt), tad CVK reģistrē likumprojektu un izsludina parakstu vākšanu. Likumprojektu atbalstošie iedzīvotāji par to var parakstīties pie notāriem, pašvaldībās un portālā www.latvija.lv/pv.
4. Bez valsts līdzdalības ir jāsavāc vienas desmitās daļas vēlētāju (pašreiz apmēram 155 tūkstošu pilsoņu) parakstu likumprojekta atbalstam. Iedzīvotāju informēšanas un aģitācijas kampaņu CVK neveic, tas ir jādara likumprojekta iniciatoram. Pie tam, likumprojekta iniciatoram ir finansiāls ierobežojums aģitācijas veikšanai. Šiem mērķiem tas nedrīkst iztērēt vairāk par apmēram 70 tūkstošiem Eiro.
5. Ja tiek savākti 155 tūkstoši parakstu, tad likumprojekts tiek iesniegts Valsts Prezidentam, kurš to iesniedz izskatīšanai Saeimā.
6. Saeima izskata likumprojektu.
7. Ja Saeima noraida likumprojektu vai veic tajā izmaiņas, tad CVK rīko referendumu.
8. Ja referendumā nepieciešamais vēlētāju skaits nobalso par likumprojektu, tad Valsts Prezidents to izsludina.

No augstāk aprakstītās procedūras ir redzams, ka sabiedriskas aktivitātes un likumdošanas iniciatīvas ir ievērojami apgrūtinātas, kas Saeimu un tās vadību (frakciju vadītājus, komisiju vadību un juridisko komisiju) padara par vienīgajiem likumdošanas iniciatoriem, kas viņiem ļauj burtiski uzsist sev cenu atklāto un nelegālo sponsoru acīs, nebaidoties par neparedzētiem šķēršļiem savu nodomu realizācijā un nebaidoties tik sauktiem pie kaut jel kādas atbildības.

Ja agrāk īpaši nepopulāru plānoto lēmumu gadījumā tā pretinieki varēja izmantot “tautas faktoru”, draudot ar referendumu vai pat sākot to organizēt, tad tagad šis politiskās cīņas elements lielā mērā ir butaforizēts.

Portāls “Mana balss” – vēlētāju maldināšanas un krāpšanas instruments

Kā alternatīva reālām pilsoņu likumdošanas iniciatīvām plaši tiek popularizēts portāls “Mana balss” (https://manabalss.lv/ ), kurā it kā pietiekot savākt tikai 10000 balsu. Ivars Redisons norāda, ka tā ir vēlētāju krāpšana.

Pirmkārt, portāls “Mana balss” ir privāta interneta mājas lapa (atšķirībā no oficiālā valsts portāla http://www.latvija.lv/pv ). Otrkārt, portāla “Mana balss” rezultātiem ir tikai rekomendējošs un konsultatīvs raksturs, kas nozīmē, ka Saeima var ņemt vērā pilsoņu ierosinājumu, var to neņemt vērā, bet var to interpretēt un formulēt pilnībā pa savam. Līdzīgā kārtā jebkurš pilsonis var uzrakstīt Saeimas deputātiem vēstuli ar saviem priekšlikumiem un tie var tos izmantot, bet var arī ignorēt, kā tas jau sen un plaši tiek darīts (jo nekas par to nav, jo deputātiem nav reālas atbildības vēlētāju priekšā).

Vai ir lietderīgi ļaut sabiedrībai pieņemt likumus un ietekmēt valsts varu?

Bet tagad mazliet par lietas būtību, kas ir jautājums par demokrātijas būtību. Vai sabiedrībai ir jāļauj pieņemt likumus un būtiski ietekmēt valsts varu? Pietiekami plaši ir izplatīts uzskats, ka nē, jo sabiedrība kā minimums nav kompetenta, bet bieži vien liela sabiedrības daļa ir saucams pietiekami skarbos vārdos, kas diemžēl visbiežāk samērā precīzi raksturo realitāti.

Tāpat būtiski ir apzināties, ka neorganizētas cilvēku masas nespēj veikt neko konstruktīvu. Lai ierosinātu likumprojektu, kādam vienam cilvēkam tas vispirms ir jāuzraksta (iespējams piepalīdzot dažiem palīgiem un konsultantiem) un pēc tam darba grupai ir jāveic liels organizatorisks darbs, lai informētu cilvēkus par likumprojektu, izskaidrotu tā nepieciešamību, organizētu parakstu vākšanu un aģitāciju. Tātad, tauta nelemj, tauta neraksta likumus un vispār neko nedara tādā izpratnē, ka tagad ņems visi kopā sanāks un sāks visi uzreiz barā kaut ko darīt. Tā tas nenotiek, bet, ja notiek, tam vai nu nav konstruktīva rezultāta, vai arī tas ir sākums pavisam citai darbības un organizācijas formai.

Ar tautu un tās rīcību ir jāsaprot organizatorisku elementu izkristalizēšanos no sabiedrības vidus, organizatorisku struktūru rašanos un organizatoriskās darbības izvēršanos kā rezultātā tiek iegūts nozīmīgs neorganizēto, nekompetento, nezinošo un pasīvo cilvēku atbalsts kādai rīcībai vai organizācijai. Un tad tik tiešām “tauta lemj”, “tauta raksta”, “tauta dusmojas”, “tauta kontrolē”, “tauta soda” utt..

No valsts un sabiedrības pastāvēšanas viedokļa ir ļoti būtiski, lai no vienas puses ierēdniecība (ieskaitot deputātus un valdošo klanu pārstāvjus) izjustu nepārtrauktu nopietnu spiedienu, kurš tai neļauj novērsties no savu funkciju izpildes, neļauj valsts struktūrām ieciklēties uz sevi un neļauj tām mutēt par “struktūrām priekš sevis”. No otras puses ir kritiski būtiski, lai no sabiedrības vidus regulāri izkristalizētos organizēt spējīgi elementi ar alternatīvu skatījumu uz valsts un sabiedrības attīstību. Tas visa cita starpā ļauj nepieciešamības gadījumā mainīt sabiedrības attīstības tendences, nomainot bankrotējošās un nāvīgās paradigmas.

Visa veida reālas pilsoniskās aktivitātes un pašorganizēšanās izpausmes ir tas universālais līdzeklis un sabiedrības dzīvīguma izpausme, kas uztur sabiedrības tonusu un neļauj tai “iecementēties”.

Lieki teikt ka aprobežotiem cilvēciņiem, kuri ir uznesti varas augstumos, pirmkārt, ir nospļauties par šiem sabiedrības ilgtermiņa attīstības nosacījumiem, otrkārt, dēļ savas aprobežotības viņi to nesaprot, treškārt, viņi paniski baidās no reālas konkurences un no reālu alternatīvu esamības. Tāpēc, aizliegt, ierobežot, nepieļaut, tāpēc maldināt, slēpt un noklusēt un tāpēc 155 tūkstoši 10, 30 vai 50 tūkstošu vietā. Nu stulbi primāti… Un, protams, šāds sabiedrības dzīvīgums neapmierina kolonizatoru metrapoles (Vašingtonu, Briseli, Londonu, Stoholmu, Oslo, Berlīni), kolabracionistus un sabiedrisko interešu nodevējus, viņiem tas ir ļoti neērti, neizdevīgi un bieži vien pat bīstami. Tāpēc cīņa par reālām sabiedrības iespējām ietekmēt valsts varu, nepārspīlējot, ir nacionālo atbrīvošanās kustību un brīvības cīņu analogs.

Tiek apgalvots, ka 10000 parakstu slieksnis ir par mazu un ka tāpēc tas apdraudot valsts drošību. Sak, ar tik mazu slieksni viegli iespējams ierosināt vienalga kādas likumdošanas iniciatīvas un destabilizēt situāciju valstī. Daļēji tas tā tiešām arī ir, bet pēc būtības šādi apgalvojumi ir bezkaunīgas manipulācijas ar mazzinošām un maz saprotošām cilvēku masām. Kā tad ir patiesībā?

Pirmkārt, normāla sabiedrības attīstība prasa, lai tiktu nodrošinātas brīvības un iespējas, kuras nelabvēlīgi spēki noteiktās situācijās teorētiski var izmantot pret cilvēkiem un sabiedrisko kārtību. Jā var izveidot koncentrācijas nometni, kurā būs ievērojami ierobežotas jebkādas iespējas apdraudēt sabiedrisko kārtību, bet tā būs koncentrācijas nometne, kurā dzīvot, saglabājot cilvēcisko pašcieņu, būs gandrīz neiespējami ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā ir “bērna izliešana kopā ar ūdeni”.

Tā kā sabiedrības attīstība prasa pieļaut šādas brīvības un iespējas, kuras teorētiski var apdraudēt sabiedrisko drošību, ir izveidotas speciālas valsts struktūras, kurām ir jāseko līdzi, lai šie draudi nerastos vispār, būtu minimāli vai arī jācīnās pret tiem pēc iestāšanās fakta. Latvijā tās ir Drošības policija, Satversmes aizsardzības birojs un citi Kantori. Ja šīs struktūras normāli strādā, tad ir pieļaujams pat 1000 parakstu slieksnis, savukārt, ja tur darbojas aprobežoti nespējnieki, tad nekādi likumi nenovērsīs nopietnus ārējus draudus.

Otrkārt, likumu ierosināšana nav vienīgā un galvenā nemieru izraisīšanas metode. No t.s. “krāsaino revolūciju”, “arāba pavasara”, Ukrainas maidanu, Francijas nemieru un citu lielu sabiedriskās kārtības traucējumu gadījumiem izriet, ka nopietni apdraudēt kārtību valstī var bez likumdošanas iniciatīvām. Pat vairāk, no vienas puses, ja nekārtības izceļas likumdošanas iniciatīvas dēļ, tad tam ir savas priekšrocības, jo ir konkrētas un izpildāmas prasības (daudzos augstāk minētajos gadījumos nekārtības tika radītas gandrīz bez jebkādām konkrētām prasībām). No otras puses, pats 155 tūkstošu ierobežojums gan vispārīgi rada neapmierinātību iedzīvotāju aktīvākajā daļā, gan arī var kalpot kā labs nekārtību izraisīšanas iemesls.

Treškārt, ja kāds ārējs spēks gribēs destabilizēt situāciju Latvijā, tad tas to samērā viegli spēs izdarīt bez likumu ierosināšanas. Pat vairāk, varam droši apgalvot, ka, ja situāciju valstī mēģinās destabilizēt ASV un/vai Lielbritānija, tad viņi izmantos savas standarta banānu republiku vadības nomaiņas metodes, kuras ir līdz absurdumam vienveidīgas (jo upuri tiek uzskatīti par idiotiem) un kurās nav paredzētas tādas smalkas lietas kā tautas likumdošanas iniciatīvas. Ja kādai lielvalstij nepieciešams panākt sev labvēlīgu Latvijas likumu pieņemšanu, tad to daudz vienkāršāk ir izdarīt nopērkot, iebiedējot vai apčakarējot deputātus, nekā caur tautas iniciatīvām, savukārt, ja nepieciešams gāzt esošo valsts varu un/vai izraisīt nekārtības, tad to labāk izdarīt ar citām metodēm.

Tā nu sanāk, ka ārējiem potenciālo nemieru izraisītājiem tautas likumdošanas iniciēšanas iespējas nav pārāk nepieciešamas, bet šīs iespējas minimizēšana šķiet kritiski svarīgi saujiņai aprobežotu, mazisku un varaskāru personāžu, kuri tādējādi cenšas nostiprināt savas monopoltiesības uz likumdošanas varu valstī.

Te ideoloģiski aptaurētā publika varētu iebilst, ka eksistē taču arī “Krievijas draudi” un ka tā it kā bija tieši Krievija, kura esot sākusi iniciēt visādus nepieņemamus referendumus un ka šie ierobežojumi bija nepieciešami, lai apgrūtinātu Krievijai tās destruktīvo darbību Latvijā. Un patiešām ir jāatzīst, ka Latvijas politiskā kursa maiņas panākšana arī caur tautas iniciētiem referendumiem saskan ar Krievijas darbības stilu. Tomēr sliekšņa paaugstināšanas pamatojums ar “Krievijas draudiem” ir no iepriekš minētās diletantu un nejēgu maldināšanas sērijas.

Pirmkārt, svarīgi ir saprast kāpēc tas atbilst Krievijas darbības stilam (kas vēl nenozīmē, ka Krievija tā dara vai darīs)? Tāpēc, ka Krievijai ļoti būtiskas ir vispārcilvēciskās vērtības un principi (jo plaši un apzināti neievērojot šos principus pati Krievija ātri vien un bez ārējas iejaukšanās sabruks). Tādēļ pilnīgi var ticēt apgalvojumiem, ka, piemēram, to vai citu e-pastu vai to vai citu telefonsarunu nelegāli ir ieguvuši un publicējuši krievi. Tāpēc Krievija cenšas cilvēkus nevis apmānīt, bet gan izskaidrot viņiem lietu būtību un pārliecināt. Šīs pieejas ietvaros Krievijas struktūras pilnīgi noteikti varētu kaut kad izdomāt pamēģināt palīdzēt ierosināt tādu likumprojektu, kurš ir pieņemams Latvijas iedzīvotāju vairākumam, bet kurš nopietni “iesit” pa Latvijas “draugu un sabiedroto” interesēm. Un tagad jautājums – bet vai Latvijai un Latvijas sabiedrībai tas maz būtu slikti? Ja Krievija, cīnoties ar amerikāņiem un britiem, atbalsta objektīvas Latvijas sabiedrības intereses, vai tad tas ir nepieņemami? Nē, tas ir labi un atbalstāmi. Slikti ir tas, ka paši latvieši neko tādu nedara.

Bet varbūt Krievija šādi var atbalstīt destruktīvu likumprojektu ierosināšanu? Tas būtu muļķīgi, jo šiem likumiem vēl nepieciešams iegūt vēlētāju vairākuma atbalstu un destruktīvu iniciatīvu gadījumā Latvijas “draugi un sabiedrotie” ar vislielāko prieku palīdzēs parādīt Krievijas agresīvi manipulējošo dabu. Viņi pat ļoti gribētu, lai Krievija rīkojas tieši šādā veidā, jo tas dotu labu un pamatotu iespēju vēl vairāk uzkurināt antikrieviskos noskaņojumus. Attiecīgi varam secināt, ka Krievija ar tautas likumdošanas iniciatīvu palīdzību Latvijā var kaitēt Rietumvalstīm tikai ar sabiedriski pozitīvām iniciatīvām (kuras rietumvalstu okupanti un to līdzskrējēji, protams, apsauks par “populistiskām”).

Otrkārt, arī Krievijas struktūrām, ja ļoti ievajagas, ir visas iespējas ierosināt sev vēlamos likumprojektus caur Saeimu, tai skaitā arī uzpērkot, iebiedējot vai apčakarējot deputātus. Latvijas deputāteļi ir pietiekami bezprincipāli, lai locītos pēc vēja un mainītu kažokus atkarībā no personiskās finansiālās un politiskās ieinteresētības.

Ivars Redisons vērš uzmanību uz klasisku deputātu kukuļošanas shēmu, kad viņi naudu atrod savu darbagaldu atvilknēs. Sākumā tāpat vien, nesaņemot pilnīgi nekādas prasības. Bet, kad nauda ir paņemta un kad pie tās tērēšanas ir pierasts, tad tiek doti mājieni, ka turpmāka naudas esamība “tumbočkā” ir tieši atkarīga no deputāta balsošanas. Un, ja nu kas, kompetentas iestādes var sākt arī interesēties no kurienes deputātam ir uzradusies “liekā nauda”. Lai gan Ivars Redisons, stāstot par Latviju apsēdušajiem astoņkājiem, runā vienskaitlī par “krievu mafiju”, no viņa teiktā un atzītā izriet, ka tā ir ar t.s. “Krievijas opozīciju” (tas ir – antiputiniskajiem spēkiem) un Ukrainas valdošajām aprindām saistīta mafija jeb, citiem vārdiem sakot, – “ukraiņu mafija”.

Treškārt, ja Krievija (vai cits ārējs spēks) tomēr izdomā izmantot sabiedrības likumdošanas iniciēšanas iespējas, tad pat 155 tūkstošu vēlētāju limits nav šķērslis. Atbalstāmu iniciatīvu un ļoti nopietna organizatoriskā darba gadījumā ir iespējams iegūt arī tik liela pilsoņu skaita aktīvu atbalstu.

Ceturtkārt, eksistē vēl citas metodes kā, izmantojot sabiedrības tiešu likumdošanas iniciatīvu noskaņojumus, ne tikai panākt savu, bet kardināli mainīt situāciju valstī. Piemēram, ja kāds spēks (kaut vai Krievijas atbalstīts), sāks veikt nopietnas sabiedrības likumdošanas iniciēšanas aktivitātes, tad valsts struktūrām ir vairākas iespējas to nepieļaut un nogriezt šādas darbības pašā saknē, neskatoties uz lielas sabiedrības daļas vai pat sabiedrības vairākuma atbalstu. Citiem vārdiem sakot, maziskie politikānīši, ja vajag, var nekaunīgi uzspļaut nozīmīgai cilvēku daļai vai pat tautas vairākumam (ko viņi regulāri patiesībā arī dara).

Parasti šādos gadījumos iespēja tiek uzskatīta par izsmeltu un tiek meklēti citi ceļi, bet var rīkoties arī savādāk. Ja mums ir pozitīva likumdošanas iniciatīva, kuru atbalsta liela vai lielākā sabiedrības daļa un kuru nekaunīgi neļauj realizēt valsts struktūru pārstāvji, tad ir iespējams turpināt organizatorisko darbu, neskatoties uz to, ka tam it kā vairs nav jēga. Ap šo aktivitāti tad ir iespējams audzēt dažādas organizatoriskas struktūras un uzsākt jaunas iniciatīvas, kuru mērķis ir pilnīga varas pārņemšana valstī, kam ir brīnišķīgs pamatojums – sliktie varas pārstāvji neļauj realizēt tautas pamattiesības un pieņemt vairākuma atbalstītus likumus.

Ja ir organizatoriskais potenciāls un vairākuma atbalsts, tad konsekventi ejot pa šo ceļu iespējams izveidot paralēlu likumdošanu un paralēlas valsts struktūras, kuras, pieņemoties spēkā, pasludinās iepriekšējo organizatorisko formu par izbeigtu un jauna valstiskā formāta nodibināšanu. Latvijā šāda situācija jau ir bijusi neilgi pirms PSRS sabrukuma, kad paralēli darbojās LPSR valstiskās struktūras un tiko izveidoto LR struktūru aizmetņi.

Maziskie un varaskārie politikāņi, protams, centīsies šādu situāciju nepieļaut un vērsīsies pret šādas akcijas organizatoriem ar visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem. Un tad viss būs atkarīgs no iniciatoru organizatoriskā potenciāla, tautas atbalsta līmeņa, politikānīšu dūšas un “aizmugures”. Labākajā gadījumā sevi izsmēlusī vara vai nu būs paralizēta vai arī viņu rīkojumus vienā brīdī ierēdņi sāks sabotēt un atteikties izpildīt. Tad notiks mierīga un bezasiņu varas maiņa un 4.maija Latvijas Republika, kura par trešdaļu samazināja pašas iedzīvotāju skaitu, kā ļauns murgs tiks aizslaucīta vēstures mēslainē un tās vietā radīsies cita Latvija (tiesa gan nav garantijas, ka “jaunā Latvija” būs labāka par iepriekšējo).

Sliktākā gadījumā politikāņi dos rīkojumus par represiju sākšanu. Sākumā pret nozīmīgākajiem organizatoriem, bet, ja tas nelīdzēs, pret visu daudzskaitlisko jaunās kustības aktīvu. Tas var nonākt līdz pat “kara tiesām” un masu nošaušanām. Pretējā puse, protams, mēģinās atbildēt ar to pašu. Tad labākajā gadījumā notiks nelielas vai neilgas bruņotas sadursmes un atsevišķu atslēgpersonu iznīcināšana no vienas vai abām pusēm, kas beigsies ar bruņotu valsts apvērsumu, vecā režīma galveno figūru sodīšanu vai tiesāšanu un jaunas Latvijas rašanos.

Bruņotas cīņas sākuma sliktākā scenārija gadījumā būs pilsoņu karš, kurš var būt ilgstošs (tad Latvijā akmens uz akmeņa vairs nepaliks), bet tas var beigties arī ar ātru, nežēlīgu un asiņainu protesta kustības apspiešanu. Bet, ja protesta kustību būs atbalstījusi Krievija, tad šai gadījumā kādā no reģioniem pēkšņi nez no kurienes brīnumainā kārtā uzradīsies labi organizēti un kaujas spējīgi militāri formējumi, kuri attīrīs un pārņems kontroli pār daļu no teritorijām. Pie tam tas notiks teritorijās, kurās ir garantēts un daudzskaitlisks iedzīvotāju atbalsts šāda tipa darbībām un kur cilvēku vairākums jau sen to gaida. Tas būs Latvijas Republikas pašreizējajā teritoriālajā formātā gals, un ne jau Krievija būs šīs situācijas galvenā vaininiece.

Protams, lai rīkotos pēc tamlīdzīga scenārija, Krievijai būs nepieciešams ļoti nopietns pamats un tā būs kā atbildes reakcija uz kaut kādām Rietumvalstu darbībām. Piemēram, Krimas pievienošana Krievijai notika dēļ ASV mēģinājuma sagrābt Krievijas militārai drošībai kritiski svarīgo Sevastopoles ostu, bet brīnumainais lūzums pilsoņu karā Donbasā notika pēc tam, kad Krievijas informatīvajā telpā bija sakāpinātas kaislības, kuras spieda Putinu atklāti iebrukt visā Ukrainā vai arī draudēja nopietni apdraudēt Krievijas varasiestāžu autoritāti, kas savukārt varēja beigties ar apvērsumu Maskavā un tam sekojošo pašreizējās formas Krievijas valstiskuma krahu. Attiecīgi tāpat vien sīkumu dēļ Krievija šāda tipa aktivitātes neveiks – pārāk dārgi, pārāk bīstami un pārāk mazi ieguvumi.

Bet kāds tam ir sakars ar ierobežojumiem sabiedriskā kārtā iniciēt likumprojektus? Gandrīz nekāds, jo arī Krievijai pa lielam šie ierobežojumi ir bijuši, nebijuši. Bet tie ir ļoti būtiski Latvijas lokāla mēroga sabiedriskajām aktivitātēm un sabiedrības attīstībai. Tieši pa to arī šie ierobežojumi vissāpīgāk “sit”. Un galvenais šai situācijā nav jautājums par to mazisko un nelietīgo politikānīšu personām, kuri šauri egoistisku motīvu vadīti atļaujas veikt šādas un daudzas citas antisabiedriskas destrukcijas. Galvenais ir jautājums par Latvijas iedzīvotāju un pirmām kārtām t.s. “titulētās nācijas” saprātīgumu, enerģiskumu, rīcībspēju un adekvātumu, kuri pieļauj ka šādi maziski cilvēciņi pār viņiem valda un viņus čakarē.

Kādēļ sabiedrisko aktivitāšu ierobežošana ir nesaprātīga doma, kura samazina valsts iekšējās stabilitātes un drošības līmeni?

Likumprojektu ierosināšanas mehānisms visa cita starpā bija arī labs automātisks ventilis valstiskai sistēmai negatīvās sabiedriskās enerģijas nolaišanai. Tāpat šī iespēja bija negatīvās sabiedriskās enerģijas un sistēmai destruktīvo elementu konstruktivizēšanas instruments (t.s. “pretinieka iesaiste”).

Kāds nav apmierināts ar valstī notiekošo? Nu tad ņem un uzlabo to. Ja nu kas, vari pat uzrakstīt likumus un organizēt to pieņemšanu. Ja reāli pastāv šāda iespēja, tad daudzi neapmierinātie dēļ personiskās nespējas veikt ko tamlīdzīgu ar to vien tiks vismaz daļēji neitralizēti, bet tie, kuri izmantos šo iespēju un gūs ar to panākumus, patiesībā tikai stiprinās valstisko sistēmu, jo tādējādi gan tiks “nolaista” negatīvā enerģija, gan arī tiks pieņemti likumi, kuri mazinās tautas masu neapmierinātību.

Kā ir tagad? Saprātīgi cilvēki vienkārši norobežojas no politiskām struktūrām, jo ir plaši zināms, ka tur valda un toni nosaka vieni vienīgi “mēsli” un ka tādēļ tur neko nav iespējams panākt. Cilvēki, kuri to līdz galam vēl nesaprot vai kuri cer uz kaut kādu šo aprindu saprātīgumu un morālumu, mēģina ietekmēt situāciju arī caur demokrātiskām procedūrām un pārliecinās, ka šajā neliešu terariumā normālām, cilvēciskām metodēm izdarīt neko nav iespējams. Nereti viņu iniciatīvas tiek prasti, brutāli un nekaunīgi pārtrauktas, uzspļaujot visām deklaratīvajām, tiesiskuma un nereti arī cilvēcības normām.

Kādas tam ir sekas? Lielākā daļa iedzīvotāju šī iemesla dēļ kļūst politiski apātiski un “nelien politikā”, saprotot, ka tā ir “sūdu bedre”, kurā jebkurš tur ielīdušais neatmazgājami sasmērēsies. Šie cilvēki ieraujas sevī, koncentrējas uz personisko dzīvi un uz ar politiku mazsaistītām darbības sfērām. Maziskie politikānīši šo efektu uzskata par pozitīvu, jo tas ļauj viņiem netraucēti darīt visu, kas ienāk prātā. Tas, ko viņi neapjēdz, ka šie cilvēki, pirmkārt, nenāks briesmu brīdī aizstāvēt valstiskās struktūras un to pārstāvjus un, otrkārt, sasniedzot noteiktu neapmierinātības līmeni, viņi aktīvi var iesaistīties pretvalstiskās aktivitātēs, ja kāds tās prasmīgi organizēs.

Savukārt aktīvākā, saprātīgākā un ideoloģiski “nokaitētākā” cilvēku daļa nonāk pie vienkārša secinājuma, ka valsti vada nelieši, ka mainīt situāciju ar pilnībā legālām un tiesiskām metodēm nav iespējams un ka to var izdarīt tikai ar revolucionārām metodēm. Un viņi sāk gatavot tam augsni, gatavoties paši un gatavot cilvēkus, kas to veiks. Pie tam, tas parasti notiek klusi un nemanāmi, kas stulbajiem politikānīšiem liek domāt, ka arī šī iedzīvotāju daļa ir samierinājusies ar esošo situāciju. Tā tas var turpināties pat gadu desmitiem ilgi līdz “nobriest revolucionārā situācija” vai notiek kāda ārēja spēka iejaukšanās un tad …. stulbo politikānīšu “galvas ripo”, nereti arī burtiskā nozīmē. Un ne tikai politikānīšu…

Lai mazinātu šādu iespējamību un kontrolētu šos procesus, parasti tiek izveidoti t.s. politiskie un ideoloģiskie “getto”. Tās ir sabiedriskās un politiskās struktūras, kuru vadība ir kaut kādām saitēm saistīta ar valsti pārvaldošajiem spēkiem un tādēļ šī vadība neitralizē savu organizāciju un to dalībnieku darbību, kura var kaitēt valstij un to pārvaldošajiem spēkiem. Šie “getto” labprāt uzņem visus neapmierinātos, labprāt izmanto viņu enerģiju, bet tikai noteiktiem mērķiem un savā vadībā. Bet tā kā politiskie un ideoloģiskie “getto” akumulē (uzkrāj) neapmierināto enerģiju un tā kā “getto” vadoņiem parasti ir kaut kāds savs patstāvīguma līmenis, arī šī sistēma negarantē sabiedrisko drošību un vienā brīdī tā pat var kļūt par izšķirošo sabiedrisko nekārtību rašanās iemeslu. Kā tas var notikt labi redzams uz “Saskaņas centra” piemēra.

“Saskaņas centrs” ir politiskais un ideoloģiskais “getto”, kurā tiek dzīti visi prokrieviskie, visi krievvalodīgie un visi sociālistiskie elementi. Deklaratīvi “Saskaņas centrs” atbalsta šīs iedzīvotāju grupas, bet praktiski viņi gandrīz neko reālu nedara to interešu aizstāvības labā un pat slāpē dabiskas viņu aktivitātes. Šī iemesla dēļ var droši apgalvot, ka “Saskaņas centrs” ir viens no 4.maija Latvijas Republikas galvenajiem balstiem, bez kura šī valsts pārstās eksistēt.

Viss būtu kārtībā, bet… neapmierinātā enerģija, kura straumēm plūst “Saskaņas centra” ideoloģiskā lauka virzienā, nepārtraukti pieaug. Lai gan nebūt ne visi neapmierinātie pievienojas “Saskaņas centram”, saprotot tā sistēmisko dabu, tomēr akumulētais SC enerģijas daudzums aug. Tas no vienas puses objektīvi prasa “Saskaņas centra” vadībai veikt ar vien jaunas un arvien spēcīgākas darbības sava elektorāta deklaratīvam atbalstam (vajag sparīgāk imitēt darbību). Bet no otras puses tas pašiem SC vadoņiem liek aizdomāties kāpēc viņi atrodas politisko “atstumto” līmenī, ja viņu rīcībā ir tāds spēks. Un ja vēl no visādiem latviešvalodīgiem idiotiem un nespējniekiem personiskās sarunās nākas dzirdēt visādus apvainojumus, tad rodas personisks aizvainojums, kurš var pāraugt vēlmē parādīt pastulbajiem “tirliņiem”, “kur vēži ziemo”, jo viņi, “Saskaņas centra” vadība, patiesībā taču ir vieni no lielākajiem 4.maija Latvijas Republikas patriotiem, kuri veic smagu un nepateicīgu Latvijas vienotības un kārtības saglabāšanas darbu.

Un kādēļ pieaug SC enerģija? Dēļ latviešvalodīgo politikāņu stulbās, aprobežotās un prettautiskās politikas. Pie tam uz SC ideoloģisko lauku arvien vairāk sāk plūst arī neapmierinātie latvieši. Tā rezultātā, papildus ārēju spēku faktoram (Krievija samaksā, ASV/briti samaksā, ASV/briti, lai destabilizētu situāciju, uzbrūk, lai iznīcinātu utt.) “Saskaņas centra” vadība pati var izdomāt palaist no ķēdes līdz šim “kušinātos” un barotos “suņus” un sākt reāli cīnīties par sava elektorāta interešu aizstāvību, nonākot tiešā un atklātā konfrontācijā ar latviešvalodīgo “getto” pārvaldniekiem un līdzšinējo LR politiku. Un šī cīņa var pāraugt arī bruņotās sadursmēs, valsts apvērsuma mēģinājumos un separātiskās tendencēs.

Kas notiks, ja vienas vai otras cīņas rezultātā uzvarēs “Saskaņas centrs”? Pirmkārt SC vadība būs spiesta veikt formālas izmaiņas atbilstoši savām deklaratīvajām ideoloģiskajām tēzēm. Otrkārt, SC vadība būs spiesta reāli uzlabot sava elektorāta stāvokli. Un tā kā SC vadība nav nekādi eņģelīši un ir tik pat nelietīgi vai pat nelietīgāki par saviem latviešvalodīgajiem kolēģiem, tad to varēs izdarīt tikai uz latviešu rēķina. Tāpat SC elektorāts gribēs izlādēt savas desmitgažu laikā uzkrātās dusmas pret “titulēto nāciju”, ko dabiskā kārtā arī darīs. Tā visa rezultātā latviešu stāvoklis pasliktināsies, par ko, protams, nacistiski orientētie latvieši mēģinās kaukt kā aizkauti, bet tas viss būs pelnīti un to visu būs veicinājusi stulbo latviešvalodīgo politikāņu politika un lielākās daļas latviešu publikas atbalsts šiem politikāņiem un viņu amorālajai politikai.

Tāpēc, ja Latvijas politiskajā vidē ir saglabājies kāds kaut cik saprātīgs un rīcībspējīgs spēks, tad situācijas stabilizēšanai valstī vajadzētu gan samazināt likumprojektu ierosināšanas limitu līdz 10, 30 vai vismaz 50 tūkstošiem, atcelt nepilsoņa statusu, pieļaut normālu krievu valodas lietošanu tiem, kuri to vēlas, apvaldīt “valodas policijas” bābiešus, veikt vēl vairākas citas darbības un, protams, pieķert un sodīt vismaz dažus augstākā līmeņa korumpantus un ietekmīgāko partiju “melno kašu” turētājus. Tā kā Latvijas politiskajā vidē apgrozās pārsvarā amorāli stulbeņi, tad nekas tamlīdzīgs, protams, netiks darīts un Latvija, ar aprobežota latviešvalodīga pūļa atbalstu, turpinās savu ceļu pretī pilnīgai katastrofai.

Par daudzu latviešu morālo stāju jeb, ko sēsi, to pļausi jeb, ja Dievs kādu vēlas sodīt, tad tas viņam atņem prātu

Ivars Redisons nav krievmīlis. Sarunā ar Informācijas aģentūras pārstāvi viņš iesprauž epitetus no “asiņainais Staļins” sērijas un izmanto primitīvus antiputiniskus memus. Uz sarunubiedra aizrādījumu, ka viņš nav Putina dēmonizācijas atbalstītājs, Redisona kungs atsaucas uz konkrēti nenosauktu franču izdevuma “Putina režīmu” raksturojošo rakstu.

Sarunā ir jūtams patiess Ivara Redisona sarūgtinājums un pat izmisums par tautiešu veselo saprātu un spriestspēju. Daudzi Redisona kunga uzrunātie uzskata, ka referendumu iniciēšanas ierobežojumi ir labi un atbalstāmi. Visuzskatāmāk to raksturo šāds fenomenoloģisks gadījums. Pēc sarunas ar Ivaru Redisonu viens politiski puslīdz aktīvs latvietis, pieņemot viņa argumentus, mājās mēģināja par to pārliecināt savu kundzi, uz ko saņem kategoriskus sievas iebildumus ar tekstu, ka “tiem salašņām” nedrīkst dot iespēju ierosināt referendumus. Vot, tā!

Lūk, amorālas un stulbas personas piemērs, kura augstprātīgi daudzus līdzcilvēkus pēc dzimtās valodas principa uzskata par “salašņām” un attiecīgi pret tiem izturas, bet patiesībā ar savu nostāju veicina vairuma iedzīvotāju praktisku nolaišanu līdz “salašņu” līmenim (arī vairuma latviešu un arī pašas sevis un savu tuvinieku). Šādi stulbi indivīdi ir latviešu lielākā problēma un, ja to skaits ir pietiekami ievērojams (no vēlēšanu rezultātiem var secināt, ka tā ir), tad nez vai kas spēs glābt Latviju no tādas vai cita veida katastrofas – vai nu šie primāti ar savu glupo rīcību kolapsu izraisīs paši vai arī viņus dēļ to šaurpierības pēc pilnas programmas paizmantos gudrāki spēki un tautas, tai skaitā arī kā lielgabalgaļu un arī kā karošanai izmantojamu placdarmu.

Tāpēc Latvijas sabiedrības glābšana (ja vispār te kaut ko vēl var glābt) ir iespējama tikai koncentrēties uz vēl kaut cik spriestspējīgu un līdz galam nesamaitātu publiku, informējot, organizējot un attīstot to, kategoriski norobežojoties no visiem amorālajiem, aprobežotajiem un apmātajiem elementiem. Un nekas, ka šķiet, ka tie ir vairākumā un ka viņiem ir pārspēks. Viņi dēļ savām īpašībām jau ir nolemti. Viņus var izmantot, viņus var mēģināt pakļaut vai vadīt, dažus no viņiem kaut kādos gadījumos pat var mēģināt glābt, pēc tam, protams, pakļaujot dzelžainai disciplīnai, bet kategoriski nedrīkst izdabāt viņu maziskajai dabai un iegribām, kategoriski nedrīkst pilnībā pakļauties viņu vadībai un kategoriski nedrīkst līdzvērtīgās pozīcijās atrasties “vienā frontes pusē” ar viņiem, jo viņi dēļ sava stulbuma un neadekvātuma garantēti zaudēs. Ir jāsargājas būt ar viņiem cieši un nesaraujami saistītiem, lai “kad tā stunda nāks” “dzīvi mirušie” neparauj dzīvos sev līdzi un ir jārēķinās ar to, ka “dzīvi mirušie” jebkurā mirklī kā izsalkuši un stūrī iedzīti vampīri, lai mazliet paildzinātu savu eksistenci, var uzbrukt jebkuram dzīvajam, izsūcot no tā visus dzīvības spēkus.

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s