Fidels Kastro – Latīņamerikas sociālistiskās kustības simbols

Fidels Kastro uzstājas demonstrācijā pie prezidenta pils Havanā 1959.gada 16.janvārī

Fidels Kastro uzstājas demonstrācijā pie prezidenta pils Havanā 1959.gada 16.janvārī

Fidels Kastro ir viena no izcilākajām un spilgtākajām 20. un 21.gadsimta personībām. Viņa devums humānisma un cilvēces attīstībā ir nenovērtējams. Fidels Kastro ne tikai ir kubiešu tautas glābējs un tās uzplaukuma radītājs, bet arī ietekmīgs sociālistiskās kustības ideologs. Visa Latīņamerikas sociālistiskā kustība iedvesmojas no Komandantes piemēra un tiek Kubas atbalstīta. Pastāv pat uzskats, ka tieši Kubā sociālistiskā valsts iekārta vistuvāk pietuvojās savam ideālam.

Kā visu sociālistisko, arī Fidelu Kastro un sociālistisko Kubu visām varītēm mēģina diskreditēt, gan noklusējot sasniegumus, gan sagrozot un manipulējot ar puspatiesībām, gan arī primitīvi apmelojot.

Īsumā par Kubu un Fidelu Kastro

Fidels un Rauls Kastro nāk no bagātas ģimenes. Brāļu Kastro tēvs bija no Spānijas emigrējis nabadzīgs zemnieks, kurš Kubā kļuva par lielas cukurniedru plantācijas īpašnieku. Māte strādāja par pavāri tēva plantācijā. Fidels Kastro mācījās jezuītu koledžā, pabeidza Havanas universitātes juridisko fakultāti un bija praktizējošs jurists. Vēl Fidels Kastro bija precējies ar Kubas valdības ministra meitu Mirtu Dias Balart. Bet tas viņam netraucēja publiski iestāties par sociālo taisnīgumu, aizstāvēt nabadzīgos un beztiesīgos Kubas iedzīvotājus (tā bija galvenā Kastro juridiskā prakse), vērsties pret varasiestāžu, mafiozo grupu un ārvalstu patvaļu.

Fulhensio Batistas diktatūras laikā, kuru pārtrauca Kastro Revolūcija, lielākā daļa Kubas iedzīvotāju atradās drausmīgā sociālā stāvoklī – vairums kubiešu bija galēji nabadzīgi, neizglītoti un beztiesiski. Lielākā daļa īpašumu piederēja ārzemniekiem. Valstī saimniekoja ārvalstu (pirmkārt ASV) izvirtuļi, kuri Kubu bija pārvērtuši par savu izklaides vietu un priekamāju. Kubā bija vairāk kā 100 tūkstoši prostitūtu. Kārtību valstī ar ASV atbalstu nodrošināja nežēlīga militāristu diktatūra, kura brutāli apspieda jebkādu nepaklausību. Batistas militārās diktatūras laikā regulāras publiskas cilvēku nošaušanas uz ielas no armijnieku puses bija ikdienišķa parādība.

Fidels Kastro policijas iecirknī pēc kazarmu šturmēšanas

Fidels Kastro policijas iecirknī pēc kazarmu šturmēšanas

Tieši pret šo necilvēcīgo valstisko iekārtu Fidels Kastro arī aktīvi cīnījās. Sākumā publiski ar saviem izteikumiem un legālu politisko darbību. Pēc tam ar savu profesionālo darbību, sniedzot bezmaksas juridiskos pakalpojumus nabadzīgajiem. 1953.gadā viņš izveidoja bruņotu vienību un mēģināja ieņemt armijas kazarmas, lai uzsāktu plašu bruņotu sacelšanos pret valsts varu. Pirmais bruņotas cīņas mēģinājums bija nesekmīgs. Fidels Kastro tika sagūstīts un notiesāts uz 15 gadiem.

Fidels Kastro uzreiz no iznākšanas no cietuma 1955.gadā

Fidels Kastro uzreiz no iznākšanas no cietuma 1955.gadā

1955.gadā Fidels Kastro un daži citi politieslodzītie tika amnestēti par godu Batistas uzvarai prezidenta vēlēšanās. Kastro uzreiz sāka gatavoties jaunam valsts apvērsuma mēģinājumam. Viņš emigrēja uz Meksiku, nokomplektēja tur jaunu nemiernieku vienību ar kuru kopā mācījās gaidāmajām cīņām. Pie tam tas viss tika darīts Batistas specdienestu aģentu, kuriem bija jāseko līdzi visām Kastro aktivitātēm, acu priekšā. Meksikā Kastro iepazinās ar citu Latīņamerikas revolūcijas simbolu Ernesto Čegevaru (1928-1967).

Fidels Kastro partizānu kara laikā 1957.gadā. Pirmais no kreisās - Rauls Kastro.

Fidels Kastro partizānu kara laikā 1957.gadā. Pirmais no kreisās – Rauls Kastro.

1956.gadā Fidels Kastro ar savu 82 vīru lielo vienību mazā kuterī devās uz Kubu. Pati izsēšanās Kubas krastā bija ļoti neveiksmīga un tās rezultātā Kastro bruņotais formējums sev neizdevīgos apstākļos iesaistījās kaujā ar Batistas armijas vienībām un cieta tajā smagu zaudējumu. Gāja bojā vai tika sagūstīti lielākā daļa Kastro vienības karavīru. Piecpadsmit izdzīvojušie, to skaitā gan pats Fidels Kastro, gan viņa brālis Rauls Kastro, gan Ernesto Čegevara iemuka kalnos un no turienes sāka bruņotu cīņu.

Fidels Kastro, Rauls Kastro, Ernesto Čegevara 1963.gadā

Fidels Kastro, Rauls Kastro, Ernesto Čegevara 1963.gadā

Tātad Kubas Revolūcija sākās ar 15 (!) sakautu un noskrandušu vīru bruņotu pretestību, kuras rezultātā revolucionāri pārņēma varu valstīs, neskatoties uz nopietnu ASV atbalstu Batistas režīmam. Kā tas bija iespējams? Vienkārši Fidela Kastro vienībā masveidā sāka iesaistīties līdz izmisumam novestie Kubas iedzīvotāji, kuriem nebija ko zaudēt. Samērā īsā laika posmā 15 vīru vienība izauga par vairāku tūkstošu cīnītāju armiju, kura veica pārdomātus un precīzus uzbrukumus režīma represīvajam aparātam. Drīzumā Fidela Kastro pusē sāka pāriet arī Batistas armijas karavīri. Kubas proamerikāniskais marionešu režīms krita 1958.gada 31.decembrī, kad Batista aizbēga no valsts, bet revolucionāru pusē pārgāja nozīmīga armijas daļa.

Rauls Kastro ar savu nākamo sievu, četru bērnu māti un oficiālo Kubas pirmo lēdiju Vilmu Espin

Rauls Kastro ar savu nākamo sievu, četru bērnu māti un oficiālo Kubas pirmo lēdiju Vilmu Espin

Te ir jāuzsver, ka Fidels Kastro to spēja panākt lielā mērā arī dēļ savām izcilajām pārliecināšanas spējām. Kastro ir ļoti iejūtīgs cilvēks ar augsti attīstītu empātiju, tāpēc viņš spēj pārliecināt cilvēkus par savu taisnību un panākt abpusēji izdevīgus kompromisus. Šīs īpašības ļāva Fidelam Kastro pēcāk noturēties pie varas un veiksmīgi vadīt valsti pat ārpolitiski ļoti neizdevīgos un kritiskos apstākļos. Fidela Kastro ilgvaldības noslēpums nav represīvajā aparātā, bet gan viņa unikālajā personiskajā spējā saprast un motivēt cilvēkus. Tāpēc Kubā cilvēku lielākā daļa joprojām Fidelu Kastro ne tikai vienkārši mīl, bet, nepārspīlējot, – dievina.

Fidels Kastro pēc Batistas režīma krišanas 1959.gads

Fidels Kastro pēc Batistas režīma krišanas 1959.gads

Pēc uzvarējušās Revolūcijas, kura guva plašu tautas atbalstu, un nespējas vienoties ar jauno valdību, ASV mēģināja gāzt Fidelu Kastro. Sākumā Kubā tika iesūtītas kubiešu izcelsmes interventu armija, kura tika sakauta (amerikāņiem par lielu pārsteigumu interventiem izmisīgi pretojās arī Kubas civiliedzīvotāji). Pēc tam ASV sāka gatavot tiešu iebrukumu Kubā, kurš tika novērsts līdz ar Padomju Savienības atbalsta sniegšanu Kubai. PSRS izmantoja notikumus Kubā, lai dotu atbildi uz ASV kodolraķešu izvietošanu Rietumeiropā un Turcijā, izvietojot savas kodolraķetes Kubā. Šie notikumi izraisīja t.s. “karību krīzi” 1962.gadā, kad pasaule bija par mata tiesu no kodolkara sākuma.

Lai gan pēc “karību krīzes” atrisinājuma Kubā palika PSRS militārā bāze, ASV tāpat nepārtraukti mēģināja destabilizēt situāciju valstī un nogalināt tās līderi. Pret Fidelu Kastro ir plānoti vairāk kā 600 atentāti (ir droši zināms par vismaz 20 reāli veiktiem atentātiem) un viņš ir ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā cilvēks, kurš ir pārdzīvojis vislielāko slepkavības mēģinājumu skaitu.

Vēl reti kurš zin, ka sociālistiskās Kubas specdienesti tiek vērtēti kā vieni no labākajiem pasaulē. Lielā mērā pateicoties arī tam izdevās neitralizēt neskaitāmos atentātus, novērst diversijas, izplatīt savu ietekmi Latīņamerikā un pat visā pasaulē, kā arī saglabāt sociālistisko iekārtu pēc Padomju Savienības un sociālistiskā bloka kraha. Pirms PSRS iznīcināšanas Mihails Gorbačovs nodeva gandrīz visus sociālistiskā bloka valstu līderus. Viņa nodevības rezultātā šie līderi tika gāzti un pie varas nokļuva kapitālistiski un proamerikāniski spēki. Šo scenāriju bija paredzēts realizēt arī Kubā, bet… Fidela Kastro specdienesti laicīgi identificēja un neitralizēja draudus.

Un kādēļ Kubai ir tik labi specdienesti? Gan tāpēc, ka Fidels Kastro ir labs vadītājs, gan tāpēc ka sociālistiskās Kubas valstiskai iekārtai ir plašs tautas atbalsts, gan arī tāpēc ka kubieši ir stāvā sajūsmā no sava līdera. Šī iemesla dēļ Kuba ļoti daudz ko spēja izturēt, pārdzīvot un sasniegt galēji neizdevīgos apstākļos.

Iespējams daudziem varētu šķist, ka Kubas sasniegumi nav vērā ņemami, jo tur iedzīvotāji joprojām ir pietiekami nabadzīgi, tomēr ir jāņem vērā kādos apstākļos sociālistiskā Kuba dzīvoja, jo īpaši pēdējos 25 gadus. Kuba bija stabils ASV ienaidnieks Nr.2, kas faktiski daudzos gadījumos nozīmēja būt ienaidniekam Nr.1, jo PSRS bija tālu un tā bija liela un varena, bet Kuba ir maza, blakām un tās esamība amerikāņiem bija daudz nepanesamāka nekā Padomju Savienības eksistence. Tāpēc visā sociālistiskās Kubas pastāvēšanas laikā ļoti ievērojami ASV spēki tika veltīti situācijas Kubā destabilizēšanai. Šo destruktīvo darbību negatīvās sekas un nepieciešamība tērēt daudz resursu, lai aizstāvētos pret tām, nevarēja neatstāt iespaidu uz Kubas ekonomisko attīstību.

Fidels Kastro atklāj Latīņamerikas medicīnas institūtu, 1999.gads

Fidels Kastro atklāj Latīņamerikas medicīnas institūtu, 1999.gads

Pēdējos 25 gadus, kad pārtrūka aktīva sadarbība ar Padomju Savienību, Kuba atradās gandrīz pilnīgā ekonomiskā blokādē (t.s. “dubultā blokāde”). Neskatoties uz to sociālistiskā Kuba izdzīvoja, spēja nodrošināt saviem iedzīvotājiem cienīgus dzīves apstākļus, bezmaksas izglītību un medicīnu. Pie tam medicīna Kubā ir viena no augsti attīstītākajām pasaulē, par ko liecina arī Fidela Kastro ilgais mūžs, kurš, būdams smagi slims, tomēr tika izārstēts (2016.gada 13.augustā Fidelam Kastro palika 90 gadi). Mācīties medicīnu uz Kubu dodas studenti no visas pasaules (arī no ASV un Lielbritānijas nabadzīgo iedzīvotāju vidus). Arī studenti no Latvijas, ja ir vēlēšanās un spāņu valodas pamatzināšanas, var braukt uz Kubu apgūt ārsta vai māsiņas profesiju (http://www.uh.cu ; http://instituciones.sld.cu/elam/ ).

Fidels Kastro tiekas ar labākajiem jaunajiem skolotājiem, 2001.gads

Fidels Kastro tiekas ar labākajiem jaunajiem skolotājiem, 2001.gads

Izglītībai Kubas valsts tērē 10% no budžeta (salīdzinājumam Lielbritānija – 4%, ASV – 2%) un saskaņā ar starptautiskiem pētījumiem Kubas skolēnu zināšanu līmenis ir ievērojami augstāks par citu Latīņamerikas valstu skolēnu līmeni. Skolēnu un skolotāju attiecība Kubā ir 12 pret 1 un Kubas izglītības speciālisti uzsver, ka kvalitatīvam apmācību procesam ir ļoti būtiski, lai vienam skolotājam nebūtu vairāk par 12 apmācāmajiem.

Vēl pašreizējā Kubā ir ļoti lēta dzīve. Neiedomājami lēta. Tā kā Kuba pēdējā laikā ir kļuvusi atvērtāka, uz turieni pārceļas uz dzīvi daudzi vidusmēra Rietumvalstu iedzīvotāji, jo tur ar saviem nelielajiem ietaupījumiem viņi var pilnvērtīgi dzīvot bez bēdām (īpaši Kubu ir iecienījuši vācu pensionāri). Šo lētumu nodrošina iedzīvotāju salīdzinošā nabadzība, Kubas sociālistiskā iekārta, kurā daudz kas ir patiešām un reāli bez maksas (pirmkārt, veselības aprūpe un izglītība), kā arī iedzīvotāju un visas ekonomikas neapgrūtinātība ar kredītiem (nozīmīgāko daļu no Rietumvalstu izmaksām sastāda kredītu atmaksas un kredītu procentu maksājumi).

Politiskā ziņā Kuba ir viens no pasaules līmeņa lēmumu pieņemšanas un vadības centriem. Kuba ir visas Latīņamerikas sirds un dvēsele. Kuba ir spāņu tautas labāko un gaišāko spēku centrs, kurus pašā Spānijā lielā mērā iznīcināja un neitralizēja Franko fašistiskais režīms. Tieši Kubā notika vēsturiskā Romas katoļu pāvesta Franciska I un pareizticīgo patriarha Kirila vēsturiskā tikšanās.

Visbeidzot, simboliski Kubas nozīmību pasaules politikā parāda tās pašreizējā vadītāja Raula Kastro un ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās, kuras laikā Kastro satvēra (pārtvēra) un visai pasaulei parādīja (uzrādīja) Obamas ļengano jeb “maigo” roku (te var veidot asociācijas ar amerikāņu “maigo spēku”).

Kubas vadītājs Rauls Kastro un ASV prezidents Baraks Obama 2016.gada martā

Kubas vadītājs Rauls Kastro un ASV prezidents Baraks Obama 2016.gada martā

Par Fidela Kastro vecākiem

Lina Rus Gonzales

Lina Rus Gonzales 1925.gadā

Fidela Kastro tēvs Anhels Kastro Argis (1875 – 1956) emigrēja no Spānijas, kur bija nabadzīgs zemnieks. Kubā kļuva par lielas cukurniedru plantācijas īpašnieku. Māte – Lina Rus Gonzales (1903 – 1963) bija pavāre tēva mājā.

Par savu bērnību Fidels Kastro izsakās sekojoši: “Es piedzimu zemesīpašnieka ģimenē. Ko tas nozīmē? Mans tēvs bija spāņu zemnieks no ļoti nabadzīgas ģimenes. Viņš kā spāņu emigrants atbrauca uz Kubu gadsimta sākumā un sāka strādāt ļoti smagos apstākļos. Būdams apķērīgs cilvēks, viņš drīz vien pievērsa sev uzmanību un ieņēma vadošos amatus būvniecībā.

Viņam izdevās iekrāt nelielu kapitālu, kuru viņš ieguldīja, nopērkot zemi. Citiem vārdiem sakot, kā uzņēmējs viņš guva panākumus un kļuva par zemesīpašnieku… Pirmajos Kubas Republikas gados to bija samērā vienkārši izdarīt. Pēc tam viņš izīrēja papildus zemes. Un, kad es piedzimu, manu ģimeni tik tiešām varēja nosaukt par lielu zemesīpašnieku ģimeni.

No otras puses, mana māte bija parasta nabadzīga zemniece. Tāpēc mūsu ģimenē nebija nekas tāds, ko varētu nosaukt par oligarhisku tradīciju. Tomēr objektīvi mūsu sociālais stāvoklis tolaik bija tāds, ka mēs piederējām to ģimeņu lokam, kurām ir salīdzinoši liels ienākums. Mūsu ģimene bija zemesīpašnieki un izmantoja visas šī stāvokļa priekšrocības.”

Fidela Kastro personiskā dzīve un bērni

Fidels Kastro un Mirta Mirta Dieas Balart kāzu dienā

Fidels Kastro un Mirta Mirta Dieas Balart kāzu dienā

Fidela Kastro personiskā dzīve un veselības stāvoklis ir noslēpums. Ir zināms, ka viņa dzīvē ir bijušas trīs sievietes, kuras viņam ir dzemdējušas septiņus bērnus. No pirmās sievas Mirtas Dias Balart, ar kuru Kastro iepazinās studiju laikā universitātē, viņam ir dēls Fidelito, kurš vienu brīdi bija precējies ar krievieti.

Natālija Revuelta

Natālija Revuelta

Par otra Fidela Kastro sievu kļuva leģendārā 1950-o gadu Havanas skaistule Nati Revuelta, no kuras viņam ir meita Alīna. Viņu attiecības strauji pasliktinājās pēc meitas piedzimšanas. Alīna neieredz savu tēvu, jo Kastro pēc viņas domām esot izpostījis viņas mātes dzīvi. Vēl jaunībā, izmantojot viltotu spāņu pasi, Alīna aizbēga no Kubas uz ASV, un sarakstīja tur grāmatu par Fidelu Kastro. Viņa ir viena no t.s. “kubas opozīcijas” līderēm.

Fidels Kastro un Selija Sančesa (pirmā no kreisās puses)

Fidels Kastro un Selija Sančesa (pirmā no kreisās puses)

Nozīmīga loma Kastro dzīvē esot bijusi Selijai Saņčesai (1920 –1980), kura bija viņa sakarniece un uzticības persona partizānu kara laikā.

Fidels Kastro un Deliva Soto

Fidels Kastro un Deliva Soto

Trešā Kastro sieva ir Deliva Soto (precējušies kopš 1980.gada), no kuras viņam ir pieci bērni (Antonio, Aleks, Aleksis, Alehandro un Angela).

Savus bērnus Fidels Kastro pārāk nelutina. Tēvs viņus nodrošina tikai ar pārtiku un apsardzi. Plaši ir zināms gadījums, kad uz ASV aizbēga pusaudzis un Kastro pameta visas darīšanas, lai pats personiski noorganizētu zēna atgriešanu Kubā. Pats Kastro godīgi atzīst, ka viņš saviem bērniem visdrīzāk neesot labs tēvs, jo viņam neatliek pārāk daudz laika, ko veltīt viņiem.

Fidela Kastro dzīvesveidu nevarētu nosaukt par pieticīgu. Tas pilnībā atbilst lielvalstu vadītāju dzīves līmenim. Šis fakts tiek izmantots manipulatīvi, apgalvojot ka Kastro it kā piederot īpašumi līdz pat viena miljarda dolāru vērtībā. Pats Fidels Kastro to kategoriski noliedz, norādot, ka tie ir nevis viņa personiskie līdzekļi, bet gan Kubas valsts līdzekļi.

Fidela Kastro oficiālā biogrāfija

Fidels Kastro 3 gadu vecumā

Fidels Kastro 3 gadu vecumā

Fidels Alehandro Kastro Rus ir dzimis 1926.gada 13.augustā Birānas ciemā bijušajā kubiešu Orientes provincē. Viņa tēvs Anhels Kastro Arhis, nabadzīgu galisiešu zemnieku dēls [no Galisijas novada Spānijā], bija zemesīpašnieks, kurš nodarbojās ar cukurniedru audzēšanu. Viņa māte Lina Rus Gonsales ir cēlusies no zemniekiem, kuri nāk no Pinal del Rio provinces.

Lasīt un rakstīt viņš iemācījās mazajā Birānas ciema lauku skolā un turpināja savu izglītību privātās katoļu skolās – seleziāniešu kolēģijā un Doloresas kolēģijā Santjago de Kuba pilsētā. Savu vidējo izglītību viņš ieguva tai pašā Doloresas kolēģijā un pabeidza to jezuītiem piederošajā Belenas kolēģijā Havanā 1945.gada jūnijā, iegūstot literatūras bakalaura grādu.

Fidels Kastro 1936.gadā

Fidels Kastro 1936.gadā

Pasniedzēji – jezuīti no Belenas kolēģijas deva viņam sekojošu raksturojumu: “Fidels Kastro vienmēr izcēlās visos priekšmetos, kuri bija saistīti ar literatūru… Būdams lielisks sportists, viņš spēja iegūt apkārtējo cieņu un mīlestību. Viņa sapnis ir tiesību zinātņu studijas, un mēs nešaubāmies, ka viņa dzīves grāmatu papildinās brīnišķīgas lappuses.”

1945.gada septembrī iestājoties Havanas universitātē Tiesību un sociālo zinātņu, kā arī Diplomātisko tiesību fakultātēs, viņš nekavējoties iesaistījās studentu politiskajā cīņā un ieņēma dažādus amatus Universitātes studentu federācijā. Viņš bija nozīmīgs virknes progresīvu un antiimperiālistisko studentu organizāciju biedrs, tādu kā Puerto Riko neatkarības komiteja, 30.septembra komiteja, kuras dibinātājs viņš bija, Komitejas par demokrātiju Santa Domingo , par kuras priekšsēdētāju viņš tika ievēlēts.

Viņa politiskā darbība tolaik izpaudās daudzskaitlisku protesta akciju organizēšanā pret politisko un sociālo situāciju valstī un dalība tajās. Viņš vairākkārtīgi no represīvo spēku puses fiziski cieta un tika arestēts.

Laika periodā no 1947.gada jūlijam līdz septembrim, mācoties trešajā kursā, viņš iesaistījās ekspedicionālā korpusā, kurš tika organizēts, lai cīnītos pret dominikāniešu diktatora Rafaela Leonidasa Truhiljo režīmu. Ekspedīcijas dalībnieki izgāja apmācības Kaijo Konfites salā. Fidelam tika piešķirta leitinanta pakāpe, pēc kā viņš kļuva par vada komandieri, bet pēc tam par rotas komandieri. Kuģi, uz kura atradās ekspedīcijas dalībnieki, pārtvēra Kubas jūras spēku fregate. Nevēloties nokļūt gūstā, viņš ar visu šauteni pārleca pār bortu. Viņš uzskatīja par apkaunojumu faktu, ka ekspedīcija beidzās ar tās dalībnieku arestu, neuzspējot tiem iesaistīties cīņā.

Būdams universitātes students, viņš iepazinās ar marksisma idejām.

Simpatizējot progresīvajai Kubiešu tautas partijai (“ortodoksiem”), viņš sākot ar 1948.gadu aktīvi piedalījās šīs partijas politiskajās kampaņās, konkrēti, Eduardo R. Čibasa vadītajās kampaņās. Savā politiskajā organizācijā viņš strādāja pie tā, lai jaunajos partijas biedros radītu radikālus un kaujinieciskus noskaņojumus. Pēc Čibasa nāves viņš piedalījās Karlosa Prio valdības korupcijas atmaskošanā.

1948.gadā kā studentu organizācijas vadītājs viņš devās uz Venecuēlu, Panamu un Kolumbiju, lai organizētu Latīņamerikas studentu kongresu  Kolumbijā. Viņš bija Bogotā, kad 1948.gada aprīlī tur sākās tautas sacelšanās, kuru izraisīja kolumbiešu līdera Horhes Elisera Gaitana slepkavība. Viņš aktīvi iesaistījās cīņā un tikai nejauši izdzīvoja.

1949.gada martā viņš vadīja protestus, kuri tika rīkoti pie ASV diplomātiskās misijas Havanā un kuros kubieši izrādīja savu sašutumu par amerikāņu jūrnieku darbībām, apgānot Kubas Nacionālā varoņa Hose Marti (1853-1895) pieminekli.

Universitāti Fidels pabeidza 1950.gadā, iegūstot pilsonisko tiesību doktora un diplomātisko tiesību licenciāta nosaukumu. Atvēris savu praksi, viņš galvenokārt nodarbojās ar ierindas cilvēku no nabadzīgajiem sabiedrības slāņiem aizstāvēšanu.

Pēc 1952.gada 10.marta valsts apvērsuma, kuru vadīja Fulhensio Batista, viņš viens no pirmajiem publiski parādīja apvērsuma faktiski nelikumīgo un reakcionāro dabu un aicināja to gāzt. Fidels organizēja un sagatavoja kontingentu no apmēram tūkstošs cilvēkiem – jaunus strādniekus, kalpotājus un studentus galvenokārt no “ortodoksu” partijas rindām. 160 cilvēki no šīs grupas 1953.gada 26.jūlijā piedalījās Santjago de Kuba kazarmu “Monkada” un Bajamas kazarmu “Karlos Manueļ de Sespedes” šturmēšanā. Šai akcijai vajadzēja kļūt par detonatoru bruņotas cīņas sākumam pret Batistas režīmu.

Nespējot panākt negaidītības efektu, uzbrucēji nesasniedza mērķi. Vairākas dienas pēc šiem notikumiem Fidels tika arestēts un 76 dienas atradās ieslodzīts “vieninieku” kamerā. Pēc tam viņu tiesāja un piesprieda 15 gadu cietumsodu. Atrodoties pilnīgā izolācijā un esot nepārtraukti uzraudzīts, viņš spēja organizēt pats savu aizstāvēšanas procesu tiesā un teica aizstāvības runu, kura ir plaši zināma ar nosaukumu “Vēsture mani attaisnos” un kurā viņš ieskicēja nākamās Kubas revolūcijas programmu.

“Nav tādu ieroču, nav tāda spēka, kurš būtu spējīgs uzvarēt tautu, kura ir nolēmusi patiesi cīnīties par savām tiesībām. Par to liecina neskaitāmi vēsturiskie un mūsdienu piemēri. Svaigā atmiņā ir notikumi, kuri notika Bolīvijā, kad ogļrači, bruņojušies ar patronām un dinamītu, sagrāva regulārās armijas vienības,” – viņš teica savā runā.

Atrodoties cietumā, viņš turpināja represīvā režīma atmaskošanas darbu, apdomāja savus revolucionāros plānus un padziļināja savu cīņubiedru teorētisko un ideoloģisko sagatavotību.

Sabiedriskā spiediena un tautas kampaņu rezultātā viņš 1955.gada maijā tika atbrīvots. Pēc tam uzreiz nākamo nedēļu laikā viņš uzsāka intensīvu aģitācijas darbu, atmaskojot noziedzīgo režīmu un nodibināja kustību “26.jūlijs” turpmākajām revolucionārām darbībām.

1955.gadā dēļ neiespējamības turpināt cīņu ar Batistas režīmu likumīgām metodēm, viņš aizbrauc uz Meksiku, lai sagatavotu bruņotu sacelšanos. Esot praktiski bez līdzekļiem un atrodoties pastiprinātā un nepārtrauktā Batistas aģentu uzraudzībā, viņš veica grandiozu organizatorisku sagatavošanās darbu, vienlaicīgi turpinot intensīvu revolucionārās kustības ideju un mērķu propagandas kampaņu. Viņš devās uz ASV, kur kopā ar tur trimdā dzīvojošajiem tautiešiem, radīja “patriotiskus klubus”, lai iegūtu politisko un materiālo atbalstu revolucionārai cīņai. Viņš apmeklēja Filadelfiju, Ņujorku, Tampu, Junionsiti, Bridžportu un Majami.

Fidels Kastro 1956.gadā

Fidels Kastro 1956.gadā

Ar devīzi “1956.gadā mēs būsim brīvi vai arī cīņā mirsim” Fidels, Rauls, Huans Manuels Markess, Ernesto Čegevara, Kamilo Seņfuegos un citi revolucionāri intensīvi gatavojās, veicot garus pārgājienus pa Mehiko ielām un kalniem, mācoties pašaizsardzības paņēmienus, partizānu cīņas taktiku un šaušanu.

1956.gada 20.jūnijā kustības “26.jūlijs” vadītājs, Čegevara un citi cīnītāji tika arestēti, viņu “patveršanās nometne” tika atklāta un liela ieroču daļa tika konfiscēta. Pēc atbrīvošanas sagatavošanās revolūcijai tika paātrināta. Viņi nopirka jahtu “Granma” un 1956.gada 25.novembra rītā tā no Tukspanas upes iztekas devās jūrā Kubas virzienā ar 82 cīnītājiem uz borta, kuru vidējais vecums bija 27 gadi.

Pēc septiņām dienām, 2.decembrī, viņi izsēdās Loskoloradosas pludmalē bijušās Orientes provinces dienvidrietumu piekrastē. Batistiešu spēki atrada viņu izsēšanās vietu un uzbruka ekspedīcijai. Diktatūras armija pārsteidza Fidelu un viņa karavīrus Alergia del Pio ciemā 5.decembrī. Revolucionāri tika sakauti, daži no viņiem tika sagūstīti, daudzi tika nogalināti uz vietas.

Pateicoties vietējo zemnieku palīdzībai Fidelam izdevās atkalapvienoties ar Raulu Sianto Palmasā. Pēc izkaisīto revolucionāru spēku apvienošanās viņi dodas uz Sjera Maestra kalniem, lai no turienes turpinātu revolucionāro cīņu.

1957.gada 17.janvārī viņa vadībā tika veikta pirmā militārā operācija pret Batistas armiju, kuras laikā nemiernieki šturmēja Laplata kazarmas un guva uzvaru. Nemiernieku armija sāka augt un nostiprināties.

Kā virspavēlnieks viņš vadīja nemiernieku spēku militārās un revolucionārās cīņas darbības un kustību “26.jūlijs” visu 25 kara mēnešu laikā. Viņa tiešā vadībā atradās Pirmā kolona “Hose Marti”, viņš personiski piedalījās visās svarīgākajās operācijās, kaujās un cīņās, kuras kara laikā notika Pirmajā atbrīvošanas frontē.

Pēc tirānijas karaspēka elites vienību pilnīgas sagrāves, Batistas militāristi armijas augstākās vadības personā 28.decembrī nolēma atzīt nemiernieku uzvaru Orientes provincē. 1959.gada 1.janvāra rītausmā izsludināja vispārēju revolucionāro streiku, kurā piedalījās visi strādājošie un kas neitralizēja jaunu valsts apvērsumu galvaspilsētā, kas tika organizēts ar ASV valdības atbalstu. Tai pat dienā viņš ar triumfu iebrauca Santjago de Kuba un 8.janvārī ieradās Havanā.

Fidels Kastro 1961.gada decembrī

Fidels Kastro 1961.gada decembrī

Pēc atbrīvošanas cīņu beigām viņš saglabāja visrspavēlnieka funkciju. 1959.gada 13.janvārī viņš tika norīkots par Revolucionārās valdības premjerministru. Fidels vadīja un piedalījās visās akcijās, kuras bija vērstas uz Revolūcijas aizsardzību no ārēja militāra iebrukuma vai kontrrevolucionārām bandām valsts iekšienē. Viņš piedalījās arī ASV CIP organizētā iebrukuma Plaja Hironā sagrāvē 1961.gada aprīlī.

Viņš vadīja kubiešu tautu 1962.gada Karību krīzes saspringtajās dienās. 1961.gada 16.aprīlī revolucionāro varasiestāžu vārdā viņš paziņoja par Kubas revolūcijas sociālistisko raksturu.

Viņš ieņēma Apvienotās revolucionārās organizācijas ģenerālsekretāra amatu un vēlāk kļuva par Vienotās Kubas sociālistiskās revolūcijas partijas ģenerālsekretāru. Pēc Kubas Komunistiskās partijas (KKP) Centrālās komitejas radīšanas 1965.gada oktobrī, viņš ieņēma Pirmā sekretāra un Politbiroja locekļa amatus, kuros viņš tika apstiprināts KKP kongresos piecas reizes pēc kārtas.

Fidels Kastro 1991.gadā

Fidels Kastro 1991.gadā

Kopš Nacionālās asamblejas dibināšanas 1976.gadā viņš ir nemainīgi ticis ievēlēts par deputātu no Santjago de Kuba municipālijas. Kopš tā laika līdz 2008.gadam viņš ieņēma Valsts Padomes Priekšsēdētāja un Ministru Padomes Priekšsēdētāja posteņus. Vadot Kubas oficiālās delegācijas, viņš ir apmeklējis vairāk kā 50 valstis.

Viņš ir saņēmis vairāk kā simts Kubas un citu valstu augstākos apbalvojumus, kā arī daudzskaitliskus goda nosaukumus Kubas, Latīņamerikas un Eiropas valstu mācību iestādēs.

Viņš veica simtu tūkstošu kubiešu cīnītāju stratēģisko vadību internacionālās misijās Alžīrijā, Sīrijā, Angolā, Efiopijā un citās valstīs, kā arī aizsāka un organizēja misijas desmitiem tūkstošu Kubas ārstu, skolotāju un speciālistu nosūtīšanai uz vairāk kā 40 “trešās pasaules” valstīm, kā arī misijas desmitiem tūkstošu šo valstu studentu apmācībai Kubā. Viņš bija iniciators kompleksas programmas izstrādei Kubas palīdzībai un sadarbībai veselības aizsardzības sfērā ar daudzām Āfrikas Latīņamerikas un Karību reģiona valstīm. Tāpat pēc viņa priekšlikuma Kubā tika dibināts Starptautiskais medicīnas institūts, Starptautiskā fiziskās audzināšanas un sporta skola un citas mācību iestādes “trešās pasaules” valstu studentiem.

Fidels Kastro un Salvadors Aljende 1971.gada novembris, Čīle

Fidels Kastro un Salvadors Aljende 1971.gada novembris, Čīle

Fidels Kastro, Hugo Čavess, Rauls Kastro

Fidels Kastro, Hugo Čavess, Rauls Kastro

Viņš iedvesmoja “trešās pasaules” valstis cīņai ar esošo starptautisko ekonomisko kārtību, konkrēti ar milzīgajiem ārējiem parādiem, resursu izšķiešanu militāriem izdevumiem un neoliberālo globalizāciju, kā arī viņš veica milzu darbu, lai vienotu un integrētu Latīņamerikas un Karību reģiona valstis.

Fidels vadīja kubiešu tautas pārliecinošās darbības, lai pārvarētu ASV ieviestās Kubas ekonomiskās blokādes un Eiropas sociālistisko sabiedrību kraha ekonomiskās sekas. Viņš vadīja kubiešus, lai pārvarētu šo ārējo apstākļu rezultātā radušās lielās grūtības līdz jaunam ekonomiskās attīstības un pieauguma posmam.

Visu revolucionāro gadu laikā viņš iedvesmoja un vadīja kubiešu tautu revolucionārā procesa nostiprināšanā, grūtajā ceļā uz sociālismu, revolucionāro spēku un visas tautas apvienošanā, valsts ekonomiskajā un sociālajā pārveidošanā, izglītības, veselības aizsardzības, sporta, kultūras, zinātnes un aizsardzības attīstībā, cīņā pret ārējo agresiju, aktīvas un principiālas ārpolitikas realizācijā, solidaritātes akcijās ar citām tautām, kuras cīnās par neatkarību un progresu un revolucionārās, internacionālās un komunistiskās pārliecības padziļināšanā tautas apziņā.

Fidels Kastro 2009.gadā

Fidels Kastro 2009.gadā

Šodien [2008.gada jūlijā] pēc atteikšanās no visiem oficiālajiem amatiem veselības stāvokļa dēļ viņš raksta rakstus un savas pārdomas. Dēļ viņa tikumīgās autoritātes Fidelam joprojām ir milzīga ietekme svarīgu un stratēģisku Revolūcijas lēmumu pieņemšanā.

Filmas par Fidelu Kastro

Olivera Stouna 2003.gada dokumentālā filma “Komandante” par Fidelu Kastro. Filmas pamatā ir Stouna 32 stundu nepārtrauktas filmēšanas materiāls, kurā viņš sarunājas ar Fidelu Kastro par visdažādākajiem jautājumiem: https://vimeo.com/99078224

Ferucio Valeri (Itālija) 2009.gada dokumentālā filma “Fidels Kastro – izcils līderis“:

Krievijas 2016.gada dokumentālā filma “Fidels Kastro: Kuba – mana mīlestība!”:

Muslima Magomajeva dziesma “Kuba – mana mīlestība!”:

Nobeigumam

“Būt par internacionālistiem ir mūsu pienākums pret cilvēci. Tas, kurš nav spējīgs cīnīties par citiem, nav spējīgs arī cīnīties pats par sevi.” Fidels Kastro.

Avoti:
http://www.fidelcastro.cu/ru/biografia/fidel-kastro-rus-soldat-revolyucii
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9A%D0%B0%D1%81%D1%82%D1%80%D0%BE,_%D0%A4%D0%B8%D0%B4%D0%B5%D0%BB%D1%8C
https://24smi.org/celebrity/1248-fidel-kastro.html
http://www.kompravda.eu/daily/25806/2786246/
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9E%D0%B1%D1%80%D0%B0%D0%B7%D0%BE%D0%B2%D0%B0%D0%BD%D0%B8%D0%B5_%D0%BD%D0%B0_%D0%9A%D1%83%D0%B1%D0%B5
http://sandinist.livejournal.com/304556.html

Informācijas aģentūra
/04.09.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Latīņamerika, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Fidels Kastro – Latīņamerikas sociālistiskās kustības simbols

  1. esse saka:

    Atrodoties pilnīgā izolācijā un esot nepārtraukti uzraudzīts, viņš spēja organizēt pats savu aizstāvēšanas procesu tiesā un teica aizstāvības runu, kura ir plaši zināma ar nosaukumu “Vēsture mani attaisnos” un kurā viņš ieskicēja nākamās Kubas revolūcijas programmu.

    “Nav tādu ieroču, nav tāda spēka, kurš būtu spējīgs uzvarēt tautu, kura ir nolēmusi patiesi cīnīties par savām tiesībām. Par to liecina neskaitāmi vēsturiskie un mūsdienu piemēri.
    ***
    Arī Staļins esot teicis, ka pēc viņa nāves uz viņa kapa tiks sanests daudz dubļu, bet vēlāk nāks spirgtie vēstures vēji un visu to aizslaucīs.
    Ja Fidels bija mācījies jezuītu koledžā, tad Staļins – pareizticīgo seminārā.
    Un Fidels sāka savu Kubas atbrīvošanas cīņu 1953.gada 26.jūlijā – tajā gadā, kad pirms dažiem mēnešiem bija nogalināts Staļins.
    “Neviena pasaules armija nespēj cīnīties ar ideju, kuras laiks ir pienācis.” – TAGAD ir pienācis LAIKS cīnīties un pārvaldīt augstākajā prioritātē – metodoloģiskajā (jeb pasaules uzskata).
    ***
    “Tas, kurš nav spējīgs cīnīties par citiem, nav spējīgs arī cīnīties pats par sevi.” Fidels Kastro
    IN MEMORIAM
    ***

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s