Par humānāko pasaules valsti

00627_da_zdravstujet_solnceVismaz 95% mūsu planētas iedzīvotāju ir sadzīviskie idioti. Piekrītu, ka šis nav labs teikums kā sākt rakstu, bet fakts paliek fakts un ar to ir jārēķinās. Tāpēc, pirms lasītājs mani sāks vainot augstprātīgā snobismā, vispirms lai uzmanīgi palūkojas sev apkārt.

Lūk, jaunkundze no rīta minisvārkos un augstpapēžu kurpēs knapi stiepj divus maisus no veikala, lūk, večiņa mundri drasē pāri ceļam pie sarkanās gaismas, apstādinot satiksmi, lūk, daļa no ofisu planktonu populācijas dermantīna kurpēs, ieurbušies sestajā aifonā, ir izlīduši laukā uzsmēķēt lētas cigaretes, lūk, izplūdusi dāmīte leoparda topiņā parkojas vienlaicīgi uz trim stāvvietām, lūk, māte dod savam trīsgadīgajam dēlēnam čipsus un kolu, bet blakām pusaudži bērnulaukumiņā sūc aliņu un klausās reperi Savu, pie metro vecenītes stāv rindā pēc svaigas truša gaļas, ko pārdod bomžveidīgs pārdevējs, bet blakām vīrietis paslepus norauj sludinājumu par brīnumlīdzekli, kurš palielina peni par 10 centimetriem, savukārt sieviete ar lieliem mākslīgajiem nagiem noplēš burves Adealīdas telefonu, kura apsola noņem “bezvīrības” lāstu, un kaut kur aiz stūra tauta steidzas uz mājām, lai nenokavētu TV raidījumu “Varbūt apprecēsimies”, izpērk jaunāko Doncovajas bestselleri, cīnās par biļetēm uz Stasu Mihailovu, stāv rindā, lai saņemtu valūtas kredītu mākslīgās ādas kažoka iegādei, nes pepsi vāciņus, cerībā laimēt automašīnu, pērk kanādas vairumtirdzniecības kompānijas preces “ar atlaidi”, sūta sms uz īso numuru un nosūta naudu Nigērijas miljonāram, kurš pēc tam apsola atsūtīt miljonu no sava mantojuma… Šie visi cilvēki mums apkārt ir realitāte, viņi arī ir tie sadzīviskie idioti [Latvijas gadījumā ir raksturīgi citi piemēri, bet būtība no tā nemainās].

Un tagad par šī raksta galveno domu. Jebkuras normālas, sociāli orientētas valsts pamatuzdevums ir pieskatīt šos sadzīviskos idiotus, aizsargāt savus pilsoņus pašiem no sevis, cenšoties minimizēt viņu idiotiskās rīcības graujošās sekas, ļaujot normāli atražot cilvēcisko populāciju, panākt, lai katrs cilvēks, pat visneaptēstākais, mierīgi varētu nodzīvot līdz vecumam, neļaut šiem 95% tādā vai citādākā veidā kaitēt sev un apkārtējiem, tai skaitā arī pašu valstij.

Mehānikā ir tāds termins “muļķudrošs”, kas nozīmē, ka gudri cilvēki ilgi sēž un domā kā izdarīt tā, lai šie 95% nesalauztu ierīci, nenocirstu sev pirkstus, neizraisītu ugunsgrēku un vispār neuzlaistu visu gaisā, tai skaitā paši sevi. Tad, lūk, jo labāka, humānāka, cilvēciskāka un civilizētāka ir valsts, jo vairāk tajā izpaužas “muļķudrošības” faktors. Un otrādi.

Un, manuprāt, nostaļģija pēc PSRS, papildus patīkamajām bērnības atmiņām, ir saistīta ar to, ka Padomju sociālistiskai iekārtai nebija pasaulē analogu (un nez vai kādreiz vēl būs) savu pilsoņu aizsardzībā pašiem no sevis tādā ziņā, lai katrs cilvēks neatkarīgi no viņa izcelsmes, apkārtnes, intelektuālā un fiziskā potenciāla spētu maksimāli labi un cienīgi nodzīvot savu dzīvi un pašrealizēties. Jo padomju sociālistiskajā iekārtā “muļķudrošība” (jeb paša “muļķa” aizsardzība) nozīmēja, ka pat ja cilvēks nav pats gudrākais, pats skaistākais, pats talantīgākais, pats uzņēmīgākais, pats enerģiskākais, tāpat viņam bija garantēts jumts virs galvas, dienišķo maizi dodošs darbs, bezmaksas medicīna un izglītība bērniem un pensija vecumdienās. Un trolejbusu vadītāji, laboranti, traktoristi, virpotāji, dzelzceļa apsargi, lopkopji bija nevis lūzeri, kuri “neierakstās tirgū”, bet gan normālas un sociāli nozīmīgas profesijas, kuras ļāva cilvēkiem ar tām lepoties.

Vēl lielākā daļa cilvēku ir vadāmi. Viņiem ir ļoti būtiski, lai kāds viņiem pateiktu ko un kā darīt, pēc kā tiekties, kam ticēt, no kā baidīties utt. Savādāk viņi apjūk, pieņem kļūdainus lēmumus, kļūst par upuriem visu veidu afēristiem (sākot no krimināliem un beidzot ar politiskajiem). Patstāvības ilūzija lēmumu pieņemšanā vairumam cilvēku tikai kaitē. Frāze “nevienu neklausi un domā ar savu galvu” ir patiesa tikai tad, ja “savā galvā” ir ar ko domāt. Bet lielākā daļa cilvēku ne tuvu nav tik gudri kā viņi paši uzskata.

Ja nenobriedušu, ne pārāk gudru un ne ar pārāk lielu gribasspēku apveltītu cilvēku atstāj “pašam sev”, ja viņam nenosaka konkrētus ierobežojumus un orientierus, un tai pat laikā nodrošina viņam izdzīvošanai nepieciešamo minimumu, lai nav nepārtraukti jācīnās par maizes kumosu un dzīvību, tad tāds cilvēks noteikti sāks degradēties. Šādi cilvēki neatgriezeniski var salauzt gan savu dzīvi, gan arī iznīcināt savu valsti.

Ja šādam cilvēkam iedod izvēli starp Māja – 2 un astronomijas raidījumu, starp Enrike Karuzo un Timoti, starp skolotāja darbu lauku skolā un nevajadzīgas figņas pārdošanas menedžeri smukā ofisā, starp mikrobioloģijas specialitātes apgūšanu un strauju karjeru realitātes šovā, starp laulātā uzticību un iespēju “iegūt” visu, kas vien kustas, starp draudzības un savstarpējās izpalīdzēšanas ideāliem un mazisku egoismu, starp visu cilvēku brālību un lepnumu par piederību kādai nacionalitātei, starp vieglu naudu un savas dzīves sociālo nozīmīgumu, starp video par delfīnu glābšanu un Kima Kardašjana ārprātu, tad viņš izvēlēsies to sliktāko, maziskāko, ārprātīgāko. Tas ir pārbaudīts un pierādīts.

Kāda ir izeja? Nedot tādu izvēli, kurā viens no variantiem ir degradējošs. Un patiesībā tieši ar to Padomju Savienībā arī nodarbojās [un tādēļ cilvēku vairums gribot, negribot kļuva labāki].

Atņemt cilvēkiem nepareizas izvēles iespēju ir laba darīšana cilvēkiem, nevis viņu brīvības ierobežošana. Tas tā ir, protams, ja neuzskata par savas dzīves galveno mērķi visādi izrādīt savu idiotismu un iekalt to akmenī. Tad tik tiešām PSRS ir “sovoks”,  nolādētais totalitārisms, brīvības žņaudzējs, rindas pēc desas un “Staļina personiski miljards nošauto”.

Visa PSRS ideoloģija, politika, sociālā un kultūras sfēra bija orientēta uz to, lai aizsargātu pilsoņus no jebkurām traģiskām dzīves situācijām un kataklizmām, lai padarītu viņus pēc iespējas labākus, gudrākus, veselīgākus, morāli augstvērtīgākus un tīrākus.

Tu esi idiots – pofigists, kurš nerūpējas par savu veselību [smēķē, lieto alkoholu vai citas narkotikas, tempj kolas, rij burgerus, ir aptetovējies, regulāri klausās skaļu mūziku uz austiņām, neizguļas utt.]?! Tagad tā ir tava izvēle, jo tu esi brīvs cilvēks, kurš var ārstēties un regulāri iziet medicīnisko apskati, bet var dzīvot arī slims. Kapitālismā visiem uz to ir nospļauties, tāpēc ka, jo slimāks tu esi, jo lielāku piķi no tevis plēsīs medicīnas industrija. Bet Padomju Savienībā ierobežoja cilvēku brīvību ar fizkultūru, ar veselības sekcijām, regulāru medicīnisko apskati, obligātu fluorogrāfu, ar norīkojumiem uz sanatorijām, ar bezmaksas medicīnas iestādēm dažu soļu attālumā.

Tu esi idiots – darbaholiķis, kurš notriec ģimenei atvēlamo laiku? Biznesu īpašniekiem un menedžeriem tas ir lieliski, tu rukā, bet viņi priecājas un skaita “piķi”. Bet Padomju laikā, vadoties no Darba kodeksa, centās ierobežot tavas tiesības nodzīt sevi 24 stundas diennaktī un burtiski spieda atpūsties paredzētajā laikā.

Tu esi idiots – alkoholiķis vai žūpa? Pašreiz tā ir tava personiskā problēma (un tavu nelaimīgo radinieku), tu esi brīva persona, vari nodzerties kaut līdz zaļajiem velniņiem, alkoholisko dzērienu pārdošanas iestādes būs tev par to ļoti pateicīgas. Bet Padomju Savienībā, ak, šausmas, tevi savāca uz atskurbtuvēm, bet pēc tam “mazgāja galvu” partijas sanāksmēs, izteica publiskos nosodījumus, atņēma 13.algu. Un vispār varēja nosūtīt uz ārstēšanos, lai piespiestu atmest kaitīgo ieradumu.

Tu esi idiots – liekēdis, artistiska natūra, kura “meklē sevi”, sapņo kļūt par rok grupas solistu, slavenu rakstnieku, slavenu mākslinieku, bet pagaidām trinkšķini uz ģitāras vārtrūmēs un diedelē naudu no mātes? Nekā nebija, nesanāks, esi lūdzu tik laipns un ej strādāt, lai gūtu normālu ienākumu, garantētu pensiju vecumdienās un kaut kādu lietderīgu nodarbošanos dzīvē, ja nu gadījumā tev nesanāk kļūt par otru Džonu Lenonu. Bet pants par liekēdību taču ir vardarbība pret radošu personību un tiesību atņemšana bomžoties! Nu kā tā var?!

Jūs esat idiotu – romantiķu ģimene? Dziesmas pie ugunskura, odi, meža saulīte, īpašumā tikai mugursoma un ģitāra, bet pagātnē septiņas neizdevušās laulības un septiņi bērni uz diviem. Nekas traks, dziediet tālāk, valsts tik tiešām par jūsu bērniem parūpēsies – viņiem būs jumts virs galvas, bezmaksas uzturs, izglītība, radošā un fiziskā attīstība, sociālo liftu pieejamība pat tajos gadījumos, kad vecāki nav spējīgi uzņemties atbildību par saviem bērniem. Bet kapitālismā viņi klaiņo, uz viņu rēķina pelna un sociālie dienesti var tos pat pārdot kādam draudzīgam ārzemju geju pārim.

Tu esi idiots – meitu mednieks, pie tam vēl precējies? Puķu tirgotājas, konfekšu un prezervatīvu pārdevēji tev tikai aplaudē. Tavā rīcībā ir diennakts hoteļi, iepazīšanās portāli “vienai naktij”, intīmpreču saloni, maksas venēriskās klīnikas un dārgi šķiršanās lietu advokāti. Bet totalitārajā “sovokā” no tevis pieprasīja laulāto uzticību un varēja pat izslēgt no partijas tik vien kā par neatbilstību komunisma cēlāja morālajam tēlam. Un ja dēļ negaidītas mīlestības cilvēks bija gatavs uz šādiem upuriem, tad jūtas tik tiešām bija nopietnas, nevis primitīva “amoralka”.

Tu esi idiots – disidents? Klausies pa naktīm “Amerikas balsi” un sapņo atdot savu valsti ienaidnieka izlaupīšanai, lai pats gūtu iespēju skaisti uzdzīvot? Tu piekrīti, ka pār tevi valda svešzemnieki, lai tikai arī tev personiski tiktu krikumi no kungu galda? Tu necieni savu Dzimteni un tās tautu, bet tai pat laikā turpini lietot visus labumus, ko tā ir radījusi? Tad, lūk, valstij ir jāspēj sevi aizstāvēt, lai dēļ tādiem kā tu iedzīvotāju vairākums netiktu ierauti haosā un nabadzībā kā tas notika 1990-ajos gados. Tā ka esi tik laipns mīļo cilvēk vai nu kokus gāzt darbaļaužu labā vai arī lasies pavisam prom uz savu kapitālistisko paradīzi, lai dēļ tava stulbuma un pērkamības neciestu citi.

Tev ir 16 gadi, tu esi hormonu aprobežots jaunēklis, gribi džinsas, kožlenes, grupas Kiss plakātu, žurnālu ar plikiem pupiem, malboro bloku, kaimiņieni Gaļu, mopēdu, gulēt līdz pusdienslaikam, pašapmierināties filmas “Emanuēla” laikā, bet tev pēc mācībām ir lidmašīnu modelēšanas pulciņš, peldēšana, trīs reizes nedēļā mūzikas skola, kā arī brīvdienu talka un makulatūras savākšana. Un pa televizoru rāda “Acīmredzamais – neticamais”, “Kinoceļotāju klubs”, “Gribu visu zināt”, “Dzīvnieku pasaulē”, “To mēs varam”, filmas par 2.pasaules karu, Gaidaja komēdijas un Elektronika piedzīvojumu” nākamo sēriju. Bet no žurnāliem ir “Jaunatnes tehnika”, “Jaunatne un dzīve” un “Maiņa”. Šādos apstākļos pat negribot nākas izaugt kulturālam, izglītotam, vispusīgi attīstītam un kārtīgam cilvēkam, un nākas kļūt par lidotāju, ārstu, konstruktoru, zinātnieku vai vismaz cienījamu ogļraci vai rūpnīcas virpotāju. Un praktiski nebija tādas izvēles kļūt par hipsteru – transvestītu, fūd-stilistu, blogeru, imidža konsultantu, klubu promouteru, mākslinieku – konceptuālistu, uzacu dizaineru vai suņu pavadu modeljēru…

Mūsdienās katrā merčendaizerā, kurš saskaņā ar planogramu izkrāmē uz plaukta konservētu kukurūzu, ir apslēpts polārpētnieks, kosmonauts, zinātnieks – pirmatklājējs, apgaismotājs, humānists vai pat cilvēks, kurš varētu mūs iemācīt saprast delfīnu valodu… Vienkārši kapitālismam ir labāk, ja šie cilvēki paliek tajā nožēlojamā un nīkstošajā stāvoklī, kurā viņi ir.

PSRS ideja bija brīnišķīga, kuru lielā mērā bojāja tas cilvēciskais faktors, kuru pieminēju raksta sākumā, bet neskatoties uz to mūsdienās neviens ne tuvu nav pietuvojies Padomju humānajam cilvēces kopdzīvošanas organizēšanas modelim. Un, no šāda skatu punkta raugoties, PSRS bija viskristīgākā valsts, neskatoties uz deklaratīvo baznīcas un valsts nošķirtību.

Padomju Savienība bija valsts, kura padarīja visus tās iedzīvotājus labākus, nevis pataisīja tos par vieglās un pārtikas rūpniecības preču patērētājiem, audzināja un atbrīvoja cilvēkos viscēlākās īpašības, nevis maziskus un zemiskus instinktus. Dēļ jau minētās nepareizās izvēles iespēju trūkuma, PSRS ļāva cilvēkiem augt un pāraugt sevi, veicot tādus izrāvienus, atklājumus un varoņdarbus, ka tagad šiem pašiem cilvēkiem vairs neticas, ka viņi visu to spēja izdarīt.

Bet vispār Padomju Savienība atgādina vienu lielu bērnudārzu, kurā mums kā nesaprātīgiem bērneļiem stāstīja kad ēst, kad gulēt, sekoja līdzi, lai mēs neskraidām bez čībām, potēja pret slimībām, mācīja jautras dziesmas un gudras pasakas, novirzīja mūsu enerģiju pareizajā gultnē, deva iespēju realizēt sevi (vienam kā zaķītim, citam kā sniegpārsliņai, citam kā lapsiņai), slēpa no mums asus priekšmetus, sodīja par sliktu rīcību, slavēja un veicināja labu rīcību, veidoja skaidru priekšstatu par Labo un Ļauno – bez pustoņiem, bez dažādām interpretācijām un sapratnēm, bez “atvērtajiem fināliem”.

Bet mums pēkšņi šķita, ka esam jau pieauguši, un sagribējās tur “aiz žoga” brīvībā, lai paši varam pieņemt lēmumus, lai neēstu manā putru, varētu neklausīt audzinātāju, spēlētos ar sērkociņiem, nemazgātu zobus, ziemā staigātu zandelēs un pārtiktu no vienām vienīgām konfektēm. Un vienudien bērnudārza vārtus atvēra… Ar ko tas beidzās un kas cilvēku vairumu tur sagaidīja, mēs ļoti labi zinām.

Un vēl, Padomju Savienībā katru ceturtdienu sabiedriskās ēdināšanas sistēmā bija zivju diena. Tad, lūk, šie zivju produkti ir ne tikai cilvēka organismam ļoti nepieciešamā joda un fosfora avots, bet arī signāls un apliecinājums faktam, ka Padomju valstij nebija nospļauties uz cilvēkiem …

“Bella Rozenfelde”

Avots:
http://bella-rozenfeld.livejournal.com/10349.html

Informācijas aģentūra
/04.09.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

9 Responses to Par humānāko pasaules valsti

  1. gorbočova nīdējs saka:

    Nebija gadienā tā, ka padomju savienībā žūpošana, līdz perestroikai, bija teju vai obligāts priekšnosacījums laimīgais dzīvei? un kā tik nāca tupais gorbočovs ar savu sauso likumu, tā uzreiz visa padomju tauta sāka mosties, un apjēgt kādā “laimīgā” cūku kūtī viņi dzīvo…

  2. Andron Mc saka:

    Nu, bikīt greizi. Padomju Savienība nebija tikai tāda 1 staļiniska uzbūve, un katra republika varēja tomēr pastūrēt uz savu pusi, tikai Latvijas PSR izvēlējās līst Kremlim pakaļā.
    Bet nu tā, apmēramos vilcienos, pareizi jau ir – galējības.
    Ja PSRS būtu sapratusi to vidusceļu… dzīvotu mēs visi labi.

  3. IvarsP saka:

    O, jā. Rinda pēc laimes:

    Jautājums Ivaram – tev tā sačekarētā izpratne par realitāti no kā? cik tev gadiņu bija astoņdesmitajos? Bildes iemeslus vari apskatīties kaut vai vikipēdijā, sadaļā Latvijas Ekonomika.

    • vt saka:

      Mans paziņa kalējs nesen lūžņu bāzē bija ieraudzījis veselu kaudzi lauksaimniecības tehnikas rezerves daļu. Vēl solidolā un brūnajā ietinamajā papīrā. Kolhoza mehāniķis būdams, viņš zināja, ka tādas lietas ir deficīts un tik vienkārši nav dabūjamas. Bet te – vesela kaudze.
      Es vēl pēc 91. gada nopirku krāsaino teļļuku Raduga ar ražošanas datumu astoņdesmitajos. Krievijā vēl vairākus gadus pēc 91. tirgotas agrāku gadu preces.
      Acīmredzot kāds/i rūpīgi krāmēja dažādas preces noliktavu plauktos un radīja mākslīgu deficītu. Pēc būtības sabotēja ekonomiku.

  4. Domāju šis te iederēsies

  5. Šis faktiski no tās pašas operas

  6. esse saka:

    Par “Kāda ir izeja? Nedot tādu izvēli, kurā viens no variantiem ir degradējošs. …
    Atņemt cilvēkiem nepareizas izvēles iespēju ir laba darīšana cilvēkiem, nevis viņu brīvības ierobežošana.”
    Ir tikai viens svarīgs “BET” – šāda metodoloģija (aizbildnieciskums, auklēšanās un tml.) prasa no valsts pārvaldes arvien vairāk resursu. Un vienā brīdī resursu sāk trūkt. Bet auklējamo kļūst vairāk, nevis mazāk (tāpēc, ka pieeja informācijai bija ierobežota un samākslota – daļēji tās pašas “laba darīšanas cilvēkiem” – “nenobriedušajiem” – dēļ), un lai cik harmoniski vai radoši attīstītos sabiedrības vairākums, tas bija nolemts naivumam (neadekvātumam) globālās pārvaldes jomā. Tā ir lietas objektīvā puse.
    PSRS bija sistēmiskais antikapitālisms, kapitālisma “medaļas otra puse”, – tie abi bija nesaraujami saistīti, un kad pienāca kapitālisma gals un elitēm vajadzēja tā agoniju par kādiem 20-30 gadiem paildzināt (varbūt ka pa to laiku radīsies kāds atdzīvināšanas brīnumlīdzeklis, (kā čipizēšana, robotika vai transhumānisma psihofarmakoloģija un tml.!), tad arī tika īstenots laicīgi sagatavotais kapitālisma attīstības apturēšanas “plāns x” (sistēmiskā antikapitālisma demontāža).
    Par to, kāpēc un kā notiek kapitālisma degradēšanās un izmisīgie jauna ekonomiskā modeļa meklējumi, ļoti skaidri stāsta Mihails Hazins (internetā var atrast daudzas viņa lekcijas). Bet par to, kas bija psrs, internetā ir pieejamas labas Andreja Fursova lekcijas, piem., nesen Maskavas starptautisko attiecību institūtā (МГИМО) lasītā “«Большая система «СССР» на стыке русской и мировой истории»”. Jāpaplašina redzesloks un jāmeklē un jāapgūst mūsdienu realitātei un globālā vēsturiskā procesa pārvaldei adekvāta terminoloģija, lai sabiedrība parūpētos par savu pašpietiekamību (iesākumā pietiek, ja būs kādi 10-15% tādu cilvēku sabiedrībā), nevis žēlotos par to, kā elites dzen masas uz kaušanu, vairotu nostaļģiju un bezspēka izjūtas. Spēks ir realitātei adekvātās zināšanās (nevis jebkurās zināšanās, kas šodien ir globālā tirgus produkts un nekas vairāk).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s