G20 valstu samits Ķīnā: Krievijas – Ķīnas vienošanās un demonstratīva necieņas izrādīšana ASV prezidentam

00631_114311Vienpadsmitais G20 valstu samits, kurš notika Handžou (Ķīna), presē tika pasniegts kā ASV prezidenta Baraka Obamas pazemojumu sērija. Te viņam sarkano paklāju pie lidmašīnas nepadod, te viņu publiski nolamā Filipīnu prezidents. Prese šos notikumus pilnīgi pareizi vērtē kā ne tikai pilnīgu Nobela miera prēmijas laureāta autoritātes zudumu, bet arī kā ASV vispasaules hegemona pozīcijas pazaudēšanas faktu.

Analoģiskā samitā Brisbernā (Austrālija), kurš notika 2014.gada novembrī, ASV centās organizēt Krievijas prezidenta Vladimira Putina “vajāšanu”, lai “noliktu Krieviju pie vietas”. Tagad 2016.gada septembrī Handžou bez jebkādas Krievijas prezidenta līdzdalības “vajāja” Baraku Obamu – “vienīgās lielvalsts” līderi, kurš esot “sarāvis gabalos” “valsts – benzīntanka” ekonomiku. No “demokrātijas izplatīšanas” nogurusī pasaule noliek pie vietas Amerikas Savienotās Valstis.

Bet, lai Obamam G20 tikšanās laikā šādi sāktu bez maz vai spļaut mugurā, bija kritiski jāizmainās ASV globālajam stāvoklim, kurš uzskatāmi parāda amerikāņu iepriekšējās nozīmības zudumu. Tam uz samita sākuma laiku bija jau jābūt notikušam faktam. Un šīm izmaiņām bija jābūt pietiekami acīmredzamām Dienvidaustrumāzijas valstīm, kurām nav nekādas daļas par ASV neveiksmēm Sīrijā, kamēr Klusā okeāna akvatorijā amerikāņi var darīt visu, kas viņiem ienāk prātā.

Ķīna vēlas formalizēt attiecības ar Krieviju

Paziņojumu par “savstarpēja politiskā atbalsta pastiprināšanu, citas valsts atbalstu suverentitātes aizsardzībā” Ķīnas vadītājs Si Dziņpins izteica tieši samita laikā. Tas ir, šis paziņojums ir notikušā izmaiņu fakta sekas. Bez tam, par Krievijas – Ķīnas  savienību kā par NATO pretsvaru runā jau kopš 2014.gada.

Krievija un Ķīna neslēpj, ka koordinē ne tikai savu savstarpējo politiku, bet arī darbības militārajā sfērā. Virkne kopēju mācību, tai skaitā abu valstu flošu mācības Klusajā okeānā, liecina par to, ka armijas atstrādā sadarbību cīņai ar kopēju pretinieku, un nav šaubu, ka par šo varbūtējo pretinieku gan Maskava, gan Pekina uzskata ASV.

Tātad Handžou samita laikā Ķīna paziņoja par vēlmi formalizēt jau reāli eksistējošas attiecības un juridiski nostiprināt savstarpējās saistības.

Ir skaidrs, ka tagad sāksies ilga savstarpējo konsultāciju sērija, projektu piedāvājumi, kompromisu meklējumi. Visdrīzāk, lai gan tas nav garantēti, tiks noslēgta atsevišķa vienošanās, kaut vai tāpēc, ka abas puses tajā ir ieinteresētas.

Tomēr, kā jau tika iepriekš minēts, pats fakts, ka Ķīna izteica vēlmi formalizēt attiecības ar Krieviju, liecina par to, ka situācija jau bija izmainījusies, nevis sāka mainīties pēc šāda paziņojuma. Pat vairāk, Ķīnas militārā un politiskā doktrīna paredz Ķīnas neiesaistīšanos jebkāda veida militāri – politiskos veidojumos ar vienalga ko. Ķīnai ir jābūt ārpus jebkādiem blokiem.

Demonstratīvos diplomātisko protokolu pārkāpumus attiecībā uz Obamu var izskaidrot ar tekošajām ASV ārpolitikas neveiksmēm, kā arī ar ķīniešu reakciju uz ASV mēģinājumiem ierobežot Pekinas militāro aktivitāti Dienvidķīnas jūrā. Tomēr negaidītais publiskais piedāvājums Krievijai par militāri – politisko attiecību formalizāciju un padziļināšanu tik lielā mērā iziet ārpus tradicionālās Ķīnas politikas, ka to nevar izskaidrot ar ķīniešu – amerikāņu cīņu klusā okeāna akvatorijā.

Krievija un Japāna sāka runāt par Kuriļu salām

Toties Ķīnas piedāvājums Krievijai ir viegli izskaidrojams, ja mēs atceramies notikumus, kuri notika pirms G20 samita. Konkrēti: 2016.gada 2. un 3. septembrī Vladivastokā (Krievija) notika Austrumu ekonomiskais forums. Tā ietvaros Krievijas prezidents Vladimirs Putins satikās ar Japānas premjerministru Sindzo Abi. Tikšanās laikā tika apspriests jautājums par strīdīgo Mazo Kurilu grēdu salu problēma [Japāna uztur teritoriālu pretenziju pret Krieviju par 4 salām un dēļ tā vēl līdz pat šai dienai nav noslēgts Krievijas – Japānas miera līgums].

Pēc tikšanās Japānas premjerministrs paziņoja par vērienīgiem Japānas investīciju projektiem Krievijas Tālajos Austrumos, bet Krievijas līderis par nepieciešamību noregulēt Krievijas – Japānas teritoriālo strīdu izejot uz kompromisiem. Par to, ka šīs tikšanās iznākums satrauca galvenos globālos spēlētājus liecina fakts, ka intervijā aģentūrai Bloomberg, kuru Putins deva starp Vladivastokas un Handžou samitiem, izskanēja jautājums par Kuriļu salām. Pie tam intervētājs tieši painteresējās par iespējamā darījuma nosacījumiem.

Uz ko Krievija ir gatava Kuriļu salu sakarā

Krievijas prezidents noraidīja teritoriju apmaiņas pret investīcijām variantu: “mēs savas teritorijas netirgojam”, bet ļoti skaidri ieskicēja Krievijas kompromisa redzējumu.

Pirmkārt, tas var tikt sasniegts tikai 1956.gada līguma ietvaros, tas ir Japāna var iegūt tikai salas Šikotan un Habomai grēdu un tikai pēc miera līguma parakstīšanas. [1956.gada PSRS – Japānas līgumā Padomju Savienība bija gatava atdot Japānai divas salas, līgums tika parakstīts, bet pēc ASV spiediena uz Japānu, tā atteicās to ratificēt un pieprasīja no PSRS vēl divas salas, vienā no kurām ASV plānoja izvietot savu karabāzi.]

Otrkārt, Japānas suverenitāte pār šīm salām būs ierobežota, bet Krievijas ekonomiskās intereses aizsargātas.

Treškārt, “mums ar Japānu ir jāizveidojas savstarpējas uzticības atmosfēra”, tikai pēc tam var tikt sāktas sarunas par kompromisa noregulējumu (šī prasība ir jauna, tāda nekad iepriekš vēl nav izskanējusi ne no Padomju, ne no Krievijas vadības).

Pie tam Vladimirs Putins skaidri norādīja kādas tieši attiecības viņš uzskatīs par “uzticības atmosfēru”, norādot kā piemēru Krievijas – Ķīnas attiecības, uz kuru pamata tika noregulēti Maskavas un Pekinas teritoriālie strīdi (Krievija atdeva Ķīnai dažas neapdzīvotas salas, uz kurām tā pretendēja, un ieguva kaimiņvalsi, kurai pret to vairs nav nekādu oficiālu teritoriālu pretenziju).

Sabiedrotie vai konkurenti

Nav nekāds noslēpums, ka Krievijas – Ķīnas tuvināšanās notika balstoties uz ASV izraisītas kopēja apdraudējuma sajūtu, kas izvērtās tajā neformālajā militāri – politiskajā savienībā, kuru Pekina pēkšņi piedāvāja formalizēt.

Tātad, Japānai piedāvāja nomainīt Japānas – ASV savienību ar Japānas – Krievijas savienību (iespējams ar neformālu) un, spriežot pēc Krievijas partneru reakcijas gan Rietumos, gan Austrumos, Japānas valdība nepateica “nē”, demonstrējot sapratni un gatavību uz konstruktīvu sadarbību.

Ja šo procesu neizdosies apturēt, tad tas izvērtīsies ASV izspiešanā no Japānas jau vidēju termiņu perspektīvā. Pie tam reālu kontroli pār Japānu ASV var pazaudēt ātrāk kā no turienes pazudīs ASV karabāzes. Piemēram, Gruzijā Krievijas karabāzes bija līdz 2007.gada novembrim, kas ir pietiekami ilgs laiks pēc tam, kad tur jau valdīja pilnīgā ASV marionete Saakašvili.

Krievijas – Japānas tuvināšanās ir ne tikai ASV, bet arī Ķīnas problēma, jo Pekina un Tokio ir tradicionāli konkurenti cīņā par vadošo lomu Dienvidaustrumāzijā.

Kamēr Japānai ir problēmas ar Krieviju, Ķīna var uzskatīt, ka tai ir brīvas rokas – atrodoties “starp divām ugunīm”, koordinētu Maskavas un Pekinas atbildes reakciju draudu dēļ, Tokija neuzdrošināsies aktīvi rīkoties. Bet, ja Krievijas – Japānas attiecības būs noregulētas, Ķīna nez vai varēs cerēt uz Maskavas atbalstu savos teritoriālajos strīdos ar Tokiju (cerēt šai gadījumā varēs tikai uz neangažētu starpniecību).

Tieši tāpēc Pekina pēkšņi sagribēja nomainīt neformālo abu valstu militāri – politisko savienību, kura ir tendēta uz aizsardzību no amerikāņu hegemonijas, uz formalizētām saistībām, kuras garantē savstarpējo palīdzību ne tikai pret ASV, bet arī pret to sabiedrotajiem. Klusā okeāna reģionā tāds sabiedrotais ir pirmkārt Japāna.

Līgums tiks parakstīts

Un tieši tāpēc es domāju, ka formalizācijas process būs sarežģīts, bet tāpat līgums tomēr tiks parakstīts. Iemesli tam ir sekojoši:

Pirmkārt, paziņojot par vēlmi nostiprināt un formalizēt savienību, Pekina vairs nevar tāpatvien aizmirst par to, “nepazaudējot seju”. Tas ir, kaut kādu līgumu Ķīnai jebkurā gadījumā tagad būs jāparaksta.

Otrkārt, Krievijai darbs pie militāri – politiskās vienošanās ar Ķīnu ir izdevīgs kā process, jo tas stimulēs Japānu uz lielāku konstruktivitāti attiecībā uz Maskavu.

Treškārt, gan Krievija, gan Ķīna centīsies noformulēt savas saistības tā, lai maksimāli aizsargātu savas intereses. Krievija centīsies izņemt jebkādas konkrētas norādes uz militāru palīdzību pret trešajām valstīm (izņemot, iespējams, ASV). Ķīna savukārt pacentīsies saistīt Maskavu ar maksimāli caurspīdīgām saistībām koordinēt pozīciju attiecībā uz Japānu, iespējams, pat vispār to nepieminot tekstā.

Tā ka abām pusēm priekšā ir ilgs, sarežģīts, bet interesants darbs.

Rostislavs Iščenko
/07.09.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/366377

Informācijas aģentūra
/12.09.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s