Arturs Klarks “Deviņi miljardi Dieva vārdu” (1967)

00634_tigersnestmonastery“Neparasts pasūtījums”, doktors Vāgners mēģināja runāt savaldīgā tonī. “Ja pareizi saprotu, tad mēs esam pirmais uzņēmums, kuram lūdz piegādāt elektronisko skaitļojamo mašīnu Tibetas klosterim. Negribu izskatīties pārāk ziņkārīgs, bet nu ļoti grūti ir iedomāties kādām vajadzībām jūsu … ē … iestādei ir ievajadzējusies tāda ierīce. Ja nav noslēpums, paskaidrojiet, lūdzu, kam jums ir nepieciešams dators?”

“Ar prieku”, atbildēja lama, sakārtojot savu zīda mantiju un nesteidzīgi saliekot logaritmisko lineālu, ar kura palīdzību viņš veica finansu aprēķinus. “Jūsu elektroniskā skaitļošanas mašīna “Piektais modelis” veic matemātiskas operācijas ar visiem skaitļiem līdz pat desmit zīmēm. Mūsu uzdevuma atrisināšanai ir nepieciešami nevis cipari, bet burti. Jūs pārtaisīsiet savus algoritmus kā mums ir nepieciešams un mašīna drukās vārdus, nevis ciparus.”

“Man līdz galam nav skaidrs…”

“Runa iet par problēmu, ar kuru mēs nodarbojamies jau trīs gadsimtus kopš mūsu klostera dibināšanas. Cilvēkam ar Jūsu domāšanas veidu būs grūti mani saprast, bet ceru Jūs vismaz mani uzklausīsiet.”

“Protams.”

“Pēc būtības viss ir vienkārši. Mēs sastādām sarakstu, kurā ir iekļauti visi iespējamie Dieva vārdi.”

“Atvainojiet…”

“Mums ir pamats uzskatīt,” mierīgi turpināja lama, “ka visus šos vārdus var pierakstīt izmantojot tikai deviņus burtus no mūsu izgudrotā alfabēta.”

“Un jūs ar to nodarbojaties trīssimts gadus?”

“Jā. Pēc mūsu aprēķiniem šī uzdevuma izpildei ir nepieciešami aptuveni piecpadsmit tūkstoši gadu.”

“O, jā”, doktors Vāgners bija satriekts, “tagad es saprotu kamdēļ jums ir nepieciešams dators. Bet kāda vispār ir šīs ieceres jēga?”

Lama mirkli minstinājās. Doktors Vāgners padomāja: “Vai tik es nebūšu viņu kā aizvainojis?!” Bet, kad viesis atkal sāka runāt, nekas viņa balsī neliecināja par neapmierinātību.

“Ja gribat, varat to saukt par kultu, bet runa te iet par ļoti nozīmīgu mūsu ticības elementu. Plaši lietotie Augstākās Būtnes vārdi, tādi kā Dievs, Allāhs, Jahve un tā tālāk, ir tikai cilvēka izdomāti apzīmējumi. Šai ziņā rodas ļoti sarežģīta filozofiska problēma, kuru nav vērts tagad apspriest, bet visās iespējamajās mūsu burtu kombinācijās ir apslēpti īstie Dieva vārdi. Tad nu mēs mēģinām tos atrast, sistemātiski mainot burtu kombinācijas.”

“Saprotu. Jūs sākāt ar burtu kombināciju AAAAAAA… un turpināsiet to tik ilgi kamēr nenonāksiet līdz burtu kombinācijai ZZZZZZZ…”

“Tieši tā. Tikai ar to starpību, ka mēs izmantojam mūsu izgudroto alfabētu. Nomainīt drukājamo iekārtu literas, protams, būs vienkārši. Sarežģītāk ir izveidot shēmu, kura ļaus izslēgt kombinācijas, kuras mēs zinām, ka ir nepareizas. Piemēram, neviens no burtiem nedrīkst atkārtoties vairāk kā trīs reizes pēc kārtas.”

“Jūs gribējāt teikt, divas?”

“Nē, tieši trīs. Baidos ka sīkākai paskaidrošanai vajadzēs pārāk daudz laika pat, ja jūs zinātu mūsu valodu.”

“Nešaubos,” doktors Vāgners pasteidzās piekrist, “turpiniet.”

“Par laimi jūsu skaitļošanas mašīnu ir ļoti viegli pielāgot mūsu uzdevumam. Ir tikai jāizlabo pamat programma un mašīna pati pārbaudīs visus variantus un izdrukās rezultātu. Tādā veidā simts dienu laikā tiks izdarīts darbs, kurš mums būtu aizņēmis piecpadsmit tūkstošus gadu.”

Tālu lejā bija Manhetenas ielas, bet doktors Vāgners nez vai dzirdēja pilsētas transporta skaņas. Domās viņš pārnesās citā pasaulē, īstu kalnu pasaulē, nevis to, kurus ir radījušas cilvēku rokas. Tur kalnu augstumā un vientulībā šie mūki no paaudzes paaudzē pacietīgi darbojās, sastādot sarakstus, kuriem nav absolūti nekādas jēgas. Vai gan ir kāda robeža cilvēku neprātam?! Bet to nedrīkst izrādīt. Klientam vienmēr ir taisnība.

“Nešaubos,” teica doktors, “mēs varam pārtaisīt “Modeli pieci”, lai tas drukātu jums nepieciešamos sarakstus. Mani uztrauc kas cits, mašīnas uzstādīšana un ekspluatācija. Nokļūt Tibetā nav nemaz tik vienkārši.”

“Paļaujieties uz mums. Sastāvdaļas nav pārāk lielas, tās var nogādāt ar lidmašīnu. Jūs tikai nogādājiet tās līdz Indijai, bet tālāk mēs paši visu izdarīsim.”

“Un jūs gribat noalgot divus mūsu firmas inženierus?”

“Jā, uz trim mēnešiem, kamēr programma nebūs pabeigta.”

“Esmu pārliecināts, ka viņi iekļausies termiņā.” Doktors Vāgners pierakstīja kaut ko bloknotā un teica: “Atliek tikai noskaidrot vēl divus jautājumus…”

Pirms viņš pabeidza sakāmo lama viņam pasniedza papīru: “Lūk, dokuments, kurš parāda mana Āzijas bankas konta stāvokli. “

“Pateicos. Jūs it kā…. jā, viss kārtībā. Otrs jautājums ir tik elementārs, ka es pat nezinu kā lai to pasaka… Jūs pat nespējat iedomāties cik bieži cilvēki palaiž garām viselementārākās lietas. Tātad, kāds jūsu klosterī ir elektroenerģijas avots?”

“Dīzeļģenerators ar 50 kilovatu jaudu, spriegums 110 volti. Tas tika uzstādīts piecus gadus atpakaļ un ir samērā stabils. Pateicoties tam dzīve mūsu klosterī kļuva daudz patīkamāka. Bet vispār to uzstādīja, lai nodrošinātu ar elektroenerģiju motorus, kuri griež lūgšanu ratus.”

“Nu, protams,” ieminējās doktors Vāgners, “kā gan es to neiedomājos!”

***

No balkona bija redzams brīnišķīgs skats, bet ar laiku pie visa pierodi. Septiņsimts metrus dziļais bezdibenis Džordžu Henliju vairs nebiedēja. Nolicis elkoņus uz parpeta akmeņiem, viņš drūmi noraudzījās uz kalniem, kuru nosaukumu ne reizi nemēģināja noskaidrot.

“Kādā gan ķezā esmu iekūlies!”, viņš pie sevīm noteica, “Muļķīgāku ieceri ir grūti iedomāties! Jau kuro nedēļu “Modelis pieci” izdod kilometriem papīru ar visādiem ķiņķēziņiem. Mašīna pacietīgi pārbīda burtus, pārbaudot visas kombinācijas, un izsmeļot vienu grupu, pāriet pie nākamās. Kad printeris izdrukā gatavas lapas, mūki rūpīgi tās savāc un līmē biezās grāmatās. Paldies Dievam vēl nedēļa un viss būs galā.“ Kādu apsvērumu dēļ mūki negribēja pētīt kombinācijas no desmit, divdesmit un simts burtiem Džordžs nezināja. Jau bez tā viņu pa naktīm mocīja murgi, it kā mūku plānos ir notikušas izmaiņas un augstākais lama paziņo, ka programma tiek pagarināta līdz 2060.gadam… Jā, viņi ir spējīgi uz kaut ko tādu!

Skaļi noklaudzēja smagās koka durvis un blakām Džordžam parādījās Čaks. Kā parasti viņš smēķēja vienu no saviem cigāriem, kas palīdz viņam iegūt mūku labvēlību. Lamām nav nekas pretī visiem mazajiem un lielajiem dzīves prieciņiem. Lai gan viņi ir apsēsti, par liekuļiem tos nenosauksi. Bieži arī iet lejā uz ciematu…

“Paklausies, Džordž,” satraukts ierunājās Čaks. “Nu ir nepatikšanas!”

“Kas notika? Mašīna nestrādā?”, lielākas nepatikšanas Džordžs nespēja iedomāties. Ja mašīnai radīsies tehniskas problēmas, tad, ak, šausmas, tas varēs viņus šeit aizkavēt. Pašreiz pat TV reklāma viņam šķita kā sapnis. Vismaz kaut kas pierasts…

“Nē, galīgi ne tā”, Čaks uzsēdās uz parpeta, kas bija neparasti, jo viņš vienmēr baidījās iekrist aizā. “Es tikko noskaidroju kādēļ viņi visu to dara.”

“Nesaprotu. Vai tad mums tas jau nebija zināms?”

“Mums bija zināms kādu uzdevumu mūki sev ir uzstādījuši, bet mēs nezinājām kādēļ. Tas ir tāds murgs…”

“Nu i atklāji kādu jaunumu,” iesaucās Džordžs.

“Augstākais lama tikko man izpļāpājās. Tu taču zini viņa paradumu katru vakaru atnākt apskatīties kā mašīna drukā lapas. Tad, lūk, šodien viņš bija manāmi satraukts, ja vispār viņu var iedomāties satrauktu. Kad es viņam paskaidroju, ka iet pēdējais cikls, viņš savā lauzītajā angļu valodā man pajautāja vai mēs kādreiz esam aizdomājušies, ko viņi ar to mēģina panākt. Tad viņš to man arī pastāstīja. “

“Nu, stāsti, stāsti, gan jau es kaut kā to sagremošu”.

“Tad klausies: viņi tic, ka tad, kad pārrakstīs visus iespējamos Dieva vārdus, kuru kopējais skaits pēc viņu domām ir ap deviņiem milijardu, tad būs izpildīts Dievišķais plāns un tad cilvēce būs izpildījusi to kādēļ tā tika radīta un tai varēs pielikt punktu. Man visa šī ideja šķiet kā zaimošana.”

“Un ko viņi sagaida no mums? Ka mēs tagad izdarīsim pašnāvību?”

“Tas nav nepieciešams, jo tiklīdz saraksts būs gatavs, pats Dievs iejauksies un viss, āmen.”

“Sapratu, tiklīdz mēs pabeigsim savu darbu, iestāsies pasaules gals.”

Čaks nervozi iesmējās: “Es vecim pateicu tieši to pašu. Un zini kas pēc tam bija? Viņš paskatījās uz mani tā it kā es būtu pateicis drausmīgu muļķību un teica: “Par kādiem gan sīkumiem jūs uztraucaties” “.

Džordžs aizdomājās un beidzot teica: “Neko teikt, plašs skatījums uz lietām. Bet ko gan mēs tur varam darīt? Šis atklājums mums neko nedod. It kā mēs pirms tam nebūtu zinājuši, ka viņi ir nojūgušies.”

“Pareizi, bet vai tiešām Tu nesaproti, kā tas viss var beigties? Mēs izpildīsim programmu, bet pasaules gals neiestāsies. Un viņi tajā apvainos mūs. Mašīna taču ir mūsu. Nē, man tas viss ļoti nepatīk.”

“Beidzot pieleca,” lēnām noteica Džordžs. “Tev šķiet ir taisnība. Bet tas nav nekas jauns, tādas lietas jau ir notikušas agrāk. Atceros kā bērnībā pie mums Luiziānā uzradās viens nojūdzies mācītājs, kurš visiem stāstīja ka nākamo svētdien iestāsies pasaules gals. Simtiem cilvēku viņam noticēja, daži pat pārdeva savas mājas. Bet, kad nekas nenotika, viņi nebija sašutuši, nē. Vienkārši nolēma, ka viņš kļūdījās un turpināja ticēt. Nebrīnīšos ja daži no viņiem katru svētdienu gaida pasaules galu.”

“Atļaušos Tev atgādināt, ka mēs neatrodamies Luiziānā. Un mēs te esam tikai divi, bet viņi – vairāki simti. Viņi, protams, ir feini cilvēki un žēl večuka, ka tiks sagrauts viss viņa mūža darbs, bet es tomēr, kad tas notiks, gribētu atrasties kaut kur citur.”

“Es sen jau par to sapņoju. Bet mēs tur neko nevaram padarīt, kamēr nebūsim izpildījuši kontraktu un mums pakaļ neatlidos. “

“A, ko, mēs taču varam kaut ko sadarīt,” domīgi noteica Čaks.

“Nekā nebija. Būs tikai sliktāk.”

“Nesteidzies, uzklausi. Saglabājot pašreizējos darba tempus, mašīna visu izdarīs četru dienu laikā. Lidmašīnai ir jābūt klāt pēc nedēļās. Attiecīgi kārtējās pieskaņošanas laikā nepieciešams atrast kādu detaļu, kura ir jānomaina. Tā, lai varētu novilcināt kādas dienas divas, ne vairāk. Izlabosim nesteidzoties. Ja mums izdosies visu pareizi aprēķināt, tad brīdī, kad mašīna visu pabeigs, mēs būsim jau airadromā un tur viņiem mūs vairs nepārtvert.

“Nepatīk man šī doma,” atbildēja Džordžs. “Vēl nekad tā nav bijis, kad es nebūtu pabeidzis iesāktu darbu. Nemaz nerunāsim par to, ka viņi uzreiz nojautīs, ka kaut kas nav kārtībā. Nē, labāk izvilkt līdz galam un tad, lai notiek, kam jānotiek.”

***

“Es joprojām neatzīstu mūsu bēgšanu,” teica Džordžs pēc septiņām dienām, kad viņi, sēžot uz spēcīgiem kalnu zirgiem, jāja lejā pa līkumotu ceļu. “Un nedomā, ka es bēgu tāpēc ka baidos. Vienkārši man ir žēl šo nelaimīgo, negribas redzēt viņu sarūgtinājumu, kad viņi pārliecināsies, ka ir smagi kļūdījušies. Interesanti kā augstākais lama to uztvers?!”

“Dīvaini,” noteica Čaks, “kad es no viņa atvadījos, man šķita, ka viņš mūs ir atmaskojis, tikai attiecās pret to mierīgi. Mašīna strādā nevainojami un uzdevums drīz tiks izpildīts. Bet pēc tam … lai gan viņa izpratnē nekāda “pēc tam” vairs nebūs.”

Džordžs pagriezās sedlos atpakaļ un paskatījās uz augšu. No šīs vietas pēdējo reizi pavērās skats uz klosteri. Ēku kontūras bija izteikti redzamas uz tumstošo debesu fona. Šur un tur dega gaismas. Elektriskās, protams, kuras tika barotas no tā paša elektroenerģijas avota, kurš darbināja arī “Modeli pieci”.

“Interesanti cik ilgi vēl turpināsies šī līdzāspastāvēšana,” pie sevīm noprasīja Džordžs. Mūki, kad būs vīlušies, dusmu uzplaiksnījumā varētu sadauzīt mašīnu. Vai arī viņi mierīgā garā sāks savus aprēķinus no sākuma? …

Viņš skaidri domās redzēja, kas šobrīd notiek tur augšā. Augstākais lama un viņa palīgi sēž savos zīda halātos un pēta lapas, kuras ierindas mūki savāc biezās grāmatās. Neviens nesaka ne vārda. Vienīgie dzirdamie trokšņi ir drukājāmās iekārtas skaņas. Pats “Modelis pieci” savus tūkstošiem aprēķinus sekundē veic klusi.

“Trīs mēneši…,” nodomāja Džordžs, “Tur jebkurš var sajukt prātā!”

“Lūk, kur viņš!” iesaucās Čaks, rādot lejā uz ieleju. “Labs, vai ne?”

“Jā, labs”, domās piekrita Džordžs. Veca sudrabota lidmašīna kā mazs krustiņš bija redzama lidlauka sākumā. Pēc divām stundām tā vedīs viņus pretī brīvībai un saprātam. Šo domu gribējās izbaudīt kā laba liķiera glāzi un Džordžs, šūpojoties seglos, atgriezās pie tās vēl un vēl.

Iestājās Himalaju nakts. Par laimi ceļš bija labs un viņiem bija lukturīši. Nekā bīstama, tikai aukstums. Pilnībā skaidrajās debesīs mirgoja jau pazīstamās zvaigznes.

“Vismaz,” nodomāja Džordžs, “laika apstākļu dēļ neaizkavēsimies.” Tas bija vienīgais, kas viņu vēl satrauca. Viņš sāka dziedāt, bet drīz vien apklusa. Varenie kalni ar baltām cepurēm neveicināja spontānas jūtu izpausmes. Džordžs paskatījās pulkstenī.

“Vēl stunda un būsim airadromā”, viņš pār plecu pateica Čakam. Un pēc mirkļa turpināja: “Interesanti kā tur mašīna, vai jau pabeidza? Pēc laika kā reiz vajadzētu beigt.” Čaks neatbildēja un Džordžs pagriezās pret viņu ar grūtībām izšķirot drauga seju, kura bija vērsta debesīs.

“Skaties,” nočukstēja Čaks, un arī Džordžs pavērās debesīs.

Augstu virs viņiem klusi bez trokšņa viena pēc otras dzisa zvaigznes.

Arturs Klarks (1917 – 2008), angļu rakstnieks
/1967/

Avots:
http://downlode.org/Etext/nine_billion_names_of_god.html

Informācijas aģentūra
/10.10.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Arturs Klarks “Deviņi miljardi Dieva vārdu” (1967)

  1. Atpakaļ ziņojums: Par anglo – amerikāņu krievu fašistu Aleksandru Duginu, slepenpolicijas un armijas slepeno cīņu un fašisma – nacisma okultajām un organizatoriskajām saknēm | Informācijas aģentūra

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s