Latviju gatavo karam ar Krieviju: “Latvijas avīzes” raksta “Padomju propagandas sekotāji” analīze

00637_laraksts“Latvijas avīze” 15.09.2016 publicēja rakstu “Padomju propagandas sekotāji”, kurš bija veltīts “Informācijas aģentūrai”. Blakus rakstam tika publicēta pilna intervija ar “Informācija aģentūras” redaktoru. Viss raksts ir izlasāms te: http://www.la.lv/padomju-propagandas-sekotaji/ ; http://www.la.lv/izdevumi/la/2016/09/15/5 . Notikums interesants, pamācošs un iespējams ar tālejošām sekām, tāpēc ir vērts to izanalizēt.

Par margināliem blogiem valsts mēroga prese parasti neraksta

“Latvijas avīzes” žurnālists Ģirts Zvirbulis uzdeva jautājumu, vai “Informācijas aģentūrai” ir izdevies pietuvoties mērķim mainīt sabiedrisko viedokli. Uz šādu jautājumu ir grūti atbildēt, ja tavā rīcība nav sabiedriskās domas pētījumu un citi izpētes materiāli. Jā, kaut ko var noteikt no personiskiem novērojumiem, kaut ko var izsecināt un šāds situācijas novērtējums var pat būt pietiekami precīzs, tomēr tāds vērtējums ir gana vispārīgs ar lielu iespējamību kļūdīties. Drošāks veids, kā to noteikt, ir apskatīties kā reaģē tie, kuriem ir augstāk minētās iespējas.

“Informācijas aģentūra” darbojas apmēram 5 gadus un vismaz 3 no tiem tai var pierakstīt izteikti prokrievisku politisko orientāciju, tomēr šajā laikā neviens no mēdijiem par to neinteresējās un nerakstīja. Un tas ir saprotams, jo negatīva reklāma arī ir reklāma. Ja interneta vietni lasa tikai daži margināļi, pa ja tie ir tikai daži desmiti vai pat simti margināļu, tad ne tikai nav jēga informatīvi “sist” pa to ar vairāku tūkstošu auditorijas mēdiju, bet tas pat ir ļoti kaitīgi, jo vietnes apmeklējums uzreiz tiks pacelts un nebūt nav teikts, ka visi jaunatnācēji būs naidīgi noskaņoti. Tāpēc viena no izplatītākajām klasiskās propagandas metodēm ir nozīmīgāko oponentu noklusēšana – par viņiem vienkārši neraksta un izturas tā it kā viņu vispār nebūtu.

Kad noklusēšanas metode vairs nestrādā? Tad, kad informācijas izplatība par oponentu ir neapturama. Tad, kad visi jau tāpat par to zin un runā. Tad, kad auditorija kļūst ne tikai liela, bet pastāv arī pietiekami augsta ietekme uz to. Šai gadījumā var “bliezt” ar daudzauditorijas mēdiju, cerībā ka tādā veidā izdosies mazināt attiecīgo informatīvo ietekmi. No šāda redzējuma skatoties pats fakts, ka “Latvijas avīze”, kurai ir otra lielākā avīžu auditorija Latvijā, raksta par “Informācijas aģentūru”, ir tās pietiekami nozīmīgās informatīvās ietekmes fakta apliecinājums. Tas priecē.

Pirmie šo faktu atzina izdevumi Re: Baltica un “Rīgas laiks”, kuri, spriežot pēc to satura un politiskās orientācijas, ir saistīti ar homoseksuālistu – pedofīlu aprindām. Šo aprindu satraukums ir pamatots, jo vislasītākie “Informācijas aģentūras” raksti ir par Norvēģijā valdošajām pedofilijas tradīcijām. Tie ir divi raksti, katram no kuriem ir vairāk kā 60 tūkstoši skatījumu. Ja tam pieskaitām pārpublicējumus, pārsūtījumus, izdrukājumus un pārstāstījumus, tad droši varam pieņemt, ka ar minēto informāciju ir iepazinušies 100 – 300 tūkstoši cilvēku vai pat vairāk. Norvēģijas varasiestādēm un homoseksuālistu – pedofīlu aprindām īpaši nepatīkams ir apstāklis, ka par to liecina ne tikai krieviete, kuru dēļ viņas tautības vien izvirtuļu atbalstītāji aplej ar samazgām, bet arī latviešu žurnāliste ar pietiekami nacionālistiskiem uzskatiem. Vēl interesanti, ka Re: Baltica pat neslēpj ka viņu darbību visa cita starpā finansē arī Norvēģijas vēstniecība.

Re: Baltica un “Rīgas laika” raksts “Miglā” (http://www.rebaltica.lv/lv/petijumi/krievijas_nauda_baltija/a/1246/migla.html ), kurā ar klaji tendenciozu pieeju  tika mēģināts radīt aplamu iespaidu arī par “Informācijas aģentūru”, bija arī kā prelūdija šo aprindu kārtējam intensīvajam uzbrukumam tradicionālām vērtībām, kurš notika 2016.gada pirmajā pusē, kad Latvijas homoseksuālistu – pedofīlu aprindas cītīgi centās panākt Latvijas pievienošanos Stambulas konvencijai, kura paredz obligātu genderizācijas juridisko normu ieviešanu nacionālajā likumdošanā.

Nākamais uzbrukums nāca no līdzīgas vides un tas tika veikts caur blogeri un “brīvo žurnālistu” Ervīnu Jēkabsonu, kurš blogā “Laikmeta zīmes” publicēja polemisku materiālu par “Informācijas aģentūru” (http://www.laikmetazimes.lv/2016/02/22/uzmanibu-informacijas-agenturas-toksiska-dezinformacija/ ).

Jēkabsona kungs, pēc viņa saita materiāliem spriežot, ir uzskatos tuvs ASV Republikāņu partijas elektorātam un diskusija ar viņu pēc būtības būtu diskusija ar tiem republikāņiem, kuri no vienas puses deklaratīvi iestājas par tradicionālajām vērtībām, bet no otras puses cītīgi lamā Padomju Savienību un tagad arī “Putina Krieviju”, kurās šīs vērtības kā reiz ir izteikti spēcīgas. Pie tam republikāņu antikrieviskums ir spēcīgāks par viņu tradicionalitāti, tāpēc viņi droši un nekautrējoties vienojas ar homoseksuālistu – pedofīlu aprindām (Demokrātu partijas kodolu) kopējām antikrieviskām un antipadomiskām aktivitātēm. Par to, protams, Jēkabsona kungs, neraksta. Viņa raksts uzradās drīz pēc tam, kad šo rindu autors izmantoja Delfi redaktora Anša Īvāna interesi un no tās izveidoja intervijas, kurās paziņoja, ka Latvijas interesēs ir Krievijas pastāvēšana un ka Latviju aizsargā pats Krievijas pastāvēšanas fakts. Tā tas patiešām arī ir, bet šo atziņu skaidra formulēšana un plaša izplatība ir ļoti nepatīkama tiem, kuri Latviju gib izmantot kā vienu no uzbrukuma placdarmiem Krievijai, bet pašus latviešus par stulbu lielgabalgaļu, kam jākaro ar krieviem anglo-amerikāņu interešu labā.

Un tagad pēkšņi par “Informācijas aģentūru” ieinteresējās aš pati “Latvijas avīze”, pastāstot visiem saviem apmēram 20 tūkstošiem lasītāju, ka pastāv tāda “Informācijas aģentūra”. “Latvijas avīze” protams ir zemisks izdevums, kurš deģenerē savus lasītājus, bet ir jāatzīst, ka tas tiek darīts pietiekami profesionāli un efektīvi, tāpēc šī publikācija nav vērtējama kā kļūda vai neapdomība, bet gan kā vēl viens apliecinājums, ka “Informācijas aģentūras” raksti ir lasīti un tiem ir pietiekami būtiska ietekme uz sabiedrību. Par margināliem blogiem valsts mēroga prese parasti neraksta.

Par rakstu “Padomju propagandas sekotāji”

Un tagad par pašu rakstu. Pirmkārt, jākonstatē, ka tam nav nekāda sakara ar žurnālistiku. Raksts ir klaji tendenciozs un tā mērķis ir iepotēt savai mērķauditorijai negatīvu attieksmi pret “Informācijas aģentūru” un tās iespējamo veidotāju. Otrkārt, rakstam ir līdzīgs stils kā jau minētajam Re:Baltica “Miglā”, kas liek aizdomāties par noteiktām saistībām. Treškārt, raksts no sava žanra un mērķa skatījuma ir pietiekami profesionāli uztaisīts un to pat var uzskatīt par optimālu. “Iesists” ir pietiekami efektīvi un pa “sāpīgām vietām”. Ceturtkārt, ir acīmredzams, ka raksts visa cita starpā ir kā informatīvā fona radīšana cenzūras ieviešanai Latvijā. Par to rakstā ir pateikts gana tieši un atklāti.

Raksts fokusējas uz lietām, kurām klasiskam “Latvijas avīzes” lasītājam vajadzētu izsaukt nepatiku, un tās tiek attiecīgi pasniegtas. Tas ir Staļina tēls, represijas, attieksme pret Padomju laikiem un krievu tēma. Tam klāt tiek piekabināta “amerikāņu lamāšana” un kariķējums par “NATO un amerikāņu okupantiem – pedofīliem”, kam ir jāpaceļ amerikāņi balto un pūkaino statusā. Ja jau Staļina slavinātājs “lamā amerikāņus”, tad viņi taču ir labi, vai ne?! Nekādi papildus argumenti nav nepieciešami, bet visas iebildes var pasludināt par “Krievijas propagandu”. Ērti, efektīvi un iedarbīgi! Nezinošas un aprobežotas publikas gadījumā, protams.

Rakstā ir teikts, ka “”IA” rakstos padomju režīma attaisnošana balstās pieņēmumā, ka cilvēku vairākums ir stulbi, neattīstīti un brīvas izvēles apstākļos izvēlēsies sev vai sabiedrībai kaitīgāko rīcības formu”, kas ir daļējs pārspīlējums. Bet, ja apskatam raksta stilu un visu “Latvijas avīzes” redakcionālo politiku, tad ir jākonstatē, ka “Latvijas avīzes” veidotāji tieši tā arī uzskata kādēļ izvēlās tik tiešas un primitīvas propagandas metodes. Pie tam, atšķirībā no Padomju Savienības politikas, “Putina Krievijas” propagandas un arī “Informācijas aģentūras” materiāliem , “Latvijas avīze” cenšas nevis paaugstināt savas auditorijas izglītotības un spriestspējas līmeni, bet gan tieši pretēji – samazināt to. Šādi raugoties, “Latvijas avīze” pieraksta “Informācijas aģentūrai” to, ko uzskata un dara pati. Tas ir klasisks visu nelietīgu manipulatoru paņēmiens un mūsdienu pasaulē to visintensīvāk izmanto anglo-amerikāņi.

Augstākminētais tiek papildināts ar “Informācijas aģentūrai” sāpīgām norādēm. Pirmkārt, tiek pieminēts šo rindu autora norāde uz to, ka esot noticis referendums par Latvijas pievienošanos PSRS. Tas rakstā tiek pasniegts kā meli, lai gan patiesībā tā ir fakta nezināšana. Apstāklis, ka cilvēks, kurš izsaka noteiktas pretenzijas, sajauc vēlēšanas ar referendumu, ir ļoti rupja kļūda, kura liek pamatoti apšaubīt viņa kompetenci. Tas norāda, ka cilvēks pats līdz galam vēl neatbilst tai augstajai latiņai, kuru pārvarēt aicina citus. Bet… Kādas ir alternatīvas un kāds ir to citu līmenis? Patiesībā šāda tipa kļūdas ir pietiekami izplatīta parādība mūsdienu žurnālistu, politiķu un citu sabiedrisko grupu vidū, kuras cēlonis ir ne tikai nepietiekamas zināšanas, bet arī saspringtais darba ritms un laika trūkums (līdzīgi, piemēram, savā publiskā uzrunā, pieminot Kosovas neatkarību, kļūdījās ASV prezidents Baraks Obama). Šī iemesla dēļ nopietnās organizācijās ir korektori, kuriem tās vajadzētu izķert, bet arī tas reizēm nepalīdz. “Informācijas aģentūrai” korektoru nav. Tas, protams, nav attaisnojums. Kritika ir pieņemta, tā ir ņemta vērā un tiks izdarīts pēc iespējas viss, lai tas neatkārtotos.

Tālāk seko atsauces uz Ivara Prūša 2014.gada 2.jūnija rakstu “Mūslaiku varonis: „zaļais cilvēciņš” Igors Strelkovs (Girkins)”, kurā viņš tobrīd mēdijos plaši reklamēto Slavjanskas nemiernieku grupas komandieri stāda kā varonības etalonu. No “Latvijas avīzes” viedokļa nepieņemams ir pats fakts ka prokrievisks nemiernieks tiek šādi pozicionēts, tāpēc paša Girkina persona ir otršķirīga. Savukārt tie, kuri seko līdzi notikumiem Krievijā, zin, ka Girkins patiesībā izrādījās gļēvulis un nodevējs, kurš tā vietā lai cīnītos līdz galam, kā pats publiski solīja, sākumā (2014.gada jūlijā) bez kaujas atdeva pretiniekam ļoti labi nocietināto Slavjansku un pēc tam grasījās atdot arī Doņecku, kas neizdevās, jo… kāds visdrīzāk iejaucās. Ja izmantojam terminu “hibrīdkarš”, tad varam uzskatīt, ka tieši no šī brīža Krievija iesaistījās pret to jau uzsāktajā hibrīdkarā. Prūsis to zin un tieši tāpēc šis viņam ir ļoti nepatīkams materiāls, par kuru viņš vēlētos, lai to nebūtu uzrakstījis. Par saviem vārdiem ir jāatbild un “Latvijas avīze” pietiekami precīzi piestādīja Prūsim rēķinu par viņa maldiem. Ja būtu pastrādājuši cītīgāk, “Latvijas avīze” vēl varētu norādīt, ka šajā rakstā Prūsis maldās arī citos jautājumos, kuri tolaik nebija droši zināmi.

Kopumā sāpīgi, bet… Vai tas ir arī viss? “Informācijas aģentūra” raksta daudz un par plašu jautājumu loku. Jā cilvēki kļūdās, bet viņi vismaz cenšas kaut ko darīt un atzīst savas kļūdas. Un kā ir ar pārējiem jautājumiem. “Latvijas avīze” ne vārdu nemin par “Informācijas aģentūras” stingro nostāju tradicionālo vērtību sakarā, par uzskatu, ka homoseksuālisti mūsdienās ir agresīvākā sociālā grupa, kura mēģina uzspiest sabiedrības vairākumam savas pseidovērtības, par “Informācijas aģentūras” nostāju un darbībām bērnu aizsardzības jautājumā, par kategorisko iestāšanos pret bērnu adopcijām uz ārzemām, par nostāju alkohola un tabakas izstrādājumu lietošanas sakarā un par daudziem citiem būtiskiem jautājumiem. Un nav brīnums, ka par to tiek klusēts, jo konservatīvie “Latvijas avīzes” lasītāji var piekrist kādam no augstākminētajiem “IA” darbības virzieniem un caur to sākt kaut vai mazliet ieklausīties pozitīvajos viedokļos par Staļinu un Padomju laikiem. Tāpēc “Latvijas avīze” manipulē ar saviem lasītājiem un noklusē viņu pilnīgai sapratnei būtisku informāciju.

Par “Latviešu nacionālistu klubu” (agrāko “Klubu 415”)

Zīmīga ir “Latviešu nacionālistu kluba” (LNK) pieminēšana publikācijā. Ierobežota teksta apjoma apstākļos LNK vispār varēja neminēt, atbrīvoto vietu izmantojot savādāk. Ja pieminēja un ja vēl uzdeva par to jautājumu, tātad kaut kādu iemeslu dēļ tas bija būtiski. Pamēģināsim to saprast.

Kas ir LNK? Tā ir pietiekami nopietna latviešu nacionālistu (krievu vidē lieto citus terminus) organizācija, kura visa cita starpā nodarbojas ar jauniešu un ne tikai militāro apmācību un kura visticamāk arī ir saistīta ar noteiktām latviešu militāristu aprindām. Negribot vilkt nekādas tiešas paralēles, ir jāatzīmē, ka līdzīga tipa organizācijas bija Ukrainas Maidana galvenais triecienspēks. Ja kāds Latvijā gribētu sarīkot nekārtības pēc Ukrainas scenārija, tad viņam būtu nepieciešams iegūt arī LNK un līdzīgu organizāciju atbalstu.

Tā kā Ivars Prūsis ir pazīstams ar daļu “klubiešu” un vienu brīdi pietiekami aktīvi centās iesaistīties “kluba” darbībā, tad ir loģiski, ka arī viņa agrākajiem domubiedriem ir zināma interese par tagadējām Prūša aktivitātēm. Organizācijas redzamajam līderim Jānim Silam to pat obligāti būtu jādara kaut vai tikai no tā viedokļa vien, ka pretinieks un viņa uzskati ir jāiepazīst. Tas savukārt nozīmē, ka Prūsis ar savu darbību kaut kādā mērā ietekmē LNK.

“Informācijas aģentūra” daudz raksta par Ukrainu. Kāpēc? Tāpēc, ka Ukraina ir Latvijas spogulis un tas, kas notiek Ukrainā, var notikt arī Latvijā. “Informācijas aģentūra” kategoriski negrib, lai bruņoti idioti ar “uzkačātiem” “muskuļiem” izposta Latvijas sabiedrību. Tāpēc “Informācijas aģentūra” cenšas veicināt to cilvēku smadzeņu “uzkačāšanu”, kuri potenciāli varētu kļūt par līdzīga tipa nemieru izpildītājiem. “Klubieši” bez šaubām ir vieni no tiem, lai gan ne vienīgie.

“Informācijas aģentūra” publicē daudz Krievijas analītisko materiālu tulkojumus. Tikai šis apstāklis vien to neizbēgami padara par MIDD, SAB, DP un citu struktūru attiecīgo darbinieku interešu objektu, jo tas ir viens no ceļiem kā oficiālā pretinieka informācija ienāk Latvijas informatīvajā telpā. Tāpēc šie materiāli ir vismaz jāizlasa un jānovērtē to ietekme.

Bet MIDD, SAB, DP un citu struktūru interese neaprobežojas tikai ar pretdarbību “Krievijas propagandai”. “Spēka” struktūrās un vispār valsts pārvaldē strādā daudz cilvēku, kuriem ir ļoti dažādi pienākumi un kuriem savu pienākumu veikšanai ir nepieciešama patiesa informācija par pasaulē notiekošo. Tāpat šiem cilvēkiem ļoti interesē un ir nepieciešama metodoloģiska un apmācoša informācija. Normāli šo informāciju vajadzētu varēt iegūt no attiecīgajām Latvijas un “sabiedroto” struktūrām, bet ar to visdrīzāk ir problēmas.

Plaši ir zināms apstāklis, ka amerikāņi savu politisko mērķu sasniegšanai izmanto visus līdzekļus, tai skaitā ideoloģizējot zinātni, maldinot savus sabiedrotos un viltojot paši savus analītiskos materiālus. Visplašāk zināmais šāda tipa fakts ir saistīts ar nepatieso informāciju par ķīmisko ieroču esamību Sadamam Huseinam, uz kā pamata ASV un Lielbritānija iebruka Irākā, izpostīja valsti, kas nu ir novedis līdz t.s. “Islāma valsts” radīšanai. Ukrainas notikumu sakarā Francijas militārā izlūkošanas direktorāta DRM priekšnieks ģenerālis Kristofs Gomārs no parlamenta tribīnes žēlojās par amerikāņu sniegtās izlūkošanas informācijas zemo kvalitāti.

Daudzi Rietumvalstu eksperti publiski vaimanā par to, ka viņi zaudējot Krievijai informatīvo karu. Bet kā tas maz ir iespējams, ja vienai pašai ASV ir nospiedošs pārsvars pār Krieviju masu saziņas līdzekļu daudzuma un to aptvertās auditorijas ziņā?! Tas ir iespējams tāpēc, ka ASV un NATO analītiskie materiāli ir daudz zemākas kvalitātes nekā Krievijas analītiskie materiāli, jo katras valsts prese ir pietiekami cieši saistīta ar attiecīgiem drošības dienestiem un analītiskajiem centriem. Krievija lielā mērā ir publiskojusi savus analītiskos centrus un tie tā vietā, lai tikai radītu materiālus šauram lasītāju lokam, ņem un izdāļā tos visiem, kuri ir gatavi tos lasīt. Pie tam, atšķirībā no saviem Rietumvalstu kolēģiem, kuru viens no uzdevumiem ir arī savu analītisko materiālu lasītāju maldināšana noteiktos apmēros, krievi “bliež” ar taisnību (vismaz par saviem oponentiem). Attiecīgi, ja cilvēki, kuri nav zaudējuši interesi par realitāti, grib uzzināt, ja ne patiesību, tad vismaz arī tos neērtos faktus un tendences, kuras noklusē vai pat noliedz Rietumvalstu oficiozā propaganda, tad obligāti ir jāseko līdzi Krievijas mēdijiem un/vai jālasa krievu analītiskie materiāli.

No augstāk minētā pietiekami droši varam secināt, ka arī Latvijas struktūrām pieejamie “sabiedroto” analītiskie materiāli ir zemas kvalitātes, tāpēc, ja publiskajā telpā parādās augstvērtīgāks analītiskais darbs, tas uzreiz rada noteiktu efektu.

Un tagad iedomājaties situāciju, ka MIDD, SAB, DP darbinieki, kuri strādā ar  klasificētu informāciju, internetā uzduras materiāliem, kuri ne tikai tam runā pretī (tas vēl nebūtu nekas), bet kuri ir kvalitatīvi augstvērtīgāki. Rodas jautājumi, rodas interese un rodas šaubas par “ģenerālās līnijas” pareizību. Pie tam tas attiecas arī uz visu iestāžu jaunāko paaudzi, kura krievu valodu vairs nepārvalda vai pārvalda nepietiekoši. Tad arī izrādās, ka visa Latvijas valodiskā atdalīšana no krievu valodas informatīvās telpas ir bijusi lielā mērā bezjēdzīga, jo viens latvietis ņem un tulko viņaprāt labākos publiski pieejamos krievu analītiskos materiālus latviski.

Tādējādi ir jākonstatē, ka “Informācijas aģentūru” lasa arī latviešu “drošībnieki” un militāristi un ka viņu secinājumi par izlasīto var nebūt tik viennozīmīgi kā to vēlētos antikrievisko noskaņu uzkurinātāji.

Vēl kā būtisks apstāklis ir jāmin Rietumvalstīs izplatītās izvirtības. Homoseksuālisti ir nozīmīgs Rietumvalstu specdienestu triecienspēks un viņi lielā mērā ir iespiedušies arī ASV un Lielbritānijas armijā. Latvija šai ziņā pagaidām ir pietiekami konservatīva, lai gan tendences, protams, ir satraucošas. Latviešu militāristu vidē jau klejo jociņi par amerikāņu pidarastiem – komandieriem. Šī iemesla dēļ ir vairāk kā reāla situācija, ka tradicionālie latviešu ”drošībnieki” un militāristi tiek konsolidēti cīņai nevis pret Krieviju un krieviem, bet gan pret homoseksuālistu – pedofīlu aprindām un viņu iecerēto politiku. Tieši šis ir viens no “Informācijas aģentūras” galvenajiem ideoloģiskajiem “mesidžiem”, kurš pie noteiktiem nosacījumiem var izvērsties arī reālā darbībā. Tas varētu būt vismaz vienas puses stingras apņēmības un kādu divu tikšanos jautājums, lai Prūsis ar Silu rastu kaut kādus kopsaucējus, kas savukārt var pavērt ceļu uz plašākām koalīcijām ar līdzīgiem spēkiem. Izvirtību izplatītājiem tā būtu slikta ziņa. Daudz mazāk reāla, bet teorētiski tomēr iespējama ir situācija, kad līdzīgi rodas daļa neostrēlnieku vienību, balstoties uz kurām tiek aizsākts Latvijas mēģinājums iet sociālistiskās attīstības ceļu.

Lai mazinātu tādas tendences un mazināto to iestāšanās varbūtību, publikācijā ir pieminēts LNK, pretnostatot to “Informācijas aģentūrai”. Tāpēc kā medusmaize raksta iniciatoriem bija šo rindu autora norāde uz LNK aprobežoto un mazisko nostāju, kas diemžēl tāda arī ir.

Īpaša tēma ir LNK un visu latviešu militāristu aprindu saistība (to pašā augstākajā līmenī) ar homoseksuālistu – pedofīlu aprindām. No vienas puses LNK redzamā vadība var pamatoti norādīt, ka “klubs” ir pilnībā tradicionāla organizācija, kura nelokāmi iestājas par tradicionālām vērtībām. No otras puses gan “kluba”, gan latviešu militāristu, gan vispār visas tradicionālās latviešu sabiedrības pašnāvnieciskā nostāja nav izskaidrojama nekā savādāk kā ar to, ka uz viņiem pietiekami smalkā un slēptā veidā būtisku ietekmi atstāj maskētie homoseksuālisti. Galu galā bēdīgi slavenais Rinkevičs pildīja arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra pienākumus.

Protams, LNK atrašanās zem homoseksuālistu – pedofīlu aprindu “jumta” nav kaut kāda īpaša šo organizāciju raksturojoša parādība, jo to pašu tik pat pamatoti var apgalvot par daudzām citām Latvijas organizācijām un visu Latvijas valsti kopumā. Par to liecina daudz sīku un netiešu pazīmju, bet visuzskatāmāk to apliecina fakts, ka savulaik trīs augstas valsts amatpersonas, kuras tika pieķertas pedofilijā, palika nesodītas un turpina ne tikai atrasties brīvībā, bet joprojām būtiski ietekmē situāciju valstī (lai gan vairs ne tik tieši un atklāti). Birkavu pat var uzskatīt par reālo mūsdienu LR Ārlietu ministrijas radītāju, kurš darbiniekus augstākajos ĀM posteņos esot pieņēmis “caur gultu”. Kopš tā laika Ārlietru ministriju var dēvēt par “pidarastu ministriju”, kur pat šodien varētu būt grūti atrast darbiniekus, kuri nepiekopj homoseksuālu dzīvesveidu. Un tas, ka virkne nacionālistiskas ievirzes organizāciju, kuras deklaratīvi iestājas pret vienu vai otru no valstī notiekošajiem nāvīgajiem procesiem, tomēr reāli atbalsta ĀM izteikti antikrievisko un agresīvo politiku, liecina gan par ievērojamu šo organizāciju spriestspējas trūkumu, gan arī par to, ka viņi tādā vai citādākā veidā tiek no gudrāku savu līdzgaitnieku puses ievirzīti šajā virzienā. Tas pilnā mērā attiecas arī uz Latviešu nacionālistu klubu.

Tā kā homoseksuālistu – pedofīlu aprindu slēptā aģentūra tradicionālās organizācijas vada ar netiešām metodēm, tad tādi resursi kā “Informācijas aģentūra” var pārņemt stratēģisko vadību, “izsist” no viņu rokām iepriekš paklausīgās organizācijas, likt aizdomāties “tradicionālos muļķus” vai pat atmaskot pašus kaitniekus. Tas rada neērtības, nedrošību, izjauc ierasto manipulāciju ritmu, negarantē iecerēto rezultātu un var nozīmīgi traucēt, ja no saviem “aizbilstamajiem” nepieciešams panākt strauju un enerģisku rīcību (piemēram, militāru antikrievisku provokāciju gadījumā). Arī tāpēc “Informācijas aģentūru” vajag diskreditēt gan vispār, gan arī konkrētu aprindu acīs.

No visa augstākminētā izriet, ka “Informācijas aģentūra” ir nozīmīgs Latvijas antikrieviski vērstas militarizācijas traucēklis. No tā savukārt izriet, ka nopietna vēršanās pret “Informācijas aģentūru” un/vai tās veidotājiem ir jāvērtē arī kā viens no simtomiem, kurš liecina par nopietnu pret Krieviju vērstu militāru provokāciju gatavošanu. Tas ir, vēršanās pret “Informācijas aģentūru” var būt kā īsta kara Latvijas teritorijā tuvuma pazīme.

“Informācijas aģentūras” diskreditācija krieviskā vidē

LNK un “Informācijas aģentūras” sasaistīšanai ir arī cits aspekts, kas labi parāda “Latvijas avīzes” publikācijas un pašas avīzes kā tādas daudzdimensiālo dabu. Daļa “Latvijas avīzes” rakstu dēļ sava valstiskā mēroga un ideoloģiskās ievirzes gūst rezonansi arī krievu valodas informatīvajā telpā. Arī šis raksts gandrīz uzreiz pēc publikācijas tika atreferēts krieviski.

Apmēram pēc nedēļas izdevums VES.lv uz “LA” raksta pamata publicēja vēl citu rakstu krievu valodā ar nosaukumu “Noveda cilvēku: latviešu nacionālists, redzot bardaku valstī, kļūst par staļinistu”. Savukārt jau uz šī raksta pamata krievu valodas informatīvajā telpā forumu līmenī tiek “iemests” mems “fašists kļūst par staļinistu”. Nu i viss. Skaldi un valdi klasika. Latviešiem no vienas puses tādējādi mēģina parādīt, ka i nemēģiniet tuvoties krieviem, jo viņi jūs tūlīt sāks saukāt par fašistiem, bet krieviem mēģina uzrādīt jaunu fašistu izpausmi.

“Informācijas aģentūras” diskreditācija krieviskā vidē ir būtiska, jo, pirmkārt, pie noteiktiem apstākļiem latvietis – staļinists var atdzīvināt Latvijas krievu pretošanās garu. Viena lieta, ja par krievu ierobežotajām tiesībām savā ierastajā manierē runā un cīnās krievvalodīgie ebreji, bet pavisam cita lieta, ja pretoties absolūtam ļaunumam sāk aicināt latvietis, vēl jo vairāk staļinists. Rezultāts tam var sanākt pavisam cits.

Otrkārt, latvietis – staļinists pie noteiktiem apstākļiem var panākt reālu krievvalodīgo un latviešu konsolidāciju ne tikai cīņai pret kopējo anglo-amerikāņu ienaidnieku, bet arī kopējas valsts veidošanā.

Visbeidzot “Informācijas aģentūra” ir viens no retajiem resursiem Latvijā, kurš latviski pauž prokrieviskus uzskatus, kas neizbēgami kaut kādā apjomā un kaut kādā mērā piesaista krievu un Krievijas publikas uzmanību, līdz ar to “IA” ir arī kaut kāda informatīvā ietekme uz Krieviju.

Ar memu “fašists kļūst par staļinistu” to visu daļēji mēģina slāpēt un ir vairāk kā skaidrs, ka to nedara krievi.

“Informācijas aģentūra” vēlas, lai Latvijā valdītu humāns miers un kārtība

Publisko komunikāciju speciālisti zin, ka būtiskākais parasti tiek pateikts raksta beigās. Raksta sākums ir svarīgs, lai ieinteresētu, raksta beigas savukārt vislabāk paliek atmiņā. “Latvijas avīze” savu rakstu beidz ar sekojošiem Latvijas nacionālās drošības komisijas vadītājas Solvitas Āboltiņas vārdiem: “Sarežģītāks ir jautājums par robežu, pēc kuras pārkāpšanas varētu aizliegt izpausties, jo preses un vārda brīvība arī ir tikpat aizsargājama. Diemžēl šīs demokrātiskās brīvības cenšas izmantot cilvēki, kuri mūsu valstij nevēl labu.”

Šis teksts vienlaicīgi ir gan kā attaisnojums plānotai interneta cenzūras ieviešanai Latvijā, gan raksta kontekstā ar to tiek radīts iespaids it kā “Informācijas aģentūra” nevēl labu valstij. Tā pilnīgi noteikti nav.

Pirmkārt, jānorāda, ka pastāv dažādi valsts modeļi ar dažādām labdabīgas ietekmes pakāpēm uz sabiedrību un ka valsts intereses un sabiedrības intereses ne vienmēr sakrīt, tāpēc pati runāšana par valsts interesēm ar to saprotot sabiedriskās intereses pati par sevi jau ir manipulācija. Valstisks veidojums, kurš izsūc no sabiedrības dzīvības sulas un nodod sabiedrības resursus ārvalstniekiem, visbiežāk neatbilst sabiedrības interesēm.

“Informācijas aģentūras” veidotāji dzīvo Latvijā, šeit ir mūsu ģimenes. Mums nav kur aizbraukt kā tas ir mazai daļai amerikāņu pakalpiņu un to nemaz negrasāmies darīt. Tieši tāpēc “Informācijas aģentūra” grib, lai Latvijā valdītu miers un lai lielvalstis mūsu teritorijā nekārto savus savstarpējos rēķinus. Tāpat “Informācijas aģentūra” grib, lai Latvijā valdītu nevis tāds miers kā valda kapsētā vai plaša profila publiskajā namā, bet gan normāls, cilvēcisks, humāns miers, kurā cilvēki var normāli dzīvot un attīstīties. Attiecīgi “Informācijas aģentūrai” ir kategoriski nepieņemams gan karš, gan izvirtuļu miera versija, gan deokupētāju miera versija, gan citas miera versijas, kuras grib mierīgi bez sabiedrības pretestības ieviest Latvijā nāvējošu kārtību, kas novedīs vai nu līdz karam vai arī līdz kapsētas mieram.

Ivars Prūsis iztulkoja un izdeva Sun Dzi “Kara mākslu”. Tas tiek pasniegts tā it kā viņš gribētu karot. Patiesībā tas tika darīts ar mērķi pretotos karam, lai cilvēki izlasītu un saprastu kā ik dienas pret viņiem karo. “Maldini un tu uzvarēsi”, tā ir klasika, ko mūsdienu pasaulē izmanto katrs, kuram nav slinkums. Nu saprotiet to taču beidzot un pārstājiet ticēt tiem meļiem! Ar “maldini un tu uzvarēsi” sagrāva Padomju Savienību, ar to pēc tam aplaupīja Latviju, ar to ieviesa un turpina ieviest izvirtības un ar to Latviju grūž karā pret Krieviju anglo-amerikāņu interešu labā. Ar maldinošu mācību, teoriju un nostāstu palīdzību tiek veidota vienalga kādu ideoloģisko virzienu organizāciju hierarhija, ar kuras palīdzību sabiedrību var virzīt jebkur – arī pa pašnāvniecisku ceļu. Tā ir Aizspogulijas klasika. Viņi karo pēc Sun Dzi un izmanto stulbas, amorālas un pērkamas latviešu padibenes, lai grūstu visu tautu postā. “Informācijas aģentūra” kategoriski pret to iestājas.

“Informācijas aģentūra” savā darbībā vadās no Latvijas sabiedrības interesēm un sev par mērķi stāda, lai Latvijā cilvēkiem pa lielam viss būtu labi. Izejot no tā “Informācijas aģentūra” kategoriski nevar akceptēt to politiku, kura ir novedusi līdz demogrāfiskai katastrofai un cilvēku masveida emigrācijai, izejot no tā “Informācijas aģentūra” kategoriski nevar akceptēt to maitājošo informatīvo vidi un audzināšanas metodes, kas Latvijas bērnus, jauniešus un arī daudzus pieaugušos veido par stulbām un izvirtušām angļu plebeju padibenēm un izejot no tā “Informācijas aģentūra” kategoriski nevar akceptēt plaši slavēto biznesa pieeju, visu un visa pārdošanas trendus, totālo privatizāciju, egoisma slavināšanu jebkādās formās un stādīšanu par galveno vērtību, resursu izpārdošanu un izdāļāšanu ārzemniekiem.

Kapitālismā visu var nopirkt un visu var pārdot. Arī cilvēkus. Un arī bērnus! Un arī Latvijā mēs redzam šīs kapitālisma pretīgās izpausmes. Latvijas bērnu adopcijas uz ārzemēm joprojām notiek un tie, kuri sevi dēvē par nacionālistiem, ne velna nedara, lai to izbeigtu, un ir skaidrs kāpēc. Tāpēc, ka tas ir bizness, tāpēc, ka tur ir liela nauda, tāpēc, ka pret to nav iespējams pilnvērtīgi cīnīties, esot egoistam, izmantojot egoistiskas ideoloģijas (tādas kā nacionālisms) un akceptējot kapitālisma pamatpostulātus. No visa tā arī izriet “Informācijas aģentūras” nelokāmā nostāja sociālisma un Padomju mantojuma jautājumā.

Latvijas Republikā ir tāds “Nacionālās drošības likums”, kuram ir ļoti labi formulēts 5.pants, kurš nosaka, ka katra Latvijas Republikas pilsoņu pienākums ir “aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu”. “Informācijas aģentūra” kā reiz to arī neatlaidīgi un principiāli dara, atšķirībā no atlantistu un eirofīlu kolaboracionistiem un nodevējiem, kuri gandrīz pilnībā jau ir demontējuši Latvijas neatkarību un tagad nodarbojas ar brīvības un demokrātiskās valsts iekārtas demontāžu.

Kara kurinātāji gatavo interneta cenzūras mehānismus

Šī gada martā sabiedrisko rezonansi guva par “Āboltiņas labojumiem” apsauktais Krimināllikuma izmaiņu projekts, kurš tika virzīts steidzamības kārtā un saskaņā ar kuru tikai par publisku aicinājumu (bez reālas darbības) mainīt valsts iekārtu, tika paredzēts 5 gadu cietumsods. Tāds pats sods tika plānots par šādu darbību veikšanu, ja tās nav saistītas ar vardarbību. Tas ir, ja kāds sāktu, piemēram, parakstu vākšanu par valstiskās iekārtas maiņu, tad viņam pienāktos tāds sods.

Tālāk tika paredzēts ievērojami palielināt specdienestu pilnvaras, ļaujot viņiem saukt pie atbildības jebkuru, kurš ir sniedzis ziņas ārvalstu specdienestam (pat, ja cilvēks nezināja, ka to dara) un saukt pie atbildības jebkuru, kurš ir izpaudis valsts noslēpumu arī tad, ja viņam nav pielaides valsts noslēpumam un cilvēks neko par to nezin.

Lai gan šie grozījumi tika vairākkārt pārlaboti, pēc biedrības “Atvērtā pārvaldība” vadītāja un jurista Ivara Redisona teiktā, to antipilsoniskā būtība netika mainīta un tie tika pieņemti pamatojoties uz Drošības policijas priekšnieka godavārdu, ka šīs ļoti plaši interpretējamās juridiskās normas netikšot negodprātīgi izmantotas. No juridiskā viedokļa tas ir nonsenss, jo likumam ir jābūt skaidram, konkrētam un nepārprotamam, nevis tik vispārīgam un dažādi interpretējamam, ka pastāv godprātīgas un negodprātīgas izmantošanas varbūtība.

Vēl Ivars Redisons sarunā ar “Informācijas aģentūru” pastāstīja, ka Latvijā ir “atjaunotas kara tiesas” un ka Staļinlaiku “trojku” princips nobāl šo normu noteiktas interpretācijas un realizācijas priekšā. Tas ir, no Redisona teiktā izriet ka Latvijā jau ir izveidota juridiskā bāze, kura vienkārši ļauj veikt represijas.

Pats Ivars Redisons pašreiz aktīvi cīnās par citas pilsoņu tiesības ierobežojošas normas atcelšanu, kura palielināja referendumu ierosināšanas slieksni līdz praktiski neizpildāmam līmenim, tādējādi laupot cilvēkiem iespēju iniciēt tautas nobalsošanas un nodrošinot Saeimas juridiskai komisijai monopoltiesības uz likumu pieņemšanu. No personām, kuras aktīvi piedalījās šo izmaiņu ieviešanā, pirmkārt ir minama Solvita Āboltiņa (kā arī Ilma Čepāne).

Un tagad Solvita Āboltiņa “Latvijas avīzē” dod mājienu par nepieciešamību ieviest Latvijā cenzūru. Šis ideoloģiski nepatīkamais vārds netiek minēts, bet būtība ir tieši tāda. Lūk, ko Āboltiņa saka: “Jebkura informācija, kas nonāk publiskajā telpā, ir jāvērtē, vai tā atbilst likuma normām. Drošības dienesti to arī dara. Sarežģītāks ir jautājums par robežu, pēc kuras pārkāpšanas varētu aizliegt izpausties, jo preses un vārda brīvība arī ir tikpat aizsargājama. Diemžēl šīs demokrātiskās brīvības cenšas izmantot cilvēki, kuri mūsu valstij nevēl labu.” Tātad “jebkura informācija, kura nonāk publiskajā telpā” (arī interneta blogos, arī interneta komentāros) ir “jāvērtē, vai tā atbilst likuma normām”. Tātad viss ir jākontrolē, jāvērtē un, ja neatbilst, tad laikam kā minimums jādzēš. Un kā to sauc?! Un kuras valstis tiek drausmīgi kritizētas par šāda tipa praksi?! Pati par sevi šāda nostāja nav nosodāma, tikai viss ir atkarīgs no attiecīgajām likumu normām un kurš un kā tās pielietos.

Āboltiņas formulējumā labi iekļaujas arī t.s. “naida runas” mehānismi, kas vairākās Rietumvalstīs ir kā galvenais instruments, ar kuru homoseksuālistu – pedofīlu aprindas apspiež tradicionālās sabiedrības vairākumu. Arī Latvijā bija mēģinājumi ieviest “naida runu”, bet Rietumu orientētajiem konservatīvajiem latviešiem to izdevās uz laiku aizkavēt. Nu ir pienācis kārtējais mēģinājums, tikai šoreiz tas tiek maskēts ar cīņu pret “Krievijas propagandu”. Kuri netic, lai uzmanīgi papēta Kultūras ministrijas ierosmes un aktivitātes.

“Informācijas aģentūras” materiālos jau bija minēts, ka Nacionālās apvienības pārziņā esošā Kultūras ministriju lielā mērā ir pārņēmusi homoseksuālistu brandža. Konkrēti – parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis, valsts sekretārs Sandis Voldiņš un Mēdiju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis. Ņemot vērā apstākli, ka t.s. “kultūras” vidē valda dekadance, tā no vienas puses iespējams nebūtu pati aktuālākā problēma, ja vien Kultūras ministrijā nebūtu jau minētā Mēdiju politikas nodaļa, kuras uzdevums pēc bijušā KM valsts sekretāra vietnieka Ulada Lielpētera teiktā ir mēdiju politikas jeb mēdiju vides “spēles noteikumu” veidošana. Šo struktūru vada bijušais “Delna” vadītājs homoseksuālists Roberts Putnis. Zinot homoseksuālistu – pedofīlu aprindu neatlaidību un nekaunību nav jāšaubās par to, ka viņu vadīta un radīta mēdiju politika un “spēles noteikumi” kalpos visa cita starpā arī šo aprindu ideoloģijas izplatībai un tās oponentu apspiešanai.

Publiski jau ir izskanējuši viedokļi, ka noteiktām interneta vietnēm vajadzētu piešķirt mēdiju statusu (līdz ar attiecīgu to kontroli). Problēma šai ziņā tika saskatīta realizācijas mehānismā, jo ej nu nošķir portālus, kuri ir uzskatāmi par mēdijiem no blogeriem un citām interneta vietnēm. Lai šādus mehānismus ieviestu ir jāuzsāk daudzu internetviešu kontroli, kas ir tiešs interneta brīvības apdraudējums.

Un kā reiz tagad valsts iestādēs tiek skaņota Kultūras ministrijas iniciatīva par priekšlikumiem, kas ietver aicinājumu uz naidu un vardarbību, izplatīšanu publiskā, tostarp interneta, vidē un var nešaubīties, ka šo iniciatīvu sakarā tiks ietverti arī tradicionālās sabiedrības vajāšanas mehānismi, kuri pagaidām iespējams tiks atstāti otrajā plānā, koncentrējoties uz cīņu ar “Krievijas propagandu”. Viss kā parasti ir ļoti vienkārši, lai latvietim kaut ko iesmērētu, atņemtu vai kā savādāk viņu apčakarētu, tas ir jāpabiedē ar krieviem un lieta būs darīta.

Kādēļ pēc būtības ir nepieciešamas visas šīs izmaiņas? Kara vai nopietnu nemieru situācijai. Te varētu iebilst, ka redz patriotiskie latvieši gatavojas agresīvās Krievijas iebrukumam, ja vien paši šie latvieši visādos veidos neprovocētu Krieviju, ja vien viņi paši nebūtu pilnīgas amerikāņu marionetes, ja vien Latvijā neuzturētos ārvalstu okupācijas armijas un ja vien paši šie latvieši nebūtu radījuši pašreizējo katastrofālo sociāli – politisko situāciju.

Pie tam par Solvitas Āboltiņas patriotiskumu un morāli nenākas runāt dēļ viņas tiešās saistības ar Latvijas bērnu adopcijas uz ārzemēm procesiem. Šī kundzīte ir pelnījusi ļoti skarbus epitetus un apzīmējumus, un vienīgais, kas vēl var kaut cik attaisnot viņas atrašanos Latvijas politikuariumā, ir apstāklis ka uz viņas vietu cielē vēl atsaldētāki eksemplāri kā Viņķele, Kalniete utt..

Vēl jānorāda ka metode pa priekšu sagatavot tiesisko bāzi, praktiski neizmantojot formāli pieļautās iespējas, un rīkoties tikai pēc tam, kad rodas tāda nepieciešamība, ir klasiska amerikāņiem raksturīga pieeja. ASV likumdošanā ir veiktas daudzas šāda tipa pilsoņu brīvības ierobežojošas izmaiņas, kuras netiek izmantotas vai tiek minimāli piemērotas, bet kuras attiecīgie dienesti ir tiesīgi veikt. Kā šādas normas piemēru var minēt likumu, kas dod tiesības ASV varasiestādēm veidot etniskas koncentrācijas nometnes. Šis likums sākotnēji tika vērsts pret Ziemeļamerikas kontinenta pamatiedzīvotājiem, pēc tam 2.pasaules karā tas tika izmantots pret visiem ASV teritorijā esošajiem japāņiem (par japāni uzskatīja katru, kuram ir vismaz 1/32 japāņu asiņu) un šī norma “demokrātiskajā” un “civilizētajā” ASV ir spēkā joprojām, gaidot kārtējo savas piemērošanas brīdi. Tāpat ASV ir spēkā juridiskā norma, kura ļauj federālajām iestādēm veidot piespiedu darba nometnes.

Rezumējot, anglo-amerikāņu pakalpiņi cītīgi turpina gatavoties kara situācijai un šīs sagatavošanās ietvaros nu tiek plānots praktiski atstrādāt interneta cenzēšanas mehānismu un “Informācijas aģentūra”, kura ir pietiekami nozīmīgs antikrieviskas militāras aktivitātes bremzējošs faktors, var būt kā testa mērķis (vai viens no testa mērķiem). Bet “Latvijas avīzes” publikācija tikai laicīgi sagatavoja tam informatīvo fonu.

ASV apliecina savu pilnīgu ideoloģisko impotenci

Par ko vēl liecina “Informācijas aģentūras” ietekme un valsts amatpersonu nodomi vērsties pret to. Pirmkārt tas liecina par Latvijas masu mēdīju ideoloģisko nespēju. Nu kas tie ir par mēdijiem un kas tie ir par ideologiem, ja visi kopā, izmantojot veselas valsts resursus, nespēj idejiski tikt galā ar vienu “marginālu grafomānu”. Tātad, Latvijas mēdiji pēc fakta nepilda savas funkcijas, ja jau viens blogeris ar pilnīgi nekādiem resursiem var tik lielā mērā pieaudzēt savu ietekmi, ka Latvijas ierēdņi ir spiesti domāt par viņa administratīvu vai cita veida apturēšanu. Tas ir pilnīga un galīga Latvijas mēdiju izplatītās ideoloģijas kolapsa fakta apliecinājums. Viena lieta ir kapitulēt Krievijas mēdiju priekšā un aizliegt tos, bet pavisam cita lieta ir šādā pat veidā kapitulēt iekšējam ierindas aktīvistam.

Ja paskatamies savādāk, tad aina kļūst pavisam amizanta. Latvija nav patstāvīga valsts, bet ir pseidovalsts, butaforij valsts, kolonizēts valstisks veidojums, kurā ļoti liela un noteicoša ietekme ir Amerikas Savienotajām Valstīm un tās sabiedrotajiem (Lielbritānijai, Zviedrijai u.c.). Tas attiecas arī uz Latvijas mēdijiem. Latvijai nav savu mēdiju (par tādiem nevar nosaukt arī valsts radio un televīziju). Latvijā ir latviešu valodā raidoši amerikāņu un viņu sabiedroto mēdiji, kuri latviski translē latviešu mentalitātei pieskaņotu anglo – amerikāņu ideoloģiju. No šāda viedokļa raugoties vienam blogerim kapitulē ne maza pseidovalstele, bet gan globāla lielvalsts. Nu kas tā ir par lielvalsti, kuras mēdiji ideoloģiski nespēj tikt galā ar vienu blogeri?! Ideoloģiski tā vairs nav lielvalsts un, ja tā, tad neizbēgami drīzumā tā vairs nebūs lielvalsts arī citās jomās. Tas ir tikai laika un alternatīvu esamības jautājums. Tieši tāpēc šīs alternatīvas mēģina un mēģinās apspiest citiem līdzekļiem, tai skaitā arī ar brutālu spēku, izraisot attiecīgu pretreakciju un sekas.

Reāli, protams, aina ir mazliet savādāka, jo droši nosakāmais “Informācijas aģentūras” ietekmes līmenis ir saistīts ar Krievijas analītisko materiālu izmantošanu, bet tāpat tas pārāk nemaina kopainu, kura uzrāda ka proamerikāniskās Latvijas ierēdnīši un mēdiji ne vieni paši, ne ar savu saimnieku vietvalžu palīdzību nespēj Latvijas informatīvajā telpā ideoloģiski slāpēt vienu “Krievijas propagandas” izplatītāju. Kā minimums tas uzskatāmi parāda, ka no vienas puses ir kvalitatīvi pavisam draņķīga ideoloģija, bet no otras puses tās līmenis ir ievērojami augstāks.

“Latvijas avīze” atstāj atkāpšanās ceļus un sūta konstruktīvisma signālu

“Latvijas avīzes” žurnālists Ģirts Zvirbulis komunikācijā ar “Informācijas aģentūru” bija korekts. Viņš bija pieklājīgs, neslēpa savus nolūkus un apsolīja publicēt visu interviju pie nosacījuma, ka tiks ievērots vietas ierobežotības princips. Solījums tika turēts.

Šis apstāklis vispār nebūtu apskatīšanas vērts, jo tā ir viselementārākā mēdiju darbinieku ētika, ja vien runa nebūtu par “Latvijas avīzi”, kura līdz šim nebūtu atklāti spļāvusi virsū un ignorējusi klasiskās Rietumu žurnālistikas normas un kura nebūtu aktīvi nodarbojusies ar latviešu ideoloģisko deģenerāciju.

Pie intervijas ar “Informācijas aģentūras” redaktoru ir piebilde, ka “raksta tapšanas laikā “Latvijas avīze” saskārās ar neizpratni un pārmetumiem, ka ar šādu rakstu tikai nodrošināsim publicitāti un reklāmu margināliem radikāļiem” un ka “redakcijas ieskatā sabiedrībai ir tiesības zināt par šiem aktīvistiem un viņu uzskatiem”. Tātad kā mēs , pirmkārt, redzam valsts amatpersonas nekautrējas tieši norādīt žurnālistiem, ko viņiem būs rakstīt un ko nebūs, kas, pēc visa spriežot, ir sen iegājusies prakse. Otrkārt, “Latvijas avīze” “Informācijas aģentūras” gadījumā pēkšņi ir izrādījusi žurnālistisku principialitāti un atcerējusies par “sabiedrības tiesībām zināt”, lai gan līdz šim to ignorēja un pat šī raksta ietvaros to neņēma vērā. Kam tādam vajadzēja notikt, lai nozīmīgākais “latviešu nacionālisma” ideoloģiskais izdevums pēkšņi izrādītu tādu augstsirdību “Krievijas propagandistam”?

Vispirms ir jānorāda, ka “Latvijas avīze”, “dodot vārdu” “radikālajam marginālim”, izdarīja visu iespējamo, lai praktiski šis “vārds” netiktu dots. Intervijas laukums ierobežots, jautājumi gari, tendenciozi, ar daudziem negatīvas klišejas saturošiem apgalvojumiem. “Latvijas avīze” pilnīgi pamatoti varēja cerēt, ka uz šiem jautājumiem tiks atbildēts tā, ka tas neradīs vai nu nekādu pozitīvu iespaidu par “Informācijas aģentūru” vai arī gluži pretēji pastiprinās publikācijas negatīvo noskaņu. Ļoti labs daudzuzdevumu gājiens, kurš ļautu gan sasniegt iecerēto, gan vēl saglabāt vienas žurnālistikas normas formālas izpildes argumentu. Nesanāca. Atbildēts tika tā, ka vismaz daļēji negatīvās publikācijas iespaids tika neitralizēts. Un, tomēr, tas pilnībā tika nopublicēts, kas, kā jau tika minēts, “Latvijas avīzei” ir neraksturīgi.

Pasaule mainās. Mainās globālā situācija. Mainās ģeopolitiskā situācija. Tā vēsturē laiku pa laikam notiek. Vienu šādu pārmaiņu laikā radās Latvijas valsts, citu tādu pārmaiņu laikā Latvija tika “okupēta”, vēl citu līdzīgu pārmaiņu laikā Latvija atguva neatkarību. Pašreiz pasaulē notiek līdzīgas pārmaiņas. To zin visi, jo proamerikāniskie Latvijas mēdiji nespēj noliegt šo faktu, un, kas ir pats galvenais, to jūt visi. Kā saka, ir jūtama un “gaisā virmo” “sviluma smaka”.

To neapšaubāmi zin un jūt arī “Latvijas avīzes” redakcija. Pie tam, “Latvijas avīze” ir patstāvīgo “Informācijas aģentūras” lasītāju lokā, kas regulāri saņem visas “IA” ziņas e-pastā. Ņemot vērā “LA” gana augsto profesionalitātes līmeni var pieņemt, ka vismaz kāds no redakcijas šos sūtījumus arī izlasa vai vismaz caurskata. Attiecīgi “Latvijas avīze” ir lietas kursā par to, ka ASV zaudē globālajā cīņā Krievijai un ka tā rezultātā notiek globālas pārmaiņas, kuras nevar neatstāt iespaidu arī uz Latviju. Tāpēc ir tikai loģiski ka “Latvijas avīze” negrib personiski naidoties ar šodienas “margināli”, par kuru nevar saprast, kas viņš būs rīt. Bet tas visa cita starpā ir arī nepārprotams signāls par “konstruktīvu nostāju”. Jā, “Latvijas avīze” vēl neredz pietuvojušās kardinālās pārmaiņas, tāpēc turpina apzinīgi “dragāt” pa vecam, bet to, ka laiki mainās un tie mainīsies “LA” nu ir sapratuši, tāpēc atstāj sev atkāpšanās ceļus un apliecina, ka ir konstruktīvi cilvēki, ar kuriem visu var sarunāt.

Kas jādara, lai pēc iespējas maksimāli izvairītos no kara

Militārajā jomā ir tāds termins “izdedzinātās zemes taktika”. Tas nozīmē, ka armija atkāpjas, ļaujot pretiniekam ieņemt teritoriju, un iznīcina visus tajā esošos resursus, lai pretiniekam nekas nepaliktu. Šāda teritorija pretiniekam no vienas puses maz ko dod un visbiežāk kļūst par ievērojamu apgrūtinājumu.

Vairāk kā divdesmit gadus atpakaļ PSRS/Krievija atkāpās no Latvijas un ļāva te ienākt amerikāņiem ar viņu sabiedrotajiem. Krievijā tolaik notika ļoti sīva cīņa par varu, kuras rezultātā Padomju Savienība arī sabruka. Šī cīņa beidzās ar Vladimira Putina nākšanu pie varas un, ja ne pilnīgu, tad nozīmīgu “čekistu klana” uzvaru. Atkāpjoties no Latvijas, daļa Krievijas struktūru pielietoja “izdedzinātās zemes taktiku” un grāva neaprakstāmi bagāto toreizējās Latvijas rūpniecisko potenciālu (vispilnīgāk šo procesu aprakstīja Gundars Valdmanis savā atmiņu grāmatā “Starp dzirnakmeņiem”). Bet tā bija tikai daļa Krievijas struktūru, pie tam tā daļa, kura kļuva par uzticamākajiem amerikāņu pakalpiņiem un kura pašā Krievijā zaudēja cīņu par varu. Latvijā šī no Padomju laikiem nākusī struktūra, kuras kodolu veido daļa latviešu GRU virsnieku un viņu “garīgie tēvi” ar domubiedriem, saglabāja un saglabā ļoti nopietnu ietekmi. Amerikāņus un viņu Eiropas sabiedrotos savukārt pilnībā apmierināja Latvijas rūpnieciskā potenciāla iznīcināšana (jo lieki konkurenti nevienam nav vajadzīgi), ko tie visādi apsveica un veicināja.

Tagad laiki mainās un ir liela varbūtība, ka atkāpties no Latvijas nāksies amerikāņiem. No militāristu domu gājiena viedokļa ir tikai loģiski šajā gadījumā aiz sevis atstāt “izdedzināto zemi”. ASV ir tālu, Krievija tepat blakām, tāpēc, ja ASV nespēj vairs noturēties šajā teritorijā, tad tai tā ir “jāizdedzina”, ar to vien radot ilglaicīgas galvassāpes savam ģeopolitiskajam konkurentam. Ja no šāda viedokļa apskatām starptautisko notikumu attīstības gaitu, tad redzam, ka šī ir ierasta ASV politiskā prakse. Irāka un Ukraina ir visuzskatāmākie piemēri, bet ne vienīgie.

Ja to saprotam, tad top skaidrs, ka pašreiz gandrīz VISU Latvijas iedzīvotāju (neatkarīgi no viņu uzskatiem, tautības, klaniskās piederības, mantiskā un sabiedriskā stāvokļa) lielākie un visbīstamākie ienaidnieki ir amerikāņu militāristi un viņu latviešu pakalpiņi. Viņi pirmkārt cenšas un centīsies šo teritoriju maksimāli izmantot, lai kaitētu Krievijai, un, kad to vairs nebūs iespējams izdarīt (kad vairs nebūs resursus vai labvēlīgas politiskās konjunktūras, lai te droši paliktu), tad centīsies te izraisīt tādu vai citādu karu. Pašreiz notiek intensīva gatavošanās tam, ko visi var novērot.

Ko darīt? Pirmkārt tas ir jāsaprot. “Informācijas aģentūra” dara visu iespējamo, lai pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, kuri vispār ir spējīgi ko tādu aptvert, rastos kaut vai minimāla sapratne par to. Kad ir radusies sapratne, jāsāk rīkoties, ne obligāti atklāti un ar “paceltu karogu”. Kas ir jādara?

1. Jāmazina sabiedrībā antikrieviskie un antiKrievijas noskaņojumi (kara kurinātāji dara pretējo). Ir jāpārskata un vismaz jāatliek visas antikrieviskās pretenzijas. Pat, ja ir kādas pamatotas pretenzijas, tās ir pagaidām jāatliek.

2. Jāstiprina Latvijas reālā neatkarība. Pret ASV un “sabiedrotajiem” jāpielieto visas tās pašas formālās normas, kuras tiek pielietotas pret krieviem un Krieviju.

3. Jāstiprina Latvijas iekšējā stabilitāte, preventīvi novēršot vai mazinot Latvijas sabiedriskās nestabilitātes cēloņus. Galvenie no tiem ir nepilsoņu statuss, vēršanās pret krievu skolām un bērnudārziem, krievu valodas lietošanas ierobežošana, t.s. “valodas policijas” aktivitātes, nostaļģijas pēc PSRS apkarošana utt. Ir jāsaprot, ka ASV struktūrām ir pietiekami liela ietekme arī t.s. “krievvalodīgo” sabiedriskajā segmentā un ka noteiktu scenāriju gadījumā šīs grupas tiks aktivizētas, propagandiski vainojot to darbības organizēšanā Krieviju.

4. Maksimāli jāstāsta patiesība par notikumiem Rietumvalstīs un Krievijā bez amerikanizētajām “rozā un tumšajām brillēm” un pretēji mēdijos dominējošai antikrieviskai histērijai.

5. Iespēju robežās jāsabotē visi proamerikāniskie un antikrieviskie rīkojumi un uzdevumi. Jācenšas tos nepildīt, ja nevar, tad pildīt nepilnīgi vai arī visminimālākajā apmērā.

6. Pēc iespējas par to jāstāsta draugiem un paziņām. Nevajag baidīties nākt klajā ar proamerikānismam un antikrieviskumam pretī runājošiem paziņojumiem un apgalvojumiem.

7. Nevajag baidīties zaudēt darbu savu politisko uzskatu vai izteikumu dēļ vai dēļ “ģenerālās līnijas” apšaubīšanas vai dēļ priekšnieka “ieteikumu” nepildīšanas. Ja vairums Latvijas ierēdņu turpinās šādi baidīties, tad drīz vien viņi var zaudēt gan darbu, gan mājokli, gan daudzi arī tuviniekus, veselību un dzīvību.

8. Jāsāk praksē pielietot principus, ka nelikumīgas pavēles nav jāpilda un ka amorāli likumi nav jāievēro. Pat vairāk, tiem ir jāpretojas.

Viens cilvēks var izdarīt ļoti, ļoti daudz. Viens cilvēks var pilnībā mainīt pasauli. Tai pat laikā viens cilvēks ir nekas un ar vienu cilvēku var ļoti ātri un viegli tikt galā. Viena cilvēka spēks vai nespēks ir arī viņa spējā sajust apkārtējo noskaņojumu, uzrunāt, pārliecināt un iedvesmot citus cilvēkus. Ja noteiktās situācijās tas sanāk, tad viens cilvēks spēj “radīt brīnumus”, tad viens cilvēks pārtop daudzos, kuri pārtop vēl daudzos un tā teorētiski līdz bezgalībai. Šis process ir visu amorālu tirānisku režīmu lielākais murgs, ko tie visādi cenšas apkarot (katrs pēc savas saprašanas).

“Informācijas aģentūra” ir pārsvarā viena cilvēka projekts un ir vairāki veidi kā tehniski samērā vienkārši pārtraukt “IA” darbību. “Informācijas aģentūras” darbība balstās uz pieņēmumu, ka amerikāņi un viņu pakalpiņi, pirmkārt, saprot kādēļ nedrīkst “krāmēties ar sīkumiem” un, otrkārt, negrib bez nepieciešamības pārkāpt pašu deklarētās vārda brīvības normas. Iespējams, ir pienācis brīdis, kad šie pieņēmumi būs kļuvuši kļūdaini, un, ja tā, tad “Informācijas aģentūras” darbība samērā vienkārši tiks apturēta, bet ne tas ir galvenais.

Kritiski būtisks ir apstāklis vai cilvēki saprot/ ir sapratuši pašreizējo situāciju. Vai cilvēki saprot ne tikai to, ka mēs ar pietiekami lielu varbūtību atrodamies kara priekšvakarā, bet arī to, ka šajā situācijā mūsu visu galvenais ienaidnieks ir amerikāņu militāristi un viņu vietējie atbalstītāji (gan no latviešu, gan “krievvalodīgo” vides).

Cilvēki, ierēdņi, žurnālisti, “drošībnieki”, armijnieki un visi pārējie: “Pārstājiet kurināt karu un atbalstīt kara kurinātājus!”, pretējā gadījumā viņš arī būs un lielākā daļa no jums tajā attiecīgi saņems pēc nopelniem.

Cilvēki, ierēdņi, žurnālisti, “drošībnieki”, armijnieki un visi pārējie: “Pārstājiet kurināt karu un atbalstīt kara kurinātājus!”, pretējā gadījumā jau drīz vien arī jūsu mājas var tikt nopostītas un jūs paši vai jūsu tuvinieki doties bēgļu gaitās kā tajās dēļ amerikāņu “arābu pavasara” specoperācijas bija spiesti doties miljoniem sīriešu.

Cilvēki, ierēdņi, žurnālisti, “drošībnieki”, armijnieki un visi pārējie: “Pārstājiet kurināt karu un atbalstīt kara kurinātājus!”, jo tas var beigties ar to, ka no Latvijas vispār pilnīgi nekas nepaliek pāri. Jums to vajag?! Āboltiņa & Co iespējams paspēs laicīgi aizmukt, bet lielākais vairums no jums nē. Tas attiecas arī uz amerikāņu un britu tiešo aģentūru, ar kuru ir pārpildīta visa valsts pārvalde un nozīmīgākie uzņēmumi – anglosakši ļoti labprāt jūs izmanto, bet kritiskā situācijā viņi jūs neglābs gan tāpēc ka var nesanākt, gan tāpēc ka jūsu ir pārāk daudz, gan tāpēc ka viņiem nav vajadzīgs izlietots materiāls, kuru izdevīgāk ir “sadedzināt” kara liesmās.

Latvijas Republikā ir arī tāds “Valsts drošības iestāžu likums”, kura 5.pants paredz, ka “valsts drošības iestāžu darbība ir vērsta tikai uz Latvijas Republikas drošības garantēšanu un tā nedrīkst apdraudēt citu valstu drošību”, savukārt “Nacionālā drošības likuma” 14.pants paredz LR Ārlietu ministrijai sekojošu kompetenci: “Ārlietu ministrija īsteno valsts ārējās drošības politiku”. Tad, lūk, Latvija reāli piedalās citas valsts – Krievijas apdraudēšanā un šo apdraudējumu viscītīgāk realizē tieši Ārlietu ministrija, tādējādi pārkāpjot gan šī likuma 5.pantu, gan arī pildot savai likumā atrunātajai kompetencei diametrāli pretējas darbības, jo, lai nodrošinātu Latvijas ārējo drošību, ir jāizdara maksimāli viss, lai uzturētu labas diplomātiskās attiecības ir kaimiņu lielvalsti. Protams, Latvija viena pati nevar apdraudēt Krieviju, bet tā to apdraud kā NATO dalībvalsts un kā uzcītīga ASV interešu aizstāve. Arī caur Latviju ASV realizē savu Krievijai izteikti naidīgo politiku un komplektā ar apstākli, ka Latvija robežojas ar Krieviju, šīs darbības var būt nāvīgi bīstamas gan Krievijai, gan arī visai cilvēcei. Tāpēc, cilvēki, ierēdņi, žurnālisti, “drošībnieki”, armijnieki un visi pārējie: “Pārstājiet atbalstīt Latvijas agresīvo un pašnāvniecisko politiku un ārpolitiku!”

Viens tirāns viens pats neko nespēj izdarīt. Viena tirāniska valsts, lai cik arī spēcīga un tehniski attīstīta tā nebūtu, nespēj neko izdarīt. Daži tirānu pakalpiņi, lai cik spējīgi un uzcītīgi viņi arī nebūtu, nespēj neko izdarīt. Ļauni cilvēki valda tur kur labie cilvēki to pieļauj. Amorāla tirānija valda tur, kur cilvēki to pieļauj un pakļaujas tai. Svešzemju koloniālā vara ir tur, kur vietējie iedzīvotāji to pieļauj un pakļaujas tai.

Ja kāda tauta ir patiesi nolēmusi cīnīties par savu brīvību un to neatlaidīgi dara, tad neviens nespēs to uzvarēt. Ja tā notiek, tad tādā vai citādā veidā pretoties sāk ja ne visi, tad daudzi. Ja tā notiek, tad kļūst neiespējami, noķerot un sodot kādu vienu, apturēt aizsākušos procesus. Ja tā notiek, tad viena represētā vietā rodas daudzi citi. Ja tā notiek, tad represīvie orgāni nespēj izķert un sodīt visus, tāpēc apjūk, krīt apātijā un sāk domāt kā pašiem personiski paglābties. Ja tā nenotiek, tad tauta ir izvēlējusies pakļauties amorālai tirānijai, par ko šī tirānija to pelnīti soda. Tāpēc neļaujieties antikrieviskajām provokācijām un rīkojieties! Vēl ir laiks!

Informācijas aģentūra
/10.10.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Latviju gatavo karam ar Krieviju: “Latvijas avīzes” raksta “Padomju propagandas sekotāji” analīze

  1. ivars saka:

    Vēl vakar

    Vēl vakar sniegs kā nedrošs gājējs,
    Uz ledus kāju bijās likt.
    Bet šodien vēsmas jaunas ienāk,
    Tik sirds, lai ticot nepagurst.

    Jo visam vieta dzīvē dota,
    Tik pašam lemt kā būt un kur.
    Lai vējiem rimstot paliek aina,
    Kur pašam labi iejusties..
    IvarsV09.11

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s