Marks Tvens (gandrīz kā par Donaldu Trampu): Kā mani vēlēja par gubernatoru (1871)

Marks Tvens

Marks Tvens

Vairākus mēnešus atpakaļ [1870.gads] mani kā neatkarīgu kandidātu izvirzīja dižā Ņujorkas štata gubernatora postenim. Divas pamatpartijas [Republikāņu un Demokrātu partijas] izvirzīja mistera Džona T.Smita un mistera Blenka Dž.Blanka kandidatūras, tomēr es apzinājos, ka man šo kungu priekšā ir ļoti būtiska priekšrocība – tīra reputācija. Pietika tikai caurskatīt avīzes un uzreiz kļuva skaidrs ka, ja arī šie kungi kādreiz ir bijuši godīgi cilvēki, tad tie laiki jau sen ir pagājuši. Bija acīmredzams, ka pa visu šo laiku viņi ir ieslīguši visos iespējamajos grēkos.

Es izbaudīju sava pārākuma pār viņiem apziņu un sirds dziļumos līksmoju, tomēr kaut kāda doma kā saduļķots strautiņš nomāca manu mierīgo pašapmierinātību: mans vārds taču tagad visiem būs uz lūpām kopā ar šiem neģēļiem. Tas mani satrauca arvien vairāk un vairāk. Gala beigās es nolēmu pakonsultēties ar savu vecmāmiņu. Viņa atbildēja ātri un apņēmīgi. Viņas vēstule vēstīja:

“Savā dzīves laikā Tu neesi izdarījis neko nekrietnu. Tavā kontā nav nevienas nekrietnas rīcības gadījuma! Tai pat laikā paskaties avīzēs un Tu sapratīsi, kas par cilvēkiem ir misters Smits un misters Blenks. Spried pats, vai tu spēj pazemoties tik ļoti, lai iesaistītos ar viņiem politiskā cīņā?”

Tieši tas mani arī uztrauca! Visu nakti es nevarēju aizmigt. Galu galā es nolēmu, ka atkāpties jau ir par vēlu. Es esmu uzņēmies noteiktas saistības un man ir jācīnās līdz galam. No rīta brokastojot un ātri cauršķirstot avīzes es uzdūros zemākminētai replikai un godīgi sakot biju pilnīgi satriekts:

“Zvēresta laušana. Varbūt tagad, uzstājoties parādes priekšā kā gubernatora kandidāts, misters Marks Tvens būs tik laipns paskaidrot kādos apstākļos viņš tika pieķerts zvēresta laušanā trīsdesmit četriem lieciniekiem Vakavake (Kohinkina) pilsētā 1863.gadā? Zvēresta laušana tika veikta ar mērķi atņemt nabaga iezemiešu atraitnei un viņas neaizsargātajiem bērniņiem niecīgu zemes pleķīti ar dažiem banānkokiem – vienīgā kas viņus glāba no bada un nabadzības. Gan savās interesēs, gan arī vēlētāju interesēs, kuri, kā cer misters Tvens, balsos par viņu, misteram Tvenam ir pienākums izskaidrot to. Bet vai viņš nepabaidīsies to darīt?”

Aiz pārsteiguma man acis bez maz vai izlīda laukā. Cik rupji un nekaunīgi meli! Es nekad neesmu bijis Kohinhinā! Es neko nezinu par Vakavake! Es nespētu atšķirt banānkoku no ķengura! Un es vienkārši nezināju ko darīt. Es biju neganti saniknots un tai pat laikā pilnībā bezpalīdzīgs.

Pagāja vesela diena un es tā arī neko neuzsāku. Nākamajā rītā tajā pašā avīzē parādījās sekojošas rindas:

“Nozīmīgi! Ir jāatzīmē, ka misters Tvens daudznozīmīgi klusē par savu zvēresta laušanu Kohinkinā!”

(Turpmāk visas priekšvēlēšanu kampaņas laikā šī avīze mani nesauca nekā savādāk kā par “Zemisko Zvērestlauzēju Tvenu”.)

Pēc tam citā avīzē parādījās sekojoša piezīme:

“Būtu labi uzzināt, vai jaunais gubernatora kandidāts nepaskaidros tiem no saviem vēlētājiem, kuri uzdrošināsies par viņu balsot, vienu interesantu apstākli: vai tā ir taisnība, ka viņa barakas darba biedriem Montanā bieži pazuda sīkas mantas, kuras nemainīgi atradās vai nu mistera Tvena kabatās vai arī viņa “čemodānā” (vecā avīzē, kurā viņš saiņoja savas manteles). Vai tā ir taisnība ka darba biedri sevis dēļ bija spiesti veikt misteram Tvenam draudzīgu iedvešanu, nosmērējot to ar darvu, izvāļājot spalvās un iznesot cauri visai pilsētai, pēc tam iesakot atbrīvot barakā aizņemto platību un uz visiem laikiem aizmirst ceļu uz turieni? Ko uz to atbildēs misters Marks Tvens?”

Vai gan varēja izdomāt ko nelietīgāku! Es nekad mūžā neesmu bijis Montanā! (Kopš tā laika šī avīze mani sāka saukāt par “Tvenu, Montanas Zagli”.)

Tagad es sāku šķirt rīta avīzes ar bailīgu piesardzību – laikam apmēram tā dienvidos paceļ segu cilvēks, kurš nojauš, ka gultā ielīdusi indīga čūska. Vienreiz man acīs iekrita sekojošs teksts:

“Apmelotājs ir atmaskots! Maikls O’Flanagans – eskvairs no Faivponsas, misters Siabs Raffertijs un misters Ketti Malligans no Voterstrītas, zvērot deva liecības, kuras apliecina, ka nekaunīgie mistera Tvena apgalvojumi, it kā mūsu cienījamā kandidāta mistera Blenka nelaiķa vectēvs bija pakārts ceļa malā par laupīšanu, ir nelietīgi, nejēdzīgi un pilnībā nepamatoti meli. Katram kārtīgam cilvēkam kļūs skumji ap sirdi redzot kā dēļ politiskās veiksmes sasniegšanas daži cilvēki nolaižas līdz tādiem zemiskiem trikiem, apgāna kapus un nomelno aizgājēju godīgos vārdus. Domājot par tām bēdām, kuras šie pretīgie meli nodarīja nevainīgajiem nelaiķa radiniekiem un draugiem, mēs gandrīz vai esam gatavi ieteikt apvainotajai un saniknotajai publikai tūlīt pat veikt stingru izrēķināšanos ar apmelotāju. Lai gan nē! Lai mocās ar sirdsapziņas pārmetumiem! (Tomēr, ja mūsu saniknotie līdzpilsoņi, dusmu uzplūdā nodarīs viņam miesas bojājumus, ir acīmredzams ka nekādi piesēdētāji neuzdrošināsies viņus apvainot un nekāda tiesa neuzdrošināsies piespriest sodu šīs lietas izpildītājiem.)”

Veiklā noslēguma frāze acīmredzot atstāja uz publiku vajadzīgo iespaidu: tai pat naktī es biju spiests pielekt no gultas un aizbēgt no mājas pa otru izeju, bet “apvainotā un saniknotā publika” ielauzās caur parādes durvīm un taisnīgu dusmu vadīti sāka sist manus logus un dauzīt mēbeles un, pie reizes, paķēra arī līdzi kaut ko no manām mantām. Un tomēr, es varu apzvērēt pie visiem svētajiem, ka nekad neesmu apmelojis mistera Blenka vectētiņu. Pat vairāk – es pat nenojautu par viņa eksistenci un nekad nebiju dzirdējis viņa vārdu. (Garāmejot vēl jāpiebilst, ka šis izdevums turpmāk mani sāka dēvēt par “Tvenu, Kapeņu Apgānītāju”.)

Drīz vien manu uzmanību piesaistīja sekojošs raksts:

“Cienījams kandidāts! Misters Marks Tvens , kurš grasījās teikt skaļu runu neatkarīgo mītiņā, neieradās paredzētajā laikā. Telegrammā, kas tika saņemta no mistera Tvena ārsta, tika apgalvots, ka viņu notrieca ātri joņojoša ekipāža, ka viņam divās vietās ir lauzta kāja, ka viņš cieš ļoti lielas sāpes un tamlīdzīgas muļķības. Neatkarīgie cik vien var centās noticēt šai nožēlojamai atrunai un izlikās, ka nezina rūdītā nelieša neierašanās iemeslu, kuru viņi paši izvēlēja par savu kandidātu. Bet vakar vakarā kāds pilnībā piedzēries subjekts četrrāpus ierāpoja viesnīcā, kurā dzīvo Marks Tvens. Un lai tagad neatkarīgie pamēģina pierādīt, ka šis apdzēries lopiņš nebija Marks Tvens. Beidzot tika pieķerts! Izvairīšanās nepalīdzēs! Visa tauta uzstājīgi prasa: “Kas tas bija par cilvēku?”

Es neticēju savām acīm. Nevar būt ka mans vārds ir saistīts ar tik drausmīgām aizdomām! Es jau trīs gadus vispār pilnībā nelietoju ne alu, ne vīnu, ne kādus citus spirtotus dzērienus. (Kā rādās laiks darīja savu un es kļuvu rūdīts, jo šīs pašas avīzes nākamajā numurā es bez īpaša sarūgtinājuma izlasīju savu jauno iesauku – “Tvens, Baltās Pelītes”, lai gan zināju, ka šī iesauka man paliks līdz vēlēšanu kampaņas beigām.)

Tad uz manu vārdu sāka pienākt daudz anonīmu vēstuļu. Parasti tās bija apmēram šāda satura:

“Ko teiksiet par vecu večiņu, kura, lūdzot žēlsirdības dāvanu, klauvēja pie jūsu durvīm, un kuru jūs paspērāt ar kāju? Pols Praiss.”  Vai. “Daži jūsu netīrie darbi pagaidām ir zināmi tikai man vienam. Jums nāksies atvērt maku, savādāk avīzes uzzinās kaut ko no tā no Jūsu padevīgā kalpa. Hendi Endijs”

Pārējās vēstules bija tādā pat garā. Es varētu viņas visas te atreferēt, bet domāju lasītājam būs gana jau ar šīm.

Drīz vien galvenā Republikāņu partijas avīze “pieķēra” mani vēlētāju uzpirkšanā, bet Demokrātu partijas centrālais orgāns “atmaskoja” mani saistībā ar noziedzīgu naudas izspiešanu. (Tādējādi es ieguvu vēl divas iesaukas: “Tvens, Netīrais Blēdis” un “Tvens, Nelietīgais Šantāžists”.)

Un tad visas avīzes, drausmīgi vaimanājot, sāka pieprasīt no manis “atbildes” par man uzrādītajām apsūdzībām, bet manas partijas vadītājs paziņoja, ka turpmāka klusēšana pazudinās manu politisko karjeru. Un it kā, lai pierādītu šo vārdu pareizību un pamudinātu mani uz to, nākamajā rītā avīzē parādījās sekojošs raksts:

“ Paskatieties, ka uz šo subjektu! Neatkarīgo kandidāts turpina cītīgi klusēt. Protams, viņš neuzdrošinās pat iepīkstēties. Viņam uzrādītās apsūdzības izrādījās pietiekami patiesas, ko vēl vairāk apstiprina viņa daiļrunīgā klusēšana. Tagad viņš ir nomelnots uz visu mūžu! Paskatieties uz savu kandidātu, neatkarīgie! Uz šo Zemisko Zvērestlauzēju, uz Montānas Zagli, uz Kapeņu Apgānītāju! Paskatieties uz savu Balto Pelīti, Netīro Blēdi un Nelietīgo Šantāžistu! Ieskatieties viņā, apskatiet no visām pusēm un pasakiet vai jūs  uzdrošināsieties atdot savu godīgo balsi par viņu, kurš ar savu smagi nelietīgo rīcību ir nopelnījis tik daudz pretīgu iesauku un pat neuzdrošinās atvērt muti, lai noliegtu kaut vai vienu no tām.”

Tālāk acīmredzot izvairīties vairs nebija iespējams un es, jūtoties dziļi pazemots, sēdos rakstīt “atbildi” uz visiem šiem nepelnītajiem un netīrajiem apmelojumiem. Bet man tā arī neizdevās pabeigt savu darbu, jo nākamajā rītā vienā no avīzēm parādījās jauns drausmīgs un ļauns apmelojums: mani apvainoja, ka es esmu aizdedzinājis trakonamu ar visiem tā iemītniekiem, jo tas bojāja skatu no mana loga. Tad mani pārņēma šausmas. Pēc tam sekoja ziņojums par to, ka es esmu noindējis savu tēvoci ar mērķi iegūt viņa īpašumu. Avīze uzstājīgi pieprasīja uzšķērst viņa līķi. Es baidījos, ka tūlīt, tūlīt sajukšu prātā. Bet ar to vēl bija par maz. Mani apvainoja, ka es, esot patversmes aizbildnis, tur iekārtoju darbā savus prātā jukušos un bezzobainos radiniekus par dzīvnieku barības sagremotājiem. Man jau galva griezās apkārt. Beidzot abu galveno partiju vajāšana sasniedza savu apogeju, kad vienā no priekšvēlēšanu sanāksmēm pie manis atskrēja deviņi noskranduši visu ādaskrāsu bērni, uzrāpās uz tribīnes un, ķeroties man drēbēs un kājās, skaļi sauca: “Tēti!”.

Es neizturēju. Es nolaidu karogu un padevos. Izrādījās, ka manos spēkos nav balotēties uz Ņujorkas štata gubernatora amatu. Es uzrakstīju, ka atsaucu savu kandidatūru un niknumā parakstījos: “Ar cieņu jūsu agrāk godīgais cilvēks, bet tagad Zemiskais Zvērestlauzējs, Montānas Zaglis, Kapeņu Apgānītājs, Baltā Pelīte, Netīrais Blēdis un Nelietīgais Šantāžists Marks Tvens”.

[Pie augstāk minētā jāpiebilst, ka tas viss notika “civilizētajā” ASV vairāk kā pus gadsimtu pirms Hitlera un Gēbelsa ar viņu “lielajiem” un “neticamajiem” meliem kā veiksmīgas politikas recepti.]

Avoti:
http://twainquotes.com/Galaxy/187012c.html
http://royallib.com/book/tven_mark/kak_menya_vibirali_v_gubernatori.html

Informācijas aģentūra
/25.10.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Izglītība, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s