Par “Trampa efektu”: kā un kāpēc Donalds Tramps uzvarēja vēlēšanās un par iespējamo “Trampa efektu” Latvijā

00655_29world-1-master768

Pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās, neskatoties uz vairumu ekspertu prognozēto Klintones uzvaru un nospiedošo lielāko mediju atbalstu Klintonei, plaši tiek apspriests kā tas maz bija iespējams. Diemžēl objektīvas notikušā analīzes nogrimst dažādu muļķību, puspatiesību un manipulāciju spamā, kurā īpaši izdalāma ir pērkamo un/vai pēc konjunktūras locošos pseidoeksperteļu taisnošanās un prātuļošana, kā arī klintonistu vaimanas un mēģinājumi pēc iespējas maksimāli saglabāt savas zaudētās pozīcijas. Tas izpaužas arī vārdos jaunu un inovatīvu priekšvēlēšanu koncepciju izstrādē politiskajiem spēkiem, kurās “Trapma efekts” tiek izmantots kā jaunākais trends kā aizsegā var izspiest piķi no muļķa politikāņiem un kurās pat ar Trampa brendu mēģina iesmērēt Klintones “pr” lūzerstratēģiju.

Kā un kāpēc Donalds Tramps uzvarēja vēlēšanās

Plaši tiek runāts par to, ka Tramps uzvarēja dēļ sociālo tīklu tehnoloģijas izmantošanas (attiecīgi visiem politiskajiem spēkiem tagad mēģina iestāstīt, ka obligāti jāizmanto sociālie tīkli un tieši tā kā to it kā darīja Tramps). Tā tas ir, bet tikai daļēji. Un šāds apgalvojums pats par sevi nedod nekādu skaidrību par to kā tas vispār bija iespējams.

Vispirms jāsāk ar to, ka Hilarija Klintone ir plašās tautas masās nepopulāra persona. Publikas vairumam ir acīmredzams, ka viņa ir ļauns cilvēks, tāpēc viņas nobaltināšana kļuva par visai dārgu pasākumu gan finansiāli, gan organizatoriski, gan arī dažāda veida negatīvu blakusefektu ziņā. Šī iemesla dēļ Klintones virzīšana par prezidenti pati par sevi bija liela ASV Demokrātu partijas muļķība, kura lielā mērā nodrošināja Trampa uzvaru.

Tomēr dēļ tā, ka mūsdienu pasaulē medijiem ir milzu vara, ko tie nekautrējas regulāri negodprātīgi izmantot un kādēļ plaši maldina publiku un melo tai, tādi argumenti kā politiķa nepopularitāte jau labu laiku netiek ņemti par pilnu. Ja kāds cilvēks nav populārs vienalga kādu iemeslu dēļ, to ir viegli labot ar mediju palīdzību un pareizu “pr” tehnoloģiju izmantošanu. Attiecīgi nav būtiski kāds cilvēks ir patiesībā, bet ir būtiski kādu tu vari šo cilvēku publiski parādīt. Ja ir nauda un iespējas noteikt mediju saturu, tad pat nelabo var pataisīt par labdabības iemiesojumu. Patiesība un taisnība neeksistē, bet eksistē to attēlojums, to simulācijas, patiesības un taisnības ilūzijas. Tāda īsumā ir vairuma politikāņu un mediju darboņu uzskati un to realizētā politika, ko uzskatāmi simbolizē Oksfordas nominētais 2016.gada Gada vārds  – “post truth” (burtiskā tulkojumā – pēctaisnība, tas ir, kaut kas tāds, kas nav taisnība un ir nācis taisnības vietā).  Pēc šiem šabloniem rīkojās arī Klintone un Demokrātu partija.

Tad, lūk, ļoti daudziem cilvēkiem šī mediju un politikāņu maldināšana un melošana, šī “post truth” pieeja ir pilnīgi un galīgi apnikusi, viņi tam apzināti vai instinktīvi nepiekrīt un ir gatavi aktīvi atbalstīt jebkuru, kurš pret to iestāsies. Šie cilvēki arī bija galvenā Trampa elektorālā bāze. Tramps uzrunāja šos cilvēkus un viņi pietiekami lielā skaitā un pietiekami enerģiski atsaucās.

Bet kā Tramps uzrunāja cilvēkus? Kā viņš vispār ar šādu pieeju tika pie “tribīnes”, kad gandrīz visi vadošie mediji bija pret viņu? Pirmkārt, sākumā Trampu neviens neuztvēra nopietni un viņa nominēšanos uzskatīja par kārtējo ekscentriskā bagātnieka un “shovbiznesa” darboņa māžošanos. Kā tāda tā sākumā tika parādīta un apsveikta: “Donaldu Trampu par prezidentu,” – foršs joks. Kā joki tika uztverti un parādīti arī pirmie Trampa priekšvēlēšanu paziņojumi. Trampa programmas un solījumu būtībā neviens neiedziļinājās un tikai pasmējās par to. Tomēr drīz vien ASV politikuariums sāka saprast, ka joks sāk ievilkties un ka tas nemaz nav joks.

Otrkārt, Trampam īpaša “tribīne” nemaz nebija vajadzīga, jo viņš ir ASV mēroga slavenība. Trampa radītais un vadītais TV šovs “Kandidāts” bija viens no skatītākajiem Amerikā, tāpēc viņu, līdzīgi kā Holivudas slavenības, zin katrs amerikānis. Šī iemesla dēļ priekšvēlēšanu sākumposmā, kad daudzie un maz zināmie prezidenta kandidāti savās turnejās pulcēja mazskaitliskus atbalstītājus, Trampa aģitācijas pasākumi pulcēja lielas ļaužu masas. Cilvēki ASV reģionos sākumā nāca paskatīties uz slavenību un tikai pēc tam sāka ieklausīties, ko viņš saka un ko sola, un, kad izrādījās, ka Tramps saka un sola vairumam amerikāņu būtiski pieņemamas lietas, tad viņa dedzīgu atbalstītāju loks sāka strauji augt.

Dēļ tā ka Tramps ir slavenība, pret viņu nebija iespējams pielietot visiedarbīgāko un drošāko mediju cīņas līdzekli – noklusēšanu. Par jebkuru citu kandidātu lielie mediji varēja vienkārši pārstāt ziņot un ar to vien tiem uzreiz zustu izredzes tikt nominētiem. Un nekādas sociālo tīklu tehnoloģijas nepalīdzētu. Ar Trampu tas nebija iespējams, jo dēļ tā, ka visi viņu zin, viņš samērā vienkārši varēja izplatīt informāciju, apejot vadošos medijus, un efektīvi izmantot sociālo tīklu tehnoloģijas. Šī iemesla dēļ pret Trampu pielietoja nomelnošanas taktiku, kas tikai pastiprināja viņa kampaņu (negatīva publicitāte arī ir publicitāte).

Trampa štābs sadalīja visu elektorātu daudzās grupās un sociālos tīklos izveidoja attiecīgas interešu grupas (piemēram, “latīņamerikāņi par Trampu”, “sievietes par Trapmu” utt.). Tālāk cilvēki paši pievienojās šīm grupām un caur tām notika informācijas izplatība un aģitācija. Vienkārši, lēti un efektīvi. Tomēr, ja Tramps sākotnēji nebūtu plaši populārs un ja viņš nespētu uzrunāt cilvēkus, tad tikai šī tehnoloģija neko nedotu.

Daudzās publikācijās par Trampu tiek uzsvērts, ka viņš dēļ savas bagātības (apmēram 4 miljardi dolāru) ir “nesistēmisks” un neatkarīgs kandidāts un ka tas ir galvenais viņa panākumu iemesls. Te ir jāprecizē, ka tā tas tomēr nav. Jā, Donalds Tramps ir bagātnieks, kurš oficiāli lielā mērā savu priekšvēlēšanu kampaņu finansēja pats (mazliet vairāk par pusi, otra puse tika savākta ziedojumu formā no ierindas atbalstītājiem). Jā, Donalds Tramps nepieņēma ziedojumus no lielajām korporācijām (vismaz par to nav nekas zināms) kā tas amerikāņu vēlēšanās ir ierasts. Jā, Donalds Tramps minimāli gāja uz kompromisiem ar Republikāņu partijas funkcionāriem, kuri ir atkarīgi no jau minētajām korporācijām (Tramps bija spiests iet uz kompromisiem, jo viņam vajadzēja nomināciju no Republikāņu partijas, bet partijas funkcionāri bija spiesta samierināties ar Trampu, jo viņi gribēja tikt ievēlēti Kongresā). Tomēr par līdz galam “nesistēmisku” un līdz galam neatkarīgu kandidātu Trampu nosaukt nevar.

Pirmkārt, Tramps amerikāņu valdošajām aprindām nav kaut kāds svešķermenis, bet ir savējais. Tramps ir klasisks ASV elites pārstāvis, klasisks amerikānis, klasisks bagātnieks, klasisks “Amerikas sapņa” realizācijas piemērs.

Otrkārt, Trampa finansiālā neatkarība arī ir apšaubāma. Priekšvēlēšanu laikā tika publiskota informācija, ka Trapms priekšvēlēšanu kampaņai neizmanto tikai savu naudu. Tas nedeva nekādu efektu, jo, ja nauda netiek saņemta no ārvalstīm un tiek noformēta likumīgi, tad tas nav nekas īpašs.

Lai gan pašreiz Tramps tiek uzskatīts par miljardieri, kādu laiku atpakaļ viņš bankrotēja un varēja pazaudēt pilnīgi visu. Tas nenotika un nav līdz galam skaidrs kāpēc. It kā viņš zaudējumus spēja norakstīt uz “akcionāru rēķina”. Bet kas tie tādi par akcionāriem, kuri šādi ļauj ar sevi izrīkoties, nav skaidrs. Pēc krievu analītiskā centra vadītāja Sergeja Kurginjana teiktā, Donalds Tramps, izmantojot smalkas metodes, tika novests līdz bankrotam, un to izdarīja “vecā kaluma” ebreju lielbagātnieki. “Vecā kaluma” tas ir pilnībā konservatīvi un tādi, kuri miljonu darījumus mēdz slēgt tikai ar rokasspiedienu.

Donalda Trampa tēvs ir amerikanizēts vācietis, māte skotiete, bet viņa mīļākā meita un galvenā mantiniece Ivanka ir precējusies ar ebreju uzņēmēju Džaredu Kušneru un pieņēmusi jūdaismu. Kušners pašreiz ir viens no tuvākajiem Trampa darījumu partneriem. Kušners izstrādāja Trampa vēlēšanu kampaņas stratēģiju un viņš kopā ar Trampu piedalās svarīgās tikšanās (piemēram, Kušners bija Trampa un Japānas prezidenta Sindzo Abes tikšanās dalībnieks).

Citiem vārdiem sakot, Tramps nav bagāts vienpatis, kurš uzsāka cīņu ar “sistēmu”, bet gan ir noteiktu šīs “sistēmas” spēku izvēlēts pārstāvis, kuri to atbalstīja gan finansiāli, gan organizatoriski, gan informatīvi cīņā pret citiem “sistēmas” pārstāvjiem, lai pārveidotu “sistēmu” un/vai lai neļautu tai destruktizēties un pašiznīcināties. Ja tā nebūtu, tad no vienas puses Trampu ātri un samērā vienkārši varētu “noņemt” no distances, tad viņa atbalstam netiktu publiskots tik liels daudzums slēgtas un slepenas informācijas un tad no klintonistu puses daudz lielākā mērā tiktu izmantoti gan vēlēšanu viltošanas, gan vēlēšanu rezultātu neatzīšanas paņēmieni.

Rezumējot, “Trampa efekta” galvenie nosacījumi:
1. Plaša cilvēku neapmierinātība ar valdošajām aprindām un to realizēto politiku;
2. Vadošo (oficiozo) mediju negodīgā, manipulatīvā un bieži pat melīgā politika un izteikta necieņa pret savas produkcijas patērētāju, turot cilvēkus par muļķiem, kurus droši un nesodīti var mānīt un maldināt;
3. Plaša cilvēku neapmierinātība ar vadošajiem medijiem;
4. Personiskā popularitāte (visi zin);
5. Atklātums, savu trūkumu neslēpšana;
6. Taisnības teikšanas taktikas izvēle;
7. Salīdzinoša finansiālā un organizatoriskā neatkarība;
8. Salīdzinoši ietekmīgas “aizmugures” esamība;
9. Sociālo tīklu tehnoloģiju izmantošana;
10. Spēja radīt un izmantot cilvēku iniciatīvu un pašorganizēšanos;
11. Pretinieku ietiepība, pašpārliecinātība, iedomība un izteikta necieņa pret cilvēkiem.

ASV vēlēšanās Patiesība uzvarēja postmodernisma filozofiju, homoseksuālistus – pedofīlus kā galvenos tās nesējus un viņu veidoto “globālo valsti”, kurā tiek iznīcināts viss cilvēciskais

Ņemot vērā Trampa un Klintones izmantotās priekšvēlēšanu metodes un ASV Demokrātu partijas vadības kodola atklātās un slēptās kaislības, var teikt ka 2016.gada ASV vēlēšanās:

1. Konservatīvie (tradicionālās vērtības atzīstošie) politekonomiskie spēki uzvarēja neoliberālos (izvirtuļu, neofašistiskos) spēkus;
2. Nacionālā Amerika uzvarēja t.s. “Globālo valsti”, kurai ASV valsts struktūras ir tikai instruments visas pasaules (tai skaitā ASV) pakļaušanai necilvēcīgai izvirtuļu diktatūrai;
3. Cilvēki uzvarēja t.s. ”postcilvēkus” jeb “globikus”;
4. Patiesība uzvarēja iluzoro fentezi “post truth”;
5. T.s. “postmodernisma” filozofija (kuras viena no pamattēzēm ir ka viss ir iluzors, tai skaitā arī patiesība, kura vispār neeksistējot) un to izmantojošās struktūras piedzīvoja nopietnu zaudējumu.  Ja līdz šim “postmoderniskā” filozofijā balstītās koncepcijas un metodes praktiski strādāja un izrādījās pietiekami veiksmīgas, tad tagad tika parādīta, uzrādīta un pierādīta “postmodernisma” filozofijas neatbilstība realitātei (tās kļūdainums) un tajā balstīto metožu salīdzinošā neefektivitāte.

Attīstot šo domu, var nonākt līdz vēl vienam būtiskam secinājumam. Ja, vienkāršojot, par galveno “Trampa efekta” elementu atzīstam patiesības izmantošanu un patiesības spēku, tad loģiski būtu pieņemt, ka tas kļūs par jaunāko “trendu”, kuru sāks izmantot visi, tai skaitā arī neoliberāļi (ja kaut kas strādā, tad to cenšas izmantot visi). Un te nākas konstatēt, ka tā tas tomēr nav.

Neoliberāļi un to mēdiji (gan ASV, gan citviet pasaulē, tai skaitā arī Latvijā), neskatoties uz savu neveiksmi, turpina melot vienā melošanā. Jā, iespējams šiem cilvēkiem lēni “pielec”, jā, iespējams, maldināšana, melošana un spļaušana virsū vairumam cilvēku viņiem ir kļuvusi par pieradumu, no kura grūti atteikties, jā, iespējams, daļa no viņiem ir ideoloģiskie zombiji, kuri paši no sirds tic tiem māņiem ar ko baro citus, tomēr ir jānorāda uz vienu būtisku apstākli, no kura izriet, ka neoliberāļi pēc būtības nespēj izmantot patiesību, attiecīgi viņi melos līdz pēdējam, kā līdz pēdējam meloja Hitlers ar Gēbelsu.

Ir vairākas pietiekami drošas pazīmes, kuras liecina, ka ASV Demokrātu partijas kodolu veido homoseksuālisti – pedofīli, kuri ir plaši pārstāvēti arī žurnālistu vidē. Viens no homoseksuālista – pedofīla psiholoģiskā portreta elementiem ir patoloģiska melošana, kas ir loģiski, jo šie morālie kropļi veic vienu no necilvēcīgākajiem noziegumiem kāds maz ir iespējams. No vienas puses viņi ir tik amorāli, ka nekāda rīcība tiem nav nepieņemama, bet no otras puses melošana, no kuras ir atkarīga izdzīvošana, ir tik ļoti pierasta, ka no tās nav iespējams atteikties.

Pataloģisks melis un nelietis, kurš slēpj savus patiesos nolūkus, pašos pamatos nevar izmantot patiesību (tas nav iespējams), viņi var tikai izmantot cilvēku muļķību, nezināšanu un naivumu, lai pārliecinātu, ka viņu paustais, kas pārsvarā ir maldi un meli, ir patiesība, un to viņi arī dara. Un viņi turpinās to darīt jebkādos apstākļos (pat tad, kad tiks pieķerti nozieguma vietā ar pilnu pierādījumu klāstu), jo citi varianti tiem ir iznīcinošāki. Tāpēc droši varam prognozēt, ka pēc Trampa uzvaras, neoliberālo mediju maldināšanas stils savā būtībā nemainīsies (viņi iespējams būs spiesti mainīt maldināšanas formu) un ka gan Tramps, gan viņa komanda, gan viņu realizētā politika tiks maksimāli apmelota, izkariķēta un ka iespēju robežās tādā vai citādā veidā “demokrāti” mēģinās veikt valsts apvērsumu.

“Trampa efekta” potenciāls Latvijā

Latvija ir viena no tām vietām, kurā no vienas puses “Trampa efekta” potenciāls ir vairāk kā liels, bet no otras puses, tā realizēšanas iespējas ir mazas, apšaubāmas un pat bīstamas.

Neskatoties uz visām pēdējo desmitgažu nebūšanām, Latvija ir pilnībā konservatīva sabiedrība, Latvijā ir sociālistiski orientēta sabiedrība (lai gan liela daļa cilvēku, pārsvarā latvieši, to nemaz neapzinās), Latvijā ir multikulturāla sabiedrība šī vārda pozitīvajā nozīmē, Latvijā ir pietiekami prokrieviska sabiedrība, kurā ne tikai liela daļa cilvēku ir krievi, runā krieviski un/vai simpatizē krieviem, bet kurā arī tie sabiedrības segmenti, kuri šķietami nav prokrieviski, savā būtībā tādi ir, jo plaši izmanto krievu kultūras un mentalitātes elementus un rīcības modeļus (šī iemesla dēļ noteiktas Rietumvalstu aprindas nicina visus Latvijas iedzīvotājus, tai skaitā latviešus un tai skaitā arī latviešu nacistus).

Latvijas politisko partiju un politikāņu nepopularitāte Latvijas iedzīvotāju vairākuma vidū ir plaši zināms fakts, tāpat kā Latvijas katastrofālā politekonomiskā un demogrāfiskā situācija. Latvija ir piesmieta, izvarota un izpārdota. Latvija ir zaudējusi savu ekonomisko un politisko neatkarību (ja vispār var uzskatīt, ka tāda maz ir bijusi), tās teritorijā ir izvietots ārvalstu okupācijas karaspēks un valsti intensīvi gatavo tāda vai citāda veida karam ar Krieviju Rietumvalstu izvirtuļu interesēs.

Latvijā tika un tiek realizēta neoliberāla un antikonservatīva politika (neskatoties uz vairuma iedzīvotāju konservatīvismu), antisociālistiska politika (neskatoties uz vairuma iedzīvotāju sociālistisko orientētību), unitāra latišizācijas politika (neskatoties uz faktisko multikulturālismu) un izteikti antikrieviska politika (neskatoties uz sabiedrības prokrieviskumu).

Šādos apstākļos ar “Trampa efektu” Latvijā ir ļoti lielas izredzes gūt vairuma iedzīvotāju dedzīgu atbalstu… ,bet …

“Saskaņa” – pozitīvu pārmaiņu Latvijā vēstnesis vai kapracis?

Ja pieņem ka Putina Krievija, Trampa ASV un/vai vēl kādi citi ietekmīgi starptautiskie spēki izdomātu mainīt agresīvi-vaukšķīgo Latvijas ārpolitiku (un līdz ar to arī režīmu), tad visātrākais un lētākais veids kā to varētu izdarīt, būtu atbalsta sniegšana sociāldemokrātiskai partijai “Saskaņa” varas pārņemšanā.

Pašreizējos apstākļos “Saskaņai” ir gandrīz nevainojamas politiskās pozīcijas, kuras ar lielu varbūtību garantē kā minimums dalību nākamajā valdībā, bet kā maksimums pilnīgu varas pārņemšanu valstī. No vienas puses tas ir pozitīvs faktors, bet ir savi “bet”. Lai labāk saprastu kādēļ tas tā ir un kādi ir riski, jāapskata “Saskaņa” kā ideoloģisks fenomens un kā organizatoriska struktūra.

No ideoloģiskā viedokļa “Saskaņas” pozīcijas ir ideālas un nevainojamas. “Saskaņa” deklaratīvā ideoloģiskā līmenī iestājas par “saskaņu”. “Saskaņa” ideoloģiski ir ar sociālistisku ievirzi, nav antipadomiski noskaņota, ir prokrieviska, multikulturāla un akceptē galvenos Latvijas valstiskuma elementus. Lai gan “Saskaņai” ir “krievu partijas” slava, kam ir savi iemesli, tajā gan ir latvieši, gan arī latviešus ar prieku uzņem. “Saskaņa” apņēmīgi demonstrē nepārprotamu vēlmi būt visu Latvijas iedzīvotāju, neatkarīgi no tautības, partija.

Ņemot vērā tikai ideoloģisko faktoru, “Saskaņa” ir saskanīga 60-80% Latvijas iedzīvotāju uzskatiem. Pie tam, “Saskaņai” Latvijas politikā nav pilnīgi nekādu ideoloģisko alternatīvu – paši aprobežotie latvieši ļāva iznīcināt savas komunistiskās un sociāldemokrātiskās organizācijas. No šāda skatu punkta raugoties, “Saskaņa” ir tas politiskais spēks, kurš teorētiski varētu izmantot “Trampa efektu”, lai radītu kārtējo pārsteigumu.

Formāli “Saskaņa” ir vairāku politisku partiju apvienība, kam jāpieskaita arī A.Amerika “Gods kalpot Rīgai”. Faktiski “Saskaņa” ir politekonomiska organizācija, kuras pamatus savulaik lika bijušais LKP CK Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs un LTF radīšanas uzraugs Sergejs Dolgopolovs. Dolgopolovs t.s. “krievvalodīgajā” vidē pildīja to pašu lomu, kuru “latviešvalodīgajā” vidē savulaik paveica viņa bijušais priekšnieks Anatolijs Gorbunovs.

Ko izdarīja Dolgopolovs un viņa radītā “Saskaņa”? Apstākļos, kad par vadošo politisko virzienu Latvijā kļuva nacionālistiska, proeiropeiska un neoliberāla politika, viņš izveidoja politisko spēku, kurš no vienas puses centās apvienot visus neapmierinātos ar šo politiku, bet no otras puses slāpēja viņu neapmierinātību un iekļāva attiecīgās politikas procesā. Dolgopolovs un “Saskaņa” pēc būtības nodrošināja, lai Latvijā nenotiek “krievu” un sociālistu nemieri, tādējādi kļūstot par vienu no “4.maija republikas” galvenajiem balstiem. Neapmierinātos centās iekļaut “Saskaņas” organizatoriskās struktūrās, attiecīgi ievirzīt, slāpēt un viņu enerģija tika uzkrāta un izmantota “Saskaņas” politiskā kapitāla uzkrāšanai, kurš nu ļauj pamatoti cerēt pilnībā pārņemt varu valstī. Šāda pieeja, protams, radīja arī pietiekami plašu neapmierinātību, kā rezultātā partijai “Saskaņa” ir ievērojami mazāks atbalstītāju skaits nekā tās ideoloģijai (un tas neskatoties uz “Saskaņas” bez maz vai politisko monopolstāvokli).

Daudz nopietnāki ir “Saskaņas” pārkāpumi bērnu aizsardzības jomā. Tieši “Saskaņa” un Nils Ušakovs likvidēja “Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centru”, kura bija vienīgā valsts iestāde, kas aktīvi iestājās pret nepamatotām bērnu izņemšanām no ģimenēm un pret bērnu tirdzniecību caur adopcijas procedūrām (Dolgopolovs bija lietas kursā par to). Pēc Centra bijušo darbinieku liecībām šajā amorālajā biznesā bija iesaistīti vēl divi citi “Saskaņai” tuvu stāvoši personāži – Ainārs Šlesers ar sievu un pašreizējais “Gods kalpot Rīgai” valdes loceklis Ainārs Baštiks, kurš radīja vēlāko “Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju”, kuru vadīja Laila Rieksta – Riekstiņa, kas savukārt gan uzkrītoši neievēroja neskaitāmos bērnu tiesību pārkāpumus Latvijā (tai skaitā arī piesedzot bērnu pārdošanu caur adopcijas procedūrām), gan arī aktīvi piedalījās nevēlamo personu vajāšanā.

Visbeidzot, tiek arī apgalvots it kā Sergejs Dolgopolovs, Nils Ušakovs, Andris Ameriks, Ainārs Šlesers un Ainārs Baštiks, līdzīgi daudziem citiem Latvijas politikuariuma pārstāvjiem, esot slēptie homoseksuālisti. Šim apgalvojumam ir vairāki netieši apstiprinājumi, tai skaitā arī apstāklis, ka no “Saskaņas” regulāri tādā vai citādā veidā tiek izstumti aktīvi tradicionālo vērtību aizstāvji (piemēram, Irina Cvetkova; pēdējo laiku “grēkāzis”, no kura pagaidām vēl nav izdevies atbrīvoties, –  Jūlija Stepaņenko). Un te jāpiemin, ka RBTAC bija iestāde, kura aktīvi piedalījās arī cīņā pret bērnu seksuālo izmantošanu. Tieši RBTAC darbības rezultātā pedofilijā tika pieķertas augsti stāvošas valsts amatpersonas. Un šādu, sev ideoloģiski ļoti tuvu iestādi likvidēja “Saskaņa” ar Dolgopolovu un Ušakovu priekšgalā.

Kas no tā visa izriet? Pirmkārt, ka “Saskaņas” ideoloģijai Latvijā ir liela perspektīva. Otrkārt, ka par šīs perspektīvās ideoloģijas saimniekiem ir uzmetušies cilvēki, kuri kā minimums tai ne līdz galam tic, bet kā maksimums tai netic vispār (viņiem tas ir tikai bizness). Un kā vispār slēptie homoseksuālisti, kuri ir iesaistīti bērnu pārdošanā caur adopcijas procedūrām, var pārvaldīt pilnībā tradicionālu sabiedrību? Pareizi, maldinot un melojot. Tātad, izmantojot tās pašas ASV Demokrātu partijas metodes.

Uz to var paskatīties arī savādāk: ASV Demokrātu partijas valdīšanas laikā, vasaļvalstīs visos ideoloģiskajos virzienos tika atbalstīti neoliberālie kadri un tas attiecas arī uz Latviju un “Saskaņu”. Te jāpiebilst, ka “Saskaņa” šai ziņā nav kaut kāds unikums. Atklātie un slēptie homoseksuālisti ieņem vadošās vietas visās gan valdošajās, gan opozīcijas latviešvalodīgajās partijās: “Vienotība” ir gandrīz vai atklāta “pidarastu partija”, ZZS ir “Latvijas ceļa” un “Tautas partijas” pēctece, kurā toni nosaka slēptie homoseksuālisti un kura par Latvijas premjeru izvirzīja pieķerta homoseksuālista – pedofīla uzticības personu, savukārt “Nacionālā apvienība” sastāv no slēptajiem homoseksuālistiem un ASV Republikāņu partijas tipa konservatoriem, kurus apvieno nacistiski orientēta (attiecīgi Latvijā ilgtermiņā bezperspektīva) ideoloģija.

Lielākā daļa šo latviešvalodīgo politisko aprindu aktīvi piedalījās pašreizējā režīma veidošanā, tai skaitā arī tās sistēmas izveidē, kura pieļauj nepamatotu bērnu izņemšanu no ģimenēm, to pārdošanu caur adopcijas procedūrām un cita veida noziegumus pret bērniem, bet daļa klusējoši un nereti arī piekrītoši to pieļāva, jo idiotiski uzskatīja, ka galvenais Latvijas un latviešu ienaidnieks ir “krievi”.

Latvijas traģēdija ir apstāklī, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa ir normāli konservatīvi cilvēki, kuriem maldināšanas rezultātā par vadoņiem ir uzmetušies neoliberāli izvirtuļi. Latvijā “Trampa efektam” ir ļoti liels potenciāls, jo pati sabiedrība ir konservatīva, bet “Trampa efekts” ir mazvarbūtisks, jo Latvijā nav spēcīgu patiešām konservatīvu organizāciju, kuras būtu spējīgas to organizēt. Latvijas konservatīvo vairākumu pārvalda neoliberālais mazākums un pagaidām nav redzams, ka šai ziņā kaut kas varētu mainīties.

“Saskaņas” valdīšanas mēģinājumu bīstamība un blakusefekti

Vispirms jānorāda, ka neskatoties uz augstākminēto un tālāk pateikto “Saskaņas” nākšana pie varas Latvijā kopumā ir vērtējama vairāk pozitīvi nekā negatīvi, jo līdz ar to no vienas puses tiks legalizēta un pacelta “Saskaņas” ideoloģija, bet no otras puses tiks kā minimums atstumta otrā plānā pašreiz valdošā nacistiski orientētā ideoloģija, kura ir nāvīga gan Latvijai, gan latviešiem. Tāpēc, lai notiek tā, ja nekā labāk nav iespējams!

Tomēr jāuzsver, ka “Saskaņas” valdīšanas mēģinājumi Latvijā var novest līdz plašiem nemieriem, kā arī “Saskaņa” pie noteiktiem nosacījumiem var izrādīties “trojas zirgs”, kurš diskreditē gan pašreiz perspektīvo “Saskaņas” ideoloģiju, gan arī tos spēkus, kuri to atklāti atbalstīs (piemēram, Krieviju).

Pirmkārt, “Saskaņas” varas pārņemšanu un/vai valdīšanu sev par labu centīsies izmantot ārējie, Krievijai naidīgie neoliberālie spēki, vispirmām kārtām Lielbritānija. Tas var tikt izmantots, lai atjauninātu un intensificētu “krievi nāk” saukli un zem tā pulcētu maksimāli lielu latviešu skaitu. Tas galējā variantā var novest ne tikai pie masu nemieriem, bet pat līdz pilsoņu karam un pilnīgai Latvijas sabiedrības iznīcināšanai.

Otrkārt, Krievijai naidīgie neoliberālie spēki “Saskaņas” valdīšanu var mēģināt izmantot savā labā ilgtermiņā. Lielbritānijas armijas ģenerālis un bijušais SAB vadītājs Jānis Kažociņš kādu laiku atpakaļ paziņoja, ka Latvijas okupācija Krievijai ļoti dārgi maksāšot. Šo paziņojumu nebūtu pareizi uzskatīt tikai par tukšu plātīšanos, jo šo gadu laikā Lielbritānijas specdienesti Latvijā ir pietiekami intensīvi pastrādājuši un pilnīgi iespējams, ka britu aģentūra Latvijā ir tik visaptveroša un dziļa, ka Krievija, mēģinot integrēt Latviju savās struktūrās, saņems “trojas zirgu”, kurš aktīvi strādās pie Krievijas iznīcināšanas no “iekšpuses”, līdzīgi kā daudzi aprobežotie latvieši aktīvi veicināja PSRS sabrukumu. Šai gadījumā nekādu nopietnu nemieru Latvijā nebūs un Latvija kā pēc komandas momentāni no rusafobiska vaukšķa pārvērtīsies par ārēji pieglaimīgu krievmīli, kurš vienmēr dziļi sirdī ir bijis visuzticamākais Krievijas labvēlis.

Treškārt, jau minēto partijas “Saskaņa” organizatorisko struktūru īpašību dēļ (slēptā homoseksualitāte, iesaiste bērnu pārdošanā caur adopcijas procedūrām un iespējams arī citos noziegumos pret ģimeni un bērniem, iekšēja neticība pašu deklarētajām ideoloģiskajām tēzēm) var izveidoties situācija, kad “Saskaņa”, iegūstot varu, diskreditē savu ideoloģiju. Ir liela varbūtība, ka “Saskaņa” deklarēs vienu, bet reāli darīs kaut ko pavisam citu, kā viņi to pašreiz dara Rīgā. Ja tagad to vēl kaut kā var attaisnot ar republikas mēroga “nacistisko režīmu”, kuram jāpiemērojas un kurš neļauj normāli strādāt, tad varas pārņemšanas gadījumā vairumam elektorāta kļūs acīmredzama “Saskaņas” struktūru nihilistiskā daba. Šai gadījumā, lai palēninātu sava elektorāta pilnīgu atskurbšanu, “Saskaņa” būs spiesta veikt virkni ārišķīgu pasākumu uz latviešu rēķina (vēl jo vairāk, ja viņi tāpat pie visa ir vainīgi), kas savukārt dos papildus nopietnus argumentus bankrotējušās latviešu nacistiski orientētās antikrieviskās ideoloģijas atjaunināšanai. Tā rezultātā “Saskaņa” agri vai vēlu līdzīgi kā agrāk komunistiskā partija pilnībā zaudēs autoritāti un savus atbalstītājus un uz tā rēķina būs pieņēmušās spēkā rusafobiskā nacistiski orientētā ideoloģija. Sliktākā gadījumā šāda pieeja var izsaukt plašus nemierus un pat pilsoņu karu, kur vainīgie un agresori būs deklaratīvi prokrieviskā “Saskaņa” (šis scenārijs kļūst jo īpaši iespējams, ja to atbalstīs ārēji spēki, piemēram, Lielbritānija).

No tradicionālo vērtību un “Saskaņas” ideoloģijas atbalstītāju skatu punkta, kā arī no Krievijas skatu punkta, ar kuru tiek asociēta “Saskaņa” un kura ir ieinteresēta ilgstošā mierā un labās attiecībās ar kaimiņvalstīm, ir ļoti būtiski, lai “Saskaņas” politiku nosaka cilvēki, kuri ir ne tikai kompetenti, bet arī patiešām tic “Saskaņas” ideoloģijai un patiešām atbilst tai (ir pilnībā tradicionāli bez slēptām pretdabiska rakstura kaislībām). Lai gan “Saskaņai” ir vismaz viens šāds līderis (Jānis Urbanovičs), tomēr ar to ir par maz un tā ir liela problēma, ko, cerams, izdosies veiksmīgi atrisināt.

Visbeidzot ir jāmin būtisks objektīvs faktors, kurš var ievērojami pastiprināt iepriekš minētos apstākļus. Padomju “okupācijas” laikā Latvija ļoti daudz ko ieguva, bet neskatoties uz to 1980-o gadu beigās lielākā daļa latviešu patiešām no sirds bija antipadomiski un antikrieviski noskaņoti. Kā tas bija iespējams? Jā, bija saglabājušies fašistiskie, nacistiskie, nacionālie un buržuāziskie elementi, kuri 50 gadu garumā veica slēptu antipadomisko un antikrievisko propagandu. Jā, vienā brīdī viņus atbalstīja arī Padomju valsts struktūras, tai skaitā arī čeka. Jā, iespējams pat pareizs ir apgalvojums, ka viņi iefiltrējās padomju struktūrās un sagrāva tās no iekšienes. Tomēr pašreizējā daudzu latviešu antikrieviskā apmātība (nevēlēšanās atgriezties “krievu laikos”), kura paradoksālā kārtā apvienojas ar pietiekami izteiktu prokrieviskumu, nav izskaidrojama tikai ar šiem faktoriem. Tie ir, lai gan ļoti būtiski, tomēr tikai papildus pastiprinoši elementi.

Latviešu un krievu mentalitātes, lai gan ir līdzīgas, tās ir arī pietiekami atšķirīgas. Latviešus nedrīkst pārvaldīt tāpat kā krievus. Var, bet nedrīkst. Iespējams tas ir slikti, iespējams, tas par kaut ko liecina, bet tā tas ir. Latviešu un krievu kopdzīvošanu un savstarpējās komunikācijas problēmas var salīdzināt ar melanholiķa un holēriķa kopdzīvi. Latvieši pārsvarā ir klusi, mierīgi, sevī ierāvušies, krievi atvērti, emocionāli un skaļi. Latviešu mentalitāte ir intraverta, krievu – ekstraverta, kas ir loģiski, jo latvieši pārsvarā ir dzīvojuši citu valstīs, bet krievi ir bijuši spēcīgas valsts pamattauta.

Krievi jautājumus mēdz risināt (ja vispār risina) tieši, ātri, noteikti, bez īpašas “ķeckāšanās”. Latvieši, ja pret viņiem tiek pielietota šāda pieeja, to uztver ļoti sāpīgi, ārēji to cenšoties neizrādīt un krājot sevī aizvainojumu. Latvieši jautājumus cenšas kārtot lēni, klusi un mierīgi, kas krievus nereti tracina, kad netiek risinātas būtiskas problēmas vai arī to risināšana tiek vilkta garumā. Tempramenta tipa atšķirībām klāt nāk vācu iedresētais sīkumainais pedantisms, kurš disonē gan ar krievu “pofigismu”, gan ar krievu inteliģentu un krievvalodīgo ebreju maksimālismu un tieksmi pēc ideālā.

“Saskaņa”, lai gan ir piemērojusies latviskai videi, pa lielam tomēr ir krievu partija ar krieviem raksturīgo darbības stilu, kas no pašreizējai Latvijas katastrofālai situācijai nepieciešamās veiktspējas viedokļa ir labi – Latvijas birokrātiju un sabiedrību vajag “sapurināt” un mobilizēt katastrofas pārvarēšanai. Bet tas rada arī kārtējās nesaprašanās un pārpratumu draudus, kurus ievērojami pastiprina jau minētais “Saskaņas” līderu nihilisms un iekšēja neticība pašu sludinātajām vērtībām (tam klāt nāk pēdējo desmitgažu laikā krievvalodīgā elektorāta uzkrātais aizvainojums pret latviešiem un visu latvisko, kuram dabiskā kārtā būs tieksme izlādēties). Šie draudi ļoti atvieglos dzīvi tiem ārējiem un iekšējiem spēkiem, kas vēlas uzkurināt antikrieviskas noskaņas. Arī ja “Saskaņa” kā organizācija ideāli atbilstu savai ideoloģijai, pat tad “Saskaņai” būtu jāpieliek lielas pūles, lai pārvarētu šo objektīvo apstākli, un nav teikts, ka tas izdotos. Cerēsim, ka šī problēma ir risināma un ka tā neradīs kritiski negatīvus efektus.

Latvija kā iespējamais neoliberālās zarazas izmēšanas izmēģinājuma poligons

Latvija ir izmēģinājuma poligons. Visa “4,maija republika” un tās politika ir gan viens liels eksperiments, gan arī daudzu mazāku izmēģinājumu summa. Sakarā ar Donalda Trampa uzvaru ASV vēlēšanās un ASV konservatīvo spēku nepieciešamību nostiprināt savu uzvaru, kas nav iespējams tieši nevēršoties pret t.s. “neoliberālo zarazu”, kura līdzīgi kā Latvijā ir ieperinājusies visos svarīgākajos sabiedriskajos institūtos, Latvijai var rasties iespēja un izdevība būt par eksperimenta objektu, kurā ASV konservatori ar konservatīvās Krievijas atbalstu atstrādā metodes, izmantojot kuras neoliberāļi tiks izmesti no visiem sabiedriski nozīmīgiem amatiem un tiks radīti sabiedriskie institūti, kuri producēs konservatīvo jaunatni (pretēji tiem sabiedriskajiem institūtiem, kuri pašreiz masveidā štancē neoliberālo tizleņu masas).

Latvija ir ideāli piemērota šādam eksperimentam, jo no vienas puses Latvijas sabiedrības vairākums joprojām ir konservatīvs, bet no otras puses Latvijā nav spēcīgas patiesi konservatīvas organizācijas. Pie tam Latvijā ir dziļas konservatīvās tradīcijas, tai skaitā idejiskās.

Kas šai ziņā būtu jāizdara? Jārada viena vai labāk vairākas spēcīgas konservatīvas organizācijas, kuru vadībā ir patiešām konservatīvi cilvēki. Jārada attiecīgi konservatīvie mediji. Jāattīra visi esošie lielākie mediji (LTV, Latvijas Radio, LNT, TV3, Diena, NRA, Delfi, Tvnet utt.), politiskās partijas, valsts struktūras, izglītības iestādes un lielākās kompānijas no neoliberāļiem. Jāizveido attiecīgas informācijas izplatīšanas un izglītības programmas, kā arī konservatīvo organizāciju tīkls.

Pašreiz tas ir gandrīz vai neizpildāms uzdevums kaut vai tikai dēļ banāla kvalificētu kadru trūkuma, bet, ja ārējiem spēkiem izdodas neitralizē vietējo neoliberālo varzu un veicināt konservatīvo organizāciju aizmetņu rašanos, tad dažu gadu laikā var kā minimums būtiski pietuvoties šī uzdevuma sekmīgai izpildei. Ja Latvijā šo praksi aizsāk tuvākā gada laikā, tad Donalda Trampa otrās prezidentūras laikā šādi izstrādātās metodes var sākt ieviest arī ASV, tādējādi uzsākot Amerikas sabiedrības morālo atveseļošanos, kas ir viens no būtiskākajiem faktoriem, lai Amerika atkal kļūtu diža.

Informācijas aģentūra
/20.12.2016/

Šis ieraksts tika publicēts Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Par “Trampa efektu”: kā un kāpēc Donalds Tramps uzvarēja vēlēšanās un par iespējamo “Trampa efektu” Latvijā

  1. esse saka:

    Lai izprastu mūsdienu politisko situāciju Latvijā un pasaulē ar tradicionālajiem jēdzieniem (liberāļi, konservatīvie un tml.) nepietiek. Ja īsi, tad vislielākais izaicinājums ir attīstības problēma – t.s. “konservatīvisms” to neatrisinās tāpat kā nav atrisinājis līdz šim valdošais tirgus un cilvēktiesību liberālisms. Kaut vai tāpēc ka vēsturiskais konservatīvisms nav nodalāms no reliģijām, kurām savā starpā ir konservatīvās politikas ietvaros neatrisināmas pretrunas (pārvalde ideoloģiskajā līmenī vienmēr šķels un pievils sabiedrību; visu izšķirs tas, cik daudz cilvēku, balstoties uz savas sirdsapziņas vadītu intuīciju – jo uz formālo izglītību vismaz Latvijā nav ko cerēt pārskatāmā nākotnē – pētīs, domās un sapratīs globālo vēsturisko procesu un pārvaldes darba metodoloģisko, konceptuālo līmeni). Pat ja Eiropā un Latvijā vadošie politiskie spēki konservatīvās politikas stiprināšanā visu liktu uz “kristīgo ekumēnismu”, tas vilciens jau sen aizgājis (domāju, tas ir pietiekami acīmredzami). Savukārt, musulmanisms rietumu sabiedrību atbaida (pie tā globālās politikas līmenī ir pietiekami mērķtiecīgi piestrādāts). Manuprāt, steidzami būtu nepieciešama izpratne par to, kas ir Korāniskais islāms (attiecīgajos rakstos fiksētās atklāsmes būtība) un kas – vēsturiski izveidojusies islāma reliģija. Korāns aizliedz augļošanu, tāpat arī cilvēku sugu masveidīgi degradējošos genocīda ieročus (tabaku, alkoholu). Globālās politikas līmenī 20.gs. izstrādāta un darbojas t.s. ilgtermiņa antikorāniskā stratēģija, un islāmiskais terorisms ir projektēts un vadīts process. Lai globālo ekonomiku, kura visa balstās augļošanā un īsto pārvaldes procesu slēpšanā, paspētu novest līdz galam (t.i., līdz visu ražošanas līdzekļu koncentrēšanai vienās rokās), globālajam prediktoram ir nepieciešams vadīt divus galvenos procesus:
    1. Uzturēt musulmaniskā terorisma draudus tādā apjomā un veidā, lai rietumu balto cilvēku sabiedrība atcerētos savas “kristīgās saknes” un tādējādi neizbēgami nokļūtu ieprogrammētajā eshatoloģiskajā scenārijā. Tāpēc ir tik liela pretdarbība tam, lai karu Sīrijā tiešām izbeigtu, jo bija paredzēts piepildīt vēsturisko “pasaules gala” šovu.
    2. Visiem iespējamiem līdzekļiem nomelnot, sagrozīt, noklusēt un citādi nobremzēt alternatīvo globālās pārvaldes koncepciju, kura balstās tajā noosfēras segmentā, kuru radījusi un uztur rusas civilizācija (pie kuras piederam arī mēs). Vēstures skaidrošana un mācīšana ir tā sagrozīta, ka jābalstās uz sirdsapziņas vadītu intuīciju un savu brīvo gribu apzināties īsto pasauli, pētīt un saprast to un pārveidot savu dzīves veidu. attiecības un ieradumus saskaņā ar šo sapratni.

  2. esse saka:

    Kas attiecas uz “Saskaņu” un pašu “saskaņu” kā tādu, tad ir jāizšķir divas lietas:
    1. Jā, attiecīgais politiskais spēks ir tāds, kā šeit aprakstīts (neatkārtošos), gan stratēģiski (izveidots tā, lai ilgtermiņā savāktu ar liberālo politiku neapmierināto konservatīvo vairākumu, kad laiks tam būs pienācis), gan taktiski (piemērojas gan liberālismam, gan mērenajam nacionālismam, tāpēc līdz šim politiskajā procesā palika apslēpts tas, cik ļoti viņi ir “nekādi”, t.i., viņi nav “spēks” tajā ziņā, ka varētu uz viņiem paļauties un gaidīt gudru pārvaldi krīzes apstākļos. Tai pat laikā tas nozīmē, ka viņi ir prognozējami globālo politiski ekonomisko pārmaiņu situācijā, kāda tagad pavisam acīmredzami iestājusies (patiesībā tā radās jau 1990.-to gadu sākumā, kad pēc globālā scenārija bija paredzēts apvienot asv un psrs administratīvos un ekonomiskos resursus vienā projektā, bet 1996.gada vēlēšanas Krievijā šo scenāriju izjauca), – piemērosies, un un ne tajā sliktākajā veidā (par cik lielākā daļa šo politiķu un ar viņiem saistīto amatpersonu un visādu ekspertu ir jau iekļāvušies un pieskaņojušies sabiedrības vairākuma līmenī pastāvošajai realitātes izpratnei).
    2. Savukārt, attīstības iespēja uz “Saskaņas” pamata ir tikai tajā, ka ikviens patiesību un taisnību meklējošs sabiedrības loceklis uzņemas atbildību par savu dzīvi un nākotnes scenārijiem pats un apzināti dalās tajā ar saviem tuvākajiem. Tas prasa mācīties, mācīties un vēlreiz – mācīties. Atvērt savu prātu (lēmumus, plānus, kontaktus, laika u.c. resursu ieguldījumus) un dzīves veidu (attieksmi pret visām lietām un notikumiem, kā arī citiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu mantiskā un sociālā statusa) sirdsapziņas vadītai intuīcijai, mērķtiecīgi un labprātīgi nodarbināt savu psihi (kuras resursi ir praktiski neierobežoti), nevis tikai reaģēt un piemēroties, gaidot nezin ko un ciniski nocietinot savu sirdi un zaudējot dārgo laiku.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s