Kā Lielbritānijas specdienesti muļķo pasauli jeb “populisms” – britu specideologu aktuālais mems cīņai ar sabiedrisko neapmierinātību

00664_fasistiska_uk

Pirmā bilde: Nākamā Lielbritānijas karaliene Elizabete II izmanto nacistu sveicienu (1930-o gadu vidus uzņēmums)

Pēc Donalda Trampa uzvaras ASV vēlēšanās Rietumvalstu izvirtuļi ceļ paniku par līdzīgu politiķu uzvaru citās valstīs. Kā viens no mēģinājumiem slāpēt masu neapmierinātību un politiķus, kuri to potenciāli varētu izmantot, ir plaša “populisma” termina propaganda un visu nevēlamo politiķu nonievāšana par “populistiem”. Tā kā šī metode ir pietiekami izsmalcināta un tā kā tā labi dod ieskatu manipulatīvās ideoloģiskajās metodēs, kuras vairāku gadsimtu garumā veiksmīgi izmanto Lielbritānijas “intelligence”, ir vērts to apskatīt sīkāk.

1. Kas ir “populisms”?

Politisko zinātņu doktore Ilze Balcere, kura tiek dēvēta par “populisma pētnieci”, intervijā Neatkarīgai Rīta avīzei (28.12.2016) “populismu” raksturo sekojoši: “Publiskajā telpā populismu vairāk saista ar kaut kādiem tukšiem solījumiem, neizpildāmām rīcībpolitikām, veidu, kā politiķiem gūt ātru ievērību. Akadēmiskajā sfērā ar populismu saprot tautas un elites pretnostatījumu. Populisms ir antielitārs. Populisti asi kritizē pie varas esošo politisko eliti, politiķus, ierēdniecību, bankas utt. Politiskajā zinātnē populismu traktē kā izteikti negatīvu attieksmi pret sabiedrības eliti; aicinājumus dot tautai lielākas tiesības un ietekmi politiskajā procesā.”

Tā kā Balcere ir oficiozi atzīta “eksperte”, kurai tādēļ tiek piešķirtas tiesības noteikt jēdzienu saturu, ņemsim par pamatu viņas definīciju un, izejot no tās, apskatīsim gan to, kas tiek apsaukti par “populistiem”, kā šis termins tiek un var tikt izmantots un kādas tam var būt sekas.

Būtiska ir Balceres atzīšanās, ka “populisma” terminam ir divas nozīmes (kas ir viena no manipulatīvu terminu pazīmēm) – “publiskās telpas” un “akadēmiskā”. “Publiskās telpas” “populisma” nozīmei ir izteikti negatīvs raksturs kādēļ to var un arī izmanto kā t.s. “birku” (ja kāds nepatīk – apsaucam ar attiecīgu vārdu jeb “piekarinām birku”). Balcere to tieši nepasaka, bet gan no viņas definējuma izriet, gan arī, zinot kā tiek veidots “publiskās telpas” saturs, ir skaidrs, ka izteikti negatīvo “publiskās telpas” “populisma” terminu nosaka mediji, politiķi un “eksperti”. Citiem vārdiem sakot, “publiskās telpas” termina nozīme ir domāta nezinošajām masām jeb “muļķa pūlim”, kurš “tic panorāmām” un masu apziņā to iepotē masu mediji.

Savukārt “akadēmiskā” “populisma” nozīme ir izteikti antisabiedriska. “Ar populismu saprot tautas un elites pretnostatījumu”. Bet vai tad nevajag pretnostatīt tautu un eliti, ja elite ir nelietīga, izvirtusi un nepilda, kas tai būtu jāpilda – jārūpējas par tautas pozitīvu attīstību un labklājību?! “Populisti asi kritizē pie varas esošo politisko eliti, politiķus, ierēdniecību, bankas utt.” Bet vai šos sabiedriskos institūtus nevajag asi kritizēt vispār un vēl jo vairāk gadījumos, kad viņi neveic to, kas būtu jāveic un ļaunprātīgi izmanto savu priviliģēto stāvokli?! “Politiskajā zinātnē populismu traktē kā aicinājumus dot tautai lielākas tiesības un ietekmi politiskajā procesā”. Bet vai, lai aizsargātos no elites un birokrātijas izviršanas, tautai nevajag dot gana lielas tiesības un ietekmi politiskajā procesā?!

Papildinot un attīstot Balceres “akadēmisko” “populisma” nozīmi, jānorāda ka pie “populistiem” var pieskaitīt visus tos, kuri ņem vērā sabiedrības vairākuma viedokli un pat arī tos, kuri reāli rīkojas sabiedrības vairākuma interešu labā (ja tas nonāk pretrunā ar elites interesēm un viedokli). Tā rīkojās gan Putins, gan Tramps un dēļ viņu panākumiem tas sāk kļūt par globālu politisko “trendu”, apdraudot nelietīgus un izvirtušus elitārijus, kuri uzskata, ka viņiem ir tiesības spļauj virsū savu sabiedrību vairākumam.

Lai gan ir jāatzīst, ka reāli eksistē “populisms”, kurš pamatoti ir uztverams negatīvi un ka absolūta demokrātija nebūt nav panaceja pret visām nelaimēm (kaut vai tādēļ, ka plašas tautas masas ir nezinošas un nekompetentas vadības un valsts pārvaldes jautājumos), tomēr jākonstatē ka “populisma” jēdziens ir ļoti piemērots un ērts manipulatīvai antisabiedriskai izmantošanai, kādēļ to praksē tā arī izmanto.

Kā reāli notiek manipulācija ar masu apziņu? Ir viens termins “populisms”, kuram ir divas dažādas nozīmes jeb divas dažādas priekšstatu kopas, ar ko šis termins tiek asociēts. Viena kopa (“publiskās telpas”) ir izteikti negatīva un rada cilvēkos negatīvas asociācijas. Otra kopa (“akadēmiskā”) dod iespēju puslīdz korekti un atbilstoši realitātei raksturot anitelitāras parādības un personas. Tālāk “akadēmiski” tiek aprakstīta realitāte, bet, komunicējot to sabiedrībai, mēģina panākt, ka visas antielitārās parādības sabiedrībā tiek uztvertas negatīvi. Tā kā daudzas vai pat vairums šādu antielitāru parādību pēc būtības ir sabiedrībai pieņemamas un/vai izdevīgas, tad tādā veidā daļa sabiedrības tiek maldināta jeb muļķota. Tā var panākt, ka daudzi cilvēki negatīvi uztver to, pret ko pēc būtības izturas pozitīvi un/vai kas tiem ir izdevīgi (tā var panākt, ka cilvēki “zāģē zaru uz kura sēž”).

Kas tad šādā veidā var tik apsaukti par “populistiem”? Visi, kuri iestājas par vai pret kaut ko, kas saskan ar iedzīvotāju vairākuma uzskatiem un pret ko iebilst tie, kuri sevi dēvē par “eliti” (tas ir – valdošais, lēmumus pieņemošais mazākums). Piemēram, ASV Demokrātu partijas un britu “elitāriji” un viņu Latvijas pakalpiņi uzskata, ka ir jālegalizē viendzimuma “laulības”. Iedzīvotāju vairākums ir pret to. Attiecīgi, jebkurš, kurš iestājas pret viendzimuma “laulībām”, ir “populists”. Tas pats attiecas gan uz genderizāciju, gan uz bērnu agrīnu seksualizāciju, gan uz citām nenormālībām (ņemot vērā to, ka ASV Demokrātu partijas vadības pārstāvji pietiekami atklāti ir izrādījuši simpātijas pat kanibāliska tipa nosliecēm, varam būt droši ka ar pieminētajām nenormālībām šie “elitāriji” neaprobežotos). To, protams, var izmantot arī sabiedrisko labumu sadalījumu sfērā. Skolotājiem un ārstiem vajag lielākas algas? Tas ir populisms. Vajag samazināt un efektivizēt valsts pārvaldi? Tas ir populisms. Vajag attīstīt valsts uzņēmumus un atbrīvoties no Latviju okupējušajiem ārvalstu lieluzņēmumiem? Tas ir populisms. Bagātajiem ir jāmaksā daudz lielāki nodokļi un ir jānosaka personiskās bagātības griesti? Tas ir populisms. Utt.

Par “populistu” attiecīgi var apsaukt jebkuru sociālistiski orientētu valstsvīru, jebkuru tradicionālas vērtības aizstāvošu politiķi, jebkuru, kurš iestājas par tradicionālo ģimeni, jebkuru, kurš publiski pauž apņemšanos strādāt sabiedrības vairākuma, nevis “elitārā” mazākuma labā, jebkuru, kurš nāks klajā ar saukli “Padarīsim savu valsti dižu” un mēģinās to praktiski realizēt. Tādējādi “populisms” ir termins, kuru vienkārši ir izmantot galēji antisabiedriskos nolūkos un pašreiz notiek gatavošanās kārtējai šādas izmantošanas intensificēšanai.

2. Kas to dara?

Kam ir izdevīga šāda “populisma” sapratne un izmantošana? T.s. “elitārijiem”, jeb sabiedrības vairākumu pārvaldošajam mazākumam. Kas tie ir? Pie šīs kategorijas pirmkārt jāpieskaita lielbagātniekus un aristokrātus. No pasaules lielvalstīm šāda termina izmantošana visvairāk atbilst Lielbritānijai.

Lielbritānija daudzus gadsimtus bija ļoti ietekmīga lielvalsts (impērija), kura pakļāva “puspasauli” un kura lielā mērā ir saglabājusi savu globālo ietekmi. Lielbritānija ir monarhija, kuru pārvalda aristokrāti. Lielbritānijas karaļnamam ir ļoti plašas pilnvaras (daudz lielākas kā prezidentālu republiku prezidentiem), kādēļ ir speciālisti, kuri pat to pielīdzināt absolūtām monarhijām. Lielbritānijā ir oficiāli legalizēts pietiekami kropls “elitārisms”, tāpēc ir tikai loģiski, ka britu aristokrāti cenšas visdažādākajos veidos (arī ideoloģiski) atstumt plebeju masas no būtisku lēmumu pieņemšanas valsts pārvaldē.

Tā kā britu aristokrātiem ir bēdīga masu noskaņojumu pilnīgas ignorēšanas pieredze, viņi savas un savu vasaļvalstu sabiedrības vairākuma pārvaldē izmanto smalkas muļķošanas metodes, kuras Lielbritānija visā savas vēstures gaitā ir ļoti labi pratusi izmantot.

Daudzus gadsimtus bija tāds ārpolitisks uzskats, ka karu uzvarēs tā valstu aliance, kurā piedalās Lielbritānija un lielā mērā tā arī notika. Viens no galvenajiem Lielbritānijas impērijas panākumu iemesliem bija izcilā diplomātu un specstruktūru darbība, kas ļāva “zināt visu”, uziet pretinieku vājās vietās, organizēt ārvalstīs valsts apvērsumus un sev izdevīgu valdnieku nākšanu pie varas, kā arī sarīdīt savā starpā savus ienaidniekus, konkurentus un sabiedrotos tādā veidā, ka uzvarētāja gala beigās paliek tikai Lielbritānija (Lielbritānija vairāku gadsimtu garumā daudzas reizes ir pierādījusi, ka prot panākt, lai upurvalstu vadītāji “zāģē zaru uz kura sēž”). Tas bija iespējams arī tādēļ, ka Lielbritānijas specstruktūras perfekti pārvaldīja realitātes aprakstīšanas (definēšanas) un transformācijas (pārveidošanas, vadības, manipulācijas) mākslu un metodes.

Lai zinātkāri interesenti saprastu kā viņi ikdienā regulāri pašiem nemanot tiek muļķoti (tas attiecas arī uz t.s. “ekspertiem”, specdienestu darbiniekiem, akadēmiskām aprindām un visiem, kuri iedomājas, ka ir gudri un zin vairāk par citiem), vispārīgā veidā tiek aprakstīta viena no šīm metodēm, ar kuru vienlaicīgi tiek gan korekti aprakstīta realitāte, gan apzināti sev vēlamā virzienā muļķota mazāk zinoša publika. (Šī metode tiek izmantota ne tikai plašu tautas masu muļķošanai, bet arī, lai maldinātu atsevišķas mērķgrupas (juristus, tiesnešus, specdienestu darbiniekus, ierēdņus, ārstus, politiķus, dažādu ziņojumu lasītājus (tai skaitā konfidenciālu un slepenu) utt.)).

3. Daudznozīmīgu terminu sistēmu vadības metode

3.1. Realitāte kā to raksturojošo tēlu kopa

Cilvēks apkārtējo pasauli, realitāti uztver caur tēliem. Tēli ir lingvistiski grūti aprakstāmi informatīvi objekti ar stipri dažādu ietilpību. Tēlu var iedomāties kā lodi. Lodēm var būt dažādi diametri (piemēram, 1 milimetrs, 1 centimetrs, 1 metrs utt.) no kā ļoti būtiski mainās lodes saturs. Lodes telpa var būt aizpildīta ar dažādām substancēm, katrai no kurām var būt dažādas īpašības (gaisa lode, sniega lode, akmens lode, dzelzs lode, papīra lode utt). Lodē var būt dažāds spiediens, tai var būt dažāda temperatūra, tai var būt dažāda noturība pret dažādām ietekmēm un dažāda noturība laikā, kā arī virkne citas īpašības. Līdzīgi ir arī ar tēliem. Katra šāda veida tēla īpašība būtiski maina tā apjomu, saturu, raksturlielumus. Tēli ir kā minimums 10 dimensiju objekti, tāpēc tie grūti padodas racionālai uztverei. Ar tēliem operē māksla, tāpēc māksla (tēlotāju māksla, mūzikas māksla, rakstīšanas māksla, kino māksla utt.) ir viena no svarīgākajām sabiedrības darbības sfērām, kurā kategoriski ir nepieļaujamas antisabiedriskas destrukcijas (māksla ir viens no tiem būtiskajiem instrumentiem, izmantojot kuru izvirtuļi iznīcina pasauli).

Vienkāršojot, kopējo realitāti var iedomāties kā rūtiņu lapu, kurā katra rūtiņa ir tēls jeb kā puzli (precīzāk – 3D puzli), kurā katra puzles daļa ir kā tēls. Šis, protams, ir ļoti vienkāršots ilustratīvs piemērs, jo dabā realitāte ir daudzdimensiju objekts, kurš nosacīti (iedomāti) kā puzle sastāv no daudzdimensiju sastāvdaļām (tēlus radošajiem objektiem). Katrs tēls pats par sevi dod noteiktu, bet pietiekami ierobežotu priekšstatu par realitāti un pilnīgai realitātes sapratnei nepieciešams apskatīt visu “bildi” kopā (apskatīt “no augšas” jeb, precīzāk sakot, “no visām pusēm”).

Realitāte ir objekts pats par sevi, kurš, esot, “izstaro” informāciju par sevi, kuru ir iespējams uztvert. “Izstarotā” un uztveramā informācija ir divi dažādi lielumi, kuri var kardināli atšķirties. Teorētiski var būt tā kā “izstarots” tiek, piemēram, nosacīts miljons informatīvu vienību, bet uztverts – 0. Tas ir, tēli, ko cilvēki uztver, var būt vai ir tikai daļa no pieejamās informācijas. Vēl uztvert var dažādi, var būt uztveres kropļojumi, interpretācijas, uztvertais ir jāspēj apstrādāt, saprast un izmantot utt. Citiem vārdiem sakot, realitāte jeb pasaule jeb dzīve tā ir ļoti sarežģīta parādība.

3.2. Realitāte kā to raksturojošo vārdu kopa

Cilvēks būtiski atšķiras no dzīvniekiem arī ar t.s. “otro signālu sistēmu” jeb valodu. Valoda sastāv no vārdiem. Katrs vārds apzīmē noteiktu realitātes daļu. Katrs vārds ir sava veida vienkāršots un universalizēts tēls, kurš apzīmē noteiktu realitātes tēlu. Attiecīgi cilvēks realitāti uztver gan puslīdz pa tiešo caur tēliem (T1), gan caur vienkāršotajiem valodas tēliem (T2-T1).

Par pasaules radīšanu Bībelē ir teikts: “Un sākumā bija Vārds”. Vēl ir teikts: “Domāju, tātad esmu”. Domāts tiek ar vārdiem. Viena no cilvēka īpatnībām ir apstāklī, ka, lai viņš pa īstam saprastu kādu parādību, tā obligāti ir jāapzīmē ar kādu vārdu. Un otrādi, ja kaut kādam tēlam vai realitātes daļai nav vārdiska apzīmējuma, tad cilvēkam to ir ļoti grūti saprast un bieži viņš to pat nespēj saskatīt (uztvert). Tādējādi cilvēkam, paralēli realitātei, ko viņš uztver caur tēliem T1 (R1), veidojas realitāte, kuru viņš uztver caur vārdiem (LR2) (transformācijā no tēla (T1) uz vārdu (T2) ir un var būt nopietni informatīvie zudumi un kropļojumi).

Arī vārdus var iedomāties kā rūtiņu lapas rūtiņas vai puzles daļas, kuras veido kopēju attēlu, tikai šīs lingvistiskās “rūtiņas” ir saistītas ar realitātes tēlu “rūtiņām”. Šo sasaistīto objektu (T2-T1) kopumā var nosaukt par “vārda apjomu” jeb “vārda ietilpību”.

Vārdu vēl var iedomāties kā līmlapiņu ar nosaukumu, kuru pielipina sienas daļai, lai nepieciešamības gadījumā to var kaut kā apsaukt. Var izdomāt vienu vārdu un pielipināt vienā vietā, bet var izdomāt arī citu vārdu un pielipināt pavisam citā vietā. Var atnākt pie sienas, kuru kāds kaut kādu mērķu vadīts jau ir sadalījis daļās un aplipinājis ar šādām lapiņām, un pilnībā sajaukt esošo kārtību – daļu lapiņu vienkārši nolipināt un izmest, daļu lapiņu pārlikt citās vietās, pārzīmēt daļu sadalīto robežu, salipināt jaunas lapiņas utt.

Arī vārdiem kā tēliem eksistē uztveramības rādītājs. Vārdu nozīmi var uztver pilnā apjomā, kropļoti, nepilnā apjomā vai pat neuztvert vispār (dzird, bet nesadzird). Vārdu uztvere pilnā apjomā ir pirmkārt korekta saiknes uztvere starp vārdu kā realitātes tēla (T1) nosaukumu un pašu šo tēlu. Tālāka sapratne ir atkarīga no cilvēku spējām uztvert pašu tēlu T1 maksimāli pilnā apjomā, kas cilvēkiem ir dažādas. Var būt cilvēki, kuri uztver nosacīti 50% no tēla, bet var būt cilvēki, kuri uztver tikai 5% no tēla, bet vārds ir viens un tas pats un saikne ar konkrēto tēlu abiem cilvēkiem ir izveidojusies pareizi.

Reāli šis uztveres process notiek ne tik “kantaini”. Tas ir, nav nekādu speciāli sadalītu tēlu ar stingri noteiktām robežām. Ir vārds T2, kuram pēc vidēji statistiskiem rādītājiem nosacīti atbilst “rūtiņa” T1. Konkrētam cilvēkam, attiecīgais vārds var asociēties nevis ar visu tēla “rūtiņu”, bet gan tikai ar ķeburveidīgu formu, kura aizņem, piemēram, 30% no “rūtiņas” vai 150% no “rūtiņas”, “iebraucot” blakus “rūtiņu” saturā. Te vēlreiz jāatgādina, ka “rūtiņa” ir stipri vienkāršots ilustratīvs piemērs un ka “rūtiņas” ir daudzdimensiju objekti, attiecīgi nobīdes uz blakus “rūtiņām” var būt dažādās dimensijās.

Tādējādi jākonstatē, ka eksistē realitāte R00, kas ir viss realitātes objekta “izstarotais” apjoms, eksistē realitāte R0, kas ir viss “izstarotais” apjoms, kuru ir iespējams uztvert, eksistē realitāte R1, kura tiek uztverta caur tēliem, eksistē realitāte LR0, kas ir viss iespējamais apjoms, kuru teorētiski varētu uztvert caur vārdiem un eksistē realitāte LR1, kas ir viss caur vārdiem uztveramais apjoms. Visas šīs realitātes eksistē paralēli visas kopā “vienā katlā” (atkarībā no nepieciešamības nosacīti var izdalīt vēl citas realitātes).

3.3. Realitāte kā to raksturojošo terminu kopa

Eksistē daudz valodu. Gadu tūkstošu laikā ir radušās un izzudušas daudzas valodas. Daudzas ir sajaukušās. Ir radītas mākslīgas valodas. Mūsdienās pastāvošās valodas ir izgājušas ilgu attīstības posmu un no tām daudz kas ir zudis, ir saglabājušies kādi arhaismi, ir citu valodu piejaukumi un ir dažādi kropļojumi. Tāpat jebkura valoda dēļ lielā tās lietotāju skaita, ilgās lietošanas un ļoti dažādajiem valodas lietotāju dzīves apstākļiem zaudē vārdu nozīmes precizitāti. Šo iemeslu dēļ valoda jeb sarunvaloda nav piemērota izmantošanai sfērās, kur ir nepieciešama garantēta un vispārīga vārdu nozīmes sapratnes precizitāte. Kā šādas sfēras piemēru var minēt zinātni.

Zinātnes vajadzībām, par pamatu ņemot latīņu sarunvalodu, tika izveidota jauna valoda, kur vārdu vietā ir termini (no latīņu “terminus” – robeža). Termins ir tas pats vārds (bieži vien līdzīgs sarunvalodas vārdiem), tikai ar precīzu un vispāratzītu tā nozīmes aprakstu jeb definīciju. Viss terminu kopums līdzīgi sarunvalodu vārdiem “nosedz” noteiktu realitātes daļu, tas ir atbilst noteiktiem tēliem. Tikai atšķirībā no sarunvalodu vārdiem termini ir vienozīmīgāki un precīzāki un tie kopumā daudz acīmredzamāk veido noteiktu uzskatu sistēmu. Tai pat laikā terminiem nav tā potenciālā “dziļuma” (apjoma lielums), kas senajiem sarunvalodu vārdiem (jo senākas izcelsmes vārdi, jo “dziļāks” jeb apjomīgāks to saturs jeb tēls, kuru apzīmē konkrētais vārds).

Vienkāršojot un vispārinot, starp objektiem tēls (T1), vārds (T2-T1) un termins (T3-T1) pastāv apmēram šāda sakarība: termins (līdzīgi kā vārds) tieši apzīmē noteiktu tēlu, bet papildus tam ir blakusnozīmes, kas apzīmē sarunvalodisko saturu (gan to, kurš bija pirms konkrētā sarunvalodas vārda izvēles termina izveidošanai, gan arī tās nozīmes, kuras rodas vēlākās termina nezinātniskās (tai skaitā arī propagandiskās) lietošanas rezultātā). Šīs nozīmes var būt vienādas (ideālā gadījumā), tuvas vai pilnīgi dažādas un pat pretējas. Formulas veidā šo sakarību var izteikt šādi: T3-T1= T3-T1 & n (T2-T1).

Attiecīgi papildus lingvistiskajām realitātēm LR0 un LR1 eksistē arī zinātniskā jeb akadēmiskā jeb terminu realitātes TR0 un TR1, kas pašas ir lingvistiskas realitātes un atrodas pakārtotā hierarhiski zemākā stāvoklī lingvistiskai (sarunvalodas) realitātei (tas ir terminu realitāte ir lingvistiskās realitātes apakšrealitāte).

3.4. Kopbildes problēma

Jebkurā izziņas procesā eksistē kopbildes problēma, kad cilvēks “redz” un pa savam saprot tikai daļu no realitātes, bet pārējā daļa tam ir neredzama un nesaprotama. Šī problēma ir fundamentāla. Pat visu laiku visinformētākais, viszinošākais un visgudrākais cilvēks “redz” un saprot tikai daļu no realitātes, tāpēc būtiska praktiskās gudrības sastāvdaļa ir cilvēka spēja sadzīvot ar nezināmo, spēja saprast ka ir nezināmais, ko iespējams nekad neizdosies uzzināt, tai pat laikā nezaudējot savas racionālās izziņas spējas un neļaujot savam prātam nogrimt maldu, mītu un izdomājumu muklājā.

Vienu no šīs problēmas pamataspektiem, joprojām stipri vienkāršojot, var ilustrēt ar rūtiņu lapas vai puzles piemēru, tikai “rūtiņas” vai puzles gabaliņi ir nevis precīzi salikti vienotā kopbildē, bet gan mazliet sajaukti – kopbildes kontūri it kā ir, bet skaidra kopējā attēla nav, jo daļa sastāvdaļu (“rūtiņas”, puzles gabaliņi) pārklājas, bet daļa iztrūkst, veidojot tukšumus (melnus caurumus). Šādu vizualizāciju var piemērot katrai no realitātēm.

3.5. Lingvistisko apakšrealitāšu kopa jeb matrica

Zinātniskā (akadēmiskā, terminu) realitāte (TR0) ir lingvistiska apakšrealitāte, kura mēģina aprakstīt pasauli (R1) vienlaicīgi lingvistiskās realitātes ietvaros un pa tiešo, “no baltas lapas”, paralēli lingvistiskai realitātei. Zinātniskā realitāte šai ziņā nav nekas īpašs. Eksistē daudz un dažādas tāda tipa lingvistiskās apakšrealitātes.

Pirms zinātniskās lingvistiskās apakšrealitātes rašanās, kas arī nav viendabīga un pēc būtības ir daudzu zinātnisko subrealitāšu kopums, līdzīgā veidā tika radītas un līdzīgas funkcijas veica reliģijas. Katra reliģija ar saviem terminiem aprakstīja pasauli (R1) un tādējādi izveidoja savu lingvistisko apakšrealitāti. Tā kā senās reliģijas veica arī mūsdienu zinātnei līdzīgas funkcijas, tad seno reliģiju terminiem bija arī zinātniska nozīme. Bet tā kā senos laikos valdīja “elitārisms”, kura ietvaros zināšanas no plašām tautas masām tika slēptas, tad seno reliģiju termini tika veidoti kā minimums ar dubultu nozīmi – viena ezotēriskai sapratnei, cita “neiesvētīto” masu sapratnei.

Tādējādi senās reliģijas kā lingvistiskas apakšrealitātes tika veidotas tā, lai veidotu kā minimums 2 subrealitātes, bet bieži vien vairāk – tik subrealitātes, cik ir iesvētības pakāpju (ja kādai reliģijai ir, piemēram, 33 iesvētības pakāpes, tad katrai attiecīgas iesvētības pakāpei ir sava subrealitāte, kurā šajā pakāpē “iesvētītais” tiek pilnībā “iegremdēts”).

Kā nozīmīgākās šāda tipa reliģijas ir hinduisms, kas pats par sevi ir dažādu reliģiju sajaukums, budisms, sintuisms, jūdaisms, kristietība, islāms un sengrieķu panteonisms. Šo sarakstu varētu turpināt un tur ir pieskaitāmi arī līdz mūsdienām nonākušie senie mīti un tās senās reliģijas, kuras līdz mūsdienām nav pietiekami pilnā veidā saglabājušās. Katra no šīm reliģijām veido savu lingvistisko apakšrealitāti, kurā ir vairākas (hinduismā pat ļoti daudz) subrealitātes.

Papildus daudzajām senajām lingvistiskajām apakšrealitātēm, nemitīgi tiek veidotas jaunas. Tas tiek darīts gan zinātnē, gan reliģijās, gan politikā. Katra ideoloģija veido savu lingvistisko apakšrealitāti un tās ietvaros, ja ideoloģija kļūst pietiekami masveidīga, veidojas savas subrealitātes. Marksisti izveidoja savu lingvistisko apakšrealitāti, fašisti savu, neoliberāļi savu. Papildinot, interpretējot un sapludinot reliģijas tiek veidotas jaunas reliģijas vai esošo reliģiju modifikācijas, kas katra veido savu lingvistisko apakšrealitāti vai subrealitāti. Katrai puslīdz veiksmīgai politiskai vai sabiedriskai kustībai ir jābūt savai lingvistiskai apakšrealitātei un tai ir jāspēj iekļauties pasaulē, kurā eksistē ļoti daudzas citas lingvistiskās apākšrealitātes (jāņem tās vērā un jāspēj veidot ar tām kaut kādas attiecības). Augstāk minētais attiecas arī uz t.s. biznesa jeb korporatīvo vidi. Kā šāda tipa lingvistiskās apakšrealitātes piemēru var minēt t.s. “ITIL”, kurš tiek intensīvi izplatīts un kurš tādēļ nevietā bez izpratnes tiek plaši lietots, nodarot ievērojamus finansiālus un organizatoriskus zaudējumus.

Vēl jāatzīmē, ka savas lingvistiskās apakšrealitātes veido arī rakstnieki (Tolkīns, Orvels un daudzi citi). Tāpat līdzīga veida realitātes mūsdienās veido arī kino režisori un kompjūterspēļu radītāji, kuru produkti gan ievērojami atšķiras no lingvistiskajām realitātēm un pieder citai realitāšu grupai.

Tādējādi sanāk, ka pasaulē ir ļoti daudz lingvistisko apakšrealitāšu, kuras visas pastāv “vienā katlā” paralēli un vienlaicīgi un cilvēku apziņā visbiežāk tās sajaucas “vienā putrā”, radot daudz un dažādus blakusefektus. Kā šāda dažādo lingvistisko apakšrealitāšu sajaukuma rezultāts ir arī pati lingvistiskā realitāte jeb sarunvaloda.

Katrs cilvēks, kurš kautkādā mērā tic noteiktai reliģijai, ideoloģijai, uzskatu sistēmai un/vai ir pieņēmis (uzsūcis) tās postulātus, noteiktā apjomā dzīvo attiecīgās realitātes pasaulītē (redz un saprot lietas saskaņā ar pieņemto lingvistisko apakšrealitāti un tiecas attiecīgi rīkoties). Visi kristieši dzīvo savā pasaulītē, budisti savā, musulmaņi savā, juristi savā, marksisti savā utt.. Katoļiem ir sava realitāte, luterāņiem sava, baptistiem sava, pareizticīgajiem sava, šīītiem sava, sufijiem sava, salafītiem sava utt..

Daudzo lingvistisko apakšrealitāšu rezultātā un ar daudzu lingvistisko apakšrealitāšu palīdzību cilvēki sadalās t.s. “subgrupās” un ar to palīdzību tos ir iespējams vadīt. Kā tas tiek darīts? Tiek uzskaitītas visas sabiedriskās grupas un visas iespējamās lingvistiskās apakšrealitātes ar to subrealitātēm un katrai no tām izveidoti ietekmēšanas un vadības mehānismi (izveidota sava organizācija, norīkoti savi līderi, izveidoti savi komunikāciju kanāli, noteikti savi mērķi, noteikta sava vieta sabiedrībā un kopējā vadības shēmā utt.). Tā ir matrica un matricas pārvaldes metode, kuru plaši izmanto visu valstu specdienesti.

Šīs metodes priekšrocība ir apstāklī ka, izmantojot to ir iespējams pārvaldīt ļoti lielas cilvēku masas, viņiem pašiem to nemaz nezinot (“uz aklo”). Lielākā daļa cilvēku, kuri ir iekļauti šādā vadības shēmā, paši nemaz neapzinās, ka un kā tiek vadīti (viņi tiek izmantoti kā t.s. ”lietderīgie idioti”) un tas attiecas arī uz cilvēkiem, kuri sevi uzskata par gudriem un informētiem (“subgrupu” līderiem, “ekspertiem” ar akadēmiskiem grādiem, specdienestu darbiniekiem, valstu vadītājiem utt.) un kuri paši labi pārvalda vadības metodes.

Šo metodi plaši izmanto slepeno organizāciju, specdienestu un slēgtu grupu vadībai. Slepenības atmosfērā cilvēki tiek iepazīstināti ar noteiktu lingvistisko apakšrealitāti vai subrealitāti (nereti speciāli izdomātu konkrētam gadījumam), kas tiem rada vajadzīgo pasaules redzējumu un motivē noteiktu mērķu sasniegšanai. Slepenība šai gadījumā kalpo gan kā papildus motivators (ambiciozi lohi tiecas pēc visa slepenā), gan ir kā aizsargmehānisms no konkurējošu lingvistisko apakšrealitāšu ietekmes (slepeni izplatītus maldus un mītus ir daudz grūtāk atspēkot).

Augstākais šīs metodes pārvaldes līmenis ir spēja pēc nepieciešamības brīvi radīt jaunas lingvistiskās apakšrealitātes un pat jaunas lingvistiskās realitātes (valodas), kā arī spēja viegli transformēt esošās lingvistiskās realitātes (valodas), apakšrealitātes un subrealitātes un brīvi operēt ar tām.

3.6. Kas ir nepieciešams pilnvērtīgai daudznozīmīgu terminu sistēmu vadības metodes izmantošanai?

Pirmkārt izpratne par augstākminētajām parādībām un spēja nodot to citiem (pirmkārt nākamajai paaudzei). Lai izveidotos šī izpratne ir pietiekami pilnīgi jāapgūst kāda (vai kādas) no lingvistiskajām apakšrealitātēm, kas spēj dot šādu izpratni, un pēc tam jāpaceļas “virs” tās un jāierauga pārējās lingvistiskās apakšrealitātes (ir jāizprot kāda mācība (-as) un jānonāk līdz izpratnei, ka visas citas mācības pa lielam pēc būtības māca kaut ko līdzīgu, tikai, izmantojot citu terminaloģiju). Tas nav viegli. Ļoti daudzi šai procesā “iestrēgst” konkrētās mācības dogmās (nespēj iziet ārpus konkrētās mācības terminaloģiskā aparāta) vai arī nomaldās neceļos (nonāk pie kļūdainiem secinājumiem; galvā izveidojas “putra”). Kad šāda izpratne ir radusies, cilvēks spēj ātri apgūt citu lingvistisko apakšrealitāšu būtību un operēt ar tām.

Lai puslīdz garantēti nodrošinātu šīs izpratnes nodošanu, ir jābūt pietiekami labi attīstītai valodniecībai, literatūrzinātnei, reliģiju un mītu pētniecībai un vēsturei (jābūt attiecīgas kvalifikācijas akadēmiskajam personālam, kuru pētniecības objekti aptver maksimāli lielu ģeogrāfisko apgabalu (ideālā gadījumā visu pasauli)).

Kā būtisks šī akadēmiskā virziena blakusprodukts ir pietiekami detalizēts dažādu lingvistisko realitāšu un apakšrealitāšu (tai skaitā arī seno valodu, seno reliģiju un seno mītu) apraksts, tai skaitā arī struktūras un terminaloģiskā aparāta. Tas viss (lingvistisko apakšrealitāšu saraksts un katras terminaloģiskais aparāts) ir vēl viens būtisks šīs metodes veiksmīgas izmantošanas priekšnosacījums (un to visu vajag kaut kur glabāt (atklātos un/vai slēgtos arhīvos, bibliotēkās)). Tas ļauj apgūt un izpētīt katru no attiecīgajām lingvistiskajām apakšrealitātēm, kas ļauj izprast to pieņēmušo cilvēku uzskatus, prognozēt viņu rīcību un izdomāt paņēmienus kā tos ietekmēt, lai panāktu konkrētu uzdevumu sasniegšanu.

Tālāk ir jābūt kaut kādai neformālai vai formālai, slepenai vai daļēji atklātai struktūrai, kura seko līdzi, lai pastāvētu un attīstītos augstāk minētā fundamentālā “infrastruktūra” un kura veic sarežģītākos un smalkākos lingvistisko realitāšu, apakšrealitāšu un subrealitāšu projektējumus (šo struktūru varētu nosaukt par lingvistisko realitāšu projektēšanas biroju). Savukārt ievieš, izplata un izmanto projektējumus klasisko specdienestu struktūras un/vai cita tipa slepenās organizācijas vai slēgtās grupas. Ja ir attiecīgas prasmes, tad šīs struktūras var veikt arī vienkāršākos lingvistisko apakšrealitāšu un subrealitāšu izmaiņu projektējumus, kā arī tās var pamatelementu (ierindas dalībnieku) līmenī monitorēt un operatīvi vadīt visas “subgrupas”, kas pēc būtības ir tieša visas sabiedrības, visu cilvēku vadība (caur interneta komentāriem, čatiem, sociālajiem tīkliem, sarakstēm, izteiktiem viedokļiem, rakstiem, mediju saturu, aģentu tīklu, akadēmiskām aprindām, diplomātiskiem kanāliem utt.).

Protams, ir jābūt klasiskajām specdienestu struktūrām, autoratīvām universitātēm, kurās gan notiek zināšanu radīšana, gan vajadzīgo lingvistisko realitāšu un apakšrealitāšu izplatība, gan aģentūras radīšana (gan specdienestu aģentu “slepeno palīgu”, gan ietekmes aģentu), kā arī informācijas izplatības kanāliem (mediji, izdevniecības, izklaides industrija, sociālie tīkli utt).

Bet galvenais ir spēt pēc nepieciešamības izveidot jaunas augstas kvalitātes lingvistiskās apakšrealitātes un subrealitātes un spēt brīvi operēt ar esošajām, nepieciešamības gadījumā tās transformējot vajadzīgajā virzienā (piemēram, kā to dara briti, – antielitārisma nosodīšanai, Krievijas dēmonizācijai, LGBT un citu perversiju normalizēšanai, kastu sistēmas pamatprincipu akceptēšanai utt.). Šo spēju esamības gadījumā iespējams tikai ar sākotnējo projektējumu vien dot cilvēkiem, kuri pieņems (būs spiesti pieņemt) attiecīgo projektējumu, uzskatu un rīcības virzienu, kurš funkcionēs autonomi pats no sevis ilgā laika periodā (pat gadsimtus) un kā izmaiņas prasīs daudz pūliņu un lielu resursu patēriņu. Tādā veidā ar salīdzinoši mazu resursu patēriņu ir iespējams panākt nozīmīgu un ļoti ilglaicīgu efektu.

3.7. Kā notiek manipulācijas?

Daudznozīmīgu terminu sistēmu vadības metode kā vairums metožu pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Tā ir metode, kuru var izmantot gan pozitīvos, gan negatīvos nolūkos. Lielbritānija ir valsts, kuras specstruktūras ļoti labi pārvalda šo metodi un regulāri to izmanto arī destruktīvos nolūkos. Komunistiskās kustības un sociālistiskās sistēmas krahs ar tai sekojošo izvirtību un dažādu necilvēcību globālo invāziju vislielākā mērā ir tieši šādas Lielbritānijas specdienestu darbības sekas. Lai aizsargātos no subjektiem, kuri pielieto šīs metodes (pirmkārt tieši Lielbritānijas specdienestiem, viņu vasaļorganizācijām un indusu sabiedrotajiem), un veicinātu noteiktas imunitātas pret tām veidošanos, tālāk īsumā tiek uzskaitītas galvenās manipulāciju formas šīs metodes ietvaros.

Kā tika minēts, realitāte pati par sevi ir ļoti sarežģīta parādība un tās pētīšana, ko tādā vai citādā veidā apzināti vai neapzināti veic katrs cilvēks, nav vienkāršs process. Izmantojot stipri vienkāršoto rūtiņu lapas vai puzzles piemēru, realitāte sastāv no ļoti daudzām paralēlām realitātēm, katra no kurām nav pilnīga (esot aptuvenam kopējam kontūram, “rūtiņas”/puzzles daļēji pārklājas un veidojas kopbildes tukšumi). Tā kā visas šīs daudzās realitātes pastāv vienlaicīgi, tās ir grūti izšķitramas, atrodas nemitīgā mijiedarbībā viena ar otru un papildus pa visu “laukumu” haotiski ir izskaisītas dažādu relikta lingvistisko realitāšu un apakšrealitāšu gabaliņi. Šī iemesla dēļ izziņas process pats par sevi ir sarežģīts un brīžiem problemātisks, kas kalpo kā labs fons un atvieglojums apzinātām un mērķtiecīgām lingvistiskām manipulācijām un maldināšanām. Kā tas tiek darīts?

Pieņemsim, ka mums ir kaut kāda realitātes daļa, kura ir mums nepatīkama, kuru mēs gribam noslēpt, novērst no tās uzmanību, gribam, lai tā neeksistē vai lai par tās eksistenci pēc iespējas neviens nezin. Tādēļ mums ir nepieciešama autoratīva un pietiekami plaši atzīta lingvistiskā apakšrealitāte, kura apskata attiecīgo realitātes apgabalu. Ideālā gadījumā izveidojam jaunu lingvistisko apakšrealitāti un pasniedzam (plaši izreklamējam) to kā kaut ko jaunu, progresīvu un visiem izglītotiem cilvēkiem obligāti apgūstamu (anglosakši tā rīkojas regulāri). Ja mums nevēlamais realitātes apgabals aizņem nosacīto “rūtiņu” viens, tad mēs šo “rūtiņu” vispār neasociējam ne ar vienu no jaunās lingvistiskās apakšrealitātes terminiem, definējot tikai blakus “rūtiņas”. Tādā veidā mēs panākam, ka visi, kuri pieņems šo mūsu lingvistisko apakšrealitāti, būs daļēji akli un “neredzēs” mums nevēlamo realitātes daļu.

Līdzīgi var izlaist daudzas realitātes daļas un panākt viena vai otra veida cilvēku aprobežotību. Var izlaist kopējai sapratnei būtiskus realitātes atslēgelementus un tādā veidā panākt, ka cilvēki, kuri apgūst konkrēto lingvistisko apakšrealitāti, nesaprot tās galveno jāgu – mehāniski kaut kas vai pat daudz kas tiek apgūts, bet būtība paliek neizprasta. Tādā veidā var izveidot divlīmeņa vai daudzlīmeņa lingvistisko apakšrealitāti, kur viena daļa ir paredzēta, piemēram, izpildītājiem, kuriem nav jādomā par būtību un tikai mehāniski jāizpilda norādījumus, un dažādu līmeņu vadītājiem, kuriem atkarībā no līmeņa tiek dota pilnīgāki realitātes apraksti. Šī manipulāciju shēma mūsdienā tiek pielietota ļoti plaši attiecībā uz visu veidu apmācībām (pirmkārt korporatīvajā vidē, bet arī akadēmiskajā vidē un skolu mācību programmās).

Cits veids, kā panākt kādas realitātes daļas noslēpšanu ir vispārināšana. Ja mums no realitātes ir “jāizslēdz” nosacītā “rūtiņa” 1, tad mēs izveidojam vispārīgu terminu, kurš nosedz “rūtiņu” apgabalu, piemēram, no 1 līdz 20 (“rūtiņa” 1 attiecīgi atrodas termina perifērijā). Formāli tad noteikta realitāte ir iekļauta, bet tās praktiska izmantošana ir apgrūtināta, jo ar vienu un to pašu terminu apzīmē daudzas realitātes daļas. Šādu terminu var izmantot gan lai noslēptu realitāti (terminu praktiski izmantot tikai, piemēram, “rūtiņu” 1 –5 apzīmēšanai, tādējādi de fakto nostiprinot otru dubulto nozīmi), gan lai cilvēkiem jauktu galvu, patvaļīgi pēc nepieciešamības ar terminu apzīmējot katru no “rūtiņām”, gan lai “teiktu vienu, bet saprastu ko citu” (runājam par “rūtiņu” 2, saprotam “rūtiņu” 10). Papildus šim vispārinātam terminam var ieviest mazākvispārinātus terminus (piemēram, četrus terminus, kuri apzīmē “rūtiņas” 2-5, 6-10, 11-15 un 16-20). Šāda pieeja ļauj būt precīzākam realitātes aprakstīšanā, joprojām panākot vajadzīgās realitātes izslēgšanu no upuru apziņas. Ja nu kas, pastāv termins, kurš ietver arī izslēgto realitātes daļu un formāli var apgalvot ka visa kopa ir aptverta.

Ja ir esoša autoratīva lingvistiskā apakšrealitāte, kurā ir ietverta realitātes daļa, kuru gribam noklusēt, un nav resursu, iespēju vai vēlēšanās radīt jaunu, tad to pašu var panākt, manipulējot ar esošo terminaloģisko sistēmu. Pirmais, ko var darīt, veikt terminoloģiskā aparāta atjaunināšanu (atkārtotu izdevumu, atkārtotu tulkojumu utt.) un tajā “aizmirst” iekļaut terminu, kurš apzīmē izslēdzamo realitātes daļu. Var veikt terminu pārdefinēšanu un/vai pārkategorizēšanu, mainot nepieciešamo terminu definīcijas tā, lai nepieciešamā realitātes daļa netiktu “noklāta”. Bet var, paralēli esošiem terminiem, ieviest citu, pilnīgi jaunu terminu, kurš nesatur nosacīto “rūtiņu” 1, un sākt intensīvi operēt ar to (piemēram, četru terminu, kur katrs apzīmē savu “rūtiņu” no 1 līdz 4, vietā var ieviest terminu, kurš pēc definīcijas apzīmē “rūtiņas” 2-4).

Ja ir nepieciešams ieviest cilvēku apziņā kaut ko realitātei neatbilstošu, arī to var izdarīt. Tad var realitāti var papildināt ar kādu izdomājumu un veidojamajā vai pārveidojamajā lingvistiskajā apakšistēmā apzīmēt to ar kādu terminu (šai gadījumā maldi būs iekļauti pašā terminā (tā definīcijā) un pats termins pēc būtības jau būs maldinošs). Izmantojot vienkāršoto vizualizācijas piemēru tas izskatās kā pavisam citas “rūtiņas” pielīmēšana kādai no esošajām. Ticamības nolūkos vēlams, lai maldinošajā terminā būtu kaut daļa no patiesības. Un vēl nav ieteicams, lai izdomātā daļa nonāktu loģiskās pretrunās ar konkrētās lingvistiskās apakšrealitātes struktūru un citiem elementiem.

Šādi var pat izdomāt pilnīgi jaunu pasauli un likumsakarības, bet pat šādai fantastiskai vai fentezi lingvistiskai apakšrealitātei savā karkasā ir jāsatur noteikti realitātes principi (pretējā gadījumā cilvēki to nespēs uztvert).

Var izmantot daudznozīmīgus terminus (tādus, kuri ar dažādām nozīmēm ir daļa no dažādām lingvistiskām apakšrealitātēm) un tādā veidā radīt nepatiesas asociācijas (teikt it kā vienu, kas ir korekti, bet reāli pateikt pavisam ko citu, kas ir nekorekta maldināšana vai meli). Šīs asociācijas var vest arī uz izdomātiem tēliem un tādā veidā var sapludināt maldināmās publikas apziņā realitāti ar fantastiskām vai fentezi lingvistiskajām apakšrealitātēm. Un var uzreiz no jauna izveidot lingvistisko apakšrealitāti, kurā organiski ir apvienota daļa realitātes un pilnīgi izdomājumi. Cilvēki, kuri lieto šādas lingvistiskās apakšrealitātes, noteiktā mērā dzīvo ilūziju pasaulē.

Šādi precīzi pa vajadzīgajiem realitātes segmentiem cilvēkiem (tai skaitā arī gudriem un informētiem) var uzburt jebkādas un jebkāda mēroga ilūzijas. Lielākā māksla te ir spēja organizski iekļaut izdomājumus realitāti aprakstošās lingvistiskajās apakšsistēmās un subsistēmās tā, lai cilvēki notic izdomājumiem. Bet šādu lingvistisko apakšrealitāšu izmantošanas efekts ir cilvēku, kuri tām notic, atraušana no realitātes, viņu apziņas kropļošana, spriestspējas un līdz ar to arī veiktspējas samazināšanās (toties šādus cilvēkus ir viegli vadīt, izmantojot salīdzinoši mazu resursu patēriņu, un viņu dumpošanās iespējas ir ierobežotas (ar šādām metodēm dumpju iespējamību var samazināt līdz minimumam)).

3.8. Īss galveno manipulatīvo paņēmienu uzskaitījums

– Realitātes daļas izslēgšana, mainot terminu apjomu vai slēpjot attiecīgus terminus.
– Manipulācijas, izmantojot terminu definētā apjoma, uztveramā apjoma un propagandiskā apjoma ievērojamās atšķirības.
– Terminu ietilpības maiņa, pārdefinēšana.
– Jaunu, nevajadzīgu terminu radīšana (jauc galvu, sarežģīj; paralēltermini).
– Pārlieka vispārināšana (parādība, kas attiecas uz šauru grupu, tiek pierakstīta plašākai grupai).
– Pārlieka konkretizēšana (parādība, kura attiecas uz plašu grupu, tiek pierakstīta šaurai vai šaurākai grupai).
– Neatbilstoša kategorizēšana (iekļauj neatbilstošā kategorijā vai nepamatoti izslēdz no kategorijas (piemēram, homoseksuālisma izslēgšana no slimību saraksta)).
– Nepatiesību, izdomājumu vai fantāziju implementēšana terminaloģiskajā aparātā.
– Šauri specializētu terminu radīšana un izmantošana (apzīmē mazu realitātes daļu, piemēram, nosacītas 5 informatīvas vienības, bet plaši izmanto raksturojot parādības, kuras pielīdzināmas, piemēram 500 informatīvajām vienībām. Rezultātā cilvēki “korekti” tiek maldināti un gūst pilnībā nepareizu priekšstatu (uzrakstīts viens, bet saprot pavisam ko citu)).
– Terminoloģiskā haosa radīšana.
– Terminaloģijas un tās aprakstu sarežģīšana (lai nevarētu saprast, par ko ir runa).
– Lingvistiskās apakšrealitātes struktūras izjaukšana vai ignorēšana (tādējādi rodas izņēmumi, haoss, tiek apgrūtināta terminu sistēmas lietošana, iespējams praktiski pielietot t.s. “dubultos standartus”).
– Izpratnei nepieciešamo pamatsakarību un terminu noklusēšana vai slēpšana.
– Nepatiesu asociāciju radīšana.
– Desakralizācija (cilvēciski svētas lietas padara par parastām vai nonivilē).
– Dēmonizācija (nepamatota un neadekvāta negatīva tēla radīšana).
– Nobaltināšana (negatīvu, antisabiedrisku parādību normalizācija vai pat sakralizācija).
– Nenovērtēšana (nenovērtē kristiski būtisku lietu).
– Pārvērtēšana (mazsvarīga lieta tiek pasniegta kā kritiski būtiska).
– Stikla krelīšu iesmērēšana (kritiski būtisku lietu apmaiņa pret mazsvarīgām).
– Vektoriālā virziena maiņa (domāšanas virziena maiņa jeb pamatatziņu maiņa).
– Pašiznīcināšana (tādu priekšstatu radīšana, kuri pašam būtiski kaitē).
– Dekonstruktivizēšana jeb fanatizēšana (tādu priekšstatu radīšana, kuri traucē vai nepieļauj konstruktīvas darbības un rīcību).
– Parādības apjoma neadekvāta palielināšana (piemēram, 2 vīrieši iekaustīja sievu – daudzi vīrieši ir varmākas; +0,5% – pieaugums).
– Parādības apjoma neadekvāta samazināšana (piemēram, 75% – daži).
– Neatbilstošu terminu lietošana.
– Prioritāšu maiņa (vienas prioritātes, kurai tiek mobilizēti visi resursi, aizstāšana ar citu prioritāti).
– Parādības prioritizēšana vai deprioritizēšana  (galvenais ir aizsardzība pret iedomātiem draudiem, pārējais ir otršķirīgs; izglītība, kura ir viena no galvenajām priotritātēm, jo no tās līmeņa vislielākā mērā ir atkarīgs cilvēku dzīves līmenis, tiek nenovērtēta (skolas slēgtas, pedagogi nenovērtēti, izglītības programmas izkropļotas, obligātais skolēnu skaits uz pedagogu palielināts (pienācīgai apguvei skolēnu skaitam uz pedagogu ir jābūt mazam) utt.).
– Parādības ietekmes neadekvāta palielināšana vai samazināšana.
– Dažāda līmeņa tēlu sapludināšana un apzīmēšana ar vienu terminu (piemēram, ar terminu “vardarbība” apzīmē gan iepļaukāšanu, gan smagu miesas bojājumu nodarīšanu, gan emocionālu uzkliegšanu, tādējādi to var izmantot gan lai panāktu neadekvātu nosodīšanu, gan lai panāktu neadekvātu attaisnošanu).
– Principiāli nepārbaudāmu elementu ieviešana vai izmantošana.
– Izraušana no konteksta.
– Manipulācijas ar kontekstu un fonu.
– Nekorekta salīdzināšana un pielīdzināšana.
– Būtiski atšķirīgu objektu vienādošana caur vienas vai dažu īpašību līdzību.
– Līdzīgu objektu dažādošana caur vienas vai dažu īpašību atšķirībām.
– Savu veikto vai plānoto darbību projicēšana uz upuri (iecienīts angloamerikāņu paņēmiens, kad darbībās, ko veica, veic vai plāno veikt angloamerikāņi, viņi vaino savus tobrīdējos pretiniekus. Šī ir arī iecienīta rafinētu blēžu un neliešu metode, kura ir plaši zināma pēc analoģijas, kad zaglis sava nozieguma slēpšanai kliedz: “ķeriet zagli!”. Lingvistisko apakšrealitāšu projektēšanas līmenī šī metode izpaužas attiecīgu terminu un redzējumu implimentēšanā vajadzīgajās lingvistiskajās apakšrealitātēs, kas rada nepatiesu un negatīvu iespaidu par noteiktām valstīm, tautām, sabiedrībām, noteiktiem uzskatu un rīcības modeļiem un parādībām (piemēram, pret Krieviju, pret sociālismu, pret altrusimu, pret sociālo taisnīgumu utt.))

4. Melnā aristokrātu internacionāle – pēdējā gadsimta būtiskāko nebūšanu avots

Lai saprastu kurš konkrēti, kāpēc un ar kādu mērķi, izmantojot aprakstītās metodes, veic antisabiedrsikas destrukcijas, īsumā ir jāapskata pēdējo gadsimtu galveno notikumu esence. Īsumā tā ir tāda pati kā mūsdienās – cīņa par varu un privilēģijām starp dažādām sociālajām grupām. Lai gan šīs grupas bija ļoti dažādas, būtiskākais konflikts notika sākumā starp feodāļiem (aristokrātiem) un buržuāziju (kapitālistiem, uzņēmējiem, tirgotājiem – rūpniekiem – lauksaimniekiem), bet pēc tam starp struktūrām, kuras iestājas par visu cilvēku vienlīdzību un kuras centās mobilizēt visus strādājošos, un buržuāziju (kapitālistiem), kurus atbalstīja liela daļa bijušo un esošo aristokrātu.

Vismaz daļēji uzvarēja komunisti un šīs uzvaras rezultātā pietiekami lielā pasaules daļā (arī Latvijā) radās tā pasaules kārtība, kuras atspulgā mēs dzīvojam joprojām, ar humānismu kā galveno vērtību, 8 stundu darba dienu, divām brīvdienām nedēļā, atvaļinājumiem, darba aizsardzību, sociālajām garantijām, dekrēta atvaļinājumiem, katram cilvēkam pieejamu izglītību, medicīnisko aprūpi, mājokli, vienlīdzīgu iespēju principa akceptēšanu, nevainības prezumciju, cieņu pret katru cilvēku neatkarīgi no tā sociālā statusa utt.

Kāda ir šīs cīņas essence? Valdošā elite (aristokrāti, kapitālisti), kura bija izvirtusi tik lielā mērā, ka nespēja un vairs negribēja veikt savas sabiedriskās funkcijas visas sabiedrības labā, sāka ļaunprātīgi izmantot savu priviliģēto stāvokli un nolaida savas sabiedrības “līdz klinķim”. Elite izvirta un neapmierinātajās tautas masās radās kontrelite, kura veiksmīgi gāza izvirtušos nespējniekus. Tā rezultātā cilvēki, kuri piederēja pie aristokrātu un kapitālistu sabiedriskajām grupām, zaudēja savas privilēģijas. Liela daļa no viņiem (vispirmām kārtām izvirtušākā, atsaldētākā), protams, bija ļoti neapmierināta ar to. Un neapmierināti bija kapitālisti un aristokrāti tajās valstīs, līdz kurām sociālistiskā revolūcija vēl nebija atnākusi. Lai mazinātu šādu sev nevēlamu notikumu attīstību, šo valstu elites (kapitālisti un aristokrāti) pati veica sociālās reformas. Tā komunisti, uzvarot dažās pasaules valstīs, daļēji uzvarēja daudzās.

Kas notika pēc tam? PSRS un sociālisma bloks praktiski “uz līdzenas vietas” sabruka. Kāpēc? Tāpēc, ka valdošās komunistiskās partijas elite degradējās tik tālu, ka vairs nevēlējās pildīt savus pienākumus, bet gribēja vairāk privilēģiju, tāpēc paši atgrieza kapitālismu un paši šajā kapitālismā ieņēma vadošās vietas (apmēram 75% postkomunistisko valstu elites ir bijušie nomenklatūras darbinieki). Atkal tas pats iemesls – elites degradācija.

Kā notiek elišu degradācija? Sāksim ar iedomātu situāciju, ka ir atnākuši jauni, enerģiski cilvēki ar labiem nolūkiem kalpot sabiedrībai un vadīt to tā, lai visiem būtu labi. Viņi aktīvi rīkojas. Kaut kas sanāk, bet kaut kas nesanāk. Pārvaldāmajos rodas noteikta līmeņa neapmierinātība (tāda attiecībā uz vadību ir vienmēr, kad kaut kas tiek darīts un arī tad, ja nekas netiek darīts). Lai ko arī vadība nedarītu, vienmēr kāds būs neapmierināts. Tas vadītājos rada noteiktu sarūgtinājumu – gan dēļ neizdošanās, gan dēļ neapmierinātības. Darbs tiek turpināts. Atkal kaut kas neizdodas, atkal rodas neapmierinātība, atkal rodas sarūgtinājums. Un tā visu laiku. Vienā brīdī vadībai aptrūkstas ideju, ko vēl lietas labā varētu darīt, jo šķiet, ka viss reāli iespējamais jau ir izmēģināts. Tad iestājas stagnācija, kurā atkal ir neapmierinātība, kas rada sarūgtinājumu. Tā vadāmo neapmierinātība un vadītāju sarūgtinājums aug, krājas un papildus rodas bezperspektīvisma un bezcerības sajūta (jo nav zināms, ko vēl izdarīt uzlabojumu panākšanai vai arī rodas sajūta, ka būtiskus uzlabojumus var panākt tikai nojaucot visu pašos pamatos un uzbūvējot visu pilnībā no jauna).

Vadītājiem jeb elitei šādā situācijā ir vairākas izejas galvenās no kurām ir – atteikties no vadības un dot vietu citiem, lai viņi pamēģina (varbūt sanāks labāk) vai arī saprast, ka tāpat neko labāk nav iespējams izdarīt, nepārdzīvot par to, darīt, ko vari un turēties pie vadības grožiem un to dodošajām privilēģijām. Šādā situācijā godīgākie un labākie cilvēki visbiežāk agri vai vēlu aiziet paši vai tiek atstumti no vadības, bet tie, kuriem ir kaut kādas morāla rakstura nepilnības, pārsvarā izmisīgi turas pie savas “vietas” un turpina degradēt.

Tā kā gan neapmierinātība, gan sarūgtinājums, gan bezperspektīvums aug, elite to mēģina kompensēt ar sevis izklaidēšanu (nepieciešams kāds “prieciņš”) un ar vadības mērķu maiņu (agrāko mērķu vietā, kuri bija vērsti uz sabiedrības attīstību, nāk banāls mērķis par katru cenu noturēt savu vadošo stāvokli). Tā rezultātā elitei ir nepieciešams arvien vairāk resursu (kuri tiek ņemti no “kopējā katla”), tā sāk izvirst (nepieciešami ar vien jauni un spēcīgāki “prieciņi”), sabiedrības mērķi un problēmas tiek atstātas novārtā (tās maksimāli atstāj pašplūsmā, sak, lai paši tiek galā un lieki netraucē “kungiem”) un arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts, lai vadībai maksimāli neviens un neko nevarētu pārmest. Tā rezultātā situācija sāk pasliktināties, neapmierinātība un bezcerības sajūta pieaugt. Degradētajai vadībai sarūgtinājuma vairs nav, jo nu ir sapratne par “pareizu” lietu kārtību, un gan sevis mierināšanai, gan sava vadošā stāvokļa attaisnošanai tiek apgalvots, ka neviens tāpat nespēs izdarīt labāk un ka paši vadāmie ir vainīgi pie visām neveiksmēm un nelaimēm (zivs pūst no galvas, bet puvusī galva pārmet puvumu astei).

Situācijai pasliktinoties, sāk rasties dažādu veidu sabiedrības pretestība un tad elite pilnībā atstāj novārtā savus pienākumus un visus pūliņus velta cīņai pret neapmierinātajiem. Tagad sabiedriskie mērķi kļūst par tukšiem saukļiem ar kuriem tiek aizsegta “kundziņu” vēlme palikt savās vietās un saņemt maksimāli daudz privilēģiju. Situācija pasliktinās, kopējā produktivitāte strauji krīt, “kundziņiem” apetīte aug un pieaug elites nepieciešamība pēc resursiem, kuri vajadzīgi cīņai ar neapmierinātajiem. Elite kļūst arvien izvirtusāki (jo cilvēcīgi neizturamo atmosfēru vajag “saldināt” ar arvien jauniem un spēcīgākiem “prieciņiem”) un sāk pielietot arvien zemiskākas un cietsirdīgākas vadības metodes, bet sabiedrība sadalās divās daļās – pasīvajā, kura nokar galviņu un pakļaujas (šī daļa pakļausies jebkādos apstākļos) un aktīvajā, kura negrib pakļauties un perina vadības nomaiņas plānus.

Šādos apstākļos notiek elites un kontrelites cīņa, kurā lielākā vai mazākā mērā uzvar viena no pusēm. Ja uzvar kontrelite, tad cikls sākas no jauna. Ja uzvar elite, tad elite saglabā un nostiprina savu noteicošo stāvokli, cenšas maksimāli novērst iespēju, ka līdzīgi dumpji varētu atkārtoties (tiek “piegrieztas skrūvītes”), bet sabiedrība kopumā kļūst ievērojami vājāka (attiecīgi tā kļūst par kārdinošu mērķi ārējiem agresoriem). Ja ārējie agresori kaut kādu iemeslu dēļ neizmanto izdevību, tad elite arvien vairāk izvirst, bet sabiedrība arvien vairāk novājinās. Tā tas var turpināties gadu desmitus un pat simtus. Laiku pa laikam sabiedrībā atkal rodas aktīvā daļa, kura mēģina mainīt situāciju un pārņemt vadību, bet, ja tas neizdodas, elites un sabiedrības degradācija turpinās. Ja šis process notiek daudzās paaudzēs gadsimtu vai pat gadu tūkstošu garumā, tad tādā veidā var izselektēties īpaši rafinēti, nelietīgi, izvirtuši un cilvēku vairumu neieredzoši eksemplāri.

Pēc PSRS un sociālistiskā bloka sabrukuma sākās lēna un pakāpeniska sociālo sasniegumu noārdīšana kapitālistiskajās valstīs un dažāda veida necilvēcību (pirmkārt izvirtību) izplatība un normalizācija. Apskatot šo procesu un tā virzienu ar šodienas acīm, ir skaidrs, ka būtiska (ja ne pati galvenā) loma šajā procesā ir tām aristokrātu aprindām (melnai aristokrātijai), kuras nesamierinājās ar pēdējo gadsimtu izmaiņām un savu dzīvi veltīja, lai atgrieztu sev vai saviem pēcnācējiem agrākos “zelta laikus”.

Visdrīzāk ne visi aristokrāti ir tieši pieskaitāmi melnai aristokrātijai, tomēr, spriežot pēc notikumu attīstības, melnai aristokrātijai tādā vai citādā veidā cīņai pret “plebeju masām” ir izdevies konsolidēt ievērojamu pasaules aristokrātijas daļu un izveidot kaut ko līdzīgu aristokrātu internacionālei.

Par galveno šīs kustības centru (midzeni) kļuva Lielbritānija un Lielbritānijas aristokrāti ar karalisko ģimeni priekšgalā. Kā Lielbritānijas vistuvākos sabiedrotos šai ziņā var minēt – Nīderlandes karalisti, Beļģijas karalisti, Dānijas karalisti, Zviedrijas karalisti, Norvēģijas karalisti, Luksemburgas karalisti, Lihtenšteinas karalisti, Spānijas karalisti un šo valstu aristokrātus.

Aristokrātiem, kuru valstīs izdevās saglabāt monarhiju, jāpieskaita to valstu aristokrāti, kuriem tas neizdevās (Austroungārijas, Vācijas, Bavārijas, Itālijas un Krievijas). Šo aristokrātu nozīmību nevajadzētu novērtēt par zemu, jo lielā mērā ar Bavārijas, Austroungārijas un daļas Krievijas aristokrātu pūliņiem Hitlers nokļuva pie varas un spēja iekarot gandrīz visu Eiropu, bet Hitlera sabiedrotais Franko Spānijā atjaunoja monarhiju.

Šīs aristokrātu internacionāles sabiedrotie cīņā pret sabiedriskām iekārtām, kurās viņiem tāpat vien netiek garantēts atbilstošs sabiedriskais stāvoklis, ir jebkādi elitāri grupējumi un elementi visās pasaules valstīs. Tie pirmkārt ir lielbagātnieki, bet arī neeiropiešu tautu aristokrāti (Jāpānas, Saūdu Arābijas, Kataras utt.). Šai ziņā īpaši ir izceļami aristokrātiskie elementi no bijušās Britu Indijas (mūsdienu Indija, Pakistāna un Bangladeša), jo Indijā ir senākā zināmā civilizācija, Indijā ir saglabājušās daudz dažādu senu tehniku (tai skaitā arī sabiedrības vadības) un tāpēc ka Indijas aristokrāti pēc sava reālā vai iedomātā aristokrātiskā vecuma var būt daudz vecāki par saviem Eiropiešu kolēģiem. Tā kā aristokrātiem ļoti patīk “mērīties” ar savu sakņu vecumu, tad daža laba Britu Indijas aristokrāta acīs Lielbritānijas karaļnama un Eiropas aristokrātu pārstāvji ir mežonīgi plebeji.

Kā šīs internacionāles galvenais manipulācijas objekts ir plašas tautas masas ar sīkburžuāzisku pārliecību, kuri ir nezinoši, nereti arī aprobežoti, grib maksimāli maz darīt, bet maksimāli daudz saņemt. Viņu manipulācijas objekts ir visi plebeji, neatkarīgi no to ieņemamā amata, akadēmiskā grāda vai bagātības apmēra. Un viņu mērķis ir izveidot tādu sabiedrisko sistēmu, kurā aristokrātu vadošais stāvoklis būs “akmenī iecirsts” un nekādi nevarēs tikt apdraudēts. Tas ir nekas cits kā kastu sistēma. Un šāda sistēma var pastāvēt tikai ļoti nežēlīgas un brutālas visu veidu nepakļāvīgo apspiešanas gadījumā (tai skaitā, atņemot viņiem spriestspēju ar augstāk aprakstītām metodēm). Mūsdienu Indijas kastu sistēma ir ļoti maigs variants salīdzinājumā ar tās sākotnējo analogu un to sabiedrisko iekārtu, kāda būs jāizveido, lai kastu sistēmu nostiprinātu sociālismu un salīdzinošu vienlīdzību piedzīvojušajā mūsdienu pasaulē. Bez totāla terora to nav iespējams izdarīt, tāpēc terorisms ir melnās aristokrātijas veidotās kastu sistēmas priekšvēstnesis un cīņa pret terorismu ir cīņa pret kastu sistēmu un to atbalstošo melno aristokrātu internacionāli.

Lai sasniegtu šo mērķi, aristokrātu internacionāle visos sev iespējamajos veidos cēnšas maksimāli novājināt pilnīgi visus plebejus. Tāpēc maksimāli pret plebejiem tiek izmantots “skaldi un validi” princips, tāpēc makssimāli plebeji tiek sarīdīti savā starpā, tāpēc aktīvi tiek izmantoti ambiciozi, stulbi un nereti arī izvirtuši plebeji, tāpēc maksimāli tiek veicināts plebeju izglītības līmeņa, reālas spriestspējas un reālas rīcībspējas kritums, tāpēc maksimāli cilvēku vairākumu mēģina padarīt par bezpalīdzīgiem un produktīvi strādāt nespējīgiem, tāpēc maksimāli sabiedrībā tiek izplatītas visu veidu izvirtības un nenormālības, tāpēc tiek izjauktas visas plebeju sabiedriskās struktūras (tai skaitā arī ģimene kā sabiedrības pamatšūna), ideoloģiskās konstrukcijas un ar samazgām aplieti visi varoņi, kuri reāli cīnījās, lai uzlabotu sabiedrības vairākuma likteni. Un tāpēc visdažādākajos veidos tiek diskreditētas visas reliģijas, mācības, ideoloģijas un idejas, kuras iestājas par sabiedrības vairākuma humānu attīstību.

Lai sabiedrības vairākums nespētu pretoties ieplānotajai kastu sistēmai (jeb “jaunajiem viduslaikiem” jeb “jaunajam feodālismam”, par ko eksperti runā jau pietiekami atklāti), iedzīvotāju vairumu cenšas maksimāli novājināt. Melnā aristokrātu internacionāle jau vairākus gadu desmitus ved slepenu un nežēlīgu iznīcinošu karu pret lielāko daļu cilvēku (tai skaitā arī pret visiem latviešiem, jo latviešu sarkanos strēlniekus melnā aristokrātija nevienam latvietim nekad un nekādos apstākļos nepiedos) un šī kara beigu fāzē (redzamajā/ atklātajā/ noslēguma daļā) ir sagaidāms milzīgu cilvēku masu (miljardu) genocīds un totāls terors.

5. Kā atbildēt uz melnās aristokrātijas destruktīvajiem izlēcieniem

Pirmkārt, ja kāds bezatbildīgs subjekts pārkāpj kritiskas sarkanās līnijas, tad ir “jāsit” pa tā kodolu. Šai gadījumā par tādu var uzskatīt gan Lielbritānijas karaļnamu, gan Nīderlandes un/vai Beļģijas karaļnamu, kā arī atsevišķus no Britu Indijas nākošos spēkus.

Otrkārt, melnās aristokrātijas izmantotie paņēmieni un apstāklis, ka tā savas kundzības mērogu palielināšanai pat ir gatava sākt kodolkaru, pierāda, ka ilgtermiņā monarhija un humāna sabiedrības attīstība ir savstarpēji nesavienojamas lietas. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu sabiedrības vairākumam nāksies likvidēt monarhiju visās pasaules valstīs vai arī atsaldētie aristokrāti likvidēs sabiedrību (un sevi līdz ar to). Tāpēc kā adekvāta atbilde uz melnās aristokrātijas destrukcijām ir tādu procesu aktivizēšana, kuri likvidēs monarhiju (bez kompensācijām) vienā, vairākās vai pat visās aristokrātu internacionāles bāzes vietās (pēc iespējas to vajadzētu izdarīt Lielbritānijā, kura ir melnās aristokrātijas galvenais centrs). Protams, monarhijas likvidēšana neatrisinās atsaldētu aristokrātu problēmu, bet tad vismaz viņiem nebūs drošu bāzes vietu, kurās netraucēti var atstrādāt savus destruktīvos paņēmienus un attiecīgi to kaitnieciskā darbība nebūs tik vērienīga.

Treškārt, jāvēršas pret konkrētiem melnās aristokrātijas pārstāvjiem (aktīvākajām atslēgpersonām), tādā vai citādā veidā rekvizējot to īpašumus un publiskojot viņu destruktīvās darbības.

Pēdējo gadu histēriskie un nu jau galēji primitīvie ideoloģiskie uzbrukumi Krievijai, personiski Vladimiram Putinam un nu arī personiski Donaldam Trampam, liecina, ka kāds ir vārda burtiskā nozīmē “iedzīts stūrī”. Tā ir Lielbritānija, kura, šādi rīkojoties, sevi pilnībā atmasko (ja agrāk Lielbritānijas specstruktūras rīkojās pietiekami smalki un neredzami, tad tagad tās rīkojas arvien atklātāk, rupjāk un neprofesionālāk, kas liecina par nopietnu britu degradāciju) un apliecina ka jau tuvākajā laikā viņu karš var tikt zaudēts.

Kad Otrais pasaules karš tuvojās beigām un kļuva skaidrs, kurš to ir uzvarējis, notika PSRS, ASV un Lielbritānijas vadītāju tikšanās Jaltā, kurā tika panāktas t.s. “Jaltas vienošanās”, kas kļuva par joprojām spēkā esošo starptautisko tiesību normu un struktūru (ANO) pamatu. Šīs tikšanās laikā tika panākta vienošanās par to pasaules kārtību, kura eksistē joprojām un kuras garanst ir Apvienoto Nāciju Organizācija, tās Drošības padome un tās sešu patstāvīgo locekļu veto tiesības. Angloamerikāņi, bet patiesībā Lielbritānija, piesedzoties ar ASV Demokrātu partijas izvirtuļiem, cītīgi mēģināja mainīt šo lietu kārtību un centās vai nu atņemt Krievijai tās veto tiesības vai vispār likvidēt veto tiesības, lai lēmumi tiktu pieņemti ar parastu balsu vairākumu (tādējādi tiktu pārkāpts consensus princips starp lielvalstīm, kas agri vai vēlu neizbēgami novestu līdz liela mēroga karam). Neizdevās.

Tagad ekspertu vidū atklāti tiek runāts par jaunu “Jaltas vienošanos” (Jaltas 2) nepieciešamību, kurā kā galvenie dalībnieki un lēmēji tiek minēta ASV, Krievija un …. Vācija. Tas ir, Lielbritānija šādi tiek pielīdzināta nacistiskai Vācijai (un tā tas pa lielam arī ir) un šādi plāno noformēt Lielbritānijas zaudējumu karā, kurš ir pielīdzināms Otrajam pasaules karam. Ja atceramies, ka t.s. “auksto karu” uzsāka Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un, ja saprotam, ka līdz ar PSRS sabrukumu “aukstais karš” nebeidzās, bet turpinājās jau pret Krieviju, tad ir skaidrs, ka, līdz ar Donalda Trampa ievēlēšanu, Lielbritānija ir dramatiski pietuvojusies zaudējumam “aukstajā karā” un šo zaudējumu tiek plānots noformēt ar jaunu  “Jaltas vienošanos”. Tas arī ir britu struktūru un aģentu tīkla paniskās histērijas iemesls, kuri tagad rīkojas līdzīgi sakautās nacistiskās Vācijas vadībai.

Tomēr, lai gan britu un melnās aristokrātijas destruktīvā rīcība ir pēdējā gadsimta būtiskāko nebūšanu avots, tomēr, lai neitralizētu šāda tipa antisabiedriskos elementus, galvenā vērība ir jāpievērš sabiedrības vairākuma tādai morālai un intelektuālai attīstībai, ka cilvēki vienkārši neticēs un neatbalstīs manipulatīvas, egoistiskas un antisabiedriskas ieceres.

Informācijas aģentūra
/20.01.2017/

Šis ieraksts tika publicēts Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s