Krievu (PSRS) un vācu (VDR) karavīru pieeja 1968. gada Čehoslovākijas nemieru apspiešanā

00661_cehoslovakija_1968

1968. gada „Prāgas pavasara” apspiešana tiek pierakstīta Padomju Savienībai un krieviem kā neapstrīdams nācijas agresivitātes un okupētkāres apliecinājums. Lai arī virsvadību nemieru apspiešanā nodrošināja PSRS, tajos ņēma dalību un izrādīja iniciatīvu arī citu Varšavas līguma valstu vadības un bruņotie spēki. (Līdzīgi arī konflikta pretējai pusei nemieru iniciāciju un koordināciju nodrošināja NATO bloka valstis ASV virsvadībā.) Starp Varšavas līguma valstīm Čehoslovākijas notikumos piedalījās arī Vācijas Demokrātiskās republikas (VDR) armija. Šis fakts nav plaši zināms.

Tomēr publiskajā telpā ir pieejami vairāki to dienu dalībnieku stāstījumi, kas apliecina VDR armijas īpašo lomu Čehoslovākijas notikumos un parāda divu nāciju atšķirīgās koncepcijas kārtības nodrošināšanā naidīgā zemē.

Aculiecinieka stāstītā atstāsts

Šīs ir manas (Viktora Bičkova) jaunības dienu atmiņas. 1968.gadā es mācījos 8 klasē un labi atceros kā mēs ar draugiem pārdzīvojām to dienu notikumus Čehoslovākijā, kā žēlojām apmānītos čehus un kā jebkurā mirklī bijām gatavi doties uz turieni palīgā. Ziemas sākumā (decembrī) no armijas atgriezās mana drauga vecākais brālis Vladimirs Aņikins, kurš piedalījās Čehoslovākijas notikumos. Sākumā viņš gandrīz neko par to nestāstīja, bet pakāpeniski mēs viņu saruninājām.

Vispirms – kā viņš tur nokļuva? – Dienēja obligāto dienestu kara lidlaukā. Pamatā nodrošināja lidlauka apsardzi, skrejceļa uzturēšanu kārtībā un lidmašīnu apkalpošanu tehniķu uzraudzībā. Vienu vakaru viņus pamodināja ar trauksmi. Personīgo ieroci, ķiveri, patronas un tamlīdzīgas lietas iekrāva transporta lidmašīnās, un tās aizlidoja. Karavīri pievērsa uzmanību, ka lidmašīnās iekrāva diezgan daudz munīcijas un citu saistīto aprīkojumu. Kur tās lidoja, neviens nezināja. Visi domāja, ka uz mācībām.
Lidoja ilgi. Kā nolaidās, uzreiz ķērās pie izkraušanas. To, ka tās ir ārzemes, saprata ne uzreiz, – tikai pēc saullēkta.

No citām lidmašīnām izkrāvās desantnieki ar savu tehniku. Tie ātri aizbrauca. Mūsu [PSRS] karaspēka daļa pie lidlauka, netālu no meža iekārtoja telšu pilsētiņu. Netālu no lidlauka atradās neliela pilsētiņa, uz kurieni mūsējie nosūtīja bruņotas patruļas ar virsniekiem. Otrpus lidlaukam atradās neliela lidosta un vairākas pazemas lidostas ēkas. No rīta ieradās lidostas darbinieki un ar izbrīnu raudzījās uz karavīriem, lidmašīnām un pārējo. Jāsaka, ka mūsu lidmašīnas nosēdās diezgan bieži; tās veda pamatā desantniekus ar tehniku un aprīkojumu, kas ātri vien devās tālāk.

Atvestā munīcija tika novietota tieši blakus skrejceļam. Tur atradās arī teltis, kurās izvietojās mūsu armijas lidlauka vadība, sakaru mezgls un citas palīgstruktūras. Viss bija savējais. Jau ap dienas vidu sāka parādīties vietējo iedzīvotāju pirmās necieņas un naida pazīmes. Īpaši centās jaunatne. Izkliedza lamas, rādīja nepieklājīgus žestus. Ap vakarpusi uz skrejceļa izbrauca divi motociklisti, kuri dzenājās pa pacelšanās joslu, piebrauca pie lidmašīnām, svieda akmeņus un pudeles gaisa uztvērējos, kabīņu logos un citur. Karavīriem bija pavēle: nepielietojot ieročus un spēku, izstumt pārkāpējus no skrejceļa. To ar grūtībām izdevās izdarīt.

Nākamā problēma bija ūdens. Sākumā ūdeni ņēma virtuves un citām saimniecības vajadzībām no samērā tīra strauta, bet drīz vien to vairs nebija iespējams darīt, jo vietējie iedzīvotāji drīz vien sāka piegānīt strautu augštecē. Braucieni uz pilsētu pēc ūdens arī nebija sekmīgi, – tikko kaut kur sāka ņemt ūdeni, tā tas tur drīz vien beidzās. Pārbrauca uz citu vietu, un tur tā pati bilde. Ļoti ātri un koordinēti atslēdza ūdeni. Vispār ūdeni jau gatavojās vest ar lidmašīnām. Grūti bija arī ar malku virtuvei, – pamatā kurināja ar patronu kastēm, bet iekšā esošās mazās cinka kastes sakrāva štēbeļos. Lidostas kalpotāji nelaida zaldātus lidostā uz tualeti un citur, un zaldātiem nācās meklēt krūmus otrpus skrejceļa, kas izsauca lidostas darbiniekos un iedzīvotājos smieklus. Komandieri gribēja izrakt bedri tualetei, bet ieradās kāds vietējais priekšnieks un aizliedza to darīt. Vienkārši neko nedrīkst rakt un viss. Grūti bija arī patrulēt apkārtni un pašu pilsētu. Vietējos iedzīvotājos strauji pieauga demonstratīva nekaunība, lai izrādītu savu nepatiku, īpaši jauniešu vidū. Meta ar akmeņiem, nūjām, kliedza. Bet bija stingra pavēle: ieročus un fizisku spēku nepielietot, visu paciest, izrādīt draudzību.

Situācija arvien vairāk saasinājās, un tas galu galā varēja novest pie bēdīgām sekām. Mūsu karavīriem beigtos pacietība. Vēl jo vairāk tādēļ, ka patruļu bija daudz, uz visiem virsnieku nepietika, un bieži vien karavīri gāja vieni paši bez virsnieka. Otrajā patrulēšanas dienā divi zaldāti no patruļas vispār pazuda, viņus tā arī neatrada. Visi saprata, ka viņus visticamāk nogalināja un kaut kur apraka.

Bet pēc tam parādījās vācieši. Un situācija sāka mainīties pašā saknē. Uz trešās dienas pusdienlaiku ieradās vācu armijas kolonna. Kā stāstīja Volodja, kurš bija patruļā un kā reiz atradās pilsētiņas centra laukumā, notiekošais atgādināja kino par Lielo Tēvijas karu . Sākumā motociklisti ar ložmetējiem, pēc tam kolonna. Priekšā un aizmugurē bruņutransportieri ar ložmetējniekiem kaujas gatavībā. Kolonnas centrā vecākais virsnieks vieglajā automašīnā citu virsnieku pavadībā. Kolonna iebrauca laukumā, vienības izkārtojās pa ielām laukuma tuvumā. No mašīnas izkāpa vecākais virsnieks un viņa svīta. Vecākais apskatīja laukumu un apkārtni, salīdzināja redzēto ar karti. Pēc tam norādīja, kur būs štābs un blakus tam – dzīvoklis pašam. Tūdaļ pat deva pavēles saviem virsniekiem, kur izvietosies karaspēka vienības. Līdz tam karavīri sēdēja mašīnās, nebija nekādas kustības, visi gaidīja. Kā tikko tika saņemtas komandas, sākās rosība. Zaldāti ātri atbrīvoja mājas štābam un dzīvošanai priekš vecākā virsnieka. Pārējie arī noņēmās ar telpu atbrīvošanu savu virsnieku vadībā. Kā viņi atbrīvoja ēkas? Ļoti vienkārši – izdzina no tām vietējos iedzīvotājus.

Pie vecākā virsnieka ātri nogādāja solīdu vīrieti – jādomā, ka pilsētas galvu, un dažas citas reprezentatīvas personas. Virsnieks viņiem īsi izskaidroja jeb, precīzāk, norādīja, kas ir jādara. Tā kā par diskusiju nevarēja būt ne runas, vietējā priekšniecība pat nedomāja iebilst, tikai visādi centās izdabāt. Turklāt vācieši sazinājās ar vietējiem tikai vāciski, neapgrūtinot sevi ar tulkošanu, bet vietējie visu labi saprata. Vācieši rīkojās ar īsta saimnieka ķērienu.

Pie mūsu patruļas pienāca vācu virsnieks, atdeva sveicienu un pajautāja krieviski, kas viņi ir un kur atrodas viņu daļa. Vācietis paskaidroja, ka viņiem ir jāsazinās ar mūsu daļas vadību. Zaldāti visu izstāstīja, pēc kā virsnieks vēlreiz atdeva sveicienu un devās noziņot vecākajam virsniekam. Vecākais virsnieks ar ložmetējiem bruņotu motociklistu pavadībā devās uz mūsu karaspēka daļu. Zaldāti nezināja, par ko virsnieki sprieda, bet, spriežot pēc notikumu attīstības, mūsu komandieris aprakstīja vāciešiem problēmas ar ūdeni. Kaut kur uz vakarpusi, pēc divām-trim stundām, bija redzams šāds skats. Čehi ātrā tempā vilka ūdensvadu uz krievu karaspēku daļas apartamentiem. Metāla caurules uzstādīja pa zemes virsu, tās nedaudz aprokot. Izveidoja arī sadalītāju uz vairākiem ūdens krāniem, tur, kur viņiem norādīja. Darbojās viņi sparīgi. Kopš tā laika dzeramais ūdens kļuva pieejams neierobežotā daudzumā. Papildus tam čehi sāka regulāri piegādāt skaldītu malku nepieciešamajā apjomā. Tas ir, arī šī problēma tika ātri atrisināta.

Vakarpusē lidlaukā norisinājās notikumi, kas vietējo iedzīvotāju attieksmi pret mūsu klātbūtni izmainīja pašā saknē. Lieta tāda, ka uz lidlauka varēja uzbraukt no vairākām pusēm, tas nebija nožogots. Tikai no vienas puses – virzienā no lidostas uz pilsētu – bija žogs. Pat tas – priekš lopiem, jo blakus atradās ganības. Šo apstākli izmantoja vietējā jaunatne. Iedrāzās lidlaukā ar motocikliem, apmētāja lidmašīnas ar pudelēm, akmeņiem un citiem priekšmetiem, ņirgājās par karavīriem, kuri centās viņus aizdzīt no skrejceļa joslām. Uz karavīriem meta to pašu. Tie guva traumas, bet neko nevarēja padarīt. Un lūk, trešās dienas vakarā, kopš parādījās vācieši, uz skrejceļa uzbrauca vieglā automašīna, kurā četri jaunieši nesās pa lidlauku, piebrauca pie lidmašīnām un citādi ālējās. Pavēle viņus izdabūt ārā neko nedeva. Tomēr šajā reizē huligāni aizgāja pārāk tālu, – viņi notrieca divus karavīrus, tos nopietni traumējot. Lidostas čehu personāls ar smiekliem noraudzījās notiekošajā, ar lielu prieku sagaidot katru jauniešu izspēlēto stiķi un, sevišķi, uzbraucienu karavīriem. Bet krievu karavīri ar ieročiem rokās neko nevarēja darīt pret šiem nekauņām, jo šaut viņiem bija aizliegts.

Bet, par nelaimi šai jauniešu kompānijai, pie lidlauka piebrauca vācu patruļa uz diviem motocikliem ar ložmetējiem. Vācieši ātri visu saprata. Jaunekļi, pamanījuši vācu patruļu, metās bēgt pa malējo joslu. Pa paralēlo joslu viņiem pakaļ aizdzinās viens motocikls. Pabraucis tālāk, lai nejauši netrāpītu kādam gadījuma cilvēkam, ložmetējnieks ar viena šāviena kārtu trāpīja automašīnai. Viņš uzreiz nogalināja divus līdzbraucējus, kas sēdēja priekšā. Automašīna apstājās. Divi aizmugurē sēdošiem izkāpa ārā un metās bēgt.

Ložmetējnieks nolaida vēl divas īsas ložu kārtas pa zemi, vienu pa labo pusi bēgošajiem, otru pa kreiso. Viens no viņiem apstājās, pacēla rokas un gāja atpakaļ; otrs turpināja bēgt, metot cilpas. Tas izsauca ložmetējniekā smieklus, un viņš ar vienu īsu kārtu notrieca puisi zemē. Pēc tam guļošajam uzlaida virsū vēl divas kārtas. Otru jaunekli, kurš stāvēja paceltām rokām, vācietis aicināja pie sevis, saucot „komm, komm!”. Jauneklis gāja kā piedzēries, skaļi raudādams. Mūsējo virsnieks nosūtīja zaldātus, un tie izvilka no degošā auto divus nošautos, kuri sēdēja priekšā. Ar paceltām rokām ejošajam un raudošajam jauneklim vācietis norādīja, kurp iet.

Aizvedot viņu līdz lidostai, vācietis nostādīja aizturēto uz ceļiem aiz galvas saliktām rokām un nostājās netālu ar automātu gatavībā. Jaunietis visu laiku skaļi raudāja un kaut ko lūdza. Bet vācietis tam nepievērsa nekādu uzmanību. No otra patruļas motocikla karavīri noziņoja priekšniecībai par notikušo. Lidostas čehu personāls vairs nesmējās, bet klusībā noraudzījās uz notiekošo. Drīz atbrauca vieglā automašīna ar vācu virsnieku un diviem zaldātiem. Virsnieks izkāpa no mašīna uzklausīja patruļas vecākā ziņojumu, pagriezās un piegāja pie tuvākā notriektā krievu karavīra, kas gulēja uz skrejceļa vietā, kur viņu notrieca. Viņam jau sniedza pirmo palīdzību, pārsēja ievainojumus, lika šinas, bet cietušais tikai skaļi vaidēja. Virsnieks piegāja, apskatījās, atdeva sveicienu pienākušajam krievu virsniekam un teica, norādot uz automātiem karavīru rokās: «nado streļat» (vajag šaut!). Viņš acīmredzami nesaprata, kāpēc netika pielietoti ieroči tik nepārprotamā situācijā. Tad pagriezies viņš devās pie aizturētā jaunekļa, kas stāvēja uz ceļiem. Jau tuvojoties viņš atpogāja pistoles maksti. Pienākot trīs metru attālumā, viņš izšāva jauneklim pierē, pēc kā mierīgi atlika ieroci atpakaļ un nodeva komandu saviem zaldātiem. Viņa zaldāti aizskrēja uz lidostu un nozuda tur. Drīz kļuva skaidrs, kāpēc. Viņi visus tur esošos burtiski ar spērieniem izdzina laukumā lidostas priekšā. Kad tur ieradās virsnieks, zaldāti izdzina laukā pašus pēdējos.

Virsniekam sānos un aizmugurē piebrauca viens no patruļas motocikliem ar ložmetēju, un ložmetējnieks turēja „uz grauda” visu šo baru, kas klusībā un bailēs raudzījās uz virsnieku un uz viņiem pavērsto ieroci. Mums arī likās, ka vācieši tūdaļ nošaus viņiem priekšā stāvošos. Bet virsnieks nolasīja īsu runu vācu valodā, kuru tur sadzītā vietējā tauta uztvēra ar drūmām sejām. Iespējams, viņš paskaidroja viņiem, kurš šeit ir saimnieks, un kā viņiem ir jāuzvedas.

Pēc noturētās runas vietējie žigli aizskrēja uz lidostu, un viss sakustējās. Attraucās ugunsdzēsēju mašīna, kas nodzēsa degošo auto un novilka to no skrejceļa. Drīz to aizvāca evakuators. Pēc tam atbrauca trīs vietējie policisti, ar kuriem vācu virsnieks arī noturēja nelielu apspriedi. Jaunākie policisti iekrāva līķus kravas mašīnā uz aizbrauca, bet vecāko policistu aizveda līdzi vācu virsnieks. Vispār, vācieši darbojās ar tādu absolūtu pārliecību savā taisnībā un pareizībā, ko viņi dara, ka visi vietējie neapzināti pakļāvās bez ierunām.

Pēc visa notikušā vietējie vairs nekad pat nepietuvojās lidlaukam, izņemot tos, kuriem tur bija jāstrādā. Pēc divām stundām atbrauca ekskavators, un padzīvojušais tehnikas vadītājs apjautājās, kurā vietā krieviem ir jārok? Ar to tika noslēgti sānu ceļi un taciņas, kas veda uz lidlauku. Pēc tam tika izrakta liela bedre zaldātu tualetei, ko līdz tam čehi nekādi neatļāva darīt. Tagad neviens no vietējiem vairs neiebilda. Jāsaka, ka pēc visa notikušā mūsu zaldātus un virsniekus sāka brīvi laist lidostā un vispār jebkur. Tai pašā laikā viņi centās mūs it kā neievērot. Mēģinājumi veikt kādas huligāniskas un izaicinošas darbības lidlaukā un citur vairs netika novēroti.

Un vēl viens rezultāts vāciešu darbībai. Nākamajā dienā atbrauca čehu namdaru brigāde un vācu apakšvirsnieka vadībā ātri uzcēla augstu un izturīgu sardzes torni blakus ceļam, kas ved no pilsētas uz lidostu. Ērtas kāpnes, jumts; torņa augšā dubultās sienas no šķērsām sasistiem dēļiem. Starp sienām – maisi ar smiltīm aizsardzībai pret lodēm; stiprinājumi ložmetējiem, kā arī jaudīgs prožektors ar grozāmu asi. Ērti – viss pārskatāms un ar šāvieniem sasniedzams. Tur pat tika uzstādīts šlagbaums un blakus tam – būdiņa ar stikla logiem, kas bija ļoti ērti, īpaši, lietainā laikā. Mūsu karavīri sardzes torni praktiski neizmantoja, bet tas bija redzams no liela attāluma un disciplinējoši ietekmēja vietējos iedzīvotājus. Jo tas bija klasisks vācu sardzes tornis.

Apmēram pēc nedēļas pie lidlauka no ganību puses ieradās jaunu cilvēku grupa ap 20 – 30 pēc skaita ar plakātiem „Krievi vācieties mājās!”, ar skaļruni, kurā tie izkliedza dažādus saukļus ar saturu: „okupantiem vākties projām”. Viņi pienāca no sāniem, no lidostas puses, bet ne pārāk tuvu skrejceļam, un teltīm netuvojās. Caurlaides punkta dežurants nosūtīja ierindnieku uz sardzes torni, lai viņš apskatās, vai daudz viņu tur ir, vai ir vēl kāds aiz viņiem, un vispār – lai aprauga apkārtni. Tad lūk, kā tikko mītiņotāji pamanīja, ka karavīrs kāpj pa trepēm augšā sargtornī, viņi uzreiz metās bēgt, pametot daļu plakātu uz vietas. Varbūt padomāja, ka šaus.

Man palika atmiņā vēl viena epizode, par kuru pastāstīja Volodja Aņikins. Ar vāciešu atnākšanu situācija stipri izmainījās. Vietējie iedzīvotāji ar lielu pietāti izturējās pret vāciešiem un vācu patruļām, izpildīja viņu mazākos norādījumus. Čehiem pat prātā nenāca, ka ar vāciešiem var strīdēties un kaut kam nepiekrist. Vēl jo vairāk – izrādīt vāciešiem necieņu. Bet vāciešu patruļas patronas nežēloja. Neviens neatļāvās mest uz viņiem akmeņus, apliet ar mēsliem vai tamlīdzīgi. Par atbildi – tūlītējs šāviens tiešā tēmējumā, neizvērtējot, kāds tam bija iemesls. Tāpēc mūsu patruļas vēlējās savā kompānijā iegūt kādu no vāciešiem vai arī iet  kopā ar vācu patruļu. Vācieši to darīja labprāt. Viņiem acīmredzami patika būt par kārtības nodrošinātājiem. Un reiz patruļa, kurā bija Volodja un krievu seržants – patruļas vecākais, tika novirzīta patrulēt pilsētas nomales ielas. Ejot uz turieni, viņi izmeta cilpu un izgāja cauri ielām, kurās bija izmitināti vācieši. Tur pie viena nama čupojās vācu zaldāti, sirsnīgi smejoties. Jāsaka, ka vācu karavīriem, neskatoties uz disciplīnu, tika dots daudz lielāka brīvība, nekā mūsējiem. Viņiem bija vairāk brīvā laika, viņi varēja brīvajos brīžos aiziet, kur vēlējās, un darīt, ko grib.

Pieejot pie vācu kolēģiem, mūsējie centās kaut kā aprunāties, kaut ko pateikt vai saprast. Vācieši zināja, ka krievu karavīriem vietējie bieži dara pāri, un viņiem acīmredzami glaimoja zināmā mērā aizstāvju loma. Vismaz vācieši uzreiz noprata, ka mūsu zaldātiem ir kājām jāpatrulē nomale, un ka mēs vēlamies, lai mūsu starpā būtu kāds vācietis piesegšanai. Jāsaka, ka vācieši parasti patrulēja ar diviem motocikliem ar blakusvāģiem un ložmetējiem. Ložmetējnieki vienmēr bija šaušanas gatavībā. (…)

Patrulēt kopā ar mums pieteicās viens vācu zaldāts, kurš tūlīt pat aizskrēja par to noziņot savam apakšvirsniekam. Tas, saprotoši smaidot, viņu palaida. Un tā viņi gāja, mēģinot kaut kā sazināties. Vācietis saprata kādu krievu vārdu, daudz mīmikas un žestu, visiem trijiem jautri un interesanti. Ceļš jau veda pa pašu nomali, pa piepilsētu, kur viss atgādināja vasarnīcas. Kreisajā pusē sākumā stiepās necaurredzams žogs, bet aiz tā – pītais žogs. Vācietis piestāja pie žoga pačurāt (vispār, vācieši nokārtojās, kur vien ienāca prātā, nekaunoties, praktiski visā pilsētā). Bet Volodja ar seržantu pagāja drusku tālāk, kur sākās pītais žogs. Kur gadījies, kur ne, no žoga puses, no krūmiem lidoja akmens un trāpīja seržantam mugurā. Mūsu patruļas tādiem akmeņiem uzmanību nepievērsa, jo saņemt akmeni mugurā bija parasta lieta. Šoreiz to pamanīja vācietis, kurš steidzās līdzi patruļas biedriem. Bet vācieti aiz necaurredzamā žoga nepamanīja akmens sviedējs. VDR zaldāta reakcija bija acumirklīga, – viņš norāva automātu un nolaida šāvienu kārtu pa krūmiem platā lokā, līdz magazīna bija tukša. Volodja ar seržantu noraudzījās notiekošajā kā paralizēti. Vācietis pārlādēja automātu un gatavojās turpināt šaušanu. Volodja ar seržantu automātiski metās pie vācieša un atņēma viņam automātu. Viņš to bez iebildēm atdeva, bet aktīvi kaut ko runāja un rādīja uz krūmiem, no kurienes atlidoja akmens. Viņš acīmredzami nevarēja saprast, kāpēc krievi nešauj un vispār tik dīvaini uzvedas.

Aiz krūmiem slējās kaut kādas vasaras būves – finiera lapene vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. No turienes nāca žēlabainu raudu skaņas. Vācietis rādīja ar mednieka azartu, – lūk kur „medījums” slēpjas, viņu vajag nekavējoties pārmācīt! Bet mūsu zaldāti vilka vien sabiedroto tālāk no grēka. Viņš kaut ko mēģināja skaidrot, bet viņu vilka tālāk un ātrāk. Tikai tad, kad vācietis bija nomierinājies, un visi bija jau tālu no tās vietas, viņam atdeva atņemto automātu. Mums tas likās mežonīgi, tā – Volodja Aņikins, šaut ar kaujas patronām apdzīvotā vietā. Turklāt, izdodot 2 magazīnas ar kaujas patronām, mūs stingri brīdināja, ka šaut nedrīkst nekādos apstākļos. Nomirsti, bet neizšauj! Kāpēc tad izsniegt kaujas patronas un kāpēc kaut kur sūtīt? Vācieši par patronām acīmredzot neatskaitījās, tāpēc tās nežēloja.

Lūk, vēl daži Vladimira Aņikina novērojumi. Vācieši pusdienoja restorānos, kas uz pusdienlaiku tika pārvērsti par zaldātu ēdnīcām. Čehi tam gādāja svaigus dārzeņus, augļus, svaigu gaļu, zaļumus utt. Mūsu patruļas to labi redzēja. Vai vācieši par to maksāja, mēs nezinājām, bet baroti viņi tik daudz labāk par mums. Mēs pārsvarā ēdām putras un gaļas konservus. Borščs arī tika gatavots no gaļas konserviem. Dažādības nebija. Bet mēs iemanījāmies, lūk, ko darīt. Viņiem pa laukiem un mežiem klaiņoja liels skaits briežu un stirnu, kuri praktiski nebaidījās cilvēku. Vienreiz redzējām, kā apstājās vācu kravas mašīna, un virsnieks, kas sēdēja kabīnē, paņēma no zaldāta automātu un nošāva briedi. To vēlāk zaldāta ievilka kravas kastē, un viņi aizbrauca. Piemērs tika dots. Mēs palūdzām patronas no vāciešiem un šāvām briežus. Ātri sadalījām, un gaļu savācām. Ja kāds jautāja, kas to nošāva, teicām, ka vācieši. Ko var prasīt no vāciešiem? Dara, ko grib. Protams, daļa virsnieku nojauta vai pat zināja, ka šāvām mēs paši, bet tāds papildus ēdamais un tāds skaidrojums visus apmierināja. Tā ka briežu gaļu mēs dabūjām kārtīgi paēst. Vēl ar vāciešiem labi bija draudzēties tādēļ, ka viņi iegāja katrā alus bārā, kur viņiem vienmēr uzreiz iedeva atsevišķu galdu pat tad, kad bārs bija pārpildīts. Pasūtīja alu (bet alus tur bija ļoti labs) un padzēruši aizgāja nesamaksājot. Mums čehu naudas nebija; vāciešiem varbūt ar bija, bet viņi nemaksāja. Priekš kam? – viņu priekšā čehi tāpat līda uz vēdera.

Par vācu darba organizāciju. Mūsu patruļas, kuras darbojās pa pilsētas centru, redzēja, kā katru rītu vietējais birģermeistars, izstiepies miera stājā, gaidīja vāciešu vecāko virsnieku viņa mājas priekšā. Tas no rītiem devās uz savu štābu. Dažreiz deva norādes pilsētas galvai, dažreiz veda viņu un vēl kādu citu sev līdzi uz štābu. Tas ir, bija izveidota skaidra varas vertikāla, un katrs zināja, kas viņam ir jādara. Sākumā izdari to, ko vajag vāciešiem, bet pēc tam vari arī ar savām lietām noņemties. Tāpēc uz Prāgu vajadzēja laist vāciešus pa priekšu. Pirmkārt, čehi neuzsāktu pret vāciešiem nopietnus protestus vai provokācijas. Bet, ja arī kāds uzdrošinātos, vācieši ar lielu prieku nelaimīgajam paskaidrotu, ka tā darīt nedrīkst – pašam sliktāk. Policejiskai misijai vācieši bija ideāli piemēroti. Viņi zina, kā okupēt un ko darīt ar okupētajiem. Mūsu armija šādai misijai nav gatava. Karot – jā. Uzvarēt – jā. Bet okupēt un apspiest okupētos – tas nav priekš mums. Tā ka, ja vāciešus ielaistu Prāgā pirmos, tas tikai nostiprinātu tautu draudzību. Visiem būtu bijis labi. Un čehi ar prieku atcerētos šobrīd vāciešus Prāgā un viņu „Eiropas ordnungu”.

Novembrī teltīs kļuva ļoti auksti. Zaldāti saaukstējās. Atbrauca vecākais no vāciešiem ar savu virsnieku, kurš labi runāja krieviski, un sarunā ar mūsu komandieri, pateica, ka nedrīkst dzīvot teltīs. Ja viņš vēlas, lai visi dzīvotu kopā un būtu vienmēr pa rokai, vajag ieņemt vietējo skolu. Kad mūsu komandieris sāka iebilst: „kur tad bērni mācīsies?”, vācietis atbildēja, ka ar vietējo bērnu skološanu lai rūpējas vietējā vadība, tās ir viņu rūpes, bet viņam ir jārūpējas par saviem karavīriem. To visu mūsu sakarnieks, kas tur atradās, izstāstīja. Bet mūsējie vienalga turpināja dzīvot teltīs, un daudzi slimoja.

Novembra beigās Volodju pārveda uz Padomju Savienību un uz ātru roku ieskaitīja rezervistos. Viņš jau tā vairākus mēnešus par ilgu nodienēja, bet saprata, ka situācija bija sarežģīta, tāpēc kalpoja neprotestējot. Volodja vēl atstāstīja to, ko atnesa „zaldātu radio”. Bet es atstāstīju tikai to, ko redzēja viņš ar savām acīm. Tas, ko ziņoja „zaldātu radio”, lielā mērā sasaucās ar to, kas bija paša redzēts un piedzīvots. Pret mūsu karavīriem čehi izturējās slikti, daudz provokāciju, dažbrīd ar smagām sekām mūsu zaldātiem, ar traumām un pat nāvi. Un mūsu karavīru cēlsirdība izsauc viņos tikai smieklus. Bet vāciešus čehi baidījās un cienīja. Lai arī čehi vāciešiem bija otrās šķiras cilvēki. Vācu okupācija viņiem ir ierasta un saprotama. Lai kā arī viņus kāds neapspiestu un nemocītu, vainīgi visā vienalga paliks krievi.

/2016/

Avoti:
https://nstarikov.ru/blog/71218?utm_campaign=transit&utm_source=mirtesen&utm_medium=news&from=mirtesen
http://oper-1974.livejournal.com/200834.html#/200834.html
http://www.stoletie.ru/territoriya_istorii/samoe_gumannoe_vtorzhenie.htm

Informācijas aģentūra
/20.01.2017/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s