Par socioloģisko aptauju ticamību jeb par ko var ņemt naudu socioloģisko aptauju veidotāji

00669_45032017.gada janvārī Latvijas medijos bija vērojama komersantu, kuri veic socioloģiskās aptaujas, taisnošanās akcija, kurā tie sabiedrībai stāstīja, ka socioloģiskās aptaujas ir uzticamas un ka tās netiek falsificētas. Kā galvenais šo komersantu rupors uzstājās sabiedriskās domas pētījumu centra “SKDS” direktors Arnis Kaktiņš. Kā saka “suns zin ko ēdis” un acīmredzot uzticība socioloģiskām aptaujām no sabiedrības un/vai pasūtītāju puses ir nokritusies tik zemu, ka attiecīgi komersanti nolēma aktīvi rīkoties, lai aizsargātu gan savas biznesa, gan visdrīzāk arī politiskās intereses (vajag, lai elektorāts pirms pašvaldību vēlēšanām turpina tupi ticēt visādiem fabricējumiem, tai skaitā arī socioloģiskām aptaujām). Intervijā Neatkarīgai Rīta avīzei Kaktiņš, jautāts par falsificētām aptaujām, atbild, ka tā domājot cilvēki, kuri paši nav godīgi, bet uz laikraksta “Kodols” jautājumu par to, ka “nopirkt varot visus” un “kāpēc Kaktiņu nevarētu nopirkt, lai labdarim “uzzīmē” smuku reitingu”, Kaktiņš no tiešas atbildes izvairās, “tēlojot muļķi” un sakot: “Bet kāda tam būtu jēga? Par ko tiktu maksāts?” Tad nu, izmantojot šo Kaktiņa lavierēšanu, atbildēsim uz viņa retoriskajiem jautājumiem.

1. Par ko var ņemt naudu socioloģisko aptauju veidotāji

Jāsāk ar to, ka jāpaskaidro, ka socioloģisko aptauju veidotāji ir vienlaicīgi gan biznesa struktūras, gan politiskas struktūras, gan valdošajā režīmā integrētas organizatoriskas struktūras. Kā biznesa struktūrām to mērķis ir banāla peļņa, kā politiskām struktūrām to mērķis ir aizsargāt noteiktus politiskus virzienus, ideoloģiju un struktūras un vērsties pret sev nevēlamiem politiskiem virzieniem, ideoloģijām un struktūrām. Visbeidzot kā valdošajā režīmā integrētām struktūrām to mērķis ir vai nu aizsargāt valdošo režīmu un tā struktūras vai vismaz nenonākt atklātā konfrontācijā ar režīmu un tā struktūrām. Ņemot to vērā, noformulēsim vispārīgu socioloģisko aptauju veidotāju pakalpojumu sarakstu jeb atbildēsim uz jautājumu par ko tad socioloģisko aptauju veidotāji vispār var prasīt naudu.

1.1.  Par objektīvu, godīgu un profesionālu socioloģisko aptauju un pētījumu veikšanu

Šis, ja tā var teikt, ir deklaratīvs “pamatbizness” un piesegs visām citām darbībām. Pieprasījums pēc šāda tipa aptaujām tik tiešām ir (ja nav, tad tāda sabiedrība ir norakstāma) un tas ir nepieciešams reālās situācijas novērtēšanai. Panākt nopietnas pārmaiņas sabiedrībā bez projektējumiem, kuru pamatā ir šādas aptaujas un pētījumi, ir ļoti grūti un gandrīz neiespējami. Šādas aptaujas pasūta patiešām nopietni politekonomiskie spēki, kuri par to ir gatavi maksāt lielu naudu, un šādu aptauju un pētījumu veikšana tik tiešām arī maksā lielu naudu (arī tāpēc, ka ir jānodrošina maksimāla aptaujas veicēju kontrole un caurspīdība, lai nepieciešamības gadījumā varētu pierādīt pasūtītājam, ka aptauja/pētījums ir veikti profesionāli).SKDS tipa kantori deklaratīvā līmenī mēģina iestāstīt, ka viņi nodarbojas tikai ar šāda veida aptauju veidošanu, bet, spriežot gan pēc viņu, gan pēc visas politiskās un mediju sistēmas darbības rezultātiem, tā tas nav un šis ir tikai viens no socioloģisko aptauju veicēju biznesa virzieniem.

1.2. Par vienkāršu socioloģisko aptauju un pētījumu veikšanu

Šai gadījumā aptaujas/pētījumi tiek veikti pēc principa “kā sanāk” bez liekām kontrolēm un taupot izmaksas. Attiecīgi šīs aptaujas/pētījumi ir ievērojami lētāki. Ja šādi izdodas panākt objektīvu un kvalitatīvu rezultātu, tad labi, bet, ja nē, tad, atvainojiet, “viss maksā tik, cik maksā”. Šāda tipa aptauju galvenie klienti ir labticīgi lohi, kuri vai nu tic “sociologu” godīgumam, vai nu viņi nav konstatējuši iemeslus tiem neticēt vai arī neizprot socioloģijas biznesa sfēru un attiecīgi nespēj novērtēt piedāvāto pakalpojumu kvalitāti. Šādas aptaujas un pētījumus var pasūtīt arī tad, kad pasūtītājam ir vienaldzīga kvalitāte (vajag vienalga kādu pētījumu) un nav naudas. Sociologiem – biznesmeņiem ir tendence pēc iespējas šāda tipa pētījumus iesmērēt visiem klientiem, tai skaitā arī “dārgajam galam”, jo tā viņi paaugstina savu peļņu. Veicot organizācijas izmaksu samazināšanu un “costseivingu”, “sabiedriskās domas pētījumu centri” var vispār zaudēt spēju veikt kvalitatīvas socioloģiskās aptaujas un pētījumus un dzīvot tikai no šādiem surogātiem, ar mārketinga metodēm pozicionējot tos kā augstvērtīgus un prasot par brāķi neadekvāti lielu naudu (ej nu atšķir brāķi no patiešām kvalitatīvi veiktas socioloģiskās aptaujas vai pētījuma).

1.3. Par sabiedrības noskaņojumu veidojošu socioloģisku aptauju un pētījumu veikšanu

Šai gadījumā, veicot socioloģisko aptauju, paralēli tiek propagandētas vajadzīgās tēzes vai antitēzes. Tas var tikt darīts caur nekorektiem jautājumiem, kuri satur apgalvojumu. Piemēram, ja šādā aptaujā tiek aptaujāti, pieņemsim, 1000 cilvēki, tad šim tūkstotim cilvēku šādā maskētā veidā tiek novadīta attiecīga informācija un tādējādi tiek veikta sabiedriskā noskaņojuma veidošana. Šāda tipa aptauju mērķis ir nevis realitātes noskaidrošana, bet gan informācijas izplatīšana. Tikai viena šāda aptauja visbiežāk nespēj radīt vajadzīgo sabiedrības noskaņojumu, bet šī metode ir pietiekami efektīva, ja tiek veikta komplektā ar citām propagandiskām metodēm un/vai tiek veikta regulāri (piemēram, ja visas vai lielākā daļa socioloģiskās aptaujas tiek veidotas šādā garā).

1.4. Par tendenciozu socioloģisko aptauju un pētījumu veikšanu

Notiek apzināta manipulācija ar jautājumu formulējumiem un/vai uzdošanas formām, lai panāktu kaut kādu sev vēlamu rezultātu. Var arī aptaujāt šauras sociālās grupas, kuru atbildes ir prognozējamas, un neuzrādīt to. Var vispār aptaujāt tikai “savējos” un nepieciešamā daudzumā objektivitātes plīvura radīšanai aptaujāt noteiktu daudzumu “nesavējo”. Šāda veida aptauju/pētījumu mērķis nav realitātes noskaidrošana, bet gan noteikta aptaujas/pētījuma rezultāta sasniegšana, cenšoties pārāk uzkrītoši nepārkāpt socioloģijas principus un neveicot tiešas falsifikācijas. Šādas “aptaujas” un “pētījumus” plaši izmanto dažādās plašam cilvēku lokam (“nezinošajiem muļķiem”) domātās publikācijās, mārketinga un “pr” akcijās, vajadzīgo lēmumu lobēšanas pasākumos utt. Ja vajag “izbīdīt” kaut ko nepopulāru, tad šādi “pētījumi” lieti noder. Vai arī, ja ir nepieciešams kādu nomelnot vai pārvarēt kādu objektīvu sabiedrisko tendenci.

1.5. Par falsificētu socioloģisko aptauju un pētījumu veikšanu

Ja ir liela nepieciešamība panākt noteiktu aptaujas/pētījuma rezultātu un to neizdodas panākt pat ar tendenciozas aptaujas/pētījuma palīdzību, tad var veikt banālu falsifikāciju un uzrādīt tādus rezultātus, kādi ir nepieciešami vai arī veikt rezultātu piekoriģēšanu (piemēram, pielikt pasūtītājpartijai + 3-6% un noņemt to galvenajiem konkurentiem – 2%). Publicējamie politisko partiju reitingi pirms vēlēšanām un pirmsreferendumu “pētījumi” ir sen ierasta “žanra klasika” (lai gan Kaktiņš mēģina to primitīvi noliegt, pirmsvēlēšanu aptaujām ir ļoti liela ietekme uz vēlēšanu rezultātiem, lai gan to ietekmei ir arī savas robežas, ko labi parādīja Brexit un Trampa ievēlēšana; manipulējot ar falsificētām pirmsvēlēšanu aptaujām var pietiekami lielā mērā panākt vēlamo rezultātu, izņemot gadījumus, kad cilvēkiem ir dziļa pārliecība (sasāpējusi sāpe) un ar manipulāciju palīdzību tiek stādīts uzdevums iegūt pārāk lielu daļu papildus balsu).

Šīs “aptaujas”/”pētījumus” izmanto tāpat kā tendenciozās aptaujas – publikācijās, “pr” akcijās, lobēšanā utt., tikai šie produkti visdrīzāk ir daudz izplatītāki, jo, ja sākotnēji nepieciešams noteikts rezultāts, tad lētāk ir vispār neveikt nekādu aptauju un pētījumu, bet uzreiz “no zila gaisa” uzrakstīt rezultātu. Ātri, ērti, efektīvi. Šī iemesla dēļ “costseivinga” ietvaros daļa “sabiedrisko domu pētījumu centru” šādi var veidot “aptaujas” un “pētījumus” arī pasūtītājiem nezinot (priekš kam centies un tērēt tik ļoti trūkstošos resursus priekš lohiem, kuri tāpat nespēj atšķirt realitāti no izdomājumiem, ja ir iespējams 1 – 2 dienu laikā uzrakstīt “pētījumu”, atpūsties un pēc tam saņemt naudu). Ir pamats uzskatīt, ka lielākā daļa medijos publiskoto sabiedriskās domas pētījumu ir no falsificētu un tendenciozu aptauju/pētījumu kategorijas.

1.6. Par falsificētu socioloģisko aptauju un pētījumu uzdošanu par objektīviem

Kā jau tika minēts, ir nopietni politekonomiskie spēki, kuriem ik pa brīdim dažādos jautājumos ir nepieciešamas patiešām objektīvi un profesionāli  sabiedriskās domas pētījumi un tas visbiežāk ir nepieciešams, lai novērtētu esošo situāciju un projektētu kādu nākotnes realitāti. Tā kā šādi nopietni politekonomiskie spēki ir vairāki un tie nereti konkurē savā starpā, tad aktuāls ir arī pieprasījums pēc smalkas un rafinētas kāda no šo politekonomisko spēku maldināšanas. Kā tas izskatās. Piemēram, politekonomiskais spēks Nr.1. pasūta objektīvu un kvalitatīvu pētījumu par sev interesējošo jautājumu, esot gatavs maksāt par to, pieņemsim X tūkstošus naudas vienību. Bet politekonomiskais spēks Nr.2, kurš naidojas vai konkurē ar politekonomisko spēku Nr.1, ir gatavs maksāt, piemēram, Y tūkstošus naudas vienību, lai attiecīgais pētījums tiktu smalki falsificēts (tā, lai pasūtītājs Nr.1 notic viltotajam rezultātam). Šis ir, lai gan riskants, bet pietiekami ienesīgs biznesa veids, jo tādā veidā par vienu un to pašu var saņem ļoti lielu naudu divas reizes.

2. Iegūšanas veidi

Pilnai skaidrībai jāuzskaita arī neafišējamo socioloģisko aptauju/pētījumu iegūšanas veidi. Viens ir pa tiešo attiecīgā komersanta vadībai. Ja afišējamiem pakalpojumi ir publiskoti un tos var legāli pasūtīt, tad neafišējamā daļa ir pasūtāma tikai personiskā sarunā vienojoties.

Līdzīgu rezultātu var panākt koruptīvā veidā vienojoties ar dažāda līmeņa “sabiedrisko pētījumu centru” darbiniekiem. Tas ir, neejot caur augstāko vadību, bet gan vienojoties ar zemākā līmeņa darbiniekiem. Ja nepieciešams garantēts kvalitatīvs rezultāts, tad šis nav labākais veids, bet atsevišķu uzdevumu izpildē šādi var panākt vēlamo rezultātu par mazāku samaksu. Pie tam atsevišķi uzdevumi šādā veidā var būt labāk izpildāmi (piemēram, noteikta tipa falsifikācijas vai gadījumi, kad ar vadību nav iespējams vai nav vēlams vienoties).

Visbeidzot, vēlamo rezultātu var iegūt, iegūstot attiecīgajā kantorī savu “aģentūru” un izmantojot to.

3. Par uzticības krīzi

Arnis Kaktiņš savās manifestācijās runā par vispārēju uzticības krīzi. Tā patiešām ir un tā tik tiešām ir ļoti liela sabiedriskā problēma. Bet kā Kaktiņš piedāvā to pārvarēt? Noticot. Sak, mīļie cilvēki, viss nav tik slikti kā izskatās, noticiet mums, turpiniet ticēt mums un viss mums būs labi. To, ko Kaktiņš visdrīzāk apzināti ignorē, – šīs uzticības krīzes iemeslus.

Kādi tie ir? Valdošo aprindu, pie kurām pieder arī Kaktiņš, antisociālā politika un maldināšana un meli kā viens no būtiskākajiem šīs politikas realizēšanas instrumentiem. Kādēļ cilvēki vairs netic sabiedriskajiem institūtiem? Tāpēc, ka tie visu laiku maldina un melo un pieņem to kā normu (piemēram, pamēģiniet iestāstīt politiķim, ka nedrīkst melot un ka ir jāpilda savi solījumi vai, piemēram, mārketinga speciālistam vai “seilerim”, ka ir jāstāsta klientam patiesība). Ne visi cilvēki saprot kā tas tiek darīts un kāpēc tas tiek darīts, bet ļoti daudzi to jūt, tāpēc viņi nevienam vairs netic. Tas arī ir uzticības krīzes iemesls, ko aicina pārvarēt tupi noticot. Sak, ticiet, mīļie cilvēki, ticiet, lai mēs mierīgi un komfortabli varam melot jums tālāk.

Kā atrisināt uzticības krīzi? Jāsāk ar to, ka jāpārstāj maldināt un melot. It kā vienkārši, bet valdošājām aprindām tas ir kaut kas neiedomājams un “nepaceļams”. Viņi labāk nobeigsies savos melos nekā sāks runāt taisnību. Lielākā daļa no viņiem pat vairs to nemaz nespēj. Pie meliem ir tā pierasts, tie ir kļuvuši par tik automātiskiem, ka citāda rīcība vairs nav iespējama. Meli līdz šim bija burvju nūjiņa ar ko momentāni un bez piepūles varēja atrisināt gandrīz jebkuru problēmu, tāpēc tā tika ļoti intensīvi lietota. Nu ir pienācis mirklis, kad meļi ir sapinušies savos melos, bet cilvēki sāk tiem vairs neticēt, kas ievērojami devalvē melu efektivitāti un šī devalvācija straujos tempos turpinās. Un tā tas turpināsies līdz mirklim, kad sabiedriskās institūcijas dēļ vispārējas neuzticēšanās pilnībā sabruks (laba šī procesa ilustrācija ir pašreizējā Ukraina) vai arī šo situāciju spēs izmantot politekonomiskie spēki, kuri liks uzsvaru uz patiesību un tādēļ iegūs dedzīgu spriestspējīgās sabiedrības daļas atbalstu, izmantojot kuru aizslaucīs vēstures mēslainē visus meļus un to struktūras (kā to izdarīja Putins Krievijā un kā to sāk darīt Tramps Amerikā).

Informācijas aģentūra
/03.02.2017/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par socioloģisko aptauju ticamību jeb par ko var ņemt naudu socioloģisko aptauju veidotāji

  1. Viedais saka:

    bravo biedri, klausamies ķiseļova gaismas šovu un esam apgaroti gaismas bērni.
    bet vispaŗ labākais – tomēr kritiski attiekties pret visu informāciju, it sevišķi tādu, kas pārstāv svešu spēku. jau aunam ir redzams, ka ir dažādi propogandisti- prasti, bet daži ir slīpēti. viņi pielieto dažādas cilvēka smadzeņu darbības nianses, lai iesētu indi tieši sirdī.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s