Par Ukrainas valstiskuma vēsturisko neveiksmju iemesliem

00670_41348_originalPašreiz var novērot trešo mēģinājumu radīt Ukrainas valsti. Visi trīs Ukrainas valsts radīšanas mēģinājumi notika Ukrainai ļoti labvēlīgos apstākļos un visi trīs mēģinājumi beidzās ar neko.

XVII gadsimtā, uzreiz pēc Pereslavļas radas [Ukrainas kazaku sapulce 1654.gadā, kura pieņēma lēmumu pāriet no Polijas karaļa pakļautības Krievijas cara pakļautībā] kopējiem cara un hetmana karaspēku pūliņiem no poļiem tika attīrīta teritorija, kura Rietumos praktiski sakrita ar mūsdienu Ukrainas robežām. Austrumos tajā nebija mūsdienu Harkovas, Doņeckas, Luganskas apgabali un Zaparožjas apgabala dienvidi, bet tās dienvidu robeža aptuveni sakrita ar līniju Dņepropetrovska – Vinica.

Saskaņā ar Pereslavļas līguma nosacījumiem visa šī teritorija atzina Krievijas cara varu, tai pat laikā tai bija pašai sava (hetmaņa) administrācija, tā dzīvoja pēc saviem likumiem un paražām, tā ne tikai sev atstāja visus vietējos nodokļus un nodevas, bet papildus vēl no Maskavas puses tika subsidēta, kā arī tai bija pašai savs karaspēks. Tiesības uz pašai savu ārpolitiku nebija paredzētas (kas bija vienīgais nopietnais ierobežojums), kas netraucēja hetmaņiem faktiski to veikt. Mazskaitliskie krievu garnizoni tika izvietoti dažās pilsētās nevis lai uzraudzītu hetmaņa administrāciju, bet gan lai to aizsargātu no pašu iedzīvotājiem. Šie apstākļi bija daudz labāki par autonomijām, kuras XIX gadsimtā ieguva Polijas karaliste un Somijas kņaziste, kad tās tika pievienotas Krievijas impērijai.

Papildus šajā pirmās Ukrainas izveidošanās laikā visas Ukrainas kaimiņvalstis (Polija, Zviedrija, Krievija, Osmaņu impērija un Krimas haniste) ilgstoši savā starpā karoja un tādēļ bija novājinātas. Salīdzinājumam Moldāvija un Valahija izveidoja savas valstis ievērojami nelabvēlīgākos apstākļos. Teorētiski 40 gadu laikā no Bogdana Hmeļņicka [hetmanāta izveidotājs] līdz Ivanam Mazepam [Ukrainas hetmans, kurš iesaistījās neveiksmīgā Zviedrijas karā pret Krieviju] bija iespēja iegūt pilnīgu neatkarību, ja vien tauta un vietējā vara to patiešām vēlētos.

Bet kā reiz tieši Ukrainas tauta vēlējās Krievijas cara varas pieaugumu, jo vietējā elite bija neiedomājami un bezjēdzīgi skopa. Savukārt pati elite uzsāka savstarpējus karus un cītīgi nogalināja gan viens otru, gan tautu, cīnoties par atsevišķu elitāriju vienpersoniskām tiesībām izzagt valsts resursus. Tā kā gribētāju iegūt hetmaņa zizli bija daudz, bet atbalstīt cars varēja tikai vienu, pārējie tūlīt pat sāka griezties pēc palīdzības pie Polijas karaļa, Turku sultāna un jau toreiz arī pie Zviedrijas karaļa. Šiem “cīnītājiem par neatkarību” apmierināja pakļautība vienam ārējam varas centram – cīņa notika tikai par to, kam konkrēti pakļauties. Un katrs konkrēts elitārijs šo jautājumu skatīja tikai no sava personīgā izdevīguma viedokļa. Mainījās intereses, mainījās arī labdari. Tieši tādēļ ukraiņu hetmaņi un viņu staršinas tik daudz un bieži pārgāja no vienas puses uz citu.

Beidzās tas viss ar to, ka cari bija spiesti izbeigt jebkādu šīs teritorijas patstāvību, kura jau toreiz (XVII – XVIII gadsimtā) bija nāvīgi slima ar “maidanu” vīrusu. Līdz Džina Šārpa dzimšanai vēl bija jāpaiet 300 gadiem, bet Ukrainā elitāriju savstarpējo rēķinu kārtošanā jau efektīvi tika izmantotas t.s. ”krāsaino revolūciju” metodes. Ukraiņu elitāriji aktīvi klupināja viens otru un nepārtraukti pina intrigas, iesaistot tajās ārējus spēkus un darot to par ārzemju naudu.

Interesanti, ka tiklīdz Maskava (un pēc tam Pēterburga) pateica “pietiek”, visi “cīnītāji par neatkarību” momentāni kļuva par “uzticamiem pavalstniekiem”. Viņiem pietika tikai ar viņu pielīdzināšanu Krievijas augstmaņiem un ar varasiestāžu klusējošu piekrišanu pakļaut dzimtbūšanai savu tautu. Pēc tam Ukraina kļuva par lojālāko Krievijas impērijas teritoriju un tā tas turpinājās līdz 1917.gadam.

Otrs Ukrainas valstiskuma mēģinājums

1917. – 1918.gadā “neatkarīgu” ukraiņu valstisku veidojumu rašanās nebija saistīta ar tieksmēm pēc patstāvības. Toreiz “ukrainības” ideju nēsātāji bija tikai daži simti absolūtu margināļu. Vienkārši boļševiku apvērsums Petrogradā neapmierināja ukraiņu eliti un viņi nolēma atdalīties.

Un atkal ģeopolitiskie notikumi Ukrainai izveidojās ļoti labvēlīgi. Spēcīga pretsvara izveidošanā Padomju Krievijai bija ieinteresēta gan Vācija ar saviem sabiedrotajiem, gan Antante [Lielbritānija, Francija, ASV]. Krievijā ritēja pilsoņu karš. Polija vēl tika veidota un Vācija cieta sakāvi karā. Antantes valstis bija tālu un tās bija karā novārdzinātas. Mantojumā no Krievijas impērijas Ukraina saņēma apmēram milijonu armiju gan “ukrainizētās” gan “ukrainizējamās” teritorijās. Ne tikai Polija un Somija, bet pat Baltijas valstis spēja daudz sarežģītākos apstākļos iegūt un saglabāt savu neatkarību. Bet Ukraina to nespēja.

Un atkal galvenā problēma bija elitāriju savstarpējo rēķinu kārtošana. Gruševskis [Ukrainas nacionālās kustības līderis, Ukrainas vēstures pamatlicējs, Ukrainas centrālās radas priekšsēdētājs] nemīlēja Viņičenko [Ukrainas centrālās radas priekšsēdētāja vietnieks, Ģenerālā sekretariāta (izpildvaras) vadītājs, lielākās daļas Ukrainas Tautas Republikas likumdošanas aktu autors], kurš viņam atbildēja ar to pašu. Petļura [Ukrainas Tautas Republikas Direktorijas vadītājs] klupināja abus. “Hetmans” Skoropadskis – dzimis aristokrāts un cara ģenerālis, kurš komandēja kaujas spējīgākās armijas daļas, ar grūtībām spēja izturēt visus šos plebejus un galu galā paņēma varu savās rokās. Tas uz laiku apvienoja vakardienas ienaidniekus sacelšanās organizēšanai pret hetmanu. Un Ukraina atkal ieslīga apvērsumu, kontrapvērsumu un intrigu haosā. Un atkal dažādi elitārie grupējumi savstarpējā cīņā mēģināja balstīties uz dažādiem ārējiem spēkiem.

Gala beigās visas šīs teritorijas (pilnībā – pēc 1939.gada 17.septembra) tika integrētas Padomju Savienībā, kura nevarēja pieļaut savā pierobežā šādu “maidana” anarhiju.

Pašreizējais Ukrainas valstiskuma mēģinājums

Trešais mēģinājums radīt Ukrainas valsti sākās 1991.gadā un tas tuvojas noslēgumam mūsu acu priekšā. Un atkal viss tas pats – ideāli sākuma nosacījumi un ārprātīga elišu savstarpējā cīņa, kura noveda pie to resursu iznīcināšanas, kuriem vajadzēja pietikt gan valsts izveidošanai, gan vēlākai tās mērenai apzagšanai. Atkal intrigas, sazvērestības, dumpji, orientācija uz ārvalstīm un trešo reizi Ukraina tuvojas pilnīgas iznīcības stāvoklim, ko XVII gadsimtā nosauca par “Drupām”. Toreiz tika pazaudēta apmēram trešdaļa teritorijas iedzīvotāju. Mūsdienu Ukrainas iedzīvotāju skaits ir samazinājies no 52 miljoniem cilvēku 1993.gadā līdz 42 miljoniem  iedzīvotāju 2014.gadā un līdz orientējošiem 35 miljoniem iedzīvotāju, kuri pašreiz [2016.gadā] patstāvīgi dzīvo Kijevas varasiestāžu kontrolētajās teritorijās. Kā redzams zaudējumi ir līdzīgi, lai gan pats drausmīgākais mūsdienu Ukrainā nemaz vēl nav sācies.

Provinciālisms

Domāju, ka būs grūti apstrīdēt secinājumu, ka, ja vienā un tajā pašā teritorijā vairākkārtīgi ar intervālu 100 – 200 gadu pēc viena un tā paša scenārija neizdodas izveidot patstāvīgu valsti, tad šiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem ir jābūt kādam kopīgam cēlonim. Pamēģināsim to noskaidrot.

Kā jau tika minēts, starta nosacījumi katru reizi bija ja ne ideāli, tad kā minimums ievērojami labāki kā kaimiņiem vai citām tautām, kuras dažādos periodos radīja neatkarīgas valstis. Katru reizi no vēsturiskā skatu punkta gandrīz momentāni notika šo ideālo starta nosacījumu iznīcināšana un līdz galam neizveidotās valsts teritorijas pārvēršana par dzīvošanai nepiemērotu vietu. Un katru reizi katastrofas vaininiece bija pati ukraiņu elite, kura pieņēma tik neadekvātus un kaitīgus lēmumus, ka kaimiņi un partneri sākumā negribēja ticēt, ka tas tiek domāts nopietni.

Es vienmēr esmu izgājis no tā, ka, ja zvērs ņaud, izskatās pēc kaķa un pēc saimnieka teiktā ir kaķis, tad tas tik tiešām ir kaķis. Nav vērst nevajadzīgi pavairot radību veidus. Ja trīs reizes pēc kārtas vienīgais katastrofas izskaidrojums ir elites neadekvātums, tad problēma tik tiešām ir elitē.

Tad uzdosim jautājumu, kas apvieno XVII gadsimta ukraiņu eliti ar XX un XXI gadsimtu sākumu ukraiņu eliti? Atbilde ir viena – tās dziļais provinciālisms.

Ar ko atšķiras impēriskā elite no provinciālās elites?

Impēriska elite domā globālās kategorijās. Tā ir spējīga radīt stratēģiskos plānus, kuru realizācija var ilgt gadu desmitus. Impērisko elišu risināmās problēmas sabiedrībai nav acīmredzamas. Piemēram, Krievijas sabiedrība nevarēja saprast priekš kam Pēterim I ir vajadzīga jūra un kuģi un nonāca līdz secinājumam, ka tas ir tāds cara untums. Impēriskai elitei termins “valsts intereses” nav tukša skaņa, jo tikai stipra valsts var kalpot par instrumentu, lai risinātu impērisko elišu uzdevumus un lai nodrošinātu pašas elites statusu un labklājību.

Savukārt provinciālā elite vienmēr domā personiskā mazdārziņa kategorijās. Ne pilsētas, ne lauku, bet tieši mazdārziņa. Un tāpēc tā savā kontrolē esošo teritoriju cenšas pārvērst par personisko mazdārziņu. Provinciālās elites horizonts ir aprobežots ar nākamo dienu, bet valsts tai ir tikai līdzeklis, lai sev par labu rekvizētu sabiedriskos (attiecīgi nevienam viņuprāt nepiederošos) īpašumus, kā arī citu elitāriju īpašumus, kuri vienmēr tiek uztverti kā oponenti. Attiecīgi provinciālai elitei valsts vērtība nav absolūta un ir pārejoša. Tiklīdz valsts savu galveno funkciju ir izpildījusi (ir paveikta īpašumu pārdale par labu sabiedrības augstākajiem slāņiem), to var arī likvidēt. Un tā kā provinciālā elite nojauš ka kaut kāda vērtība valstij tomēr ir (tikai nezin kāda un kāpēc), tā tiecas savu valsti pārdot. Tikai tā to dara tik nemākulīgi, prasot pārmērīgi lielu summu ļoti mazieinteresētiem pircējiem, ka likvidē ne tikai valsti, bet arī paši savu labklājību.

Provinciālās elites plānošanas horizonts aprobežojas ar vienu acīmredzamu problēmu, kura var būt gan reāla, gan arī iedomāta, bet par kuras esamību sabiedrība ir stingri pārliecināta. XVII gadsimta ukraiņu elitei par šādu problēmu kļuva pareizticīgo magnātu vēlme Polijas lielvalstī savās tiesībās tikt pielīdzinātiem katoļiem un kazaku vēlme savās tiesībās tapt pielīdzinātiem poļu šļahtai [augstmaņiem]. XX gadsimta sākumā ukraiņu elite risināja savu īpašumu un privilēģiju saglabāšanas problēmu pēc boļševiku apvērsuma Krievijā. Savukārt XXI gadsimta sākumā ukraiņu elite tieši otrādi risināja sabiedriskā īpašuma sadales un privatizācijas uzdevumu.

Ārpus šīm problēmām ukraiņu elite neizgāja un valsts tai bija nepieciešama tikai uz ierobežotu laika posmu, kamēr tika risināts attiecīgais uzdevums. Tieši tāpēc Bogdans Hmeļņickis pēc spīdošām militārām uzvarām, kad Polija vairs nebija spējīga pretoties, nepiebeidza to, bet sēdās pie sarunu galda ar karali un atzina tā virsvadību apmaiņā pret piekāpšanos tiesību vienādošanas jautājumā. Tieši par to pašu notika sarunas gan ar turku sultānu, gan ar krievu caru, gan ar citiem kontraģentiem (un to darīja gan Bogdans Hmeļņickis, gan viņa pēcteči). Tas ir, ukraiņu elite piedāvāja savu jau gandrīz izveidoto valsti kaimiņvalstīm apmaiņā pret pilnu un pilnīgu integrāciju kaimiņvalsts elitē un viņiem bija vienalga, kurā valstī integrēties – poļu, krievu vai turku.

Analoģiski XX gadsimta sākumā ukraiņu elite piedāvāja savu valsti sākumā vāciešiem, pēc tam Antantei, bet pēc tam poļiem, apmaiņā pret aizsardzību no boļševikiem. Zīmīgi, ka, kamēr ukraiņi tirgojās, poļi [uz Krievijas impērijas drupām] spēja izveidot savu valsti, kura bija pietiekami spēcīga, lai pretendētu uz protektorātu pār Ukrainu [visu Ukrainu poļi neieguva, bet Rietumukrainu [Galīciju, Valahiju] gan un pēc tam dabūja ar šīm teritorijām krietni nomocīties, kas 2.Pasaules kara nobeigumā beidzās ar t.s. “Volīnijas slaktiņu”, kad ukraiņu nacisti zvērīgi izkāva desmitiem tūkstošu poļu civiliedzīvotāju (tai skaitā arī sievietes un bērnus)]. Mūsdienu ukraiņu elite piedāvā savu valsti Rietumiem (ASV un ES) apmaiņā pret tiesību uz sazagtajiem īpašumiem atzīšanu un tās integrāciju globālajā elitē.

Nesaprotot šo ukraiņu elites īpatnību, nav iespējams izprast to, kas notiek Ukrainā. Tieši ar to ir saistītas daudzas ekspertu, diplomātu un pat valstsvīru kļūdas Ukrainas jautājumā.

Par trešā Ukrainas valstiskuma mēģinājuma kraha iemesliem

Ārēji Ukraina izskatās kā jebkura cita valsts. Tai ir visi nepieciešamie atribūti (karogs, ģerbonis, himna, armija utt.). Par ideāliem starta nosacījumiem, tai skaitā siltāku klimatu kā Krievijā, arī ir pietiekami plaši zināms [Ukraina pēc PSRS sabrukuma mantojumā saņēma lielāku padomju rūpniecības un armijas daļu nekā Krievija, lielāko PSRS tirdzniecības floti, tai gāja secen PSRS parādu atdošana, kam jāpieskaita gandrīz ideālie Ukrainas lauksaimniecības nosacījumi (klimats, zemes auglība un milzīgie lauksaimniecības zemju plašumi)].

Visbeidzot Ukrainā dzīvo tie paši krievi. Ja neskaita krievu un ukraiņu ļoti tuvo etnisko radniecību, tad pēc 1945.gada apmēram trešdaļa pašreizējās Ukrainas iedzīvotāju pārcēlās tur uz dzīvi no Krievijas. Savukārt vairāk kā 10 miljonu Ukrainā dzimušo cilvēku pārcēlās uz dzīvi Krievijā un viņi strādā ne tikai Sibīrijas naftas ieguves uzņēmumos un piemaskavas kotedžu celtniecībā, bet ir pat pārstāvēti Krievijas parlamentā. Un arī Ukrainas un Krievijas 1990-o gadu vēsture bija līdzīga, lai gan ne vienāda.

Tas viss liek krievu novērotājiem [un ne tikai krievu] uzskatīt, ka ukraiņu valsts attīstās apmēram pēc tiem pašiem likumiem, pēc kuriem attīstās krievu valsts, bet ukraiņu elites darbībām ir noteikta loģika. Tā rezultātā eksperti, diplomāti un valstsvīri tiecas saskatīt ukraiņu elites darbībā nevis refleksiju uz ārējiem kairinājumiem, bet gan darbības, kuras ir sastāvdaļa no kaut kāda nezināma un nesaprotama plāna, kuru vajag atminēt un noskaidrot. Tādējādi intelektuālās niecības tiek uztvertas kā intelektuāļi. Gala beigās Krievijas [un ne tikai] pārstāvji paši izdomā saprātīgu pamatojumu ārprātīgajām ukraiņu elites darbībām un uzsāk “cīņu ar ēnu”.

Savukārt, ja saprot, ka galvenais ukraiņu elitārija uzdevums ir izlauzties līdz varas augstumiem, pārdalīt sev par labu jau sadalīto, pēc iespējas vairāk nozagt no valsts budžeta un kredītiem, pēc kā iesmērēt valsti Rietumiem, lai pats varētu aizbraukt dzīvot mierīgi uz nosacīto Šveici, tad nekādas problēmas ar sapratni par notiekošo Ukrainā nerodas.

Maskavā, piemēram, nesaprot, kāpēc Porošenko pat nemēģina izpildīt t.s.”Minskas vienošanās” [pilsoņu kara pārtraukšanas nosacījumi, kam formāli piekrita gan Ukraina, gan Doņeckas/Luganskas nemiernieki, gan Krievija, Vācija un Francija] un tiecas uzskatīt, ka viņš mēģina izjaukt pašreiz spēkā esošās vienošanās, lai tās pārrakstītu sev par labu formātā Minska –3 (4, 5, 6 utt.). Tā varētu uzskatīt, ja ne viens apstāklis.

Pirmās Minskas vienošanās (Minska – 1) bija vislabvēlīgākās Ukrainai un Porošenko, bet viņš tās gandrīz uzreiz pārkāpa, uzsākot karadarbību trīs mēnešus pēc to parakstīšanas. Minskas – 2 parakstīšanas brīdī [kas Ukrainas pusei bija nelabvēlīgāka, jo precīzi noteica vienošanās izpildes kārtību, no kā izriet, ka vispirms sava saistību daļa ir jāizpilda Ukrainai] Ukrainas armija kopumā spēja noturēt frontes līniju (atšķirībā no Minskas – 1 parakstīšanas brīža). Vienīgā nopietnā krīze bija Debaļcevā un tieši tur Kijeva, parakstot Minsku – 2, pazaudēja visu, ko vien varēja pazaudēt. Attiecīgi varam konstatēt, ka loģika pārejā no Minskas –1 uz Minsku –2 nav saskatāma.

Ar ko tad bija saistīts karadarbības uzliesmojums 2015.gada janvārī – februārī? Te jāatgādina, ka uzreiz pēc Minskas – 1 parakstīšanas ukraiņu mediji, eksperti un oficiālās amatpersonas nepārtraukti atkārtoja, ka tagad Ukraina sakopos spēkus, bet Krieviju salauzīs sankcijas un Donbass tiks reintegrēts Ukrainā līdzīgi kā Serbu Kraina Horvātijā [pēc pilsoņu kara Horvātijā, kurš izcēlās pēc Dienvidslāvijas sabrukuma un kurā savu pašnoteikšanos aizstāvēja Horvātijā dzīvojošie serbi, lielu daļu tās teritorijas kontrolēja serbu spēki, tika noslēgts pamiers, bet pēc vairākiem gadiem Horvātija ar negaidītu militāru uzbrukumu ātri iekaroja Serbu Krainu]. Šāds viedoklis bija plaši izplatīts arī daudzu Krievijas ekspertu vidū, daži pat precīzus Donbasa atdošanas datumus nosauca. Bet Kijeva neizlikās. Viņi tik tiešām tam ticēja [kas ir absurdi, jo Krievija nav Serbija]. Tieši tāpat viņi tic, ka tik tiešām tiks uzņemti Eiropas Savienībā, jo Austrumeiropas un Baltijas valstis taču uzņēma, tad kāpēc lai Ukrainu neuzņemtu.

Ukrainas eirointegrācijas tieksmes ir PSRS sabrukuma un 1990-o gadu grūtību sekas. Toreiz pēcpadomju valstu, to skaitā arī Krievijas, stāvoklis bija tik slikts, ka jebkādas cerības uz atdzimšanu varēja likties kā utopisks optimisms. Tomēr, ja impēriskās elites cīnās par atdzimšanu līdz impērijas pastāvēšanas pēdējam mirklim un vēl kādu laiku pēc tās kraha, tad provinciālās elites vienkārši meklē sev jaunu impēriju [zem kuras pagulties]. Kijevas elite (līdzīgi kā daļa no Maskavas elites, kuru dēvē par “liberāli kreatīvo”) nosprieda, ka ES un ASV (kolektīvie Rietumi) arī ir tas pats “tūkstošgades reihs”.

Ļoti labi atceros, kā vēl 2000-šo gadu sākumā, kad vienas diskusijas laikā es teicu ukraiņu eirointegrācijas piekritējiem, ka uz to brīdi, kad Ukraina varēs pretendēt uz iestāšanos ES, pašas ES var vairs nebūt, viņi man atbildēja, ka ES ir mūžīga, ka tā krīžu rezultātā kļūst tikai spēcīgāka un ka tikai jukušais var hipotētiskā līmenī izskatīt ES sabrukumu, kur nu vēl pārskatāmā nākotnē.

Tas ir no ukraiņu provinciālā mazdārziņa skatu punkta visa ārpasaule ir ļoti vienkārša un iestāšanās Eiropas Savienībā atrisinātu visas problēmas, attiecīgi tas ir jāpanāk par katru cenu.

Te ir jāuzsver, – par katru cenu. Ieskatieties sociālajos tīklos. Tur jūs atradīsiet tūkstošiem cilvēku, kuri precīzi zin kā iekārtot Krieviju, planētu, galaktiku un visas viņu rekomendācijas var izteikt ar vienu frāzi. Kāds piedāvā visu atņemt un sadalīt, kāds “izdarīt kāds Staļina laikā”, kāds “nožēlot grēkus un atjaunot monarhiju”. Rekomendāciju ir daudz un raksturīga to pazīme ir, ka ideju jārealizē kādam nezin kuram un par katru cenu, bet pats “ideologs” ir gatavs baudīt “nopelnītās slavas” augļus.

Tā ir tā pati pieeja, kas ukraiņu elitei. Ir jāiestājas Eiropas Savienībā par katru cenu. Kā to izdarīt? Priekš kam vispār to darīt? Kurš un ko no tā iegūs? Šie jautājumi netiek izskatīti, jo “visi zin cik labi dzīvo vācieši”, bet viņi ir ES. Ir vēl cits arguments: PSRS sabruka, bet ES dzīvo labi. Kāds tam visam ir sakars ar Ukrainu nav zināms, bet tas netraucē šos argumentus pieņemt kā absolūtu pierādījumu nepieciešamībai iestāties ES par katru cenu.

Protams, elite ar masu mediju palīdzību pārliecināja par nepieciešamību iestāties ES nozīmīgu iedzīvotāju daļu. Bet ne visus. Un, ja ne visus, bet iestāties vajag par katru cenu, tad, lai virzītos uz šo “saulaino tāli”, ir pieļaujams arī pilsoņu karš. Eirointegratori tāpēc tik ļoti neieredz “doņeckas orkus”, jo tie aiz ļaunprātības noliedz viņuprāt acīmredzamo un traucē Kijevas virzībai uz eiropeisko paradīzi.

Kas ir ne tā ar Minskas procesu?

Ja krievi, francūži un vācieši Minskas procesu [sarunu formātu Ukrainas pilsoņu kara mierīgai izbeigšanai] uzskata par metodi kā noregulēt konkrētu problēmu, kura visiem rada noteiktas problēmas noteiktu ģeopolitisko plānu realizēšanai, tad Kijevai un Porošenko Minskas process ir iespēja noturēt Eiropas uzmanību (un attiecīgi ukraiņu sapratnē arī saņemt iespēju iestāties ES), kā arī pasēdēt pie viena galda ar šīs pasaules varenajiem, kur savādāk viņus nelaistu.

Ukrainai tradicionāli būtisks ir nevis ekonomiskais vai politiskais efekts no dalības kādā starptautiskā pasākumā, bet gan šī pasākuma prestižums. Tāpēc Kijeva nicīgi izturējās pret izdevīgajiem integrācijas piedāvājumiem Muitas savienībā, bet bija gatava upurēt savu ekonomiku, lai parakstītu asociatīvo līgumu ar ES. Un tāpēc Ukraina neslēpj savu nicinājumu pret pusotramiljardīgo Ķīnu – pirmo pasaules ekonomiku un saka: “Kas gan Krievijai par sabiedrotajiem – kaut kāda Ķīna”. Viņi neizliekas. Viņi – plebeji, kuri sapņo būt aristokrāti – tik tiešām tā domā.

Un, domājot tā, Minskas procesu viņi uzskata nevis par pilsoņu kara noregulēšanas mehānismu, bet gan kā veidu, lai pievērstu konfliktam uzmanību un izmantotu to integrācijai Eiropas Savienībā. Tāpēc Kijeva ir ieinteresēta, lai mazas intensitātes pilsoņu karš turpinātos, Minskas noregulēšanas process uz priekšu nevirzītos, bet arī netiktu atcelts, jo savu galveno nozīmi tas pilda – Porošenko kopā ar svarīgām valstīm piedalās t.s.”Normandijas četriniekā” [Krievija, Vācija, Francija, Ukraina] un ar viņu ir spiesti tikties lielvalstu līderi. Ja pilsoņu karš beigsies un Minskas process nonāks līdz savam loģiskam noslēgumam, kurš gan tad pievērsīs tik lielu uzmanību gan personiski Porošenko, gan visai Ukrainai kopumā?!

Vai Porošenko varēja reāli sāk pildīt Minskas vienošanās? Varēja pamēģināt. Pirmkārt, tur ir tādi punkti kā apmaiņa ar karagūstekņiem, pret kuriem ir grūti ko iebilst pat pret Minskas vienošanām iebilstošajiem nacistiem. Otrkārt, lai nenotiktu Donbasa apšaudes nevajag pat atvilkt karaspēku, pietiek vienkārši nepievest munīciju. Treškārt, nepieciešamās izmaiņas konstitūcijā [par Ukrainas federalizāciju] caur parlamentu varētu dabūt cauri, izmantojot deputātu apmānīšanu, iebiedēšanu vai uzpirkšanu [tā ir Ukrainā un ne tikai ierasta prakse]. Ceturtkārt, pat nacistu draudus varēja mēģināt minimizēt. Galu galā kopš 2015.gada decembra par Minskas vienošanos pildīšanu sāka iestāties pat [Baraka Obamas] ASV. Balstoties uz tiešiem ASV viceprezidenta Baidena rīkojumiem un Eiropas pozīciju, izskaidrojot autoratīvākajiem radikāļiem (tai skaitā ar Rietumvalstu diplomātu palīdzību), ka Ukraina Minskas procesa ietvaros nepadodas, bet gan kopā ar Rietumvalstīm manevrē, lai apspēlētu Krieviju, Porošenko potenciāli varēja iegūt daudz stabilāku situāciju kāda ir pašreiz.

Tomēr Ukrainā neviens ne reizi pat nemēģināja izmantot Minskas procesu diplomātiskiem manevriem. Kijeva ir ieņēmusi pozīciju “karu neuzsākt, mieru nenoslēgt” un neviens, pat ASV, nespēj pārliecināt to no tās atteikties, lai gan šķietami jebkura adekvāta normālas valsts vadība pirmkārt censtos likvidēt pilsoņu kara aizmetņus savā teritorijā.

Te vēlreiz jāuzsver, ka Minskas procesu un pilsoņu karu Kijeva uzskata par nepieciešamiem etapiem integrācijai Eiropas Savienībā. Tāpēc arī tik milzīga psiholoģiska nozīme Ukrainai ir jautājums par bezvīzu režīmu, lai gan tas nevis atvieglos Ukrainas pilsoņiem robežas šķērsošanu, bet gan sarežģīs [tā kā runa iet par bezvīzu režīmu tūrisma ceļojumiem, tad šāda režīma spēkā stāšanās gadījumā Ukrainas pilsoņiem jau uz robežas būs jāpierāda, ka viņi ir maksāt spējīgi un ka viņiem ir atpakaļbiļete, pretējā gadījumā bezvīzu režīma ietvaros ES tie ielaisti netiks]. Bezvīzu režīms Ukrainā tiek uztverts kā eiroperspektīvas apliecinājums. Šī iemesla dēļ Ukrainā tik sāpīgi uztvēra Nīderlandes referenduma rezultātus par sen nevienam neinteresējušo asociācijas līgumu. Šis negatīvais balsojums tika uztverts kā trieciens par Ukrainas eiropeiskajām ambīcijām.

Kopumā ukraiņu elite ļoti profesionāli zog un spēj bezgalīgi tirgoties par gāzes cenām, bet tā absolūti nav spējīga adekvāti novērtēt ģeopolitisko spēku samēru, savas valsts stratēģisko pozicionēšanu un reālas iespējas pieņemt un realizēt tos vai citus ārpolitiskus lēmumus un to perspektīvo izdevīgumu. Labprātīgi sev pilnībā sasienot kājas un rokas un atsakoties no jebkādām manevrēšanas iespējām, ukraiņu elite kā auns sitas pret betona sienu, cenšoties pierādīt, ka galva ir stiprāka un ka siena tūlīt, tūlīt sabruks.

Reālisms un muļķi

Agrāk, kad vēl strādāju Ukrainas prezidenta Kučmas administrācijā, vienam savam paziņam teicu: “Ja gribat precīzi zināt, kādu lēmumu pieņems Kijeva vienā vai otrā jautājumā, nemēģiniet meklēt viņu rīcībā kādu loģiku, vienkārši atrodiet no visiem iespējamajiem lēmuma variantiem Ukrainai pašu sliktāko un variet būt pārliecināts, ka tieši tas arī tiks pieņemts. Šādi jūs kļūdīsieties tikai gadījumā, ja Kijeva izdomās vēl kaut ko sliktāku.”

Palasiet pēdējo 25 gadu Ukrainas politiskās publikācijas. Visas drausmīgākās, bezjēdzīgākās, nelietderīgākās un atklāti kaitīgās idejas Kijeva mēģināja realizēt. Un jo kaitnieciskāka bija ideja, jo ar lielāku neatlaidību Kijeva to realizēja.

Savukārt, ja jūs abstrahēsieties no valsts interesēm un koncentrēsiet uzmanību uz atsevišķu cilvēku šauri saprotamām interesēm (nozagt pēc iespējas vairāk, bet pēc tam kaut vai ūdensplūdi), tad jūs konstatēsiet ka tieši savas maziskās mantiskās interesītes ukraiņu elite ievēro. Tikai, atšķirībā no normālas elites, ukraiņu elite nesaprot, ka valsts ir nepieciešama, lai aizsargātu sazagto no ārvalstniekiem. Un nav brīnums ka tā, jo viņi paši taču plāno kļūt par ārvalstniekiem (tas ir, viņi grib nomainīt valsti kā maina vecu Zaparožecu pret jaunu Mersedesu).

Ja pārstāj meklēt ukraiņu elites rīcībā valsts interešu aizsardzības motīvu un novērtē viņus no šauri saprotamu personisko interešu skatu punkta, tad viss kļūst loģisks un saprotams. Un nevajag domāt, ka viņi ir gudri. Ja cilvēks runā kā muļķis, izturas kā muļķis un izskatās pēc muļķa, tad viņš arī ir muļķis.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs un diplomāts, ar izcilību pabeidzis Kijevas valsts universitātes vēstures fakultāti
/12.11.2016/

Avoti:
https://cont.ws/@ishchenko/427575

Informācijas aģentūra
/03.02.2017/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par Ukrainas valstiskuma vēsturisko neveiksmju iemesliem

  1. Jānis Ozols saka:

    Ļoti interesants skatupunkts. Pašaurs, bet ļoti būtisks, bez kā Ukrainā notiekošo saprast neiespējami. Tiesa, ārpuse paliek šis tas vēl būtiskāks, piem., slānekļa gāze zem Donbasa oglēm, dziļās reto metālu iegulas, virkne citu vēsturisku aspektu u.t.t.
    Paldies autoram un infoaģentūrai!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s