Ieskats perversiju uzplaiksnījumā Latvijas publiskajā telpā

Ausma Cimdiņa, Ilmārs Šļāpins, Kristīne Garina, Kārlis Vērpe, Alvis Hermanis, Jurģis Liepnieks, Dace Vīgante, Ieva Skrebele

Ausma Cimdiņa, Ilmārs Šļāpins, Kristīne Garina, Kārlis Vērpe, Alvis Hermanis, Jurģis Liepnieks, Dace Vīgante, Ieva Skrebele

Pēcpadomju gados latviešu garīgajā kultūrā nepatīkams jaunums ir masveidīgā pievēršanās perversajam. Tas tiek darīts ar īpašu entuziasmu un lepnumu un, iespējams, ne visai sprigani apzinoties jaunās kaislības pretdabiskumu, slimīgumu, kroplību, novirzi no normas seksuālajā jomā. Agrāk latviešu garīgajā kultūrā (mākslā un literatūrā) interese par perverso nebija sastopama. Bija sastopama atsevišķu gleznotāju un dzejnieku pievēršanās erotiskajam, bet nevis perversajam. Latviešu garīgā kultūra attīstījās bez perversijām – pretdabiskas, slimīgas, kroplas tieksmes vāvuļot par seksuālo tematiku. Turpretī pašlaik tā vien liekas, ka daudzi vispār neprot atšķirt erotisko no perversā. „Delfu”, „satori” piesmērētāji noteikti neprot.

Agrāk latviešu garīgo kultūru veidoja latvieši bez novirzes no elementārām mentālajām prasībām. Mākslā un literaturā darbojās cilvēki bez prāta un dvēseles izkropļojumiem. Izsakoties pervesijas fanu valodā, līdz XX gs. beigām latviešu garīgai kultūrai bija pesārijs. Tas palīdzēja garīgo kultūru saturēt cilvēciski normālā stāvoklī. Atjaunojot „neatkarību” un iegūstot „brīvību”, latvieši tūlīt aizmeta pesāriju un enerģiski nodevās perversijas apsiekalošanai.

Domāju, nav vajadzīgs paskaidrot vārda „pesārijs” nozīmi. Perversijas masveidības apstākļos tas visiem ir zināms. Latviešu jaunajai inteliģencei, perversijas visaktīvākajiem skunksiem, noteikti ir zināms.

Perversijas  apsiekalošana ir gaišās un gudrās latviešu inteliģences jauns panākums garīgajā kultūrā. Perversais ir obligāts komponents šodienas latviešu inteliģences garīgajā burbuļošanā. Katru dienu ožam latviešu inteliģences perverso smaku. Portāli „delfi” un „satori” bez perversijas neprot dzīvot. Tagad perversais ir kļuvis ne tikai apdauzīto inteliģentu izlaidības saturs, bet viņu mentalitātes iezīme. Mentalitātes perversā iezīme ir sastopama hermaņu vulgārajos teatrālajos iestudējumos, augstskolu aprobežoto „akadēmiķu” tekstos un projektos, puārogudrinieku saitos, luterāņu mācītāju attieksmē pret draudzi. Lūk, daži piemēri (tekstu virsraksti un fragmenti) no perversiju jaunākā smirdējuma.

Bez murgošanas par „gender” latviešu literatūrzinātnieki vairs nevēlās aplūkot Aspazijas daiļradi un personību. Kāda žurnāliste jautā LU prātkopei Ausmai Cimdiņai: „Ir iznācis rakstu krājums Aspazija un mūsdienas. Dzimums, nācija, radošie izaicinājumi. Šā krājuma ievadrakstā Aspazijas izaicinājums zinātnei un tēvzemei jūs veselu apakšnodaļu esat veltījusi feminisma un gender teorijas valodnieciskajam aspektam”. LU prātkope Ausma Cimdiņa lepni atbild, ka šodien ir ļoti vajadzīgi uz Aspazijas personības un daiļrades fona izskaidrot atšķirību starp vārdiem „dzimte” un „dzimums”. Labi, ka Rainis to nedzird!

Izrādās, mēnessērdzīgo latviešu dievinātais luterāņu mācītājs Juris Rubenis baznīcā katru dienu saskarās ar seksu: „Īstenībā jau šie temati – attiecības, mīlestība, sekss –, tās ir tās pamatlietas, par kurām mēs tā vai citādi domājam, uzdodam jautājumus, ar kuriem mācītājam iznāk saskarties ik dienas”. Tāpēc mēnessērdzīgo latviešu garīgais tētis Rubenis droši formulē savu kategorisko imperatīvu: “Seksualitātes kulminācija ir Dieva mīlestības atklāšana ķermenī». No savas puses nākas piebilst, ka baznīctēvi-deģenerāti noteikti ir pēcpadomju deģenerācijas procesa viens no lielākajiem panākumiem.

Interneta saits „cehs” globāli salīdzinoši informē: „Kamēr trešās pasaules valstīs joprojām cieņā sieviešu dzimumorgānu nogriešana, lai nepieļautu iespēju, ka dzimumakts viņām sagādās baudu, pašmāju feministes aktīvi cīnās par savām tiesībām atlaist padusē pamatīgāku kušķi un pēc iespējas publiskāk barot ar krūti bērnu”.

Latviešu dzejā arī lielas izmaiņas: „2016. gada Dzejas dienas tika pieteiktas ar saukli “Dzeja pavedina”, kas šķita ļoti atbilstošs un intriģējošs vārdu salikums kārtējām dzejiskajām septembra nedēļām”.

Organizējot elegantu diskusiju „Kāpēc mēs nodarbojamies ar seksu”, „satori” pavedējs Ilmārs Šļāpins vispirms pievēršās kompetentai „sarunai ar LGBT un viņu draugu apvienības “Mozaīka”  valdes priekšsēdētāju Kristīni Garinu”.

Feminisma vietējā pustrakā urbēja Kārļa Vērpes opusa „Jūtīgie cīnītāji II – Freids, sievietes un dusmas” (protams, tas publicēts „satori”) komentētājs „Akmens” pēc sevis atstāja šādu burvīgu smirdoņu: „Es lasīju. Sieviete ir mātīte pēc savas būtības. Viņai iedzimtie instinkti dominē par racio. Kas attiecas uz peņa skaudību, tad tik pat labi ir cunnus skaudība dažiem vīriešiem. Freids atklāja PANSEKSUĀLISMU. Pārējai viņa garīgais mantojums ir fufelis. Uz to norādīja Karls Jaspers. Es jau rakstīju, ka sieviete = sieviete + vīrišķīgā sieviete. Tas ir ļoti svarīgi, jo sievietei ir ANIMUS, bet vīrišķīgai sievietei ANIMUS nav”.

Teātra kritiķe Silvija Radzobe dullajiem latviešiem beidzot pateica nepatīkamo patiesību par  Lāčplēša ielas līmeņa skatuves meistara Hermaņa perverso režiju: „Režisors lielu uzmanību pievērsis [..] seksuālajai problemātikai, kas izrādē izvērsta un papildināta ar paša fantāzijas radītiem spēcīgiem tēliem, dažkārt atstājot iespaidu, ka patiesi viņu interesējusi tikai tā”. Runa ir par M.Velbeka romāna hermanisko “apšmucēšanu” Rīgā.

Kā zināms, latviešu skatuves perturbētāji visvairāk ir iemīlējuši cūkoties ap Raini. Nav manīti mūsu slavenāko „rainologu” Grīnumas, Zālīša iebildumi pret tādu cūkošanos. Viņi nevar nezināt, ka Raiņa daiļradē pat erotiski motīvi nav sastopami. Sastopams ir tikai „li” Kastaņolas gados rakstītajā „Dienas hronikā”. „Li” nozīmi nevēlos atšifrēt, lai bezperspektīvi neuzbudinātu vaislīgos latviešu jaunos vaisliniekus.

Latviešu ērcīgi zinātkārajās aprindās iecienīts ir interneta žurnāls ar apakšvirsrakstu „Politika, sekss, dzīves māksla, smalkās aprindas, krimināllietas”. Kairinoši daudzpusīgā žurnāla nosaukums ir „Puaro”. Pārdaugavā tenko, ka to pietaisa viens neprognozējami gudrs un homoseksuāli indiferents cilvēks vārdā Jurģis Liepnieks. Iespējams, tā ir taisnība. Saitā var baudīt šādu kārumu: „Latviešu māksliniecei veic ķirurģisku operāciju, lai atjaunotu jaunavības plēvi”.

Nesen kādas otrdienas vakarā „skatītāju vērtējumam beidzot nodots jau daudz apspriestais pašmāju seriāls “Šķiršanās formula” – atklāts un seksa piesātināts stāsts par vīriešu un sieviešu attiecībām un mīlestības meklējumiem”.

Pirms kāda laika „satori” publicēja jaunās autores Daces Vīgantes prozaisko šedevru „Pirmais stāsts”. Tas sākās jestri pamācoši: „Ja kāds man jautātu, kāpēc iestājos literārajā pulciņā, es koķeti atbildētu: “Jo man neveicas ar vīriešiem.” Skaidrības labad piebilstu, ka nē, neplānoju tur iepazīties ar kādu rakstnieku. Sieviešu žurnālos esmu lasījusi, ka ar rakstīšanas terapijas palīdzību iespējams izvētīt attiecības ar pretējo dzimumu un uzzināt vairāk par sevi. Tā kā tuvojos kritiskajam vecumam, esmu gatava ķerties pie radikālām metodēm. Uzrakstīšu par to stāstu”.

Rīgas ziņu portāli Latvijas smalko sabiedrību labprāt detalizēti informē par policistu noķērtajiem mīlniekiem publiskajās vietās. Šī informācija ir medus pods „satori” seksuālajiem intelektuāļiem. Viņi nekavējoties profesionāli komentē, piemēram, seksu parkā un policistu nemākulību saskarsmē ar seksu parkā: „Nākamais ziņas teikums ir vēl interesantāks. “Ierodoties notikuma vietā, pamanīta sieviete, kura vīrietim sniedza seksuāla rakstura pakalpojumu – minetu.” Pakalpojums paredz finansiālas vai līguma saistības. Redzot cilvēkus, kas nodarbojas ar seksu, nav iespējams noteikt, vai viņi viens otram sniedz seksuālos pakalpojumus. Ierodoties notikuma vietā, vienīgais, ko kārtības sargi varēja pamanīt un konstatēt, ir tas, ka sieviete orāli apmierina vīrieti, citiem vārdiem, publiski nodarbojas ar seksu. Un vīrietis arī tajā piedalās. Vai policistiem izpratne par seksu nesniedzas tālāk par seksuālajiem pakalpojumiem un šis ir vienīgais attiecību veids, kas tiem ir pazīstams? Varbūt sieviete ir būtne, kas tikai sniedz seksuālos pakalpojumus?”.

Aizvadītā gada novembrī latviešu kultūrā sākās jauna ēra: „Vakar, 30.novembrī, mājaslapā manabalss.lv sākta parakstu vākšana iniciatīvai “Par bordeļu legalizāciju un prostitūtu darba apstākļu uzlabošanu”. Iniciatīvu iesniegusi Ieva Skrebele. Iniciatīva piedāvā ieviest Jaunzēlandes modeli prostitūcijas regulēšanā, kas paredz legalizēt bordeļus, legalizēt sutenerismu gadījumos, kad ir noslēgts darba līgumus un panākt, ka prostitūtas var droši vērsties policijā, ja kāds ir pārkāpis viņu tiesības. Autori norāda, ka iniciatīvas mērķis ir uzlabot prostitūtu drošību un darba apstākļus”.

„Delfi” latviešu tautai neoficiāli ieteica sekot Jaunupa kunga paraugam („Jaunups publisko īpaši intīmu sievas foto”), kā arī apmierināja lasītāju nebēdnīgo ziņkāri, beidzot publicējot fotosēriju „Ieskats latviešu seksa komēdijas ‘Svingeri’ aizkulisēs”.

Savukārt „Eirobarometrs” pielika punktu kašķīgajai neskaidrībai par latviešu seksuālo jurisdikciju: „Nedaudz mazāk kā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka noteiktos apstākļos dzimumattiecības bez partnera piekrišanas varētu būt attaisnojamas”.

Latvijā atlikušajiem normālajiem cilvēkiem dabiski gribētos dzirdēt atbildi uz jautājumiem par perversās mentalitātes izcelsmi, iemesliem, pamatojumu, izskaidrojumu. Visjaunāko laiku garīgajā toverī perversijas jau plūst pāri malai. Nākas tikt skaidrībā, kas ir noticis.

Vai latviešu jaunās inteliģences perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar vispārējās attīstības zemo līmeni jeb nepieciešams cits izskaidrojums?

Vai perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar „plurālisma” un „demokrātijas” smirdēšanu pēcpadomju laikā?

Vai perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar ļoti zemo augstākās izglītības līmeni, humanitāro un sociālo zinātņu tradicionālo provinciālismu un seklumu latviešu kultūrā?

Vai perversās mentalitātes uzplaukums ir Rietumu ievazātā sērga, ņemot vērā latviešu klasisko nespēju ignorēt Rietumu postmodernisma perversijas devu?

Vai perversās mentalitātes uzplaukšana sakņojās latviešu inteliģences riebīgajā politiskajā verdziskumā, patoloģiskajā stulbumā, neinteliģentumā, morālajā niecībā, sociālās atbildības trūkumā?

Visticamākais, tie varētu būt retoriski jautājumi. Katrā jautājumā ir projecēta zināma gatava atbilde. Perversās mentalitātes uzplaukumu nosaka dažādi faktori.

Ja vēlamies dzirdēt lakonisku atbildi par perversās mentalitātes izcelsmi, iemesliem, pamatojumu, izskaidrojumu, tad var norādīt uz pārbūves („perestroikas”) mantojumu. Tas sagandēja cilvēku garīgo pasauli visdažādākajos virzienos, sekmējot „dzīvnieku dvēseles” (Aristotelis) huligānisko nesavaldību, neierobežotību, nesodamību.

Tautas aizraušanās ar perverso ir ļoti izdevīga pārbūves dzemdētajiem noziedzniekiem, kuri joprojām pārvalda latviešu tautu. Viņiem nav jābaidās no tautas dusmām un lēmuma sodīt noziedzniekus, likvidēt Lielo Bandu, Astoņkāji. Tauta arvien vairāk degradējās, un tas ir labi. Tas ir ļoti izdevīgi noziedzniekiem, valdošajai kliķei. Pagrimuša un panīkusi tauta ir spējīga vienīgi vēl vairāk pagrimt un panīkt.

Arturs Priedītis
/06.02.2017/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=3274

Informācijas aģentūra
/16.02.2017/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s