Mediju maldināšanas (melošanas) piemērs: terorisma termina neatbilstoša lietošana

00675_terrorists_in_ukraine_2235405Visā pasaulē, tai skaitā Latvijā, ir strauji kritusies uzticība masu medijiem, par ko jau tiek plaši runāts un par ko skaļi lej krokodila asaras arī žurnaļugas un politikāņi, kuri paši regulāri rada priekšnosacījumus, lai viņiem spriestspējīgi cilvēki vairs neticētu. Sabiedrības neuzticības medijiem tendence bija vērojama jau sen, bet tā kļuva īpaši izteikta pēc 2014.gada Ukrainas krīzes, ko tie paši žurnaļugas un politikāņi saista ar mistiskās “Krievijas propagandas” veiksmīgo darbību, nepaskaidrojot kādā veidā mazskaitliskie (daži) Krievijas mediji spēj pārspēt skaita un auditorijas ziņā milzīgos ASV, Lielbritānijas, Vācijas un citu Rietumvalstu mediju gigantus. Atbilde ir acīmredzama un vienkārša: Krievijas mediju ziņojumi ir ievērojami kvalitatīvāki un atbilstošāki realitātei, bet Rietumvalstu mediji ir tā aizrāvušies ar savas auditorijas maldināšanu un muļķošanu, ka ir zaudējuši jebkādu mēra sajūtu.

Ir daudz paņēmieni kā mediji var maldināt cilvēkus. Viens no tiem ir neatbilstoša terminu lietošana. Kā uzskatāmu un bieži izmantotu šādas maldināšanas piemēru var minēt terorisma terminu kopu (termini “terorisms”, “terorists”, “teroristiska organizācija” u.c.).

Īsumā par terorismu

Termina terorisms pamatā ir latīņu vārdi “terror” (bailes, šausmas, draudi) un “terrere” (iebiedēt) un to sāka lietot Lielās Franču revolūcijas 1793. – 1794.gada represiju laikā, kuras paši to veicēji nosauca par “la Terreur” un kuru laikā t.s. “žirondisti” un “jakobīņi” izrēķinājās ar tiem, kurus pieskaitīja revolūcijas ienaidniekiem.

Terorisms tas ir vardarbīgu metožu kopums, kuru izmantošanas mērķis ir iebiedēšana un kuras tiek izmantotas politisku mērķu sasniegšanai.

Tā kā politiski mērķi var būt dažādi (gan cēli, gan zemiski) un tā kā valstis ir politiskas struktūras, nepastāv viennozīmīgas un plaši atzītas terorisma definīcijas. No vienas puses pastāv objektīva problēma nošķirt brīvības cīnītājus ar cēliem ideāliem, kuri izmanto kādu no teroristiskām metodēm cīņai pret netaisnīgu un varmācīgu režīmu, no antisabiedriskām grupām un politiskām kustībām, kuras cīņai pret pastāvošo valsts varu izmanto teroru. No otras puses pastāv objektīva problēma nošķirt varmācīgu režīmu, kurš brutāli apspiež un terorizē sabiedrību, kam nekas nav svēts un kas savas varas noturēšanai ir gatavs izmantot jebkurus līdzekļus, no klasiskas valsts struktūrām, kuras aizsargājas no un cīnās ar antisociālām un ekstrēmistiskām grupām. Visbeidzot, tā kā ir dažādas valstis, katrai valstij ir savas intereses, kuras nonāk pretrunās ar citu valstu interesēm, tad valstis savstarpējā cīņā vienai pret otru izmanto gan teroristiskās metodes, gan antisociālus elementus, kuri mēdz izmantot teroristiskas metodes.

Tā visa rezultātā pieņemtās terorisma definīcijas ir tik izplūdušas, ka tās ir grūti korekti izmantot, un nereti tās tiek izmantotas politiskās manipulācijās ar sabiedrisko apziņu. Var arī teikt, ka pastāv dažādi skatījumi uz terorismu, kuri no vienas puses var būt pietiekami atšķirīgi un pat pretrunīgi, bet no otras puses katrs no tiem var būt savā ziņā korekts un termina terorisms apjoms ir atkarīgs no tā izejas pamatpunkta, no kura tiek skatīta terorisma problemātika. Tomēr, neskatoties uz to, ir iespējams puslīdz vienkārši noteikt kas ir terorisms, lai tas būtu saprotams vidusmēra cilvēkam, tāpēc mediju (un ne tikai) nekorektā terorisma termina lietošana ir nopietns un neattaisnojams pārkāpums pret sabiedrību, veselo saprātu un ētikas pamatprincipiem.

Terorisma vispusīgs apskats

Kā jau tika minēts, terorisms ir vardarbīgu metožu kopums, kuru izmantošanas mērķis ir iebiedēšana un kuras tiek izmantotas politisku mērķu sasniegšanai.

Kas var izmantot teroristiskas metodes? Atsevišķi indivīdi, noteiktu sociālu slāņu organizācijas un valsts struktūras.

Kāpēc var rasties nepieciešamība iebiedēt? Lai samazinātu vai likvidētu iebiedēšanas objekta pretestību, lai to apspiestu, lai sagrautu upura organizatoriskās struktūras un lai izraisītu haosu.

Ko var mēģināt iebiedēt, izmantojot teroristiskas metodes? Kādu atsevišķu personu, noteiktu sociālo grupu un sabiedrību kopumā. Šai ziņā īpaši izdalāma ir valsts struktūrās nodarbināto iebiedēšana, jo tādā veidā var mēģināt iebiedēt gan ierēdņu sociālo grupu, gan sabiedrību, gan graut valsts struktūras, kuru sabrukums rada un vairo haosu un kas savukārt vēl vairāk iebiedē un dezorganizē sabiedrību. Šī iemesla dēļ daudzās valstīs (tai skaitā PSRS un Krievijā) vardarbīga vēršanās pret valsts varas pārstāvjiem var tikt kvalificēta kā teroristiska darbība. Šāda pieeja ir korekta tikai tad, ja teroristisko metožu izmantotājs sev stāda teroristiskus (iebiedēšanas) mērķus un ja attiecīgā valsts pati plaši neizmanto teroristiskās metodes. Un tieši tāpēc šādas pieejas vispārināšana ir nekorekta, jo, kā jau tika minēts, mēdz būt dažādas valstis.

Kā var mēģināt iebiedēt? Veicot vardarbības aktus pret cilvēkiem, bojājot vai iznīcinot mantu, infrastruktūras objektus, sakrālas un mākslinieciskas vērtības, atklāti publiski draudot to izdarīt. Kādi var būt vardarbīgi akti pret cilvēkiem? Nogalināšana, smagu miesas bojājumu izdarīšana, sakropļošana, izvarošana, spīdzināšana. Tas var tikt vērsts pret vienu cilvēku vai pret cilvēku grupu. Tas var tikt vērsts pret konkrētiem cilvēkiem pēc kaut kādām pazīmēm (pret karavīriem, policistiem, ierēdņiem, kādas tautības pārstāvjiem utt.) vai pret jebkuru sabiedrības locekli, kurš atrodas noteiktā laikā noteiktā vietā (sprādzieni utt.).

Terorisms – karadarbības metode un viens no karadarbības veidiem

Saprotot, ka terorisms ir iebiedēšana, lai samazinātu vai likvidētu iebiedējamā pretestību, lai to apspiestu, lai sagrautu iebiedējamā organizatoriskās struktūras un lai izraisītu haosu, kļūst skaidrs, ka terorisms un teroristiskās metodes ir kara sastāvdaļa un karadarbības ietvaros teroristiskās metodes ir grūti nodalīt no citām kara metodēm. Grūti, bet var. Kā? Nošķirot taisnīgus karus no netaisnīgiem un nosacīti pieņemamas kara metodes (karš savā būtībā ir nepieņemams) no kategoriski nepieņemamām kara metodēm, ko var izdarīt apskatot karu no morāli – ētiskā skatu punkta.

Pirmkārt, kari ir dažādi. Ir iebrukuma karš (karš svešā teritorijā) un ir aizstāvēšanās karš (karš pret iebrucēju savā teritorijā). Tāpat karš var būt izprovocēts un uzspiests. Vēl ir pilsoņu karš un vienas teritorijas iedzīvotāju karš vienam pret otru. Visbeidzot karš var būt taisnīgs un netaisnīgs, cilvēcisku un humānu virsmērķu vadīts vai egoistisku, necilvēcisku virsmērķu vadīts.

Otrkārt karā var izmantot dažādas metodes, kuras nodara dažādus zaudējumus. Var izmantot metodes, kuru rezultātā karš tiek pārtraukts (piemēram, personas, kura ir sakoncentrējusi visu varu savās rokās, kura izraisīja karu un grib tā turpināšanu, neitralizēšana), bet var izmantot metodes, kuru rezultātā pretinieka sabiedrība tiek pilnībā iznīcināta (piemēram, masīva atombombardēšana). Rezultāts viens un tas pats, bet sabiedrisko zaudējumu starpība milzīga.

Par nosacīti pieņemamu (taisnīgu) karu var uzskatīt aizstāvēšanās karu, kura mērķis ir saglabāt vai izveidot humānu sabiedrisko iekārtu, kā arī iebrukuma karu, kura mērķis ir likvidēt antihumānu sabiedrisko iekārtu, aizstājot to ar cilvēcisku. Pie šādiem pieņemamiem iebrukuma kariem ir pieskaitāms iebrukums, vajājot iebrucēju, iebrukums, lai glābtu upurvalsts civiliedzīvotājus no varasiestāžu realizējama genocīda un preventīvs iebrukums, lai novērstu sagatavotu un nenovēršamu uzbrukumu.

Tā kā viens no kara veidiem ir informatīvais karš, kura mērķis ir maksimāli dēmonizēt ienaidnieku un sevi parādīt pēc iespējas labākā gaismā, kā arī tādēļ ka viena no vadības metodēm ir maldināt savus padotos, lai sevi padoto acīs parādītu pēc iespējas labākā gaismā, bieži vien ir grūti noteikt, kura no karojošām pusēm reāli vadās no humānisma virsmērķa, bet kura nē, jo jebkurš agresors cenšas dēmonizēt savu upuri, nomelnojot to un bieži vien arī apmelojot. Attiecīgi abas karojošās puses sevi tiecas pasludināt par taisnības iemiesojumiem un izšķirošais arguments taisnīguma mērauklā kļūst nevis pats taisnīgums, bet gan militārais spēks (pēc principa “uzvarētājus nesoda”), kā rezultātā agresoriem un teroristisku metožu izmantotājiem ir iespējas ar viltu un spēku uzspiest citiem melus par savu noziedzīgo karu taisnīgumu (un attiecīgu teroristisko metožu izmantošanas pieļaujamību).

Lai gan iepriekš minētā iemesla dēļ ir grūti noteikt, kura no karojošām pusēm vadās no humānistiska virsmērķa un kuras puses dalība karā ir nosacīti pieņemama (taisnīga), to tomēr ir iespējams izdarīt analizējot karā izmantotās metodes un to apjomu. Struktūras, kuras vadās no humānisma kā virsmērķa, maksimāli centīsies neizmantot tādas karošanas metodes, kuru rezultātā cieš nevainīgi cilvēki un pirmkārt sievietes un bērni. Šādas struktūras maksimāli centīsies karot tā, lai pretinieka civiliedzīvotāju zaudējumi būtu pēc iespējas mazāki. Un šādas struktūras nekad apzināti neplānos un nerealizēs uzbrukumus, kuru mērķis ir civiliedzīvotāji, zinot un apzinoties, ka tie ir civiliedzīvotāji. Savukārt struktūras, kurām humānisms ir vienaldzīgs vai pat nepieņemams, nevainīgu cilvēku upuriem labākajā gadījumā nepievērsīs nekādu uzmanību, bet sliktākajā gadījumā pēc iespējas mēģinās pilnībā iznīcināt visu pretinieka sabiedrību (ieskaitot sievietes un bērnus). Šādām atsaldētām struktūrām un indivīdiem mērķis attaisno pilnīgi jebkurus līdzekļus un kā uzskatāms piemērs te kalpo vācu nacisti (kā arī 2.pasaules kara beigu Drēzdenes bombardēšana un atombumbu uzmešana Hirosimai un Nagasaki).

Attieksme pret civiliedzīvotājiem, tai skaitā pretinieka, arī ir tas galvenais un universālais kritērijs, pēc kura var atšķirt teroristiskas metodes no “pieņemamām” kara vešanas metodēm, pēc tā var atšķirt karavīrus, diversantus un brīvības cīnītājus no teroristiem. Teroristi karo ar visu sabiedrību kopumā un vēršas pret sevi aizsargāt nespējīgajiem, bet karavīri karo pret pretinieka karavīriem, policistiem, politiķiem un varbūt vēl pret ierēdņiem. Citiem vārdiem sakot, teroristi ir cilvēces atkritumi, kuriem pilnīgi nekas nav svēts, bet karavīriem ir vismaz kaut kādas cilvēciskas morālās normas.

No augstāk minētā izriet terorisma definīcija, kura no vienas puses nepārklāj visu iespējamo teroristisko darbību kopu, bet izdala no tās teroristiskās darbības daļu, kura ir acīmredzama, neapstrīdama un nepārprotama un kura attiecīgi ļauj korekti un droši noteikt, kurš nepārprotami ir terorists.

Terorisms ir indivīda vai organizētas grupas politiski vai ekonomiski motivēts sabiedrības iebiedēšanas mēģinājums, veicot vienu vai vairākus publiskus vardarbības aktus (nogalināšanu, sakropļošanu, spridzināšanu, izvarošanu, spīdzināšanu) pret vienu vai vairākiem civiliedzīvotājiem, kuri nevar tieši ietekmēt valsts struktūru darbību, vai arī apzināti nopietni bojājot vai iznīcinot tos sabiedriskās infrastruktūras objektus (dzīvojamās mājas, katlumājas, bērnudārzus, skolas, slimnīcas, ūdenstilpnes, ūdens attīrīšanas iekārtas, elektrostacijas utt.), kuri kalpo tikai civiliedzīvotāju vajadzībām.   

No augstāk minētā var izsecināt un uzskaitīt galvenās teroristiskās metodes:
masveida civiliedzīvotāju nogalināšana vai sakropļošana, spridzināšana publiskās vietās ar mērķi nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku, civilo infrastruktūras objektu spridzināšana vai savādāka to darbības pārtraukšana, dzeramā ūdens piesārņošana vai indēšana, pārtikas indēšana, apkārtējās vides piesārņošana, padarot to veselībai un dzīvībai bīstamu (ķīmiskās katastrofas, radiācija), plūdu izraisīšana, bojājot vai iznīcinot dambjus un aizsprostus, elektropadeves pārtraukšana civilajiem objektiem, ūdenspadeves pārtraukšana civilajiem objektiem, sakrālu objektu iznīcināšana, nopietna bojāšana vai apgānīšana, sakrālu (simbolisku) personu nogalināšana vai sakropļošana.

Kā Latvijas (un ne tikai) mediji “zāģē zaru uz kura sēž”

Ukrainas krīzes sakarā Latvijas mediji t.s.”prokrieviskos nemierniekus” mēdz saukt par teroristiem. Tā tas tiek darīts visdrīzāk tādēļ, ka šādu terminoloģiju lieto pretējā karojošā puse (Kijevas varasiestādes), tādēļ, ka tā ir iespēja parādīt savu antikrievisko nostāju, tādēļ, ka tā dara arī citu Rietumvalstu mediji. Un tādā veidā Latvijas mediji “rok sev bedri” un “zāģē zaru uz kura sēž”.

Ko redz Latvijas mediju patērētājs no pašu Latvijas mediju ziņotā par Ukrainu? Viņš redz, ka tur notiek karadarbība. Viņš redz karu. Jā, Latvijas mediji visādi mēģina parādīt, ka tas ir netaisnīgs karš, kurā “agresīvā Krievija” ir iebrukusi “miermīlīgajā Ukrainā” (kas arī ir nepatiesība), bet tas ir karš, kurā karo un to dara karavīri. Un uz kādām atziņām Latvijas mediju patērētāju vedina fakts, ka Latvijas mediji pretinieka karavīrus sauc par teroristiem? Viena daļa tam nekritiski notic un viņiem sāk veidoties acociācija karavīrs = terorists. Šiem cilvēkiem var rasties viņiem pašiem neizprotama nepatika pret jebkādiem karavīriem (tai skaitā Latvijas). Attiecīgi Latvijas mediji tādā veidā daļas sabiedrības acīs smalki diskreditē karavīrus kā tādus.

Cita daļa tam nenotic (jo ir acīmredzams, ka tā nav) un izdara secinājumu, ka mediji sniedz realitātei neatbilstošu informāciju. Šis secinājums var būt “pozitīvs” un “negatīvs”. “Pozitīvais” secinājums: notiek informatīvais karš un “savējie” mediji karo pret “nesavējajiem”, saucot ienaidnieka karavīrus par teroristiem. Sak, nu i labi, karš, ir karš. “Negatīvais” secinājums: mediji sniedz realitātei neatbilstošu informāciju. Jebkurā gadījumā abas šīs grupas konstatē, ka mediji maldina, attiecīgi to uzticība medijiem tiek iedragāta. Attiecīgi šajās abās grupās rodas dabisks pieprasījums pēc realitātei atbilstošām ziņām, tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka pat tie, kuri ir izdarījuši “pozitīvu” secinājumu, savu iespēju un saprašanas robežās tiecas meklēt citus ziņu avotus, tai skaitā un iespējams pat pirmkārt pretinieka nometnē.

Mūsdienu Ukraina – valsts, kura izmanto teroristiskas metodes

Kāds var iebilst un pajautāt, kā var pateikt, ka “prokrieviskie kaujinieki” nav teroristi? Vienkārši. Viņi nav veikuši teroristiskus aktus augstāk minētajā sapratnē (par to nav droši ticamu ziņu). Pie tam, viņi deklaratīvi apgalvo, ka karo savā reģionā pret iebrucējiem, kuri grib viņiem uzspiest tiem svešas vērtības un kārtību un aicina jebkuru interesentu atbraukt uz vietas pārliecināties, ka tas ir tieši tā. Šo deklarāciju līdz šim nav izdevies droši un pārliecinoši “apgāzt”. Tāpat ir acīmredzams fakts, ka karš Austrumukrainā sākās pēc nemieriem Kijevā, kad no varas tika atstādināts iepriekšējais Ukrainas prezidents. “Prokrieviskie kaujinieki” apgalvo, ka viņi neatzīst pašreizējo Kijevas vadību, jo tā pie varas nokļuva nelikumīga valsts apvērsuma rezultātā. Tādējādi nav iespējams saglabāt puslīdz pieņemamu objektivitāti, kas ir obligāta klasisko mediju pazīme, un vienpusēji pasludināt “prokrieviskos kaujiniekus” par teroristiem. Viņi ir klasiski brīvības cīnītāji, kuriem iespējams “nav taisnība” un kuri saņem atbalstu no ārvalstīm, bet arī Kijevas varasiestādes saņem atbalstu no ārvalstīm.

Donbasa nemierniekus par teroristiem sāka saukt jaunās (pēcapvērsuma) Kijevas varasiestādes, kad visā valstī notiekošo nemieru gaitā Doņeckā un Luganskā tika ieņemtas vietējās administrācijas ēkas un tur sāka veidoties pašpasludinātas varasiestādes. Pie tam jāņem vērā, ka pirms tam vietējo administrāciju ēkas ieņēma nemiernieki Rietumukrainā (Galīcijā) un Kijevā un tieši viņu darbību rezultātā tika atstādināts prezidents un radās Ukrainas krīze. Nevar taču saglabāt puslīdz pieņemamu objektivitāti un neņemt vērā, ka Ukrainā vieni nemiernieki sāka karot pret citiem nemierniekiem (var simpatizēt kādai no pusēm, bet nevar noliegt šo faktu).

Sākumā nemierus Donbasā mēģināja novērst citiem līdzekļiem, tai skaitā uzpērkot vadoņus, bet, kad tas neizdevās, Ukrainas prezidenta pienākumu izpildītājs Aleksandrs Turčinovs izsludināja tā saucamo “antiteroristisko operāciju” (ATO) un deva pavēli armijai apspiest nemierus. Termins terorisms te tika lietots neveikli atdarinot Krievijas “antiteroristisko operāciju” Čečenijā (pret Krieviju Ičkērijas varasiestādes patiešām veica virkni nopietnu teroristisku aktu) un sausi juridiski un nekorekti, izmantojot no notikumu konteksta atrautu terorisma sapratni, kad par terorismu uzskata bruņotu vēršanos pret valsts varas pārstāvjiem.

Sākumā ATO pavēle netika izpildīta, jo jaunās Ukrainas varasiestādes līdz galam nekontrolēja situāciju valstī un armijā, bet, kad to sāka mēģināt pildīt, tad tas notika visai dīvaini. Tā vietā, lai profesionāli lokalizētu un neitralizētu bruņotos grupējumus (kas sākuma stadijā bija iespējams, jo bruņotas vienības bija salīdzinoši mazskaitliskas un sadrumstalotas), Ukrainas armija uzsāka klasisku karu (ar frontes līniju) un nezin kāpēc sāka ar artilēriju apšaudīt civilos objektus, nogalinot civiliedzīvotājus. Tā kā reiz ir teroristiskas metodes pazīme un šo darbību rezultātā pieauga jau tā lielais atbalsts nemierniekiem no iedzīvotāju puses. Turpmākā kara gaita parādīja un pierādīja, ka tieši Kijevas varasiestādes izmanto teroristiskas metodes (tai skaitā neatļautu ieroču izmantošanu), ko Donbasa un Krievijas izmeklētāji cītīgi fiksē, lai pēc tam oficiāli notiesātu vismaz daļu kara noziedznieku.

Ir daudz pazīmju, liecību un faktu par teroristisko metožu izmantošanu no Kijevas varasiestāžu puses, bet kā pašus uzskatāmākos un neapstrīdamākos var minēt sekojošus: – sadistiska politiski aktīvu un neapbruņotu civiliedzīvotāju (tai skaitā sieviešu) nogalināšana (sadedzināšana) Odesā, ko Ukrainas televīzijas tiešā ētera studijā sapulcējusies publika apsveica ar aplausiem un ovācijām;  – pašu Ukrainas varasiestāžu pārstāvju un to atbalstītāju publiski izteikumi, kuros viņi aicina izmantot teroristiskas metodes cīņā pret saviem politiskajiem un ekonomiskajiem oponentiem (to skaitā tieši publiski aicinājumi nogalināt); – ūdens padeves pārtraukšana Krimai, atstājot nozīmīgu Krimas civiliedzīvotāju daļu bez ūdens; – augstsprieguma elektrolīniju uzspridzināšana, atstājot visus Krimas civiliedzīvotājus un lielu daļu Dienvidukrainas civiliedzīvotāju bez elektrības (vainīgais izrādījās viens no ukraiņu nacionālistu kaujiniekiem, kurš savu vainu nenoliedza, stāstīja to ar lepnumu un netika saukts pie atbildības); – dzelzceļa sliežu demontāža un bloķēšana uz Donbasu, pārtraucot ogļu piegādi Ukrainas TEC, kā rezultātā nozīmīga Ukrainas civiliedzīvotāju daļa var palikt bez elektrības (un atkal vainīgi ir bruņoti ukraiņu nacionālistu grupējumi, kuri savas darbības veic atklāti un kuri par to netiek saukti pie atbildības).

Nobeigumam

Latvijas mediji un politiķi, atbalstot pašreizējās Ukrainas varasiestādes ir “iekrituši” pēc pilnas programmas un paši savām rokām ir izveidojuši situāciju, kura būtiski palielina draudus Latvijas pastāvēšanai.

Pirmkārt, ieņemot tik tupi idiotiski vienpusēju pozīciju, Latvijas mediji, politiķi un varasiestādes ievērojami padziļināja šķelšanos Latvijas sabiedrībā, padarīja esošās pretrunas asākas un atstāja sevi bez manevrēšanas iespējām.

Otrkārt, kā jau tika minēts, Latvijas mediji, apzināti vai neapzināti nekritiski izmantojot vienas karojošās puses informatīvā kara materiālus, diskreditē sevi un uzskatāmi apliecina, ka mediju ziņotajam ticēt nedrīkst.

Treškārt, kā jau tika minēts, Latvijas mediji, nepatiesi atspoguļojot notikumus Austrumukrainā (un ne tikai) un neatbilstoši lietojot terorisma terminus, daļas sabiedrības apziņā diskreditē karavīrus kā tādus un jebkādas brīvības cīņas kā tādas (arī tās, kuru rezultātā izveidojās Latvijas valsts, jo, konsekventi pielietojot mediju izmantoto mērauklu, Latvijas Republiku aizstāvējušie karavīri arī var tikt pasludināti par teroristiem, kuri patraucēja Pāvelam Bermontam atjaunot likumīgo aristokrātisko varu Krievijas impērijā).

Ceturtkārt, atbalstot pašreizējās Ukrainas varasiestādes, Latvijas valsts faktiski atbalsta valsti, organizācijas un cilvēkus, kuri attaisno teroristisko metožu izmantošanu un izmanto tās savu politisko un ekonomisko mērķu sasniegšanai. No tā izriet vairāki būtiski kaitējumi Latvijas valstij un sabiedrībai. Pirmkārt, tādā veidā tiek grauts Latvijas prestižs (gan ārpolitiskais, gan iekšpolitiskais, kas ir daudzkārt būtiskāk). Otrkārt, paši Latvijas politiķi, varasiestādes un atsevišķas sabiedriskās grupas šādi var “inficēties” un sākt vadīties pēc negatīva piemēra, kas var ļoti ātri un ievērojami pasliktināt situāciju Latvijā (šāda tipa radikālas antikrieviskas rīcības aicinājumi ik pa brīdim publiski tiek pausti). Treškārt, šāda atbalsta rezultātā Latvijas teritorijā un Latvijas varasiestādēs ieplūst ukraiņu teroristi, kas arī destabilizē situāciju valstī un kas pie noteiktiem apstākļiem var to īsā laika posmā burtiski “uzspridzināt”.

Piektkārt, visa augstākminētā rezultātā veidojas t.s. “negatīvā atlase”, kad sākumā valdošo politisko spēku struktūrās, valsts iestādēs un tām pietuvinātās organizācijās iekļūst un koncentrējas kadri, kuri atbalsta teroristisko metožu izmantošanu, ir gatavi samierināties ar tām vai arī nav spējīgi tās saskatīt, bet pēc tam attiecīgas politikas rezultātā mainās šādu politisko spēku sabiedriskā bāze (t.s. ”atbalsta bāze”). Ja šādam politiskam spēkam nav kādi spēcīgi saturošie rāmji vai spēcīgs sabiedriskais pretspēks (-i), tad tas tiecas apmierināt savas vajadzības uz visas sabiedrības rēķina. Un tā kā šādu cilvēku vēlmes savā būtībā ir neapmierināmas, tie vārda burtiskā nozīmē “apēd” visus sabiedrības resursus un sāk “ēst” pašu sabiedrību, kas visiem uzskatāmi izpaužas kā tās panīkums, pagrimums un degradācija, savā pēdējā agonijas fāzē nonākot līdz sabiedrisko un valstisko struktūru sabrukuma stāvoklim, pilsoņu kara stāvoklim un/vai “visu kara pret visiem” stāvoklim.

Lai gan šīs problēmas ir attiecināmas uz daudzām valstīm, tomēr Latvija ir to valstu starpā, kam tās ir īpaši kritiskas. Par ko un ar ko domā Latvijas mediji un politiķi, darot to, ko viņi dara, nav zināms, bet kā rāda viņu rīcība, domāts netiek par Latvijas sabiedrību, domāts netiek par Latvijas valsti un domāts netiek ar galvu.

Informācijas aģentūra
/21.02.2017/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reg.: Latvija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Mediju maldināšanas (melošanas) piemērs: terorisma termina neatbilstoša lietošana

  1. aldis saka:

    Ļoti labs un vajadzīgs raksts.

  2. visi mēdiji melo. nav jēgas pēc tik gariem palagiem.
    jautram noskaņojumam par sapņu zemi:
    https://www.youtube.com/user/kamikadzedead
    nekā personīga, cilvēkam tiešām sanāk! 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s