Par Ziemeļkoreju – valsti ar vienu no spēcīgākajām armijām pasaulē

Dēļ pēdējā laikā aktualizētās Korjeas krīzes, kura draud pāraugt karā, kurš var izvērsties arī kodolkarā, ir vērts iepazīties ar vispārīgu informāciju par Ziemeļkoreju. Tā kā Ziemeļkoreja ir viena no visvairāk dēmonizētajām un visvairāk apmelotajām pasaules valstīm, Rietumvalstu, tai skaitā Latvijas, iedzīvotājiem nav puslīdz patiesa priekšstata par Ziemeļkoreju un attiecīgi viņi nav spējīgi novērtēt potenciālā kara ar Ziemeļkoreju sekas. Ar šo rakstu tiek mēģināts kaut vai nedaudz labot šo nebūšanu.

1. Vispārīga informācija

Ziemeļkoreja jeb Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR) ir valsts Korejas pussalā, kurai ir sauszemes robežas ar Ķīnu un Krieviju un jūras robežas Japānas jūrā, Dzeltenajā jūrā un Korejas līcī. KTDR aizņem 120 540 kvadrātkilometrus lielu platību, kas salīdzinoši ir apmēram puse no Lielbritānijas platības, un Ziemeļkorejā dzīvo apmēram 25 miljoni cilvēku (99% korejiešu un aptuveni 100 tūkstoši japāņu), kas salīdzinoši sastāda aptuveni 40% no Lielbritānijas iedzīvotāju skaita.

Korejas pussalā ir divas valstis (Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja), katra no kurām formāli sevi uzskata par vienīgo likumīgo korejiešu valsti, kura pretendē uz visu Korejas pussalas teritoriju. Dienvidkorejas jeb Korejas Republikas platība ir 100 210 kvadrātkilometri ar iedzīvotāju skaitu 50,62 miljoni cilvēku.

Ziemeļkorejas galvaspilsēta ir Phenjana ar 4,1 miljonu iedzīvotāju, Dienvidkorejas galvaspilsēta ir Seula ar apmēram 10 miljoniem iedzīvotāju. Abu koreju naudas vienība ir vona (attiecīgi ziemeļkorejas vona un dienvidkorejas vona). Ziemeļkorejas IKP pēc ANO datiem esot 16,2 miljardi dolāru, kas ir stipri apšaubāms cipars, savukārt Dienvidkorejas IKP ir 1,457 triljoni dolāru (Ziemeļkorejas reālais IKP visdrīzāk ir līdzvērtīgs Dienvidkorejas IKP).

Ziemeļkorejas pašreizējais vadītājs ir Kims Čonins (1984), ilggadīgā Ziemeļkorejas dibinātāja un vadītāja Kimer Sena (1912 – 1994) mazdēls un iepriekšējā Ziemeļkorejas vadītāja Kim Čenira (1941 – 2011) dēls. Dienvidkoreju ilgus gadus pēc būtības diktatoriskām metodēm vadīja ģenerālis Paks Čonhi (1917 – 1979), bet 2017.gadā tieši pirms Korejas konflikta kārtējā saasinājuma no prezidenta amata tika atstādināta viņa meita Paka Kinhje (1952).

2. Īss ieskats Korejas vēsturē

Leģendas vēsta par spēcīgas valsts (senās Čosonas jeb Kočosonas) esamību Korejas pussalā vēl 2.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, bet tam nav citu apstiprinājumu. Toties ir zināms, ka Kočosona tiek minēta III – IV gadsimta pirms mūsu ēras avotos un ka 108.gadā pirms mūsu ēras to pakļāva ķīniešu Haņ impērija.

Līdz pirmā gadu tūkstoša sākumam Korejas pussalā bija trīs valstis. Ap 3. gadsimtu Mahana, Činhana un Pjenhana, bet vēlāk Silla, Pekče un Kogurjē. 676.gadā Sillas karaļvalsts pakļāva Pekče un Kogurjē un Korejas pussalā atkal izveidojās vienota valsts. Šajā laikā Korejā sāka izplatīties budisms. 9.gadsimtā vienotā valsts atkal sadalījās trīs daļās, bet 918.gadā Korejā atkal radās vienota valsts, šoreiz ar nosaukumu Korjē, kas ir saīsinājums no Kogurjē un no kura ir cēlies nosaukums Koreja. Korjē laikā budisms izplatījās visā Korejas teritorijā.

13.gadsimtā Kogurjē valsts bija spiesta kļūt par Mongoļu impērijas vasaļvalsti, bet sākoties jukām Mongoļu impērijā Kogurjē no tās atkrita. 14.gadsimta beigās Kogurjē valdnieks iesaistījās Ķīnas valdnieku savstarpējās cīņās, ko izmantoja viņa ģenerālis un sievastēvs, kurš gāza valdnieku, pārdēvēja valsti par Čosonu, pārcēla tās galvaspilsētu uz Hansonu (Seulu) un kā oficiālo “reliģiju” ieviesa konfuciānismu.

Vienota Čosonas valsts pastāvēja līdz pat 19.gadsimta beigām, kad to okupēja un anektēja Japāna. XV gadsimtā Čosonas valstī tika izveidots korejiešu alfabēts. 16.gadsimta beigās Čosona piedzīvoja intensīvus un postošus japāņu sirojumuzbrukumus, bet 17.gadsimta sākumā Čosona kļuva par Ķīnas impērijas vasaļvalsti.

1873.gadā Čosonā notika valsts apvērsums, ko nolēma izmantot Japāna, lai noslēgtu ar Čosonu vienpusēji izdevīgu starpvalstu līgumu, kādu pašai Japānai 1854.gadā uzspieda ASV. 1875.gadā tas izdevās un pēc tam līdzīgi līgumi tika noslēgti ar Eiropas lielvalstīm.

1893.gadā Čosonā sākās revolūcija un valdnieks nemieru apspiešanai lūdza palīdzību Ķīnai, kura nosūtīja savu karaspēku. Savukārt Japāna nosūtīja savu karaspēku kā rezultātā divus gadus ilga Japānas – Ķīnas karš, kurš lielā mērā noritēja Korejas teritorijā un kā rezultātā Čosona kļuva par faktisku Japānas protektorātvalsti.

Pēc 1904. – 1905. gada Krievijas – Japānas kara Čosona sākumā oficiāli kļuva par Japānas protektorātvalsti, bet 1910.gadā Japāna anektēja Čosonas teritoriju. Turpmāk vairāku gadu desmitu garumā Japāna realizēja Korejā nežēlīgas ekspluatācijas, nacionālās apspiešanas un asimilācijas politiku, kādēļ korejieši, jo īpaši ziemeļkorejieši ļoti “mīl” japāņus.

Pēc Japānas zaudējuma 2.pasaules karā Koreju atbrīvoja PSRS un ASV armijas un sadalīja valsti divās okupācijas zonās. Sākotnēji bija paredzēts izveidot vienotu Koreju, bet Rietumvalstu sabiedrotie, uzsākot t.s. “auksto karu”, atbalstīja Korejas Republikas pasludināšanu savā ietekmes zonā 1948.gada 15.augustā. Atbildot uz to Padomju ietekmes zonā 1948.gada 9.septembrī tika pasludināta Korejas Tautas Demokrātiskā Republika. (Būtisks apstāklis: liela daļa Japānas okupācijas varasiestāžu ierēdņu Dienvidkorejā netika nomainīti un palika savās vietās, bet Ziemeļkorejā tika veikta totāla “tīrīšana”.) Padomju karaspēks no Korejas tika izvests 1948.gadā, bet ASV karaspēks 1949.gadā.

1950.gadā pēc daudzskaitliskiem sīkiem militāriem incidentiem abu Koreju starpā (Ziemeļkoreja reģistrēja vairāk kā 2500 sīkus uzbrukumus no Dienvidkorejas puses) sākās pilna mēroga karš (Ziemeļkoreja iebruka Dienvidkorejā), kurš ilga trīs gadus un kuram bija raksturīga izcila nežēlība no abu Koreju karotāju puses un no ASV puses, kura nešķirojot intensīvi bombardēja visu pēc kārtas (sīkāk par Korejas karu var lasīt šeit: https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/korejas-krize-kars-auksta-kara-sakums-austrumazija/ ). Ziemeļkoreju karā neformāli atbalstīja Ķīna, kuras karavīri (apm.700 000) karoja kā Ziemeļkorejas armijas karavīri, bet netiešu atbalstu (ekonomisko, ieroču piegādes un militāro konsultantu) sniedza Padomju Savienība. Korejas kara notikumi vēlāk kļuva par PSRS un Ķīnas nopietnu domstarpību iemeslu. Korejas karā gāja bojā aptuveni 1,3 miljoni korejiešu un abas Korejas bija pilnībā nopostītas un novārdzinātas.

Pēc kara Ziemeļkoreja ieviesa plānveida ekonomiku un, vadoties no PSRS parauga, uzsāka strauju valsts infrastruktūras un tautsaimniecības atjaunošanu. Reaģējot uz Ziemeļkorejas straujajiem ekonomiskajiem panākumiem, Dienvidkorejas ģenerālis Paks Čonhi (ar ASV konsultantu līdzdalību) sakoncentrēja varu savās rokās un ieviesa arī Dienvidkorejā modificētu, kapitālismam pielāgotu plānveida ekonomikas modeli, kurš lielā mērā tur turpina funkcionēt joprojām. Tā radās izslavētais un plaši reklamētais Dienvidkorejas ekonomiskais brīnums.

3. Ziemeļkorejas politiskā iekārta

Ziemeļkorejas politiskā iekārta ir vienpartiju sociālistiska republika. Valdošā partija – Korejas darba partija (KDP). Ekonomiskais modelis – jaukta tipa (ir gan valsts, gan privātie uzņēmumi).

Valdošā ideoloģija – čučhe (burtiskā tulkojumā “balstīšanās uz saviem spēkiem”), kas tika izstrādāta, lai uzsvērtu Ziemeļkorejas patstāvību no staļinisma un maoisma. Pirmo reizi čučhe tika pieminēta Kimer Sena 1955.gada runā “Par dogmatisma un formālisma izskaušanu ideoloģiskā darbā un čučhe radīšanu”.  Šajā runā Kimer Sens uzsver, ka revolūcijas veiksmei papildus marksisma – ļeņinisma, PSKP vēstures un Ķīnas revolūcijas pieredzes studēšanai, liela uzmanība ir jāpievērš Korejas vēsturei un Korejas tautas tradīcijām. Būtisks čučhe uzstādījums ir atteikšanās no vispasaules revolūcijas teorijas un attiecīgi arī no revolūcijas eksporta.

Nozīmīgākās Ziemeļkorejas valsts pārvaldes institūcijas ir: 1) Augstākā tautas sapulce (687 deputāti, ievēlēti uz 5 gadiem, vēlēšanu tiesības no 17 gadiem); 2) Augstākās tautas sapulces prezidijs; 3) Ministru kabinets (ieceļ Augstākā tautas sapulce); 4) Valsts aizsardzības komiteja (hierarhiski augstākā Ziemeļkorejas valsts varas institūcija); 5) Tiesu vara (pagastu tiesas, reģionālās tiesas un Centrālā tiesa); 6) Pašvaldības (vietējās tautas sapulces un tautas komitejas).

Valsts aizsardzības komitejas pirmais priekšsēdētājs, Korejas darba partijas vadītājs un KTDR armijas virspavēlnieks ir Ziemeļkorejas dibinātāja Kimer Sena mazdēls Kims Čonins, kurš ir mācījies Šveicē (International School of Berne) un individuālā kārtā mācījies Kimer Sena universitātē un Kimer Sena militārajā universitātē.

Ziemeļkorejā ir obligāta bezmaksas 11 gadu izglītība. Ir 150 augstskolas. Ir valsts veselības aizsardzības sistēma. Ir vairāk kā 2400 slimnīcu un 5600 poliklīniku. Veselības aizsardzībai tiek tērēts aptuveni 3% no valsts ieņēmumiem.

Ziemeļkoreja ir ideoloģizēta valsts, kuras lielākā daļa iedzīvotāju patiešām tic valsts ideoloģijai. Pie tam, lai gan Rietumvalstu propaganda liek noprast, ka ziemeļkorejieši dzīvo “kā mucā” un neko nezin par ārpasaulē notiekošo, tā nav taisnība. Ziemeļkorejas iedzīvotāji saņem pietiekami kvalitatīvu informāciju par pasaulē notiekošo (noteikti kvalitatīvāku nekā Latvijas mediju patērētāji), protams, pasniegtu no valdošās ideoloģijas skatu punkta, bet tā tas tiek darīts arī t.s. “brīvajā pasaulē”.

Ziemeļkorejā brīvi pieejams ir savs interneta analogs, kurš nav pieslēgts globālajam internetam, kā arī atsevišķās interneta kafejnīcās ir arī globālais internets. Ir savi mobilie sakari. Ierindas ziemeļkorejiešiem ārvalstu mediju produkciju lietot ir aizliegts un par to pienākas cietumsods, tiesa gan analoģisks sods pienākas dienvidkorejiešiem par Ziemeļkorejas mediju produkcijas lietošanu.

Ziemeļkoreja veic aktīvu, uz ārvalstīm orientētu propagandisku darbu, izdod laikrakstus un grāmatas sešās lielākajās pasaules valodās, raida (tai skaitā izmantojot satelītus) ārvalstu publikai paredzētus radio un TV raidījumus, kā arī izvieto materiālus globālajā internetā (visvairāk – youtube).

Kā labu Ziemeļkorejas propagandas piemēru var minēt gan iekšējām, gan ārējām vajadzībām radīto dokumentālo filmu “Mūsdienu propaganda” (2012):

Kimer Sena un Kim Čenira darbi internetā krievu valodā:  http://publ.lib.ru/ARCHIVES/K/KIM_Ir_Sen/_Kim_Ir_Sen.html  ;
http://publ.lib.ru/ARCHIVES/K/KIM_Chen_Ir/_Kim_Chen_Ir.html

4. Ziemeļkorejas armija

Ziemeļkorejai ir 4. vai 5. skaitliski lielākā armija pasaulē un bez pārspīlējumiem var apgalvot, ka Ziemeļkorejai ir arī viena no spēcīgākajām armijām pasaulē. Ziemeļkorejas armijā ir 1,115 miljonu karavīru un 7,7 miljoni rezervistu, no kuriem 6,6 milijoni ir Strādnieku – zemnieku sarkanās gvardes (zemessardzes) dalībnieki. Sauszemes spēkos ir apmēram 1 miljonu karavīru (to starpā 87 000 “specnazs”), jūras spēkos 60 000 karavīru un gaisa spēkos 110 000 karavīru (to starpā 7000 “specnazs”).

Ziemeļkorejā ir obligāts militārais dienests sākot no 17 gadiem un dienesta ilgums sauszemes spēkos ir 5 – 12 gadi, gaisa spēkos 3 – 4 gadi, bet jūras spēkos 5 – 10 gadi. Ziemeļkorejā neeksistē civilās būvorganizācijas un visas ēkas būvē armija.

Ziemeļkorejas armijai ir apmēram 4000 tanki, 2500 bruņutransportieri, vairāk kā 10000 dažāda tipa artilērijas vienības, vairāk kā 500 dažāda tipa karakuģu, apmēram 1000 dažāda tipa kara lidmašīnu, vairāk kā 500 helihopteru, vairāki desmit raķešu “zeme – zeme” palaišanas ierīces. Ziemeļkorejai ir kodolieroči. Ziemeļkoreja ir nosūtījusi savus militāros konsultantus uz 12 Āfrikas valstīm.

Īpaša loma Ziemeļkorejas armijā ir speciālām izlūkošanas- diversiju vienībām, kuras ir sakoncentrētas skaitliski lielās vienībās, un to izmantošanā Ziemeļkorejai ir savs, unikāls stils.

Ar lielu daļu ieroču Ziemeļkoreja sevi nodrošina pati. Armijas vajadzībām Ziemeļkoreja tērē apmēram 27% no saviem ienākumiem. Ziemeļkorejas militārā doktrīna ir aktīvā aizsardzība.

Kā būtisks Ziemeļkorejas armiju un sabiedrību raksturojošs apstāklis jāmin korejiešiem piemītošais konfuciāniskais darba tikums, kurš Korejā vispār un jo īpaši Ziemeļkorejā tuvojas maksimāli iespējamām robežām. Tas izpaužas cilvēku pilnīgā, pašaizzliedzīgā pašatdevē veicot savus pienākumus. Tā rezultātā, korejieši un jo īpaši ziemeļkorejieši, strādā burtiski gandrīz kā roboti. Rezultāta sasniegšanai tiek upurēts viss, tai skaitā brīvais laiks un nakts miers. Piemēram, pirms svinīgām militārām parādēm ziemeļkorejieši nepārtraukti trenējas diennaktīm no vietas (Ziemeļkorejas armijai ir savs unikāls militāro parāžu solis, kuru ir grūti sinhroni izpildīt).

Cits būtisks apstāklis – Ziemeļkorejas armijā un sabiedrībā kopumā ir ļoti augsts kaujasgars, kas nozīmē, ka armija karos “no sirds” ar maksimālu pašatdevi, jo īpaši ārējas agresijas gadījumā.

Pēc daļas militāro ekspertu aplēsēm Ziemeļkorejas armija ir spējīga salīdzinoši īsā laika posmā sagraut Dienvidkorejas armiju un pārņemt savā kontrolē tās teritoriju. Salīdzinājumam Dienvidkorejas armijā ir 655 000 karavīru (rezervisti – 4,2 miljoni) ar obligātā militārā dienesta ilgumu 21 mēnesis, bet Japānai (127 miljoni iedzīvotāju uz nepilniem 378 tūkstošiem kvadrātkilometru) vispār nav savas armijas un ir tikai zemessardze.

5. Ārpolitika

Ziemeļkorejai ir diplomātiskas attiecības ar 161 pasaules valsti, bet nav diplomātisko attiecību ar 31 valsti, to skaitā ASV un Japānu.

Salīdzinoši labas attiecības Ziemeļkorejai ir ar Ķīnu un Krieviju, ko reizēm Rietumvalstu propagandisti izmanto, lai radītu iespaidu, ka Ķīna un Krievija ir vainojamas Ziemeļkorejā notiekošajā, kas neatbilst patiesībai.

Ziemeļkoreja labprāt uztur labas attiecības ar Ķīnu un Krieviju, sadarbojas ar tām un izmanto visas to sniegtās iespējas, tai pat laikā Ziemeļkorejai ir pietiekami stingra sapratne par savām nacionālajām interesēm un sava veida mesiānistiska pārākuma sajūta pār visu pasauli, tai skaitā pār saviem lielākajiem draugiem un partneriem (viena no pēdējām sociālisma citadelēm, ļaunuma pārņemtās pasaules ielenktā labo tikumu saliņa). Šī iemesla dēļ pat Ķīna un Krievija nespēj ietekmēt Ziemeļkoreju jautājumos, kurus tā uzskata sev par vitāli svarīgiem, un konkrēti kodolprogrammas un ballistisko raķešu programmu attīstības jomā. (Jau vairākus gadus gan Ķīna, gan Krievija cenšas panākt Ziemeļkorejas kodolprogrammas pārtraukšanu, kura tām abām ir neizdevīga, bet bez panākumiem.)

Visievērojamāko atbalstu Ziemeļkoreja saņem no Ķīnas, kura iegulda Ziemeļkorejā lielus līdzekļus, bet tas to nepadara par Ķīnas marioneti. Ķīna savukārt Ziemeļkoreju uzskata par savas militārās aizsardzības sistēmas priekšposteni un uzbrukums Ziemeļkorejai pēc būtības tiks traktēts kā uzbrukums Ķīnai ar attiecīgu reakciju.

6. ASV – Ziemeļkorejas saspīlējuma iemesli

Notikumiem mēdz būt vienkārši, viegli saskatāmi un acīmredzami iemesli, bet reizēm sarežģītu un daudzslāņainu procesu gadījumā notikumi ceļas summējoties daudziem iemesliem, daži no kuriem atrodas sabiedrības uzmanības “virspusē”, bet daži ir grūtāk saskatāmi. Tā tas bieži ir ar nozīmīgākajiem politiskajiem notikumiem un visdrīzāk tā tas ir arī ar jaunāko Korejas krīzi.

Var izdalīt sekojošus 2017.gada ASV – Ziemeļkorejas attiecību saasinājuma iemeslus:
*) ASV iekšējās problēmas un nepieciešamība pēc jebkāda kara; *) ASV iekšējā cīņa par varu; *) jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa apsolītā antiĶīnas politikas realizācija; *) jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa valsts pārvaldes un ārpolitikas stils (politika kā šovs, prezidents kā šovmens); *) ASV Republikāņu partijas klasiskais un ierastais ārpolitikas stils, veicot tiešus un atklātus militārus iebrukumus; *) ASV stratēģiskie plāni izveidot pret Ķīnu un Krieviju vērstu pretraķešu aizsardzības sistēmu, kura var izjaukt kodollīdzsvaru; *) ASV autoritātes atjaunošana Klusā okeāna reģionā un savu sabiedroto (pirmkārt Japānas un Dienvidkorejas) saukšana pie kārtības; *) apstākļu radīšana ASV “vadāmā haosa” tehnoloģiju realizācijai t.s. ”pasaules darbnīcas” reģionā *) stratēģisku apstākļu radīšana ASV Demokrātu partijas “vēstures beigu” koncepcijas (autors – japānis Fukujama) realizācijai, kādēļ nepieciešams iznīcināt sociālistisko un attīstīties spējīgo Ziemeļkoreju

6.1. ASV iekšējās problēmas un nepieciešamība pēc jebkāda kara

ASV sabiedrībā un ekonomikā ir uzkrājušās milzu problēmas, kuru rezultātā strauji krītas ASV iedzīvotāju kvalitāte un strauji samazinās ekonomiskie rādītāji. ASV ir nepieciešamas nopietnas iekšpolitiskās reformas, kuras daudziem būs sāpīgas un kuras jau ir stipri nokavētas. Tā rezultātā ASV riskē viena vai otra iemesla dēļ (ekonomiskās lejupslīdes vai reformu rezultātā radīto juku dēļ) noslīdēt no vadošās pasaules valsts pozīcijām uz 3. – 5. ietekmīgākās pasaules valsts pozīcijām, kas neizbēgami radīs graujošu ietekmi uz ASV iekšpolitisko un ārpolitisko situāciju. Šāda tipa problēmas ASV līdz šim ir risinājusi uz citu valstu aplaupīšanas rēķina, izraisot dažādās pasaules malās dažāda mēroga jukas un karus, no kā guva sev politiskos labumus un ekonomiskos resursus savu problēmu pārvarēšanai. Tā kā angloamerikāņi neizceļas ar īpašu gudrību un izdomas bagātību, arī līdzšinējās problēmas ASV plāno risināt līdzīgā veidā, tikai nu vairs nav atlikušas valstis, ar kurām viegli un bez sāpīgām sekām varētu karot, un pašreiz visa pasaule jau ir pietiekami labi informēta par angloamerikāņu problēmu risināšanas metodoloģiju.

6.2. ASV iekšējā cīņa par varu

ASV sabiedrība un elite ir sašķelta divās nesamierināmās daļās un šī sašķeltība ir salīdzināma ar to šķelšanos, kāds ASV bija 19.gadsimta vidū, kura rezultātā izcēlās asiņains pilsoņu karš. Šādos apstākļos jaunajam ASV prezidentam Donaldam Trampam un viņa apkārtnei viena no galvenajām valsts pārvaldes problēmām ir vispār noturēties pie varas (šādā sašķeltā stāvoklī ASV rīcībspēja ir ievērojami apgrūtināta un tā nav spējīga realizēt puslīdz adekvātu iekšpolitiku un ārpolitiku). Lai to nodrošinātu nepieciešams gan novērst ASV sabiedrības uzmanību no iekšpolitiskām batālijām, konsolidēt savus atbalstītājus, vismaz daļēji vājināt savu politisko pretinieku argumentācijas spēku un rast vismaz pagaidu, situatīvu atbalstu daļā politisko pretinieku. Attiecību saspīlējums ar Ziemeļkoreju ļoti labi veic visus šos uzdevumus.

6.3. Jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa apsolītā antiĶīnas politikas realizācija

Viens no jaunievēlētā prezidenta Donalda Trampa priekšvēlēšanu solījumiem bija vērsties pret Ķīnu, kas apdraud ASV pilsoņu ekonomisko labklājību. Tā kā Ziemeļkoreja atrodas Ķīnas ietekmes zonā un ir Ķīnas aizsardzības sistēmas priekšpostenis, tad ar draudiem vērsties pret Ziemeļkoreju tiek draudēts Ķīnai un tas notiek laikā kad tuvojas kārtējais Ķīnas vadības atskaitīšanās par paveikto laiks un iespējamo kadru pārmaiņu valsts vadībā laiks. Tādējādi attiecību saspīlējums ar Ziemeļkoreju ir Donalda Trampa administrācijas mēģinājums izpildīt vienu no saviem priekšvēlēšanu solījumiem (tiesa gan balansējot uz cita priekšvēlēšanu solījuma (neiebrukt citās valstīs) klajas neizpildes rēķina).

6.4. Jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa valsts pārvaldes un ārpolitikas stils (politika kā šovs, prezidents kā šovmens)

Jaunievēlētajam ASV prezidentam Donaldam Trampam ir savs uzvedības stils, pateicoties kuram viņš ir guvis panākumus, un pateicoties kuram viņš tika ievēlēts par ASV prezidentu. Šo stilu varētu raksturot ar vārdu “šovs” vai “šovmens” un tā būtība ir no visa taisīt šovu un pašam nepārtraukti būt par šovmenu. To, ka tas tā ir labi apliecināja Trampa prezidentūras pirmās simts dienas un to pierāda arī attiecību saasinājums ar Ziemeļkoreju.

Nevarētu teikt, ka Donalds Tramps šai ziņā ir kaut kas unikāls. ASV politika vispār jau sen ir pārvērtusies par šovu, bet ASV prezidenti par šovmeņiem un Baraks Obama šai ziņā līdz šim demonstrēja vislielākos šovmeņa panākumus, tomēr Donalds Tramps atšķiras no sava priekšgājēja ne tikai ar to, ka viņš amerikāņu un pasaules publikai demonstrē konservatīvu šovu, bet arī ar to, ka dara to pilnīgi atklāti, nemaz neslēpjot šova elementus un nekaunoties no šovmeņa (āksta) tēla.

Saprotot to, ka jaunākās Ziemeļkorejas krīzes izraisīšanā liela nozīme ir šāda tipa šova nepieciešamībai, varētu nesatraukties, jo šovs kā virtuāla parādība var arī tāds palikt, tomēr tā tas līdz galam nav. Pat, ja saspīlējums ir radies kā šovs un ar mērķi taisīt šovu, tas var samērā viegli pāraugt reālā militārā konfrontācijā.

6.5. ASV Republikāņu partijas klasiskais un ierastais ārpolitikas stils, veicot tiešus un atklātus militārus iebrukumus

ASV divpartiju politiskajā sistēmā katrai partijai ir raksturīgs savs uzvedības un realizējamās politikas stils. Šie stili nav akmenī iecirsti un mēdz arī mainīties, bet pa lielam pietiekami droši var prognozēt kāda veida politiku realizēs viena vai otra partija. Tas attiecas arī uz ārpolitiku un metodēm ar kādām amerikāņi iejaucas citu valstu iekšējās lietās. ASV Demokrātu partijai ir tieksme izmantot netiešas metodes un likt uzsvaru uz t.s. “maigo varu”, realizējot upurvalstīs dažāda veida iekšējās nebūšanas un valsts apvērsumus, savukārt ASV Republikāņu partijai ir tieksme rīkoties stingri, tieši un atklāti, realizējot tiešas un atklātas militāras kampaņas. No šāda skatu punkta raugoties ASV – Ziemeļkorejas saspīlējums ir klasiskas ASV Republikāņu partijas politiskās metodoloģijas rezultāts un šis konflikts patiešām var izvērsties īstā karā.

6.6. ASV stratēģiskie plāni izveidot pret Ķīnu un Krieviju vērstu pretraķešu aizsardzības sistēmu, kura var izjaukt kodollīdzsvaru

Lai ko arī neteiktu ASV politiķi, bet apgalvojums, ka Ziemeļkoreja apdraudot ASV ir smieklīgs un pa lielam arī nepatiess. Toties ir divas valstis, kuras ASV uzskata par saviem stratēģiskiem pretiniekiem un pret kurām realizē dažāda veida pasākumus. Šīs valstis ir Krievija ar Ķīnu (pirmkārt Krievija) un galvenais to ASV apdraudēšanas veids ir kodolieroči (t.s. “kodoltriāde” – kodolraķetes, kodolkuģi un zemūdenes un ar kodollādiņiem bruņotā stratēģiskā aviācija). Galvenais amerikāņu izvēlētais stratēģiskais aizsardzības veids pret šiem potenciālajiem draudiem ir pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidošana, kura ļaus notriekt visu vai lielāko daļu no …… atbildes trieciena kodolraķetēm. Tas ir, ASV veido pretraķešu aizsardzības sistēmu nevis tādēļ, lai izslēgtu kodoluzbrukuma iespējas (tas pagaidām tehniski nemaz nav iespējams), bet gan, lai aizsargātos no atbildes kodoluzbrukuma, kuru ir izraisījis ASV veikts kodoluzbrukums. Šāda veida plāni un darbības, protams, ievērojami saasina starptautisko saspīlējumu, kas ir labi redzams, un izraisa potenciālo upurvalstu atbildes bruņošanos un gatavošanos liela mēroga karam, kas arī ir novērojams.

Šīs ASV militārās stratēģijas ietvaros konflikta saasināšana ar Ziemeļkoreju ir ļoti labs formāls iemesls pretraķešu aizsardzības sistēmas radīšanai ASV rietumu piekrastes nosegšanai. Ja Eiropā veidotajai pretraķešu aizsardzības sistēmai nav nekāda sakarīga pamatojuma un ir skaidrs, ka tas tiek veidots augstāk minēto iemeslu dēļ, gatavojoties kaut kad nākotnē veikt kodoluzbrukumu Krievijai, tad Ziemeļkorejas kodolraķešu potenciālais apdraudējums ir lai gan nepārliecinošs, tomēr vismaz daļēji reāls pamatojums. Tāpēc attiecību saasināšana ar Ziemeļkoreju visa cita starpā ļauj paātrinātā kārtā attīstīt ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu.

6.7. ASV autoritātes atjaunošana Klusā okeāna reģionā un savu sabiedroto (pirmkārt Japānas un Dienvidkorejas) saukšana pie kārtības

Viena no ASV ārpolitikas problēmām ir katastrofāls autoritātes zudums. Ja morālās autoritātes ASV sen vairs nav un visa pasaule zin, ka amerikāņi ir rafinēti un egocentriski meļi, kuriem nedrīkst uzticēties, tad pēdējā laikā no ASV arvien vairāk sāk nebaidīties un atklāti nepakļauties kategoriskām ASV rekomendācijām. Šie procesi notiek arī Klusā okeāna reģionā un uzskatāmākā to izpausme ir Filipīnu prezidenta uzdrīkstēšanās publiski nosaukt ASV prezidentu par “kuces dēlu” un ASV galvenā reģionālā sabiedrotā (Japānas) pietiekami atklātā tuvināšanās Krievijai. Aktivizējot Korejas krīzi ASV “noliek pie vietas” savus divus galvenos sabiedrotos reģionā (Japānu un Dienvidkoreju) un caur to parāda citām reģiona valstīm “kurš mājā ir saimnieks”.

Kā jau tika minēts Ziemeļkorejai ir viena no spēcīgākajām armijām pasaulē un tā ir spējīga samērā īsā laika posmā iekarot gan Dienvidkoreju, gan arī Japānu, kurai pēc Otrā pasaules kara ir aizliegts uzturēt savu armiju. Abu šo valstu galvenais drošības garants ir ASV armija. Ja amerikāņi pēkšņi izdomā aiziet vai sāk vilcināties ar savu saistību izpildi, tad tas gan Dienvidkorejas, gan Japānas politiķus pietiekami lielā mērā satrauc. Šis ir viens drošs paņēmiens kā amerikāņi var piespiest Dienvidkoreju un Japānu piespiest pildīt savu gribu, bet ir arī cits.

Kā jau tika minēts, Ziemeļkorejas militārā doktrīna ir aktīvā aizsardzība, kas nozīmē, ka uzbrukuma vai droši zināmu uzbrukuma plānu gadījumā Ziemeļkoreja centīsies karadarbību pārnest uz pretinieka teritoriju. Tas nozīmē, ka ASV uzbrukuma gadījumā Ziemeļkoreja centīsies dot atbildes triecienus. Ja ASV ir tālu un līdz ASV Ziemeļkorejai iespējams ir “rokas pa īsām”, tad galvenie ASV sabiedrotie, kuru teritorijās atrodas ASV karabāzes, ir tuvu un blakām. Tas nozīmē, ka ASV uzbrukuma gadījumā pietiekami droši var apgalvot, ka Ziemeļkoreja mēģinās uzbrukt Dienvidkorejai un Japānai. Tas savukārt nozīmē, ka ar draudiem dot militāru triecienu pa Ziemeļkoreju, mazākā mērā tiek biedēta Ziemeļkoreja, kura tam ir gatava un nepārtraukti gatavojas šādai notikumu attīstībai, bet lielākā mērā tādā veidā tiek šantažētas Dienvidkoreja un Japāna.

Nesen ASV ģenerālis publiski atzina, ka uzbrukuma Ziemeļkorejai gadījumā ies bojā miljoni cilvēku un ir skaidrs, ka liela daļa šo upuru būs no Dienvidkorejas un Japānas puses. Pie tam, kas ir ļoti būtiski, šāda kara gadījumā var tikt iznīcinātas Dienvidkorejas un Japānas rūpniecības, kas aizņem pietiekami nozīmīgu daļu globālā tirgus un kas ir konkurents Eiropas un ASV rūpniecībai. Ļoti iespējams, ka tieši Dienvidkorejas un Japānas rūpniecības iznīcināšana ir viens no Korejas krīzes iemesliem un tas ļoti labi sasaucas ar Donalda Trampa pasludināto ASV ekonomikas un rūpniecības atjaunošanas politiku.

6.8. Apstākļu radīšana ASV “vadāmā haosa” tehnoloģiju realizācijai t.s. ”pasaules darbnīcas” reģionā

Viena no ASV ilgtermiņa attīstības stratēģijām, kuru dedzīgi atbalsta un realizē ASV Demokrātu partija (bet kuru atbalsta arī daudzi republikāņi), ir haosa radīšana nozīmīgos pasaules reģionos, lai resursi no šiem un citiem apdraudētiem reģioniem pārplūstu uz ASV. Tas ir, tā kā ASV nespēj uzlabot savu ekonomisko stāvokli, tad, lai saglabātu globālās līderpozīcijas, ASV ievērojami pasliktina citu valstu politekonomisko situāciju, daudzas no tām burtiski iznīcinot un “iedzenot” viduslaikos (tādējādi daļa konkurentu tiek iznīcināta, daļa novārdzināta, bet daļa iebiedēti). Tas tiek realizēts ar t.s. “vadāmā haosa” tehnoloģiju palīdzību, bet, lai šīs tehnoloģijas vispār sāktu izmantot, kaut kādā veidā vispirms ir jāiznīcina adekvātas sabiedriskās organizācijas mehānismi, ko atsevišķos gadījumos var izdarīt tikai organizējot karu vai arī veicot atklātu militāru iebrukumu.

Tā kā gan Dienvidkoreja, gan Japāna, gan Ziemeļkoreja, gan Ķīna ir augsti tehnoloģizētas un labi organizētas valstis, “vadāmā haosa” tehnoloģiju izmantošanai pret tām sākotnēji ir jāiznīcina to sabiedriskā organizētība, ko var izdarīt tikai ar lielu karu šajā reģionā. Un tā kā šis reģions tiek dēvēts par “pasaules darbnīcu”, jo tajā saražo lielāko daļu pasaulē lietoto preču, tad šī reģiona haotizācija vienlaicīgi haotizēs arī visu pārējo pasauli (nebūs vairs pieejamas ierastās preces par samērā lētu naudu), kā arī dos iespēju atjauno pašmāju rūpniecību (būs labs iemesls un nebūs konkurentu), kas atkal, labi saskan ar Donalda Trampa pasludināto ASV ekonomikas un rūpniecības atjaunošanas politiku.

6.9. Stratēģisku apstākļu radīšana ASV Demokrātu partijas “vēstures beigu” koncepcijas (autors – japānis Fukujama) realizācijai, kādēļ nepieciešams iznīcināt sociālistisko un attīstīties spējīgo Ziemeļkoreju

Galvenā ASV Demokrātu partijas ilgtermiņa globālās attīstības koncepcija ir japāņa Fransisa Fukujamas “Vēstures beigu” koncepcija. Saskaņā ar šo koncepciju, lai pasaulē vairs nebūtu karu, ir jālikvidē karu rašanās cēlonis, kas ir dažādie uzskati, attiecīgi ir jāiznīcina pilnīgi visas ideoloģijas un ideoloģija kā tāda un jānonivelē pilnīgi visas vērtības (arī un pirmām kārtām ģimenes vērtības). Tad cilvēki no vienas puses pārvērtīsies pelēkā bezgribas substancē, kura ir ļoti viegli vadāma un ar kuru var darīt pilnīgi jebko (pat burtiski dzīt uz nokaušanu), bet no otras puses tad vairs nebūs iemesla savstarpējiem strīdiem un kariem. Tās tad būs vēstures beigas.

Šādā vēstures beigu stāvoklī visa cita starpā varēs arī viegli apstādināt tehnisko progresu, kurš tik ļoti satrauc Rietumvalstu valdošās aprindas, un pavērst sabiedrības attīstību atpakaļ (radīt “jaunos viduslaikus”). Bet … tehniskais progress tad ir jāapstādina pilnīgi visā pasaulē, jo nevar būt tā, ka visur tehniskais progress tiek apstādināts, bet kaut kādā organizatoriski nodalītā Ziemeļkorejā, Kubā vai kur citur saglabājas augsti tehnoloģizēta un pie tam vēl sociālistiska sabiedrība, kurā turpinās tehniskais progress vai kurā nepieciešamības gadījumā tas var tikt viegli atjaunots. Attiecīgi no šīs un šāda veida globālo koncepciju skatu punkta burtiska Ziemeļkorejas iznīcināšana tuvāko desmitgažu laikā ir neizbēgama (tas ir, šīs koncepcijas iedzīvinātāji par katru cenu to centīsies izdarīt).

Un te ir jāpiemin viena būtiska un ļoti interesanta nianse. No ASV Demokrātu partijas un “vēstures beigu” koncepcijas realizācijas skatu punkta Ziemeļkoreja Amerikas Savienotajām Valstīm noteiktā ziņā ir bīstamāks pretinieks nekā Ķīna un Krievija, tāpēc arī ASV Demokrātu partija kategoriski uzstāj, ka pa priekšu ir “jātiek galā” ar Krieviju, pēc kā var “ķerties klāt” Ķīnai, savukārt Ziemeļkoreja ir jāiznīcina pēdējā. Tas var šķist absurdi, bet tā tas ir, neskatoties uz to, ka Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kuras kodolarsenāls ir līdzvērtīgs vai pat pārāks par ASV kodolarsenālu, bet Ķīna ir iedzīvotājiem bagāta lielvalsts nu jau ar pirmo pasaules ekonomiku un tā turpina attīstīties, pilnveidojot arī savas militārās tehnoloģijas un tuvojoties ASV un Krievijas bruņoto spēku līmenim.

Pirmkārt, ir jāņem vērā, ka, kamēr eksistē Krievija, Ķīna un esošās starptautisko tiesību normas, tikmēr ASV nav iespējams nesodīti pielietot kodolieročus totālai pretinieka iznīcināšanai. Tas ir, var biedēt ar to un iespējams var daļēji, it kā “netīšām” tos nelielā daudzumā pielietot, bet apzināta, atklāta un pilnīga kodolieroču pielietošana nav iespējama, bet bez tā Ziemeļkoreju atklātā karā pilnībā uzvarēt nav iespējams, nenesot nopietnus zaudējumus.

Otrkārt, Krievija un daļēji arī Ķīna ir pietiekami deideoloģizētas valstis, kas nozīmē, ka tās ir iespējams salīdzinoši vienkārši iznīcināt “no iekšienes”. Šī ir iecienīta ASV Demokrātu partijas darbības metode, kurā tā ir sasniegusi noteiktu pilnību. Pie tam šī ir salīdzinoši droša metode, jo neveiksmes gadījumā maz kas tiek zaudēts, pretinieks paliek neiznīcināts, bet pašiem netiek nodarīts ievērojams kaitējums. Tāpat jāņem vērā, ka neveiksme atklātā vai slēptā karā pret Krieviju vai Ķīnu pilnībā neiznīcina autoritāti, jo tās ir spēkos līdzvērtīgas lielvalstis.

Treškārt, Ziemeļkoreja ir stipri ideoloģizēta valsts, kas ir pilnīgs pretstats ASV Demokrātu partijai un tam sabiedrības ideālam, ko viņi mēģina realizēt gan ASV, gan visā pasaulē. Tas nozīmē, ka Ziemeļkoreja var nodarīt ASV Demokrātu partijai nozīmīgus ideoloģiskus zaudējumus vai pat ideoloģiski uzvarēt to, kas izpaustos ne tikai kā daļas Demokrātu partijas apspiesto spēku nostāšanās Ziemeļkorejas pusē, bet arī kā jebkādu ideoloģisku spēku, kurus tik cītīgi apkaro Demokrātu partija, ievērojama pieņemšanās spēkā.

Ceturtkārt, Ziemeļkoreja ir maza valsts. Ziemeļkoreja ir “mazs cinītis”, kurš var apgāzt “lielu vezumu”. Neuzstājot uz attiecīgām pasaulskata un labdabības asociācijām, ASV pašreiz ir impotents gigants uz māla kājām, kurš ir salīdzināms ar antīko laiku Persijas impēriju, bet Ziemeļkoreja ir spēcīga un pašpietiekama valsts, kura pēc sava kaujasgara līdzinās antīkai Grieķijai. Ja ASV nopietni uzbruks Ziemeļkorejai, tad ir pietiekami liela varbūtība, ka šo karu ASV zaudēs un ka tas tai radīs visnopietnākās sekas, līdz pat ASV sabrukumam.

Saasinoties attiecībām ar ASV, Ziemeļkoreja paziņoja, ka agresijas pret to gadījumā agresori pretī saņems “totālu karu”. Kas ir “totāls karš”? Tas ir karš uz pilnīgu pretinieka iznīcināšanu par katru cenu (ideja vienkārša, ja pretinieks grib iznīcināt mūs, tad mēs maksimāli mēģināsim iznīcināt pretinieku). Totāls Ziemeļkorejas karš nozīmē ne tikai iebrukumu Dienvidkorejā un Japānā, ne tikai visa veida raķešu, tai skaitā kodolraķešu, pielietošanu pret agresoru (tai skaitā pret ASV teritoriju), bet arī vērienīgu diversiju un teroristisku karu. Tā kā Ziemeļkorejas armija gadu desmitiem ir pievērsusi pastiprinātu uzmanību diversiju kara tehnikas izstrādei un liela skaita diversantu apmācībai, var droši prognozēt, ka ASV, nopietna uzbrukuma Ziemeļkorejai gadījumā, visā pasaulē pret sevi saņems tik vērienīgu teroristisku aktivitāti, ka musulmaņu terorisms liksies nevainīgas mazu bērneļu rotaļas.

Vēl, reaģējot uz paziņojumiem par ASV flotes nosūtīšanu uz Japānas jūru, kas ir viens no reālas militāras agresijas priekšvēstnešiem, Ziemeļkoreja paziņoja, ka nepieciešamības gadījumā iznīcinās savai piekrastei tuvumā esošos ASV karakuģus. Var pret šāda veida paziņojumiem izturēties skeptiski, bet ir pamats uzskatīt, ka šis paziņojums nav blefs un tukša plātīšanās un ka tam ir nopietns pamats, kas nozīmē, ka ASV kara flotei karš ar Ziemeļkoreju var nest vai nu nopietnus zaudējumus vai pat tā var tikt pilnībā sagrauta (visi uz Ziemeļkoreju nosūtītie amerikāņu kuģi var tikt iznīcināti).

Tā visa rezultātā var izveidoties situācija, kad ASV, uzbrūkot Ziemeļkorejai, negūst militāru uzvaru, cieš smagus teritoriālus zaudējumus (daļas vai visas Dienvidkorejas teritorijas zaudējums), cieš ļoti ievērojamus dzīvā spēka zaudējumus (tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu nogalinātu ASV karavīru), cieš ļoti ievērojamus kara tehnikas zaudējumus (nogremdēti karakuģi, tai skaitā tādi, kuri līdz šim skaitījās nenogremdējami, notriektas lidmašīnas), kā arī cieš ievērojamus zaudējumus visā pasaulē (tai skaitā ASV teritorijā) no Ziemeļkorejas diversantu armijas darbības. Tikai tiešie zaudējumi šai gadījumā ir tik lieli, ka to sekas priekš ASV ir grūti prognozējamas, bet vislielākais zaudējums būs pilnīgs ASV autoritātes zudums, jo, ja globāla lielvalsts zaudē karu “pundurvalstij”, tad šāda valsts momentāni pārstāj būt ne tikai par globālu lielvalsti, bet arī par lielvalsti vispār.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, Donalda Trampa administrācija, uzsākot Korejas krīzes eskalāciju, no vienas puses dara no demokrātu stratēģijas viedokļa kaut ko drausmīgu (mēģina sākt karu, kam ASV var nebūt gatava un kurā ASV var piedzīvot katastrofālu zaudējumu), bet no otras puses iebilst pret šīm darbībām ir ļoti grūti, jo Ziemeļkoreja patiešām ir viens no bīstamākajiem Demokrātu partijas ideoloģiskajiem ienaidniekiem, kurš to koncepcijas iedzīvināšanai ir jāiznīcina, un iespējams tas var izdoties jau tagad (ir lielas cerības un kārdinājums tam ticēt). Tādējādi Donalds Tramps, saasinot attiecības ar Ziemeļkoreju, vienlaicīgi atbruņo savus politiskos konkurentus, padara tos par daļējiem, situatīviem sabiedrotajiem un ved ASV pa ceļu, kurš to var novājināt vai pat novest līdz lielākai katastrofai, kāda savulaik tika piedzīvota dēļ Vjetnamas avantūras.

7. Vai Ziemeļkoreja apdraud pasauli?

ASV, eskalējot Korejas krīzi, apgalvo, ka Ziemeļkoreja apdraudot pasauli. Lai gan tie ir acīmredzami agresora savu upuri nomelnojoši paziņojumi, ir vērts apskatīt sīkāk šādu apgalvojumu loģiku.

Vispirms jānorāda, ka Ziemeļkoreja nerada nekādus tūlītējus militārus draudus ne ASV, ne tās sabiedrotajiem – Japānai un Dienvidkorejai, un Ziemeļkorejas militarizācijai un agresīvai retorikai ir pirmkārt pašaizsardzības nozīme. Un tieši pašaizsardzības dēļ gan Ziemeļkoreja, gan virkne citu valstu (Indija, Pakistāna, Izraēla, Saūdu Arābija, Irāna u.c.) vēlas iegūt atomieročus, jo atomieroču esamība ir samērā droša garantija, ka pret valsti netiks vērsts tiešs militārs uzbrukums.

Apstākļus, kuros daudzas valstis izvēlas šādu pašaizsardzības taktiku, radīja tieši amerikāņi veicot virkni nelikumīgu militāru iebrukumu vairākās valstīs (Irākā, Dienvidslāvijā, Lībijā) un faktiski apliecinot, ka visdrošākās starptautisko tiesību normas ir spēka un spēcīgākā tiesības.

Būtisks Ziemeļkorejas ideoloģijas čučhe uzstādījums ir orientēšanās uz sevi un ārējas agresijas nepieņemamība, tāpēc droši var apgalvot, ka Ziemeļkoreja, ja to liks mierā, nevienam neuzbruks, par ko liecina arī apstāklis, ka vairāk kā 50 gadu garumā Ziemeļkoreja ir nodzīvojusi kā ielenktā cietoksnī un nav uzbrukusi nevienai valstij. Šādi Ziemeļkoreja var nodzīvot vēl gadu desmitus un simtus. Pie tam esošajā pasaulē otrā un zemāka līmeņa valstīm atklāti uzbrukt kādai kaimiņvalstij līdzinās pašnāvībai, tāpēc tas visa cita starpā ir neracionāli un galēji neizdevīgi.

Pavisam cita lieta ir ASV, kura ir XX gadsimta otras puses un XXI gadsimta agresīvākā valsts un kura nepārtraukti kādam uzbrūk un nepārtraukti ar kādu karo. Pēc ASV raķešu triecieniem pa Sīriju nu var arī teikt, ka ASV prezidents Donalds Tramps apdraud mieru pasaulē lielākā mērā nekā Ziemeļkorejas vadītājs Kims Čonins, jo Tramps ir devis pavēli uzbrukt ārvalstij, kura to neapdraud, bet Čonins šādu pavēli nav devis.

Kāda ir ASV pārstāvju loģika, kad viņi paziņo, ka, piemēram, Ziemeļkoreja apdraudot ASV? Ar tādu loģiku  var tik pat labi paziņot, ka, piemēram, Krievija apdraud ASV vai ka Ķīna apdraud ASV vai ka Irāna apdraud ASV utt. Arī šādi amerikāņi regulāri izsakās.

Tāda veida angloamerikāņu paziņojumi balstās uz faktu, ka kādai valstij ir kaut vai teorētiskas iespējas nodarīt ASV (vai vienalga kam) puslīdz ievērojamu kaitējumu (reizēm fakta vietā var būt izdomājumi kā tas bija Irākas gadījumā) un uz pieņēmumu, ka iespējams kaut kad nezin kad nākotnē šajā valstī pie varas var nākt vadītājs, kurš var dot attiecīgu pavēli. Tas ir, šie paziņojumi ir teorētisku, mazvarbūtisku pieņēmumu produkts.

Tādā veidā domājot, tik tiešām Ziemeļkorejas kodolprogramma rada draudus ASV, bet vēl lielāks apdraudējums ASV ir Ķīna un Krievija. (Šādi raugoties Krievija pati par sevi ASV pastāvēšanai ir superdrauds un amerikāņi tāpēc realizē attiecīgu politiku pret Krieviju.) Sekojot šai loģikai ASV neapdraud tikai valstis, kuras tā ir daļēji vai pilnībā pakļāvusi vai arī pilnībā nevarīgas valstis.

Interesanti, ka šo loģiku attiecībā pret sevi amerikāņi nepielieto, jo gan Krievija, gan Ķīna arī šādām acīm varētu paskatīties uz ASV un tam būtu daudz lielāks pamats, jo ASV nepārtraukti kādam uzbrūk un tāpēc, ka ASV ir gan reāli pielietojusi kodolieročus, gan arī nopietni tos gatavojusies pielietot pret PSRS laikā, kad Padomju Savienībai vēl kodolieroču nebija. Visdrīzāk amerikāņi par to neaizdomājas, jo Amerikā redziet esot “attīstīta demokrātija”, kas izslēdzot neadekvātu personāžu nākšanas pie varas (realitāte gan rāda ko citu), bet citās valstī (skat. amerikāņu sastādīto sarakstu ar “nedemokrātiskām” valstīm) tā neesot. Kā rāda vēsture, paškritika nav angloamerikāņu stiprā puse un viņi pat negrasās to attīstīt, par ko agri vai vēlu dabūs ļoti dārgi samaksāt.

Tomēr, vispusīgam apskatam, ir jānorāda uz apstākļiem pie kuriem Ziemeļkoreja tik tiešām var apdraudēt pasauli. Tiesa gan šiem apstākļiem ir mazs vai pilnīgi nekāds sakars ar pašreizējajiem ASV agresīvajiem centieniem un nolūkiem un tie nekādi nevar attaisnot tagadējo amerikāņu agresīvo politiku Korejā.

Kā jau tika minēts korejieši vispār un jo īpaši ziemeļkorejieši ir ļoti uzcītīgi, nesalīdzināmi uzcītīgāki par vairumu vai pat visām citām tautām. Šai uzcītībai ir pozitīvā puse, piemēram, darba tikums un attiecīgs darba ražīgums, ko visa pasaule bauda, lietojot Dienvidkorejā saražotās lētās un pietiekami kvalitatīvās preces. Bet tam ir arī ēnu puse, jo tik pat uzcītīgi korejieši var būt dažādās destrukcijās. Piemēram, kara gadījumā korejieši ir izcili nežēlīgi, daudz nežēlīgāki par amerikāņiem. Tāpēc, ja kaut kādu iemeslu dēļ korejiešiem vai ziemeļkorejiešiem rastos iespēja nodibināt savu globālu pasaules kārtību, tad tā būtu daudz nežēlīgāka pasaules kārtība, nekā pašreizējā angloamerikāņu pasaules kārtība. Ja angloamerikāņi savā atsaldētībā vēl tikai turpina virzīties uz totāla miljardu cilvēku genocīda realizācijas pusi, tad korejiešiem visdrīzāk līdzīgā situācijā šāds stāvoklis tiktu sasniegts samērā ātri.

Vai var rasties apstākļi, kuros korejieši rada savu globālo kārtību? Jā, var. Šāda iespēja ir tīri teorētiska, bet viņa ir. Pie pašreizējā globālo spēku samēra nevienai no Korejām nav reālu iespēju uzspiest savu gribu un kārtību pat kaimiņvalstīm, nerunājot nemaz par visu pasauli. Un tā tas arī paliks pat tad, ja globālo spēku samērs ievērojami mainīsies vienalga kurai lielvalstij par labu. Ja summārie globālie spēki paliks līdzšinējā apjomā vai pat būs dažas reizes zemāki, tad Koreja nevar pretendēt uz globālu kundzību, attiecīgi šai gadījumā neviena no Korejām (arī ne Ziemeļkoreja) tad nevar nevienu reāli apdraudēt.

Pavisam cita lieta, ja notiek kaut kādas globālas kataklizmas, kuras neskar vai minimāli skar Koreju (Ziemeļkoreju) un kuru rezultātā ne tikai kardināli mainās globālais spēku samērs, bet arī dramatiski samazinās to kopējais apjoms. Piemēram, notiek vienalga kāds konflikts (piemēram, kodolkarš) starp vadošajām lielvalstīm, kura rezultātā ASV, Eiropa, Krievija un Ķīna ir nopostītas, bet Koreja paliek salīdzinoši neskarta. Vai arī notiek attiecīga dabas katastrofa, kas noposta lielvalstis, bet kas mazāk skar Koreju. Vai arī notiek kaut kādi politiskie procesi (jau pieminētās ASV Demokrātu partijas koncepcijas realizācija vai tamlīdzīgas parādības), kuru rezultātā visas pasaules valstis tiek vai nu nopostītas vai arī tajās iestājas tehnoloģiskā stagnācija. Šādos apstākļos Koreja (un pirmkārt tieši Ziemeļkoreja ar tās sociālistisko, mobilizējošo sabiedrisko iekārtu) tik tiešām var reāli pretendēt uz globālo kundzību (savulaik pēc teritorijas līdzvērtīgās Lielbritānija, Portugāle un Nīderlande pakļāva un pārvaldīja milzīgas teritorijas) un šādos apstākļos kodolieroču un ballistisko raķešu esamība tās arsenālā tik tiešām var radīt reālus draudus visai pasaulei.

Tomēr šāda tipa prātuļojumi nekādi nevar būt par iemeslu, lai tagad iebruktu Ziemeļkorejā, jo šāda veida mistiski draudi ir stipri teorētiski, šādi pasauli “apdraud” ne tikai Ziemeļkoreja (arī paši amerikāņi un viņu sabiedrotie) un, izskatot nopietni šāda tipa “draudus”, ir jāpievērš uzmanība nevis dažādu anklāvu likvidācijai, bet gan globālās kārtības noturēšanai, lai nevienam no tādiem anklāviem nerastos iespēja pretendēt uz globālu kundzību.

8. ASV – Ziemeļkorejas militārā konflikta sekas

Vispirms jānorāda, ka iespējams jaunā Korejas krīze ir tikai “šovs” un ka tādēļ tā neizvērtīsies nopietnā un vērienīgā karā. Visdrīzāk tā to uztver pats Donalds Tramps un visdrīzāk uz to cer gan Ziemeļkoreja, gan visas reģiona valstis. Šī iemesla dēļ pat butaforiska ASV uzbrukuma Ziemeļkorejai gadījumā (salīdzināma ar ASV raķešu triecienu pa lidlauku Sīrijā, kurš nākamajā dienā turpināja funkcionēt) Ziemeļkoreja vai nu neatbildēs vispār vai arī atbildēs līdzvērtīgi butaforiski. Tas dod cerības.

Tomēr, pat, ja Donalds Tramps grib tikai “taisīt šovu”, viņš samērā ātri var pārstāt kontrolēt notikumu attīstības gaitu un tad “šovs” var pārvērsties īstā un pietiekami drausmīgā karā. Kādas var būt ASV uzbrukuma Ziemeļkorejai sekas?

*) Ziemeļkorejas raķešu (tai skaitā kodolraķešu) trieciens pa Dienvidkoreju, Japānu un iespējams arī pa ASV.
*) Ziemeļkorejas iebrukums Dienvidkorejā un iespējams arī Japānā.
*) Nopietni ASV armijas militārie zaudējumi (dzīvā spēka un militārās tehnikas).
*) Pret ASV un Japānu vērsta vērienīga Ziemeļkorejas diversiju un teroristiskā aktivitāte.
*) Nopietni Dienvidkorejas militārie, dzīvā spēka un infrastruktūras zaudējumi, kas arī nozīmē, ka tiks ievērojami samazināti vai vispār pārtraukti Dienvidkorejas ražošanas apjomi.
*) Iespējami nopietni Japānas dzīvā spēka un infrastruktūras zaudējumi, kas var ievērojami samazināt arī Japānas ražošanas apjomus.
*) Ķīna dēļ neizbēgamas tāda vai citāda veida iesaistes karā var samazināt savus ražošanas apjomus.
*) Dēļ karadarbības var tikt ievērojami samazinātas vai vispār pārtrauktas jebkādu preču piegādes no šī reģiona, kas ir apjoma ziņā lielākais preču ražošanas reģions pasaulē un tāpēc tiek dēvēts par “pasaules darbnīcu”.
*) Gan ražošanas apjomu samazinājuma dēļ, gan piegādes traucējumu dēļ var rasties attiecīgu preču deficīts pasaules tirgū un straujš cenu kāpums.
*) Preču trūkuma dēļ un/vai ASV militārās veiksmes trūkuma dēļ un/vai paša kara kā tāda dēļ var rasties nopietna vispasaules ekonomiskā krīze un iespējams pat esošās globālās tautsaimniecības sistēmas sabrukums.
*) Ķīnas neformāla iesaistīšanās karā, atbalstot Ziemeļkoreju gan ekonomiski, gan ar militāro tehniku, gan arī ar karavīriem, bet pašai tieši karā neiesaistoties.
*) Ķīnas formāla iesaistīšanās karā, kas nozīmē, ka sāksies atklāt ASV – Ķīnas karš. Šai gadījumā Krievija būs spiesta izpildīt savas militāro sabiedroto saistības pret Ķīnu, ko tā neapšaubāmi arī darīs. Šai gadījumā ir liela iespēja, ka karš izvēršas trešajā pasaules karā un ka tas būs intensīvs kodolkarš.

Kā redzams ASV – Ziemeļkorejas kara sekas var būt visai pasaulei pietiekami postošas un kā viens samērā drošs šī kara rezultāts ir nopietna daudzu preču (pirmkārt sadzīves elektronikas) ražošanas un piegādes traucēšana, kas novedīs pie to straujas cenu celšanās un deficīta, attiecīgi ASV – Ziemeļkorejas kara gadījumā lētas un visiem pieejamās elektrotehnikas un “dajebkas, ražots Ķīnā” laikmets var beigties.

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, ZIEMEĻKOREJA. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

6 Responses to Par Ziemeļkoreju – valsti ar vienu no spēcīgākajām armijām pasaulē

  1. Atpakaļ ziņojums: Par Donalda Trampa pirmajiem prezidentūras mēnešiem | Informācijas aģentūra

  2. raimonds saka:

    https://www.youtube.com/watch?v=bMCYiGzH3EY&t=1s šeit var redzēt, ka viņi ir tik laimīgi par lielvekala atvēršanu, ka pats kim ieradās apošņāt produktus un 7 ģenerāļi pieraksta viņa domas.
    Nerunājot par 50 gadus vecu kara tehniku un pārtikas pabalstu no 3 pasaules valstīm.
    IKP līdzinās dkorejai 😀

  3. raimonds saka:

    *no citām pasaules valstīm

  4. vt saka:

    Pirms vīpsnāt, vajadzētu ņemt vērā to, ka Ziemeļkoreja dzīvo blokādes apstākļos.
    Par ko tad ir ieviesta blokāde? – par atšķirīgu izvēli. Vai tas nav daudz deklarētās demokrātijas pārkāpums no pašu “visdemokrātiskāko” puses?

  5. testUser saka:

    kur tu ņēmi info par Z-korejas armiju un skolu/slimnīcu skaitu? Tie video, kas no tūristiem ir nākuši tajā pašā youtube parāda diez gan bēdīgu skatu nevis pusotru triljonu IKP. Cik lasīju naudu Kims iegūstot nevis no dižās ekonomikas (ja ekonomika būtu tik diža Kims nespurotos pretī citām lielvalstīm par pabalstu atņemšanu), bet gan darījumiem ar valstīm, kurām ir izdevīga šī situācija, un, ja nemaldos tajā sarakstā bija arī Ķīna un AAE.

    Tik daudz teksta, bet tik maz pateikts… visur vainīga ASV un Tramps, visi pārējie mīļi un pūkaini un tas, ka Z-koreja aktīvi lidina savas raķetes cenšoties radīt raķeti, kas spētu nest kodolgalviņu pārējām valstīm būtu jāuzņem kā miera zīmi.

  6. Atpakaļ ziņojums: Kā var atrisināt Korejas krīzi | Informācijas aģentūra

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s