Reiz dzīvoja nabadzīgs zvejnieks ar sievu. Viņiem bija maza velēnu būdiņa jūras krastā. Zvejnieks jūrā ar tīklu zvejoja zivis, bet viņa sieva mājās vērpa kodaļu. Un tā viņi saticīgi bija nodzīvojuši trīsdesmit trīs gadus.
Kādu dienu zvejnieks kā ierasts aizgāja uz jūru zvejot. Met tīklu pirmo reizi un izvelk tikai jūras zāles. Met tīklu otro reizi un izvelk tikai dūņas. Met tīklu trešo reizi un izvelk mazu zelta zivtiņu.
Zvejniekam par brīnumu zelta zivtiņa sāk runāt cilvēka balsī un lūgties: “Palaid mani vaļā, veco vīr! Par to samaksāšu Tev labi. Izpildīšu jebkuru Tavu vēlēšanos.” Zvejnieks nobijās no runājošas zivs, palaida to vaļā un teica: “Dzīvo vesela, neko man nevajag, viss nepieciešamais man jau ir.”
Zvejnieks, pārnācis mājās, izstāsta sievai par runājošo zivi, viņas solījumu un kā palaida to vaļā. Bet sieva saka: „Tu gan, vecais, esi muļķis. Ir jāņem viss, ko tev dod un ko var paņemt. Ja ne par sevi, tad par saimniecību un mani būtu padomājis, un paprasījis vismaz jaunu sili vecās sasistās siles vietā.
Zvejnieks nopūšas, dodas uz jūru un sauc: “Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!” Zelta zivtiņa parādās un jautā: “Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?” Zvejnieks skumīgi paklanās zivtiņai un saka: “Atvaino, lūdzu, bet mana sieva baras, jo neko Tev nepaprasīju. Saka, ka vismaz jaunu sili vajadzēja prasīt mūsu sasistās vietā. “ Uz to zivtiņa atbild: “Nebēdā, labo cilvēk, būs Tavai sievai jauna sile.”
Pārnāk zvejnieks mājās un redz sievu pie jaunas siles, bet viņa ar to nav mierā un neganti baras: “Tu gan, vecais, esi muļķis! Nu iedeva zivtele sili, bet no tās mazs labums. Ja var prasīt, jāprasa pēc iespējas vairāk. Vajadzēja prasīt jaunu māju. Ej pie zivteles un saki, lai gādā māju.“
Zvejnieks atkal iet uz jūru un sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks paklanās un saka: „Atvaino vēlreiz, bet mana sieva vēl negantāk baras. Nevajag viņai vairs sili, bet jaunu māju velēnu būdas vietā.“ Uz to zivtiņa atbild: Nebēdā, labo cilvēk, būs Tavai sievai jauna māja.“
Pārnāk zvejnieks mājās un redz lepnu ēku savas vecās velēnu būdas vietā. Sieva sēž pie mājas un pikti saka: „Tu, vecais, esi muļķis un nejēga! Viss Tev jāsaka priekšā, neko pats nespēj izdomāt! Tev tāda veiksme iekrita rokās, bet Tu paprasīji kaut kādu būdu. Ej ātri atpakaļ un prasi, ka gribam būt kungi ar neskaitāmiem kalpiem.“
Debesis apmācas un vējš pieņemas spēkā. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks nošļucis paklanās un saka: „Nedusmo, lūdzu, zivtiņa mīļā! Mana vecā ir kā bez prāta. Nu ar māju viņai ir par maz, tagad viņa grib būt par kundzi ar neskaitāmiem kalpiem.“ Zivtiņa atbild: Nebēdā, labo cilvēk, būs Tava sieva kundze.“
Pārnāk zvejnieks mājās un redz dižu muižu. Viņa sieva lepni ģērbta, ar dārgām rotām izrīko kalpus, sit tos un rausta aiz matiem. „Esi sveicināta, cienījamā kundze!“, saka zvejnieks. „Vai viss ir kā gribēji un vai esi apmierināta?“ Vecā neganti uzkliedz vīram un liek to dzīt projām mēzt staļļus.
Pēc nedēļas sieva liek atvest zvejnieku un pavēl: „Nekavējoties ej pie zivs un saki, ka man jākļūst par varenu karalieni.“ Uz to zvejnieks atbild: “Prātu esi izkūkojusi?! Kas gan Tu par karalieni?! Vien izsmiekls visai pasaulei būsi.“ Sieva sadusmojas un sit vīram pļauku: „Kā Tu, plikadīda, uzdrošinies tik necienīgi runāt ar mani, dižo kundzi! Tūlīt pat ej pie zivs prasīt, ko saku.“
Zvejnieks bezspēcībā noplāta rokas un dodas pie zivtiņas. Jūrā ir vētra. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks izmisis paklanās un saka: „Mana vecā ir pavisam sajēgu zaudējusi. Tagad viņa grib kļūt par karalieni.“ Zelta zivtiņa pašūpo galvu un saka: „Ja Tu to vēlies, tad, lai notiek tā, labo cilvēk. Tava sieva būs karaliene.“
Pārnāk zvejnieks mājās un redz karaļpili, bet savu sievu tronī ar kroni galvā sēžam. Rit greznas svinības un galminieki ar karalieni bezjēdzīgi izklaidējas un rij. Zemīgi paklanījies, zvejnieks saka: „Esi sveicināta, karaliene bargā! Kā redzu, beidzot Tev ir darīts pa prātam.“ Sieva pat skatienu uz viņu neuzmet un ar nicīgu kustību liek dzīt ārā no pils. Tūlīt pat sardze, augstmaņi un galminieki, viens otru grūstīdami, dzen zvejnieku prom, bet vienkāršo ļaužu bars par viņu nievājoši smejas.
Paiet viena nedēļa, pēc tam otra un sieva liek uzmeklēt savu vīru un nogādāt pilī. „Pavēlu Tev – tūlīt pat ej pie zivs un saki, ka man jābūt visu jūru un okeānu pavēlniecei un ka zelta zivtiņai ir jābūt man vienmēr pie rokas un jākalpo tikai man.“
Zvejnieks neuzdrošinās neko iebilst un pavisam sašļucis velkas uz jūras pusi. Jūrā plosās stipra vētra ar augstiem viļņiem. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?„ Zvejnieks plāta rokas un saka: „Vairs nezinu, ko ar manu veco lai dara. Tagad viņa grib būt visu jūru un okeānu pavēlniece un lai Tu viņai kalpo.“
Zelta zivtiņa domīgi paskatās uz zvejnieku un neko nesaka. Vētra norimst un zelta zivtiņa aizpeld. Zvejnieks ilgi gaida zelta zivtiņas atbildi, bet nesagaidījis dodas uz māju pusi. Atnācis mājās, zvejnieks apmierināts pie sevis labsirdīgi pasmaida. Pils vietā tagad atkal ir vecā velēnu būda, bet būdas priekšā pie sasistas siles sēž zvejnieka sieva.
Informācijas aģentūra
/27.06.2017/
Informācijas aģentūra 
Va` ta traks nav, šitādu pasaku iemālēt, Mūrniece tak tūlīt saskatīs sevī to trako sievu, pentagopņikus un ES, NATO savienību……. baisi politiska pasaka, šito bērniem nedrīkst stāstīt…….. oi oi oi ……. ko nu……… a es ta bērniem šo pasaku vairākas reizes esmu stāstījis……..
Pasakā ir dzīves patiesība.