Kā bez kaujas var iznīcināt armiju (Ukrainas piemērs)

Armija – tā ir ne tikai karavīri (iesauktie, mobilizētie vai caur kontraktu algotie), ne tikai virsnieki un ģenerāļi, kuri ir pabeiguši skolas un akadēmijas, ne tikai bruņojums un tehnika, ne tikai apgādes dienesti un štābi. Pirmkārt armija tā ir tradīcija.

Ne velti vienas armijas tradicionāli ir tikušas uzskatītas par spēcīgiem pretiniekiem, bet citas līdzīgi bruņotas un līdzīgā skaitliskā sastāvā – par vājiem pretiniekiem. Piemēram, 1940. – 1941.gadā Lielbritānijas armija, kura gan skaitliski, gan bruņojuma ziņā bija pieckārt mazāka par Itālijas armiju, sagrāva to Lībijā un Ēģiptē un nostādīja uz iznīcināšanas sliekšņa. Bet tad Hitlers nosūtīja uz Āfriku Rommelu un tas (ar vācu divīzijām) vēl divus gadus dzenāja pa tuksnesi trīs un četras reizes skaitliski pārākos angļus.

Zaudējot tradīciju, armija momentāni zaudē kaujas spējas. Tā, piemēram, uzreiz visu acu priekšā sabruka “ukrainizētie” Pagaidu valdības korpusi, kuri sastāvēja no bijušās cara armijas vienībām. Pēc tam ne tikai Direktorija, bet arī getmans Skoropadskis (kurš pats bija viena šāda korpusa komandieris) vairs nespēja biezi apdzīvotajā Ukrainā savervēt savas varas aizstāvjus. Cilvēki gāja pie jebkura: baltajiem, sarkanajiem, baķkām – atamaniem, tikai ne pie ukrainizētajām daļām. Savukārt tās vienības, kuras tomēr izdevās izveidot, atzīmējās nevis ar uzvarām pilsoņu kara frontēs (Deņikina viegli bruņotie kazaki tos bez pūlēm no Kijevas padzina), bet ar to, ka uz viņu rēķina ir apmēram 70% no ebreju grautiņiem pilsoņu kara laiku Ukrainā. Šāda reputācija bija tik plaši zināma, ka Francijas tiesa uz tās pamata attaisnoja Petļuras slepkavu Samuilu Švarcburdu, kurš tādā veidā atriebās par saviem nogalinātajiem radiniekiem. Un te ir jānorāda, ka Petļuras gaidamahos sastāvēja tie paši cilvēki, kuri 1.Pasaules kara laikā varonīgi cīnījās cariskās Krievijas armijas sastāvā. “Tikai” tradīcijas zaudēšana vakardienas varoņus pārvērta par salašņām, kuri ir sliktāki par bandītiem. Bandītu baķkas pārsvarā bija bijušie petļuraviešu virsnieki, kuri aizgāja no tā ar visām savām vienībām, jo pat viņiem Petļuras “armijas” morālā degradācija šķita pārmērīga.

Tādējādi varam droši apgalvot, ka tradīcijas atcelšana iznīcinās jebkuru armiju daudz drošāk nekā visnežēlīgākais ienaidnieks. Šī aksioma ir labi zināma kopš seniem laikiem. Tāpēc visi armijas komandieri, valstsvīri un sabiedrības centās darīt visu, lai viņu bruņotie spēki tiktu veidoti uz patiešām dižas un senas tradīcijas, sargāja atmiņu par priekšteču uzvarām un tiecās pavairot to slavu.

Ir tomēr viena unikāla valsts, kura cenšas labiekārtoties par spīti visai pasaules praksei. Šī valsts ir gandrīz jau izzudusi no pasaules politiskās kartes, to gandrīz vairs neievēro bijušie sabiedrotie, bet agrāk tik labvēlīgi noskaņotie Rietumu kaimiņi tagad cītīgi gatavojas savā starpā sadalīt tās teritoriju. Neskatoties uz to šī valsts ar lielu neatlaidību turpina mēģinājumus pielietot cilvēces pieredzi, tikai otrādi. Šī valsts ir Ukraina.

Nav Ukrainas valstij lielāka ienaidnieka kā tās vadība. Ienaidnieki, spiegi, diversanti un kaitnieki vienkārši nenoticētu, ka ir iespējams iznīcināt sava valstiskuma bāzes elementus tik atklāti, tieši, pārliecināti un nesodīti. Ukrainas vadītāji savukārt dara visu iespējamo, lai pat ar ārēju atbalstu un vislabvēlīgākajos apstākļos nebūtu vairs iespējams glābt Ukrainas valstiskumu.

Pēc tam, kad tika iznīcināta ekonomika, finanses, izglītība, veselības aizsardzība, komunālā sfēra, kā arī sāka nopietni irt valsts birokrātija un tiesībsargājošās struktūras, par vienīgo Ukrainu cementējošo spēku kļuva armija. Jā, tā nespēj atvairīt ārējus uzbrukumus pat no daudzkārt vājākiem pretiniekiem. Jā, tā nav pat spējīga uzvarēt pilsoņu karā Donbasā. Bet tas ir vienīgais valsts institūts, kura lietderību neapšauba vairums iedzīvotāju (šo apstākli nevajag jaukt ar šīs institūcijas efektivitāti, kuras, protams, nav un kura nav gaidāma), kurš darbojas visas valsts teritorijā un apvieno savās rindās karavīrus no visiem valsts reģioniem bez izņēmuma.

Dažas desmitgades ilgusī armijas īpašumu un budžeta izzagšana, protams, nostādīja Ukrainas armiju grūtā stāvoklī. Ļoti spēcīgu sitienu par tās morāles pamatiem deva pilsoņu karš, kurā armija cīnās pret savu tautu (un tas nekas, ka tā ir tikai daļa no tautas) un kura gaitā tās profesionālais sastāvs lielā mērā ir nomainījies uz bezprincipiāliem algotņiem, kuri atnāca dienēt, lai nopelnītu iztiku.

Neskatoties uz to, tradīcija, kura Ukrainas armijas daļu vēsturi balsta uz to Padomju analogiem ar to slavenajām uzvarām, saglabājās tās nosaukumos un simbolos. Saglabājās un noturēja šo pussabrukušo, pusizzagto, gandrīz pašu valsts pilnībā nobeigto armiju pie pēdējās robežas. Debaļcevas operācijas ietvaros 2015.gada janvārī – februārī šī armija pat nodemonstrēja zināmu sīkstumu aizsardzībā, kurš jau iepriekš bija nolemts neveiksmei dēļ neadekvātās un zaglīgās vadības. Interesanti, ka šādi aizsargājoties viņi balstījās krievu – padomju tradīcijā “stāvēt uz nāvi”.

Šīs armijas desantnieki, lai gan ne reizi nav lekuši ar izpletni, tomēr atcerējās Vasīliju Margelovu, lepojās ar zilajām beretēm un devīzi “Neviens izņemot mūs!”. Tieši tāpat jūras kājnieki, kuri nekad nebija bijuši tālās ekspedīcijās, dzīvoja no savu vienību dižās pagātnes atmiņām. Visa armija dzīvoja no pagātnes. Bez pagātnes tā pārstātu būt armija un pārvērstos par to, kas tā patiesībā ir, par bruņotu salašņu baru.

Pirmo reizi pa pagātni “iesita” ar jauno formastērpu, kuram nebija nekas kopējs ar esošo armijas tradīciju. Par problēmas asumu, par to, ka to intuitīvā līmenī sajuta “apakšas”, pie pilnīgas “augšu” vienaldzības, liecina tā cīņa, ko uzsāka gaisa un jūras desantnieki, lai saglabātu savas devīzes, emblēmas un berešu krāsas. Bet tā vēl ir tikai pusbēda. Formu krāsas maina gandrīz visi. Daudzas armijas pāriet no uzplečiem uz zīmotnēm un atpakaļ, regulāri iznes atšķirības zīmes uz piedurknes un/vai galvas piederuma. Gadās, ka arī berešu krāsa mainās. Nāk jaunas paaudzes un pamazām pie tā pierod.

Bet nevar pierast pie tradīcijas neesamības. Ja jau saskaņā ar oficiālo Ukrainas vēsturnieku pausto Ukraina eksistē vairākus tūkstošus gadu un visu šo laiku bija nozīmīga militāra lielvalsts, kura cīnījās par savu neatkarību, tad kur ir šo uzvaru pēdas? Bet, ja, kā atceras vecākā paaudze tagadējo karavīru ģimenēs, Ukraina cīnījās ar ārējo ienaidnieku vienā ierindā ar citām PSRS republikām, tad kāpēc tiek iznīcinātas šo slaveno darbu pēdas?

Otrajā etapā kā reiz tika “sists” pa kara vēsturi un armijas tradīciju. Atkopjoties no šoka pēc publicētā Krievijas prezidenta rīkojuma par goda nosaukumu piešķiršanu 11 armijas vienībām [daļa nosaukumu acīmredzot bija līdzīgi Ukrainas armijas daļu nosaukumiem], Ukrainas ģenerālštāba priekšnieks Muženko pieprasīja no saviem padotajiem visīsākajā laikā pabeigt armijas “dekomunizāciju”. Savas darbības viņš pamatoja ar likumu, kurš aizliedz komunistisko un nacistisko simboliku.

Tiesa gan ar nacistisko simboliku Ukrainas armijā necīnās, pat paskaidro (Vjatrovičs), ka tā nemaz nav nacistiska, bet gan nacionāli ukrainistiska. Toties ar komunistisku simboliku saprot visu, kas ienāk prātā – ne tikai Padomju valsts simboliku (kura, lai gan pati par sevi nav komunistiska, tomēr pieder valstij, kuru vadīja komunistiskā partija), bet pat Krievijas impērijas simboliku (ne tikai georgija lentītes, anderejeva karogus un pieminekļus Katrīnai II, bet pat Puškina pieminekļus un ģeogrāfiskos nosaukumus, kuri ir saistīti ar Krievijas cariem un viņiem uzticami kalpojušajiem getmaniem). Tagad pat klusībā sāk “dekomunizēt” Bogdanu Hmeļņicki [1595-1657; neatkarības cīņu no Polijas – Lietuvas impērijas aizsācējs, pirmās neatkarīgās Ukrainas dibinātājs, cīnoties pret Polijas – Lietuvas impēriju, lūdza Krievijas caru pieņemt savā kontrolē esošās zemes cara pavalstniecībā, kas arī tika izdarīts].

Laikā kad Krievijas armija sev atgriež gan vēsturiskos padomju, gan arī impērijas laiku nosaukumus, Ukrainas armiju pilnībā attīra no jebkādas padomju vai Krievijas pagātnes. Ne pārāk saprātīgi politiķi un servili ģenerāļi domā, ka tādā veidā viņi sarauj saikni ar Krieviju. Patiesībā viņi saplosa gabalos paši savas armijas tradīciju, tādējādi pilnībā iznīcinot armijas lepnuma paliekas un pārvēršot pēdējo puslīdz saglabājušos valsts institūtu par bruņotu margināļu baru, kurš alkst tikai laupījumu un pašapliecināšanos uz savas valsts neapbruņoto pilsoņu rēķina, un kurš nekam citam nav derīgs. Atceļot armijas tradīciju Ukrainas ģenerālštābs faktiski ir atcēlis arī Ukrainas armiju.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/04.07.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/994595

Informācijas aģentūra
/20.07.2018/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

4 Responses to Kā bez kaujas var iznīcināt armiju (Ukrainas piemērs)

  1. Jeblonskis saka:

    Ja tu nerakstītu tik debīli, varbūt kāds arī lasītu. Tik vien kā iemācīties nežvankstēt…

    ***
    [Redakcija: 81.198.252.167 Daugavpils SIA Lattelekom]

  2. Agris Purviņš saka:

    Saprot, ka šis blogs ir mankurta radīts un Iščenko ir tāds pats vēsturnieks, kā mūsu A.Drīzulis un ka nav liela jēga savas domes te klāstīt, bet…

    Šajā rakstā tiek uzsvēris lielo tradīciju nozīmi armijā. Kā virsnieks varu apgalvot, ka tradīcijām ir diezgan būtiska nozīme, bet nebūt ne izšķirošā. Armijas spēks nāk no vadoņa. Franču armiju pēc revolūcijas radās no jauna un tikai to spēku un varenību viņa ieguva, tad kad tās vadību pārņēma Napoleons. Ne pirms, ne arī pēc Napoleona franču armija nebija tik stipra un varena. Piedevām, kā cilvēks, kurš ir dienējis Padomju armijā varu teikt – nedod Dievs kādai armijai šīs zeku tradīcijas. Pie tam zaudējumi Ukraiņu armijai ir 1 : 3 -5 attiecībā uz LNR un DNR Krievijas radītajām armijām.
    Par pilsoņu karu. Tās ir absolūtas muļķības, kurai tikai Krievijas vate tic. Debaļcevas kauju izšķīra ne jau “traktoristi” un “ogļrači”, bet regulārās Krievijas armijas daļas, kas tika iesviestas kaujā. Tas ir vispār zināms fakts.

    Kas attiecas uz Petļuru, tad protams, ka viņa armija nebija ideāla un Petļura pieļāva smagas kļūdas par kurām apraksta mūsu Latvijas armijas ģenerālis Pēteris Radziņš, kurš bija Ukrainas tautas armijas štāba priekšnieka palīgs un viņa viedoklis pavisam nesakrīt ar šo iemīļoto bloga vēsturnieku Iščenko.
    “Visnepatīkamākais padomju Krievijas ienaidnieks ir Ukraina. Mūsu aprindās ļoti bieži var dzirdēt domas, ka Ukraina ir ļoti niecīgs faktors nākamā Krievijas valsts uzbūvē, ja tas arī tagad tā izliekas, kad neatkarīga Ukraina, sastāv tikai no Petļuras valdības, un ir, gandrīz, bez teritorijas. Līdz 1917.gadam ukrainiešus pavisam nepazina, bet bija tikai mazkrievi. Jau 1917.g. beigās ļoti daudz pieslējās neatkarīgās Ukrainas idejai tikai tādēļ, lai tiktu vaļā no lieliniekiem; tad pagājušos trijos gados Ukrainas neatkarības ideja ir tapusi ļoti populāra, kā tautā, tā arī inteliģencē. Sākot no 1917.gada beigām, ukrainieši nepārtraukti cīnās dēļ savas dzimtenes neatkarības sasniegšanas. Kas tad ved šo karu, kad valdība nevar ar spēku nevienu piespiest karot, un karot bezgalīgi grūtos apstākļos? Ukrainas armija nesastāv viss tikai no tā rajona iedzīvotājiem, kurš atrodas Petļuras valdības rīcībā, bet gan visas Ukrainas brīvprātīgiem. Ukraina nav nekā dabūjusi no ārienes, tā strādā tikai no saviem spēkiem, un pie tam ar apbrīnojamu izturību: nav apģērba, nav ieroču, nav medikamentu, trūkst pārtikas, ļaudis mirst no ienaidnieka lodēm, no nemitējošās tīfa epidēmijas, no aukstuma un citiem trūkumiem, tie mirst sakostiem zobiem, un kritušo vietā nāk citi aizstāvēt Ukrainas neatkarību. Redzēdami šīs neatkarības idejas un nācijas spēka nemitīgu pieaugšanu, padomju Krievijas politiķi visu šo laiku piegriež vislielāko vērību Ukrainai, – gan vedot pret viņu pastāvīgu uzbrukumu, gan arī sūtot milzīgas naudas summas priekš iekšējās aģitācijas, nemieru un dumpju organizēšanas.” /ģenerālis P.Radziņš/

    • ip saka:

      Galvenais tātad ir “vadonis” (vāciskis – “fīrers”), ja?! Un “vate” kaut kam tic?! Nu re, labi uzskatāma nacistiska retorika. (Kas nezin, “vate” un “vatņiki” ir savā būtībā pietiekami pretīgs antikrievisku nacistu iemīļots politiskais lamuvārds.)
      Par pašreizējās Ukrainas armijas panākumiem sīkāk var pat nerunāt, jo to netieši ļoti labi apliecina Ukrainas valstiskuma līmenis, kurš ir nekāds. Ļoti pamācošs negatīvais piemērs.
      Bet, ja par raksta būtību, tad Napaleons franču armiju neradīja tukšā vietā un tai pirms tam bija tradīcijas ar ko lepoties, ko viņš arī izmantoja, pilnveidoja un pacēla citā līmenī. Tā ka Napaleona piemērs nerunā pretī apgalvojumam, ka tradīcijām armijā ir liels nozīme.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.