Nodotā Ukraina

Uz jautājumu par Krimas atzīšanu ASV prezidents Donalds Tramps atbildēja: “Paskatīsimies”. Un piebilda, ka ir jāpaskatās, ko var piedāvāt Krievija.

Nez vai Krievija kaut ko piedāvās. Maskavai, protams, ir svarīgs Krimas kā Krievijas sastāvdaļas starptautiskās atzīšanas fakts. Tā atzīšana no ASV kā svarīga starptautiskā spēlētāja puses, citus pamudinātu uz analoģiskām darbībām. Tomēr tā ir atzīšana tikai no vienas, un tas nekas ka ļoti ietekmīgas, valsts puses. Pilnīgs starptautiski tiesiskās leģitimizācijas process šai gadījumā tāpat ieilgtu uz desmitgadēm. Daudz svarīgāk Krievijai ir līdz galam noregulēt Krimas jautājumu ar Ukrainu, jo, ja nav valsts, kura apstrīd suverenitāti pār šo teritoriju, tad nav arī starptautiski – tiesiskās problēmas. Bet, ja tāda valsts ir, tad pat, ja visa pasaule atzīst Krimu par Krievijas teritoriju, problēma tomēr paliek.

Sapratnei. ASV neatzina Baltijas republiku iekļaušanos PSRS sastāvā, tomēr tas nevienam netraucēja, jo nebija citu atzītu starptautisko tiesību subjektu, kuri pretendētu uz suverenitāti pār šīm teritorijām. Tāpēc, neatzīstot iekļaušanās faktu, PSRS robežas, ieskaitot Baltijas republikas, ASV atzina, un šī tēma nebija sarunu priekšmets starp Maskavu un Vašingtonu. Visiem bija skaidrs, ka tirgus šai gadījumā ir nevietā. No otras puses ASV atzina Kuriļu salas par piederošām Padomju Savienībai. Tomēr fakts, ka Japāna neatzīst Krievijas suverenitāti pār Dienvidkurilu grēdu, traucē Krievijai un ir regulāru starptautisku konsultāciju priekšmets jau pēdējos 73 gadus. Un ASV aktīvi izmanto teritorijas apstrīdēšanas faktu savās interesēs. Līdzīgi ASV savās interesēs izmanto teritoriālus strīdus starp Vjetnamu un Ķīnu; Filipīnām, Vjetnamu un Ķīnu; Japānu un Ķīnu; Japānu un Dienvidkoreju utt.

Tāpēc iespēja, ka ASV vienpusējā kārtā atzīs Krimu par Krievijas sastāvdaļu, līdz galam nenoregulēs problēmu, neliegs ASV pēc tam vēlāk atgriezties pie šīs problēmas un attiecīgi šis jautājums nav nekādu nopietnu piekāpšanos vērts. Bezmaksas lai atzīst. Bet bez maksas nez vai viņi sagribēs. Tramps ir noskaņots saņemt par bojātu preci lielu naudu.

Esmu pārliecināts, ka neskatoties uz klajo Ukrainas politiķu un diplomātiskā korpusa neprofesionalitāti, viņi ļoti labi saprot šo situāciju. Un neskatoties uz to ir histērijā un stāsta par kārtējo Rietumvalstu nodevību. Un, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, viņiem ir taisnība. Rietumvalstis tik tiešām Ukrainu ir nodevušas un nemaz neslēpj to.

Trapa “paskatīsimies” attiecībā uz Krimu Kijevai ir kas sliktāks nekā “Ziemeļu plūsma – 2” Merķeles izpildījumā. Protams, reālie zaudējumi (ne tikai finansiālie, bet arī politiskie) no jaunā gāzesvada Ukrainai būs milzīgi un to apkopošana vēl ir tikai priekšā, bet ar Krimu viss jau ir noticis. Tomēr Vācijas atbalsts gāzesvada būvniecībai ir bijis vienmēr un tas ir izskaidrojams. Tiešs gāzesvads ir izdevīgs Vācijas ekonomikai, vācu biznesam un tas strauji paaugstinās Vācijas kā Eiropas līdera statusu, jo ļaus tai kļūt par galveno Eiropas gāzes “habu” (sadales punktu), ļaus pārņemt kontroli pār ES enerģētiku un līdz ar to arī visu ES ekonomiku. Tāpēc Vācijas nostāja, lai gan kaitina Kijevu, tomēr ir saprotama un izskaidrojama – savs krekls tomēr ir tuvāks.

Savukārt Krimas atzīšanas/neatzīšanas jautājums ir tīri politisks. Iekšējo konfliktu Ukrainā, kurš izsauca ārējas sekas, kuru rezultātā Krima tika zaudēta, izprovocēja ASV un tās Rietumeiropas sabiedrotie. Pie tam Kijevai ne tikai tika apsolīts militāri – politisks, diplomātisks un finansu – ekonomisks atbalsts, bet ASV un ES garantēja, ka neviens jautājums, kurš skar Ukrainu, netiks izlemts bez Ukrainas līdzdalības. Faktiski Rietumvalstis apsolīja pārrunās aizstāvēt to pozīciju, kuru noformulēs Ukraina.

Nu, Ukrainas pozīcija ir ļoti labi zināma: atgriezt Krimu, piespiest atgriezties Donbasu, atvainoties par visu, samaksāt kompensācijas, gāzes cenu samazināt līdz gandrīz par velti, gāzes tranzīta cenas pacelt līdz debesīm, garantēt tādu gāzes tranzīta apjomu, kādu Ukraina spēj pieņemt un apsolīt nākotnē momentāni izpildīt jebkuru Kijevas vēlmi, līdz kam tā vēl nav aizdomājusies, bet noteikti aizdomāsies. Neskatoties uz šo prasību absurdumu, ASV un ES ilgu laiku tās tik tiešām atbalstīja un pat ieviesa sankcijas, pieprasot apmierināt Ukrainas prasības. 2014. – 2015.gadā Krievijai lika noprast, ka, protams, kontribūcija, reparācija un bezmaksas gāze Ukrainai ir tikai sarunu pozīcijas, kuras pārrunu laikā tiks nivelētas, bet Krimas un Donbasa sakarā kompromisi nevar būt – Maskavai tās ir jāatgriež un pēc tam ilgi jānožēlo grēki par savu agresivitāti.

Satraucoši zvaniņi Kijevā sāka zvanīt jau sen. Sākumā Eiropa kaut kā zaudēja interesi apspriest Ukrainas problēmas Normandijas formātā (ar Kijevas līdzdalību), bet Parīzes un Berlīnes vadība sāka regulāri lidot uz separātiskām pārrunām te uz Pēterpili, te uz Maskavu un te uz Sočiem. Pēc tam Ukrainas līderus pārstāja pieņemt ASV (izņemot maksas fotosesijas), toties Tramps sāka runāt par nepieciešamību pa tiešo runāt ar Putinu par visu problēmu noregulēšanu, kuras konfrontē Krieviju un ASV; attiecīgi arī par Ukrainas krīzi un Krimas statusu.

Tiešas Vašingtonas (Parīzes, Berlīnes) sarunas ar Maskavu par Ukrainas problemātiku nozīmē tikai vienu – šīs krīzes noregulēšana notiks uz Ukrainas rēķina. Jā, Rietumvalstis gatavojas vēl patirgoties par to, kuram kāds pīrāga gabals pienākas un kādā pasaules reģionā tās gribētu saņemt Maskavas atbildes piekāpšanos. Stratēģiskos jautājumos (Ukraina, Sīrija, Ziemeļkoreja, neformālā savienība ar Ķīnu un Irānu) Krievija nepiekāpsies un Rietumvalstīm nav argumentu, lai piespiestu Krieviju pārskatīt savu pozīciju.

Kaut kādas kompensācijas par sīkumiem (pieeja tirgiem, cenas un tarifi) iespējams arī izdosies izkaulēt (kompromisiem ir nepieciešama abpusēja piekāpšanās), tomēr ir skaidrs, ka Krievija šodien vairs nav gatava uz tāda apmēra piekāpšanos, kādu tā piedāvāja 2013.gadā (trīspusējs sarunu formāts Krievija/Ukraina/Eiropas Savienība) vai arī 2014. – 2015.gadā, kad runa gāja par Ukrainas federalizāciju (faktiski konfederāciju ar Donbasu un bet bez Krimas) kā pārejas statusu, kas pēc tam dotu iespējas pašnoteikties autonomajām teritorijām. Krievija viennozīmīgi ir uzvarējusi Ukrainas un Sīrijas krīzēs un tāpēc nav nekāda pamata pārskatīt piecus gadus ilgušās cīņas rezultātus.

Tātad Rietumvalstis grasās tirgoties ar Krieviju par attiecību normalizāciju, ieņemot acīmredzami vāju pozīciju. Ukraina pie sarunu galda nemaz netiek pieaicināta, lai gan arī tās liktenis šais sarunās tiks izlemts. Kijevā šai ziņā pilnīgi pareizi novērtē situāciju: par savām kļūdām un noziegumiem Rietumvalstis grib samaksāt ar Kijevas režīma likteni. Vairs nepastāv jautājums par to, vai Ukraina tiks nodota. Ukraina jau ir nodota. Tagad paliek tikai jautājums, vai Rietumvalstīm par Ukrainu izdosies izkaulēt kaut kādu kompensāciju un, ja jā, tad cik lielu.

Pagaidām Maskavas pozīcija ir tāda, ka Rietumvalstīm vēl ir jāpiemaksā, lai vismaz daļēji kompensētu savas iejaukšanās sekas. Pie tam šāda pozīcija ir līdzīga gan Sīrijas, gan Ukrainas jautājumā. Tātad Briselei un Vašingtonai piedāvā tirgoties nevis par kompensācijām no Maskavas puses, bet gan par atlaidēm no kompensācijām, kuras ir jāmaksā Rietumvalstīm.

Bet Kijevai no tā ir ne silts, ne auksts, jo tā ir padota uz galda un to piedāvā apēst. Šādā situācijā visai Ukrainas politiskajai elitei (neatkarīgi no tā vai konkrētais politiķis atbalsta Porošenko vai uzstājas pret to) ir pilnīgi vienalga, kurš samaksās par to ballīti, kurā Ukraina piedalīsies kā ēdamais.

Raustīties jau ir par vēlu. Ne 2014.gadā un pat ne 2012.gadā, bet vēl 2005.gadā es publisko diskusiju laikā ar Juščenko nacionālistiem – “patriotiem” teicu, ka vāja, otršķirīga valsts, kura cenšas ielīst cīņā starp lielvalstīm, vēl jo vairāk, ja tā cenšas izraisīt krīzi lielvalstu attiecībās, kļūs par šīs krīzes pirmo upuri. Tā tas ir tāpēc, ka pieaugušie un spēcīgie tāpat gala beigās salīgs mieru, jo konfrontācija tām ir neizdevīga. Bet, kad viņi sāks meklēt vainīgos radušajās problēmās, viņi atcerēsies par nīkulīgo provokatoru, kurš centās uzvarēt konfliktu atrodoties svešā pajūgā un kurš nekam citam, kā tikai būt par marodieri, neder. Pirmkārt no viņa arī centīsies iekasēt visus konflikta laikā radušos zaudējumus.

Tomēr Ukrainas politiķi uzskatīja, ka viņi ir visgudrākie un ka darbs par policajiem pie kārtējā okupanta var ne tikai viņus padarīt bagātus, bet arī ievest globālās politikas augstākajās aprindās. Tagad viņiem ir iespēja atcerēties kā tie paši eiro-amerikāņi desmitiem tūkstošos izdeva viņu priekštečus – policajus Padomju Savienībai, tāpēc ka nevienam negribējās bojāt attiecības ar lielvalsti dēļ amorāliem indivīdiem. Tāds materiāls uz politiskā paneļa vienmēr ir bijies pieejams lielā daudzumā.

Visinteresantākais ka pat sapratuši, ka ārējie labdari, bez kuriem viņi nevar pastāvēt, tos ir pārdevuši un nodevuši, viņi joprojām ved iekšējās cīņas par Kijevas troni. Pie tam šīs cīņas ir uz dzīvību un nāvi. Atziņas apguve, ka par visu atbild pēdējais bandas atamans, pat ja viņš ir bijis labāks par saviem priekšgājējiem, tiem stāv priekšā. Tas ir nemainīgs politikas likums. Par nāvēm un sagrāvi kādam būs jāatbild. Atbild zaudējusī valsts. Bet personiski tie politiķi, kuri to vada brīdī, kad tiek parakstīta pilnīga un bezierunu kapitulācija, pat ja šo kapitulāciju viņu vietā paraksta trešās puses.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/03.07.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/993471

Informācijas aģentūra
/20.07.2018/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.