Par ārvalstu iejaukšanās iekšpolitiskos konfliktos un pilsoņu karos galveno cēloni

Mēs bieži vien pamatoti vainojam ASV par iejaukšanos neatkarīgu valstu iekšējās lietās, par iekšpolitisko konfliktu provocēšanu un atbalstīšanu, kuri mēdz izvērsties arī pilsoņu karā. Krieviju bieži un ne vienmēr nepamatoti vaino tajā pašā. Krievijas sabiedriskajā apziņā ir izveidojies ASV tēls, ka tā, speciāli, lai ieriebtu Maskavai, atnāk uz valsti X ar dolāru maisu un organizē tur asinspirti. ASV ir izveidojies analoģisks Krievijas tēls, kura regulāri iejaucas vēlēšanās visā pasaulē un sūta karaspēku sazin kur.

Savu darbību pamatošanai Krievija (atkarībā no apstākļiem) runā par sabiedroto atbalstu, likumīgo varu, sacēlušos tautu. ASV saka to pašu. Pat vairāk, analoģiski rīkojas ne tikai Eiropas valstis, Ķīna, Irāna, Izraēla, bet pat mazas Āfrikas valstiņas (savulaik teju pusāfrikas piedalījās pilsoņu karā Kongo Demokrātiskajā Republikā, atbalstot dažādas konflikta puses un paralēli risinot savas problēmas).

Var konstatēt, ka pilsoņu karš obligāti izraisa ārēju spēku iejaukšanos, pie tam šādu iejaukšanos ne obligāti veic superlielvalsts, vienkārši lielvalsts vai pat tikai reģionāla lielvalsts. Atgādināšu, ka Meksikas pilsoņu karā iejaucās ne tikai ASV, bet arī Francija, Lielbritānija, Austrija, Spānija un pat Beļģija ar Turciju. ASV pilsoņu karā tādā vai citādā veidā iejaucās Lielbritānija, Francija, Meksika un Krievija. Pilsoņu karā bijušās Krievijas impērijas teritorijā tikai pēc oficiālās padomju versijas un tikai militāras intervences formā iejaucās 14 dažāda lieluma valstis.

Te ir jāprecizē, ka ārēja iejaukšanās šādos gadījumos notiek obligāti, bet ne vienmēr tā pieņem militāras intervences formu. Iejaukšanās var notikt (un pēdējā laikā tā tas pārsvarā arī ir) politiska un diplomātiska spiediena formā uz konfliktējošām pusēm, ieroču piegādes embargo vai ieroču kontrabandas formā, humānās palīdzības vai tirdzniecības ierobežojumu formā, ekonomisko un finansu sankciju veidā pret “nepareizo” pusi un informatīvā atbalsta nodrošināšanā “pareizajai” pusei.

Iejaukšanās var notikt saskaņā ar starptautisko tiesību normām (Krievija Sīrijā) vai pretēji tām (ASV Ukrainā), kā arī starp variantā, kad iejaukšanās apjomu, formu un leģitimitāti puses apstrīd (Irāna un Turcija Sīrijā, Krievija Ukrainā). Ir gadījumi, kad no starptautisko tiesību skatu punkta neleģitīma iejaukšanās no starptautiskās sabiedrības puses pēc noklusējuma tiek atbalstīta (Francijas “miera uzturēšanas” operācijas Rietumu un Centrālajā Āfrikā, ASV Afganistānā).

Ne vienmēr superlielvalsts militārā klātbūtne valsts teritorijā, kurā saasinās iekšpolitiskais konflikts, izraisa iejaukšanos. Piemēram, Krievijas militāro bāžu esamība Gruzijā nenoveda pie Krievijas iejaukšanās konfliktā starp Tbilisi un Adžāriju, kā arī nesen notikušajā “pašinjana maidanā” Armēnijā.

Ja detalizēti apskata apkārtējās pasaules reakciju (refleksiju) uz dažāda veida iekšpolitiskajiem konfliktiem, tad ir jākonstatē, ka katrs šāds gadījums pats par sevi ir unikāls un ka pilnīgi līdzīgu gadījumu nav pat pietiekami sistēmiskā un vadāmā t.s. “krāsaino revolūciju” klāsterī. Tāpēc, lai nonāktu līdz sistēmiskai vispārināšanai, kas ļautu konstatēt kādas visiem šiem konfliktiem raksturīgas likumsakarības, bilde ir “jāapgriež otrādāk” un situācija jāapskata nevis pēc, bet gan pirms iekšpolitiskā konflikta sākuma un vēl jo vairāk pirms tas pieņem pilsoņu kara formu.

Šādi rīkojoties, var izdarīt interesantu atklājumu, ka pilnīgi visi tāda veida konflikti attīstās pēc vienas un tās pašas shēmas un ka pilnīgi visos gadījumos ārvalstu iejaukšanos iniciē no tās valsts iekšienes, kuru ir pārņēmis iekšpolitiskais konflikts. Pirms parādās dolāru maisi, baltie Kamazi, “Kubas brīvprātīgie” Angolā vai Saūdu Arābijas armija Jemenā, vietējie konfliktējošie spēki tiešu vai daudz retāk netiešu aicinājumu formā prasa, bet visbiežāk uzstājīgi pieprasa, ārvalstu iejaukšanos. Pie tam šie aicinājumi attiecīgajām ārvalstīm ir noformulēti tā, lai to iekšpolitiskā situācijas, valdošās ideoloģijas, finansu – ekonomisko interešu vai iepriekš realizētās politikas loģika neļautu ārvalstij atteikt iejaukšanos bez nozīmīgiem zaudējumiem sev.

Tāpēc nereti iekšpolitiskā konflikta atklātajā fāzē var novērot situāciju, kad ārvalsts, kura iejaucas, cenšas savu iejaukšanos ierobežot ar simboliskām vai humanitārām darbībām, bet tās valsts politiķi, kuru valstī notiek ārvalstu iejaukšanās, pieprasa vērienīgu militāro intervenci. To varēja novērot arī pilsoņu kara laikā Krievijā (1918 – 1925), kad vairums interventu tiecās ierobežot savu iejaukšanos ar simboliskām darbībām vai militāri tehnisko sadarbību (nevis palīdzību, bet tieši sadarbību par samaksu) ar “balto” valdībām, tai pat laikā, kad pēdējie (ne visi, bet vairums) pieprasīja atsūtīt karaspēku ne tikai aizmugures apsardzei, kas tika izdarīts, bet arī frontes operācijām, no kā interventi tiecās izvairīties (izņemot Poliju un Somiju, kuras karoja par savas teritorijas palielināšanu).

Tad kāpēc tās valsts elite, kurā norit iekšpolitiskais konflikts, uzskata sevi par tiesīgu pieprasīt (nereti pat ultimatīvā formā) atklātu ārvalstu iejaukšanos (bieži vien militāras intervences formā)? Tāpēc, ka viņi visbiežāk ir iniciējuši politisku iejaukšanos, kura ir notikusi daudz agrāk un kura no publikas ir slēpta. Labākajā gadījumā sabiedrība un eksperti redz tikai politiskās iejaukšanās otro etapu, kad ārvalsts, kura iejaucas, jau ir līdz ausīm iegrimusi valsts iekšpolitiskā konflikta muklājā, bieži vien pat nesaprotot kā tas notika un kādēļ vispār tas ir nepieciešams, un, ātrākai krīzes pārvarēšanai, kurā ir iestigusi, sākot investēt svešās valsts iekšpolitiskā konflikta cīņās finansu, informatīvos un organizatoriskos resursus. Citiem vārdiem sakot, ir redzams kā tiek veidotas nosacītās nevalstiskās organizācijas, bet nav redzams tas, kas to veidošanu izraisīja.

Praksē, pat vislabāk zināmākajos gadījumos (ASV iejaukšanās pēcpadomju telpas iekšpolitiskajos konfliktos), ir periods, kurš novērotājiem no malas ir slēpts. 1990-ajos gados ASV elites šaubījās, “ērgļi” (interventi) zaudēja iekšpolitisko diskusiju “baložiem” (neoizolicionistiem), kuri atzina Krievijas tiesības dominēt pēcpadomju telpā un tiecās Eiropai dot iespēju pašai izlemt, ko darīt ar postsociālistiskajiem austrumeiropiešiem. Vašingtona gandrīz pieņēma koncepciju, saskaņā ar kuru tā ir sasniegusi savu mērķi – PSRS ir sagrauta. Attiecīgi tālāka aktivitāte pēcpadomju telpā ir kontrproduktīva, jo rada bezjēdzīgu ASV resursu pārtēriņu, rada atkarību no NATO sabiedrotajiem (nepieciešamību finansu – ekonomiski maksāt par to politisko lojalitāti) un, pats galvenais, uzliek uz ASV atbildību par pēckomunistisko valstiskumu būvniecību bijušajās PSRS republikās un Austrumeiropas valstīs.

Situācija mainījās par labu neokonservatoriem – interventiem dēļ spēcīga kolektīvā spiediena no to pēcpadomju un postsociālistisko elišu puses, kuras Krievijā pieņemts dēvēt par liberālām, bet kuras faktiski labākajā gadījumā bija kompradoriskas, bet sliktākajā gadījumā atklāti zaglīgas. Šī elites daļa jau pēc diviem, trim gadiem uztvēra no iedzīvotājiem nākošu spēcīgu politisko impulsu sociālas valsts atjaunošanai un pēcpadomju telpas reintegrācijai. Tas izpaudās to partiju straujā popularitātes pieaugumā (kur saglabājās atklāta politiskā konkurence), kuras deklarēja apņemšanos atjaunot kopēju politisko un ekonomisko telpu, tas ir komunistisko un sociālistisko partiju, kā arī kvazipadomju projektu popularitātē.

Šī spēcīgā politiskā kustība radīja nopietnus draudus kompradorisko elišu eksistencei, graujot to ekonomiskās labklājības pamatus, kas tika radīti pēdējos “pārbūves” gados un pēcpadomju ēras sākumā.

Patstāvīgi uzvarēt iekšpolitiskajā cīņā kompradoriskās elites nespēja. Tām bija nepieciešama Rietumu palīdzība, bet Eiropas Savienība neuzdrošinājās uzņemties atbildību par pilna mēroga iejaukšanos pēcpadomju telpā bez ASV atbalsta. Patstāvīgi ES bija problemātiski integrēt ne tikai Baltijas valstis, bet pat Austrumeiropas valstis. Visa cita starpā pašā Eiropas Savienībā arī bija ievērojama politiķu grupa, kura uzskatīja, ka ES teritorija ir jāpaplašina Austrumu virzienā. Analoģiski labi apmaksāta un prestiža darba zaudēšanas perspektīva parādījās NATO birokrātijai (dēļ Alianses nepieciešamības zuduma).

Tāpēc, kad pēcpadomju kompradori panikā metās uz Rietumiem, viņi tur atrada atbalstu un sapratni no ietekmīgu politisko grupu puses, kuras tobrīd arī sāka zaudēt savu politisko nākotni. Apvienojoties viņi visi kopā spēja vērst situāciju sev par labu un cilvēcei bīstamā un ASV iznīcinošā intervencionisma politika, kuru baroja globālisma ideoloģija, tika turpināta. Tā rezultātā ASV un ES iestājās dziļa sistēmiska krīze, pēcpadomju telpā uzliesmoja pilsoņu kari, Krievija tika vienkārši piespiesta atjaunoties kā otrs globāls spēka pols, bet globālisma ideoloģija, kura bez kompradoru sirojumiem nerada neko sliktu un tikai korekti apraksta būtiskas pasaules ekonomikas tendences, tika sakompromitēta.

Kā redzams agrīnā ārvalstu iejaukšanās etapā, kurš ir slēpts no neuzmanīgiem vērotājiem, iejaukšanos savas valsts iekšpolitiskajos procesos iniciē daļa no šīs pašas valsts elites. Šī elites daļa redz, ka sāk zaudēt iekšpolitisko konkurenci, bet nevēlas izlaist no savām rokām valsts pārvaldes grožus, un vienīgais veids kā saglabāt savu varu paliek ārvalstu iejaukšanās. Tātad patiesībā sākumā upurvalstī latentā formā rodas iekšpolitisks konflikts un pēc tam tā puses pieaugušā apjomā sāk provocēt ārvalstu iejaukšanos, nevis kā plaši tiek uzskatīts, ka atnāk sliktie amerikāņi un nopērk pusi no bijušajiem “labajiem cilvēkiem”. Bet otru “labo cilvēku” pusi viņi nezin kāpēc nenopērk, lai gan viņi ir tik pat gatavi pārdoties, tikai nav pārliecināti par ASV gatavību maksāt un tāpēc pieprasa samaksu no Krievijas. Tā nu “nopirktie” ar “nenopirktajiem” cīnās.

Iekšpolitisko konfliktu cēloņi vienmēr ir valsts iekšienē, tās valsts iekšienē, kura ir nolaidusies līdz pilsoņu kara līmenim. Un ārvalstu iejaukšanos vienmēr iniciē no valsts iekšienes. Ne jau amerikāņi (krievi, franči, ķīnieši utt.) atnāk ar piedāvājumu, bet gan viņus pasauc. Pragmatiskākās ārvalstis cenšas no savas iejaukšanās gūt labumu (politisku vai ekonomisku). Mazāk pragmatiskas valdības cīnās tikai ideoloģisku apsvērumu vadītas. Šai gadījumā viens un tas pats mežonīgs cilvēkēdājs var organiski transformēties no “pārliecināta marksista” par “pārliecinātu liberāli” un atpakaļ, iegūstot ārējo atbalstu gan no viena pārlieku ideoloģizēta avota, gan no cita.

Gandrīz katram iekšpolitiskam konfliktam ir patriotu un kolabracionistu cīņas ārējā forma. Faktiski tā ir nacionālā ražotāja cīņa ar kompradorisko biznesu. Pēdējais gandrīz vienmēr zaudē dēļ savas plēsonīgās dabas, kā dēļ tam nav atbalsta sabiedrībā. Un gandrīz vienmēr zaudējot, tas meklē ārvalstu palīdzību. Visbiežāk šī palīdzība tiek sniegta un tad iekšpolitiskā konflikta pāriešana no “aukstās” (politiskās) fāzes “karstajā” (spēka) fāzē paliek tikai laika jautājums, savukārt superlielvalstu ģeopolitisko konfliktu loģika ved pie konflikta dalībnieku un iesaistīšanās konfliktā formu un metožu dažādības palielināšanās.

Vērojot to visu, visbiežāk tiek runāts par ļaunajiem ārējiem spēkiem, kuri ir izraisījuši pilsoņu karu, aizmirstot, ka noturēties nespēj tikai tā māja, kura pati iekšienē ir sadalījusies. Ja valsts politiskie spēki ir vienoti savā noraidošajā attieksmē pret ārvalstu iejaukšanos, tad tie, kuri vēlas iejaukties, nemaz neatradīs ieejas punktu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/03.08.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1024050

Informācijas aģentūra
/13.09.2018/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.