Zinātniskās izziņas metodes

Vispārzinātniskās (vispārējās) izziņas metodes iedala: 1) empīriskās izziņas metodēs, 2) metodēs, ko izmanto kā empīriskajā, tā arī teorētiskajā izziņas līmeņos un 3) teorētiskās izziņas metodēs.

(Empīriskās izziņas metodes izmanto zinātniskās izziņas empīriskajā līmenī, kurā notiek faktu, informācijas uzkrāšana par pētāmajiem objektiem. Tajā plaši izmanto novērošanu, salīdzināšanu, eksperimentu utt. Šajā līmenī veidojas jēdzieni, ko ievada zinātniskajā apritē, notiek sākotnējā zināšanu sistematizācija un reizēm tiek formulēti pat empīriskie likumi.

Teorētiskajā līmenī jēdzieni un spriedumi, kas pauž pētāmo priekšmetu, parādību un procesu attīstības likumus, principus, ar idejas palīdzību tiek apvienoti vienotā veselā – zinātniskā teorijā. Tādā veidā šajā līmenī notiek zināšanu augstākā līmeņa sintēze, kas liecina par zinātniskās izziņas augstāku pakāpi.)

Dotais iedalījums ir relatīvs tajā nozīmē, ka metodes, ko pieskaita pie vienas vai citas grupas, tiek tikai galvenokārt izmantotas attiecīgajā līmenī. Tajā pat laikā tās var gūt pielietojumu arī citos līmeņos.

Tas un daudz kas cits liecina par to, ka empīriskais un teorētiskais izziņas līmeņi (un metodes, ko tajos izmanto) ir savstarpēji cieši saistīti. Tāpēc tos nedrīkst atraut citu no cita, kā to darīja empīriķi (kas pārspīlēja empīriskās izziņas nozīmi) un racionālisti (kas absolutizēja teorētisko izziņu).

Interesanti par viņiem rakstīja Frensis Bekons: “Empīriķi līdzīgi skudrām tikai vāc un savākto izmanto; racionālisti ir līdzīgi zirneklim – tie paši no sava materiāla rada audeklu; bite izvēlas vidējo ceļu – tā savāc materiālu no dārza un lauka ziediem un to pārveido, un sakārto pēc savām spējām un prasmes”.

Un vēl: metodes, par kurām runāsim turpmāk, tiek izmantotas kā domāšanas paņēmieni un izziņas metodes ne tikai zinātniskajos pētījumos, bet arī ikdienas izziņā. Zinātniskajā izziņā atšķirībā no ikdienišķās tos visbiežāk pielieto mērķtiecīgi, plānveidīgi, ievērojot attiecīgās prasības. Tā jārīkojas arī juridiskajā profesionālajā izziņā.

1. Empīriskās izziņas metodes

1.1. Novērošana

Ar novērošanu parasti saprot sistemātisku mērķtiecīgu objekta uztveri. (Uztvere – viengabalains priekšmeta tēls, kas rodas, objektīvai pasaulei iedarbojoties uz sajūtu orgāniem. Uztvere atspoguļo priekšmetu ārējās puse.) To var izmantot gan kā relatīvi patstāvīgu metodi, gan kā citu metožu sastāvdaļu.

Lai gan novērošana balstās uz sajūtu orgānu darbību, tā ir saistīta ar apercepciju. Savukārt apercepcijas būtība ir tāda, ka objekta uztveres saturu un virzību nosaka cilvēka zināšanas, intereses, pieredze, uzskati, viņa attieksme pret īstenību.

Novērošanā tiek izmantoti arī dažādi tehniskie līdzekļi: tālskaši, mikroskopi, rentgena aparāti, ultraskaņas ģeneratori, radiolokatori u.c. Tie padara novērošanu dziļāku, precīzāku, dod iespēju fiksēt novērošanas rezultātus utt.

Līdz ar dažādu ierīču (līdzekļu) izmantošanu informācija bieži iegūst simbolu veidu, kas nāk no šīm ierīcēm. Nereti ir grūti atšķirt to informāciju, kas raksturo objektu, no tās, kas rodas, pateicoties attiecīgās ierīces darbībai. Līdz ar to rodas nepieciešamība papildināt novērošanas metodi ar interpretāciju, par kuru runāsim turpmāk.

Lai novērošana kļūtu vēl rezultatīvāka, ir jāievēro sekojošas prasības:

1. Tai ir jābūt ar iepriekšēju nolūku – jānovēro, lai izpildītu noteiktu precīzi un detalizēti izstrādātu uzdevumu.

2. Tai ir jābūt plānveidīgai – jāseko plānam, kas ir sastādīts, lai izpildītu novērošanas uzdevumus. Plānveidība padara novērošanu par organizētu, pēctecīgu procesu, kas dod iespēju katrā tās posmā iegūt informāciju, balstoties uz iepriekš iegūto, kā arī izslēgt izlaidumus (pārrāvumus) novērošanā.

3. Mērķtiecība, kas ir saistīta ar novērošanas mērķu izvirzīšanu (atbilstoši uzdevumiem) un to sasniegšanu. Tas dod iespēju virzīt novērošanu uz to objekta īpašību izziņu, kas interesē novērotāju. Novērošanu, kas ir orientēta uz objekta atsevišķu detaļu, pušu, īpašību uztveri, sauc par fiksētu, bet novērošanu, kas aptver visu objektu – par fluktuējošu. Jāatceras, ka pilnīgāku informāciju par objektu (šīs metodes iespēju robežās) var iegūt, tikai savienojot šos abus novērošanas veidus, pielietojot tos vienlaicīgi.

4. Novērošanas aktivitāte, kas dotajā gadījumā ir jāsaprot tā, ka novērotājam nav jāuztver viss, kas nokļūst viņa uztveres sfērā, bet ir jāmeklē vajadzīgie objekti, to īpašības, kas viņu interesē, izmantojot šim nolūkam visas savas zināšanas un pieredzi.

5. Vislabākos rezultātus var iegūt tad, kad novērošanas aktivitāte tiek virzīta uz to, lai novērotu objektu tā dabiskajos apstākļos, jo jaunos, neierastos apstākļos arī tā darbība kļūst netipiska. Un līdz ar to novērotājs iegūs neprecīzu, neadekvātu informāciju par objektu.

6. Novērošana būs vēl efektīvāka, ja tā noritēs sistemātiski. Jāatceras, ka novērošanai nedrīkst būt gadījuma raksturs, vislabāk, ja tā nav vienreizējs akts. Novērotājs var iegūt patiešām nozīmīgu informāciju vai nu tad, kad novēro objektu nepārtraukti, vai – pēc noteiktas sistēmas, kas dod iespēju uztvert objektu daudzkārt un mainīgos dabiskos apstākļos.

Ievērojot šīs prasības, ar novērošanas palīdzību var iegūt primāro patieso informāciju par objektu, ko noformē empīriska rakstura apgalvojumos. Savukārt tie kopā ar citiem empīriskā ceļā un ar citu empīrisko metožu palīdzību iegūtiem apgalvojumiem kļūst par pamatu turpmākai zinātniskai izziņai.

Izšķir sekojošus novērošanas veidus: periodiskā (kas atkārtojas ar vienādām laika atstarpēm) un neperiodiskās (ko izmanto neregulāri, pēc vajadzības); pārtrauktā (kad pētāmo parādību reģistrācija notiek ar laika atstarpēm, ko vai nu paredz iepriekš vai neparedz) un nepārtrauktā (ko veic bez jebkādiem pārtraukumiem, kad ir nepieciešama pētāmo parādību pastāvīga uzskaite, faktu pastāvīga reģistrācija līdz ar to rašanos); vienlaidu (kad tiek pētītas izzināmās kopības visas vienības) un nevienlaidu (kad tiek pētīta tikai izzināmās kopības vienību daļa) u.c.

Kriminālistikā un pierādīšanā izdala tiešo un pastarpināto novērošanu. Tiešā novērošanā novērotājs novēro objektu pats un informācija par to nonāk pie viņa nepastarpināti. Pastarpinātā novērošanā informāciju par objektu novērotājs saņem ar kaut kādu starpnieku palīdzību. Par tādiem starpniekiem var būt cilvēki un dažādas tehniskās sistēmas.

Kriminālistiskās novērošanas tipiski objekti ir: materiāli veidojumi (nozieguma un noziedznieka pēdas, priekšmeti, dokumenti, pēdu kopijas u.c, to pazīmes, īpašības un stāvokļi); cilvēki, viņu ārējās pazīmes (kā statiskās, tā arī dinamiskās), viņu emocionālo stāvokļu, rakstura, temperamenta ārējās izpausmes u.c; cilvēku rīcība, uzvedība, tajā skaitā tāda, kas varētu veidot pamatus noziegumu pastrādāšanas un slēpšanas veidiem; parādības un notikumi (pēdu veidošanas process, eksperimentāli nosacītie notikumi un to rezultāti un taml.).

No iepriekš teiktā izriet, ka novērošana ir pietiekami sarežģīta un nozīmīga metode. Lai to apgūtu un rezultatīvi izmantotu, ir vajadzīgas gan ar to saistītās zināšanas, gan attiecīgās prasmes un iemaņas, kas ir jāizkopj arī juristiem.

1.2. Salīdzināšana

Ar salīdzināšanu saprot īstenības priekšmetu un parādību līdzības un atšķirību izdibināšanu. Tā ir viena no universālajām un izplatītākajām izziņas metodēm, viens no svarīgākajiem domāšanas paņēmieniem. Jebkura priekšmeta un parādības izziņa iesākas ar to, ka mēs atšķiram to no visiem citiem un izdibinām to līdzību ar radnieciskiem priekšmetiem un parādībām. Savukārt pētāmo priekšmetu, parādību klašu vispārējo īpašību izdibināšana ir pirmā pakāpe šīs klases attīstības likumsakarību izziņā.

Salīdzināšana ir viena no tām metodēm, bez kuras juristi nevar iztikt. Tiešām, tiem jāsalīdzina esošās tiesiskās attiecības ar vēlamajām, ko paredz tiesību normas. Policistam sākumā jākonstatē aizdomās turamās personas atšķirīgās īpašības – tās, pateicoties kurām viņu var izdalīt, atšķirt no daudziem citiem cilvēkiem, bet pēc tam, piemēram, pēc fotorobota izveidošanas, tas jāsalīdzina ar citiem cilvēkiem, meklējot kopējo. Tiesnesim, advokātam un prokuroram jāsalīdzina dažādu tiesību normu sastāvi, tiesību normas un tiesībpārkāpuma sastāvi, jāsalīdzina pirkstu nospiedumi un daudz kas cits.

Ņemot vērā to, ka juristi gribot negribot ir spiesti ļoti bieži salīdzināt, ir svarīgi iemācīties pareizi izmantot šo metodi. Pretējā gadījumā var iegūt nepatiesu informāciju, nonākt pie nepatiesiem secinājumiem, pieņemt lēmumu, kura realizācija dos negatīvus rezultātus. Lai tas nenotiktu, ir jāievēro divas prasības:

1. Ir jāsalīdzina tikai tādas parādības, kurām – ir noteikta objektīvā kopība (“var salīdzināt tikai salīdzināmo”). Nedrīkst salīdzināt lietas, iepriekš zinot, ka tās nav salīdzināmas (piemēram, pirkstu nospiedumus ar zirnekļu tīklu, tiesībpārkāpuma sastāvu ar kokteiļa sastāvu), jo tas nekā pozitīva nedos. Labākā gadījumā tāda nepareiza salīdzinājuma rezultātā var nonākt pie paviršām un neauglīgām analoģijām.

2. Atkarībā no izziņas uzdevuma ir jāizdibina objektu būtiskās īpašības, pazīmes. Pēc tam šie objekti ir jāsalīdzina pēc šīm īpašībām. Juridiskajā izziņā bieži ir jāizmanto patiesi būtiskas īpašības. Tādas, piemēram, ir tiesībpārkāpuma sastāva elementi, jo katrs no tiem atspoguļo reālo tiesībpārkāpumu būtiskās īpašības.

Tajā pat laikā nereti juristiem iznāk darīšana ar nosacīti būtiskām īpašībām. Piemēram, ir konstatēts, ka noziedznieks ir bijis gara auguma cilvēks ar gaišiem matiem un rētu uz sejas. Pašas par sevi šīs pazīmes neatspoguļo cilvēka (kā tāda) būtību. Bet gadījumā, kad par noziedznieku vairāk nekas nav zināms, tās iegūst būtisku raksturu.

Noskaidrojuši salīdzināšanas metodes izmantošanai izvirzītās prasības un ņemot vērā, ka tās piemērošanā mums nākas izmantot līdzības un atšķirības, pievērsīsimies līdzības un atšķirības principam. “Vienīgās līdzības princips un vienīgās atšķirības princips”, – raksta A. Ivins (“Pareizas domāšanas māksla”), – “kopā lietoti, dod apvienotu līdzības un atšķirības principu: ja divi vai vairāki gadījumi, kuros iestājas attiecīgā parādība, ir līdzīgi tikai vienā apstāklī un savukārt divi vai vairāki gadījumi, kuros šīs parādības nav, atšķiras tikai ar to, ka nav arī šā apstākļa, tad šis apstāklis ir aplūkotās parādības cēlonis”.

Salīdzināšanas metodes efektīvākai izmantošanai der apzināties to, ka izziņas objektus var salīdzināt tieši un pastarpināti. Pirmajā gadījumā tiek salīdzināti līdzīgie objekti savā starpā (piemēram, cilvēki, tiesību normas, normatīvie akti, līgumi) un iegūti kvalitatīvi rezultāti: (piemēram, lielāks – mazāks, spēkā esošs – spēkā neesošs, augstāka spēka – zemāka spēka). Otrajā gadījumā līdzīgie objekti tiek salīdzināti ar kādu etalonu, mērauklu (piemēram, tos pašus cilvēkus var nosvērt, izmantojot svaru sistēmu, kas nemaz nav viņiem vajadzīga, izmērīt utt.) un iegūt kvantitatīvos rādītājus (piemēram, izrādās, ka pirmais cilvēks ir par 10 kg smagāks par otro un par 15 cm – garāks). Tādu salīdzināšanu sauc par mērīšanu.

Ir zināms, cik lielu lomu jurista darbā spēlē definīcijas, jēdzieni. Tāpēc nebūs par ļaunu zināt, ka salīdzināšanu var izmantot tad, kad jāizzina objekts, kura jēdziens nav zināms. Tādā gadījumā var salīdzināt šo objektu ar tam – līdzīgiem, kuru jēdzieni ir zināmi, un tādējādi iegūt vismaz sākotnēju interesējošā objekta jēdzienu.

Minētie piemēri liecina, ka ļoti bieži, izmantojot aplūkojamo metodi, informāciju par objektu var iegūt no paša salīdzinājuma. To var nosaukt par primāro informāciju. Bet var gadīties, ka mūs tā neinteresē, jo mūsu mērķis ir iegūt atvasināto informāciju – primārās apstrādes rezultātā. Viens no svarīgākajiem apstrādes veidiem ir analoģija. Tā kā to bieži izmanto juridiskajā zinātnē un praksē, tad apskatīsim šo paņēmienu īpaši.

1.3. Analoģija

Analoģija – ir spriešanas paņēmiens, loģisks secinājums, izziņas metode, ar kuras palīdzību zināšanas par viena priekšmeta, parādības pazīmēm tiek iegūtas uz tā pamata, ka ir zināms, ka šim priekšmetam, parādībai ir līdzība ar – citiem. Tātad tā balstās uz atziņu: vienā ziņā līdzīgās lietas ir līdzīgas arī pārējā ziņā. Ja, piemēram, salīdzināšanas rezultātā noskaidrojās, ka diviem priekšmetiem ir vairākas vienādas īpašības, bet vienam no tiem ir konstatēta vēl viena pazīme, tad tiek pieņemts, ka šai pazīmei ir jāpiemīt arī otrajam priekšmetam. Piemēram, izziņas izdarītājs ievēro, ka izzināmā darbība pēc vairākām pazīmēm ir līdzīga viņam zināmiem zādzības gadījumiem. Uz tā pamata viņš pieskaita doto darbību pie zādzībām, t.i., kvalificēs kā zādzību. Līdz ar to viņš pieņem (varbūt viņam rodas pat pārliecība), ka šai darbībai piemīt visas zādzībai raksturīgās pazīmes, kuras viņš pagaidām vēl nav konstatējis un kuras dotajā gadījumā viņam nav zināmas.

Lai tomēr dotais izziņas izdarītājs paliktu pie pieņēmuma un nonāktu pie pārliecības, pirmkārt, jāatceras, ka analoģijas rezultātiem ir varbūtības raksturs, tāpēc tā vairāk noderīga hipotēžu, versiju veidošanai. Un, otrkārt, lai iegūtu patiesas zināšanas, izziņu (spriešanu, domāšanu) ir jāpapildina arī ar citām metodēm.

Tāpēc ir lietderīgi zināt, ka priekšmetu, kuru izzinām ar analoģijas palīdzību, sauc par modeli un to priekšmetu, uz kuru tiek pārnesta modeļa izziņas rezultātā iegūtā informācija, – par oriģinālu, paraugu, prototipu. Tāpēc uzskata, ka analoģija ir secinājums no modeļa uz oriģinālu. Savukārt tas nozīmē, ka analoģiju ir lietderīgi papildināt ar modelēšanu – metodi, kurai šī iemesla dēļ mēs pievērsīsimies tālākajā izklāstā.

Novērtējot secinājumu, kas ir iegūts, izmantojot analoģiju, ar nolūku izdibināt tā patiesuma pakāpi, ir jāņem vērā sekojoši nosacījumi; 1) jo vairāk salīdzināmo objektu kopējo īpašību mēs zinām, jo augstāka ir varbūtības pakāpe secinājumam pēc analoģijas; 2) jo būtiskākas ir konstatētās salīdzināmo objektu īpašības, jo augstāka secinājuma patiesuma pakāpe; 3) jo dziļāki objekta izdibināto īpašību sakari, jo augstāka secinājuma patiesuma pakāpe; 4) ja tam objektam, par kuru tiek izdarīts secinājums pēc analoģijas, ir pazīme, kas nav savienojama ar pārnesuma pazīmi, tad salīdzināmo objektu vispārējā līdzība nav pamats secinājumam pēc analoģijas, tai nav nozīmes; 5) kopējām īpašībām ir jābūt jebkurām salīdzināmo objektu īpašībām, t.i., tās izvēlas “bez aizspriedumiem” pret kaut kāda veida īpašībām; 6) īpašībām, kas ir konstatētas modelī, ir jābūt tāda paša tipa kā vispārējām īpašībām; 7) kopējām īpašībām ir jābūt pēc iespējas specifiskākām salīdzināmajiem objektiem, t.i., tām ir jāpieder pēc iespējas mazākam objektu lokam; 8) turpretī modeļa īpašībai ir jābūt mazāk specifiskai, t.i., jāpieder pēc iespējas lielākam objektu lokam.

Analoģiju veidi: vienkāršā, stingrā, nestingrā un izplatītā analoģija.

Vienkāršā analoģija, balstoties uz divu priekšmetu līdzību, pēc kaut kādām pazīmēm veido secinājumu par šo priekšmetu līdzību arī pēc citām pazīmēm. Šis analoģijas paņēmiens ir nozīmīgs tad, kad kādu priekšmetu, parādību pieskaita pie zināmas ģints, veida, t.i., kādas klases, tai pakārtotai klasei utt.

Stingrā analoģija balstās uz zināšanām par to, ka salīdzināmo priekšmetu, parādību pazīmes, īpašības atrodas atkarībā. Secinājuma virzība notiek no divu priekšmetu, parādību līdzības vienā pazīmē, īpašībā uz to līdzību arī citā pazīmē, kas ir atkarīga no pirmās.

Nestingrā analoģija ir analoģijas veids, kad, balstoties uz zināšanām par divu objektu līdzīgām pazīmēm, nonāk pie slēdziena par to līdzību kaut kādā jaunā pazīmē, par kuru nav zināms, vai tas atrodas atkarībā no zināmajām pazīmēm.

Izplatītajā analoģijā, balstoties uz parādību līdzību, izdara slēdzienu par cēloņu līdzību vai, balstoties uz cēloņu līdzību, nonāk pie slēdziena par darbību līdzību. (Interesantas analoģiju ilustrācijas, kā arī šeit neminētus analoģiju gadījumus lasītājs var atrast: Ivins A. Pareizas domāšanas māksla. – R.: Zinātne, 1990.)

Neskatoties uz to, ka juristi tāpat kā citi cilvēki, gan savā ikdienas dzīvē, gan profesionālajā darbībā izmanto lielākā vai mazākā mērā visus analoģijas veidus, juridiskajā literatūrā tiek pievērsta uzmanība galvenokārt diviem no tiem – likuma analoģijai un tiesību analoģijai. Tās izmanto ne visās juridiskajās darbībās, bet galvenokārt tiesībpiemērošanā.

Likuma analoģiju izmanto, izskatot strīdīgas attiecības, kuras nereglamentē ne likums, ne pušu vienošanās (līgums), ne komerciālās aprites paražas. Tātad likuma piemērošana pēc analoģijas (saskaņā ar pie mums pieņemto praksi) ir pieļaujama tad, kad, pirmkārt, tiesībās ir izlaidumi, t.i., kad noteiktu jautājumu ir jāatrisina ar juridisku līdzekļu palīdzību, bet tāds risinājums nav paredzēts likumdošanā, līgumā vai attiecīgajā paražā vai ir nepilnīgi paredzēts. Un, otrkārt, ir likumdošanas akts, kas regulē līdzīgās attiecības un ko var piemērot dotajā gadījumā.

No likuma analoģijas atšķir atsauces regulēšanas paņēmienu, kad normatīvajā aktā, kas reglamentē noteiktas attiecības, ir norāde uz to, ka kaut kādu jautājumu ir jārisina, balstoties uz konkrētām normām, kas regulē citu attiecību veidu.

Atbilstoši pie mums pastāvošajai tradīcijai likuma analoģiju pieļauj galvenokārt civiltiesībās, darba tiesībās, administratīvajās tiesībās (kad jautājums nav saistīts ar saukšanu pie administratīvi tiesiskās atbildības). Krimināltiesībās vadās pēc analoģijas nepieļaujamības principa (krimināltiesiskajā literatūrā gan runā par to, ka analoģijas metodi izmanto, veidojot kriminālistiskās versijas, analizējot informāciju par noziegumu pastrādāšanas veidu, izstrādājot konkrētās kriminālistiskās metodes utt.). Zinātnieki atzīmējuši, ka pēc analoģijas var piemērot arī procesuālās normas – tajos gadījumos, kad ir spēkā esošā materiālā norma, bet nav likuma norādes uz lietas izskatīšanas procedūru.

Pie mums teorētiskajā līmenī spēkā ir uzskats, ka lēmumam, kas ir pieņemts pēc analoģijas, vienmēr ir individuāls raksturs. Izņēmums ir Augstākās tiesas Plēnuma lēmumi, kas ir pieņemti, izmantojot analoģiju, un kuri kļūst par orientieri citām tiesām, izskatot analogas lietas.

Praksē gan par pamatu analoģisku lietu izskatīšanai neoficiāli izmanto ne tikai Augstākās tiesas lēmumus. Šajā ziņā mūsu tiesu prakse tuvinās to valstu praksei, kurās tiesu precedents ir oficiāli atzīts par svarīgu un izplatītu tiesību formu.

Tiesību analoģija ir tiesību un sevišķi attiecīgās tiesību nozares vispārējo pamatu, principu piemērošana tiesiskajām attiecībām, kas prasa tiesisku regulēšanu, bet nav paredzētas tiesību normās. To piemēro tad, kad nav iespējams piemērot likuma analoģiju.

Šī analoģijas veida izmantošanā mēs esam ļoti piesardzīgi. Iespējams, ka viens no iemesliem tam ir tiesību izpratne, kas ietver tikai normas un neparedz principus.

Šī attieksme, neapšaubāmi, pakāpeniski mainīsies – līdz ar mūsu valsts tālāku iesaistīšanos starptautiskajās attiecībās, ko regulē starptautiskās tiesības, kurās savukārt tiesību principi (tāpat kā starptautiski atzītās paražas) spēlē lielu lomu. Tāpat ievērojamu vietu tiesību principi ieņem Eiropas Savienības tiesībās.

Tiesību analoģijas loma mūsu tiesībās acīmredzot pieaugs, arī nostiprinoties tiesu varai, palielinoties tiesu nozīmei valsts, sabiedrības un iedzīvotāju dzīvē.

1.4. Mērīšana

Mērīšana vēsturiski veidojusies uz salīdzināšanas pamata. Tāpēc daži to uzskata par salīdzināšanas paveidu.

Tomēr pašas mērīšanas izpratnē pastāv atšķirības. Dažkārt to raksturo kā mērāmā lieluma attiecības noteikšanas procesu pret citu viendabīgu lielumu, ko pieņem par mērīšanas vienību. Citkārt mērīšanu definē kā kaut kāda lieluma kvantitatīva (skaitliska) rādītāja noteikšanas procedūru ar mērīšanas vienības palīdzību. Bez šaubām, mērīšanas objektu (priekšmetu, to daudzumu, izmēru, svara, telpisko un laika attiecību, kustības u.c.) kvantitatīvie rādītāji (lielumi) un to iegūšana sniedz ļoti svarīgu informāciju un ir nozīmīgs pamats fundamentālu un patiesu zināšanu iegūšanai. Tāpēc šai zinātniskajai metodei pamatoti piešķir ļoti lielu lomu teorētiskajā izziņā.

Mērīšanai ir nepieciešami – mērīšanas objekts, mērīšanas vienība (etalons), mērīšanas ierīces, mērīšanas metodes un mērītājs.

Svarīgākais mērīšanas, tās rezultātu rādītājs ir precizitāte, kura atkarīga vispirms no mērītāja kvalifikācijas, mērinstrumentu kvalitātes un mērīšanas metodēm.

Izšķir tiešo mērīšanu, kad rezultātu iegūst tieši pašā mērīšanas procesā, un netiešo (pastarpināto), kad rezultātu iegūst matemātisku aprēķinu ceļā, par pamatu ņemot datus, kas ir iegūti ar tiešās mērīšanas palīdzību.

Parasti uzskata, ka mērīšanas izmantošana tiesību jomā aprobežojas ar lietišķām tiesību zinātnēm, sevišķi kriminālistiku un ekspertu darbību.

Tomēr mūsdienu sabiedrības daudzveidīgā tiesiskā darbība liecina par to, ka tajā arvien plašāk izmanto procedūras, kas ir ļoti līdzīgas mērīšanai. Tas, piemēram, izpaužas dažādās vēlēšanu kvotās, noteiktu proporciju noteikšanā un ievērošanā, veidojot parlamenta dažādus struktūras elementus, valdības sastāvu utt. Saprotams, ka šīs procedūras nopietni ietekmē likumdevēja darbību, likumdošanas saturu un tātad – tiesības. Bieži vien šais procedūrās pazūd vērtības, uz kurām balstās tiesības – taisnīgums, patiesība, brīvība, godīgums, sirdsapziņa u.c., tiesības zaudē savu morālo raksturu un iemanto tikai formālo tiesību statusu.

1.5. Eksperiments

Eksperiments ir tāda vispārzinātniska objekta izziņas metode, kad pētītājs aktīvi iedarbojas uz to, veidojot, kontrolējot, pārvaldot apstākļus, kas ir nepieciešami viņu interesējošā objekta īpašību izziņai, kurā apzināti un mērķtiecīgi tiek izmainīta dabisko procesu norise. Tā ir viena no sarežģītākajām un efektīvākajām empīriskās izziņas metodēm. Eksperimenta pielietošanas gaitā parasti izmanto iepriekš izskatītās metodes novērošanu, salīdzināšanu un mērīšanu, kā arī modelēšanu, par kuru būs
runa turpmāk.

Ņemot vērā dotās metodes lielo lomu zinātniskajā izziņā, lieto apzīmējumu – eksperimentālā zinātne un par tās pamatlicēju atzīst G. Galileju.

Eksperimenta priekšrocības ir sekojošas:

1. Тā izmantošana dod iespēju izzināt tādas parādību īpašības, kas tīrā veidā dabā nav sastopamas.

2. Tas dod iespēju izzināt objektu īpašības ekstremālos apstākļos; tās ir tādas īpašības, kas parastos apstākļos neparādās.

3. Ar eksperimenta palīdzību parādību, kas mūs interesē, var atkārtot gandrīz jebkurā laikā un tik reizes, cik ir nepieciešams, lai iegūtu patiesas zināšanas. Šī īpašība sevišķi noderīga tiem eksperimentiem, ko veic juristi.

4. Eksperimentā pētītājs nostāda izziņas objektu tādos apstākļos, kas viņam ir labi zināmi; tas dod iespēju izolēt objektu no dažādiem komplicējošiem apstākļiem; eksperimenta gaitā pētītājs var iejaukties objekta darbībā, ievadot jaunus faktorus, kas vienkāršo vai sarežģī izzināmo procesu.

5. Eksperimenta procesā var veidot jaunus, mākslīgus priekšmetus.

6. Eksperiments kļūst par pilnvērtīgu tad, kad tas balstās uz patiesām zināšanām, kad tajā izmanto pilnvērtīgus līdzekļus, aparātus, instrumentus utt.

Eksperimenta metodi izmanto galvenokārt tad, kad -1) grib izzināt objekta agrāk nezināmas īpašības (kuras var arī izpausties agrāk nezināmā darbībā), tādu eksperimentu sauc par – pētījuma eksperimentu; 2) kad ir nepieciešams pārbaudīt
kaut kādus apgalvojumus vai teorētiskas atziņas; to sauc par pārbaudes eksperimentu; 3) kad apmācības nolūkos vēlas nodemonstrēt kaut kādu parādību; to sauc par ilustratīvo vai demonstrācijas eksperimentu.

Ja eksperimenta gaitā risina jautājumu, kura no divām vai vairākām hipotēzēm ir patiesa, tad to sauc par izšķirošo eksperimentu.

Vel eksperimentus iedala naturālajos (lauka un laboratorijas) un domu (modeļu) eksperimentos. Naturālā eksperimentā darbības norit pārsvarā ar materiāliem objektiem, bet domu eksperimentā – ar to ideālām kopijām, piemēram, modeļiem.

Eksperimentu izmanto arī sociālajā pārvaldē. Tādu eksperimentu sauc par sociālās pārvaldes vai sociālo eksperimentu. Sociālā eksperimenta kategoriju vēl lieto plašākā
nozīmē – kā jebkuru eksperimentu sabiedrībā un sabiedriskajās zinātnēs. Savukārt šāda veida eksperimentos izdala lokālos sociālos eksperimentus, ko veic darba kolektīvos un dažādās teritoriālās kopībās. Par vienu no vērtīgākajām šo eksperimentu
modifikācijām atzīts sinhrono daudzvariantu sociālo eksperimentu. Tomēr izšķiroša nozīme ir sociālajam eksperimentam visas sabiedrības (vai pat vairāku konkrētu sabiedrību) mērogā.

Veicot sociālos eksperimentus (sevišķi tas attiecas uz – pēdējo), ir ļoti svarīgi ievērot morālo prasību: nenodari ļaunu objektam, t.i., cilvēkam, sociālai kopībai, sabiedrībai, varbūt pat cilvēcei!

Tiesību zinātnē un praksē ir labi pazīstami izmeklēšanas, tiesas un ekspertu eksperimenti.

Izmeklēšanas eksperimentu parasti veic, lai pārbaudītu un precizētu lietai nozīmīgus datus, iegūtu jaunus pierādījumus, pārbaudītu izmeklēšanas versijas utt. Šim nolūkam atveido konkrēto notikumu vai darbību pēc iespējas tādu un tādos apstākļos, kas ir maksimāli tuvināti tiem, kādos bija noticis izziņas izdarītāju (izmeklētāju) interesējošais fakts. Vajadzības gadījumā izmeklēšanas eksperimentu izdara vairākkārt. Tas palielina iegūto datu patiesību.

Ja izmeklēšanas eksperiments ir patstāvīga izmeklēšanas (izziņas) darbība, ko veic pirmstiesas izziņas stadijā, tad tas ir tiesas eksperiments – tiesas izmeklēšanā (izziņā). Abi eksperimenta veidi satura ziņā ir ļoti līdzīgi. Tie atšķiras galvenokārt ar dalībnieku loku. Ja izmeklēšanas eksperimenta dalībnieki bez izmeklētāja (izziņas izdarītāja) var būt pieaicinātie, aizdomās turamais, apsūdzamais, cietušais, liecinieks, speciālisti, tad tiesu eksperimentā – tiesas sastāvs, puses, liecinieki, cietušais, eksperts vai speciālists.

Eksperta eksperiments ir eksperta pētījuma procesa fakultatīvā stadija, kurā tiek veikti izmēģinājumi konkrētā fakta vai faktu cēloņsakarīgo attiecību izdibināšanai – pēdu veidošanās mehānisma noskaidrošanai; paraugu iegūšanai salīdzinošam pētījumam; tehniska rakstura cēloņu un apstākļu noskaidrošanai, kas sekmējuši nozieguma pastrādāšanu, utt. Eksperta eksperimenta rezultāti iegūst pierādījuma raksturu tikai tad, kad tie ir atspoguļoti eksperta slēdzienā.

2. Metodes, ko izmanto pētījumu empīriskā un teorētiskā līmeņos

2.1. Abstrahēšana

Abstrahēšana ir metode, ar kuras domāšanas palīdzību notiek konkrētā priekšmeta vai parādības interesējošo pazīmju, īpašību, sakaru izdalīšana, atdalīšana, fiksācija un vienlaicīgi daudzu citu pazīmju, īpašību, sakaru un attiecību neievērošana, vērā neņemšana.

Abstrahēšanu saprot arī kā procesu, kura rezultāts ir abstrakcija. Abstrakcija var pastāvēt tādās formās, kā jēdziens (kad ir abstrahēts priekšmeta vai priekšmetu klases pazīmju, īpašību, sakaru, attiecību kopums, kura kodolu veido priekšmeta vai priekšmetu klases būtisko īpašību, pazīmju, sakaru zināšanas; (piemēram, nepilngadība, adopcija, pūrs u.с. jēdzieni); kategorija (kaut kādas zinātnes vispārīgākais jēdziens (tiesību norma, īpašums, noziegums u.c); zinātnes likums; spriedums (piemēram, “šis cilvēks ir mantinieks”) utt.

Abstrahēšanas procesā izdala divas pamata stadijas: 1) priekšmeta, parādības īpašību, pazīmju u.c. novērtēšanas, būtiskā no nebūtiskā atšķiršanas un svarīgākā izdalīšanas stadija; a) šajā sakarībā vispirms nosaka to, kas ir kopējs daudziem noteiktas klases objektiem; b) pēc tam noskaidro pētāmo parādību neatkarību vai vāju atkarību no noteiktiem faktoriem; 2) otrajā stadijā objektu aizvieto ar citu – ne tik bagātu ar īpašībām kā pirmais, un būtībā tas ir pirmā modelis.

Abstrahēšanu var piemērot gan reāliem, gan abstraktiem objektiem, t.i., – tādiem, kas paši jau ir iepriekšējas abstrahēšanas rezultāti. Tas nozīmē, ka abstrahēšana var būt daudzpakāpju process – to var piemērot vienam objektam vairākkārt. Pārejot no viena abstrahēšanas līmeņa pie cita, iegūst arvien pieaugošas vispārīguma pakāpes abstrakcijas un līdz ar to – savstarpēji saistītu abstrakciju virkni, piemēram: atsevišķā normatīvā priekšraksta struktūra – tiesību institūta struktūra – tiesību nozares struktūra – tiesību izpratnes struktūra – tiesību struktūra visumā.

Šīs un citas tiesību kategorijas – abstrakcijas – rodas cilvēku ilgstošas tiesību jaunrades un piemērošanas gaitā. Nepieciešamība pēc kopdzīves lika viņiem ieviest uzvedību regulējošus un izpildei obligātus priekšrakstus. Pieaugot sabiedrības dzīves sarežģītībai, arvien palielinās arī tādu priekšrakstu daudzums. To piemērošanas ērtībai bija vajadzīga šo regulu sakārtošana sistēmā. Savukārt tā prasīja priekšrakstu grupēšanu, izdalot (abstrahējot) reālajos priekšrakstos katrai grupai kopējās īpašības, pazīmes.

Šis abstrahēšanas process bija (un ir) iespējams tāpēc, ka priekšrakstu pazīmes, īpašības, atrodoties organiskās saitēs ar priekšrakstu kā veselo, ir relatīvi neatkarīgas no tā. Apvienojot priekšrakstus pēc šīm pazīmēm, ieguva dažāda apjoma klases, ko apzīmēja ar iepriekš minētajām vārdkopām. Tāda izcelsme ir šīm svarīgajām tiesību kategorijām. Līdzīgi radās arī citas tiesību kategorijas. Tās visas ir dažādu pakāpju, līmeņu abstrakcijas.

Tālab izveidoti dažādi abstrahēšanas veidi. Minēsim visus to pamatveidus, jo tas var noderēt arī citām darbībām.

Identificēšanas abstrakcija ir tāds abstrahēšanas veids, kad noteiktas klases (grupas) priekšmetu, parādību identitāti nosaka pēc tai piederošu priekšmetu, parādību kopējām pazīmēm, īpašībām – tādām, kas atšķir doto klasi (grupu) no citām? Dažkārt šo abstrakcijas veidu sauc par apkopojošo abstrakciju.

Identificēšanas abstrakcija ir līdzīga izolējošai abstrakcijai,- jo abos gadījumos notiek objektu noteiktu pazīmju īpašību “atraušana” no objekta un no citām īpašībām. Tikai pirmajā gadījumā tiek “izolētas” vairākas īpašības, pazīmes, bet otrajā – parasti viena. Izolējošai vai analītiskai abstrakcijai raksturīgs arī tas, ka “izolējamai” īpašībai, pazīmei piešķir noteiktu nosaukumu, vārdu, kas piešķir tam patstāvīga priekšmeta, parādības statusu (piemēram, nekompetence, piekritība u.c). Visu abstrahēšanas procesu virzību nosaka princips: no konkrētā (kur konkrētais – reālais, jutekliski uztveramais priekšmets, parādība) uz abstrakto domāšanā un no tā uz konkrēto domāšanā (objektu vispārējām, vai būtiskām pazīmēm vai to attīstībām, izmaiņām un to likumsakarībām).

Veidojot tādu jēdzienu, kas, atspoguļojot priekšmetu, parādību, ietver sevī būtiskās īpašības, kuras tīrā veidā tiem nepiemīt (nav), izmanto tādu abstrahēšanas veidu kā idealizācija (piemēram, matemātikā tādā ceļā iegūst “punktu”, “taisni”, u.c).

Matemātikā izmanto ari potenciālās izpildāmības abstrakciju: domāšanā veido spriedumus, slēdzienus, neņemot vērā cilvēku iespēju reālās robežas, kuras savukārt ir nosacītas, ierobežotas laikā un telpā. Šai zinātnē izmanto arī aktuālās bezgalības abstrakcijas, kas balstās uz iespējamību neņemt vērā to, ka nav iespējams veikt bezgalīgi daudz pārbaužu, un operē ar bezgalīgiem daudzumiem kā ar galīgiem lielumiem.

2.2. Analīze un sintēze

Cilvēki jau sen iemācījušies atšķirt rīcību un attiecību veidus. Tas deva iespēju iedziļināties katrā no tiem, labāk tos izzināt un izprast. Domās sadalot darbību (tikumisko, tiesisko u.c.) sastāvdaļās, izpētot tās, viņi ieguva informāciju, ko izmantoja rīcības, attiecību, sodu pilnveidošanai.

Tāda darbība, ko vēlāk nosauca par analīzi, varēja rasties jau agrīnā sabiedrībā acīmredzot tāpēc, ka tai ir fizioloģisks pamats: analizatori sadala komplicētās parādības atsevišķos sastāvelementos (analīze), bet refleksi sintezē īstenības un, tajā skaitā sabiedriskās dzīves, bezgalīgi daudzveidīgās parādības.

Kad cilvēki apzinājās šīs sākumā stihiskās, neapzinātās darbības, viņi izveidoja analīzes un sintēzes loģiskās domāšanas paņēmienus, izziņas metodes, bet vēlāk pat izveidoja analīzes un sintēzes mācības, kuras sāka izmantot mērķtiecīgi un līdz ar
to arī daudz rezultatīvāk.

Mūsdienu jauniešiem, protams, analīze un sintēze nav jāatklāj no jauna. Viņiem tās jāapgūst un pēc tam jāizmanto savā dzīvē un profesionālajā darbā.

Tātad – analīze ir loģiskās domāšanas paņēmiens, izziņas metode, kas paredz pētāmā priekšmeta (domās vai praktiski) sadalīšanu elementos (daļās, atsevišķās pazīmēs, īpašībās, attiecībās), lai pēc tam katru no šiem elementiem izzinātu atsevišķi kā sadalītā veselā daļu. Pēc tam tādā veidā iegūto informāciju par katru sastāvelementu apvieno ar citas metodes – sintēzes – palīdzību. Bez šaubām, tāda apvienošana ir iespējama tad, kad ir zināmi sastāvelementu savstarpējie sakari, attiecības un šīs zināšanas izmantotas sintēzes gaitā. Pretējā gadījumā viengabalainu informatīvo priekšmetu neiegūs.

Teiktais nenozīmē, ka analīze un sintēze pastāv tīrā veidā, ka no sākuma ir jāpielieto pirmā no tām, bet pēc tam – otrā. Patiesībā abas metodes ir savstarpēji cieši saistītas. Jau analīzes sākumā izziņas subjektam ir kaut kāds apkopots priekšstats par izziņas objektu, no kā viņš vadās. Pēc tam, izpētot dažas dotā objekta sastāvdaļas (analīze), pētnieks veic pirmo iegūto rezultātu apkopojumus (sintēze). Nākamā izziņas pakāpē šos apkopojumus ņem vērā turpmākā sastāvdaļu izpētē utt.

Pakāpeniskums ir vērojams arī izziņas virzībā no vienkāršākās analīzes uz sarežģītāko analīzi, no izziņas objekta ārējo pušu analīzes uz to iekšējā satura analīzi. Turklāt iekšējie sastāvelementi bieži tiek aplūkoti kā pretrunu puses. Analizējot tās, paveras iespējas atklāt attīstības avotu, kas ir ļoti svarīgi.

Atbilstoši analīzes un sintēzes dažādām stadijām izdala sekojošus to veidus:

1. Objekta sākotnējās, paviršās izziņas stadijā veic tiešo vai empīrisko analīzi un sintēzi. Tās dod iespēju izdalīt objekta atsevišķas sastāvdaļas, fiksēt tieši doto, to kopējo, kas atrodas objekta virspusē utt.

2. Lai izzinātu objekta būtību, izmanto elementāri teorētisko analīzi. Tā balstās uz zināmiem teorētiskiem apsvērumiem, piemēram, par pētāmo parādību cēloņsakarībām, likumsakarīgām attiecībām. Tādā gadījumā atšķirībā no iepriekšējā veida analīze un sintēze iegūst izlases raksturu – tiek izdalītas un savienotas parādības, kas tiek uzskatītas par būtiskām, bet sekundārās – ignorētas.

3. Vēl tālāk iedziļināties objekta būtībā ļauj strukturāli ģenētiskā analīze un sintēze. Šis metožu veids satur prasību izdalīt objektā tādu tā elementu, kura attīstība rada jaunas parādības, ievirza objekta attīstību jaunās pakāpēs, izšķiroši ietekmē citus objekta būtības elementus.

Informācijas teorijā izdala automātisko, gramatisko, predikatīvo u.c. analīzes, veidus.

Ļoti līdzīga tiesiskajā praksē bieži pielietojamai analīzei ir matemātikā labi pazīstamā analīze sprieduma formā. Tā parasti iesākas ar uzdevumu pierādīt – “ir jāpierāda, ka …”. Tam seko pati pierādīšana (pierādīšanas darbība, process), kas beidzas ar pierādīšanas rezultātu. Lai gan veiksmīgas pierādīšanas rezultātu uztver kā pierādījumu, stingri runājot, visbiežāk tas nav pierādījums. To drīzāk var iegūt sintēzes ceļā un rezultātā, kad, balstoties uz datiem, ko ieguva analīzes ceļā, veido apkopojoša rakstura secinājumu. Līdz ar to tiek pierādīts pierādāmais, t.i., izpildīts sākumā izvirzītais uzdevums. Matemātikā tas var būt teorēmas pierādīšana vai kaut kāda uzdevuma atrisināšana. Juridiskajā praksē tie ir citi uzdevumi: juridiskā pienākuma nepildīšanas, tiesību normas prasības pildīšanas vai nepildīšanas, saistības nepildīšanas u.c. pierādīšanas.

2.3. Indukcija un dedukcija

Indukcija un dedukcija tāpat kā analīze un sintēze ir ļoti cieši savstarpēji saistītas. Un, tikai pateicoties šiem sakariem, to pielietošana var dot patiešām pozitīvus rezultātus. Šīs atziņas apstiprināšanai, atmetot detaļas, atcerēsimies, ka jebkura dedukcija ir induktīvā ceļā iepriekš iegūtā materiāla noteikta veida izmantošana. Savukārt pozitīvus izziņas rezultātus var iegūt tikai tad, kad atsevišķu konkrētu parādību pētīšana balstās uz to attīstības vispārējo likumu zināšanām. Sevišķi tas attiecas uz zinātniskām metodēm – indukciju un dedukciju.

Lai labāk izprastu šis divas metodes, tās ir jāaplūko šķirti.

Sākumā pievērsīsimies indukcijai. To parasti saprot plašākā un šaurākā nozīmē (abām ir liela nozīme arī juridiskajās darbībās).

Plašākā nozīmē indukcija ir domāšanas forma, kad domu virza uz kādu vispārējo atziņu, noteikumu, kas nosaka (kam pakļaujas) visi atsevišķie kaut kādas klases priekšmeti.

Šaurākā nozīmē indukcijai ir trīs skaidrojumi (izpratnes):

1. Indukcija ir induktīvs slēdziens – tāds slēdziens, kā rezultātā, balstoties uz zināšanām par dotās klases atsevišķiem priekšmetiem, iegūst vispārēju secinājumu, kas satur zināšanas par visiem dotās klases priekšmetiem. Tādā gadījumā loģiskās domāšanas operācija ved no zināšanām par atsevišķiem priekšmetiem pie zināšanām par klasi, no atsevišķā uz vispārējo, no vienas zināšanu vispārīguma pakāpes pie plašākas vispārīguma pakāpes zināšanām.

Induktīvam slēdzienam ir divi pamatveidi – pilnā indukcija un nepilnā indukcija.

Pilnā indukcija ir slēdziens (secinājums) par priekšmetu klasi, balstoties uz visu dotās klases priekšmetu izpēti. Ja šī izziņa ir bijusi objektīva, tad pilnā indukcija dod iespēju nonākt (veidot) pie drošiem secinājumiem. Tāpēc šos secinājumus ļoti bieži izmanto kā pierādījumus.

Nepilnā indukcija ir tāds slēdziens, kas balstās uz zināšanām par (tikai) daļu no dotās klases priekšmetiem. Ir trīs nepilnās indukcijas paveidi: 1) indukcija, vienkārši uzskaitot, vai populārā indukcija – slēdziens uz tāda pamata, ka novērojamo faktu starpā netika konstatēts – neviens, kas būtu pretrunā ar apkopojošu secinājumu; 2) indukcija, atlasot faktus, – tiek veikta, nevis balstoties uz faktiem, kas (un kā) pagadās, bet, atlasot tos no kopējās masas pēc noteiktiem principiem, tādā veidā samazinot gadījuma sakritību varbūtību; 3) zinātniskā indukcija – slēdziens par visiem dotās klases priekšmetiem tiek izdarīts, balstoties uz zināšanām par daļas no šīs klases priekšmetu cēloņsakarīgām, likumsakarīgām attiecībām, par to nepieciešamām pazīmēm.

Tā zinātniskās indukcijas ceļā var iegūt ne tikai varbūtības (kā divos pirmos gadījumos), bet arī drošus secinājumus.

Ar zinātniskās indukcijas palīdzību var izdibināt arī parādību cēloņsakarīgās attiecības. Тā kā zināšanām par šīm attiecībām ir liela nozīme daudzās juridiskās darbībās, tad apskatīsim jautājumu par to iegūšanu ar indukcijas palīdzību sīkāk.

Cēloņsakarīgo attiecību izdibināšanas vai zinātniskās indukcijas metodes izmantošanas gaitā ir jāizmanto sekojošas tai pakārtotas metodes: 1) vienīgās līdzības metode: ja diviem vai vairākiem izzināmās parādības gadījumiem kopējs ir tikai viens apstāklis, bet visi pārējie apstākļi ir atšķirīgi, tad šis vienīgais līdzīgais apstāklis arī ir dotās parādības cēlonis; 2) vienīgās atšķirības metode: ja gadījums, kurā izzināmā parādība notiek; un gadījums, kurā tā nenotiek; visumā ir līdzīgi un atšķiras tikai vienā apstāklī, tad šis apstāklis, kas ir pirmajā gadījumā un nav otrā, – arī ir izzināmās parādības cēlonis; 3) līdzības un atšķirības apvienotā metode – divu iepriekšējo metožu kombinācija; 4) līdztekus notiekošo izmaiņu metode: ja vienas parādības rašanās vai izmaiņas katru reizi ar nepieciešamību izsauc citā parādībā noteiktas izmaiņas, tad abas parādības atrodas cēloņsakarīgās attiecībās viena ar otru; 5) atlikumu metode: ja komplicētu parādību rod komplicēts cēlonis, kas sastāv no noteiktu apstākļu kopuma, un ir zināms, ka daži no šiem apstākļiem ir parādības daļas cēlonis, tad šīs parādības atlikumu rada pārējie apstākļi.

Atgriežoties pie indukcijas izpratnes šaurākā nozīmē, apskatīsim otro no tām.

2. Indukciju saprot arī kā izziņas, pētījuma metodi – izziņas operāciju kopumu, ar kuru palīdzību pētījumā var no konkrētām zināšanām pāriet pie – vispārīgām; izzinot kaut kādas klases priekšmetus, to kopējās būtiskās īpašības pārtop kopējās zināšanās par doto priekšmetu klasi visumā.

3. Un beidzot trešā izpratne: indukcija kā materiāla izklāsta forma grāmatā, rakstā, lekcijā, referātā, runā, kad no atsevišķām, (samērā) konkrētām atziņām virzās uz vispārējiem slēdzieniem, secinājumiem, domām.

Ar indukcijas palīdzību iegūstamo slēdzienu, secinājumu patiesība ir atkarīga, pirmkārt, no premisu patiesīguma, ko ņem par pamatu šiem slēdzieniem, secinājumiem, un, otrkārt, slēdziena veidošanas noteikumu ievērošanas.

Ļoti tipiska kļūda, ko pieļauj, pielietojot induktīvo metodi, ir pārsteidzīgs apkopojums. Тā ir loģiska kļūda, kas rodas pietiekamā pamata likuma neievērošanas vai nepareizas izmantošanas rezultātā: premisās nav ievēroti visi apstākļi, kas veido izzināmās parādības cēloni.

Otro tipisko kļūdu dēvē – “pēc tā; nozīmē; tā iemesla dēļ”. Arī tā ir loģiska kļūda, kas rodas pietiekamā pamata likuma neievērošanas vai nepareizas izmantošanas dēļ, lietojot induktīvo metodi. Tad ir sajauktas cēloņsakarīgās attiecības ar vienkāršu parādību secību laikā.

Bet tagad par dedukciju – metodi, kuru, tāpat kā indukciju saprot gan plašākā, gan šaurākā nozīmē.

Dedukcija plašākā nozīmē ir tāda domāšanas forma, kad jaunu domu iegūst (secina) tīri loģiskā ceļā (pēc loģikas noteikumiem), balstoties uz jau kaut kādām dotām domām – premisām. Tādu domu pēctecību sauc par secinājumu un katrs tā elements (komponents) ir vai nu pierādīta doma, vai aksioma, vai arī tā loģiski izriet no iepriekšējām domām.

Dedukcija šaurākā nozīmē ir:

1. Deduktīvs slēdziens, kad iegūst jaunas zināšanas par priekšmetu vai to grupu, balstoties uz jau esošām kaut kādām zināšanām par izziņas priekšmetiem un izmantojot atbilstošu loģikas noteikumu.

2. Deduktīva izziņas metode, ar kuras palīdzību iegūst jaunas zināšanas sekojošā veidā: vispirms jāatrod to klasi, pie kuras pieder interesējošais priekšmets, un pēc tam jāattiecina uz to likums, kas nosaka visas klases attīstību. Tādā veidā notiek pāreja no vispārējām zināšanām (dotajā gadījumā – likums, kas nosaka visas klases attīstību) pie konkrētām zināšanām (zināšanām par izziņas priekšmetu).

3. Materiāla izklāsta forma grāmatā, rakstā, lekcijā, referātā, kad no vispārējiem principiem, likumiem, atziņām pāriet pie konkrētākiem noteikumiem, likumiem, atziņām.

Apskatot deduktīvo metodi, nedrīkst arī aizmirst par tā saucamo negatīvo dedukciju, t.i., zināšanu iegūšanu deduktīvā ceļā par to, kā nebija un nevarēja būt. Šo dedukciju var izmantot, lai apgāztu nepamatotas un nepatiesas hipotēzes, versijas un antizinātniskas teorijas.

Visumā novērtējot dedukciju, jāsaka, ka tās loma izziņā arvien pieaug. Un vispirms tas ir izskaidrojums ar to, ka zinātne, tajā skaitā tiesību zinātne, arvien vairāk sastopas ar parādībām, kas nav jutekliski izzināmas. Tāpēc biežāk ir jāizmanto domas spēks.

2.4. Modelēšana

Modelēšana ir izziņas objektu pētīšana ar modeļu palīdzību; reāli esošo priekšmetu un parādību (organisko un neorganisko sistēmu, tehnisko iekārtu u.c.) un konstruējamo objektu veidošana un pētīšana, lai noskaidrotu vai uzlabotu to raksturojumus, racionalizētu to veidošanas paņēmienus, uzlabotu to pārvaldi utt.

Modelēšanas pētījumam ir sekojoša struktūra: 1) uzdevuma izvirzīšana; 2) modeļa veidošana un izvēle; 3) modeļa pētīšana; 4) zināšanu pārnešana no modeļa uz oriģinālu.

Svarīgākie no šiem struktūras elementiem ir modelis un oriģināls.

Modelis ir mākslīgi izveidots objekts shēmas, rasējuma, fiziskās konstrukcijas un tml. veidā, kas, būdams analoģisks (līdzīgs) pētāmam objektam (aizsprostam, kuģim, raķetei un tml.), vienkāršākā, mazākā veidā atspoguļo un atveido pētāmā objekta struktūru, attiecības tās elementu starpā, īpašības. Mēdz gadīties, ka objekta tieša izziņa ir saistīta ar kaut kādām grūtībām, lieliem izdevumiem utt. Modelis ļauj pārvarēt grūtības izziņā un atvieglo informācijas saņemšanu par priekšmetu.

Vienkāršāk izsakoties, – modelis ir sistēma, ar kuru aizvieto izziņas objektu (oriģinālu) un izmanto kā informācijas avotu par to.

Oriģināls (paraugs, prototips) ir izziņas objekts, kura pētīšanai tiek veidots modelis.

Modelēšanu vienmēr izmanto kopā ar citām metodēm. Тā balstās uz analoģiju, ir saistīta ar eksperimentu, abstrahēšanu un idealizāciju.

Izdala tādus modelēšanas veidus, kā 1) priekšmetiskā (fiziskā) -, kad izziņu veic ar modeļa palīdzību, kas atveido objekta noteiktus ģeometriskos, fiziskos, dinamiskos, funkcionālos raksturojumus. Šai modelēšanas veidā izmanto modeļus, kuru daba ir līdzīga tai, kāda ir objektiem (oriģināliem). Atšķirības starp modeli un oriģinālu ir izmēros, pētāmo procesu norises ātrumos un dažkārt materiālos; 2) vieliski matemātiskā modelēšana, kurā izmanto modeļus ar savādāku fizikālo dabu nekā oriģināliem, bet pieļauj vienādu matemātisku aprakstu; 3) loģiski matemātiskā modelēšana, kura izmantojamie modeļi tiek konstruēti. no zīmēm. Tie ir abstraktie modeļi.

Pastāv arī citi iedalījumi. Lai kādi arī tie nebūtu, modelēšanas un modeļu veidu robežas ir dinamiskas.

Kopumā novērtējot modelēšanas metodi, var teikt, ka tā pati par sevi negarantē izsmeļošas zināšanas par oriģinālu. Tikai savienojumā ar citām metodēm un, izmantojot tiešās izziņas līdzekļus, tā var būt pietiekami rezultatīva.

2.5. Vēsturiskā un loģiskā izziņas metodes

Vēsturiskā metode ir tāda dabas un sabiedrības priekšmetu, parādību, procesu izziņas un vērtēšanas metode, kas dod iespēju izzināt objektu tā rašanās, attīstības un izmaiņu laikā savstarpējās attiecībās ar apkārtējo vidi, kā arī ar citiem objektiem. Tās būtība – pētījuma objekta vēsturi izzin visā tās daudzveidībā, pievēršoties visām tās detaļām – “sīkumiem”, nejaušībām, “līkločiem” utt.

Loģiskā izziņas metode dod iespēju atveidot komplicētu attīstošos (vai agrāk attīstījušos) objektus vēsturiskās teorijas formā. Izmantojot šo metodi savienojumā ar vēsturisko, ir jāabstrahējas no vēsturiskām nejaušībām, atsevišķiem nenozīmīgiem faktiem un tml. Mēdz teikt, ka loģiskais ir “uzlabots” vēsturiskais, t.i., attīrīts no vēsturiskām nejaušībām, jo loģiskais paņem no vēsturiskā vispārīgo, būtisko.

No teiktā redzams, ka abas metodes ir savstarpēji saistītas un tāpēc izmantojamas kopā. To arī prasa vēsturiskā un loģiskā vienības princips. Tāpat svarīgi, lai domas loģika sekotu vēsturiskajam procesam un vienlaicīgi, izdalot no vēstures būtisko, nepieciešamo, to loģiski atveidotu. Cilvēku domāšana atsedz vēsturiskajā procesā pašu galveno, dziļi apslēpto.

Vēsturiskās un loģiskās izziņas metodes izmanto gan nedzīvās un dzīvās dabas objektu, gan sabiedrības vēstures pētīšanā. Liela nozīme tām ir ari sabiedrības tiesiskās dzīves izpētē.

Bez tiem nevar iztikt, izzinot tiesību rašanos, to vēsturiskās attīstības vispārīgās likumsakarības utt. Šo procesu izziņas rezultātiem ir liela prognoztiska nozīme, jo, zinot likumsakarības, kas determinējušas tiesību attīstību pagātnē, var tādā ceļā iegūtos likumus ekstrapolēt uz nākotni. Balstoties uz tiem, var plānot tiesību attīstību nākotnē.

Tas pats sakāms par atsevišķām tiesību normatīvajām konstrukcijām. Piemēram, tikai zinot kaut kāda tiesību institūta iepriekšējās attīstības vēsturi, likumdevējs var noteikt, kādam ir jābūt tā attīstības virzienam, kādas var būt iedarbības sekas, realizējot šo institūtu vienā vai citā virzienā.

Veidojot normatīvās konstrukcijas tagadnē, ir jāņem vērā, ka katrai no tām ir sistemātiski jāatspoguļo sabiedrības dzīves noteiktu fragmentu un vispirms kaut kādu sabiedrisko attiecību kompleksu, sistēmu. Bet tā “nenokrita no debesīm” šodien – tā veidojās iepriekšējā sabiedrības attīstības gaitā un rezultātā. Tāpēc var teikt, ka gandrīz vai katrai normai ir sava vēsture un tāpēc, interesējoties par tās jēgu, daudz ko var uzzināt, salīdzinot šo normu ar tās vēsturiskajām priekštecēm.

Teiktais īpaši attiecināms uz tām tiesību normām, kas radušās un veidojušās dažādos vēsturiskos laika posmos un ir spēkā arī tagadnē. Tādu normu ir ļoti daudz, piemēram, arī mūsu republikas tiesībās. Turklāt šīs normas, pirms nonāca mūsu tiesībās, radās un attīstījās atšķirīgās sabiedrības sistēmās.

3. Teorētiskās izziņas metodes

3.1. Augšupeja no abstraktā uz konkrēto

Mums ierastas zināšanu paradigmas ietvaros ar abstrakto parasti saprot konkrētā izziņas priekšmeta noteiktu īpašību abstrahēšanas (atdalīšanas, izdalīšanas no daudzām citām) rezultātu. Tāpēc abstraktais satur sevī nevis zināšanas, kas raksturo doto priekšmetu (ir tam), bet zināšanas par tā atsevišķām pusēm, īpašībām, sakariem utt. Bez šaubām, satura ziņā bagātāks un nozīmīgāks ir tāds abstraktais, kas atspoguļo būtisko priekšmetā, parādībā vai procesā.

Konkrēto saprot divējādi: a) kā pašu īstenību vai tās sastāvdaļas – atsevišķus priekšmetus, parādības, procesus, to īpašības, sakarus, attiecības visā to daudzveidībā; b) kā vispusīgas sistēmiskas zināšanas par objektu.

Bez šaubām abstraktais varēja rasties, tikai pateicoties domāšanai, ko cilvēki izmantoja patiesības iegūšanai (sasniegšanai). Savukārt ceļš uz patiesību, kā zināms, ietver trīs pamatstadijas: 1) īstenības un tās konkrēto priekšmetu, parādību, procesu nepastarpinātu novērošanu; 2) konkrētā izziņu abstrakto un vispārējo jēdzienu formā un konkrētā atveidošanu kā garīgi konkrētais; 3) abstrakto, vispārīgo jēdzienu, garīgi konkrētā izmantošanu praktiskajā darbībā.

Atspoguļojot šo procesu, cilvēki atklāja izziņas metodi, kuru vienlaicīgi interpretē arī kā izziņas likumu: veicot izziņu, domāšanai jāvirzās no konkrētā īstenībā pie abstraktā domāšanā un no tā – pie konkrētā domāšanā.

Tiesību zinātnē un tiesiskajā praksē šī likuma darbības apzināšanās ir neliela, lai gan patiesībā, pēc mūsu domām, tas nosaka daudzas tiesiskās darbības.

Piemēram, ir zināms, ka tiesību norma ir reālo konkrēto regulējamo sabiedrisko attiecību abstrakts modelis, kas atspoguļo tajās tipisko, vispārējo. Piemērojot šo vispārējo juridisko konstrukciju konkrētam faktam, t.i., konkrētam gadījumam – konkrētām reālām attiecībām (lai tās sakārtotu, noregulētu), tā jākonkretizē arī domāšanā. Тā rīkojas cilvēki, kuri nodarbojas ar tiesībpiemērošanu, tiesību normas iztulkošanu. Saprotams, ka normu konkretizācija tāpēc lielā mērā ir atkarīga no šo cilvēku garīgās attīstības pakāpes. Tādas atkarības nozīme un loma īpaši pieaug tad, kad tiesību norma tiek formulēta ar kategoriju palīdzību, kuras veidojušās gadsimtiem ilgi un saglabājušas savu spēku dažādos laikmetos atšķirīgās konkrēti vēsturiskās sabiedrībās.

Kā piemēru šī komplicētā procesa ilustrācijai izmantosim vienu labi pazīstamu – demokrātijas kategoriju. Ir zināms, ka demokrātija bija pazīstama vēl dažās sengrieķu pilsētvalstīs. Jau tolaik no reālās darbības atvasināja svarīgus demokrātijas principus. Laika gaitā demokrātijas kategorijas saturu pilnveidoja. Sevišķi intensīvi šis process notika tad, kad pēc vairāku gadsimtu pārtraukuma vairākās valstīs iesākās reālā demokratizācija. Tā noritēja pakāpeniski un valsts demokrātija ieguva arvien jaunas teorijā paredzētās pazīmes. Savukārt demokratizācijas prakse izdarīja demokrātijas teorijā daudzas korektīvas. Šī prakse liecina, ka demokrātijas kategorija un teorija vislabāk atklāj savu spēku tikai sabiedrības attīstītākajos stāvokļos. Ja sabiedrība nav pietiekami attīstīta, tajā var ieviest tikai dažas, visbiežāk sekundāra rakstura pazīmes, tad demokrātijai ir formāls raksturs, saturiski tā ir pseidodemokrātija. Aiz šīs demokrātijas izkārtnes (formas) var slēpties pavisam cits valsts režīms. Bet demokrātiskā forma dod iespēju teikt tautai: “Jūs paši esat vainīgi, jo paši izveidojāt tādu kārtību valstī.”…

Tātad abstraktā saturu var veidot, atvasinot no konkrētā, vieni cilvēki vienā laikā un telpā, bet to konkretizēt domāšanā un praksē bieži nākas citiem cilvēkiem, kas nav tik spējīgi, kā pirmie. Ne velti vairāki gadsimti atdala sengrieķu konkrētās agrīnās demokrātijas no jauno un jaunāko laiku demokrātijām.

3.2. Idealizācija

Idealizācija ir tādu objektu konstruēšana domāšanā, kuru īstenībā nav un ko nevar īstenot, bet kam reālajā pasaulē ir prototipi. Šo metodi plaši izmanto eksaktajās zinātnēs. Rezultātā ir iegūti tādi ideāli objekti, kā, piemēram, “punkts”, “taisne”, “aploce” u.c.

Тā kā mūsu rīcībā nav informācijas, ka idealizāciju kā zinātnisko metodi izmanto tiesību zinātnē, tad sīkāk šo metodi turpmāk neapskatīsim. Tomēr saistībā ar idealizāciju varētu debatēt, piemēram, par tādu kategoriju kā “ideālās tiesības” un varbūt vēl kādām citām.

Jāatzīmē, ka terminu “idealizācija” lieto arī ekspresīvā nozīmē, kad kaut ko grib parādīt labākā gaismā, nekā tas ir.

Pastāv arī uzskats, ka idealizācija ir viens no abstrahēšanas (par kuru runājām iepriekš) veidiem.

3.3. Formalizācija

Formalizācija ir kategorija, ko saprot dažādi: 1) kā domāšanas rezultātu atspoguļošanu precīzos jēdzienos un apgalvojumos; 2) kā dažādu objektu izziņas metodi, atspoguļojot to saturu un struktūru zīmju formā ar dažādu “mākslīgu valodu” palīdzību; 3) kā tādu objektu pētīšanas veidu, kad to saturu izzina ar tā formas izdibināto sastāvdaļu palīdzību.

Daudz plašāk ir pazīstama formālisma kategorija, ar kuru apzīmē: 1) vienu no galvenajiem matemātikas un loģikas pamatvirzieniem un 2) darbību, kuras gaitā un rezultātā dod priekšroku formai un nevis saturam; tā var izpausties dažādās sabiedrības dzīves jomās, piemēram, labi pazīstama prakse, kad nelokāmi seko etiķetes, rituālu un tml. formālām prasībām pat tad, kad no tā cieš cilvēku attiecību saturs. Sociālās pārvaldes tiesiskajās darbībās formālisms izpaužas vispirms likuma (vai noteikumu) burta ievērošanā, pilnīgi ignorējot to saturu un garu.

Juridiskajā zinātnē un praksē daudz vairāk lieto “formālās noteiktības” kategoriju, ko attiecina gan uz tiesībām kopumā, gan uz to konkrētām formām. Piemēram, ja runā par normatīvo juridisko aktu formālo noteiktību, tad ar to saprot, ka šo dokumentu formas pieņemšanas un realizācijas (īpaši piemērošanas) procedūras ir reglamentētas speciālos juridiskos aktos, kas ir obligāti jāievēro.

Ja runā par formalizācijas metodes pielietošanu tiesību zinātnē un praksē, balstoties uz citās zinātnēs izveidojušos šīs metodes izpratni, tad jānorāda uz daudzām grūtībām. Vispirms tās ir saistītas ar to, ka šīs metodei paredz speciālu zīmju, .-. “mākslīgu valodu”, aksiomu, precīzu jēdzienu izmantošanu.

Kas attiecas uz dažādām tiesiskām darbībām, tad, kā zināms, tajās tiek izmantota dabiskā valoda, speciālie termini un jēdzieni. Līdz ar to tiesību jomā izveidojas un tiek lietota ļoti īpatnēja valoda. Juristu profesionāļu sarunas neprofesionālim liekas, no vienas puses, it kā saprotama, bet, no otras – nesaprotama. Un jo augstāka profesionālisma pakāpe raksturīga juristiem, jo grūtāk neprofesionālim būs viņu saprast.

Turklāt, dažādās juridiskās darbībās apzināti vai stihiski, pietiekami kompetenti vai neprofesionāli (tas ir cits jautājums) tiek lietota juridiskā tehnika. Tā kopā ar šo īpatnējo valodu un speciālajām procedūrām dod iespēju lielā mērā formalizēt regulējamās sabiedriskās attiecības un fiksēt rezultātus lielā mērā formalizētās sistēmās utt. Bet atdalīt šo formalizēto elementu no visām juridiskajām darbībām ir ļoti grūti. Tas prasa īpašus pētījumus.

Kā jau iepriekš atzīmējām, gandrīz visas izskatītās metodes tā vai citādāk tiek izmantotas arī tiesībās. Tāpēc tās var uzskatīt arī par juridiskām. Bet bez tām ir vēl viens instruments, kas ir saistīts ar tādām ierastām kategorijām kā sistēma un struktūra. (Sistēma – savstarpēji noteiktā veidā saistītu elementu (sastāvdaļu) kopums, kas veido kādu noteiktu viengabalainu veidojumu; Struktūra – objekta noturīgo sakaru kopums, kas nodrošina tā viengabalainību un identitāti sev, t.i., pamatīpašību saglabāšanu, neskatoties uz dažādām ārējām un iekšējām izmaiņām.)

Runa ir par sistēmisko pieeju, kas izziņas ieviržu ziņā ir līdzīga strukturālismam un strukturāli funkcionālajai analīzei. No tām dotajā gadījumā izvēlamies pirmo galvenokārt tāpēc, ka sistēmiskās pieejas principu (prasību, nosacījumu) saturs ir plašāks un elastīgāks. Tā nav tik atkarīga no dažādām vēsmām zinātnē kā divas pārējās un nav tik strikti konceptualizēta kā citas.

3.4. Sistēmiskā pieeja

Tātad sistēmiskā pieeja ir zinātnes un sociālās prakses metodoloģisks virziens, kura pamatā ir tas, ka objekti tiek pētīti kā sistēmas.

Šī pieeja paredz tādu mehānismu noskaidrošanu (izdibināšanu) un pēc tam vajadzības gadījumā izveidošanu (iedibināšanu), kas nodrošina objekta veselumu, viengabalainību; to objekta sastāvelementu tipoloģisko sakaru izziņu, kas ir loģiski viendabīgi un pieļauj savstarpēju salīdzināšanu. (Elements – sarežģīto (komplicēto) priekšmetu, parādību, procesu tālāk nedalāmais (dotajā sistēmā dotā izskatīšanas veida) komponents (analīzes vienība).) Tā kā objektā veidojās un pastāv dažādi sakaru, attiecību tipi, tad sistēmiskā pieeja paredz vairākas šī objekta sadalīšanas (analīzi vairākos aspektos). Tāpēc ir svarīgi atrast sadalīšanas pareizo mērogu. (Par sistēmiskās pieejas sinonīmu bieži uzskata “sistēmisko analīzi”, kad šo kategoriju lieto plašākā nozīmē.)

Ja runā par sociālām sistēmām, pie kurām pieder arī – tiesiskās, tad par to izziņas un kontroles mēru visbiežāk atzīst komplicētību, kas objektīvi piemīt šīm sistēmām. Šo komplicētību nosaka tas, ka doto sistēmu pamatelements ir cilvēks, kam piemīt subjektivitāte un liels uzvedības variantu izvēles diapazons. Savukārt tas nosaka sociālo sistēmu funkcionēšanas lielu nenoteiktību un pārvaldāmības robežu esamību.

Sociālās (arī tiesiskās) sistēmas objektīvā komplicētība ir proporcionāla tās elementu daudzumam, līmeņu un pakārtoto sistēmu daudzumam, to savstarpējo sakaru daudzveidībai, tās sastāvdaļu autonomijas pakāpei. Sociālo sistēmu gnozeoloģiskā un pārvaldes komplicētība ir relatīva – var mainīties, nemainoties objektīvajai komplicētībai. Ja nepieciešams samazināt šīs sistēmas gnozeoloģisko un pārvaldes komplicētību, tad izmanto, piemēram, tādas metodes kā dekompozīcija (kad sadala sistēmu tai pakārtotās sistēmas), agregēšana (kad kaut kādu tās elementu vai pakārtoto sistēmu klasi apvieno vispārīgākā, plašākā pakārtotā sistēmā), modelēšanu utt.

Visi minētie un neminētie pārkārtojumi, kas ir saistīti ar sistēmisko pieeju, kā redzējām, ir ļoti lielā mērā saistīti ar struktūrām. Bet tajās, savukārt, svarīgākais ir noturīgie sakari. Diemžēl, pie mums ir iegājies aprobežoties struktūru izpratnē galvenokārt ar sastāvelementiem, bet to sakarus, attiecības atstāt novārtā. Taču elementi ir atkarīgi no viengabalainā veidojuma struktūras. Tāda vienpusīga uztvere un attieksme raksturīga gan studentiem, gan praktiķiem. Pats par sevi saprotams, ka šī attieksme pēc tam izpaužas un tiek fiksēta normatīvos juridiskos aktos. Rezultātā, juridiski nostiprinot, regulējot kādas, piemēram, institucionālās struktūras, netiek precīzi un konkrēti reglamentētas to elementu attiecības. Līdz ar to patiesībā struktūras juridiski netiek nostiprinātas.

Tādas likumdevēja darbības rezultātā sociālo, un tajā skaitā institucionālo sistēmu elementu sakaru un attiecību (un tātad – faktisko, reālo struktūru) veidošana paliek ārpus likuma darbības sfēras. Līdz ar to šīs attiecības vai nu attīstās stihiski, kā pagadās, vai tās mēģina reglamentēt ar kaut kādiem organizatoriskiem, administratīviem u.c. noteikumiem. Tā paveras plašas iespējas dažādām manipulācijām, voluntārismam, patvaļai. Un no tā cieš gan sistēmas, gan cilvēki, gan sabiedrība. Lai tas nenotiktu, visas svarīgākās sabiedrības un vispirms valsts sistēmu struktūras, to darbība ir jāparedz (jānostiprina) likumos. Tajos nedrīkst tikai nosaukt kaut kādus sakarus, attiecības, tās precīzi jāraksturo, iestrādājot likumos nepārprotamus to jēdzienus.

Piemēram, gandrīz visos ministriju nolikumos sistēmu struktūras raksturojumam izmanto tādas kategorijas kā “pakļautība”, “pārraudzība”, “pārziņa”. Daļēji to skaidrojums ir dots Ministru kabineta noteikumos “Par ministriju iekārtu”. Bet, ņemot vērā to, ka šīs attiecības veidojās ne tikai ministriju sistēmās, pēc mūsu domām, likumdevējam vajadzētu dot šo kategoriju satura precīzu un pilnīgu skaidrojumu, attiecinot to uz visām sistēmām, kur tādas attiecības (struktūras) pastāv.

Izzinot, veidojot sistēmas vai regulējot to darbību, ir jāņem vērā (jābalstās) sekojoši sistēmu principi: viengabalainības (sistēmas īpašību principiāla nereducējamība uz to veidojošo elementu īpašību summu; nedrīkst arī no elementu īpašību kopuma atvasināt veselā (sistēmas) īpašības; katra sistēmas elementa, īpašības un attiecības atkarība no tā vietas, funkcijas utt. veselajā); strukturalizācijas (sistēmas apraksta, iespējas tās struktūras, t.i., sistēmas sakaru un attiecību tīkla noskaidrošanas ceļā; sistēmas uzvedības nosacītība ne tik daudz ar tās atsevišķu elementu uzvedību, cik – tās struktūras īpašībām); sistēmas un vides savstarpējās atkarības (sistēma veido un atklāj savas īpašības mijiedarbībā ar vidi); hierarhiskuma (katru sistēmas elementu var uzskatīt par sistēmu, bet dotajā gadījumā aplūkojamā sistēma ir viens no kādas plašākas sistēmas elementiem); katras sistēmas apraksta daudzejādības (katras sistēmas principiālās komplicētības dēļ tās adekvāta izziņa prasa daudzu dažādu modeļu izveidošanu, un katrs no tiem apraksta tikai noteiktu sistēmas aspektu) u.c.

Pēc sistēmas attiecību rakstura ar vidi izšķir sekojošus sistēmu uzvedības tipus (kurus arī ir lietderīgi ņemt vērā tiesiskajā regulēšanā): reaktīvais, (ko nosaka pārsvarā vide), adaptīvais (ko nosaka vide un sistēmas pašregulācijas funkcija), aktīvais (kurā būtiska nozīme ir pašas sistēmas mērķiem, vides pārveidošanai sistēmas interesēs atbilstoši tās vajadzībām) un pašregulatīvais vai (ar atgriezenisku sakaru), ko pamatoti uzskata par visaugstāk organizēto tipu (kurā sistēmas uzvedība tiek uzturēta atbilstoši vides izmaiņām; tam ir nepieciešami pārvaldes procesi un mehānismi komplicētās sistēmās; tādas sistēmas ietver gan koordinācijas, gan subordinācijas sakarus).

Juridiskajā praksē, risinot dažādus jautājumus, ir lietderīgi veikt darbības sekojošā secībā: 1) lēmuma pieņemšanas procesam ir jāsākas ar gala mērķu precīzu noteikšanu (formulēšanu); 2) nepieciešams aplūkot visu problēmu (jautājumu) kā veselo; 3) jānoskaidro katra konkrētā lēmuma visas iespējamās sekas, kā arī šo lēmumu (un to seku) kopsakarības; 4) jāizdibina un jāizanalizē mērķa sasniegšanas alternatīvie ceļi; vienlaikus jāņem vērā, ka atsevišķu struktūrvienību mērķi nedrīkst konfrontēt ar visas darbības programmas mērķiem.

3.5. Dogmatiskā metode

Izmantojot sistēmiskās pieejas metodoloģiju, nedrīkst to jaukt ar sistematizāciju, kas ir domāta kaut kāda materiāla izvietošanai noteiktā kārtībā, pēctecībā – sakārtošanai. Tiesību normatīvā materiāla sistematizācijai tradicionāli izmanto dogmatisko metodi. (Ir nopietns pamats uzskatīt to par metodoloģiju (dogmatiku), jo tā paredz vairāku konkrētu metožu izmantošanu. Jurisprudencē tradicionāli ar dogmu saprot spēkā esošo tiesību izklāstu to piemērošanas interesēs.)

Ar dogmatiskās metodes palīdzību sistemātiski izklāsta valstī spēkā esošās tiesību normas. Tas ir komplicēts process, kurā izdala sekojošas stadijas: 1) tiesību normu apraksts – to sakopošana, jēgas noskaidrošana un izskaidrošana; 2) apkopošana – ģeneralizācija, principu abstrahēšana; 3) zinātnisko un likumdevēja definīciju veidošana, ievērojot institūta juridisko dabu; 4) tiesību normu klasifikācija.

Zinātniski klasificēta likumdošana ir tiesību sistēma (šaurākā nozīmē). To var izmantot par pamatu juridiskai konstrukcijai – tiesību institūta vietas noteikšanai šajā sistēmā, pirmkārt, nosakot to augstāko klasi, kurai pieder (kurā ietilpst) dotais institūts, un, otrkārt, noskaidrojot visas tā kopējās un atšķirīgās īpašības ar citiem tuvākiem (radnieciskiem) šai pat klasei piederošiem institūtiem.

Pie mums tagad daudz runā par likumdošanas nesakārtotību. Lai to pārvarētu, jāiegulda liels darbs, kurā ļoti varētu noderēt arī dogmatika. Bez šīs metodes vai metodoloģijas kā speciālās tiesiskās regulēšanas metodes izmanto imperatīvo un dispozitīvo metodes; atļauju, aizliegumu un pienākumu uzlikšanas; subordinācijas un varas pavēles; stimulēšanas; autonomijas un pušu vienlīdzības; rekomendāciju; pārliecināšanas un piespiešanas un individuālo metodes.

Voldis Jakubaņecs, filozofijas doktors
Fragments no grāmatas “Tiesiskā apziņa”
/1999/

Informācijas aģentūra
/12.11.2018/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Zinātne, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.