Nacionālā neprāta vēsturiska ilustrācija (Dānijas gadījums)

Dānija & Šlēsviga-Holšteina

Karaļa pilī Kopenhāgenā valdīja apjukums: tautā ir nemiers, liberālā prese pilnā balsī prasa konstitūciju, bet karalis Kristiāns VIII (1786 – 1848) guļ uz nāves cisām. «Kas nu būs? Ko iesākt, ja karalis nomirst?» kroņprincis Frederiks apmulsis vaicāja sadrūmušajiem ministriem. Tie klusēdami saskatījās un nopūtās: jā, ir gan mīkstčaulīgs raksturs nākamajam valdniekam! Vāju gribu, neuzņēmīgs . . .

Kaut gan — tādu varēs viegli locīt un rīkoties viņa vārdā: nomierināt tautu ar neskaidriem solījumiem, bet pēc tam mēģināt vienoties ar iekarsušajiem liberāļiem. Un, velti nezaudējot laiku, ministri ņēmās sastādīt jaunā karaļa pirmo vēstījumu tautai: tajā miglaini bija teikts, ka Frederiks VII (1808 – 1863) piepildīs «sava mīļotā tēva projektus par dažu jautājumu nokārtošanu, kuri skar valsts vadību», parādot «lēnību un taisnīgumu».

Liberāļi, kas grupējās ap laikrakstu «Tēvija», arī nesnauda: jaunajam karalim tūlīt tika iesniegta petīcija ar prasībām pēc konstitūcijas. Ielās pulcējās ļaužu bari, dzīvi apspriežot politiskus jautājumus. Deputācijas, kas devās pie Frederika VII ar petīcijām, apsveica ar piekrišanas saucieniem. Uzrunādams, municipalitātes deputāciju, jaunais karalis jau skaidri bija licis saprast, ka allaž mudinājis tēvu dot tautai konstitūciju.

Laikraksts «Tēvija» citēja tikko iznākušo brošūru ar liberāļu programmu. «Kopš tūkstoš astoņi simti trīsdesmit devītā gada vēlamā konstitūcija ir kļuvusi nepieciešama,» — tā tur bija rakstīts. Un šai konstitūcijai pirmām kārtām vajadzēja izšķirt sarežģīto nacionālo problēmu tā, kā to prasa liberālā partija: Holšteinas hercogiste saņem zināmu patstāvību, bet Šlēzvigai, kur dzīvo gan dāņi, gan vācieši, jākļūst par Dānijas provinci. Vēstures gaitā nodibinājušās stingrās saites starp divām hercogistēm jāsarauj.

Šlēzvigu no Holšteinas norobežoja Eideres upe, un dāņu liberāļu kaujas sauciens bija; «Dānija līdz Eiderei!» Nacionālais jautājums viņu programmā bija tik kardināls, ka partija ieguva nosaukumu — nacionāli liberālā partija.

No visiem liberāļu spriedelējumiem izrietēja, ka dāņu tauta var saņemt konstitūciju tikai ar noteikumu, ja Šlēzvigai atņem patstāvību. Īstais cēlonis bija skaidrs: liberāļi bija buržuāziska partija, bet dāņu buržuāzija par katru cenu gribēja paturēt virskundzību pār ekonomiski tik attīstītu novadu kā Šlēzviga. Turklāt ar Šlēzvigas un Holšteinas jautājuma palīdzību liberāļi cerēja novirzīt tautas kustību no asajām sociālajām problēmām «nacionālo interešu aizstāvības» gultnē. Nevis muižnieki, bet vācieši ir visa ļaunuma sakne, — tā viņi centās iegalvot tautai.

Tomēr hercogistes valdīja pavisam citādas noskaņas. Ziņa par to, ka Kopenhāgenā «eideristi» gūst virsroku, izraisīja tautas protestu un sašutumu. Hercogistes nedomāja atšķirties viena no otras un vēlējās pašas savu konstitūciju. Šlēzvigas pilnīga pievienošana Dānijai vācu tautības iedzīvotājiem nozīmētu ari dzimtās valodas zaudēšanu.

Ķīlē sanāca abu hercogistu deputāti un sastādīja petīciju Frederikam VII: viņi piekrita atzīt viņu par savu hercogu, bet pārējās lietās vēlējās būt neatkarīgi. Grupa delegātu šo petīciju aizveda uz Kopenhāgenu.

Galvaspilsētā joprojām turpinājās tautas nemieri, katru dienu pulcējās lieli ļaužu bari, notika mītiņi. No laukiem ieradās zemnieku deputāti.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit astotā gada divdesmit pirmajā martā pārstāvji no politiskām partijām, Kopenhāgenas buržuāzijas un municipalitātes iesniedza karalim petīciju, ko bija sastādījis Orla Lēmans, daiļrunīgs advokāts un Kopenhāgenas sieviešu elks. «Atsevišķa konstitūcija Šlēzvigai un Holšteinai nozīmētu Dānijai Šlēzvigas zaudējumu, un par to nevar būt ne runas,» bija teikts petīcijā. Lai realizētu dzīvē jauno kursu, karalim jāieceļ «valdība, kas bauda tautas uzticību» (praktiski ar to bija domāti nacionālo liberāļu vadoņi un mērenie konservatori). Lielā sapulcē «Kazino» teātra zālē Orla Lēmans teica: ja karalis atteiktos pieņemt šo programmu, tauta būtu spiesta «ķerties pie izmisuma ieročiem», tas ir, iet parīziešu [revolūcijas] pēdās.

Taču tas bija demagoģisks gājiens. Tautas kustības kāpinājums un karaļa atkāpšanās (Frederiks VII bija tā iebiedēts, ka jau pats sāka par to ieminēties) nebūt neietilpa liberāļu aprēķinos. Viņiem bija vajadzīga mērena konstitūcija, kas valsts vadību nodotu viņu rokās, un tas ir viss.

Karalis nevilcinājās dot atbildi, ka visam piekrīt un jau uzskata sevi par konstitucionālu monarhu. Absolūtisms bija beidzies!

Nacionālliberāļi iegāja valdības sastāvā, un lozungs «Dānija līdz Eiderei!» kļuva par oficiālo kursu. Hercogistu prasības Frederiks VII noraidīja.

Pēc šīm neveiksmīgajām sarunām hercogistes ķērās pie ieročiem. Tika sakomplektēta septiņi tūkstoši vīru liela, armija. Ķīlē nodibinājās valdība, un tās priekšgalā stājas princis Nors un Augustenborgas hercogs. Valdība publicēja uzsaukumu tautai, kurā paskaidroja, ka «mūsu hercogam (tas ir, Dānijas karalim) vairs nepieder rīcības brīvība»; viņu izrīko nacionālliberāļi, un tāpēc sacelšanos nevar uzskatīt par uzticības laušanu monarham. Šis paskaidrojums bija domāts tai tautas daļai, kura vēl arvien turēja cieņā karaļa varu.

Dāņu tautu bija apžilbinājis vārds «brīvība», kas vilinoši zaigoja runās, dzejoļos un nacionālliberāļu pamfletos, un tā nepamanīja, ka šis vārds, attiecinot to uz Šlēzvigu, brīnumainā kārtā ieguva citu nozīmi — «paverdzināšana».

«Tēvzeme briesmās! Visiem neatkarīgi no politiskās pārliecības jāceļas cīņai pret dumpiniekiem!» — tā aicināja nacionālliberāļi. Viņiem izdevās aizkustināt dāņu patriotiskās jūtas: armijā, ko steigā formēja jaunais kara ministrs Černings, bariem ieplūda brīvprātīgie. Protams, starp viņiem bija arī pārliecināti «eideristi», turpretī no tautas nākušie brīvprātīgie nespēja aptvert, ka ir aicināti nogalināt un paši nolikt galvas par dāņu bagātnieku interesēm.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit astotā gada devītajā aprīlī hercogistu armija, ko vadīja princis Nors, sastapās ar dāņu karaspēku. Notika asiņaina kauja, kuras rezultātā nemierniekus sakāva un atsvieda tālu atpakaļ, bet dāņu armija iznāca pie Eideres upes. Tad karā iejaucās Prūsija, kas savukārt vēlējās sagrābt šīs hercogistes. Tagad pienāca kārta dāņiem atkāpties. Prūšu karaspēks ieņēma ne vien Šlēzvigu, bet arī daļu Jitlandes.

Krievijas cars Nikolajs I nostājās Dānijas pusē: viņš bija sašutis, ka prūšu karalis atbalstījis sacelšanos pret likumīgo valdnieku, kad Eiropā jau visās malās notiek revolucionāra rūgšana. Pēc tam kad Prūsija ar Dāniju noslēdza mieru, dāņu armija tūkstoš astoņi simti četrdesmit devītā gada jūlijā sagrāva hercogistu armiju un atgriezās Kopenhāgenā. Karš bija beidzies, tomēr Šlēzvigas un Holšteinas problēma palika neatrisināta.

«Dzejnieks Andersens domā tikai par sevi, viņš neredz, kas notiek apkārt,» — tā runāja daudzi. Hans Kristians Andersens pilnīgi pamatoti jutās aizskarts par tādām runām. Pārliecīgā noņemšanās ar sevi — tā bija viena no viņa jaunības kaitēm, ko viņš jau bija pārvarējis. Tās pamatā pirmām kārtām bija nepieciešamība cīnīties par sevi ik stundu, ik minūti, lai nenogrimtu dibenā. Dažu labu reizi pat nebija laika pavērties apkārt. Tomēr arī toreiz viņš, protams, domāja ne tikai par sevi vien. Tad jau viņa talants sen būtu apstājies attīstībā un pasakas nebūtu radušās, jo tās izauga no dzīves.

Ar visu savu būtni viņš neparasti ātri atsaucās uz niecīgāko notikumu un nemaz nespēja būt vienaldzīgs. Tomēr ne visu, kas viņu satrauca, viņš skaidri un pareizi izprata. Pretrunas uzmācās no visām pusēm. Pirmskara gados viņš tās izjuta sevišķi asi.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit piektajā gadā, vērodams, kā briest konflikts ar Vāciju, viņš ar sāpēm rakstīja Erstedam: «Mani moka tas, ka lieliskiem cilvēkiem abpusējas nesaprašanās dēļ ir jānaidojas savā starpa.»

Dzejnieks Hemnics uzdāvāja viņam par piemiņu savu dziesmu, kurā aicināja Šlēzvigu un Holšteinu «ciešāk sakļauties», un viņš šo dāvinājumu pieņēma, jo nesaskatīja tajā nekā ļauna. Ar savu vācu izdevēju Lorku viņš tika runājis par to, cik labi būtu miera ceļā atrisināt visus konfliktus. Viņam bija labs draugu pulciņš Šlēzvigā un Holšteinā (pie tiem piederēja arī Augustenborgas hercogs). Bet Kopenhāgenā viņš mēdza satikties ar savu veco studiju biedru Orlu Lēmanu, ar kuru kopā kādreiz bija «atklājuši» Heini. Andersens centās saglabāt attiecībās līdzsvaru, taču tas kļuva jo dienas jo grūtāk.

Vācijā viņš sēdēja kā uz adatām, tiklīdz sarunas ievirzījās par Šlēzvigu: tur izteica sašutumu par dāņiem un bieži, pēc viņa domām, visu pārspīlēja.

Kopenhāgenā prasīja, lai viņš sauc: «Dānija līdz Eiderei!» — un nozākā vāciešus, — arī to viņš nespēja: šovinisms viņam derdzās. Vāciju viņš cienīja kā diženu rakstnieku un mūziķu zemi un tai pašā laikā patiesi un no sirds mīlēja Dāniju: savu tautu, tās valodu, dabu. Bet kareivīgie nacionālliberāļu noskaņojumi viņam nemaz nepatika.

Viņš atcerējās leģendu par sirmbārdaino Holgeru Dāni, kas guļ Kronborgas pils pazemē un ceļas augšā, kad viņa dzimtenei draud nopietnas briesmas. Pasakā «Holgers Dānis» viņš izklāsta savu patriotisma izpratni: Dānija var būt lepna uz daudziem varoņiem — tie ir tie, kas «ar mīlestību palīdzējuši ļaudīm vārdos un darbos». Dānijas ģerbonis — lauva un sirds — nozīmē nešķirami saliedētu spēku un žēlsirdību. Turklāt spēks nav tikai zobena spēks vien. Var cīnīties ar spalvu un kaltu, kā to dara Holbergs un Torvaldsens.

«Jā, Holgers Dānis var parādīties daudzveidīgos tēlos un padarīt Dānijas vārdu slavenu visā pasaulē.» Slava varoņiem, kas upurējuši dzīvību, aizstāvot Dāniju, bet vislabākais ir miers un saprašanās cilvēku starpā!

«Tie tikai tādi vispārēji vārdi,» viņam teica, «bet jūs atbildiet tieši: kam jāpatur Šlēzviga — vāciešiem vai dāņiem?»

Šādā reizē Andersens, protams, jutās iedzīts strupceļā: izlemt šo jautājumu nebija pa spēkam ne vien dzejniekam, bet arī daudziem pieredzējušiem politiķiem; abu pušu pretenzijām nāca klāt vēl garu garie strīdi par troņa mantošanu hercogistēs.

Ne velti vēlāk lords Palmerstons mēļoja: «Visā Eiropā ir tikai trīs cilvēki, kas kaut ko saprot šajā Šlēzvigas-Holšteinas jautājumā: princis Alberts, kāds vecs dānis un es. Princis Alberts diemžēl nomira, vecais dānis tagad sēž trako namā, bet es esmu pilnīgi aizmirsis, ap ko lieta grozās.»

Taču Andersenam izvairīšanās no skaidras atbildes netika piedota: apkārtējie viņam pastāvīgi pārmeta «patriotisma trūkumu».

Orla Lēmans, Kārlis Plougs un citi nacionālliberāļi nemitējās klaigāt, ka Andersens neesot īsts dāņu dzejnieks un patriots. Viņa atbilde bija dzejolis «Dānija, mana dzimtene!» (I Danmark er jeg født). Mēness, kas uzlec pār skābaržiem un āboliņa laukiem, koši zaļie Dānijas krasti, cildenie senču kapi, tēvu valoda, kas ausīs skan kā vissaldākā mūzika, — vai to visu var nemīlēt? Bija laiks, kad Dānijai pakļāvās visi Ziemeļi, tagad tā ir maza, vāja zemīte, bet viņai spēku dod dāņu dzejnieku dziesmas un veiksmīgs skulptora kalta cirtiens. Dānijai ir slavena pagātne — gan tā pieredzēs arī slavenu nākotni! Melodiskās, sirsnīgās vārsmas drīz iegāja tautā, un simt gadu vēlāk, drūmajās nacistu okupācijas dienās, Dānijā tās skanēja no jauna, viešot ļaužu sirdīs lepnumu un cerības.

Pat viņa jaunā paziņa Jonna Drevsene, kurai viņš vēl nesen stāstīja pasakas, izteicās, ka viņš pārāk vēsi izturoties pret «dāņu interesēm». «Tas varbūt tāpēc, ka es gribu būt pret visiem taisnīgs, mīļā Jonna,» viņš skumji atbildēja. «Vai tas kāds noziegums?»

Irina Muravjova
Fragments no grāmatas “Andersens”
/1959/

Informācijas aģentūra
/29.11.2018/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.