Par Ukrainas Vietējās autokefālās pareizticīgās baznīcas dibināšanu: ieguvēju nav, bet izskatās, ka zaudēja visi

Tas, ka Porošenko – Deņisenko – Drabinkas grupas un to atbalstījušā Bartolomeja šķeltnieciskā darbība dos drausmīgu triecienu visas pasaules pareizticībai, bija skaidrs jau uzreiz [2018.gada vasaras beigās].

Maskavas un Visas Krievijas patriarhs Kirils, citi Krievijas Pareizticīgās baznīcas (KPB) vadītāji, kā arī citu pareizticīgo baznīcu pārstāvji, komentējot Bartolomeja un visa Konstantinopoles Patriarhāta (KP) pretenzijas uz augstāko varu (pareizticīgo pāvesta lomu), uzsvēra, ka problēma šai gadījumā ir daudz plašāka nekā tikai KPB un KP attiecības un ka runa iet par visas pasaules pareizticības šķelšanos, kas pēc sava mēroga ir salīdzināma ar 1054.gada Lielo šķelšanos, kad vienotā kristīgā baznīca sadalījās pareizticīgajos un katoļos.

[Sākoties Bizantijas impērijas norietam un līdz ar tās bojāeju pēc Konstantinopoles (tagad Stambulas) nonākšanas turku – musulmaņu rokās 1453.gadā, pareizticīgā baznīca zaudēja vienotas garīgās varas centru un kopš tā laika funkcionē decentralizētā režīmā, kad eksistē vairākas administratīvā ziņā savstarpēji neatkarīgas (autokefālas) pareizticīgās baznīcas, kuras vieno pieturēšanās pie vienotas liturģijas. Savukārt pēc bijušās Bizantijas princeses Sofijas Paleologas laulībām ar Maskavas lielkņazu Ivanu III 1472.gadā faktiski par jauno pareizticības garīgo centru kļuva Maskava, kuru tādēļ reizēm mēdz saukt arī par Trešo Romu. Uz 2018.gadu bija sekojošas kanoniskas autokefālas pareizticīgās baznīcas – Aleksandrijas, Antiohijas, Jeruzālemes, Krievijas (jeb Maskavas Patriarhāts (MP)), Gruzijas, Serbijas, Rumānijas, Bulgārijas, Kipras, Ellādas (Grieķu), Albānijas, Polijas, Čehu zemju un Slovākijas, Amerikas, kā arī Konstantinopoles Patriarhāts. Maskavas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (MP UPB) ir daļa no Maskavas Patriarhāta ar pašpārvaldes un plašas autonomijas tiesībām; Ukrainas metropolīts ir Maskavas Patriarhāta augstākā varas orgāna – sinodes loceklis un var tikt ievēlēts par MP augstāko vadītāju.]

No šāda skatu punkta raugoties, Porošenko organizētā sapulce, kura tika nosaukta par “apvienošanās sinodi“, neko neizmainīja. Neatgriezeniskie Konstantinopoles Patriarhāta lēmumi, kuri ved pie pasaules pareizticības šķelšanās, tika pieņemti 2018.gada septembrī. Šai ziņā ir jāuzsver, ka šie lēmumi attiecas ne tikai uz Ukrainu, bet gan uz visu pasaules pareizticību. Ar šiem lēmumiem Konstantinopole nostādīja sevi pret visām citām pareizticīgajām baznīcām, noliedzot to patstāvību un paziņojot par to struktūru pakļautību Konstantinopoles Patriarhātam.

Ir vairāk kā skaidrs, ka šādu KP rīcību var atbalstīt tikai šķeltnieki, kuri ir ne tikai Ukrainā. Katra kanoniskā pareizticīgā baznīca tādā vai citādā mērā ir saskārusies ar šo problēmu. No tā izriet, ka Konstantinopoles Patriarhs de facto sevi ir pasludinājis par visu pareizticīgo šķeltnieku virsvadītāju.

Šķeltnieki nekad nedomā ne par baznīcu, ne par Dievu, bet tikai un vienīgi par savu karjeru, savu materiālo labklājību un savām iespējām pietuvoties laicīgajai varai (un tas nekas, ja šī tuvība tiek panākta uz atteikšanās no Dieva un ticības rēķina). Tāpēc tas nav nekas neparasts, ka viņus neuztrauc pasaules pareizticības liktenis. Bet, ja viņus uztrauc pašu labklājība, tad varbūt kādam no viņiem izdevās realizēt savus personiskos ambiciozos plānus? Nē, neizdevās.

Ir dots smags trieciens gan pa pasaules pareizticību, gan pa Maskavas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgo baznīcu (MP UPB), gan arī pa Krievijas Pareizticīgo baznīcu (KPB). Tomēr politika ir spēle ar nenulles summu. (Šajā gadījumā gan Porošenko, gan Bartolomejs darbojas tieši kā politiķi, jo viņu darbības nesaskan ar baznīcas kanoniem.) Tāpēc lielais kaitējums, kas ir nodarīts kanoniskajai pareizticībai, automātiski nekļūst par šķeltnieku uzvaru, jo viņi bija pārāk skopi un ambiciozi, bet to mērķi pārāk atšķirīgi.

Bartolomejs gribēja Ukrainā radīt savā kontrolē esošu struktūru, balstoties uz kuru viņš varētu turpināt “atspiest” sev par labu MP UPB draudzes, ar laiku pakāpeniski kļūstot par otru lielāko pareizticīgo baznīcu pasaulē pēc draudžu un ticīgo skaita. [Pašreiz Konstantinopoles Patriarhāts ir salīdzinoši mazskaitliska organizācija, kuras lielākā vērtība ir nosaukums, kurš rada iluzoras asociācijas ar Bizantijas pareizticīgo tradīciju. Faktiski pēc Bizantijas bojāejas Konstantinopoles Patriarhāts ir bijis cieši integrēts musulmaņu Osmaņu impērijas varas struktūrās un pildīja svarīgus tās iekšpolitiskos un ārpolitiskos uzdevumus, bet pēc masveida pareizticīgo (grieķu) deportācijas no tikko izveidotās Turcijas teritorijas 1922.gadā, Konstantinopoles Patriarhāts kļuva par salīdzinoši mazu un vairāk formālu organizāciju.]

Porošenko gribēja iegūt “kabatas” baznīcas struktūru, kura aģitētu par pašreizējā prezidenta pārvēlēšanu [Ukrainas prezidenta vēlēšanas paredzētas 2019.gada pavasarī]. Savukārt Ukrainas šķeltniekiem bija vajadzīga legalizācija. Ja Ukrainas Autokifālā pareizticīgā baznīca (UAPB) [radās 1917.gadā pēc t.s. “februāra revolūcijas” Krievijas impērijā; neviena kanoniskā pareizticīgā baznīca to tā arī neatzina] bija gatava iekļauties jebkurā kanoniskā reliģiskā struktūrā, kura to ņemtu pretī, tad Kijevas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (KP UPB) [bijušie MP UPB garīdznieki, kuri 1992. gadā pašpasludināja savu baznīcu pēc tam, kad viņu līderis Mihails Deņisenko (1929, t.s. Filarets), pēc neveiksmīga mēģinājuma 1990.gadā kļūt par KPB metropolītu, centās 1991.gadā atšķelt MP UPB no Maskavas Patriarhāta] paši gribēja kļūt par Ukrainas šķeltnieku apvienotājiem un jaunā Ukrainas Patriarhāta bāzi.

Tomēr vislielākais šķērslis bija MP UPB nostāja. Bez tās līdzdalības apvienošanas procesā, šķeltnieki tā arī paliktu par šķeltniekiem, bet Konstantinopoles pozīcija būtu ļoti nenoturīga pret kritiku ne tikai no pareizticīgo baznīcu puses, bet arī no citu kanonisko konfesiju puses. Visiem, pat katoļiem, ir pietiekami daudz savu problēmu, lai vēl atbalstītu svešas šķelšanās, tādējādi radot precedentus, kas var pavērsties pret pašiem. Ne velti Romas pāvestam un Maskavas patriarham, tiekoties Havannā, izdevās parunāt arī par uniātismu, kas ar savu tieksmi uz šķelšanos un savu līderu ambīcijām tieši orientējas uz ASV politiskajām struktūrām, apdraudot pat Vatikāna intereses, kas savulaik tos radīja kā instrumentu cīņai pret pareizticību.

[Uniāti jeb Grieķu katoļu draudzes – pareizticīgās baznīcas draudzes, kas 1596.gadā atzina t.s. Brestas ūniju saskaņā ar kuru pareizticīgās draudzes atzina Romas pāvesta virsvadību, kurš savukārt atzina šo draudžu tiesības saglabāt savus rituālus. Brestas ūnija bija mēģinājums izveidot vienotu baznīcas struktūru Polijas impērijā, kurā bija ļoti liels skaits pareizticīgo pavalstnieku. Lielā mērā arī dēļ šī daudzskaitlisko pareizticīgo piespiedu katolizēšanas neveiksmīgā mēģinājuma (masveida represijas un to izraisītās sekas) Polijas impērija novājinājās, kas gala beigās noveda pie tās sadalīšanas un likvidēšanas. Pēc Polijas likvidēšanas uniātu struktūras saglabājās pārsvarā tagadējās Rietumukrainas teritorijā, kas tika iedalīta Austroungārijas impērijai, kura atbalstīja uniātus kā pretspēku pareizticībai.]

Vēsturē tā bieži notiek, ka kāds, piemēram, rada uniātus, bet pēc tam nezin kā no tiem atbrīvoties, vai ka kāds rada talibus un pēc tam neveiksmīgi ar tiem karo.

Porošenko izdarīja visu, lai salauztu MP UPB pretestību. Viņš ne tikai personiski mēģināja ietekmēt arhierejus [pareizticīgās baznīcas augstāko vadītāju apvienojošs nosaukums], bet arī pieslēdza darbam ar tiem vietējās slepenpolicijas (Ukrainas drošības dienesta) struktūras. Kad nelīdzēja vienkāršas pārrunas pa labam, arhierejus centās nogādāt “apvienošanās sinodē” piespiedu kārtā. Bet arī šis pasākums izgāzās. Gaidīto 10 – 15 MP UPB arhiereju vietā ieradās tikai divi – Aleksandrs Drabinka, kurš de facto jau sen ir nodevis baznīcu un no Porošenko pilnībā atkarīgais Vinicas metropolīts Simeons. Iespējams, ka ar viņiem bija vēl kāds, bet piecu stundu laikā, cik ilga sapulce, nevienu vairs neizdevās identificēt un pats neviens publiski par to nepaziņoja, kas arī netieši liecina par šī pasākuma popularitāti MP UPB garīdznieku un ticīgo vidū.

Porošenko MP UPB delegācija “apvienošanās sinodē” bija nepieciešama ne tikai tādēļ, ka to gribēja Bartolomejs, kuram par katru cenu bija vajadzīga kanoniskās baznīcas pārstāvju līdzdalība, lai legalizētu savu reiderismu (MP UPB pārstāvjiem tika atvēlēta “likumīgo akcionāru” loma, kas piedod “aktīvu sagrābšanas akcijai” formālas likumības izskatu). Savukārt Porošenko cerēja izmantojot lielu MP UPB frakciju, lai par jaunās baznīcas vadītāju ievēlēt no sevis pilnībā atkarīgo Simeonu, jo bez sava cilvēka vadībā viņš var zaudēt kontroli pār jauno struktūru un tā priekšvēlēšanu laikā var uzstāties pret līdzšinējo prezidentu. Visdrīzāk tā arī notiks, jo kādēļ gan jaunajai baznīcai likt uzsvaru uz plašās tautas masās tik ļoti nepopulāro prezidentu, kurš acīmredzami zaudē varu, ja ir perspektīvāki kandidāti, kuri rītdien var nonākt pie varas.

Nesavācot šādu frakciju Porošenko bija spiests atkāpties. Pat kopējo prezidenta, Konstantinopoles pārstāvja Galīcijas Emanuēla un visas UAPB frakcijas pūliņu nepietika, lai kopējā saskaņotā darbībā par jaunās baznīcas vadītāju ievēlētu Simeonu, kura kandidatūru ļoti negribīgi gala beigās apstiprināja arī Konstantinopole, kas par katru cenu negribēja atdot vadību KP UPB pārstāvim. Bet tas tomēr notika un par “Kijevas un visas Ukrainas” metropolītu tika ievēlēts Epifānijs, kurš ir Mihaila Deņisenko vietnieks un “labā roka”.

Rezumējot, šai epopejai ir sekojošs rezultāts:

Pirmkārt, Bartolomejs bija spiests publiski solidarizēties ar šķeltniekiem, kā arī visas pasaules pareizticīgajiem uzskatāmi nodemonstrēja, ka cīņā par savu ambīciju realizāciju viņš ir gatavs balstīties uz valsts struktūru teroru pret kanoniskajām pareizticīgajām baznīcām. Konstantinopoles ietekme Ukrainā būs tik ilga, cik ilgi eksistēs teroristiskais maidana režīms, par kura noziegumiem Bartolomeja struktūras tagad būs līdzatbildīgas kopā ar pilsoņu karu un citādi domājošo slepkavības svētījušajiem KP UPB pārstāvjiem.

Otrkārt, Porošenko, tā vietā, lai balstītos uz, kā viņš domāja, spēcīgu baznīcas struktūru, noskaņoja pret sevi visus arhierejus un ticīgos no MP UPB, kas ir visietekmīgākā un daudzskaitliskākā organizācija Ukrainā un kuru līdz vēlēšanām viņam iznīcināt vairs neizdosies. Pie tam gan saviem iekšpolitiskajiem pretiniekiem, gan ārvalstu saimniekiem Porošenko parādīja, ka, izmantojot savas spēka struktūras, viņš nav spējīgs tikt galā pat ar baznīcu. To vajadzēja mācēt tā izdarīt, lai nespētu atmānīt uz sapulci pietiekami daudzskaitliskos MP UPB autokefālijas piekritējus un noskaņotu pret sevi pat tik pārliecinātu autokefālijas piekritēju kā metropolīts Sofronijs. Porošenko jau līdz tam varēja necerēt uz ārvalstu atbalstu, bet tagad viņš tādu pat teorētiski vairs nevar saņemt, jo ir bezjēdzīgi atbalstīt politiķi, kurš pats radīja problēmu, lai palielinātu savas elektorālās izredzes, pats to pus gadu risināja kā gribēja un tā arī nespēja atrisināt, lai gan viņa rīcībā bija praktiski neierobežotas iespējas. Savukārt iekšpolitiskie pretinieki tagad pārstās baidīties no “spēka resursa” izmantošanas no Porošenko puses, lai saglabātu varu, jo cīnīties par varu ar līdzvērtīgi bruņotu pretinieku nav gluži tas pats, kas, izmantojot slepenpoliciju, biedēt miermīlīgus garīdzniekus. Ja ar garīdzniekiem nekas nesanāca, tad Porošenko var uzskatīt par norakstāmu. Lai ko arī neteiktu sociologi, oponentiem Porošenko vairs nav nopietns kandidāts.

Treškārt, Deņisenko, kurš sapņoja, ka viņa izveidotais “patriarhāts” tiks atzīts no pasaules pareizticīgo puses, faktiski pazemināja savu statusu, pārejot no vienas neatzītas (nekanoniskas) struktūras uz citu. Pie tam drīz neatzītās pareizticīgo struktūras var papildināt arī Konstantinopoles Patriarhāts, kam dēļ tā ielikteņu bezspēcības Ukrainā ir radušies ļoti nopietni imidža zaudējumi visā pasaules pareizticīgo vidē.

Ceturtkārt, šķelšanos atklāti atbalstījušie Simeons un Drabinka neko neieguva. Nevienu amatu jaunajā struktūrā tiem nepiešķīra, ietekmes tur viņiem nav, bet no MP UPB abi jau faktiski ir izstumti kā šķeltnieki.

Un viņus visus taču brīdināja, ka šī iecere viņiem pašiem nāks par sliktu, un skaidroja, kādēļ tas nemaz nevar tiem nākt par labu. To pat saprata tādi savas baznīcas radīšanas kvēli piekritēji kā Kravčuks un Juščenko, kuri būdami Ukrainas prezidenti, tomēr neielaidās tādā afērā kā Porošenko. Agrāk to saprata arī Bortolomejs, bet laikam “asiņainais konditors” spēja viņu pārliecināt, ka pratīs salauzt MP UPB pretestību. Bet, kad spēka metodes izgāzās, visiem šīs afēras dalībniekiem kļuva vairāk ienaidnieku un mazāk autoritātes.

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1161172

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/16.12.2018/

P.S.
[Uzziņai īsumā.

Uz 2018.gada decembri Ukrainā bija sekojošas puslīdz nozīmīgas organizācijas, kuras tādā vai citādā mērā var saistīt ar pareizticību:

1. Maskavas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (MP UPB). Vienīgā kanoniskā pareizticīgā baznīca Ukrainā, kura savu tradīciju ved kopš pareizticības ienākšanas mūsdienu Ukrainas teritorijā kā minimums kopš 988.gada. MP UPB ir daļa no Maskavas Patriarhāta ar pašpārvaldes un plašas autonomijas tiesībām. MP UPB vadītājs (Ukrainas metropolīts) ir Maskavas Patriarhāta augstākā varas orgāna – sinodes loceklis un var tikt ievēlēts par MP augstāko vadītāju.

2. Grieķu katoļu draudzes (t.s. uniāti). Bijušās pareizticīgās baznīcas draudzes, kuras 1596.gadā atzina t.s. Brestas ūniju, saskaņā ar kuru pareizticīgās draudzes atzina Romas pāvesta virsvadību, kurš savukārt atzina šo draudžu tiesības saglabāt savus rituālus. Brestas ūnija bija mēģinājums izveidot vienotu baznīcas struktūru Polijas impērijā, kurā bija ļoti liels skaits pareizticīgo pavalstnieku. No cita skatu punkta raugoties, ar Brestas ūnijas palīdzību Romas katoļu baznīca mēģināja atšķelt no pareizticības un pievienot katoļticībai pareizticīgo draudzes. Jeb tas bija mēģinājums apvienot visus kristiešus zem Romas pāvesta virsvadības. Katoļu baznīca piedod uniātu draudzēm kanonisku raksturu, lai gan pēc būtības par to var pamatoti šaubīties. Grieķu katoļu draudzes ir izplatītas pārsvarā Rietumukrainā un vietās ar pietiekami lielu rietumukraiņu koncentrāciju (ir arī Latvijā).

3. Ukrainas Autokifālā pareizticīgā baznīca (UAPB). Radās 1917.gadā pēc t.s. “februāra revolūcijas” Krievijas impērijā un tika atbalstīta arī no boļševiku puses kā pretspēks pareizticībai. Neviena kanoniskā pareizticīgā baznīca to tā arī neatzina.

4. Kijevas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (KP UPB). Radās 1992.gadā kā viena cilvēka – Mihaila Deņisenko personisko ambīciju apmierināšanas projekts. Deņisenko (dzimis 1929.gadā) ir ilggadīgs baznīcas darbinieks vēl kopš Padomju laikiem (plaši tiek runāts par Deņisenko ciešo saistību ar Ukrainas PSR VDK struktūrām). 1990.gadā Deņisenko kandidēja uz Maskavas Patriarhāta vadītāja (Viskrievijas metropolīta) amatu un netika ievēlēts. Pēc tam 1991.gadā Deņisenko mēģināja atšķelt MP UPB no Maskavas Patriarhāta, kas arī neizdevās, kādēļ viņš ar saviem līdzgaitniekiem dibināja jaunu organizāciju un kļuva par tās metropolītu, dēvējot sevi par Filaretu. Neviena kanoniska pareizticīgā baznīca KP UPB neatzina. Tā ir slavena ar savu radikālismu un agresivitāti.

2018.gada 15.decembrī Kijevā notika Konstantinopoles Patriarhātam (atrodas Turcijas teritorijā) tieši pakļautas Ukrainas Vietējās autokefālās pareizticīgās baznīcas (UVAPB) dibināšanas sapulce (“apvienošanās sinode”). Pirms sapulces sevi pašatlaida Ukrainas Autokifālā pareizticīgā baznīca un pilnā sastāvā iekļāvās UVAPB, bet pēc sapulces kā organizācija beidza pastāvēt arī KP UPB, kura arī pilnā sastāvā iekļāvās UVAPB. MP UPB pārstāvji sapulcē nepiedalījās, izņemot mazskaitliskus šķeltniekus. Tādējādi pēc fakta Ukrainas Vietējā autokefālā pareizticīgā baznīca tika izveidota, apvienojot abas nozīmīgākās nekanoniskās (šķeltnieku) organizācijas, kuras sevi dēvē par pareizticīgām, – UAPB un KP UPB. Un lai gan UVAPB propagandiski sevi pozicionē kā neatkarīgu organizāciju, faktiski tā ir tieši pakļauta Konstantinopoles Patriarhātam.

Līdz ar to Ukrainā ir palikušas trīs puslīdz vērā ņemamas organizācijas, kuras ir saistāmas ar pareizticību: īstā (kanoniskā) pareizticīgā baznīca (MP UPB), grieķu katoļu draudzes, kas ir seni, sava laika šķeltnieki, kuru kanoniskumu nodrošina pakļautība Romas pāvestam, un jaunizveidotā šķeltnieku UVAPB, kuras kanoniskumu mēģina nodrošināt Konstantinopoles Patriarhāts, izraisot jaunu vispasaules pareizticības šķelšanos.

Lai nodrošinātu UVAPB izveidošanu, Konstantinopoles Patriarhs pieņēma virkni lēmumu, kurus saskaņā ar aktuālo pareizticīgo tradīciju nebija tiesīgs pieņemt, iejaucoties citas kanoniskas pareizticīgās baznīcas (MP) iekšējās lietās, kādēļ Krievijas Pareizticīgā baznīca ir pārtraukusi jebkādu sadarbību un sakarus ar Konstantinopoles Patriarhātu.]

Informācijas aģentūra
/20.12.2018/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.